|
Sākumā nedaudz paskaidrošu un tad pateikšu svētrunas tēmu. Jebšu jums būtu desmit tūkstoši pamācītāju Kristū, tad tomēr jums nav daudz tēvu; jo es jūs esmu, evaņģēliju sludinādams, dzemdinājis Kristū Jēzū. Tagad jūs pamācu: sekojiet manai priekšzīmei! Tādēļ es pie jums sūtīju Timoteju, kas ir mans mīļais un uzticīgais bērns Tā Kunga darbā, tas jums atgādinās manus Kristus dotos noteikumus, kā es visur mācu katrā draudzē. Daži uzpūtušies, es nenākšot pie jums. Bet es drīz nākšu pie jums, kad tas būs Tā Kunga prāts, un gribu redzēt uzpūtušos – ne viņu vārdus, bet viņu spēku. Jo Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā. Ko jūs gribat? Vai lai es pie jums nāku ar rīksti vai ar mīlestību un lēnprātību? (1. Korintiešiem 4:15-21) Pāvils nebija klātienē, un saruna notika ar vēstuļu palīdzību. Viņš teica, ka daži ir uzpūtušies un nevar pieņemt to, ko Pāvils mācīja. Korintiešu draudzē bija daudz problēmu, tomēr tā bija draudze. Pāvils rakstīja, ka nāks un gribēs redzēt uzpūtušos. Draudzē bija dažādi lepni cilvēki, vairāki strāvojumi. Vienam nepatika mācītājs, citam nepatika kāds cits līderis vai mācība, vēl kādam nepatika slavēšana. Pāvils teica, ka grib redzēt šo uzpūtušos cilvēku darbus, ne vārdus, jo Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā. Parasti tiem cilvēkiem, kuri draudzes vidū kurn un ir neapmierināti, ir nesakārtota dzīve. Kāds pie tā ir vainīgs, un šie cilvēki noteikti neatzīs, ka vainīgi ir paši, tādēļ izdomā sev visādus attaisnojumus, ka vainīgs ir, piemēram, mācītājs, līderis. Šodien ir viegli izdomāt, ka pie visa vainīgi ir Kariņš un Levits. Tie, kuri skatās nedaudz tālāk, teiks, ka vainīgi ir globālisti un mūsu varas vīri ir tikai izkārtnes. Tas jau nav nepareizi, tomēr, neatkarīgi no tā, par ko mūsu dzīvi grib pārvērst citi, mēs paši esam atbildīgi par savu dzīvi. Ir nepareizi meklēt vainīgo tajā, par ko esam atbildīgi paši. Cilvēki, kuri ir smagi kļūdījušies un izdarījuši nepareizas izvēles, parasti meklē vainu citos. Tā bija arī korintiešu draudzē. Daudzi cilvēki savās neveiksmēs vainoja Pāvilu. Pāvils teica, ka viņam vienalga, ko viņi saka, aprunā, bet viņš gribēja redzēt viņu spēku. Par kādu spēku ir runa? Tad, kad Jēzus kalpoja zemes virsū, Viņš darīja daudz brīnumu. Var rasties maldīgs priekšstats, ka tieši brīnumi un zīmes ir tas spēks. Mēs tikko dzirdējām liecību par to, kā cilvēks nolēma lūgt pārdabisku dziedināšanu un tiešām tika dziedināts. Tas ir brīnums, kas notiek caur mūsu ticību. Pati radība ir brīnums. Mana izmainītā dzīve arī ir brīnums, jo es biju norakstīts. Tagad Kristū dzīvoju ilgāk nekā toreiz grēkos. Jau divdesmi divus gadus dzīvoju Kristū, mans grēka dzīves stāžs bija 13 gadi. Tas ir brīnums, ka notika tādas pārmaiņas vienā mirklī. Kristiešu vidū ir priekšstats, ka brīnumi ir tas spēks, bez kura nevar dzīvot. Tas ir bībeliski un brīnumi notiek, bet, pirmkārt, svarīgs ir mūsu raksturs un spēks caur raksturu. Spējā mīlēt Dievu un savu tuvāko parādās spēks. Brīnumi ļoti minimāli maina tavu dzīvi. Pieņemsim, ka tev dziedināja vienu kāju, bet kas būs ar otru kāju? Vai arī tevi atbrīvoja no vienas atkarības, bet kas būs ar citām atkarībām? Pieņemsim, ka tev kontā ieskaitīja lielu naudas summu. Bet ko tu darīsi, kad tā beigsies? Vai atkal ņemsi kredītu? Pamatā brīnumi neko nemaina, bet gan raksturs ir tas, kas maina dzīvi. Raksturs ir mūsu attieksme pret sevi, pret Dievu, pret cilvēkiem un apstākļiem. Bībelē ir dots skaidrs standarts, kādiem mums būtu jābūt un kādam jābūt mūsu raksturam. Tu esi ļoti labā draudzē. Nepietiek sludināt tikai to, ka Jēzus ir miris un augšāmcēlies. Tas ir sākums un pamatu pamats. Mēs ticam, ka esam jauns radījums un esam attiecībās ar Dievu, slavējam un pielūdzam Viņu. Tomēr ar to nepietiek. Mums ir jāmācās pamatprincipi, lai kļūtu veiksmīgi visās dzīves sfērās. Tu esi vietā, kura ir veiksmīgu cilvēku kalve. Šeit ir grūti palikt par neveiksminieku. Šodien draudzes brālis salīdzināja, ka ir brūnā substance un medus. Ir grūti palikt par brūno substanci. Panākumus no neveiksmes šķir tieši raksturs, un tādēļ šodien runāsim par divpadsmit rakstura īpašībām. Vakar līderu sapulcē bija runa tikai par trīs punktiem, kas izvērtās gari. Tie bija: uzticība, pazemība un iztēle. Šodien es tiem nepieskaršos, bet turpināšu ar divpadsmit īpašībām, kuras ir obligātas, lai būtu veiksmīgs dažādās nozarēs, sfērās, personīgā dzīvē, biznesā un, pirmām kārtām, kalpošanā. 1.Taisnīgums. Taisnais zaļo kā palma, aug kā Libanona ciedrs. (Psalms 92:13) Viņš savā garā neļodzīsies nemūžam, taisnais paliek mūžīgā piemiņā. (Psalms 112:6) Svarīgāka par pašiem panākumiem, ir pozīcija, kuru jāsaglabā mūža garumā. Šī pozīcija arī ir tā, kas dara tevi par cilvēku, kuram var uzticēties, kura „jā” ir „jā” un „nē” ir „nē”, kurš ir nelokāms, uz kura vienmēr ir Dieva svētība. Šis ceļš ne vienmēr ir tas vieglākais. Taisnīguma, godīguma sajūta, tas, ka nevari citādāk. Šī ir viena no īpašībām, kura ir nepieciešama, ja gribi būt veiksmīgs, saglabāt tīru sirdsapziņu un godam nodzīvot savu dzīvi. Piemēram, ja biznesā vai politikā pamana, ka neesi godīgs, tev vairs neuzticēsies. Panākumi nebūs ilgtermiņa, nebūs cieņa no cilvēkiem. Piemēram, šobrīd nav izdevīgi publiski atbalstīt Jāni Pļaviņu. Viņš visur tiek bloķēts, apmelots, bet es viņu zinu kā taisnīgu cilvēku. Mums var atšķirties kādi atsevišķi viedokļi, uzskati, bet viņš ir nelokāms brīvības cīnītājs. Ja es redzu, ka pieci vai desmit sit vienu, es gribu palīdzēt. Daudz svarīgāk ir atbalstīt tādu cilvēku, jo tas ir taisnīgi un godīgi. Vakar draudzē lūdzām par Ukrainu. Dievkalpojuma beigās mēs arī savāksim ziedojumu Ukrainas draudzei. Vakar sazinājos ar mācītāju Antonu Tiščenko, un viņš teica, ka draudzes nams stāv, bet draudzes vairs nav. Cits sēž pagrabos, cits aizbraucis, cits karot aizgājis. Viņš teica, ka faktiski Harkovas arī vairs nav, mikrorajoni iznīcināti. Krievu armija bombardē ar visām pieejamām bumbām, dažādām vecām raķetēm. Zibenskarš nav izdevies, un viņi vienkārši grauj pilsētas, cerēdami uz to, ka vietējie iedzīvotāji padosies. Vai ir taisnīgi nostāties okupantu pusē? Man vienalga, ka antivakseri ir ieskrējušies cīņā pret savu valdību, ka nevar apstāties un neredz, kur ir sava valsts un ģimene. Viņi runā par pacifismu. Skaidrojošā vārdnīcā vārds „pacifists” tiek skaidrots kā cilvēks, kurš noliedz jebkādu militāru aktu. Tas ir pretēji Bībeles mācībai. Katras valsts – Krievijas, Irānas, Vācijas vai citas – likumdošanā ir valsts pārvaldības pamati. Tie atšķiras, bet pamats ir viens un tas pats – tev nebūs zagt, tev nebūs nokaut. Ko tas nozīmē? Piemēram, pie Ingas ielaužas laupītāji, un mēs visi to skatāmies pa televizoru un apspriežamies: „Man nepatīk, kā Inga dzīvo. Ļaujam, lai tie cilvēki rīkojas.” Valstī ir tiesiskuma normas. Ja kāds ar savām tiesībām apdraud cita cilvēka tiesiskumu, tur ir jāiejaucas. Ja tas ir tik liels, ka viņš apdraud cita cilvēka dzīvību, tad ko dara ar šādu cilvēku? Mīlestībā lūdz Dievu par viņiem un notiek pārrunas? Vai Inga teiks: „Laupītāju kungi, apsēdīsimies un padiskutēsim!”? Vai mēs vēl pieaicināsim citus ekspertus, lai padiskutētu, kādā veidā nogalināt vai varbūt tomēr nenogalināt? Ko dara sabiedrība tādā gadījumā? Kādi ir likumi? Ja ģimenē ir strīds, viens otram skrāpē ārā acis, tad par to cietumā neliek, bet, ja vīrs nogalina sievu, tad gan par to liek cietumā. Kas izpilda šo sodu? Sabiedrība. Mīlestības bauslis ir aizstāvēt vājāko, to, kurš tiek apdraudēts. Tas nav kaut kāds strīds, par ko draud adminstratīvais sods. Tādēļ, citiem vārdiem sakot, pacifisms ir bezatbildība. Cilvēks noveļ no sevis atbildību par to, par ko viņam būtu jāiestājas. Valstī tam paredzēts cietums, policija. Mēs arī esam piedzīvojuši, ko nozīmē tas, ka nāk policija. Starp citu, draudzei līdz šim brīdim nav neviena soda, jo visi tika attaisnoti. Man pat sodu par „Rododendru” no 700 eiro atstāja tika 50 eiro apmērā. Šajā gadījumā sistēma strādāja nepareizā virzienā. Valsts apdraudējuma gadījumā kaimiņvalstis nevar teikt, ka viņi paši vainīgi. Šodien cilvēkiem ir divas problēmas. Pirmā ir Rietumu problēma, ka cilvēks nevar vairs atšķirt vīrieti no sievietes. Vīrietis vienmēr būs vīrietis, un sieviete vienmēr būs sieviete. Var taisīt, kādas operācijas grib, būtībā tas nav maināms, jo ir bioloģiski noteikts. Otra problēma ir, ka nevar saprast, kurš ir agresors un kurš cietušais. Daudzi saka: „Viņi tur strīdējās!” Tas nav svarīgi, jo slepkava ir redzams. Krievijas iebrukums Ukrainā ne ar ko nav attaisnojams. Ukraina ir ļoti saistīta ar Latviju. Ukraiņu bēgļi nemaz tik ļoti uz Latviju nebrauc. Viens iemesls ir tas, ka Polijā ir labāka dzīve, viss ir lētāks, bet otrs iemesls ir tas, ka ukraiņi ļoti labi zina, kura valsts Krievijas plānā ir nākamā. Šodien man pa priekšu brauca mašīna ar Krievijas numuru, bet virsū uzlīmēts Ukrainas karodziņš. Ja tu gribi vienotību, tad ir tikai viens veids – Ukrainas karodziņš uz mašīnām, kurām ir Krievijas numurs. Kara apstākļos pat viens komentārs internetā, kas noliedz Krievijas agresiju, var beigties bēdīgi. Krievijā ir izdots likums, ka draud 15 gadu cietumsods par to, ka izsakies pret Krievijas politiku Ukrainā. Iziesi ar plakātiņu – ieliks cietumā uz 15 gadiem. Pacifisma piekritēji noliedz jebkāda kara vajadzību, tostarp pat atbrīvošanas cīņās, tā amorālās dabas dēļ. Pacifisti uzskata, ka kari jānovērš ar tā amorālo aspektu skaidrošanu un miera manifestācijām – citiem vārdiem pacifisms ir bezatbildība. Tad, kad būtu jādara tev, kur tev būtu jāpiepūlas un jāiestājas, tu novel atbildību no sevis un saki, ka esi pret jebkāda veida vardarbību. Lai ar to tiek galā policija, tam kalpo cietumi. Tu teiksi, ka nevajag kaitināt otru. Runa ir par valsts drošību. Un kara apstākļos arī viens komentārs var beigties diezgan bēdīgi. Šie nav parasti apstākļi. Ja pirms kara tas bija citādi, attiecības starp cilvēkiem, starp partijām citādas, šodien ir citas attiecības. Bet pamatā ir svarīgi saprast pamatpatiesības, kas ir vīrietis un kas ir sieviete, kurš ir agresors un kurš ir tas, kas ir jāaizstāv. Normāls eksperts, kas saprot no politikas, teiks, ka ir jāsaspiež čūskai galva jau pašā iedīglī. Ja Krievija ieņems Ukrainu, tad mums būs vieglāk –atdosim viņus, un uz kādu laiku miers? Pēc tam šis monstrs kļūs lielāks, jo viņš izmantos Ukrainas resursus, arī dzīvā spēka resursus utt. Tas viss turpināsies! Tādēļ nav grūti saprast, kurā pusē nostāties. Kara apstākļos nav neitralitātes. Pirmkārt, es esmu par Latviju! Man ir sava Latvija! Es esmu valsts, un tu esi valsts. Kara gadījumā, ja tevi iesauc armijā, iedod ieroci un šauj okupantus. Lūk, tā ir kristīgā mīlestība. Ukrainā mācītāji un bīskapi iet karā. Un viņiem tas labi izdodas. Vakar mēs par Ukrainu lūdzām Dievu, un naktī iegāju internetā un apskatījos, kas tur ir noticis. No Mikolajevas bija atsisti ienaidnieki, Zaporižjas atomelektostacija bija atbrīvota no iebrucējiem. Bija pamestas desmitiem tehnikas vienības, jo bija beigusies degviela. Ir pavasaris, tehnika grims dubļos, un viņi visi brauc pa ceļiem, bet uz ceļiem tehnikas kolonnas mierīgi iznīcina. Krievijai ir milzīgi zaudējumi. Varētu teikt, ka Putins ir zaudējis. Latvijā nevienam neliek iet karot. Bet ir jāsaprot, kura puse ir jāatbalsta. Es esmu pret agresoru! Bet cilvēki saka, ka viņi tur paši bija vainīgi. Vai ukraiņi paši bombardēs savas mājas? Vai neesi to no pašiem latviešiem dzirdējis? Ir jāizprot taisnīgums. Ļoti elementāri. Cilvēku šķirošanas jautājums. Mēs nešķirojam cilvēkus. Vai tev nav vieglāk dzīvot, ka tu esi izturējis un neesi piedalījies cilvēku šķirošanā? Vai mēs tādēļ apstājāmies? Nē, šajā laikā mēs esam uzauguši pāri par tūkstots cilvēkiem. Kā? Jums visiem pa šiem četriem mēnešiem bija jābūt nomērdētiem, izklīdinātiem. Zini, ja mums būtu analogs notikums kā Harkovā, ietu ļoti slikti. Viņus bombardē dienām un naktīm. Cilvēki sēž pagrabos, vispār nav nekādu kontaktu. Rehabilitācijas centri, kuros atrodas narkomāni, kurus ved uz pareizā ceļa, tajos ir simtiem cilvēku. Viņus vai nu nošaus, vai viņi nomirs badā – tie ir viņa vārdi. Humānā palīdzība līdz Harkovai nenonāk, jo tas ir netālu no Krievijas robežas. Palīdzība nāk caur rietumukrainu, un tas ir tālu. Un viņš lūdz finansiālu palīdzību. Viņi ved ārā civiliedzīvotājus. Šoferi prasa 150 dolārus. Ukrainā tas ir ļoti daudz. Bet tas nav parasts brauciens. Viņš riskē, ka viņam var trāpīt bumba. To vajag saprast. Lai izvestu cilvēkus, ir vajadzīga nauda. Nevajag nekādu pārtiku. Tāpēc savāksim ziedojumu palīdzībai draudzē Harkovā. Viss nav tik vienkārši. Jēzus taču skaidri saka: “Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis. Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” (Mateja evaņģēlijs 25:35-36,40) Pret brāļiem tu tā izturējies! “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” Te vispār nav diskutējams jautājums. Ir jāpalīdz. Vai varbūt tev ir jāpalīdz Krievijai ražot bumbas? Ar visu, ko tu vari, ir jāpalīdz Ukrainai. Es zinu, ka mūsu vidū ir vīri, kas brīvprātīgi ietu palīdzēt karot Ukrainas pusē. Vecajās luterāņu baznīcās ir plāksnes, uz kurām ir rakstīti cīņās kritušo cilvēku vārdi. Kas tie ir par cilvēkiem? Tie ir cilvēki, kas ar savu dzīvību samaksāja cenu par mūsu neatkarību. Un pacifisms ir utopija; nav iespējams, ka pacifists, sastopoties ar agresoru, neizpildīs visas agresora iegribas. Palasi visu Bībeli! Ko saka Jēzus? Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu. (Mateja evaņģēlijs 10:34) Viens cilvēks ir ieņēmis pozīciju, kādu ir paredzējis Dievs, bet otrs ir agresors. Tur būs konflikts. Un konflikti ir ģimenēs, visur ir konflikti. Es vēl neesmu pārbaudījis informāciju, bet ir tāda partija “Stabilitātei”. Atbilstošs nosaukums, bet par kādu stabilitāti viņi runā? Viņiem vēl joprojām nav nekāda izteikta viedokļa par Ukrainu. Tur pa lielam viss ir skaidrs. Apstākļi Latvijā ir pietuvināti kara stāvoklim. Man pārsūtīja klipus, kurus rāda Krievijas TV. Ja tos noskaties, tad zini, ka viņi mūs raus gabalos. Un ļoti daudzi Krievijas iedzīvotāji tam tic. Mēs esam tie, kas ēd bērnus, fašisti un nacisti, un drausmas, kas tik mēs neesam. Un to māca bērniem bērnudārzos, skolēniem skolās utt. Krievi paši bēg no Krievijas, no Baltkrievijas, viņi negrib karot. Un viņu gadījumā, ja gribi būt taisnīgs, ir jābēg. Patriotisms, lielšovinisms vairs nav svarīgi. Tu taču nevari iet un šaut savus brāļus. Vai viņi gāja pie tevis? Preventīvi uzlaidīs pāris raķetes. Mēs tā preventīvi visiem varam uzlaist pāris raķetes. Soda nevis par preventīvu, bet par to, kas ir izdarīts. Taisnīgums – tā ir pirmā īpašība godīgam cilvēkam, kas grib dzīvot harmonisku dzīvi. 2. Drosme. “Vai Es neesmu tev pavēlējis: esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi.” (Jozua grāmata 1:9) Te nav vienkārši drosme iet un nobraukt ar slēpēm no kalna, kur nekad neesi braucis, un ir risks nosisties. Drosme izpildīt pārdabiskas lietas, kas robežojas ar neprātu, – nav runa par tādu drosmi. Bet par drosmi, kas ir balstīta uz kompetenci. Piemēram, kad es pieņēmu lēmumu, ka mēs nešķirosim cilvēkus, tad labāk vispār nenākam kopā dievkalpojumos. Vajadzēja drosmi, lai to izdarītu. Analogā situācijā cita draudze pārstātu eksistēt. Šī drosme ir balstīta uz kompetenci – Dieva vadību caur 12. Es zinu mūsu draudzes struktūru, es zinu mūsu draudzes līderus, ka viņi ir absolūti uzticami. Es zinu, ka mūsu draudzes cilvēki ir draudzes patrioti. Es zinu, ka mūsu draudzes cilvēki nebaidīsies no dažādām bezdievīgām un prettiesiskām sankcijām. Viņi Dieva vārdu un sadraudzību liks pirmajā vietā. Es zinu, ka mums draudzes pamatā ir grupas, un nekas mums nekaitē. Rezultātā mēs pat izaugām. Iedomājies, mēs šādā laikā pat izaugām! Parastajā laikā normāli neaugām, bet spaidu laikā augam! Interesanti! Nav tā, ka mēs ļoti izaugām, bet mēs esam vairāk. Šī drosme ir balstīta kompetencē, un tas katram ir savā nozarē. Ja tev ir bizness, tu sper drosmīgus soļus, kas ir balstīti uz kompetenci. Jo tu pārzini savu sfēru, kurā strādā. Risks ir attaisnojams, bet riska pakāpei ir mērs. Kompetenta drosme. Tu zini, ko tu dari. Tu riskē, tu esi drosmīgs, bet tu zini, ka tas, ko tu dari, strādā. Es zinu, ka mūsu draudzes sistēma strādā. Lūk, kompetenta drosme. Esi drosmīgs! Esi kompetents! 3. Atbildība. Esi atbildīgs. Kāda meitene kādreiz bija pozitīvi noskaņota pret mani, es zinu viņu jau ļoti, ļoti sen. Viņa mācījās kādās tur skolās un tagad ir ļoti negatīvi noskaņota pret mani. Viņa nav trollis, bet ir indīga. Biju ielicis partijas “Latvija Pirmajā Vietā” paziņojumu par sievietēm, kas tika izslēgtas no partijas, ka tas met ēnu uz visu partiju. Un šī meitene raksta: “Kā tad tu tagad attaisnosi šo noziegumu, ka prezidenta amata kandidāte bija cilvēks, kas ar sālsmaizi sagaidīs okupantus? Nu, tā faktiski sanāk. Kā vispār tāds noziegums varēja notikt? Tu pat savas kļūdas nevari atzīt!” Zini, ko es viņai atbildēju? “1. Šis raksts jau ir par to, ka es atzīstu šo kļūdu. 2. Tev vajag apprecēties. Un, ja tā otra puse ļaus tev sevi ēst, tad tu varēsi viņu ēst.” Vienmēr kaut kas negatīvs! Bet ar šo visu gribēju paskaidrot, ka atbildība – tas ir princips. Tas, kas tur notika, es jau arī esmu partijas dibinātājs. Un es nevaru teikt, ka Jūlija vai kāds cits, nē, tā ir mana partija. Arī es par to visu atbildu. Es uzņemos pilnu atbildību. Pie visa vainīgs ir Kariņš un Levits? Bet kurš tevi nelaida veikalos? Kurš tevi atlaida no darba? Kariņš vai tomēr tavs darba devējs? Kurš tevi nelaida matus giezt, kas tie bija par cilvēkiem? Kurš tevi nelaida pie naudas automātiem? Kurš tas bija? Kariņš, kaimiņš, krievs vai kāds cits? Latvietis, vai ne? Kurš šobrīd karo Ukrainā? Putins. Tie ir Krievijas federācijas pilsoņi. Un tur tādu tautību ir daudz un dažādu. Viņus it kā sauc par krieviem, bet tautību tur ir tūkstošiem. Es skatos video, kur viņi karo, un izrādās, ka tur karo visādi čukčas. Viņiem ir nepieciešama gaļa. Viņi grib ātrāk tikt iekšā cilvēku mājās un dzīvokļos, bet, diemžēl, netiks. Viņiem ir divi varianti, bēgt vai palikt tur. Es pa telefonu aprunājos ar mācītāju Antonu Tiščenko, un tas, ko es dzirdēju, bija šausmas. Es tādu mācītāju dzirdēju pirmo reizi, tādu es viņu nepazīstu. Viņš man teica, ka draudzes vairs neesot, nekā vairs neesot, mājas esot sagrautas. Un kas tad met tās bumbas? Ukraiņi paši met bumbas vai tomēr kāds cits? Atbildība ir katram krievam Krievijā. Katram, kurš atbalsta Krievijas agresiju. Tas nav tikai Putins, atbildība ir katram latvietim par to, ko viņš dara. Tā ir mūsu valdība, un starp citu, valdība ir tāda, kādu mēs viņu šeit esam ievēlējuši. Es nezinu līdz pašiem sīkumiem, kā Kariņš tur nonāca, tomēr mēs to esam pieļāvuši. Atceries, mēs taisījām protesta akcijas. Uz šo protesta akciju atnāca tikai 200 cilvēku. Visiem viss esot kārtībā. Kurš ir atbildīgs pat genocīdu Latvijā? (Genocīds ir darbība, kas vērsta, lai pilnībā vai daļēji iznīcinātu kādu nacionālu, etnisku, rases vai reliģiskās piederības grupu kā tādu: nogalinot šīs grupas locekļus, fiziski sakropļojot vai garīgi traumējot tos, apzināti radot šādai grupai tādus dzīves apstākļus, kur paredzēta tās pilnīga vai daļēja iznīcība.) Pati tauta ir pieļāvusi šo genocīdu. Vienā protesta pasākumā tomēr bija sanākuši vairāki tūkstoši. Bet tagad negaidīti šeit ir kara apdraudējums no Krievijas. Ja nemaldos, tad vakar pret karu Ukrainā sapulcējās 30 000, bet, protams, tas var arī būt pārspīlēts. Tomēr, jebkurā gadījumā, 30 000 ir daudz. Kariņš ir varonis? Slava Levitam? Pilnīgi gribās domāt, ka viņi ir tik gudri, ka sarīkoja karu Ukrainā. Viņi sarīkoja karu Ukrainā, lai nopelnītu punktus vēlēšanām. Un tagad visi vēlēs par viņiem, tas ir skaidrs kā dienā. Protams, līdz vēlēšanām vēl ir laiks un vēl var notikt jebkas. Tagad jau visādi brīnumi notiek. Ir jāstrādā tālāk, bet tas stipri samazināja mūsu partijas spēju. Atbildība. Mēs paši esam atbildīgi. Daudzi man teikuši, ka man nevajagot līst politikā. Ir bijuši dažādi apvainojumi. Piemēram, ko tas mācītājs lien politikā, būtu labāk sludinājis Dieva vārdu. Protams, es varu sludināt tikai Dieva vārdu, bet kas no tā sanāks? Es nevēlos noskatīties, kā aizstaisa ciet mūsu draudzi. Nevajagot iet politikā? Kristiešiem nevajagot doties armijā? Uhh. Un kurš tad sargās mūsu valsti? Draugi, šeit mēs augam par atbildīgiem cilvēkiem. Mēs iestājamies par savu draudzi, savām ģimenēm, savām vērtībām, valsti. Nu, nepatīk man tā mūsu šodienas valdība. Bet, diemžēl, citas valdības mums nav. Mums nav nekādas varas. Jāgaida vēlēšanas. Uzvaru gūt būs ļoti sarežģīti, bet vēlēšanas būs. Es ticu, ka uzvara ir iespējama. Mums ir jātic! Ja tavā kalpošanā nekas nenotiek, tu esi par to atbildīgs. Ja biznesā nekas nenotiek, par to esi atbildīgs tu nevis tavi darbinieki. Un ar šādu apziņu vajag dzīvot, ka es pats atbildu par visu. 5. Uzskati un domāšana. Tātad, pirmkārt vajag domāšanu un tad uzskatus. Pastāv dažādas dogmas jeb uzskati, bet tev ir jāiestrādā rakstura īpašība – domāt. Es nerunāju par tādām kardinālām vērtībām, kā sieviete un vīrietis vai zagt un nezagt, bet arī šajos jautājumos traktējumi var būt dažādi. (Traktējums – kāda jautājuma, problēmas, jēdziena, fakta aplūkojums, iztirzājums no noteikta viedokļa.) Vienmēr pieslēdz domāšanu. Kad es pieņemu lēmumus, es pirms tam domāju, un, lai varētu domāt, es salīdzinu informāciju no dažādiem avotiem, un, ko redz manas acis un es pats saskaņā ar Dieva vārdu. Un tikai pēc tam es pieņemu lēmumu. Tāpēc esi uzmanīgs ar dogmām. Ir tikai tā un ne savādāk, jo pēc tāda pricipa dzīvoja tava mamma, tētis un vecmamma? Domā, jo Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā. Un šis spēks parādās tieši domāšanā, atbildībā, drosmē, kura balstīta kompetencē. 6. Kapitāls. Kas ir kapitāls? Kapitāls ir uzkrājums, kas tev jau ir. Biznesā tas ir sākuma kapitāls, ar ko tu vari uzsākt biznesu. Vislabāk biznesu ir sākt no nulles. Mūsu draudzē visi savus biznesus ir uzsākuši no nulles. Ļoti labi, ja tu pats izej visam cauri. Tu nevari neko veiksmīgi uzsākt, ja tev nav sākuma kapitāla. Un ko tad darīt? Tur jau sākas problēma. Jēzus saka: “[..] Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, Es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.” (Mt. 25:21). Esi ar tādām rakstura īpašībām, kurš mazās lietas ir gatavs darīt no nulles. Un šādā veidā tu uzkrāj kapitālu, pieredzi, un tad tev jau ir starts kaut kam lielākam. 7. Konkrēti plāni nevis paļaušanās uz nejaušībām. “Visu pēc tā parauga, ko Es tev rādīšu, gan telti, gan visus tās rīkus, tā jums būs taisīt.” (2. Mozus 25:9). Dievs konkrēti norāda, kā celt telti. Lai arī kādā nozarē tu esi vai vēlies būt, politikā, biznesā, kalpošanā, personīgajā izaugsmē, ir nepieciešams konkrēts plāns. Negaidi brīnumus, nejaušību vai uzvaru loterijā. Draugs, jābūt konkrētam plānam, pie kura tu pieturēsies un vajadzības gadījumā elestīgi pamainīsi, dodoties šajā virzienā. Lūk, rakstura spēks, Dieva spēks. Dieva valstība ir spēkā nevis vārdos. Pāvils saka: “Bet es drīz nākšu pie jums, kad tas būs Tā Kunga prāts, un gribu redzēt uzpūtušos – ne viņu vārdus, bet viņu spēku.” (1. Kor. 4:19). Jūs sakāt: “Mums ir spēks, mēs runājam mēlēs, izdzenam velnus.” Ja tu vari kaut ko izdarīt vai uzlikt rokas, tas nav svarīgi. Svarīgs ir raksturs. Tikai ar rakstura palīdzību tu vari gūt panākumus. Lūk, vajag spēku, un pēc tam visas pārējās lietas, brīnumus utt. 8. Pašdisciplīna. Pie manis “Nedēļas personībā” uz sarunu bija uzaicināts Māris Šveiduks. Viņš man teica: “Emocionālais lādiņš, iekšējā uguns ir par maz.” Es viņam vairākas reizes pēc tam vēl jautāju, kā ar to uguni, motivāciju. Godīgi sakot, viņš par to nemaz negribēja runāt. Bet tomēr atbildēja, ka viss ir atkarīgs no pašdisciplīnas. Ar ko atšķiras cilvēki, kuriem kāds dod darbu, un tie, kuri kādam dod darbu? Protams, ne visos gadījumos, bet atšķirība ir tāda, ka tas, kurš strādā pie kāda, citādi nevar. Viņam vajag, lai viņu soda par neatnākšanu uz darbu vai kārtīgi nepabeigtu darbu. Toties tie, kuriem ir pašdisciplīna, visu dara paši un pastāvīgi plāno savu laiku. Šādi cilvēki ir brīvi. Viņiem ir disciplīna un viņi paši sevi ierobežo. Jebkurā gadījumā tu tiksi ierobežots. Ir tikai divi varianti: 1. Tevi ierobežo kāds cits. 2. Tu sevi ierobežo pats. 9. Entuziasms. Entuziasms ir tad, kad tu izdari vairāk nekā kāds tev uzdeva. 10. Paškontrole. Vīrs, kas savu garu nevar savaldīt, ir kā atklāta pilsēta, kuras mūri ir sagrauti. (Sal. Pam. 25:28 ). Tāds ir negatīvs, nepatīkams cilvēks, kurš nekontrolēti kaut ko izsaka vai izdara. Protams, nedaudz jau tā var katrs, bet, ja tas ir dzīves stils, rakstura īpašība, tad ar šādu cilvēku neviens nevarēs ne sadzīvot, ne sadarboties. Tās ir laimīgas beigas visiem panākumiem. 11. Zināšanas jeb alga. Cilvēki grib saņemt algu par zināšanām, bet pat tām neviens nemaksā, ja nu vienīgi kaut kādā valsts struktūrā. Paņem kaut kādu piepūstu galvu, un viņš tur sēž visu mūžu. Citiem sapņu darbs ir strādāt konservu fabrikā, pakot bundžas, baigās zināšanas visu mūžu pakot bundžas. Draugi, neviens nemaksā par zināšanām, bet par rezultātiem. Tu nevari pārdot savas zināšanas. Tev jāparāda, ka ar šīm zināšanām tu vari kaut ko sasniegt, un tikai tad šīm zināšanām būs vērtība. Piemēram, man ir pietiekoši daudz augļu ko uzrādīt, tāpēc tām zināšanām, ar kurām es dalos, ir vērtība. Kad Jēzus runāja, ir rakstīts: [..] Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā rakstu mācītāji. (Marka 1:22). Tas nozīmē, ka Viņam bija ne tikai brīnumi, kurus Viņš darīja, bet Savus vārdus Viņš izteica ticībā un pārliecībā. Kāpēc Jēzus tā runāja? Tāpēc, ka Viņš apzinājās to, ko Viņš zina, ka Viņš to visu var arī parādīt. Ka šīs zināšanas ir reāls pamats. Es uzskatu, ka izglītības sistēma ir kardināli nepareiza. Es nedomāju, ka kāds vairs var izmainīt šo sistēmu. Pēc idejas, valstī nav nepieciešami veiksmīgi cilvēki. Par ko skolās apbalvo bērnus? Par ko liek labas atzīmes? Par rezultātu vai zināšanām? Par zināšanām. Šim bērnam zemapziņā jau ir iedzīts tas, ka, ja viņš kaut ko zina, tas ir kruti. Un tajā brīdī, kad viņs iziet lielajā dzīvē, viņš saprot, ka par to, ka tu kaut ko zini, neviens nemaksā. Vecāki, audziniet savus bērnus tā, ka viņi tiek apbalvoti par rezultātu vai vismaz par tieksmi pēc tā. Protams, par zināšanām arī ir jāapbalvo, bet tā nav prioritāte. Zināšanas ir jāpielieto. Es uzskatu, ka skolās skolotājiem ir jāpalīdz katram bērnam atrast viņa talantu. Jau no mazām dienām ir jāsaskata viņa stiprās puses un jāvirza šajā virzienā. Jāpielieto uz rezultātu vērsta audzināšana. Jāsūta strādāt uz kolhozu katrupeļus rakt. Nu, labi, tas nebūs talants. Strādāt un lasīt kartupeļus vienkārši ir darbiņš, kurš nevienam nepatīk, bet ir jādara. Tu zini, kāda būtu mūsu valsts, ja katrs bērns atrastu savu īsto vietu, būtu taisnīguma un godīguma pilns, mūsu valsts patriots? Mēs iekarotu visu pasauli un ne jau ar ieročiem, bet ar zināšanām, kas atrodas reālā darbībā. Mūsu valsts būtu vieta, uz kuru visi brauc nevis bēg no tās. Tu domāji, ka cilvēki bēg tikai no Krievijas vai Ukrainas? No mūsu Latvijas arī bēg. Cilvēki nebēg no mūsu draudzes, nē, nu, reizēm, ļoti reti kāds arī aizbēg, bet tas ir ļoti reti. Te neviena bumba neiekritīs, protams, es nevaru garantēt, bet es ticu. Un kara gadījumā mūsu draudze nekad neizjuks, mēs būsim kopā. Tu esi drošībā. Dievs saka: [..] nebīsties un nebaiļojies! (Jozua 1:9). Mēs tikko Dievam dziedājām dziesmu “Kungs Cebaots”. Vai tu zini, ko tulkojumā nozīmē Cebaots? Tas ir kara pulku virsnieks, militārists. Mūsu Dievs ir militārists un arī mīlestība. Viņš pārzina visu šo mākslu, principus, stratēģijas. 12. Lēmumi. Nevis vienkārši lēmumi, bet pārliecinoši lēmumi. Piemēram, tu esi pieņēmis lēmumu un esi par to pārliecināts. Ar saviem lēmumiem nevilcinies, jo vilšanās maksā ļoti dārgi. Piemēram, ja tu esi sapratis, ka vēlies kļūt pašnodarbināts. Tas nemaz nav tik vienkārši. Bet, ja tu esi pārliecināts, ka tu to visu darīsi, tev ir stingrs lēmums, ka tu to vari izdarīt, tad nav nekādu problēmu. Bet, ja tu vilcinies, vilcināties var līdz kapa malai, ja atliec visu uz rītdienu, tad beigās var neiznākt nekas. Daudziem Ukrainas un Krievijas karavīriem rītdiena var nepienākt, jo pat šajā mirklī mirst cilvēki. Lēmumi ir jāpieņem ātri, bet apdomāti. Ikdienas lēmumus es pieņemu intuitīvi, bet svarīgus lēmumus, piemēram, par Ukrainas un Krievijas karu, pagāja kāds laiks, kamēr es sāku runāt. Es nebiju tas, kurš sāka bazūnēt pirmais, kurā pusē tev jābūt. Es to uzreiz nevarēju izdarīt, bet es apzinājos, ka tas jādara ātri. Manuprāt, pagāja visa diena, kamēr es ieliku savas domas par šo kara darbību, jo es pētīju dažādus kanālus, informāciju un izdarīju secinājumus, ka karš Ukrainā ir īsts un Krievija patiešām ir iebrukusi Ukrainā. Lai arī kā citi centās mani izšaubīt, ka es publicēju feikus, es tomēr sapratu, ka tas viss ir īsts, un publicēju savu nostāju. Tad, kad es publicēju šo nostāju, es biju pārliecināts par to. Tāpēc tad, kad tu pieņem lēmumus, tev ir virspusīgi jāizpēta, bet arī vilcināties tu nevari. Lūk, rakstura īpašības, kuras dod tev Dieva valstību. Jo Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā. (1. Kor. 4:20). Lūk, šāds cilvēks ir veiksmīgs un gūst panākumus. Un veiksmīgs cilvēks ir (es nesaukšu tādā secībā, kā iepriekš) drosmīgs, un drosme ir balstīta uz kompetenci, viņš uzņemās atbildību, nav bezatbildīgs, un viņam domāšana ir svarīgāka nekā uzskati, viņš uzkrāj kapitālu, viņam ir konkrēti plāni, viņš nepaļaujās un nejaušībām, viņš ir pašdisciplinēts un entuziasma pilns (un no entuziasma rodas pašdisciplīna), redz gan sīkumus, gan plāšāk, sevi kontrolē, viņam ir ne tikai zināšanas, bet arī sasniegumi, viņš ir taisnīgs un godīgs un viņam ir lēmumi un pārliecība. Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija |
