Es ticu!

Vai tu tici? Piemēram, es ticu,
ka mūsu draudzes slavēšanas grupas aparatūra skanēs tā, kā tai ir jāskan. Es nevis emocionāli ticu vai ceru par to, bet tiešām ticu. Es ticu, ka katrs būs savā vietā – apskaņotāji savā un slavētāji savā. Mana ticība nav balstīta uz cerībām vai domām, kaut katrs instruments skanētu un katrs mūziķis ir iemācījies savu partiju, bet gan es ticu, ka tā notiks! Es gribu tev „sagrozīt” galvu pareizā virzienā. Es vēlos tev atklāt, kas ir ticība. Ja es ticu, es neceru par kaut ko, kas būs. Ja es ticu, es pieņemu to kā notikušu faktu. Bībele saka – ticība ir pārliecība par neredzamām lietām. Tu sauc vārdā kaut ko, it kā tas jau būtu, un pieņem to kā faktu.

„Bet vai tu gribi zināt, tukšais cilvēk, ka ticība bez darbiem ir nedzīva?” (Jēkaba 2:20)

Manuprāt, Jēkabam bija apnikuši tā laika „ticīgie” cilvēki, kas teica, ka ticēja, bet darbos to redzēt nevarēja. Ja es kaut kam ticu, tad parādās manā dzīvē! Es neceru tikai, ka tas notiks, es izdaru visu, lai tas notiktu. Un tas notiek.

„Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb.” (Jēkaba 2:19)

Arī ļaunie gari zina to, ka Dievs ir. Kāda ir tava ticība? Vai tu zini, ka Dievs ir, vai ceri, ka Dievs ir? Ja Dieva vārdā ir rakstīts, ka ar Viņa brūcēm tu esi dziedināts, vai tu ceri, ka tā arī būs? Dievs grib, lai tev būtu labklājība. Bet ko tu pats dari, lai tev būtu labklājība? Ko tu dari, lai būtu vesels? Vai tu esi izdarījis visu? Tu tici, ka reiz būsi savas mājas grupas vadītājs? Ko tu dari, lai tāds kļūtu? Vai arī tu ceri, ka reiz tev būs mājas grupiņa, ka reiz tu būsi vesels, reiz tu būsi bagāts, reiz tu būsi brīvs, reiz tu būsi debesīs? Tev nav abstrakti jātic kaut kam, bet jāpieņem tas kā fakts, ka tas ir un tas būs tavā dzīvē, un tu no savas puses izdarīsi visu, kas ir nepieciešams. Lūk, ko nozīmē ticēt!

Kā tu redzi, ne vienmēr notiek tā, kā mēs ticam. Taču tas ir tas, kam tu tici, un tas būs. Tas nenokritīs no debesīm, bet mēs to izdarīsim Dieva spēkā. Kad Dievs redzēs to, ka mēs paši izdarām to, kas ir jāizdara, Viņš palīdzēs mums un darīs brīnumus un zīmes.

„Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” (Marka 16:15-18)

Jēzus teica Saviem mācekļiem, un viņi ticēja Viņa vārdiem. Kādā veidā izpaudās viņu ticība? Viņi izgāja un sludināja. Jēzus teica, ka neveseliem viņi uzliks rokas, un tie kļūs veseli. Mācekļi gāja un tik tiešām uzlika slimiem rokas un lūdza par viņiem. Vai tu esi kādreiz uzlicis rokas un lūdzis par slimu cilvēku? Vai kaut kas notika, cilvēks tika dziedināts? Vai arī tu apstājies pie pirmās neveiksmes? Ej pie nākamajiem cilvēkiem, un nākamajiem. Uzliec rokas simtiem un tūkstošiem cilvēku, un tu redzēsi Dieva brīnumus un zīmes. Jēzus saka: „Dariet!” Un ir rakstīts, ka mācekļi izgāja un darīja, un Dievs viņiem darbā palīdzēja un Vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm un brīnumiem. Kad Dievs darbosies? Kad Viņš darīs brīnumainas pārvērtības, dziedinās? Kad ticīgie izgāja un darīja visu, kas tiem ir jādara. Viņi darīja to, ko Dievs viņiem teica.

„Un, nākuši pie mācekļiem, viņi redzēja daudz ļaužu pie tiem un rakstu mācītājus, kas ar tiem sarunājās. Un tūdaļ visi ļaudis, kas Viņu redzēja, izbijās un pieskrējuši  To sveicināja. Un Viņš tiem vaicāja: “Ko jūs ar tiem runājāt?” Un viens no ļaudīm Tam atbildēja: “Mācītāj, es savu dēlu pie Tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars. Un, kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un viņš puto un griež zobus un sastingst; un es Taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet viņi nevarēja.” Bet Viņš tiem atbildēja un sacīja: “Ak, tu neticīgā cilts! Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet to pie Manis.” Un tie to atveda pie Viņa. Un, kad Tas viņu redzēja, tad tas gars tūdaļ to raustīja, un tas, pie zemes krizdams, putodams vārtījās. Un Viņš jautāja tā tēvam: “Cik ilgi viņam tas tā jau ir?” Bet tas Viņam sacīja: “No bērnības. Un daudzkārt viņš to ir iemetis gan ugunī, gan ūdenī, lai to nogalinātu; bet, ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums.” Bet Jēzus uz to sacīja: “Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja: “Es ticu, palīdzi manai neticībai!” Bet Jēzus, redzēdams, ka ļaudis satecēja, apdraudēja nešķīsto garu, uz to sacīdams: “Tu mēmais un kurlais gars, Es tev pavēlu: izej ārā no tā un neieej vairs viņā.” Un tas izgāja, brēkdams un to stipri raustīdams, un viņš kļuva līdzīgs mironim, tā ka daudzi sacīja: “Tas ir nomiris.” Bet Jēzus to ņēma pie rokas un piecēla, un tas uzcēlās. Un, kad Viņš namā bija iegājis, Viņa mācekļi Tam savrup jautāja: “Kāpēc mēs nespējām to izdarīt?” Un Viņš tiem sacīja: “Šī suga citādi nevar iziet kā vien ar Dieva lūgšanu un gavēšanu.” (Marka 9:14-29)

Es lasīju un pārlasīju šo Rakstu vietu. Man ir ļoti izteikta redzes atmiņa, es viegli atceros to, kas ir manu acu priekšā. Tas pats ir arī mūsu slavēšanas vadītājai, kurai noteikti vajag priekšā turēt dziesmu vārdus, kad viņa nāk uz skatuves dziedāt. Pat ja viņa dziesmu zina no galvas, vārdi ir vajadzīgi drošībai. Tu atceries tādu notikumu Bībelē, kurā Jēzus ņēma Sev līdzi Jēkabu, Jāni un Pēteri un uzkāpa kalnā lūgt Dievu? Jēzus tur tika apskaidrots, kļuva balts, spožs, viņi piedzīvoja Dievu. Tātad šie trīs mācekļi ir bijuši Jēzus tuvumā kalnā, un viņi nokāpj kalna pakājē pie pārējiem mācekļiem. Nokāpjot no kalna, Jēzus un mācekļi redz – cilvēki ir satraukušies, satraukti skraida turp un atpakaļ. Tur ir farizeji, saduķeji, Rakstu mācītāji, vienkāršā tauta, mācekļi, ticīgie. Viņi ir par kaut ko satraukušies. Jēzus, domādams farizejus, jautā: „Ko jūs ar viņiem vispār runājat?” Tad pie Jēzus pienāca kāds tēvs un pastāsta Viņam, kāpēc cilvēki apkārt ir uztraukušies. Izrādās, tēvs bija atvedis savu dēlu, kuram bija epilepsija. Tēvs teica, ka viņa dēls ir apsēsts, viņā ir ļauns gars, un kad šis dēmons manifestējas, tas satver šo zēnu, viņš krīt, raustās krampjos un puto. Daudzas slimības izraisa tieši ļaunie gari, kas mājo cilvēkā, piemēram, vēzis. Vēzis ir dzīva radība cilvēka miesā, ļauns gars, kas ir jāizdzen. Ārsti var izgriezt pašu audzēju, taču nevar izdzīt garu. Ja šo slimību ārstē ārsts bez Dieva palīdzības, tad audzējs tiek izgriezts vienā vietā, bet citā vietā tas aug atkal. Un vēl daudzu citu slimību pamatā ir ļaunie gari, arī diabēts, astma, artrīts. Es daudzas reizes esmu redzējis, kā ar artrītu slims cilvēks iznāk priekšā uz lūgšanu par dziedināšanu, un viņa kājas, rokas, kakls jau daudzus gadus ir savilkts, un es pavēlu artrīta garam Jēzus vārdā vākties ārā no šī cilvēka, un viņa locekļi sāk kustēties. Cilvēks ir priecīgs, laimīgs, iet mājās, bet Bībeli viņš nelasa un Dievu nelūdz, un atkal tas viss nāk atpakaļ. Cilvēks kļūst stīvs, greizs, – tāds, kāds bija līdz dziedināšanai. Vai šis cilvēks ticēja savai dziedināšanai? Vai viņš tic Dievam? Nē, viņš netic. Viņš cerēja, ka atnāks uz dievkalpojumu, par viņu aizlūgs, un būs vesels. Ticība parādās darbos. Ticīgie katru svētdienu ir dievkalpojumā. Ticīgie katru dienu lasa Bībeli. Ticīgie katru dienu divvientulībā ar Dievu pavada laiku lūgšanā. Ticīgie mūsu draudzē apmeklē mājas grupiņu. Ticīgie draudzē uzņemas pienākumus. Ticīgie dod arī desmito tiesu Dievam. Ticīgo dzīvē ir redzamas pārmaiņas, kuras inspirē Dievs.

Tātad šis tēvs atved pie Jēzus savu bērnu, izstāsta problēmu un saka ļoti sliktus vārdus, par ko arī ir šodienas tēma: „Ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums.” Jēzum ir tūlītēja atbilde: „Tu saki: ja Es spēju?” Es iztēlojos Jēzus reakciju; tas ir līdzīgi, it kā kāds cilvēks par tevi teiktu nepatiesību. Piemēram, cilvēki bieži saka: „Tu mani vairs nemīli.” Paldies Dievam, ka manā ģimenē šādi vārdi nav atskanējuši. Bet es zinu, ka ģimenēs tos saka. Kāda ir otra cilvēka reakcija, kuram tā pasaka? Tāda arī bija Jēzus reakcija: „Kaut tu varētu ticēt!” Un zēna tēvs Jēzus stājā un sejā redzēja, ka Viņš nepalīdzēs, ja tēva attieksme paliks iepriekšējā. Jo viņam nebija ticības. „Ja Tu spēj…” nav ticība, bet cerība, varbūt notiks, varbūt nē, viens no visiem. Šodien šis tētis varētu teikt: „Es aizvadu savu dēlu pie viena ārsta un pie otra ārsta, mēs bijām pie pūšļotājiem, tantiņām, ekstrasensa, mēs maksājām tur un iztērējām naudu par to, mēs dzērām tādas un šitādas zāles, un mēģinājām šito un to, mēs bijām tādā reliģijā un vēl tādā reliģijā, vienā konfesijā un citā konfesijā, visu izmēģinājām.” Un kā viens no variantiem, kur vēl varētu saņemt palīdzību, bija palicis Jēzus. Bet Jēzus nav viens no!

„Jo Dievam nekas nav neiespējams.” (Lūkas 1:37)

Bībelē ir rakstīts, ka Dievam nav nekā neiespējama. Un, kad es nāku ticībā pie Viņa, tad neiespējamais notiek! Ja man ir vajadzība, es nesaku Dievam: „Ja Tu gribi, dod man.” Ja es zinu, ko Dievs grib man dot, es ņemu to no Viņa! Es lasu Rakstos, ko Dievs grib man dot. Jēzus pie krusta tika aplaupīts, lai Viņa nabadzība kļūtu man par bagātību. Es ņemu šo bagātību no Viņa, jo Viņš man to dod. Lūk, ticība! Es izdaru visu no savas puses, lai dzīvotu turībā. Ja tu jau ilgu laiku apmeklē draudzi un joprojām dzīvo nabadzībā, tu netici Dievam. Tev nav ticības, bet tu ceri, ka Dievs kādreiz kaut ko tev nobērs no debesīm. Apustulis Jēkabs skaidri saka – ticība bez darbiem ir nedzīva. Kā to saprast? Piemēram, tu esi nolēmis atvērt savu mājas grupiņu, un tu saki: „Es ticu, ka mana mājas grupiņa augs.” Lūdzu, parādi savu plānu, ar cik cilvēkiem nedēļas laikā tu esi saticies. Ja mēnesī tie ir divi trīs cilvēki, tu netici, ka tu uzcelsi savu grupiņu. Jo ticība parādās reālā darbībā. Piemēram, tu tici, ka dzīvosi labklājībā, jo tāda ir Dieva griba. Ko tu esi nedēļas un mēneša laikā plānveidīgi un mērķtiecīgi esi izdarījis, lai veidotu savu biznesu? Ja tavs mērķis ir vairāk nopelnīt, ko tu esi izdarījis, lai pakāptos pa karjeras kāpnēm? Ja tev nav konkrēta vīzija, konkrēti mērķi un konkrētas darbības, tu netici Dievam. Kā minimums tu netici tieši šim apsolījumam. Piemēram, tu iznāci draudzes priekšā un noskaitīji grēku nožēlas lūgšanu. Cik cilvēki to ir izdarījuši mūsu draudzē? Ļoti daudz! Arī šodien tas notiks. Un tu teiksi: „Es ticu, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Es ticu, ka Viņš mainīs manu dzīvi. Es ticu, ka Viņš man palīdzēs. Es ticu, ka Viņš mani dziedinās.” Ja pēc grēku nožēlas lūgšanas tu neesi redzams draudzē, patiesībā tu Dievam netici. Ja tu neizvilksi savu noputējušo Bībeli no pagultes un neieplānosi laiku to lasīt, tas nozīmē, ka tu netici Dievam. Ja tu nesāksi regulāri lūgt, slavēt un pielūgt Dievu, tas norāda uz neticību. Ārēji tu saki, ka tici, bet iekšēji netici. Tāds bija arī slimā zēna tēvs. Viņš nolēma nākt pie Dieva, dabūt kaut ko no Viņa, bet ar neticību. Bet brīnumus dara ticība! Jēzus viņam atbild: „Kaut tu varētu ticēt!” Un es tev saku šodien – kaut tu varētu ticēt! Pieņem lēmumu ticēt, un atbilstoši rīkojies. Tēvs nobijās un teica: „Ak, Dievs, es ticu! Palīdzi manai neticībai!” Tēvs lūdza ticību, brēca uz Jēzu viņam palīdzēt. Es gribu, lai tu šodien brēc un skaļā balsī sauc: „Es ticu!” Un Jēzus vārdi bija: „Tas visu spēj, kas tic.” (Marka 9:23)

Jēzus paskatījās uz šo apsēsto zēnu, un tajā brīdī ļaunais gars manifestējās. Zēns krita zemē, raustījās krampjos, un viņam pa muti nāca laukā putas. Pietika Jēzum tikai uzlūkot viņu, un tas jau notika. Kad Jēzus skatās uz cilvēku, ļaunais gars manifestējas. Es bieži dzirdu, ka draudzes cilvēks ir uzaicinājis savu draugu uz dievkalpojumu, viņš ir atnācis, kas jau ir daudz, bet šeit ir slavēšana, Dieva klātbūtne, un cilvēkā parādās bailes, sliktas domas, un viņš aizbēg no šejienes. Šo cilvēku aizved projām velns, kas mājo viņā. Esmu redzējis, kā slavēšanas laikā cilvēkos izpaužas velns, un notiek atbrīvošana. Mēs zinām, ka dievkalpojuma laikā cilvēki reāli piedzīvo Dievu, notiek dziedināšanas un atbrīvošanas, un tas notiek tad, kad Jēzus uzlūko cilvēku. No slimā zēna Jēzus izdzina ļauno garu, viņš nokrita un gulēja pilnīgi nekustīgs kā miris. Jēzus ņēma to pie rokas, uzcēla, un tas bija vesels. Jēzus dziedināja pēc tam, kad viņa tēvs teica: „Es ticu.” Kad tu nāc pie Jēzus, saki: „Es zinu, Dievs, Tu spēj! Un es zinu, ka es dabūšu to, ko Tu esi apsolījis. Man tas pienākas, tas ir mans.” Lūk, tā ir ticība. Un ne tikai saki to, bet arī izdari visu, ko vari.

Vakar notika draudzes trešā līmeņa līderu skolas sapulce. Vienu grupu vadu es, otru mana sieva. Sarunas gaitā es sapratu, ka lielai daļai jauno līderu jau ir nolaidušās rokas, un visiem ir kaut kādi iemesli, kāpēc viņš nevar celt savu grupu. Ja arī šis cilvēks apzināti to vēl nesaprot, bet tas bija redzams darbos. Kāds bija darījis vairāk, cits gandrīz neko. Un viņi cer, ka viņiem būs milzīgas grupas! Es teicu, ka tādā tempā piecu gadu laikā būs daži cilvēki grupā, taču arī tie, kas būs, var sajukt prātā vai aiziet. Šādi tu nevari nevienu izglābt un nevienam palīdzēt. Un tad Svētais Gars mani pamudināja pajautāt, kas ir šie traucēkļi, kas neļauj vest cilvēkus pie Dieva. Nav jau tā, ka viņi neevaņģelizē, taču īpaši jaunie vadītāji vēl dzīvo pasakā, ka pietiek būt par vadītāju, nedaudz izdarīt, un pārējais kritīs no debesīm.

Iemesli, kas traucē evaņģelizēt, bija nosaukti šādi:

1. Bakalaura darbs un miegs. Mācības, jānokārto bakalaura grāds, un miegs.

2. Bakalaura darbs. Tieši mācības traucē šim cilvēkam stāstīt par Dievu.

3. Bībeles skola un kalpošana. Šis cilvēks mācās draudzes skolā, viņam ir uzticēti pienākumi, un tieši tie ir iemesli, kas traucē pienācīgi cilvēkiem pastāstīt par Dievu.

4. Darbs, miegs, nedisciplinētība. Kā mēs visi gribam gulēt! Bet tad, kad es pajautāju, cik ilgi šis cilvēks guļ, atbilde parasti ir – piecas stundas. Es nesaprotu, kā miegs var traucēt, ja tu nemaz neguli. Kārtīgi izgulies un tad ej evaņģelizēt, būs cits rezultāts! Cik ilgi cilvēks var negulēt? Ja tu gulti tikai piecas stundas dienā, tev drīz būs psihiskas, fiziskas un garīgas problēmas. Dievam nevajag vājprātīgus neizgulējušos cilvēkus. Ja tu regulāri neizgulies, nebūs labi.

5. Garīgais apnikums. Neko negribas darīt, un viss.

6. Cilvēki atsaka, nav motivācijas. Uzaicināja vienu cilvēku uz grupiņu, viņš atteica, un tāpēc cilvēkam šķiet, ka visi viņam atsaka.

7. Pati sev traucē.

8. Apstākļi. Visu laiku ir kaut kādi apstākļi, kāpēc nevar normāli evaņģelizēt.

9. Miegs. Jau kaut kur dzirdēts iemesls.

10. Darbs.

11. Kalpošana.

12. Slinkums, nedisciplinētība un apstākļi. Šī atbilde jau ir godīgāka un patiesāka.

13. Nedisciplinētība. Šis cilvēks teica tā: „Kad es mācījos skolā, man traucēja mācības. Tagad man traucē nedisciplinētība.”

14. Bailes, mazticība. Kas ticībai ir kopīgs ar bailēm un mazticību? Kas apstākļiem ir kopīgs ar ticību? Ne tam, ka kāds nevēlas, lai es būtu tas, par ko Dievs vēlas mani redzēt, ne tam, ka man apkārt ir kādi nelabvēlīgi apstākļi, nav nekāda sakara ar manu ticību. Bībele skaidri saka, ka mūsu pretinieks velns staigā apkārt rūkdams kā lauva un meklē, ko tas varētu aprīt. Tev ir pretinieks, kurš tavā dzīvē nevēlas redzēt neko, ko ir paredzējis Dievs. Viņš grib lai tu būtu nabags, piesvīdušās, vecās zeķēs, caurā maikā un apakšbiksēs, kuras valkātas pusgadu no vietas.
15. Iestājies nogurums.  Lai nebūtu pārgurums, naktī ir jāguļ.

16. Slikta plānošana un cilvēki – okultisti.

Gandrīz to visu teica jaunie vadītāji, kuri šodien katrs saņēma ziedu, kad apsveicu draudzi svētkos. Mūsu iemesli, kādēļ mēs kaut ko nedarām, ir tādi paši kā šim cilvēkam, kas nāca pie Jēzus. Vaina nav miegā, okultistos vai kādos apstākļos, bet vaina ir tavā neticībā, tu vienkārši netici Dievam. Ticība ir darbība. Tu atver mājas grupiņu nevis tādēļ, lai būtu vadītājs, bet gan lai tev būtu mājas grupa, jo tas ir mērķis. Es iesāku draudzi Rīgā tāpēc, ka Dievs mani uz to aicināja, nevis tāpēc, lai es būtu mācītājs, uzvilktu uzvalku, iedraudzētos ar deputātiem, iesaistītos politikā un būtu ļoti svarīgs. Es esmu megadraudzes mācītājs, un mēs ceļam megadraudzi. Mēs būsim visās Latvijas pilsētās, pēc tam caur Latviju tālāk Eiropā. Nav svarīgi, kas notiek apkārt, mēs esam un būsim megadraudze.

Man trūkst vārdu, lai šo vēsti tev pienestu vēl skaidrāk. Atkārtošu, ka Jēkabs saka, ka ticība bez darbiem ir nedzīva. Šodien daudzi no jums nāks priekšā, lai skaitītu grēku nožēlas lūgšanu, un jūs teiksiet: „Jēzu, es ticu, ka Tu esi Dieva Dēls.” Ja tu pēc tam neesi šeit dievkalpojumā, ja tu nelasi Bībeli, ja tu no savas puses neko nedari, lai mainītu savu dzīvi Dieva spēkā, tad tu esi tāds pats, kā šis cilvēks, kas vērsās pie Jēzus, sakot: „Ja Tu vari…” Tāds cilvēks iznāk priekšā, noskaita lūgšanu un domā: „Ja Dieviņš pieskarsies, tad būs labi, bet, ja nepieskarsies, iešu tālāk un citu draudzi, pie citas tantes, cita ekstrasensa.” Ja tu tici, tu pieņem visu, ko Jēzus māca, un dari to. Dievs nevar darboties tādā vidē, kur ir mazticība. Tur, kur ir mazticība, nav pietiekamas darbības, vienmēr ir kāds iemesls, lai neizdarītu. Salamana pamācībās rakstīts tā: „Sliņķis saka – uz ielas ir lauva.” Kad mana meitiņa agrā rītā no Siguldas brauc uz slavēšanas mēģinājumu Rīgā, tur stacijā ir daudz dzērāju. Viņa tic, ka viņa būs megadraudzes ģitāriste, un tas parādās darbos – viņu nekas nespēj atturēt būt mēģinājumā. Tāpat tur brīvībā skraida suņi, un meitiņai ir bail no suņiem. Suņi to jūt un skrien viņai virsū. Ja tev ir bail, suns to uzreiz uzož. Tieši tāpat ir ar velnu – kad viņš sajūt, ka tu baidies no kādiem apstākļiem, neveiksmēm vai kādām citām lietām, viņš tev uzbrūk un tad ir ziepes.

Es nepieņēmu Jēzu Kristu savā sirdī tikai cerot, ka manā dzīvē varbūt kaut kas izmainīsies. Es Viņu pieņēmu ticot, zinot un pieņemot, ka Viņš izmainīs manu dzīvi un ka es pats mainīšos.

„Cik ilgi tu gulēsi, laiskais? Kad tu rausīsies augšā no sava miega?  Paguli, paguli vēl drusciņ, pasnaud kādu nieku, saņem kopā drusku ciešāki savas rokas, lai tu labāk dusētu! Tad tevi pamazām, it kā tev kājām pa pēdām iedama, pārsteigs nabadzība, un tevi nomāks trūkums kā bruņots ceļa laupītājs.” (Salamana 6:9-11)

Tavai ticībai jau šodien ir jāparādās darbībā, kas tuvinātu tevi mērķim. Ja tev klibo veselība, padomā, vai tu nodarbojies ar sportu. Ja tu to nedari, tu netici, ka būsi vesels. Procentuāli tik, cik neveselīgu pārtiku cilvēks apēd, tik viņš ir slims. Ja tu turpināsi ēst visu, kas pagadās, tu nekad nebūsi vesels. Reiz mums draudzē kādam cilvēkam bija tik liela problēma ar ēšanu, ka, no rīta pamostoties, viņš sev blakus gultā ieraudzīja desu, bet neatcerējās, kā tā tur nonākusi. Ja man nav reālu darbību ceļā uz manu veselību, man nav arī ticības. Ticībai un darbiem vidū var likt vienādības zīmi, jo ticība parādās darbos. Mani darbi liecina par manu ticību. Atliek tikai pieņemt un ticēt.

Varbūt tu palīdzi kādam cilvēkam, aprūpē viņu, palīdzi viņam celties laukā no mēsliem. Tev jābūt skaidram motīvam, kāpēc tu to dari, jo tas nedrīkst būt tāpēc, ka mācītājs to lika vai tāpēc, ka tu gribi kaut kas dēļ tā kļūt. Pareizs motīvs ir darīt kaut ko, lai to patiešām izdarītu. Ja tu aprūpē kādu cilvēku, tad tu to dari tāpēc, ka viņu patiešām piecelsi. Ja tu apciemo kādu cilvēku, lūdz un kalpo viņam, tad dari to ar pārliecību, ka tu to noteikti izdarīsi. Ja tu tici par cilvēku, tu viņu izvilksi. Tāpat arī cilvēki dodas laulībā, lai mīlētu viens otru visu mūžu, nevis tikai pašu precību pēc. Ir nepieciešama darbība.

Ja tu ceri, ka būsi vesels, sakārtosi sevi un savu ģimenes dzīvi, būsi brīvs un glābts, uzcelsi lielo mājas grupiņu, bet neko nedari, ja tam neseko nekāda darbība ar pilnu atdevi, rezultāts tam ir tāds, kāds tas aprakstīts iepriekšminētajā Rakstu vietā – tevi nemanot pārsteigs nelaimes kā bruņoti ceļa laupītāji. Iesākumā tu vienkārši jūti, ka kāds tev seko, ka viss, ko esi ieplānojis, nebeigsies labi, līdz beidzot pienāk lielā problēma un nelaime. Šāda sajūta var būt katram, kurš zina Dieva gribu, bet nemaksā cenu, lai to īstenotu savā dzīvē. Tā ir mazticība. Tieši tāpat ir, ja tu dari pareizas lietas ar pilnu atdevi un ticību, tev ir iekšēja sajūta, ka viss būs labi un rezultāti būs. Pieņem lēmumu tieši no šīs dienas ticēt tā, lai tava ticība parādās darbos.

Īpaši tev ir nepieciešamas regulāras lūgšanas. No rīta, braucot mašīnā, pa radio es atkal klausījos raidījumu, kuru vadīja kāds mācītājs. Es daudz domāju par tiem sludinātājiem, kas pasaulē ir pazīstami un ietekmīgi, un es agri vai vēlu uzzinu, ka viņiem visiem ir disciplinēts lūgšanu laiks. Arī šis sludinātājs saka: „Ja tev nebūs disciplinēts lūgšanu laiks, ar tevi būs beigas.” Lai arī viņa mācība atšķiras no tā, kā mēs to saprotam, viņš tomēr ir Dieva vīrs, jo viņam ir regulārs, disciplinēts laiks ar Dievu un viņš dara visu, kas jādara, viņš tic.

„Un, kā tas bija Noas dienās, tā arī būs Cilvēka Dēla dienās: ēda, dzēra un precējās, līdz kamēr Noa iegāja šķirstā un plūdi nāca un visus iznīcināja. Kā tas bija Lata dienās: ēda, dzēra, pirka, pārdeva, dēstīja un būvēja;bet tai dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, uguns un sērs lija no debesīm un visus iznīcināja. Tāpat būs tai dienā, kad parādīsies Cilvēka Dēls.” (Lūkas 17:26-30)

Noa un viņa ģimene bija vienīgie cilvēki, kuri tika izglābi no vispasaules plūdiem. Lats dzīvoja Sodomā un Gomorā. Rakstos teikts, ka šīm pilsētām likās, ka viss ir kārtībā, lai gan tur plauka un zēla homoseksuālisms, bērnu izmantošana, ticība Dievam tika pilnībā izstumta no sabiedrības, visi iespējamie riebīgie un pretīgie grēki bija šajās pilsētās. Šo pilsētu grēku mērs bija tik liels, ka Dievs nolēma viņus iznīcināt ar uguni. Te ir rakstīts, ka viņi nemaz nezināja, ka kas tāds notiks, lai arī juta ko nelāgu tuvojamies. Viņi uzskatīja, ka ir gudri, jo viņiem bija augstākās izglītības, psihologi, kas teica, ka tā dzīvot ir normāli, viņi ēda un dzēra, pirka un pārdeva, līdz brīdim, kad Lats izgāja no šīs pilsētas robežām, jo tad to iznīcināja uguns un sērs. Tas ir neizbēgami – ko mēs sēsim, to mēs arī pļausim.

Atceries, ka svētrunas tēma ir „Es ticu”. Atceries, ka ticība nav tikai cerība par to, ka kaut kas varbūt notiks, bet gan darbība. Ticība nav arī sajūta. Ticība nozīmē pieņemt Dievu ar visiem Viņa principiem un maksāt cenu par katru milimetru, katru centimetru, lai ietu uz Dieva apsolījumiem. Bībelē ir rakstīts, ka tad, kad mācekļi izgāja un sludināja, tad pats Dievs viņiem palīdzēja. Ja tu vēlies, lai Dievs tev palīdz un dara brīnumus tavā dzīvē, ģimenē, darbā, biznesā, finansēs, kalpošanās un visās citās dzīves jomās – tad tici! Ticībai ir jābūt segumam, mērķtiecīgai darbībai, pretējā gadījumā tas norāda uz neticību. Tad Jēzus skatās līdzīgi kā uz šo vīru un saka: „Es tev nevaru palīdzēt.” Dievs darbojas tur, kur tic. Sieva ar asiņošanu staigāja pakaļ Jēzum un sacīja: „Kaut tikai es varētu Viņa drēbju vīli aizskart, tad es kļūtu dziedināta.” Viņa neteica: „Jēzus varbūt mani dziedinās.” Viņa teica: „Viņš mani dziedinās!” Visur, kur cilvēki nāk pēc palīdzības pie Jēzus, Viņš vērtē viņu ticību. Kad Viņš sludināja Savā dzimtajā pilsētā Nācaretē Viņš tikai dažiem vājiem uzlika rokas un tos dziedināja, un tik maz brīnumu bija tikai viņu mazticības dēļ. Viņi neatzina Jēzu kā Dievu, kā Dieva Dēlu, kā Kungu, kurš spēj visu. Dievam nav nekā neiespējama!

„Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. Un visu, ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu.” (Jāņa 14:12-14)

Tu vari darīt tos darbus, kurus darīja Jēzus, tu vari darīt vēl lielākus darbus, nekā darīja Viņš. Bībelē ir teikts, ka pasaules uzvarētājs ir tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Nepietiek tikai ticēt, jo arī ļaunie gari tic, ka Jēzus ir Dievs, bet tev ir arī jādzīvo pēc Viņa gribas. Dari, ko Viņš darīja un dzīvo, kā Viņš dzīvoja, runā kā Viņš un līdzinies Viņam! Aklais Bartimejs sauca uz Jēzu: „Jēzu, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Lai gan apkārtējie viņu centās apklusināt, viņš turpināja saukt. Arī šis tēvs teica: „Es ticu, palīdzi manai neticībai.” Jēzus dziedināja viņus. Viss, kas ir vajadzīgs, ir ticība Dievam!

Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece un Monta Jefremova