Edvīns tic Dievam jau no bērnības, bet draudzē, kuru viņš sākotnēji apmeklēja,
nebija mājas grupiņas kurās varētu regulāri tikties ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Tāpat arī Edvīnam nebija neviens garīgs vadītājs, kurš varētu iedot kādu bībelisku padomu lai palīdzētu tikt pāri grūtiem dzīves periodiem. Esot vidē, kura viņu ietekmēja negatīvi, Edvīns iegrima daudz un dažādās atkarībās.
Pats Edvīns stāsta: ”Man bija ticīga audžu mamma, tāpēc ticu Dievam jau no mazotnes un apmeklēju arī svētdienas skolu. Kad paaugos lielāks, tad pamazām vēlme pēc Dieva sāka izzust. Es sāku iesaistīties draudzes dzīvē ar vien retāk. Dažreiz aizgāju uz kādu jauniešu vakaru un tas arī viss. Mums nebija mājas grupiņa kurā motivētu meklēt Dievu regulāri, tas arī lika manai ticībai atdzist. Tas sakrita ar laiku kad biju pabeidzis devīto klasi un sāku mācīties tehnikumā. Līdz ar jaunu draugu parādīšanos es sāku smēķēt un lietot alkoholu. Ar laiku tas jau sāka manai ikdienas dzīvei radīt problēmas. Dzeršanas dēļ mani izmeta no skolas kopmītnēm. Tā kā skola atradās tālu no manas dzīvesvietas, tad bija grūtības izbraukāt, un skolu tā arī nepabeidzu. Vēlāk sāku smēķēt arī marihuānu, tā pamazām nomainīja alkoholu. Es biju sapīpējies katru dienu. Marihuānas smēķēšana bija ļoti dārga, un es smēķēju ļoti daudz. Tāpēc man vajadzēja papildus finanses, un es izlēmu braukt strādāt uz ārzemēm. Man bija arī plāns par nopelnīto naudu sakārtot dzīvi Latvijā. Šad un tad aizdomājos, ka ir jāatmet smēķēšana un, ka tas vairs nav normāli, jo biju sapīpējies regulāri, bet brīžos, kad “atkarība sauc”, tas aizmirsās. Smēķēja arī mans darba kolēģis un apkārtējā vidē bija tādi paši atkarīgie, tāpēc man tas likās normāli. Pēc darba ārzemēs biju izveidojis iekrājumus un atgriezos uz dzīvi Latvijā. Noīrēju dzīvokli un atradu darbu, bet marihuānu atmetis nebiju. Gāja laiks un attapos, ka visi iekrājumi ir nopīpēti un visi mani mērķi ir pa galam. Biju plānojis par iekrāto naudu nokārtot vadītāja apliecību un nopirkt mašīnu, bet šī atkarība visu sabojāja. Vēl pēc kāda laika sākās pandēmija un es pazaudēju arī darbu, un, nācās aiziet no dzīvokļa kuru es īrēju.
Biju nonācies lielās grūtībās. Kādu dienu, ejot pa ielu, mani uzrunāja kāda meitene no draudzes “Kristus pasaulei”. Toreiz man nebija daudz laika runāt, bet es atstāju viņai savu telefona numuru. Pēc kāda laika viņa mani uzaicināja uz kristīgo mājas grupiņu. Aizejot uz grupiņu es jutos ļoti motivēts. Sāku atkal veidot attiecības ar Dievu, lūdzu Viņam lai dod gudrību un palīdz sakārtot dzīvi, lai tieku vaļā no atkarībām. Jutu, ka Dievs sāk darboties manā dzīvē un pamazām sāku kļūt brīvs no visiem saviem netikumiem. Sāku apmeklēt arī Bībeles skolu un iepazīt Dievu vairāk. Esmu priecīgs, ka man ir mājas grupiņa kurā cits citu atbalsta. Šobrīd saprotu cik liela nozīme ir tam, ka tev ir savs vadītājs, kurš tevi pamāca un motivē. Man apkārt ir pareizie cilvēki, esmu vidē kas mani ceļ nevis gremdē. Agrāk biju īgns un negribējās neko darīt, bet šobrīd esmu motivēts visās dzīves sfērās. Jūtos laimīgs esot kopā ar Dievu. Šobrīd kalpoju draudzē, man ir mērķis atvērt arī savu mājas grupiņu, jo vēlos palīdzēt cilvēkiem iepazīt Dievu. Lai arī viņi tiktu vaļā no savām atkarībām un sakārtotu visas savas dzīves sfēras.
Citiem iesaku, meklējiet Dievu uzreiz nevis tikai tad kad esat jau ciešanās un noticiet, ka esat glābti, un Viņš izmainīs jūsu dzīves!
Edvīna Ziedoņa liecību pierakstīja Edgars Paeglis.
