Es vispirms gribēju pajautāt:
„Cik daudziem no jums skolā ir bijušas iesaukas? Un kuriem patika savas iesaukas?” Dažiem no mums draudzē arī ir iesaukas, un dažreiz mācītājs mani sauc par princesi. Es nezinu, no kurienes tas ir un kā tas radās, jo patiesībā ne iekšēji, ne ārēji nejūtos kā princese. Atklāti sakot, man vislabāk patiktu dzīvot savā lauku mājā, kuras man šobrīd vēl nav, darīt lauku darbus, būt pie dabas un dzīvniekiem. Manuprāt, princesēm šādas lietas ne visai piederas. Bet runājot par laukiem, tas bija mans sapnis jau no skolas laikiem. Pirms neilga laika tas varētu teikt arī piepildījās. Kādu laiku atpakaļ strādāju Kristīgajā radio. Mans amats bija sabiedrisko attiecību direktore. Es atceros, ka ar darba kolēģēm runājām par laukiem, amatiem un darbiem, un viņas mani mierināja, ka tikmēr, kamēr Dievs man nav iedevis laukus, man ir jāpaciešas un jāpastrādā par sabiedrisko attiecību direktori glaunā birojā Rīgas centrā. Tas bija tāds joks – kamēr nestrādā fermā, tikmēr pastrādā par direktori. Iekšēji gribēju būt laukos, bet, paldies Dievam, ka jutos labi, arī strādājot pilsētā. Ja Dievs grib, tad es esmu arī princese un priecājos par to. Es to visu stāstu, ka domājot par to, ko lai šodien sludina, izrādījās, ka man ir ļoti sievišķīga tēma. Tā ir tēma par princesēm. Iespējams tā ir sakritība, bet iespējams, ka nē. Es atceros, ka tad, kad vēl nebiju šajā draudzē, kāda pazīstama mācītāja sieva sacīja: „Piedomājiet par to, kā jūs uzrunājat otru cilvēku, kā jūs viņu saucat. Ja jūs savu vīru saucat par zaķīti vai kaķīti, tad nebrīnieties, ka pēc kāda laika mājās kaut kas sāks lēkāt. Respektīvi, vīrs jau sāks uzvesties kā zaķis. Un, vai jūs būsiet par to priecīgas?” Šie mācītāji vienmēr, kad runāja par saviem bērniem, uzsvēra, ka viņiem ir kāds konkrēts talants un viņi pārstāvēs attiecīgo profesiju. Piemēram, meitai padodas mūzika un viņa būs dziedātāja. Vai domājat, ka viņi bija kādi paraugbērni, kuriem nebija savas negatīvās puses? Protams, ka viņiem tādas bija, bet viņi ticēja, ka to, ko viņi runā bērnu klātbūtnē, par to kas viņi kļūs, tas arī notiks. Cik es zinu, tad šodien liela daļa no tā ir arī piepildījusies. Tātad tā kā tu sauksi otru, par to viņš arī kļūs. Acīmredzot tas, ko tu dzirdi nostiprinās tavā apziņā un galu galā tu sāc tam ticēt. Ticība rodas no dzirdēšanas.

Svētrunas nosaukums ir „Tu esi izredzēts”. Un tā būs par ķēniņieni Esteri no Bībeles un par divām princesēm no mūsu laikiem. Varbūt puišiem šķiet, ka šī tēma ir tikai meitenēm, bet mans mērķis ir, lai šie personāži kalpo tikai kā paraugs, kā piemērs, jo princešu vietā tikpat labi var būt prinči un karaļi.

„Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā.” (1. Pētera 2:9)

Dievs mūs sauc par ķēnišķīgiem priesteriem un tas nozīmē, ka mēs esam karaliskas izcelsmes kalpotāji. Mēs visi esam princeses un prinči, ķēniņi un ķēniņienes. Par tādiem Dievs mūs ir radījis un izveidojis tad, kad mēs atdevām savas dzīves Viņam. Tā kā stāsts patiesībā attiecas uz ikvienu no mums.

Daudzi no jums droši vien zina un ir Bībelē lasījuši Esteres grāmatu, kurā ir stāstīts par ķēniņieni Esteri. Tā ir neliela grāmata ar desmit īsām nodaļām, un tā ir ievērojama ar to, ka tajā nav pieminēts vārds Dievs nevienu pašu reizi. Bībeles komentāros lasīju, ka nevienā citā Vecās Derībās grāmatā nav tik spilgti atspoguļotas Dieva rūpes, aizsardzība un iejaukšanās ebreju tautas liktenī, kad Viņš glāba viņus no ienaidniekiem, no drošas nāves, kā Esteres grāmatā. Tātad darbība Esteres grāmatā norisinās Persijas impērijas laikā tās galvaspilsētā Sūsās. Ķēniņš bija sarīkojis dzīres, kurās bija jāierodas arī ķēniņienei, bet viņa atteicās to darīt. Rezultātā viņā tika atcelta no ķēniņienes titula un sākās jaunas ķēniņienes meklējumi. Pilī tika sapulcinātas daudzas skaistas meitenes, kuru vidū nokļuva arī Estere. Viņa bija ebrejiete, kuru bija uzaudzinājis viņas tēva brālis Mordohajs, jo meitenei nebija ne tēva, ne mātes. Interesanti, ka visur, kur Estere nokļuva, viņa iemantoja labvēlību, ieskaitot arī pašu ķēniņu, un galu galā viņa kļuva par ķēniņieni. Viss jau būtu ļoti labi, ja vien ķēniņa galmā nedzīvotu kāds ļauns cilvēks, kurš arī stāvēja ļoti tuvu ķēniņam. Tas bija Hamans. Viņš nonāca konfliktā ar Mordohaju, jo Mordohajs bija dievbijīgs jūds, kurš nezemojās Hamana priekšā. Rezultātā Hamans ar viltu panāca ķēniņa piekrišanu iznīcināt gan Mordohaju, gan visus jūdus, kuri dzīvoja visā impērijā. Impērija bija ļoti liela un tajā bija 127 valstis. Kad Mordohajs to uzzināja, viņš paziņoja Esterei, ka visai jūdu tautai draud briesmas un lūdza viņu iestāties ķēniņa priekšā par savu tautu. Šāds solis Esterei varēja maksāt dzīvību, jo ķēniņš neļāva kuram katram nākt un iet pie viņa jebkurā brīdī, jo tur viss bija stingri noteikts ar zināmu kārtību. Estere sacīja, ka trīsdesmit dienas ķēniņš viņu nav aicinājis un ja viņa ieradīsies bez uzaicinājuma, viņu var nogalināt. Viņa saprata, ka tas ir nopietni un nedeva uzreiz piekrišanu. Tad Mordohajs sūtīja viņai ziņu.

„Tad Mordohajs sacīja, lai atbild Esterei: “Neiedomājies sevī, ka tu ķēniņa pilī izglābsies drošāk nekā visi pārējie jūdi! Jo, ja tu tiešām cietīsi klusu šajā laikā, tad atbrīvošana un glābšana jūdiem var rasties no kādas citas puses, bet tu un tava dzimta aizies bojā. Un, kas zina, vai tu tieši šā laika dēļ neesi kļuvusi ķēnišķīgā godā?” (Esteres 4:13-14)

Vai mums arī kādreiz nav bijušas līdzīgas sajūtas? Īpaši tad, kad Dievs mūs ir svētījis, kad mums visa kā ir pietiekoši, mēs jūtamies diez gan ērti un negribas iziet no savas komforta zonas uz cīņās lauku. Bet Dieva klusā balss saka: „Ja tu neiesi, tad ies kāds cits un tu, iespējams, vari aiziet bojā.”

Šobrīd mūsu tauta atrodas ļoti draudīgā, varētu pat teikt, neapskaužamā situācijā. Es domāju tieši politiskā ziņā. Šīs situācijas iznākumu šobrīd neviens nevar paredzēt, lai gan versijas un minējumi ir dažādi. Es katru dienu cenšos palasīt ziņas un tur tiešām nav nekā iepriecinoša. Protams, nevar ticēt visam, kas tur rakstīts, bet lielos vilcienos tas iezīmē notikumu virzību. Es domāju, ka neviens no šeit esošajiem nestāvam tik tuvu valdībai kā Estere, un mēs arī neesam pašā valdībā, bet es zinu un ticu, ka mēs kā kristieši spēlējam ļoti svarīgu un nozīmīgu lomu valsts attīstībā. Varbūt tas izklausās tā ļoti nopietni, ļoti gudri, bet tas ir tas, par ko es pēdējos mēnešos daudz domāju, un tie nav tikai vārdi. Mēs, protams, esam apsardzībā kā kristieši, mēs esam svētīti, esam ideālā draudzē, mums ir Dievs un superīgs mācītājs. Mums viss ir un mūs nekas neskars, jo Dievs sūtīs eņģeļus, ka mūsu kāja nepieskaras pie akmens, tūkstoši krīt mums pa labo roku un desmit tūkstoši pa kreiso, mēs ejam un nekas mūs neietekmē. Jā, un āmen! – tā tiešām ir! Bet ja mēs neiestāsimies par savu tautu un nelūgsim, nedarīsim visu, kas ir mūsu spēkos, lai ienaidnieks nevarētu šeit atnākt un kontrolēt mūsu zemi, tad, iespējams, mēs nepiedzīvosim tādu situācijas atrisinājumu, kādu piedzīvoja Estere. Visi notikumi, kas notiek šeit Latvijā vairāk vai mazāk skar mūs visus, un, ja kaut kas var mainīt mūsu tautas likteni, tad tikai Dievs to var izmainīt un caur tādiem kristiešiem, kuri lūdz un dara. Tas nav nejauši un esmu par to pārliecināta, ka tu un es dzīvojam tieši šajā laikā. Dievs dara un Viņš arī vēlās lietot tevi un mani tieši tāpat kā Esteri, tāpēc, ka mēs esam tikpat īpaši un tikpat izredzēti, kā Estere. Man ļoti sāp sirds par to, kas šobrīd notiek Latvijā un laikam visgrūtāk ir pieņemt to, ka klausoties un skatoties, kā rīkojas un runā mūsu valsts vadītāji, ir grūti viņiem uzticēties. Ja mēs iekšēji esam stipri un vienoti kā valsts kopumā, tad neviens ienaidnieks nekad mūs nevarēs uzvarēt. Krievijas tanki var braukt gar robežu un lidmašīnas lidināties pāri katru dienu, bet, ja mums ir stipra vadība un mēs paši zinām uz kurieni mēs ejam, un turamies kopā, tad viņi neko mums nevarēs izdarīt. Tomēr, ja tā nav, tad ienaidniekam nav grūti mūs uzvarēt. Bet mums ir cerība, jo mums ir vislabākais un gudrākais palīgs, un tas ir Jēzus. Mums ir dots arī visstiprākais garīgais ierocis, kas ir lūgšana. Tas ir tas, ko mēs varam darīt šodien. Mēs lūdzam par mūsu valsti, par valsts vadītājiem draudzes kopējās lūgšanās, kuras notiek sestdienās. Bet tagad jau kādu laiku es lūdzu par Latviju arī savās ikdienas lūgšanās. Mēs par to lūdzam arī mājas grupiņā. Agrāk esam tam nepievērsu īpašu uzmanību. Man likās, ka viņi ir tur augšā un dara savas lietas, bet mēs esam apakšā, un kopumā jau viss ir tā normāli. Bet tagad es tā vairs nedomāju, jo uzskatu, ka ir svarīgi, ka mēs tā pa īstam lūdzam par savu tautu. Mēs ikkatrs viens varam ietekmēt patreizējo situāciju ar savām lūgšanām. Es lūdzu par valsts vadītājiem, lai viņi pieņem pareizus lēmumus, nenodod mūsu zemi un cilvēkus. Kad es paskatos, kā uz dažiem notikumiem reaģē Lietuvas un Igaunijas vadītāji, prezidenti, tad ir ļoti bēdīgi, salīdzinot ar cilvēkiem, kas vada mūsu valsti. Lūk, es lūdzu, lai viņi rīkojās taisnīgi un domā ne tikai par savu labumu, bet arī par tautu. Protams, lai visā notiek Dieva labais prāts.

Es pavisam nesen, šīs nedēļas sākumā, portālā delfi.lv lasīju kādu ziņu par bāriņtiesu. Ziņa bija par to, ka „Otrdien, 1. jūlijā stājās spēkā grozījumi Bāriņtiesu likumā, sašaurinot iespējas bāriņtiesu amatpersonām vienpersoniski pieņemt lēmumus attiecībā uz bērnu izņemšanu no ģimenes. 8. maijā Saeimā pieņemtie grozījumi Bāriņtiesu likumā nosaka arī citas izmaiņas bāriņtiesu darba tiesiskajā regulējumā. Piemēram, ar grozījumiem tiek paplašinātas audžu ģimeņu tiesības, nostiprinot likumā iespēju administratīvā procesa kārtībā apstrīdēt bāriņtiesas lēmumus bērna interesēs.” Es mēģināju atrast tos grozījumus un paskatīties, kā tas viss izskatās pašos likumus, bet jāsaka, ka ir grūti saprast. Tomēr, ja ziņa ir publiski parādījusies, tad acīmredzot tam ir kaut kāds pamats. Un es ticu, ka tā arī ir. Vai tā nav atbildēta lūgšana? Mēs sestdienās lūdzam par valsti, pret bērnu izmantošanu. Un lūk, atbilde uz lūgšanu.

Interesanti, ka bāriņtiesas galvenā vadītāja ir uzrakstījusi atklātu vēstuli sabiedrībai, kurā viņa žēlojās, ka bāriņtiesas tiek nepatiesi apvainotas. Es nolasīšu nelielu citātu no vēstules.

„Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācija ir patiesi satraukta par pēdējā laikā vērojamām tendencēm mazināt bāriņtiesu darba nozīmi, kritizēt to darbu, neiedziļinoties jautājumu būtībā. Negatīvu bāriņtiesu darba vērtējumu sabiedrībā veicina masu informācijas līdzekļos atspoguļotie viedokļi, pret ko mēs neesam tiesīgi vērsties, jo mūsu valstī ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību. Vienlaicīgi jāatzīmē, ka problēmas atspoguļojums masu informācijas līdzekļos būtu objektīvāks, ja tiktu noskaidrots arī bāriņtiesas viedoklis. Diemžēl mums nezināmu iemeslu dēļ vienpusēja viedokļa atspoguļošana jautājumos, kas saistīti ar bāriņtiesu darbu ir kļuvusi par realitāti, ar kuru mums nav iespēju un resursu cīnīties.”

Vai tu zini, kas ir rakstīts Bībelē? Tur teikts, ka Dievs ir bāreņu un atraitņu aizstāvis.

„Bāriņu tēvs un atraitņu aizstāvis ir Dievs Savā svētajā mājoklī.” (Psalms 68:6)

Mums ir jāsaprot, ka bāreņi un atraitnes nav domāts tieši tikai bārenis un atraitne, bet tie ir visi cilvēki, kuri ir bezpalīdzīgi, kuriem nav aizstāvja, kuri nav aizsargāti, kuriem dara pāri un kuri sauc uz Dievu pēc palīdzības.

„Bēdas tiem, kas izdod netaisnus likumus, un tiem, kas raksta smagus tiesiskus noteikumus, lai grozītu tiesu nabagiem un laupītu tiesības manas tautas cietējiem, ka atraitnes aplaupa un bāreņus posta!” (Jesajas 10:1-2)

Ja pats Dievs iestājas par kādu lietu vai cilvēkiem, tad tiešām ir pienākušas bēdas tiem, kas dara nelikumības un liek citiem ciest. Esteres grāmatā Hamana sieva, brīdī, kad vīram vairs cīņa pret ebreju tautu sāka pasliktināties, sacīja līdzīgus vārdus.

„Un Hamans stāstīja Zerešai, savai sievai, un visiem saviem draugiem visu, kas bija viņam gadījies. Un viņa gudrie un viņa sieva Zereša sacīja viņam: “Ja Mordohajs, pret kuru tu esi sācis zaudēt, ir no jūdu dzimuma, tad tu nespēsi neko pret viņu, bet tu krizdams kritīsi viņa priekšā!” (Esteres 6:13)

„Tas Kungs pasargā svešiniekus un bāreņus un uztur atraitnes, bet bezdievīgo gaitām Viņš neļauj izdoties.” (Psalms 146:9)

Šī sieviete no bāriņtiesas raksta, ka nezina, kāpēc tā notiek. Visu laiku viņi bija varenie un neviens viņiem vispār neko nevarēja izdarīt, bet tagad pēkšņi kaut kas ir mainījies un viņiem nav iespēju pret to cīnīties, ko viņi paši arī atzīst. Ja mēs iestājamies un lūdzam, lai tā nelikumība un patvaļa izbeigtos, tad Dievs arī atbild uz mūsu lūgšanām, un Viņš iestājas par mums un bērniem. Viņiem nekas neizdosies! Āmen!

Tas nenozīmē, ka cīņa ir beigusies un mēs visi tagad varam būt laimīgi un vispār nelūgt un neko nedarīt. Bet mums ir jāturpina lūgt. Kopumā var redzēt, ka situācija sāk mainīties, jo viņi sāk palikt tramīgi un kaut kas nav tā, kā visu laiku bija, kaut kas mainās.

Runājot par Esteri, viena no labākajām īpašībām, kas ir redzama vairākās viņas dzīves situācijās, ir paklausība. Kopumā šajā īsajā laika posmā Esteres paklausība ir minēta trīs reizes. Viņa vispirms paklausīja Mordohajam un piedalījās skaistumkonkursā „Miss Persijas impērija”, ja runājam mūsdienu valodā. Vēlāk, kad viņai ir jādodas pie ķēniņa, viņa paklausa.

„Un kad meitene gāja pie ķēniņa, tad viņai deva visu, ko vien viņa vēlējās ņemt sev līdzi no sievu nama uz ķēniņa pili. (..) Kad pienāca Esteres, Abihaila, Mordohaja tēvoča meitas, ko Mordohajs bija sev par meitu pieņēmis, kārta iet pie ķēniņa, viņa neprasīja neko, izņemot to, ko viņai ieteica ķēniņa galminieks Hegajs, kas sargāja sievas; Estere bija atradusi labvēlību ikviena acīs, kas viņu redzēja.” (Esteres 2:13;15)

Viņa varēja paņemt visu, ko gribēja. Bet viņa vadījās no ieteikumiem. Cilvēks, kurš viņas apsargāja, acīmredzot bija profesionālis un visu zināja. Viņš ieteica kādas lietas, kas viņai jāņem līdzi un kas tieši ir jādara un Estere tieši tā arī darīja, kā viņš bija teicis.

Trešo reizi Estere paklausa, kad Mordohajs aicina viņu iestāties ķēniņa priekšā par savu tautu. Estere paklausīja un aicināja tautu gavēt trīs dienas. Tas bija sausais gavēnis bez ūdens un ēdiena. Estere riskēja ar savu dzīvību, gāja pie ķēniņa un saņēma labvēlību savam lūgumam. Labvēlība izpaudās tā, ka tika nogalināts jūdu visniknākais pretinieks Hamans un bez tam jūdi ieguva tiesības cīnīties pret saviem ienaidniekiem. Galu galā nevis viņus nogalināja, bet viņi nogalināja savus ienaidniekus Persijas impērijas robežās. Estere ne tikai izglāba jūdus no bojāejas, bet panāca arī to, ka viņiem tika nodrošināta drošība un cieņa svešā valstī. Par to liecina pēdējais pants Esteres grāmatā.

„Un tiešām jūds Mordohajs bija otrs pēc ķēniņa Ahasvera, un viņš bija visai cienījams jūdu starpā un patīkams vairākumam savu brāļu, jo viņš meklēja savas tautas labumu un gādāja par labklājību visam savam dzimumam.” (Esteres 10:3)

Es domāju, ka tauta ļoti mīlēja Mordohaju, jo viņš rūpējās par viņiem. Viņš bija ļoti augstā amatā, bet joprojām palika uzticams savai tautai.

Estere bija uzticama un paklausīga un šī iemesla dēļ Dievs varēja viņu lietot tik īpašā veidā. Bībelē paklausība tiek vērtēta ļoti augstu.

„Kas paklausa gudram vīram, kad tas viņu pamāca, tam tas ir kā zelta pieres sprādze un kā zelta kakla vija. Kā sniega dzestrums pļaujamā laikā – tāds ir uzticams sūtnis tam, kas viņu sūtījis, jo viņš atspirdzina sava kunga dvēseli.” (Salamana pamācības 25:12,13)

Kā tu domā, kas būtu noticis, ja Esterei būtu domājusi ar „savu galvu”? Mūsdienās daudziem ir „savas galvas”. Protams, tas nav slikti, ka cilvēks pats domā, pats vērtē situācijas, izsaka savu viedokli un izrāda iniciatīvu. Bet svarīgi ir, vai viņš paklausa tam, ko Dievs ir iecēlis viņa dzīvē kā autoritāti. Savam priekšniekam darbā, garīgajam vadītājam mājas grupiņā, mācītājam draudzē. Tu nevari tikt nekur tālu, ja neesi paklausīgs. Kā tu varēsi noturēties darbā, ja nepaklausīsi tam, ko aizrāda vai saka priekšnieks? Tu nekad nebūsi veiksmīgs, jo visa tava dzīve sastāvēs no jauna darba meklējumiem ar labāku priekšnieku, un tāda vienkārši nav. Paklausība ne vienmēr ir vienkārša un viegla. Patiesībā tā ļoti bieži ir nepatīkama, bet tai var būt izšķiroša nozīme gan manā, gan tavā dzīvē. Tajā pašā laikā Estere nebija tāds paklausīgs bezsmadzeņu radījums, kuram kaut ko pasaka un viņa akli izdara, bet pati neko neizdomā. Patiesībā viņa bija ļoti gudra – īsta diplomāte. Pirmkārt, pirms viņa gatavojās runāt ar ķēniņu, viņa lūdza, lai jūdi gavē trīs dienas un otrkārt, kad viņa saņēma apstiprinājumu, ka var runāt ar ķēniņu, kurš rādīja zīmi, ka Estere var nākt un prasīt ko grib, kas jau bija brīnums, tad Estere nemetās uzreiz virsū ar savu lūgumu. Tajā brīdī bija izdevīgs laiks un ķēniņš bija labvēlīgi noskaņots. Teorētiski Estere varēja ķēniņam prasīt savu lietu, bet acīmredzot viņa saprata, ka tas ir tik ļoti nopietni, tāpēc nolēma veikt kādus priekšdarbus – viņa ielūdza ķēniņu uz viesībām, sarīkoja jautru pasākumu. Bet arī pēc tam Estere neteica savu lūgumu, bet gan uzaicina ķēniņu uz vēl vienām viesībām. Un tikai pēc tam viņa uzdrošinājās pateikt savu vajadzību. Pēc visa šī pasākumu kompleksa viņa saņem labvēlīgu spriedumu sev un savai tautai. Ebreji tika izglābti.

Kā ir ar tevi? Vai tu pavēro, kad ir īstais brīdis runāt ar savu vadītāju vai priekšnieku darbā? Vai arī tu meties ar savu vajadzību, vienalga, vai viņš ir noguris vai sanervozējies, vai dusmīgs un skrien kā viesulis pa biroju? Tev vajag visu, un tu ej kā tanks, vai ne? Ja tu tā dari, tad nebrīnies, ka rezultāts var būt sliktāks nekā tad, kad tu gaidītu. Turklāt nākamreiz varbūt tev vispār nebūs drosmes, lai ietu un kaut ko paprasītu. Protams, tev nav jārīko savam priekšniekam pasākums vai jāaicina uz kafejnīcu, lai tu palūgtu brīvdienu uz inkaunteru. Svarīgi ir sagaidīt īsto brīdi, jo atbilde ir ļoti atkarīga no tā, kurā laikā tu prasi un dodies pie sava vadītāja.

Man bija laiks, kad mainīju darbu un iepriekšējā kompānija man bija palikusi parādā diezgan lielu naudas summu – nebija samaksājusi algu līdz galam. Bija ļoti grūti dabūt šo naudu, jo solījumu bija daudz, bet rīcība nekāda vai minimāla, jo šī firma praktiski bija uz bankrota. Parasti viņiem bija attaisnojums – pagaidām naudas nav, bet, kad būs, samaksāsim. Man ar šo firmu bija labas attiecības un konfliktu nebija, bet cerības, ka varētu dabūt atpakaļ naudu, es biju zaudējusi, arī nebija. Tad, laimīgā kārtā un droši vien Dievs palīdzēja, Viņš parūpējās par to, ka šai kompānijai vajadzēja nelielu manu pakalpojumu. Pie viņiem brauca daži ārzemju partneri, tāpēc viņi vēlējās, lai es vienu dienu esmu birojā par sekretāri, kas principā es arī pirms tam tur biju. Viņi gribēja, lai viss būtu skaisti, ka es uztaisu tēju vai kafiju, smaidu un vienkārši tur esmu. Tas nebija pārāk grūti un es to izdarīju. Viņi bija ļoti priecīgi un es sapratu, ka tas ir mans laiks atkal atgādināt par viņu parādu. Nākamajā dienā es piezvanīju direktoram un pajautāju, kā viņiem gāja un vai ārzemju partneriem patika un viņš bija ļoti priecīgs, ka viss ir gājis ļoti labi. Es jutu, ka tas ir mans laiks un durvis tajā brīdī bija atvērušās. Es zināju, ka es varu prasīt to summu, kura man pienācās. Es sarunā pieminēju, ka ir palicis vēl parādiņš un nosaucu summu. Tās pašas nedēļas laikā nauda bija manā kontā. Tas bija īstais laiks. Ja es to nebūtu izdarījusi, izmantojusi to, tad iespējams būtu jāgaida nākamais tāds brīdis, ja vispār tāds būtu pienācis. Varbūt pat nebūtu dabūjusi atpakaļ visu naudu. Tātad svarīga ir gan paklausība, gan īstais laiks.

Vēl viena īpašība, kas Esterei piemita bija pazemība. Viņa mierīgi varēja saslimt ar zvaigžņu slimību un atteikties pazīt tādu Mordohaju. Viņš varēja piekļūt pie viņas tikai caur kādiem galma cilvēkiem, sūtot Esterei zīmītes. Viņa mierīgi varēja aizmirst savu radinieku uz visiem laikiem. Piemēram, iedomājies, ka tu pēkšņi kļūsti par Amerikas, pasaulē lielākās impērijas, vadītāju vai pirmo lēdiju. Es domāju, ka tu varētu aizmirst ne tik to vien. Tajā brīdī sākas pilnīgi cita dzīve, tu esi jaunā pasaulē, kur ir citas vērtības, citi standarti, citi cilvēki, sabiedrība, citi uzskati. Tev apkārt būs pavisam kas cits. Bet ar Esteri tā nenotika, jo viņa palika uzticama un pazemībā pieņēma sava radinieka padomus, un tas izglāba viņu un visu tautu.

Tagad pastāstīšu par divām mūsdienu princesēm. Es nesen skatījos filmu, kas saucas „Monako princese”. Filma šobrīd ir uz lielajiem ekrāniem un, iespējams, daudzi jau ir redzējuši. Tā ir daudz kritizēta filma, bet man tā ļoti patika. Tā ir autobiogrāfiska, vēsturiska filma un veidota uz patiesiem notikumiem par slavenu amerikāņu aktrisi Greisu Kelliju, kura apprecējās ar Monako princi Renjē un negaidīti kļuva par Monako princesi. Darbība norisinājās pagājušā gadsimta 60. gados Monako. Šī valsts ir pasaulē otrā mazākā valsts. Vismazākā valsts pasaulē ir Vatikāns. Neilgi pēc tam, kad šī aktrise ieprecējās šajā ģimenē, tas valsts vēsturē atzīmēts, kā ļoti sarežģīts laiks. Monako atrodas starp Franciju un Itāliju un bija nonākusi politiskā konfliktā ar Franciju. Monako draudēja okupācija, jo Francija vēlējās to anektēt. Karaliskā ģimene piedzīvoja arī nodevību no sev tuviem cilvēkiem un prinča laulība ar aktrisi bija uz izjukšanas robežas. Filma sākas ar šādu Greisas tekstu: „Mana pasakai līdzīgā dzīve patiesībā ļoti maz līdzinājās pasakai.” Iedomājieties, ārkārtīgi greznās kāzas, kuras sauca par gadsimta kāzām, skaists un iznesīgs princis, brīnišķīgā daba, siltais klimats pie Vidusjūras krastiem. Īsta pasaka! Kura meitene gan tā negribētu – apprecēties un dzīvot tā. Bet realitāte diemžēl izrādījās pavisam cita. Greisa bija populāra aktrise un, ieprecoties karaļnamā, viņai sākas pavisam jauna dzīve, kas bija pilnīgi atšķirīga no tās, kādu viņa bija pieradusi dzīvot. Protams, pirmkārt, nācās atteikties no aktrises karjeras. Vīrs vienmēr bija aizņemts ar valsts darīšanām, un, ja jūs domājat, ka viņš nēsāja visu laiku viņu uz rokām vai sēdēja krastmalā, vai veda uz dažādām skaistām vietām, tad tā nebija. Viņš bija aizņemts un veltīja ļoti maz uzmanības savai sievai. Viņai bija divi mazi bērni, kuri arī prasīja rūpes un veicināja nogurumu, apnikumu. Ar vecākiem Greisai bija ļoti vēsas attiecības un pats bēdīgākais bija tas, ka viņa nevarēja iedzīvoties ne Monako karaļnamā, ne pašā sabiedrībā un valstī, jo tas bija kaut kas ļoti atšķirīgs no tā, kā viņa bija dzīvojusi visu laiku. Arī pēc vairākiem tur nodzīvotiem gadiem Greisa jutās kā svešiniece, nepieņemta un nesaprasta, un viņa tāda arī bija. Šī sieviete bija nogurusi un izmisusi no savas pasaku dzīves. Ārpusē jau cilvēkiem likās, ka viss ir kārtībā, bet iekšpusē tā nebija. Paldies Dievam, ka visā tajā samudžinātajā, bezcerīgajā situācijā viņai līdzās bija kāds Dieva cilvēks. Tas bija karaliskās ģimenes katoļu priesteris. Kad viņa kādā reizē raudāja un domāja, ko darīt ar savu dzīvi – vīru viņa vairs nemīl, iespējams, daudz labāk būtu atgriezties Amerikā un turpināt aktrises karjeru, tad šis garīdznieks teica viņai šādus vārdus: „Visas pasakas reiz beidzas. Ātrāk vai vēlāk. Bet īstā mīlestība ir pienākums. Jā, tu vari aizbraukt, tev ir brīva izvēle, bet tu zaudēsi savu ģimeni, savus bērnus, kuri paliek Monako un manto troni. Tu būsi zaudējusi arī kā Monako princese. Tu esi vajadzīga šeit – savam vīram, saviem bērniem. Un pats svarīgākais – tev ir jāiemācās kļūt laimīgai tajos apstākļos, kādos tu šobrīd esi, kādos Dievs tevi ir ielicis.”

Ko darīja Greisa? Viņa pieņēma lēmumu palikt Monako. Greisa pieņēma apstākļus tādus, kādi viņi ir un kļuva par atbalstu savam vīram. Galu galā viņa kļuva par Monako patrioti. Tas, protams, prasīja no viņas neiedomājami daudzas pūles un pacietību. Viņa sāka mācīties karalisko etiķeti, franču valodu, Monako vēsturi. Vārdu sakot, viņa darīja visu un var redzēt, ka tajā filmā viņai visas šī lietas nepatīk, bet viņa vienkārši dara. Viņa ir pieņēmusi lēmumu un dara. Pēc neilga laika, īstajā brīdī, tieši viņa ir tā, kas nospēlē izšķirošo lomu Monako tautas liktenī, valsts vēsturē. Līdzīgi kā Estere, viņa sarīko karaļnamā balli, uz kuru tika uzaicināts arī Francijas ģenerālis, no kura tajā brīdī bija atkarīgs Monako liktenis. Viesības tika izsludinātas speciāli pa visu pasauli. Vismaz Amerikā tās tika izsludinātas ļoti plaši un pasaule sekoja līdzi notikumiem Monako. Tajās viesībās Greisa uzstājās ar runu, kas bija vienkārša un emocionāla, bet tur nekā tāda īpaša nebija. Bet pēc tam, lai cik dīvaini tas arī neizklausītos, liktenis pavērsās par labu Monako, un Francija atkāpās no saviem ļaunajiem nodomiem anektēt to. Ne jau pati runa bija tam par iemeslu. Greisa bija ļoti populāra amerikāniete un daudzi viņu zināja un viņa to izmantoja. Uzstājoties publiski un aizstāvot Monako neatkarību, viņa pievērsa visas pasaules uzmanību šim konfliktam. Francijas ģenerālis ļoti labi saprata, ka patiesībā aiz Greisas, kuru viņš nosauca par amerikāņu Afrodīti, stāv Amerika. Es domāju, ka viņš absolūti negribēja sabojāt attiecības ar Ameriku, pasaulē lielāko valsti, mazās Monako dēļ.

Par Greisu runājot, ieilgušās krīzes brīdī, kad viņai bija ļoti smagi, viņa varēja sākt domāt, ka viņas dzīve ir viena vienīga neveiksme. Varbūt es nepareizi apprecējos, varbūt neīstais cilvēks, varbūt nepareizā zeme, kurā es dzīvoju, nepareizie apstākļi, nepareizais laiks, viss nepareizs. Patiesībā viss ir pareizs un gadījumā, ja arī ir bijusi kāda kļūda, tad cīnies, tici, lūdz un gribi to labot, jo Dievs ir Tas, kurš pārvērš neveiksmes un kļūdas svētībās. Viņš rada ceļu, kur ceļa nav, un upes sausās vietās tuksnesī.

„Tuksnesi Viņš atkal pārvērš par ūdens dīķi un sausu zemi par avoksnainu. Viņš tur nometināja izsalkušos, ka viņi tur uzcēla pilsētu, kur dzīvot.” (Psalms 107:35-36)

Dievam ir gan dabiski, gan pārdabiski risinājumi tavai situācijai. Viņam nekas nav neiespējams. Aktrise pieņēma lēmumu palikt tur, kur viņa ir, pieņemt svešu valsti kā savējo un iestāties par to, turpināt mīlēt savu vīru, ar kuru emocionālā mīlestība jau bija beigusies. Bija jau pagājuši vairāki gadi, kopš viņi bija laulībā, un faktiski no aktrises kļūt par mājsaimnieci tādai sievietei kā Greisa Kellija, bija ļoti grūti. Ar savu lēmumu viņa izglāba ne tikai sevi, savu ģimeni, bet arī savu valsti. Viņa pieņēma lēmumu mīlēt, cīnīties un visus nelabvēlīgos apstākļus izmantot savā labā. Un rezultāts bija to vērts. Laulībā ar savu princi Greisa nodzīvoja 26 gadus. Kad viņa nomira, viņš palika viens un otrreiz vairs neapprecējās.

Nelielam salīdzinājumam, otra karaliska sieviete, visiem labi pazīstamā princese Diāna. Viņa bija daudz populārāka par Greisu Kelliju. Diāna bija viena no populārākajām pasaules sievietēm, var teikt, viņa bija sabiedrības mīlule. Situācija ģimenē viņai bija sarežģīta, tāpat kā Greisai, tikai Diāna pieņēma savā dzīvē pavisam citus lēmumus. Laulība arī viņai nebija izdevusies un viņa bija nelaimīga. Viņa pieņēma lēmumu izmisīgi meklēt dzīves piepildījumu un mīlestību tur, kur tās nav, īslaicīgās un nepareizās attiecībās ārpus laulības. Protams, viņa gribēja būt laimīga, atrast dzīves jēgu un piepildījumu savai dzīvei, bet viss beidzās ar to, ka viņas laulība ar princi Čārlzu tika šķirta un pēc gada viņa pati gāja bojā auto katastrofā.

Visa pasaule sēroja par nabaga brīnišķīgo Diānu. Bet, ziniet, viss varēja būt pavisam savādāk. Ja viņa būtu pieņēmusi lēmumu palikt savā vietā, rūpēties par saviem abiem bērniem, nemeklēt piepildījumu attiecībās ar vīriešiem, bet pieņemt apstākļus tādus, kādi tie ir, un visus trūkumus pārvērst par priekšrocībām sev par labu, tad, visdrīzāk, viņa joprojām šodien vēl dzīvotu. Iespējams, viņa kļūtu par Anglijas karalieni, tāpēc, ka viņas vīrs bija un vēl joprojām ir nākamais troņmantnieks pēc karalienes. Mēs zinām, cik liela ietekme ir Anglijas karalienei arī šodien, ne tikai Lielbritānijā, bet visā pasaulē. Diānai bija milzīgs potenciāls, viņai bija pasaules sabiedrības uzticība, mīlestība un uzmanība, ko viņa varēja lietot savā labā, lai padarītu laimīgu, jēgpilnu ne tikai savu dzīvi, bet arī daudzu citu dzīves sev apkārt.

Bija vēl viena liela atšķirība starp Monako princesi Greisu Kelliju un princesi Diānu, viņām bija atšķirīgi padomdevēji. Greisai padomus deva garīdznieks, un tie bija Dieva padomi, bet Diānai, cik varēja saprast, tuvākā draudzene, kura runāja par kaut kādām mistiskām garīgām lietām, bet nevis par Kristu, Kurš, protams, ir vienīgais atrisinājums visās situācijās. Var jau būt, ka bija kādi kristieši, kas vēlējās viņai palīdzēt, bet katrā ziņā neveiksmīgi.

Ir kritiski svarīgi, kādi cilvēki tev ir apkārt, ar kādiem tu draudzējies, kuri ir tie, kas dod tev padomus. Katram ķēniņam Bībelē un arī mūsdienās katram valsts prezidentam vai vadītājam valdībā ir savi padomdevēji, un bieži tie lēmumi ir vairāk atkarīgi nevis no pašiem, bet no tiem, kuri dod to padomu. Paldies Dievam, ja padomdevēji ir dievbijīgi un taisni cilvēki, jo tā ir svētība visai valstij.

Man personīgi, kad es iepazinu Dievu pa īstam, vienmēr ir bijis svarīgi būt kopā ar cilvēkiem, kuri ir caurspīdīgi. Tas nozīmē, ka tu redzi viņiem cauri, ka viņi dzīvo un dara tā, kā viņi runā. Ka es viņu dzīvēs varu lasīt Bībeli, ka viņi atspoguļo to, kas ir rakstīts Bībelē. Viņu uzvedībā, viņu attieksmē un lēmumos es redzu, tur ir Jēzus. Protams, neviens cilvēks nav pilnīgs, bet vairāk vai mazāk. Es varu mīlēt visus cilvēkus ar Dieva mīlestību, ne savējo, īpaši, ja es zinu, ka es varu palīdzēt cilvēkam iepazīt Dievu. Es varu pavadīt laiku ar viņu kopā, es varu draudzēties, es varu kalpot, bet mani draugi ir tikai tie, kuriem ir tāda pati vīzija, tas pats redzējums, tādi paši dzīves standarti un uzskati, kā man. Es nedraudzējos pa labi un pa kreisi ar visiem cilvēkiem, es izvēlos cilvēkus ar kuriem, es esmu kopā, nemaz nerunājot par vadītāju, par autoritāti, no kuras es saņemu padomus. Man nav pieci treneri šajā dzīvē, garīgajā jomā, man ir viens, mācītājs. Mūsu mācītājs, kurš palīdz man pieaugt visās jomās. Un tas, kas es esmu šobrīd, protams, pirmkārt, ir Dievs, pēc tam ir mācītājs. Tas, kas es esmu šobrīd, ir lielā mērā pateicoties viņa lūgšanām un ieteikumiem.

Pirms diviem gadiem mana dzīve bija pavisam savādāka, protams, es arī biju draudzē. Bet bija dažādi periodi dzīvē, es zinu, ka visi mani darbi, kurus esmu darījusi, ir nākuši no Dieva, es par to esmu lūgusi, Dievs man to ir devis, ir bijuši labāki, ir bijuši sliktāki, bet paiet kaut kāds laiks, kad tu saproti, ka tu nevari stāvēt vienā un tajā pašā vietā, tev ir jāiet tālāk.

Man gāja ļoti grūti darbā, grūti ar finansēm, un ne tikai. Bet šobrīd, jau kādus 10 mēnešus daudzas lietas ir izmainījušās, ikdienā es varu darīt to, kas man ļoti patīk, ko es vēlos, es varu pelnīt daudz vairāk kā iepriekš, man ir pietiekošas finanses visām vajadzībām un paliek vēl pāri. Ja mācītājs nebūtu mani iedrošinājis, es joprojām sēdētu birojā kā pelēka pele un cīnītos ar naudas trūkumu. Biju uz robežas, es varēju izdzīvot, protams, bet tā nebija pārpilnība kā Dievs to vēlas. Kopš es aizgāju no valsts darba, man nav bijusi baiļu sajūta, ka kaut kas varētu neizdoties, ka kaut kas varētu noiet greizi, ka es nevarēšu pietiekami nopelnīt, jo privātstundu pasniegšana nav valsts darbs, kur tev katru mēnesi konkrētā datumā ieskaitīs algu un tu zini, ka tā tur noteikti būs. Ar privātskolniekiem ir tā, tu sarēķini paredzētās 5-8 stundas dienā, pēc tam zvana viens un saka, ka saslima, cits kaut kur aizbrauca, cits aizmirsa, tā ir un tas nav nekas neparasts. Tu nekad nevari rēķināties. Protams, viss ir kārtībā, bet tas nav tik stabili kā valsts darbā. Bet es zinu, ka Dievs man palīdzēs, es nekad neesmu viena. Zini, kad tu esi ģimenē, kad tev ir tētis, daudz apkārt cilvēku, kuri tevi mīl un iedrošina, tu nejūties nedrošs un bailīgs, tu vienmēr zini, ka viss būs labi, pat ja arī kaut kādā brīdī iet grūtāk. Un es esmu ģimenē, starp draugiem un ar vislabāko garīgo tēti.

Tavam vadītājam, padomdevējam un cilvēkiem, ar kuriem tu esi kopā, ir izšķiroša nozīme tavā dzīvē, viņi tevi var gremdēt un tevi var pacelt.

„Un Viņš sacīja uz visiem: “Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ. Jo, kas savu dzīvību gribēs izglābt, tam tā zudīs, bet, kas savu dzīvību Manis dēļ zaudēs, tas to izglābs. Jo ko tas cilvēkam līdz, ka viņš iemanto visu pasauli un pats sevi pazaudē un samaitā?” (Lūkas evaņģēlijs 9:23-25)

Lūk, divas princeses un divas atšķirīgas dzīves, viena pieņēma lēmumu aizliegt sevi, pilnīgi pārkārtoties, pielāgoties jauniem apstākļiem, palikt Dieva gribā. Savā ziņā viņa pazaudē sevi, bet viņa iegūst daudz reiz vairāk, viņa iegūst savu ģimeni un patiesībā visu valsti. Un otra pieņēma lēmumu saglabāt savu dzīvību, domāt par sevi un meklēt laimi priekš sevis un rezultātā gāja bojā pati, nemaz nerunājot par ieguldījumu savā ģimenē vai sabiedrībā kopumā.

Es tev vēlos šodien pateikt, ka Dievs ir radījis tevi ļoti īpašu, tu esi izredzēts, īpašs šim laikam. Neviens nav neglīts vai bez talanta, neviens nav nevajadzīgs vai lieks, Dievs radīja katru ļoti īpašu un unikālu. Tu esi izredzēts un īpašs. Tu spēj darīt īpašas lietas un Dievs caur tevi var darīt īpašas lietas. Un zini kādus cilvēkus visbiežāk Dievs izredz? Ne jau tos bagātos, ne jau tos populāros, ne varenos, ne augsti dzimušos, visbiežāk Viņš izvēlās vienkāršos, tādus kā tu un es, vienkāršus, parastus cilvēkus.

Nobeigumā es vēlos pastāstīt par kādu pavisam vienkāršu cilvēku, kuru Dievs lieto īpašā veidā. Šis vienkāršais cilvēks ir devis lielu ieguldījumu evaņģēlija izplatīšanā visā pasaulē, bet es domāju, ka ļoti maz kāds par viņu zina. Daudzi droši vien pazīst ievērojamo, slaveno un populāro Dieva vīru un Dieva ģenerāli Lesteru Samrallu (Lester Sumrall). Viņš bija ļoti liels Dieva vīrs, tagad viņš ir aizgājis mūžībā. Bet cik daudzi zina par viņa mammu? Neviens. Es arī agrāk nezināju. Viņu sauc Betija. Viņa pieņēma Jēzu jau pusaudžu vecumā, vēlāk viņa saņēma Svētā Gara kristību un nolēma kļūt par misionāru. Viņa dzīvoja Amerikā. Bet viņas plāni pilnībā izmanījās tad, kad nomira viņas māsa. Viņas māsa atstāja trīs mazus bērnus un vīru. Un Betija saprata, ka viņai vajadzētu palīdzēt viņiem. Aiz žēluma viņa pārbrauca dzīvot pie māsas, lai rūpētos par bērniem. Un tad tas mirušās māsas vīrs izdomāja, ka viņš grib Betiju precēt. Viņa bija ļoti aizdegusies Dievam, bet viņš arī notēloja kristieti, viņš mīlēja Dievu līdz kāzām. Viss bija labi, viņa noticēja viņam, apprecējās. Tajā laikā lielākā daļa gāja uz baznīcu un viņš arī. Pēc kāzām, protams, viss pārvērtās savādāk. Viņas vīrs sāka viņu terorizēt, pārmeta viņas nodošanos Dievam, viņš pārmeta, ka viņa daudz laika pavada lūgšanā un Bībeles lasīšanā, viņš neieredzēja kristiešus. Tomēr neskatoties uz to, Betija palika uzticama Dievam, viņa aktīvi kalpoja draudzē, viņai bija sieviešu lūgšanu grupa, viņa lasīja Bībeli, daudz lūdza, viņa bija nenogurdināms lūgšanu cīnītājs. Ja viņai bija kāda vajadzība vai problēma, viņa kāpa uz bēniņiem un lūdza Dievu. Visas problēmas nesa Dieva priekšā. Un viņa dabūja atbildes, bet daudzreiz viņa pavadīja arī stundas un dažreiz pat dienas Dieva meklēšanā, īpaši jau tad, kad likās, nav nekāda cilvēciska risinājuma.

Betija ļoti lūdza gan par savu vīru, gan par saviem bērniem, lai viņi tiek izglābti. Par vīru viņa lūdza un gavēja, bet nekad viņam nesludināja. Viņš pats gāja uz baznīcu un dzirdēja sprediķus un mājās viņa viņam neko neteica. Vīrs dzīvoja bezdievīgu dzīvesveidu, dzēra un smēķēja.

Pats Lesters Samralls raksta, ka māte bieži pateicās Dievam par savu vīru un lūdza, lai Dievs palīdz viņai būt pateicīgai par visām vīra labajām īpašībām. Kad Lesteram bija 10 gadi, piedzima viņa brālis Arčijs, bet viņš diemžēl nodzīvoja tikai nepilnus 2 gadus. Pēc Arčija nāves, māte mēdza teikt tā: „Dievs, Tu esi paņēmis manu mazulīti, bet paldies, ka esi devis man vīru”.

Patiesībā tēvs bija dusmīgs, drūms, neiecietīgs un ciets cilvēks, un bija apbrīnojami, ka māte varēja pateikties par tādu cilvēku, ar kuru bija tik grūti sadzīvot. Likās, ka Betijas lūgšanas īpaši uz vīru neiedarbojās, jo viņš nemainījās. Bet atbildes par bērniem gan nāca diezgan ātri. Vecākie brāļi sāka sludināt, kad viņiem bija 15 – 16 gadu, ar diezgan lieliem panākumiem. Lesters bija sestais bērns ģimenē, pēc tam vēl piedzima daži. 1913. gadā viņš piedzima. Un laikā, kad Lesters vēl bija tikai mammas vēderā, viņa lūdza par to, lai Lesters kļūst par sludinātāju. Un viņš pats saka, ka neko tur nevarēja darīt, mamma lūdza un viss, viņš varēja tikai iedunkāt no iekšpuses. Tā ir bijusi viņas vēlēšanās.

Līdz 16 gadu vecumam absolūti nekas neliecināja par to, ka tas varētu notikt. Jo Lesters bija nepaklausīgs un negants puika. Viņš bija lecīgs un bija izkāvies ar visiem apkārtnes puikām, pameta skolu un ļoti vēlējās līdzināties savam bezdievīgajam tētim. Tētis bija viņa piemērs un paraugs, neskatoties uz to, ka viņiem ar tēvu bija ļoti vēsas attiecības. Vienīgā, kas interesējās par Lestera dzīvi bija mamma. Mamma slaucīja asaras, mamma dziedināja visas rētas, kad viņš pārnāca mājās pēc kautiņa. Mamma uzklausīja visus viņa stāstus, visas viņa problēmas. Viņa bija mierinātāja, viņai interesēja viss par Lesteru. Viņš mīlēja mammu, bet viņam likās, ka kristieši ir priekš tādiem mīkstmiešiem, sievietēm un bērniem, ka tas nav tādiem stipriem cilvēkiem. Viņam absolūti neinteresēja Dievs un viss, kas ar to saistīts. Un tomēr māte viņu turpināja vest uz atmodas sapulcēm, kurās viņš parasti sēdēja ar noliektu galvu un atklāti izrādīja savu nevēlēšanos un nepatiku piedalīties tajā visā. Viņš nevēlējās ne dziedāt, ne klausīties, bet tā viņš tur sēdēja, jo viņam nebija citas iespējas. Arī dziedināšanas brīnumi neizraisīja viņam nekādas emocijas.

Bija gan viens gadījums ar mammu, kas Lesteru neatstāja vienaldzīgu. Vienā brīdī Betijas krūtī bija ieperinājies audzējs, tas bija vaļējs, asiņojošs, ļoti briesmīgs. Tajā laikā medicīna nebija tik ļoti attīstīta un viņi ārstēja vienā veidā, parasti šādos gadījumos nogrieza krūti. Bet kad Betija aizgāja pie ārsta, tad viņai teica, ka audzēja sakne ir ļoti dziļi iekšā, ka nelīdzēs pat operācija. Betija bija pilnīgā nesaprašanā, ko darīt un kā rīkoties, tāpēc viņa darīja to, ko darīja jau iepriekš, viņa gāja lūgt Dievu. Un reiz, kad viņa bija apgūlusies vakarā gultā, viņa ieraudzīja, ka istabā ienāk Jēzus, Viņš neko neteica, Viņš tikai pasmaidīja un pieskārās viņai. Viss, tāds mazs piedzīvojums. Un nākamajā rītā, viņai bija iekšēja pārliecība, ka viņa ir vesela un dziedināta. Un viņa teica visai savai ģimenei, ka Jēzus viņu ir dziedinājis no vēža. Un tā arī bija, kad pēc pāris dienām, kad viņa noņēma apsēju, tad uz marles varēja redzēt kaut ko līdzīgu astoņkājim, ar diegveidīgiem taustekļiem, bet tā vieta, kur bija asiņojoša brūce, bija pārklāta ar maigu, jaunu ādu kā zīdainim. Pēc šī gadījuma viņa nodzīvoja vēl 45 gadus, būdama pilnīgi vesela.

Nevarētu gan teikt, ka Lesters pēc šī notikuma uzreiz atgriezās pie Dieva, bet tad, kad viņam bija 16 gadi, viņš pats saslima ar tuberkulozi, kas tajā laikā skaitījās nāvējoša slimība. Un kā rīkojās mamma? Viņa sapulcēja savu lūgšanas grupiņu, pārsvarā visas pavecākas sievietes, garās kleitās līdz zemei un ar augstām apkaklēm. Manuprāt, tādam jaunietim tas viss izskatījās briesmīgi, bet viņas apstājās ap gultu un sāka lūgt par viņu ar roku uzlikšanu. Lesters, protams, mēģināja pretoties un iebilst, lai mamma vairs neved tās sievietes, bet nākošā dienā viņas jau atkal bija klāt. Viņas nostājās aplī ap Lestera gultu un pēc viņa domām, runāja visādas muļķības, piemēram: ”Ak, Dievs! Kāpēc šim dārgajam, nevainīgajam bērnam ir jācieš”. Un tad parasti viņš pārvilka segu pār galvu un sāka dusmoties, jo, ja viņš būtu dusmojies atklāti, tad mamma viņu būtu nopērusi. Tad viņš teica tā: „Es neesmu tāds kā jūs visi domājat, es neesmu nekāds nevainīgs, es negribu jūs redzēt, vācieties projām”.

Kad bija atbraukuši viesmācītāji, misionāri, par cik viņi bija diezgan turīga ģimene, un Lestera mamma bija ļoti dievbijīga un ticīga sieviete, tad mācītājs vienmēr izvēlējās, ka cilvēki varēja palikt pie viņiem. Mamma ļoti to gribēja, bet tēvs, ienīda tos kristiešus un Lesters, protams, arī kopā ar tēti. Jo viņam arī vajadzēja gulēt uz grīdas, kad viesi gulēja viņa istabā un viņa gultā. Kad cilvēki pārkāra savas drēbes pār viņa gultas kājgali, Lesters izzaga no viņu kabatām naudu un tērēja to. Bet mamma turpināja lūgt un ticēt par savu dēlu. Lesters nogulēja gultā vairākus mēnešus, un ārsti gatavojās izrakstīt viņam jau miršanas apliecību, jo viņš bija faktiski uz nāves robežas, bet notika brīnums un ap savu 17. dzimšanas dienu viņš tika pārdabiski dziedināts un kļuva par tādu cilvēku, par kādu mamma tik ļoti vēlējās viņu redzēt, par sludinātāju. Kopā četri no Samrallu bērniem kļuva par mācītājiem, sludinātājiem, misionāriem. Un notika arī brīnums, vēlāk pie Dieva atgriezās tētis, Betijas vīrs, kurš vispār negribēja neko par Dievu dzirdēt. Arī viņš arī kalpoja kā sludinātājs.

Pateicoties mammas ticībai un lūgšanām, no ciešām attiecībām ar Jēzu, Lesters kļuva par pasaulē pazīstamu Dieva vīru. Savu pirmo draudzi viņš nodibināja Amerikā Arkanzasas štatā 19 gadu vecumā. 1934. gadā viņš uzsāka sludināt citās valstīs, tādās kā Jaunzēlande un Taiti. Viņš nodibināja arī draudzi Austrālijā. Piecdesmitajos gados Lesters Samralls, viņa sieva un trīs bērni dzīvoja Filipīnās un tās galvaspilsētā Manilā, viņi nodibināja draudzi ar 20 000 draudzes locekļiem. Tā draudze joprojām darbojas un to vada Lestera pēctecis. Un 1957. gadā Lesters nodibināja Lestera Samralla evaņģēlisko asociāciju, Kristīgo radiostaciju, Indiānas kristīgo universitāti. Lesters Samralls tiek saukts par kristīgās televīzijas tēvu, viņam bija kristīgās televīzijas stacijas visā Amerikā. Viņš nodibināja humānās palīdzības organizāciju, iegādājās milzīgu lidmašīnu, ar kuru tika vesta pārtika trūkumcietējiem ļoti daudzās pasaules valstīs.

Lesters nomira 1996. gadā, 83 gadu vecumā, un šodien viņa iesākto darbu turpina trīs viņa dēli. Lesters ir ļoti pazīstams visā pasaulē, bet cik daudz mēs nezinām par viņa vienkāršo, dievbijīgo mammu, kura bija viņam padomdevējs, kas viņam stāvēja blakus un tikai pateicoties viņas lūgšanām, viņas ticībai un neatlaidībai viņa uzvarēja, Jēzus uzvarēja. Caur šo vienkāršo sievieti tik daudzi cilvēki atgriezās no grēkiem pie Dieva.

Es vēlos tevi iedrošināt, varbūt tu tuvu nejūties kā ķēniņiene Estere, bet Dieva acīs un garīgajā pasaulē tu esi tik pat svarīgs kā viņa bija. No taviem lēmumiem, no tavas nodošanās un paklausības Dievam ir atkarīgs ļoti daudz.

„Jo, kā ar viena cilvēka nepaklausību neskaitāmi kļuvuši grēcinieki, tāpat ar viena cilvēka paklausību neskaitāmi kļūs taisnoti.” (Romiešiem 5;19)

Šeit ir runa par Jēzu, bet tas attiecas arī uz mums, ja mēs paklausām un izdarām pareizus lēmumus mūsu dzīvē, mūsu dzīves tiek svētītas un arī turpmāk, apkārtējo cilvēku un mūsu pēcteču dzīves tiek svētītas. Ja mēs nepaklausām, tad ir pavisam pretējs rezultāts. Daudzas cilvēku dzīves var tikt izmainītas caur tevi!

Luīzes Zvejas svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska un Daila Lielbārde