Mēs visi esam ļoti gudri.
Mēs mācāmies un lasām daudz grāmatu. Mēs klausāmies mācītājā, kurš iesaka lasīt grāmatas, un tā arī darām. Ja tu kādā jomā vēlies ko sasniegt, tev ir jālasa grāmatas par šo tēmu. Un ir jālasa tādu cilvēku grāmatas, kuri šajā jomā tiešām kaut ko ir sasnieguši. Ja tu vēlies tuvoties Dievam, tad lasi tādu cilvēku grāmatas, kuri reāli ir bijuši tuvu Dievam, un kuru dzīvēs tas bija redzams. Ja tu vēlies celts savu biznesu, tad tev ir jālasa tādu cilvēku grāmatas, kuri tieši konkrētajā sfērā kaut ko ir sasnieguši. Pamatprincipi visās šajās grāmatās būs vienādi. Mēs esam kļuvuši gudri, jo lasām labas grāmatas, un dažas no tām pat vairākas reizes. To, ko tu vairākas reizes esi lasījis, tu atcerēsies, un tas tev noderēs! Ja mēs nezinām pamatprincipus konkrētajā sfērā, tad mēs kā vējš skrienam un kā miets atduramies. Dieva principi ir mūžīgi. Cits piespiedu kārtā, cits brīvprātīgi, bet mēs klausāmies, lasām, iedziļināmies, atkārtojam un kļūstam gudri. Bet nevajag aizmirst, ka visas gudrības sākums ir Kungā. Nekādas zināšanas, gudrība vai principi nav svarīgāki par pašu Dievu! Un jo ilgāk tu esi ar Dievu, jo gudrāks tu kļūsti. Dzīvā Dieva draudzē tiek mācīts viss, lai tu veiksmīgi varētu dzīvot – ne tikai tuvoties Dievam un kalpot Viņam, bet arī būt veiksmīgam savā personīgajā dzīvē – gan veselības ziņā, gan finansiālā ziņā.
Bībele saka: neaizmirsti Dievu savā labklājībā! Katram no mums var pienākt tāds brīdis, kad mums sāk šķist, ka mēs esam ļoti gudri, un mēs varam sākt aizmirst, ka tas viss, kādi esam šodien, ir Dieva svētības rezultāts. Savā labklājībā, gudrībā un savos centienos kādā brīdī mēs pat varam pazaudēt pašu Dievu. To ir ļoti viegli izdarīt.
Piemēram, tiem cilvēkiem, kuri vada savu mājas grupiņu, īpaši tiem vadītājiem, kuri to dara jau ilgāku laiku, nav īpaši jāmāca, kā vadīt mājas grupu – kā vadīt cilvēkus, kā viņus celt, kā atpazīt viņos pozitīvas un negatīvas lietas. Vadītāji to zina, un tomēr pastāv iespēja, ka kāds var sākt domāt, ka viņam ir pieredze, zināšanas, veiksme un vispār – tas viss ir paša nopelns. Bet ir ne tikai jāskatās uz Dieva vārdu un jādomā ar galvu, bet arī jāieklausās savās emocijās, savā intuīcijā. Ja es šajā brīdī uzdotu sev jautājumu: „Vai es visu mūžu esmu tāds, kā šodien?”, pēc savām izjūtām spriežot, es atbildētu: „Jā.” Es nejūtos kā bijušais narkomāns un dzērājs. Man tas viss lielā mērā ir izgaisis jeb izdzēsts. Man ir atmiņas par pagātni, taču tās ir „ar lāpstu jārok ārā”. Ja arī man ir vajadzīgs kāds piemērs no pagātnes, tad man piespiedu kārtā ir jāceļ ārā kādi fakti un notikumi, lai, piemēram, liecinātu vai evaņģelizētu. Man ir tāda sajūta, ka vienmēr ir bijis tā, kā ir šobrīd. Un tā ir interesanta situācija, kad es varētu sākt domāt – bet kur tad šajā situācijā ir Dievs? Vai vispār Dievs man ir bijis kādreiz vajadzīgs?
Psalmi ir pilni ar vārdiem – pieminiet Viņa brīnumu darbus! Un savā labklājībā neaizmirstiet Dievu! Varbūt tas ir tāds brīdis tavā dzīvē vai ilgstoša situācija, kad tev sāk šķist, ka tu pats visu esi sasniedzis, pats no sevis tāds esi. Bet es tev gribu atgādināt, ka Dievs ir reāls! Velnam ir tūkstošiem un miljoniem veidu, kā kristieti novirzīt no ticības, padarīt nespēcīgāku un vājāku, lai kristietis nesasniegtu tos mērķus, kurus Dievs grib, lai viņš sasniedz. Velns ieliek cilvēkā šādas domas par to, ka viņš jau pats visu ir panācis, lai aizvestu viņu prom no Dieva. „Es vienmēr tāds esmu bijis.” Bet sātans melo. Bībele saka, lai mēs pieminam ne tikai Dieva brīnumu darbus savā un citu dzīvēs, bet arī lai mēs pieminam savus garīgos vadītājus, jo ne mēs paši no sevis esam kļuvuši tādi cilvēki, kādi esam šodien. Neviens no mums pats no sevis nav izaudzis tāds, kāds esam šobrīd. Tas attiecas ne tikai uz pozitīvām, bet arī uz negatīvām lietām. Tas sliktais, kas mūsos vēl ir palicis, arī ir mums iemācīts – vai to ir izdarījuši vecāki, draugi vai skolas biedri, televīzija, žurnāli vai internets. Alkoholiķis nepiedzimst ar domu par alkoholu; alkoholu lietot kāds iemāca. Kad cilvēks nāk pie Dieva, ienāk draudzē, Dievs sāk viņu mainīt, bet cilvēki tajā piedalās, strādā pie tā. Cilvēki kalpo tev, un arī tu pats veic kādas darbības, paklausot Dievam.
Paldies Dievam, tu šodien esi šeit, dievkalpojumā! Tas prasīja pūles, vai ne? Tas no tevis prasīja konkrētas darbības, lai svētdienā būtu dievkalpojumā. Ja tu vēlies tuvoties Dievam un būt Viņa svētīts, tad tu dari Viņa gribu un esi dievkalpojumā. Konkrētā draudzē, konkrētā dienā un konkrētā laikā tu esi dievkalpojumā. Svarīgi ir būt kopā dievkalpojumā, kurā tu vari slavēt un pielūgt Dievu, dzirdēt Dieva vārdu, tikt stiprināts un celts. Bet būšana dievkalpojumā kaut ko no tevis prasa, ir jāpieliek pūles – vienam lielākas, otram mazākas. Piemēram, tas ir laiks, ko tu pavadi ceļā, lai tiktu uz draudzi.
Dievs ir reāls. Atceries to!
1. Cilvēkam ir tendence maldīties, klausoties savās emocijās un domājot, ka pats saviem spēkiem, ar savu gudrību ir sasniedzis panākumus jeb svētīgu rezultātu savā dzīvē. Tavs bizness attīstās, kalpošana aug, pats esi vesels, labāk izskaties, viss notiek, un šajā labklājībā tev gribas aizmirst Dievu.
2. Bet Dievs ir tas, kas veic šīs pozitīvās izmaiņas tavā dzīvē!
3. Un arī cilvēki strādā pie tā, lai tas notiktu. Kalpotāji tev kalpo, bet tu pats arī dari un pieliec savas pūles, lai darītu pareizas lietas, Dieva gribu. Tas viss rada izmaiņas. Bet ne vienkārši pareizi principi tev dod vēlamo rezultātu!
Lūk, ko saka Dieva vārds:
„Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā. Ja Tas Kungs pilsētu neapsargā, tad velti sargs nomodā.” (Psalms 127:1)
Tu vari dzīvot pēc kādiem principiem vien vēlies, lasīt pareizās grāmatas, sportot, ievērot pareizo diētu, dzert pareizo ūdeni un pareizos vitamīnus, celties un iet gulēt vienā laikā, bet, ja Dievs pilsētu nesargā, tad veltīgi sargs ir nomodā. Ja Kungs pilsētu neuzceļ, tad velti cilvēks darbojas gar šo pilsētu. Bez Dieva svētības nav izdošanās. Dievs ir reāls. Ja tev sāk šķist, ka kādi principi darbojas paši no sevis, un tāpēc tu kļūsti tāds, tad zini – ja Dievs neuzceļ, pūles ir veltas, un, ja Dievs nesargā, velti ir būt nomodā. Bez Dieva šie principi kaut kādā brīdī var pārstāt darboties tavā dzīvē. Dievs ir visu tavu svētību avots un drošības garants! Ir cilvēki, kuri strādā un nopūlas vaiga sviedros, agri ceļas un vēlu iet gulēt, bet ir veltīgi, ja tam nav Dieva svētības. Saviem bērniem Dievs visu bagātību un svētību dod miegā. Viens cilvēks ievēro pareizus principus un dara pareizas lietas, bet bez Dieva svētības. Otrs cilvēks arī dara pareizas lietas, taču nenopūlas vaiga sviedros, normāli izskatās un nav pārstrādājies, kura dievs nav vīrs, pudele vai nauda, viņam ir laiks ģimenei un cilvēkiem, – viņš ir atpūties un svētīts. Jo Dievs svētī.
Tu tici tam, ka Dievs pārdabiski svētī? Viņa klātbūtne ir pārdabiska tavā dzīvē arī tad, kad tu to nejūti. Cik tad bieži mēs jūtam Dieva klātbūtni? Visur, kur tu ej, tu jūti Dievu? Tad, kad tu sastrīdies ar kādu cilvēku, tu jūti Dievu? Darbā priekšnieks tevi dzenā, un tu jūti Dievu? Arī tad, kad esi dievkalpojumā, reizēm ir jāpapūlas, lai justu Dieva klātbūtni. Bet dažreiz tu atnāc un jūti – ir. Citreiz tu vari just, citreiz nejust, Dievs ir neredzams, taču tev ir jāpatur prātā, ka Viņš ir reāls!
Bet tagad ķersimies pie Jēkaba un tā, kas rakstīts 1. Mozus grāmatas 30. nodaļā. Kas ir Jēkabs? Īzakam piedzima divi dēli – Jēkabs un Ēzavs. Īzaks ir Ābrahāma dēls, bet Ābrahāms ir mūsu ticības tēvs – tas cilvēks, kuru Dievs izveda no pagānu zemes Mezopotāmijā, un no viņa sākot, ir radusies visa kristīgā pasaule. Pēc Ābrahāma nāca Dāvids, Jēzus. Ābrahāms ir mūsu ciltstēvs. Dievs Ābrahāmam apsola viņu svētīt un vairot un to arī īstenoja – viņš bija turīgs, un viņa dzimums vairojās. Šo svētību pārmantoja viņa dēls Īzaks, un Jēkabs manto šo svētību no Īzaka. Bet stāsts ar to nebeidzas. Ēzavam, Jēkaba brālim, sagribējās ēst, kad viņš nāca no medībām. Jēkabs tajā brīdī vārīja pupiņu zupu, Ēzavs to gribēja, un Jēkabs pārdeva savu pirmdzimtību par vienu šķīvi zupas. Pēc tam viņš to negribēja atzīt. Rezultātā radās konflikts, un Jēkabam bija jābēg, jo viņa brālis Ēzavs gribēja viņu nogalināt. Jēkabs devās atpakaļ uz vietu, no kurienes izceļoja Ābrahāms – uz Mezopotāmiju. Viņš apmetās pie sava radinieka Lābana, un tur viņam iepatikās kāda meitene Rāhele. Lābans ar Jēkabu vienojās, ka viņš septiņus gadus vergos, ganot Lābana lopus, un to darīs, lai varētu apprecēt Rāheli. Kad septiņi gadi bija pagājuši, kāzu naktī pie Jēkaba ieveda nevis Rāheli, bet viņa māsu Lea. Jēkabs to nezināja un saprata tikai no rīta. Kā jutās Jēkabs? Vai tu varētu septiņus gadus nostrādāt par savu iecerēto?
Jēkabs sarunā strādāt vēl septiņus gadus par Rāheli. Jēkabs dabūja Rāheli, un viņam bija divas sievas. Vai Jēkabam bija Dievs? Kur bija Dievs šajā četrpadsmit gadu verdzības laikā? Vēl ceļā pie Lābana uz Mezopotāmiju Jēkabs apsolīja Dievam dot desmito tiesu, ja Viņš sargās viņu un dos veiksmi. Svētība Jēkabam jau bija dota no Dieva caur Ābrahāmu. Dievs apsolīja, ka pat brālis viņam kalpos, tautas zemosies viņa priekšā, bet kur tas viss bija? Jēkabs bija labs strādnieks, bet Lābans viņu piekrāpa, apprecinot ar citu. Pats Jēkabs saka – Lābans pārgrozīja viņa algu vairākas reizes un arī mantojuma tiesu, kas pienācās viņa meitām. Pat savas meitas Lābans pārdeva par četrpadsmit gadu darbu. Lābans bija ekspluatators. Bet Dieva vārdi par Jēkabu bija – Es tevi svētīdams svētīšu, kas celsies tevis dēļ, kritīs tevis dēļ. Kur ir Dieva taisnība? Kā tev ir brīžos, kad tu dari un centies, bet rezultāts vai nu ir tālu, tālu vai arī nav redzams? Vai nav tā, ka ir kādu brīdi jāgaida? Jēkabam bija Dievs un Viņa apsolījumi, bet kur tie bija? Jēkabs mierīgi varēja sākt domāt, ka viss, kas viņam ir, tas ir sasniegts ar lielām pūlēm, un vairāk nekā nav. Bet viss bija citādi.
„Bet Lābans sacīja viņam: “Kaut es būtu atradis labvēlību tavās acīs; no zīmēm esmu nopratis, ka Tas Kungs mani ir svētījis tevis dēļ.”” (1. Mozus 30:27)
Lābans redz, ka Jēkabam ir Dievs. Lābans bija pagāns, kurš pielūdza elkus, bet Jēkabs pielūdza dzīvo Dievu. Bet Lābans saprata, ka Dievs viņu ir svētījis Jēkaba dēļ. Varbūt tu pats neredzi, ka tev ir Dievs, bet cilvēki to redz! Ja tu netici, pajautā kādiem cilvēkiem, kuri pazina tevi tavā vecajā dzīvē. Cilvēki redz izmaiņas cilvēkā, kurš ir ar Dievu.
Jēkabs četrpadsmit gadus nokalpoja par savām abām sievām un vēl sešus gadus kalpoja, lai saņemtu algu. Jēkabs ar Lābanu vienojās, ka viņa alga būs visās tās avis un jēri, kas piedzims raibi. Lābans piekrita. Ko darīja Jēkabs? Viņš paņēma zarus ar visu mizu, nogrieza mizu, lai sanāk strīpas, un nolika tos priekšā avīm vietā, kur viņas gāja aplekties. Un dzima raibi jēri. Esmu dzirdējis vairākas versijas, kāpēc tā notika. Jēkabs varēja domāt, kā tā ir viņa paša gudrība. Kā bija patiesībā?
„Un vienmēr, kad spēcīgākie sīklopi apgājās, Jēkabs lika rīkstes sīklopu priekšā ūdens tvertnēs, lai tie pār šīm rīkstēm apietos.” (1. Mozus 30:41)
Jēkabs izdarīja tā, lai stiprākie lopi pieder viņam. Tā viņš kļuva bagāts, jo viņam bija daudz sīklopi, kalpones, kamieļi un ēzeļi.
„Un Tas Kungs sacīja uz Jēkabu: “Atgriezies sava tēva zemē pie savas cilts, un Es būšu ar tevi.”” (1. Mozus 31:3)
Kad Dievs Jēkabam teica iet pie Lābana, viņš gāja pie Lābana. Kad Dievs viņam teica iet atpakaļ, viņš gāja atpakaļ. Jēkabs bija paklausīgs Dievam. Viņš gāja tur, kur Dievs rādīja.
„Bet jūsu tēvs mani ir pievīlis, un viņš ir pārgrozījis manu algu desmitām reižu, bet Dievs nav ļāvis viņam ļaunu man darīt.” (1. Mozus 31:7)
Raibās avis bija tik daudz, ka Lābans un viņa dēli sāka ar aizdomām skatīties uz Jēkabu. Tas varēja beigties ar to, ka Jēkabu varēja nogalināt un visu bagātību atņemt. Viņam bija jābēg no Lābana. Tajā pašā laikā Dievs Jēkabam teica atgriezties mājās. Dievs neļāva Lābanam darīt ļaunu Jēkabam. Tā vietā, lai lepotos ar savu gudrību, Jēkabs pagodina Dievu un redz Viņa apsardzību savā dzīvē.
„Un notika, ap avju apiešanās laiku, es, savas acis pacēlis, sapnī redzēju: un, lūk, visi teķi, kas aplēca avis, bija svītraini, lāsaini un raibi. Un Dieva eņģelis sacīja man sapnī: Jēkab! – Un es sacīju: te es esmu. Un Viņš sacīja: atver savas acis un skaties: visi teķi, kas aplec avis, ir svītraini, lāsaini un raibi; jo Es esmu redzējis, ko Lābans tev ir darījis. Es esmu tas Bēteles Dievs, kur tu piemiņas akmeni esi svaidījis, kur tu esi Man solījumu devis. Bet tagad celies, ej no šīs zemes projām un atgriezies savā dzimtajā zemē.”” (1. Mozus 31:10-13)
Dievs redzēja, ka Lābans ir ekspluatators un izmanto Jēkabu, tāpēc deva Jēkabam bagātību – lielu avju ganāmpulku. Kaut arī bija pagājuši četrpadsmit un vēl seši gadi, Dievs bija ar Jēkabu! Lai arī cik ilgs laiks ir pagājis, lai arī tev šķiet, ka nekas nenotiek, Dievs ir reāls un ar tevi! Ja tev sāk šķist, ka viss, kas tev pieder, ir tevis paša darbs, viss ir parasts un nepārdabisks, jau ir iestājies ieradums, ikdiena, raudāt vai smieties negribas, atceries Jēkabu, kurš kalpoja divdesmit gadus, bet joprojām redzēja, ka Dievs ir ar viņu, un Viņš nepamet un svētī Jēkabu.
Es esmu braukājis pa dažādām vietām, un vienmēr izskan liecības par dziedināšanu. Gadiem to redzot, tā kļūst par normālu parādību. Es par to pateicos Dievam, taču vairs ar sajūsmu nelecu gaisā un neskrienu visiem to izstāstīt. Ja tev viss šķiet parasts, ja tev šķiet, ka vairs nekas nenotiek, tad atceries, ka Jēkabs 20 gadus kalpoja un vēl aizvien saredzēja, ka Dievs ir ar viņu un ir Tas, kas nepamet un svētī viņu. Dievs ir reāls, un Viņš ir svētību avots. Dievs ir reāls neatkarīgi no tā, kā tu jūties, kā tavā dzīvē iet vai kādi ir apstākļi. Dievs Jēkabam teica, lai viņš iziet uz Mezopotāmiju, taču Lābans negribēja viņu atlaist, jo Jēkabam bija viņa meitas, mazbērni un bagātība. Lābans uzskatīja, ka Jēkabs to ir viņam nozadzis, lai gan viss bija otrādi. Lābans vairākas reizes pārgrozīja Jēkaba algu. Viņš to izdarīja, skatoties, kādi sīklopi ir mazāk, piemēram, ja mazāk bija svītraino, tad tos viņš kā algu deva Jēkabam. Dievs visu redzēja un vairoja tieši svītrainos lopus. Kad Lābans pēc gada, redzēdams, ka svītrainie palikuši vairāk, nolēma grozīt Jēkaba algu, viņš nolēma Jēkabam dot raibos lopus. Dievs to redzēja un vairoja tieši šos raibos. Tieši tāpat notika trešo reizi, kad Lābans par algu Jēkabam gribēja dot lāsumainos lopus. Arī tie sāka dzimt aizvien vairāk. Lai gan alga tika vairākas reizes pārgrozīta, Dievs darīja tā, lai dzimtu tieši vajadzīgie lopi. Tas notika tāpēc, ka Dievs ir reāls. Viņš bija ar Jēkabu, jo viņš paklausīja un gāja, kur Dievs viņam lika iet, viņš bija tur, kur Dievs gribēja viņu redzēt. Padomā, vai tu esi tur, kur Dievs grib tevi redzēt, un vai tu dari, ko Dievs grib, lai tu dari! Ja tu neesi dzīvā draudzē un mājas grupiņā, tu nedari to, ko Dievs grib. Tev ir jābūt regulāram, ieplānotam laikam, ko tu pavadi ar Dievu lūgšanā un Bībeles lasīšanā. Ja tāda laika nav, ja tu nedari pamatlietas, ko Dievs grib, lai tu dari, tavā dzīvē nevar būt Dieva svētība. Pat, ja tu ievēro kādus pareizus principus, lasi grāmatas, klausies, ko šeit māca un dari pareizas lietas, bez Dieva svētības tas viss vienā mirklī var izbeigties. Pēc šīs dzīves virs Zemes mēs katrs personīgi dosim atskaiti Dievam par to, kā esam dzīvojuši šo dzīvi. Jēkabs klusībā devās prom un atstāja Lābanu, lai gan es nezinu, kā viņš to varēja izdarīt, jo viņa ganāmpulki bija mērāmi tūkstošos, tur bija arī kalpi un kamieļi, un vēl daudz kā cita. Jēkabs devās prom, jo viņš bija nobažījies par to, ka Lābans viņu vienkārši nogalinās. Lābans dzinās viņam pakaļ, uzzinot, ka viņš aizbēdzis. Lābans ņēma savus brāļus un dzinās Jēkabam pakaļ septiņu dienu gājumā, un panāca viņu pie Gileāda kalna.
„Un Dievs nāca pie aramieša Lābana sapnī, nakts laikā, un sacīja: “Sargies, ka tu ar Jēkabu nerunā ne labu, ne ļaunu.”” (1. Mozus 31:24)
Dievs Lābanam sapnī parādījās laikā, kad viņš dzinās pakaļ Jēkabam. Pēc tam Lābans tikās ar Jēkabu un paskaidroja viņam: „Man gan pietika spēka, lai darītu tev ļaunu, bet Dievs bija tas, kas neļāva man to darīt.”
„Ja nebūtu bijis mana tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, un tas, ko Īzāks bīstas, ar mani, tad tagad tukšām rokām tu būtu mani atlaidis. Bet Dievs ir redzējis manas bēdas un manu roku darbu un šonakt lietu izšķīris.”” (1. Mozus 31:42)
Pēc Rakstiem mēs saprotam, ka Jēkabs nedomāja, ka viņš to panāca pats ar saviem spēkiem, vai ka tā bija veiksme. Dievs atnāca pie Lābana sapnī un Jēkabu tādā veidā pasargāja. Reāli no Lābana Jēkabs aiziet nevarēja, bet arī viņa tēvu zemē Ēsavs viņu negaidīja, bet gan nāca pretim ar 400 bruņotiem vīriem. Neskatoties uz apstākļiem, Dievs Jēkabam teica: „Ej no šīs vietas laukā un tur ej iekšā!” Apstākļi bija tādi, ka iziet ārā Jēkabs nevarēja, jo viņam bija liela daļa Lābana bagātības, bet ieiet iekšā nevarēja, jo tur viņam pretim nāca Ēsavs ar bruņotiem cilvēkiem. Jēkabs paklausīja Dievam un gāja. Kamēr tu ej Dieva gribā, kamēr tu lūdz, lasi Bībeli un apmeklē draudzi, kamēr tu dzīvo svētu dzīvi, evaņģelizē un veido mācekļus, tikmēr tev ir Viņa svētība un apsardzība tavā dzīvē. Dieva darbības un palīdzība var izpausties visneiedomājamākos veidos. Pat pēc 20 gadu kalpošanas, brīdī, kad tu nevari ne ieiet, ne iziet, Dievs ir ar tevi. Šajā situācijā Jēkabs lūdza Dievu.
„Izglāb mani no mana brāļa rokas, no Ēsava rokas, jo es bīstos viņa, ka tas nenāk un nenokauj mūs, mātes un viņu bērnus. Jo Tu esi sacījis: Es darīdams darīšu labu tev un vairošu tavus pēcnācējus kā jūras smiltis, kuru tik daudz, ka tās nevar saskaitīt.”” (1. Mozus 32:12-13)
Viņš devās viens pret vienu satikties ar Dievu, šo vietu, kur tas notika, sauc par Pniēlu, un tieši lūgšanā viņš izcīnīja uzvaru. Pēc tam, kad pretim nāca Ēzavs, viņš, izmantodams savu gudrību, sadalīja ganāmpulkus vairākās daļās, kā arī sūtīja Ēzavam pretim dāvanas, jo dāvanas mīkstina sirdi, tas ir princips. Lai gan Jēkabs izmantoja dažādus principus, tas, kas izglāba Jēkabu no Ēsava rokas, bija Dievs. Kad brāļi satikās, Ēsavs raudāja un krita Jēkabam ap kaklu.
„(..) tavu vaigu redzot, man bija, it kā es redzētu Dieva vaigu (..)” (1. Mozus 33:10)
Jēkabs Dieva vaigu redzēja Pniēlā, kad viņš bija tur viens pret vienu ar Viņu. Kad Jēkabs lūdza Dievu, viņš Viņu redzēja vaigu vaigā. Kad Jēkabs satikās ar Ēsavu, viņš sacīja, ka, skatoties uz viņu, viņš esot it kā Dieva vaigu redzējis. Jēkabs tā sacīja tāpēc, ka viņš zināja, ka Dievs ir tas, kas izmainīja Ēsava sirdi tajā brīdī, kas viņš Pniēlā lūdza Viņu viens pret vienu. Ja tev nav personīgs lūgšanu kambaris, aizmirsti par Dievu savā dzīvē. Ja tev nav personīgs laiks Dievam, Viņam nav laiks priekš tevis. Bez lūgšanām nav Dieva klātbūtnes. Ja tu gribi pārdabisku Dieva darbību savā dzīvē, tad regulāri lūdz Dievu, lasi Bībeli. Dari to regulāri un disciplinēti. Jēkabs atbildi saņēma tieši Pniēlā, tur viņš lūdza, lai Dievs viņu pasargā. Kad tev ir problēmas, ej savā kambarī, lūdz un tu redzēsi pārdabisku Dieva darbību. Dievs ir reāls. Velns melo, ka tā ir kāda pašsuģestija, vārdu apliecināšana vai autotreniņš, ka viss notiek tad, ja es kaut ko vēlos un pasaku. Tas nav slikti apliecināt, taču neaizmirsti, ka caur lūgšanām darbojās reāls un dzīvs Dievs, kurš ir reāla un dzīva Persona. Kad tu lūdz Dievu, tu griezies pie reālas personas, kurai tu ne tikai kaut ko apliecini, bet patiešām runā ar Viņu. Viņš ir tas, kas izbīda lietas un apstākļus caur tavu lūgšanu. Kad Mozus pacēla zizli pār jūru, jūra pāršķēlās. Jūru pāršķīra Dievs, bet zizli pacēla Mozus. Apustuļu darbos ir stāsts par to, kā Pēteris un Jānis gāja uz svētnīcu, un tur sēdēja cilvēks, kurš bija tizls no mātes miesām. Viņš nekad nebija staigājis. Pēteris satvēra viņu pie labās rokas, pacēla viņu, un tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri. Šis cilvēks pielēca kājās, staigāja un slavēja Dievu. Pie rokas šo cilvēku satvēra un piecēla Pēteris, taču dziedināja Dievs. Tas nozīmē, ka pastāv cilvēciskā rīcība, ko mēs izdarām no savas puses, un Dieva svētība un Viņa darbības. Ja ar tevi ir Dievs, agri vai vēlu Viņš tevi svētīs. Var būt slikti apstākļi, var būt kāds periods, kad liekas, ka nekas nedarbojas vai ka viss ir paša spēkiem sasniegts, taču, ja Dievs ir ar tevi, būs brīdis, kad tu pieredzēsi Viņa pārdabisko iejaukšanos savā dzīvē. Iespējams, ka kādu dienu tev nav sanācis pavadīt laiku ar Dievu, un tev uzmācas lielās domas: „Tagad Dievs mani nesvētīs, Viņš vairs nav ar mani.” Dievs ir ar tevi arī tad, kad tu kādreiz kaut ko izlaid. Viņš ir ar tevi kopš tā brīža, kad tu pieņēmi Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Tieši no tā brīža Viņš ir ar tevi un pārdabiski gādā par tevi. Es esmu redzējis cilvēkus no mūsu draudzes, kurus ticības dēļ vajā un izsmej, un pēc kāda laika šie cilvēki, kas to ir darījuši, ir miruši. Dievs ir reāls, un ar Viņu nevar spēlēties. Tu savā dzīvē redzēsi vēl daudz, jo pats labākais tev ir tikai priekšā. Dievs ir reāls un Viņš ir ar tevi. Jau vairākus gadus atpakaļ es ar kādu vīru spēlēju tenisu. Es biju kristietis, bet viņš nē. Mēs runājām arī par Dievu, viņam bija vairāki jautājumi, kurus mēs pārrunājām. Tagad viņš ir glābts. Tajā brīdī, spēlējot tenisu, es nedomāju par to, kā viņa dzīvē Dievs darbosies, taču caur to, ka es ar viņu kontaktējos, viņš tika izglābts. Pat, ja tu cilvēkiem stāsti par Dievu, kontaktējies ar viņiem, lūdz par viņiem, taču uzreiz nekas nenotiek, un tu neko nejūti, Dievs ir reāls un Viņš darbojas pie viņa. Paies laiks un viņš taps glābts, iepriekšminētajā gadījumā pagāja vairāki gadi, tomēr tagad šis vīrs ir draudzē. Neskatoties uz apstākļiem, dari to, kas tev ir jādara, un Dievs būs ar tevi un darbosies.
Katram cilvēkam ir savs svaidījums. Mana sieviņa vienmēr dabū to, ko grib. Ja man ir vajadzīga kāda palīdzība saistībā ar valsts iestādēm, bankām vai kādām citām lietām, to visu nokārto mana sieva. Es parasti brīnos, kā viņa tā var, jo man tā nesanāk. Piemēram, sievietēm ir paradums kavēties. Es sievai vairākas reizes esmu teicis: „Ja tu vēl reizi kavēsies, es aizbraukšu, bet tu paliksi.” Simt, divsimt, piecsimt reizes esmu to teicis, taču ne reizi nekur neesmu aizbraucis. Dievs ir ar viņu. Sieviņa var kavēties, un vīrs gaidīs. Elementārās sadzīves situācijās Dievs ir ar tevi. Tagad šī problēma mūsu ģimenē jau ir gandrīz atrisināta, taču tas nav noticis tādēļ, ka es kādreiz viņai kaut ko aizrādu, bet tāpēc, ka es par to lūdzu. Cilvēks nevienu nevar izmainīt, izmainīt var tikai Dievs. Cilvēks var tikai kaut ko piespiest, bet no iekšpuses izmaina Dievs. Šovakar mēs plānojam izbraukt ārpus Latvijas uz Eiropu, bet mana sieva pēdējā brīdī atcerējās, ka viņas pasei beidzas termiņš. Ārzemēs tas var izraisīt nepatikšanas. Paskatoties internetā, uzzinājām, ka steidzamākajā gadījumā pasi var izgatavot divu darba dienu laikā, taču bija jau piektdiena. Sazinoties ar attiecīgajām personām, noskaidrojām, ka, ja iesniegumu uzraksta līdz plkst. 12:00, ir cerība pasi dabūt tajā pašā dienā. Vajadzēja pierakstīties rindā, taču ātrākais laiks bija tikai uz plkst. 14:00. Sieva aizbrauca uz pasu nodaļu nedaudz pirms plkst. 12:00, un tur bija gara rinda ar cilvēkiem. Viņa pa taisno gāja iekšā, visu sarunāja, plkst. 12:00 uzrakstīja iesniegumu un ap plkst. 14:00 zvanīja man, lai pavēstītu, ka viņa ir saņēmusi jauno pasi. Tas, kas to izkārtoja, bija Dievs. Īpašās situācijās mūsu dzīvēs Viņš palīdz visam nokārtoties. Dievs ir reāls arī ikdienas situācijās. Jēkabam bija neiedomājama situācija, jo abās pusēs bija ienaidnieki. Viņš paklausībā gāja, un Dievs viņu svētīja. Jēkabs sacīja: „Ja nebūtu bijis manu tēvu Dievs, es būtu aizgājis tukšām rokām.” Ēsavs būtu viņu nogalinājis.
Noslēgumā pastāstīšu par kādu vīru Džonatanu Edvardsu. Viņš ir piedzimis vienā dienā un laikā ar Džonu Vestliju. Viņš bija viens no Amerikas lielās atmodas Dieva vīriem, kas stāvēja šīs atmodas priekšgalā. Viņš piedzima 1703. gada 5. oktobrī puritāņu ģimenē. Puritāņi bija kristieši, kas izbrauca uz Ameriku sākt labāku dzīvi, tādu, kādu Dievs to grib. Visas Amerikas pamatā ir kristietība. Viņa vecāki bija Timotijs un Estere Edvardsi, un viņa ģimene nepiederēja pie dižciltīgajiem. Ģimenē bija 11 bērni – 10 meitas un 1 dēls, Džonatans. Viņš atgrieza pie Dieva 50 000 cilvēkus un nodibināja 150 draudzes. Ja tev tas liekas maz, tad paturi prātā, ka tajā laikā Amerikā kolonijās dzīvoja tikai 3 miljoni cilvēki. Skaita ziņā tas būtu līdzīgi, ja tas notiktu Latvijā. Tas ir iespaidīgi. Viņa teoloģiskie darbi vēl šodien Amerikā skaitās vieni no nozīmīgākajiem. Atmodas, kuras priekšgalā viņš stāvēja, rezultātā Amerika tika savienota štatos, izveidojās Amerikas Savienotās Valstis. Viņa dēls Džonatans Ārons gandrīz tika ievēlēts par ASV prezidentu, viņam pietrūka viena balss.
„Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam tiem, kas Mani ienīst, un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur Manus baušļus.” (2. Mozus 20:5-6)
Dieva svētība pārmantojas uz taviem bērniem. Tieši tāpat notiek arī ar lāstiem. Džonatana Edvarsta pēcnācēju dzīvēs darbojās Dievs. 1900. gadā starp viņa pēcnācējiem bija 13 koledžu prezidenti, 65 profesori, 100 juristi, 30 tiesneši, 66 ārsti, 135 redaktori, 1 izdevējs, vairāk kā 100 ārzemju misionāri, 80 ieņēma publiskus amatus, ieskaitot 3 senatorus, 3 štatu gubernatori un viens ASV viceprezidents – Ārons Bušs jaunākais. ASV pirmā lēdija Edīte Rūzvelta arī ir viņa pēcnācējs, arī finansu ministrijas kontrolieris Vikers Teilors.
Visu, ko Dievs apsola Savā Vārdā, Viņš izdara. Edvards to nespēja iedomāties, ka viņa pēcnācēji būs tādi, tā ir Dieva svētība. Caur tevi Dieva svētība būs pie taviem bērniem un tiem cilvēkiem, kuriem tu kalpo. Ej gluži tāpat kā Jēkabs, neskatoties uz to, ka liekas, ka nevar ne uz priekšu, ne atpakaļ. Dievs ir ar tevi, un Viņš ir reāls. Dievs svētī tos, kas, neskatoties uz apstākļiem, iet tajā virzienā, kuru norāda Dievs.
Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece un Monta Jefremova
