Tev vajag tikai vienu lietu

Vai tu zini, ka tev vajag tikai vienu lietu?
Mums vajag tikai vienu lietu. Protams, nevajag tā aprobežoti spriest, ka mums tiešām ir tikai viena lieta, un pārējās neinteresē, bet šī viena lieta ietver visas pārējās. Kas tā ir par lietu? Kas ir tas, kas mums visvairāk ir vajadzīgs?

„Atgadījās, ka viņi, tālāk ejot, nonāca kādā ciemā. Tur kāda sieva, Marta vārdā, uzņēma Viņu savā namā.” (Lūkas 10:38)

Šī man ir ļoti mīļa rakstu vieta. Jēzus nonāca kādā ciematā, un tur bija kāda sieva, vārdā Marta, un viņai bija māsa Marija. Spriežot pēc tā, kas rakstīts Bībelē, Marta bija vecākā māsa. Un Izraēlā tas bija ļoti būtiski. Tur ģimenēs bija noteikta hierarhija. Viss bija ļoti pareizi. Jēzus bija šī ģimenes draugs. Abām māsām bija arī brālis Lācars, bet šajā rakstu vietā viņš nav pieminēts. Jēzus ciemojās pie Martas un Marijas, un Marta gatavoja cienastu. Kā tas varētu izskatīties? Kā tas ir tavā mājā? Tev ir virtuve un viesistaba, vai arī esi pamanījies uztaisīt kopīgu halli, kur virtuve ir kopā ar viesistabu?

Marta gatavoja ēst un rūpējās par to, kā apkalpot augsto ciemiņu Jēzu Kristu. Galdi tajā laikā tādā veidā, kā mēs šodien to saprotam, nebija. Tāpat arī krēsli tādā sapratnē, kā mēs šodien saprotam, tur nebija, tāpēc apkalpošana pie galda nav jāsaprot tiešā nozīmē, ka Jēzus sēdēja uz krēsla pie galda. Viņi gulēja pusguļus, un galds tika klāts uz zemes. Es neesmu dzīvojis tajos laikos un nezinu, kā tur viss precīzi izskatījās, bet zinu, ka tas nebija tāds galds, kā mēs to saprotam. Un Jēzus bija atgūlies, zvilnēja pie galda un Marta apkalpoja, bet Marija sēdēja pie Viņa kājām. Es varētu iedomāties, kā tas izskatījās, kādas bija viņas acis – Marija apbrīnoja Jēzu. Mēs tikko dziedājām: „Svētais, svētais, skaistais, skaistais.” Viņa bija iemīlējusies Jēzū, un bija aizmirsusi par pienākumiem mājā. Marija sēdēja pie Jēzus kājām. Ir būtiski paskaidrot to, ka toreiz nebija tādu galdu, kā šodien, lai saprastu, kādā veidā Marija sēdēja pie Jēzus kājām. Jēzus tā burtiski nesēdēja pie galda, kā mēs šodien, un Marija nebija zem galda pie Jēzus kājām. Tā tas neizskatījās.

Ir rakstu vietas, kur aprakstīts, ka Jānis, kurš bija jaunākais no apustuļiem, Jēzus mācekļiem, sēdēja un gulēja pie Jēzus krūts. Tas nozīmē, ka Jānis bija piegūlies tuvāk Jēzum.

Marija sēdēja pie Jēzus kājām un apbrīnoja Jēzu. Es atceros tādu skatienu pirms dažām dienām, pagājušajā svētdienā. No manas grupiņas kāda meitene taisās precēties. Viņa stāvēja vienā vietā, un tur tālāk stāvēja viņas nākamais līgavainis. Viņš gan to oficiāli vēl nav nokārtojis draudzes priekšā, bet es domāju, ka drīz to izdarīs. Pagaidām gredzens vēl nav uzvilkts, un saderināšanās nav bijusi, bet kaut kas jau ir noticis. Es stāvēju un runājos ar cilvēkiem, un nejauši pacēlu acis, un ieraudzīju divas tādas lielas acis un pār laimīgu smaidu, bezmaz vai eiforiju, un tās acis skatās kādā konkrētā virzienā. Es pagriezu galvu uz to pusi, un tur stāvēja viņas iemīļotais. Un arī viņš smaidīja un skatījās uz viņu. Pēc tam viņi pamanīja, ka es esmu it kā iejaucies starp viņu saskatīšanos, un viņi abi novērsa skatienus.

Un Marija bija reāli iemīlējusies Jēzū – viņa apbrīnoja un klausījās Viņa vārdos. Marta uzskatīja, un pareizi uzskatīja, ka jaunākajai māsai ir jāpalīdz vecākajai māsai apkalpot augsto ciemiņu – Jēzu, pie galda. Un tas ir pareizi. Taču Marija aizmirsa savus pienākumus un sēdēja pie Jēzus kājām. Šajā nodaļā ir rakstīts, ka Marta redzēja to lielo Marijas mīlestību un nevis gāja pie Marijas, bet pie Jēzus.

„Bet Marta, aizņemta ar daudzām rūpēm par to, kā Viņu apkalpot, pienāca un sacīja: “Kungs, vai Tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz.” Bet Tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: “Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.””(Lūkas 10:38-42)

Vai Jēzum, bija nepieciešamība pēc pārtikas? Viņš bija vienlaicīgi cilvēks un vienlaicīgi Dievs, un zemes virsū viņam bija vajadzīga pārtika. Vai Jēzum bija vajadzīga atpūta un jums virs galvas? Starp citu, Jēzus bija galdnieks pēc profesijas. Viņa tēvs bija galdnieks. Līdz trīsdesmit gadiem Jēzus arī pelnīja Sev iztiku. Vai viņam bija vajadzīgs, ka Viņu pie galda apkalpo, uzņem ciemos? Tās ir normālas cilvēku vajadzības. Marta piepildīja šīs Jēzus cilvēcīgās vajadzības. Bet Marija sēdēja pie Jēzus kājām, nestrādāja, nekalpoja, nepalīdzēja, ignorēja. Un lielā māsa skatās uz Jēzu, un klausās viņas vārdos. Marija bija apsēdusies pie Jēzus kājām. Kā ir ģimenēs, kad ir vecākie un jaunākie brāļi vai māsas, un uzvarētājs ir tas, kas pirmais tiek pie mammas un izsūc viņai visu spēku. Parasti jau tas vainīgais ir lielais bērns, jo mazais atnāk, uztaisa teātri, nobļaujas. Vecākiem ir žēl un vainīgs, protams, ir lielais. Bet patiesībā mazais bērns jau ir iemācījies provocēt.

Šajā Rakstu vietā ir līdzīgi. Jaunākā māsa ir apsēdusies un izmanto izdevību. Jēzus neko nesaka, bet runā uz viņu tā, it kā nekas nebūtu bijis. Marta strādā un viņai nepalīdz, tāpēc viņa klausās Jēzus vārdos. Kad Marta nāk un sūdzas, tad Jēzus viņai atbild: „Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.”

Labā daļa, kas netiks atņemta. Kas ir tā lieta, kas mums ir vajadzīga? Kas ir tas, kas nepieciešams un tad viss cits arī mūsu prioritātes pakārtojas tam? Tās ir personīgas attiecības ar Dievu. Un tev tās ir vajadzīgas.

Viss, kas es esmu, no kā esmu atbrīvojies, kāds esmu kļuvis, esmu pateicoties savām attiecībām ar Dievu. Es par sevi to noteikti varu pateikt, bet par tevi nezinu. Neiedomājies, ka esmu kļuvis baigi īpašais vai kāds pārāks, vai kā citādi. Nē, tā nav. Taču es noteikti zinu, kāds es biju līdz 2000. gadam. Es zinu, kāds es kļuvu tajā brīdī, kad pieņemu Jēzu par savu Glābēju, zinu, kādas izmaiņas notika manā dzīvē. Taču, es zinu arī to, kāds es biju kā kristietis vēl pirms desmit gadiem. Tāpat es zinu, kāds es biju Dieva bērns piecus gadus atpakaļ. Es zinu, ka es augu, mainos, kļūstu spēcīgāks. Es kļūstu stiprāks, efektīvāks, es spēju labāk kalpot. Visās jomās manā dzīvē ir uzplaukums. Tas nenāk par brīvu. Es maksāju cenu par savām personīgajām attiecībām ar Debesu Tēvu. Man tas notika pārdabiskā veidā. Es to neizlasīju Bībelē. Dievs uz mani runāja skaļā balsī – Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Dievs par kalpošanu teica tā: „Mārci, lasi Bībeli katru dienu, apmeklē draudzi regulāri un lūdz Mani regulāri, un tu būsi mans kalps!” Dievs man neteica: „Esi Mans kalpos”, bet, ka: „Tu būsi Mans kalps”. No pirmās dienas, kad es atgriezos pie Dieva, es ievēroju šos punktus. Tātad, kalpošana Dievam izriet no manām personīgām attiecībām ar Viņu. Dievam, pirmkārt, nav vajadzīga mana kalpošana Viņam, kādi labie darbi, ko es daru, kāds pienākums draudzē vai grupiņā. Pirmkārt, Dievam nav vajadzīgas tas, ka es pastāstu kādam citam par Viņu un vedu viņus pie Dieva, kas arī ir ārkārtīgi svarīgi, bet tas nav primārais, ko Dievs grib. Primārais, ko Dievs grib, ir mani pašu. Viņš vēlas iepazīt tevi pašu. Viņš ir tavs Tēvs un Radītājs. Dievs vēlas pavadīt laiku kopā ar tevi, bet kā lai Viņš pavada laiku kopā ar tevi, ja tu tam neieplāno laiku, lai pasēdētu pie Jēzus kājām? Ja tev ir rūpes, kā Martai. Tu domā, ka Jēzum, pirmkārt, vajag tavu kalpošanu un apkalpošanu? Domā, ka Jēzum vajag to un šo? Vai Jēzum vajag, lai es braucu misijā vai atveru jaunu mājas grupiņu? Vai Jēzum vajag, lai es atveru savu biznesu un kļūstu turīgs, lai izmainu savu raksturu? Jēzum vajag, lai es atnāku pirms dievkalpojuma un sakārtoju visu? Mums ir atbildīgais par kārtību un Jēzum ļoti vajag, lai šis cilvēks panāk to, ka zālē ir kārtība arī dievkalpojuma laikā? Pirmkārt, Jēzum nevajag tavu kalpošanu, bet, pirmkārt, tevi pašu. Viņam vajag tevi!

Marija sēdēja pie Jēzus kājām un klausījās. Un kaut arī šajā gadījumā tas tiešām izskatījās ne pārāk skaisti, ka jaunākā māsa nepalīdz vecākajai, tomēr Jēzus konkrēti pateica, ka ne Martas kalpošana Viņam ir svarīgāka, bet tas, ka kāds klausās Viņa vārdos, kāds pavada laiku kopā ar Viņu un skatās ar lielām acīm. To Dievs grib, un Viņš ir Tētis, Tēvs, Radītājs.

Es nebūtu nekas, nulle bez personīgām attiecībām ar Viņu. Dievs mani izglāba, piedeva manus grēkus. Ko tālāk?

Vai tu esi lasījis līdzību par pazudušo dēlu? Tu gribi viņu dzirdēt vēlreiz, vai ne? Es ar pats viņu gribu dzirdēt. Man patīk arī šī Rakstu vieta.

Kādam tēvam bija divi dēli. Jaunākais dēls sacēlās pret tēvu, pieprasīja savu mantojumu un devās uz svešu zemi laimi meklēt. Viņš izšķērdēja visu tēva doto mantojumu, kas viņam pienācās – visu savu daļu. Tur ārzemēs izcēlās ekonomiskā krīze – tajā zemē bija bads. Arī tagad visā pasaulē cilvēkiem bija saskare ar krīzi, bet tā nav salīdzināma ar to, kas vēl nāks. Bībele saka to, ka krīzes būs. Un arī šis jaunākais dēls nonāca krīzē. Viņš nolīga strādāt pie kāda tās zemes cūkkopja un strādāja par cūkkopi. Tieši tāpat ir tagad ar latviešiem, kuri strādā ārzemēs. Viņi tur strādā par cūkkopjiem.

Nav jau liela atšķirība vai tu esi Latvijas vai Anglijas cūkkopis, jo cūkkopis ir cūkkopis. Tas nav nekas slikts, bet jaunākais dēls bija ļoti sliktos apstākļos. Viņš tik ļoti gribēja ēst, ka Bībelē ir rakstīts, ka „saimnieks nedeva viņam pat to barību, ko deva cūkām”. Viņš ēda sliktāk, nekā ārzemnieka cūkas. Jaunākais dēls sāka domāt, ka viņa tēvam ir daudz algotņu, kas labi ēd – viņi ir normāli apģērbti un labi ēd. Nevis viņa tēva dēli, bet gan algotņi jeb kalpi. Viņš izlēma doties atpakaļ pie tēva un strādāt tur par algotni, jo viņa prātā saprašana bija sekojoša – esmu sagrēkojis pret Dievu, un Viņš mani nekādā gadījumā vairs nepieņems kā dēlu. Esmu nodevis savu tēvu un grēkojis, un Viņš mani nepieņems, kā savu dēlu, bet kā kalpu. Jaunākais dēls nāca ar sava tēva vajadzību.

Cik daudz no jums atnāca pie Dieva tikai tāpēc, ka jūs pēkšņi sapratāt, ka Viņš ir jūsu Debesu Tēvs, un jums ir jāiet tieši pie Viņa? Vai nebija tā, ka jūs nācāt pie Dieva viena iemesla dēļ – jums bija liela, liela problēma? Jūs bijāt ārzemēs pie saimnieka – vārdā velns, smagi jāstrādā, un viņš bija tas, kurš raustīja aukliņu un lika darīt pēc viņa prāta. Jūs vairs nebijāt savas dzīves noteicēji un netikāt galā, bet jums bija liela problēma. Bija tā? Bet varbūt tomēr nācāt pie Dieva, kad viss bija ļoti labi un uzreiz apzinājāties, ka jums ir Tēvs debesīs? Tā nebija!

Pārsvarā mēs visi griežamies pie Dieva tad, kad esam iztērējuši visu Dieva doto potenciālu un labi, ka kaut kas vēl paliek pāri. Jūs esat visu izmēģinājuši un sapratuši, ka savā spēkā galā netiekat. Un tieši tāpat arī jaunākais – pazudušais dēls, atgriezās pie tēva, kā pie darba devēja, ar problēmu. Viņš neticēja, ka atkal būs dēla statusā, bet notika pretēji gaidītajam. Tēvs iztālēm redzēja, ka atgriežas viņa dēls. Tu dzirdi, tu esi Dieva dēls un meita! Tā ir teikts Bībelē. Pirmkārt, ne tas, ka Dievs grib, lai tu kaut ko izdari Viņam, bet, pirmkārt, Viņš grib attiecības ar tevi.

Tēvam pazudušais dēls joprojām bija viņa dēls. Un viņš, sirmais tēvs, iztālēm ieraudzījis savu dēlu skrēja tam pretī, krita ap kaklu, skūpstīja to un veda savā namā. Tēvs nokāva baroto teļu, sarīkoja viesības, uzlika pirkstā gredzenu, kurš apzīmēja varas simbolu, kad vara, kas ir tēvam, tiek nodota dēlam. Tēvs vilka kājās kurpes savam dēlam, un kurpes nēsāja tikai bagāti cilvēki, un tās apzīmēja pārticību un labklājību dēlam. Ne tāpēc, ka viņš strādāja tēva biznesā, bet tāpēc, ka viņš ir Tēva dēls.

Cik daudz es esmu dzirdējis liecības, ka tēvi nekad nav teikuši vārdus – „Es tevi mīlu.” Mana dvēsele ir dziedināta, bet man kādreiz arī bija ievainota dvēsele. Bet esmu no tā ticis ārā, esmu brīvs. Vecāki, kas nav spējuši izrādīt mīlestību, vecāki, kas nav spējuši rūpēties par mums un ievirzīt mūs dzīvē, vecāki, kas ir ļāvuši mums darīt visu, ko mēs vēlamies. Šo tēmu mēs padiskutējām arī inkaunterā ar savas grupas cilvēkiem, un vienai no sievietēm bija tā, ka vecāki viņai ļāva darīt, kā viņa grib, nākt mājās tikos, cikos viņa grib. Viņa varēja iet ārā, cikos gribēja. Bērni, kas spēlējās kopā ar šo meiteni zināja, ka viņiem mājās ir jābūt konkrētā laikā, bet viņai nebija tāds laiks, un viņa jutās nemīlēta. Toreiz viņa izdomāja to, ka viņai mājās ir jābūt, piemēram, astoņos. Viņa meloja citiem bērniem, ka vecāki ir noteikuši konkrētu laiku, cikos viņai ir jābūt mājās. Ja bērnus nedisciplinē un ļauj augt tiem savā vaļā, skatīties, ko grib un iet, kur grib, tad bērni jūt, ka viņus nemīl. Ko tu sēj, to tu arī pēc tam nopļausi. Bet tāds nav mūsu Tēvs debesīs.

Visu to mīlestību, ko mēs neesam spējuši saņemt, esot mazi bērni, jo to, ko bērnā ieliek līdz trīs gadu vecumam, tāds arī bērns ir visu mūžu. Protams, svarīga ir arī tālākā audzināšana. Un, paldies Dievam, ka mums valstī vēl nav likums, ka bērni ir jāatdod kaut kādā silītē, kādam homoseksuālam audzinātājam, kas viņam visu nepareizi iemācītu. Labi, ka šis likums valstī vēl pilnā mērā nedarbojas, bet ko cenšas pieņemt. Un mēs nākam pie Dieva un mūsu galvā ir tāda pati sapratne, kāda mums ir pret saviem vecākiem. Piemēram, distance pret Dievu – nevaru atnākt pie Viņa, kā pie mīļā Tēva, nevaru izstāstīt visu, kas man ir uz sirds, man ir kādas neveselīgas bailes no Dieva. Tev nav jābaidās no Dieva. Bijība ir laba vecāku un Dieva priekšā, taču ne bailēs, ka tu nevari atnākt pie Dieva, kā dēls. Man ir ģimene, man ir meita. Viņai katru mēnesi pienākas kabatas nauda, un viņa bieži aizmirst paprasīt, kāpēc. Viss, kas ir tēvam, ir viņai. Viņai atliek tikai pateikt: „Tēti, es gribu šo!” Un viņa to arī saņem. Ja tēvs nolemj, ka tas ir lietderīgi, tad viņai tas ir. Protams, ir kādreiz, ka iegādājas arī nelietderīgas lietas. Viss, kas ir Debesu Tēvam, tas ir tev.

Jaunākais dēls nāca pie tēva, kā pie darba devēja, vienkārši bijībā atnāca, cerībā, ka pieņems darbā, viņš paklausīs, izpildīs tēva norādījumus, tad saņems algu, un problēma tiks atrisināta. Draugs, ir normāli atnākt pie Dieva savas problēmas dēļ, bet nav normāli palikt Dieva valstībā tikai tāpēc, lai Viņš risinātu tavas problēmas. Primārais iemesls, kāpēc es esmu ar Dievu ir tas, ka Viņš ir mans Tēvs. Un kad es eju lūgt Dievu un lasīt Bībeli, tad man kaut ko no viņa vajag, un es jau arī lūdzu par to, bet, pirmkārt, es vienkārši sēžu pie Viņa kājām un skatos uz Viņu ar lielām acīm. Es vienkārši pavadu laiku kopā ar Savu Tēvu, kurš ir mani radījis. Viņš ir ar mani. Jēzus taču saka, ka „Viņš nāks un mielosies ar mums – mēs ar Viņu un Viņš ar mums”.

Vajag tikai vienu lietu – personīgas attiecības ar Dievu. Un personīgas attiecības ar Dievu bez Jēzu Kristus upura ir tikai un vienīgi reliģija. Cik daudz no jums ir nolikuši laiku lūgšanai, un tad seko tam? Tu nolūdz vienu dienu un tev šķiet, ka ir pagājis kvalitatīvs laiks ar Dievu, jo tu esi priecīgs un staro. Paiet nedēļa, divas un tu slikti izgulējies, pamodies un bija grūti lūgt. Tev šķiet, ka laiks ar Dievu bija nekvalitatīvs. Varbūt tev bija ļoti grūti sakoncentrēties uz lūgšanu, un tu sāc justies vainīgs, ka neesi pietiekoši labs priekš Sava Tēva. Cik daudziem no jums tā ir bijis? Atceries, tu sāc baidīties, ka vari nonākt ellē, un Tēvs var pēkšņi būt dusmīgs un bargs Dievs. Tu domā, ka tavā dzīvē sāksies problēmas, jo tev ir bijis nekvalitatīvs laiks ar Dievu vai arī tu kādu dienu nogulēji vai kā savādāk. Es nesaku attaisnojumus, ka vajag izlaist lūgšanas. Bet nepareizā vainas sajūta, rada bailes no Sava Tēva. Man tev ir laba ziņa!

„Viņi to uzvarējuši ar tā Jēra asinīm un ar savas liecības vārdu un nav savu dzīvību mīlējuši līdz nāvei.” (Atklāsmes 12:11)

Atceries, ka izglābts tu esi nevis tāpēc, ka tev ir personīgas attiecības ar Dievu, ne tāpēc, ka lasi Bībeli, ne tāpēc, ka lūdz Dievu, bet izglābts un ieguvis mūžīgo dzīvību tu esi tāpēc, ka esi pieņēmis Jēzus upuri.

Tu esi atzinis, ka ir tikai viens grēku izpircējs, un Viņa vārds ir Jēzus Kristus, Svaidītais Glābējs, Dieva Dēls!

Viņš vienīgais nomiris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies. Viņa asinīs mums ir grēku piedošana. Ir tikai viens ceļš, patiesība un dzīvība, un Viņa Vārds ir Jēzus Kristus. Es pieņemu Viņu – es nāku pie Dieva un saku – „Dievs, paldies, ka tu esi mans Glābējs, ka tu esi miris par mani un augšāmcēlies.” Un tajā brīdī tavi grēki ir piedoti, un tu esi Dieva tuvumā. Ja arī nākamajā dienā tu tūlīt neesi ieplānojis personīgas attiecības ar Dievu pusstundu vai vairāk, tad tas nenozīmē, ka tu esi pazudis. Es varu lūgt Dievu atsperdamieslīdz pat sešām – desmit stundām. Es varu lūgt Dievu pat līdz divpadsmit stundām dienā. Es varu to darīt taču, ja centrā nav Kristus upuris, tad es esmu pazudis. Lūgšana neglābj, Bībele neglābj, jo glābj Jēzus Kristus upuris.

Taču tie, kuri ir izpirkti, viņi lūdz Dievu, jo viņiem ir Tēvs Debesīm. Viņi sēž pie Jēzus kājām, kā Marija. Nevis ar kalpošanu vai kaut kādu īpašu personīgo laiku ar Dievu, vai īpašiem gavēņiem. Pirmkārt, viņi lūdz Dievu, jo mīl Viņu. Tas ir primārais iemesls. Kā tev patīk?

Tu esi izglābts un tikai tāpēc, ka tu nogulēji vienu lūgšanu, tu nepazaudēji savu glābšanu. Bet, ja tu sāksi tā bieži gulēt, tad viss kas var gadīties.

„(..) Jo velns nonācis pie jums lielās dusmās, zinādams, ka tam maz laika atlicis.” (Atklāsmes 12:12)

Velns kopā ar dēmoniem un ļauno garu armiju plosās virs zemes. Viņu primārais mērķis ir iznīcināt Kristus draudzi, ar dažādiem meliem, propagandu un visos iespējamos veidos – kārdinājumiem un rezultātā iznīcināt draudzi. Pirmais mērķis ir mācītājs, tad ir kalpotāji un visi pārējie.

Kā tu redzi, tad daudzi tradicionālie draudžu mācītāji, jau sen šo cīņu ir zaudējuši. Daudzi, un ne tikai tradicionālo draudžu mācītāji. Es redzu, kā cilvēki šķirās, kā precas un krīt dažādos grēkos. Kur draudzē dievkalpojumi kļūst tikai formāli – atzīmēšanās un ķeksīša ievilkšana.

Velns ir nonācis lielās dusmās virs zemes. Atceries, ka tu esi izglābts, ja tu Jēzu esi pieņēmis. Bet, ja tev nebūs ik dienas regulāra lūgšana un Bībeles lasīšana – personīgas attiecības ar Dievu, lūk, ja virsroku tava dzīvē ņems kalpošana, bizness, darbs, ģimene, bērni vai vīrs, vai kas cits, nevis tavas lūgšanas, tad velns, kas ir nonācis lielās dusmās, uzvarēs tevi.

Bez personīgām attiecībām ar Dievu nav iespējams pastāvēt Dieva gribā. Lūk, man šeit ir grāmatiņa, kurā ir pravietojums. 1973. gada pravietojums. Deivids Vilkersons – pasaulē pazīstams mācītājs Ņujorkas draudzē. Viņš sāka kalpot bandītiem, ielu bērniem un veda viņus pie Kristus. Rezultātā izauga draudze vairākos tūkstošos cilvēku un pat Latvijā ir filiāles. Bet ne kā draudze, bet kā „Team challenge”, kas kalpo atkarīgajiem. Šis tīkls ir visā pasaulē. Šis mācītājs aizgāja bojā auto katastrofā pirms dažiem gadiem. Es personīgi esmu bijis uz diviem dievkalpojumiem, ko šīs vīrs ir vadījis. Abās konferencēs viņš stāstīja tikai par vienu lietu. Vai viņam bija maz tēmas par ko runāt? Viņš brauca uz Latviju un Igauniju, un tur bija daudz cilvēku, viss tiek filmēts un izplatīts tālāk. Vai tiešām viņiem nebija interesantākas tēmas, piemēram, par biznesu, Gara dāvanām. Viņš abas reizes runāja par to, ka jākāpj kalnā – jālūdz Dievs. Jēzus kāpa kalnā, gāja vientuļās vietās un pavadīja laiku kopā ar savu Debesu Tēvu – divvientulībā. Un ikreiz, kad es ar savu Bībeli eju divvientulībā savā kambarī, es pavadu laiku kopā ar savu Tēvu.  

Deivids savā dzīvē ir redzējis tikai divas vīzijas. Tad, kad tapa šī grāmatiņa, tad bija tikai divas vīzijas. Zinu, ka bija arī trešais, kas bija īsi pirms viņa nāves, un tas bija briesmīgs pravietojums, un viņš vēl nav pilnā mērā piepildījies. Lūk, pirmais bija tāds, ka viņš reāli kāpa kalnā un ar dienām pavadīja tur laiku divvientulībā ar Savu debesu Tēvu. Būdams jauns kalpotājs, viņš neatkarīgi no apstākļiem kāpa kalnā un viens pats pavadīja laiku ar Dievu. Kad pie viņa atbrauca kādi īpaši ciemiņi, tad sieva teica, ka viņš ir kalnā. Kalna pakājē bija viņa mašīnā, bet viņš pats kāpa kalnā un ilgi lūdza Dievu. Tur viņš saņēma vīziju. Viņš redzēja zēnus, kuri tiek tiesāti – viņi bija bandīti, un Dievs lika viņam iet un kalpot viņiem. Darīt to! Viņš iejaucās tiesas sēdē. Viņš tiesnesim prasīja, lai atbrīvo viņus un viņš pats tiks galā. Noskatieties filmu vai izlasiet grāmatu „Krusts un duncis.” Šie bandīti viņu gandrīz nogalināja, bet rezultātā no šiem bandītiem, kuri atgriezās pie Dieva, kļuva par kalpotājiem, normāliem cilvēkiem, un šobrīd draudzē ir tūkstoši un kustība ir visā pasaulē. Es pat pats esmu darbojies šajā „Team Chalenged” un man pat vizītkarte ir. Latvijā ir viens centrs, no kura cilvēki ir izgājuši un atbrīvojušies no atkarībām.

Otru vīziju viņš redzēja 1973. gadā. Es nezināju, ka ir tik traki, jo tur daudz ko viņš redzēja. Viņš raksta par to visu. Man bija jāraud par to visu. Nu padomā, 1973. gads, kad internets vēl nebija. Daudzas no tām lietām, kas tagad notiek šeit pie mums, pat sapņos nevarēja rādīties. Viņš pravietoja par bambuka aizkaru un dzelzs aizkaru. Dzelzs aizkars bija PSRS bijušās teritorijas un Austrumeiropas valstis arī Baltijas valstis plus Krievija. Un viņš pravietoja, ka pienāks brīdis, šis aizkars atvērsies, un šajās valstīs būs garīga atmoda. Pēc tam, kādu laiku tas turpināsies, un pēc tam, pēkšņi, šis aizkars aizvērsies. Jautājums: „Vai tas viss jau nav noticis?” Padomju Savienība sabruka, pēc tam, misionāri brauca uz Latviju, uz Krieviju, uz Ukrainu un cēla draudzes. Draudzes plauka un zēla kā sēnes pēc lietus. Pēc tam Krievijā, imperiālisma gars, kas joprojām bija dzīvs, lēnām sāka vilkt impēriju atpakaļ un sāka izplatīt melus par draudzēm. Jebkura draudze, kas pazina Dievu, tika nodēvēta par sektu un tas viss nāca no Austrumiem, no Krievijas. Pat paši latvieši saukāja un vēl tagad saukā Dieva bērnus, draudzes, kas nav pareizticīgas, visus saukā par sektantiem, skaisti norobežoti krievi no latviešiem, visi krievi ir pareizticīgie, pārējie visi pieder pie sektām. Nu tur, protams, vēl katoļiem un luterāņiem ir sava politika, kas tiek veidota, bet pamatā, tā tas viss notika. Ukrainā bija vislielākās draudzes Eiropā. Es runāju par dzīvām draudzēm. Kas tagad notiek Ukrainā, un kas pēc kāda brīža var notikt Latvijā? Vai tas aizkariņš neveras ciet? Vai atmoda jau šeit nav apslāpēta Latvijā? Visi kristieši ir sektanti, bet, ja tu aizej vienkārši paklanīties un krustiņu pārmest, tas ir normāli. Atzīmēties, tas ir normāli, taču tiklīdz runā par dzīvu kristietību, par izmainītām dzīvēm…

Un kristieši ir tie, kas saprot lietas arī pareizi, kas notiek. Velna mērķis ir iznīcināt draudzi un, ja draudze virs zemes nav, tad ir haoss un anarhija, un tad ir beigas. Draudze ir vienīgais avots, caur ko Dievs vismaz kaut kādus tikumības standartus vēl tur. Un Deivids pravieto par to visu. Ļoti žēl tikai, ka aizkars veras ciet, gribētos, lai paver vaļā vēl. Varbūt, ja mēs stipri lūgsim Dievu, tad Dievs apžēlosies, un to aizkariņu, vismaz tā mazliet paturēs vaļā? Vēl viņš pravieto par narkotiku, kas būšot. Viņš par to stāsta pirms 40 gadiem. Tikšot izgudrota tāda narkotika, kas cilvēku padarīs par seksuālu maniaku. Būšot tāda seksuāla narkotika, ka cilvēki, jaunieši koposies visos stūros. Velnam ir mērķis nodot cilvēkus izvirtībai. Izvirtība, kas sagandē cilvēku prātu, emocijas un padara viņus par nespējīgiem un neauglīgiem. Ekstazī, amfetamīns – tās ir šīs narkotikas. Tās ražo milzīgos kvantumos. Amfetamīns ir pieejams katram pusaudzim, arī skolās. Dažādās tabletītēs iesaiņots, ar dažādām zīmītēm virsū. Ko vēl viņš runā? Piemēram, 40 gadus atpakaļ viņš saka: „Homoseksuāļu bandas klīst…” Iedomājies tādu ainu, kā apokalipse – homoseksuāļu bandas, kas klīst pa parkiem, pa pilsētas ielām, un piesmej bērnus. Jautājums: „Kas notiek jau tagad?” Vai pa ielām jau nestaigā homoseksuāļu bandas? Kas būs 2015. gadā – Eiropraids? Ko skolās māca jau tagad? Homoseksuālisma propaganda Latvijā ir aizliegta, bet grāmatiņas skolā izplata un māca par to. Un tie ir tikai ziediņi. Viņš daudz par šo parādību runā. Velna mērķis ir pazemot, padarīt cilvēkus par izvirtušiem, nekam nederīgiem, panākt iznīcību caur izvirtību, imperiālismu un citos veidos.

Interesanti, kā viņš raksta par to. Es tagad lasu par to un redzu, ka normāls cilvēks nevarēja iedomāties, ka kaut kas tāds varētu būt. Nu pasaki man, vai ir pedofilu tīkli internetā, vai nav? Pats trakākais ir tas, kā viņš saka, kad šīs lietas sāksies pilnā mērā, tad arī būs gals. Mēs dzīvojam interesantā laikmetā. Ļoti interesantā laikmetā mēs dzīvojam. Mēs nezinām, kurā brīdī Jēzus nāks. Bet tās zīmes rāda uz to, ka drīz. Par trešo pasaules karu viņš runā. Un interesanti, viņš runā par to, ka būšot tādas kastītes pie televizoriem. Un tur rādīšot pusatkailinātus ķermeņus, nevis kailus, bet pa pusei atkailinātus. Ai ai ai, Deivid, ja Tu zinātu, kā ir īstenībā tagad! Bet tālāk viņš rakstīja: „Pēc tam būs arvien vairāk un vairāk atkailināšanās, līdz sāks rādīt atklātu vardarbību, vardarbīgu seksu, pilnībā atkailinātus cilvēkus, televīzijā sāks rādīt seksu ar dzīvniekiem. Kas tā par kastīti? Tā ir kabeļtelevīzija un internets. Augstskolu jaunieši un citi, visi ar šo sērgu slimos.

Par ekonomisko krīzi viņš runāja, kas būs. Un tā bija, tiešām, mēs tikko to pārdzīvojām. Protams, arī pirms tam ir bijušas. Viņš pravieto par Ameriku ugunīs, par Ņujorku ugunsgrēkos, es nezinu, kas ar to ir domāts. Viņš pravieto par zemestrīci Japānā. Viņš visu to pravieto. Kā viņš to varēja zināt? Dievs viņam rādīja to, kas notiks nākotnē. Un pats svarīgākais, ko es vēl vēlos pateikt, kāpēc es tieši par viņu tev tagad stāstu, ir jautājums: „Ko mums darīt, ko man darīt, ko tev darīt?” Mūsu sprediķus skatās gan ārzemēs, gan Latvijā. Ļoti daudzi cilvēki dzīvo uz mūsu draudzes sprediķiem, uz mūsu draudzes slavēšanu caur internetu. Ko teikt šiem cilvēkiem? Pie Ukrainas robežām ir 200 000 krievu karavīri, Krimā – vairāk par 20 000, simtiem tanki, lidmašīnas, mums šeit ir četras līdz piecas lidmašīnas. Un mēs sakām: „Mūs NATO aizstāvēs.” Es neko smieklīgāku neesmu dzirdējis. Nē, ir bijušas arī smieklīgākas lietas, bet šī ir viena no tām smieklīgām lietām. Cik stulbi var būt cilvēki. „Mūs aizstāvēs NATO!” Es runāju ar cilvēkiem, kas tajā sistēmā ir bijuši, ja NATO vispār gribētu kaut ko šeit iesākt, tad vajag apmēram divas nedēļas, lai NATO vispār šeit nokļūtu ar savu armiju. Cik laika vajag no Kaļiņingradas Krievijas armijai? Cik laika vajag no Sanktpēterburgas, no tām armijas daļām, kas tepat gar robežu ir izvietotas?

Cik laika vajag? Ar kājām divās stundās atnāks un ar zābakiem nomētās. Mūsu prezidents saka, ka Latvijā viss ir kārtībā, ka mēs esam drošībā. Es ar nožēlu uz to visu skatos. Nav pareizi kaut ko teikt par valsts vadītājiem – es mīlu Andri Bērziņu, es viņu personīgi nepazīstu, un katrs cilvēks mums ir jāmīl, bet tādu dīvainu rīcību es nosodu. Es nosodu tādu rīcību, kas paļaujas tikai uz citu spēkiem. „Kas pētī vēsturi, tas svētī nākotni,” rakstīts Brīvdabas muzejā uz viena akmens. Vēsture mūs māca, ka nekad, nevienas svešvaras mums nav līdzējušas, un vispār, latviešu tauta ir uz izmiršanas robežas. Jautājums: „Ko mums darīt, ja tagad sākās karš?” Un tas ir pilnīgi iespējams. Klausies, šajā laikā mums ir dievkalpojums. Tur, pie Brīvības pieminekļa ir leģionāru gājiens. Es nezinu, no kurienes līdz kurienei viņi precīzi tur iet. Tas ir leģionāru – kritušo latviešu piemiņas brīdis. No otras puses antifašisti, nu tie būs visi ar krievu akcentu, ar skaņu pastiprinošām ierīcēm dziedās patriotiskas krievu dziesmas un traucēs mītiņam. To visu filmēs, fiksēs un visā Eiropā un pasaulē Krievijas propagandas līdzekļi pasniegs to kā fašisma atdzimšanu Latvijā. Bet pēc tam būs 9. maijs, un 9. maijā tur visi brīvi ies un slavinās, un nebūs nekādi noliegumi. Un tas viss būs labi. Tad jautājums: „Kāpēc Krievijai tērēt tik milzīgus līdzekļus, miljonus tērēt propagandai, sabiedrības šķelšanai, sabiedriskām organizācijām, kas strādā šeit Latvijā, tai pašai sektu apkarošanas biedrībai ar Aleksandru Dvorkinu priekšgalā, kurš ir darbojies gan Ukrainā, gan citur, lai kūdītu vienu pret otru. Kāpēc viņi to dara? Un kāpēc pie Krievijas robežām jāizmēģina mācības? Starp citu, Krimā arī viņiem ir mācības. Un pie Ukrainas robežām arī viņiem tur tagad notiek mācības. Bet mums armiju nevajag. Mums ir NATO. Mums pietiek ar tiem 25 000, kas ir tajā regulārajā karaspēkā. Es jautāju: „Ko mums darīt?” Vai valsts mūs aizstāvēs, kurš – NATO, prezidents, Solvita Āboltiņa? Viņa vienreiz mani svētīja, paspieda roku un teica: „Lai tev veicas darbā.” Tajā reizē tika runāts par probācijas centra atvēršanu un es tur arī biju, un iedevu viņai savu grāmatiņu, lai palasa.

Viena daļa sabiedrības velk uz vienu pusi, mēs uz Austrumiem…mēs uz Rietumiem, mēs paši par sevi. Ko mums darīt? Vai tu zini, ka tu pat vari nepaspēt no Latvijas ārā izbraukt? Piemēram, robeža uz Eiropu, un tur ir tikai maza strēlīte pa kurieni var ārā tikai, var nepaspēt. Tur pietiek ar pieciem krievu karavīriem, lai apturētu visu to satiksmi. Ko mums darīt? Deivids Vilkersons atbild uz šo jautājumu – ko darīt. Viņš saka: „Vajag tikai vienu lietu, ka izdzīvos tikai tie, kam būs tuvas, personīgās attiecības ar Dievu.” Te nav runa par izdzīvošanu tādā veidā, ka tikai fiziski izdzīvos, bet ka vispār izdzīvos. Jo arī tie vēji, kas pūš no Rietumiem, nemaz nav tik patīkami, un tie, kas no Austrumiem, ir tādi paši, bet mēs te pa vidu, piedzimām tādā ģeopolitiski neizdevīgā vietā. Taču, neskatoties uz visu to, ko velns ir pasācis, lai iznīcinātu draudzi un ticību, tie, kam būs šīs attiecības tuvas ar Dievu, viņi zinās kā darīt, kā rīkoties, un viņu neviens neizšaubīs. Tādu drūmu nākotni mums Deivids ir pareģojis. Es zinu, ka Bībelē ir pravietojumi, ar nosacījumu, Dievs apsola izliet Dieva dusmas. Sodoma un Gomora gan neizdzīvoja, tās iznīcināja, tur vairs tālāk laikam nebija kur iet. Tātad, kamēr vēl pilnībā visi nav homoseksualizēti, kamēr vēl pilnībā nav galēja izvirtība, vēl ir kāda cerība. Tas nozīmē, ka mēs ar savām lūgšanām varam kaut ko mainīt. Un tagad jāsaka tā, kā Kārlis Ulmanis: „Es palieku savā vietā, jūs savā.” Es tikko biju trīs dienas inkaunterā. Esmu kalpotājs, man tur ir jābūt obligāti. Taču, šīs trīs dienas, kuras var salīdzināt arī ar lūgšanu laiku, prom no visa, mežā, un intensīvā Dieva klātbūtnē ar Dieva vārdiem un sprediķi, tas ir līdzīgi tā, kā tu ik dienas ej savā lūgšanu kambarī. Tu uz laiku esi tikai viens pats ar Dievu. Tu lūdz, slavē, pielūdz, lasi Dieva vārdu, parunā ar savu Debesu tēvu. Un tas ir tas rehabilitācijas brīdis. Tu izej ārā ar svaigu domāšanu, ar jauniem spēkiem, ar skaidru prātu. Un pēc šīm trim dienām, atklāti sakot, man jāatzīstas, ir krasas atšķirība, kāds es aizbraucu uz turieni un kāds es atbraucu. Es izmainījos, jo ikdienas rutīnā es apaugu ar visu ko, jo es esmu atbildīgs par draudzi, man ir jālasa visas tās ziņas, kas notiek Ukrainā, ko Putins tur dara, cik tanki tur ir un kad viņi tiks līdz Latvijai, un vai vispār tiks. Un šīs trīs dieniņas paiet un viss aizmirstas. Viss, kas tur bija, kaut kādas problēmas par ko bija tur baigi jādomā, nu visādas lietas, kas ir pilna galva. Vienkārši viss aiziet. Tā, ka brauciet uz inkaunteru.

Bet Deividam ir trešais pravietojums, kurš nav piepildījies, viņš runā par ugunsgrēkiem Ņujorkā. Viņš saka: „Iegādājaties uz mēnesi pārtiku”. Bet tur par amerikāņiem ir runa. Tas, kas ir amerikāņiem, tas uz mums neattiecas. Tā, ka amerikāņi lai paši tiek galā, vai ne? Es zinu vienu, man ne par ko nav jāuztraucas. Mēs visi uztraucamies un domājam par to, taču mums nav pamata uztraukumam. Manī ir miers. Man ir Tētis, kas mani sargā. Un zini ko Bībele saka?

„Es paceļu savas acis uz kalniem: no kurienes gan man nāks palīdzība? Mana palīdzība nāk no Tā Kunga, kas radījis debesis un zemi. Viņš neļaus tavai kājai slīdēt; kas tevi sargā, tas nesnauž!” (Psalms 121:1-3)

Tātad, palīdzība nāks no tā Kunga un tu esi drošībā, un tas, kas tevi sargā, tas nesnauž, un neviens mats no tavas galvas nekritīs, bez Dieva ziņas, Tu esi drošībā! Ne Eiropas Savienība, ne NATO, ne kāda jaunā Krievijas impērija, nekādas politiskas sistēmas, nekādas partijas tevi neglābs, bet glābs Tas Kungs. No Viņa nāks palīdzība. Es nesaku, ka sliktas ir partijas, sliktas ir apvienības, un sliktas ir savienības, tas viss ir normāli, taču pirmkārt, no Viņa nāks palīdzība. Nu tagad gan tev labi palika. Psalmists saka: „Mana palīdzība nāk no Tā Kunga, kas radījis debesis un zemi. Viņš neļaus tavai kājai slīdēt; kas tevi sargā, tas nesnauž!” Dzirdi? Dievs neguļ, viņš nav cilvēks, kam būtu jāguļ, viņš nevar aizmigt tajā brīdī, kad tev draud briesmas. Tu pat vari mierīgi gulēt un tevi sargā. Tev labs miegs ir? Man ir ļoti labs miegs. Es mierīgi varu gulēt, ar dažiem izņēmumiem kāds murdziņš parādās kādreiz arī tur. Tālāk Bībelē ir rakstīts:

„Redzi, Israēla sargs nesnauž un neguļ. Tas Kungs ir tavs sargs, Tas Kungs ir tava paēna tev pa tavu labo roku, ka dienā saule tevi nespiež, nedz mēness naktī. Tas Kungs lai tevi pasargā no visa ļauna, Viņš lai pasargā tavu dvēseli. Tas Kungs lai pasargā tavu iziešanu un ieiešanu no šā laika mūžīgi” (Psalms 121:4-8)

Lūk, pacel savas acis uz Dievu, no viņa tev nāk palīdzība. Dāvids saka 91. Psalmā:

„Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars.” (Psalms 91:7)

Tu vari iet tiešā frontes līnijā. Es nezinu, no kuras puses lodes nāks, tu vari iet un tevi tas neskars. Blakus tev krīt, pa labi tev krīt, bet tu izej neskarts. Nē, nevajag kārdināt Dievu un braukt uz Krimu un staigāt tur. Es lasīju ziņās, ka viens no Latvijas ar ārzemnieka uzvārdu jau ir aizbraucis pakarot uz Krimu, iestājās brīvprātīgajos krievu armijā. Latvijā viņam nepatīkot. Mums gan patīk Latvijā! Te ir mana zeme un te ir mana tauta, un mans Dievs ir te un arī tur, protams! Mums ir jāiestājas par savu tautu un par savu zemi, jāpaliek te. Un cik vien iespējams, palikt savā zemē un stāvēt par savu zemi un savu tautu, vest cilvēkus pie Kristus un celt Dieva valstību. Daniela grāmatā ir arī pravietojums. Daniels redzēja vīziju, lielu tēlu ar zelta galvu, sudraba kaklu, bronzas krūtīm, dzelzs kājām un kāju pēdām, kas sajauktas ar dzelzi un mālu. Tur ir dots skaidrojums, kas tas ir. Pirmais bija – Bābeles impērija; pēc tam sekoja – Persiešu – mēdiešu impērija; pēc tam sekoja – Grieķijas impērija; pēc tam sekoja – Romas impērija, un pēc Romas impērijas vairs nekā nav. Cilvēki cenšas radīt impērijas gan Rietumos, gan Austrumos, tās cenšas atkal celties un apvienoties, taču visi šie mēģinājumi ir lemti neveiksmei. Impērijas drūp. Romas impērijai bija dzelzs kājas, neviena varenāka par Romas impēriju nav bijusi. Apakšā Romas impērijai bija dzelzs kājas ar māliem kopā. Ko tas nozīmēja? Neviena no šīm impērija vairs nepastāvēs ilgu laiku. Pēdējā bija Romas impērija. Vai Hitleram un Staļinam izdevās? Nē, neizdevās! Tas viss bruks. Un pēc tam pravietis redzēja, ka milzīgs akmens nāca no kalna lejā, un sadragāja šim tēlam kājas. Šis tēls izjuka un zemi piepildīja Dieva slava un Dieva godība. Kā to saprast? Nāks Dieva valstība un notiks Dieva prāts. Tas Kungs būs pāri impērijām, pāri valdībām. Virs zemes valdīs Dievišķa kārtība savā laikā.

Mēs vakar skatījāmies filmu, kur Gvatemalas pilsētā Almalongā bija četri cietumi. Cietumniekus veda pat uz blakus pilsētu cietumiem. Cietuma priekšniekam, policijas šefam jautāja: „Nu ko, nav vairs cietumi?” Viņš atbildēja: „Nē, nav neviena vairāk.” Un viņam jautāja: „Bet kāpēc nav?” Viņš atbildēja: „Neviens vairāk negrib nepatikšanas.” Nav neviena cietuma. Muzeju ierīkojuši cietumā, jo, no katriem desmit pilsētas iedzīvotājiem astoņi ir jaunpiedzimušie kristieši. Bāri ir aizvērti, tur visur ir tikai draudzes, cietumi ir ciet, un raža ir tāda, ka viņiem burkāni ir tādi, kā cilvēka roka. Amerikāņi brauca skatīties, kā viņi dabūja gatavu tādu ražu, kā viņi to ieguva un dabūja tādu dīvainu atbildi. Aleluja! Dievs mūs svētī!

Tikai vienu lietu vajag!

Ko Tu šodien iemācījies? Ka vajag tikai vienu lietu, un tu esi drošībā.  Un es aicinu Tevi, ja tev šķiet, ka tev ir apsūdzība, ka tu par maz lūdz, nepietiekami kalpo, ka tev liekas, ka tu par maz dari Dievam, es aicinu tevi pieņemt attiecības ar Dievu. Var jau būt, ka tu dari arī par maz, taču atceries vienmēr, ne tāpēc tu esi izglābts, ka tu kalpo Dievam, bet tāpēc, ka tu esi pieņēmis Jēzus upuri. Tu esi glābts tikai tāpēc, ka tu esi pieņēmis Jēzu par savu Glābēju. Atceries to, ja tu esi pieņēmis Jēzu kā savu Glābēju, bet neesi izveidojis personīgas attiecības ar Dievu, es aicinu tevi pieņemt attiecības ar Dievu. Disciplinēti, regulāri, katru dienu atvēlēt noteiktu laiku lūgšanai, pretējā gadījumā tu nepastāvēsi. Tiem, kam klibo personīgās attiecības ar Dievu, es aicinu nostiprināt tās, jo nav nekā svarīgāka. Nejūties vainīgs par visu pēc kārtas, bet tajā pašā laikā nostiprini savas attiecības ar Dievu. Un aicinu arī tos, kas lūdz Dievu, bet nav pieņēmuši Jēzu kā savu Glābēju, pieņemt Jēzu par savu Glābēju.

Un tiem, kas nelūdz Dievu, bet tādu cilvēku laikam vispār nav, aicinājums ir vienkāršs, un es jau pateicu kādu lēmumu ir jāpieņem. Es vēlos kopā aizlūgt Dievu tieši ar tevi, ja tu neesi pieņēmis Jēzu par savu Glābēju, ja Jēzus nav tavs Kungs, ja tu esi lūdzis Dievu un prasījis palīdzību, bet līdz šim tu neesi atzinis Jēzu kā vienīgo ceļu, patiesību un dzīvību, kā vienīgo Glābēju, ja tu vēlies ieiet attiecībās ar savu debesu Tēti, pieņem Jēzu par savu Kungu! Un šis ir tavs laiks. Ja tu vēlies to izdarīt tagad, mēs kopā lūgsim grēku nožēlas lūgšanu lai Jēzus nāk tavā sirdī un ir tavas dzīves Kungs. Ja tu neesi pārliecināts par to, kur tu būtu, ja šodien nomirtu, tad ir laiks iegūt skaidrību, pieņemot Jēzu par savu Kungu, jo Viņš ir tas, kurš glābj no mūžīgas pazušanas ellē, Viņš ir tas, kurš piešķir mūžīgo dzīvību pēc nāves šeit virs zemes.

Lūgsim lūgšanu skaļā balsī:

Mīļais Debesu Tēvs, es nāku pie Tevis lūgšanā. Es ticu, ka Tu nāci virs zemes cilvēka miesā Jēzū Kristū, ka Tu nomiri par maniem grēkiem, izlēji Savas asinis, trīs dienas biji kapā un trešajā dienā augšāmcēlies, es ticu tam. Jēzu Kristu, lūdzu, piedod visus manus grēkus. Es atzīstu, ka esmu grēcīgs un pats sevi nevaru izglābt. Lūdzu, izglāb mani, nāc manā sirdī un manā dzīvē. Paldies Kungs, ka šajā brīdī Tu piedevi visus manus grēkus. Paldies Jēzu, ka no šī brīža man ir mūžīgā dzīvība un Tu esi mans Kungs! Āmen!

Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska un Ilze Drātniece.