Pati lielākā traģēdija

Dziedināšanas avots ir Jēzus Kristus,
Dieva Dēls, kurš pirms diviem tūkstošiem gadu atnāca virs zemes ar vienu mērķi – lai uzmeklētu un glābtu pazudušos. Bībelē ir teikts, ka „ikviens, kurš dzīvo un tic Viņam, tas nemirs nemūžam”. Tur ir teikts arī tas, ka „Viņš ir Ārsts – dziedināšanas un dzīvības avots”. Miesas, gara un dvēseles dziedināšana ir iespējama tikai viena iemesla dēļ – ja Jēzus kļūst par tavas dzīves Saimnieku un Kungu, ja tu atļauj Viņam valdīt savā dzīvē, ja tu atzīsti, ka Viņš ir Dieva Dēls, ka Viņš ir Dievs, no debesīm nācis, un samaksājis pilnu cenu, nomiris pie krusta tavā vietā. Ja tu atzīsti, ka tu esi grēcinieks un ka bez Kristus upura tu nespēj saviem spēkiem būt izglābts, jo pašam kristīt sevi nav iespējams. Ja tu to atzīsti un lūdz, lai Jēzus nāk tavā sirdī, un turpini staigāt Viņa ceļus, tad dziedināšanas avots tavā dzīvē ir atvērts. Es vēlos, lai neviens no mums, kas ir šeit, neaiziet prom bez Jēzus savā sirdī. Ja tu šodien vēl nepazīsti Jēzu personīgi, tad es gribu tevi šodien ar Viņu iepazīstināt. Ja kāds nepazīst Jēzu personīgi, ja Viņš nav tavas dzīves vadītājs, tavas dzīves Kungs, ja Viņš nav tavā dzīvē sastāvdaļa numur viens, tad Dievs un es gribu, lai tu ar Viņu iepazīsties personīgi tieši šodien. Ja tu pazīsti Viņu, tad tas sakrīt ar tikko dziedāto dziesmu – Jo tu esi viss, kas man vajadzīgs. Pirmkārt, tev nav vajadzīgs ne ārsts, ne nauda, ne labi sakari valdībā vai tirdzniecībā. Tev, pirmkārt, ir vajadzīgs Jēzus Kristus un pēc tam būs viss pārējais, jo Viņš ir dzīvības avots.

Kāda mūsu draudzes apmeklētāja pirms dažām dienām man e-pastā atsūtīja vēstuli, un teksts bija aptuveni šāds: „Mācītāj, man, apmeklējot tavu draudzi, ir palicis bail no elles. Es dzīvoju pastāvīgās bailēs no tās. Es nevaru normāli mācīties un strādāt.” Es nezinu, kāpēc viņai ir ļoti bail no elles, bet iespējams iemesls ir, tāpēc ka cilvēks grēko un zina, uz kurieni viņš dodas. Es tik bieži nemācu par elli. Atklāti sakot, šo piecu gadu laikā par elli esmu sludinājis tikai vienu reizi, bet, protams, elle tiek pieminēta tāpat, kā debesis, jo tā ir neatņemama evaņģēlija sastāvdaļa. Šis cilvēks man rakstīja: „Lūdzu, lūdzu, pēc šīs traģēdijas Zolitūdē, kad cilvēki ir zaudējuši savus tuviniekus un visiem ir bēdas un skumjas, svētdien dievkalpojumā nebaidi nevienu ar elli.” Un tajā brīdī es sapratu, par ko man ir jārunā dievkalpojumā.

Kā tas ir – nebaidi? Es nevienu nebaidu, bet sludinu patiesību! Ja draudzē nerunā par to un sludina tikai vienu pusi – ka Dievs ir labs un nevienu uz elli nesūta, tāpēc vari dzīvot un uzvesties, kā tu vēlies, būt kur tu gribi, jo tam nebūs nekādas sekas, jo tu tāpat nonāksi debesīs, tad, draugs, tie ir meli! Evaņģēlija sastāvā ietilpst gan debesis, gan elle, bet vidū ir Jēzus Kristus. Ir tikai viens ceļš, patiesība un dzīvība. Ir tikai viens ceļš, kā izbēgt no mūžīgās sodības un iemantot mūžīgo dzīvību, un Viņa Vārds ir Jēzus!

Viņa Vārds ir Jēzus – svaidītais Glābējs, apstiprinātais, pilnvarotais Glābējs. Viņš ir vienīgais Glābējs, Kurš spēj atpirkt tevi no mūžīgas pazušanas ellē. Draugi, ir debesis un elle. Debesis un elle sākās jau virs zemes. Visas tās labās lietas, ko mēs baudām, var saukt par debesīm. Un visas tās sliktās lietas, ko mēs baudām jau šeit virs zemes, var saukt arī par elli zemes virsū, kad cilvēki ir nonākuši atkarībās un dēļ tās cieš, kad ģimenes šķirās un bērni paliek bez vecākiem, kad notiek traģēdijas – tādas, kāda notika Zolitūdē. Draugi, tā jau ir daļa no elles zemes virsū, bet tas vēl nav viss.

Es atceros sevi, kad vēl pirms 2002. gada sēdēju pie plīts ar neasu nazi rokās. Es domāju par to, kā padarīt sev galu. Man bija ļoti jāsaņemas, lai ar šo neaso nazi nepārgrieztu vēnas. Es sapratu, ka pārvarēšu tās sāpes un vēnas sev pārgriezīšu, bet man, vēl tajā laikā esot pagānam, galvā bija viena doma: „Bet nekas jau nebeigsies, tu nonāksi ellē”. Nekas nebeigsies, jo ir dzīve pēc nāves. Tā nebija skaļa balss, bet iekšēji skaļi runāja sirdsapziņas balss jeb Svētais Gars, ka: „Nekas nebeigsies, jo ir dzīve pēc nāves. Ja tu tagad padarīsi sev galu, tad turpināsi savu dzīvi tajā vietā, kur Dieva nav – mūžīgā pazušanā. Un tad tev, mīļais draugs, tas, ko tu šeit sauc par elli zemes virsū, liksies kā pasaka”. Es nespēju izdarīt sev galu tikai viena iemesla dēļ, jo es, kā pagāns, zināju, ka elle ir. Un tu, pagāns, nesaki, ka nenojaut, ka ir elle un debesis, un ka ir dzīve pēc nāves. Un man ir atziņa tev – ir tikai viens ceļš no elles uz debesīm, un Viņa Vārds ir Jēzus!

Šodienas sprediķa tēma ir: „Pati lielākā traģēdija”. Es ļoti domāju, vai patiešām vajadzētu likt tik negatīvu nosaukumu jeb virsrakstu savai tēmai tādā brīnišķīgā dievkalpojumā, un īpaši, kad šodien visa Latvija skumst un raud, un liek svecītes par 54 bojāgājušajiem un, iespējams, vēl septiņiem, kuri tiek meklēti. Vai tiešām mums vajadzētu tādu tēmu? Psiholoģiski – nē! Ja domātu tā, kā cilvēks domā, tad, nē, šādu tēmu nevajadzētu, bet, ja domā tā, kā Dievs, tad jā! Es negribu melot un izlikties vai radīt priekšstatu par Dievu un tavu dzīvi tādu, kāda tā nav.

Es Bībelē ieraudzīju, ko Dievs saka par traģēdijām. Protams, tas ir sakarā ar to, kas notika pirms dažām dienām Zolitūdē. Ko Dievs saka par šo situāciju? Es negribu teikt to, ko es saku, bet to, ko Dievs saka. Tāpēc, mēs visi varam atvērt Bībeli – Lūkas evaņģēlija 13. nodaļu no pirmā panta. Es zinu, ka daudzi no jums tajā brīdī, kad uzzināja par šo traģēdiju, iedomājās tieši par šo Rakstu vietu. Šī Rakstu vieta ir tieši par traģēdijām. Te minētas divas katastrofas jeb divi negadījumi, kuros cieta cilvēki. Pie Jēzus atnāca cilvēki, kuri bija uztraukti un sašutuši un viņiem bija daudz jautājumu. Šie cilvēki teica Jēzum, ka ir noticis negadījums jeb slepkavība. Tā laika zemes pārvaldnieks Pilāts, kurš pārvaldīja Jeruzalemi un Jūdeju, tieši tajā brīdī, kad galilieši – kas ir daļa no Izraēlas, beidza savu upurēšanas rituālu, uzbruka un nogalināja daļu no viņiem. Iemeslu, kāpēc tas notika, mēs varam tikai minēt. Ja mēs skatāmies vēsturē un arī Bībelē, tad var uzzināt, ka galilieši bija dumpīga tauta. Acīmredzot Pilāts bažījās par mieru savā pārvaldītajā valstī un tieši šie galilieši bija vainīgi pie kāda dumpja rīkošanas. Pilāts nolēma šo sacelšanos apspiest, un tas notika tieši tad, kad tika pienests dzīvnieku upuris. Tāpēc ir rakstīts, ka šie cilvēki pie Jēzus atnāca satraukti. Vai nebija tā, ka tad, kad tu izlasīji ziņu par notikumu Zolitūdē, tu biji satraukts un nobirdināji asaras?

„Tanī pašā laikā atnāca ļaudis, kas Viņam stāstīja par galiliešiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem.” (Lūkas 13:1)

Tātad dzīvnieku asinis bija zemē un turpat bija arī cilvēku asinis. Jūdu tautai jau tā nebija viegli un vēl atgadījās šis notikums. Ziņas mēdijos ik pa laikam var izlasīt par kārtējām masu slepkavībām Sīrijā vai šoreiz tepat Latvijā? Es gan nepiekrītu mūsu prezidentam, kurš saka, ka tā ir masu slepkavība, bet es dzīvoju brīvā Latvijā, man ir savs viedoklis, un es varu piekrist un varu nepiekrist. Katrā ziņā ir daudz upuru šīs nelaimes dēļ. Tu esi sašutis tieši tāpat, kā šie cilvēki, kas bija ieradušies pie Jēzus. Un ko Jēzus saka? Tev nevajag neko pašam izdomāt, meklē kā uz to raugās Dievs. Tev tas nav jāizdomā! Tu vari dzirdēt simtiem versijas. Viens mācītājs teiks tā, cits atkal savādāk. Psihologs, draugs un masu mēdiji teiks vēl citu versiju. Nav svarīgi, ko viņi teiks un rakstīs. Svarīgi, ko saka Dievs! Dievs vienmēr zina to, kas ir pareizs. Viņš vienīgais nosaka to, kas ir slikts un kas ir labs, kas ir pareizs vai nepareizs. Viņš vienmēr zina to, kas tev ir labāk. Ne tu to zini, bet Viņš! Un to, ko Viņš grib tev pateikt, tas, ko Viņš zina par tevi, ir atklāts Dieva vārdā. Tev nav jāizdomā jauns ritenis!

„Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: “Vai jūs domājat, ka šie galilieši ir bijuši lielāki grēcinieki nekā visi pārējie galilieši, tāpēc ka tie to cietuši? Es jums saku: nebūt ne, bet, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā.” (Lūkas 13:2,3)

Par kādu situāciju te ir rakstīts? Tā ir ļoti līdzīga tai, kas notika pirms dažām dienām pie mums? Mēs varam vilkt paralēles vai nē?

Ko Dievs saka par šādu situāciju? Dievs nerīko šādas katastrofas. Visticamāk tās ir cilvēku kļūdas, zemes svārstības vai vienkārši nelaimes gadījums. Dievs nerīko šādas situācijas, bet ikreiz, kad notiek šādas lietas, un masveidā iet bojā cilvēki, pārējie aizdomājas par nāvi. Viņi aizdomājas par to, ka reiz arī viņi mirs.

Jēzus saka: „Par ko jūs domājat? Kāda vispār ir nozīme tam, ka galilieši nomira?” Visi reiz nomirs. Jēzus novērsa fokusu no tā, ka netaisnīgi nomira daļa galiliešu, bet pievērsa uzmanību tam, ka „pati lielākā traģēdija ir tad, kad cilvēks nomirst un nonāk ellē”. Lūk, kas ir lielākā traģēdija. Ne tā ir lielākā traģēdija, ka Pilāts sajauca cilvēku asinis ar savu upuru asinīm, bet tā, ka šie cilvēki, ja viņi nepazina Jēzu, kā savu Glābēju, nonāca pazušanā uz mūžīgiem laikiem. Lūk, par ko Jēzus runā! Es nedomāju, ka Jēzum nav žēl, jo Viņš raudāja arī par Jeruzalemi, par Lācaru, kurš bija kapā. Arī es nobirdinu savu asaru un tajā pašā laikā es saprotu, ka vairāk ir jāuztraucas un jādomā par to, kur šie cilvēki pavadīs mūžību. Vai tu zini to brīdi, kad tev nāksies atvadīties no šī zemes dzīves? Vai tu pazīsti Jēzu, kā savu Glābēju? Kā tu to vari zināt? Ikviens, kurš ir pieņēmis Jēzu, kā savu Glābēju, mājās regulāri lūdz Dievu un lasa Dieva vārdu jeb Bībeli – katru dienu. Cilvēks, kurš ir pieņēmis Jēzu, kā savu Glābēju, viņš apmeklē draudzi, kurā viņam ir draugi. Viņa dzīvē noteikti ir izmaiņas, viņš ir līdzīgs Jēzum Kristum un dzīvo pēc Dieva standartiem. Varbūt ne it visā, ne viss uzreiz izdodas, bet viņš cenšas un to var redzēt, jo ir izmaiņas viņa dzīvē. Lūk, pēc kā var pateikt, vai cilvēks ir pieņēmis Jēzu, kā savu Glābēju.

Kā pieņemt Jēzu par savu Glābēju? Pavisam vienkārši – atzīsti, ka Viņš ir vienīgais Glābējs, vienīgais ceļš, patiesība un dzīvība. Atzīsti, ka Viņš ir Dievs, kurš atnāca virs zemes un nomira par taviem grēkiem pie krusta. Viņš samaksāja cenu par taviem grēkiem, lai tev nebūtu jācieš, jo Bībelē ir teikts: „Visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības. Grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Jēzū Kristū.” Tev pienākas nāve. Ko tas nozīmē? Ne fiziska nāve tikai šeit virs zemes, bet pazušana ellē – par tādu nāvi runā Dievs. Taču Jēzus atnāca un samaksāja cenu. Viņš nomira tavā vietā un ja tev tas liekas muļķīgi, tad tā ir tava problēma. Viņš ir vienīgais ceļš, patiesība un dzīvība un nav cita ceļa. Tā ir tava problēma, ja tu nevēlies tam ticēt un tev liekas, ka tā ir muļķība. Draugs, pirms diviem tūkstošiem gadu šī upurēšanas lieta nebija nekas īpašs – tā bija visiem skaidri saprotama lieta. Ir fakts, ka pirms diviem tūkstošiem gadu Viņš nomira pie krusta, Dievs izlēja savas asinis, un ticot tam, atgriežoties no grēkiem jeb izmainot savu veco domāšanu uz jauno – tādu, kādu Dievs grib, tu tiec izglābts un iemanto mūžīgo dzīvību. Nav svarīgi kad un kā tu mirsi. Svarīgi, ka tev pieder debesis. Aleluja!

Un Jēzus turpina un stāsta par kādu citu notikumu – par Ziloa torni.

„Jeb vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, uz kuriem krita Ziloas tornis un tos nosita, bija vairāk vainīgi nekā visi pārējie Jeruzālemes iedzīvotāji? Es jums saku: nebūt ne, bet, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, jūs visi ņemsit tādu pašu galu.” (Lūkas 13:4,5)

Par ko Jēzus runā? Par pazušanu ellē! Par ko Jēzus runā un kā skatās uz šādām situācijām. Nav ko izdomāt neko citu, jo Bībele ir Dieva vārds. Draugs, ja tu regulāri un daudz lasi Bībeli un regulāri lūdz Dievu, tad tu neko citu nevari runāt. Kas ir evaņģēlijs? Ir elle un debesis, un Jēzus ir vidū. Es caur Jēzu ieeju un atrodu ganības, mana dzīve izmainās, un es dzīvoju mūžīgi.

Kad Jēzus bija pie krusta ar Viņu kopā bija vēl divi cilvēki – divi noziedznieki. Viens no viņiem zaimoja Jēzu Kristu, bet otrs teica: „Jēzu, apžēlojies par mani! Piemini mani, kad tu nāksi savā valstībā!” Šis cilvēks vienkārši saprata, ka Jēzus ir Dieva Dēls, un ka viņš pats ir grēcīgs. Un ko Jēzus viņam teica?

„Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē.”” (Lūkas 23:43)

Šis noziedznieks varēja nomirt pie krusta un aiziet ellē, bet pēdējā brīdī viņš pazina Jēzu kā savu Glābēju. Viņš nonāca ar Jēzu paradīzē un dzīvo mūžīgi. Mēs tiksimies ar šo cilvēku, draugi!

Šis notikums ar Ziloa torni. Tajā laikā Pilāts nolēma celt jaunu ūdens apūdeņošanas sistēmu, un viņš pavēlēja ņemt naudu no Tempļa kases, no Dieva naudas. Tas būtu līdzīgi kā tad, ja tagad pie mums atnāktu valdības pārstāvji un pateiktu, ka ņems no draudzes kases naudu, lai atjaunotu veikalu „Maxima”. Lūk, tā izrīkojās Pilāts. Protams, jūdu vidū bija liels sašutums, bet bija kādi jūdi, kuri strādāja pie šīs apūdeņošanas sistēmas celtniecības. Es nevaru simtprocentīgi apgalvot, ka tā bija, bet visticamāk, ka pārējie jūdi uzskatīja par nodevējiem tos, kuri cēla šo torni, jo viņi strādāja un atbalstīja tā celšanu. Iespējams, ka pret torņa celtniekiem tika lūgts Dievs. Un kas notika? Kādas sistēmas tornis sagruva un bojā aizgāja 18 cilvēki.

Tātad, kas ir pati lielākā traģēdija? Šī Pilāta izrēķināšanās ar dumpiniekiem vai Ziloa torņa sagrūšana? Vai tomēr lielākā traģēdija Latvijā šobrīd ir veikala „Maxima” sagrūšana? Draugs, lielākā traģēdija ir, kur šie cilvēki ir šodien. Aleksejs Ļedjajevs no draudzes „Jaunā paaudze” pats internetā raksta, ko viņam nozīmē šī katastrofa. Tā viņam nozīmē svētību. Kādā ziņā svētību? Tāpēc, ka viņam netālu no šīs vietas bija paredzēts pasākums, un viņš parasti iet tur iepirkties. Es gan nezinu kādu iemeslu dēļ, bet tieši šajā reizē šo pasākumu atcēla. Viņa tur nebija, un tā ir Dieva svētība, jo Dievs savus bērnus sargā. Tomēr, tajā pašā laikā, viņš raksta par kādu brāli no draudzes „Jaunā paaudze”, kurš gāja bojā šajā katastrofā. Es tieši domāju, vai tur bija kāds ticīgs vai nebija. Domāju, ka nebija, bet izrādījās, ka bija. Kas notiktu, ja mūsu valstī sāktos karš? Mēs visi izdzīvotu. Tāda ir mūsu ticība. Nav svarīgi, kas notiks, bet svarīgi ir tas, kur tu pavadīsi mūžību. Mēs neviens nezinām to brīdi. Mana ticība personīgi ir tāda, kā ir rakstīts Psalmā.

„Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij, jo Viņš sūtīs tev Savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos.” (Psalms 91:10,11)

Ja man gadītos būt šajā namā un sāktu grūt paneļi, tad man apkārt tie sagrūtu, bet es paliktu tur stāvam. Pēc tam, kad viņi atraktu, tad es tur stāvētu. Es tam ticu. Tomēr tajā pašā laikā mēs redzam, ka kristieši iet bojā vajāšanās un šad un tad arī mirst. Un nav svarīgi kur, kā un kad mēs mirsim, bet kur pavadām mūžību.

Jongi Čo draudzē, viens no daudzajiem mācītājiem stāsta par sevi: „Ziemeļkorejā ir komunisms un Dienvidkorejā ir plaukstoša kristīga valsts, taču pēc kara, palikt Ziemeļkorejā kristiešiem nozīmēja, koncentrācijas nometni, bet šis mācītājs palika, lai kalpotu cilvēkiem un draudzei. Pa dienu viņš uzturējās kalnos, bet naktīs viņš gāja pie draudzes locekļiem uz mājām un kalpoja tiem”. Un reiz viņš atpakaļceļā no šīs kalpošanas apmaldījās, jo sniegs bija sasnidzis ļoti dziļš. Viņš nespēja iet tālāk un tajā brīdī apstājās un teica: „Dievs, man nav citas izejas, kā tikai šeit, šajā vietā gulēt, vienkārši aizmigt, lūdzu, sūti man segu”, viņš nometās sniegā un aizmiga. No rīta viņš pamodās siltumā, kā mammai azotē, paceļ galvu un priekšā redz ilkņi, gara mēle, kas laiza viņu. Kalnu tīģeris gulēja viņu ieskāvis un laizīja kā savu bērnu. Dievs viņu izglāba, šim mācītājam bija pilnīgs miers un viņam nebija bailes. Lūk, es ticu, ka Dievs par savējiem rūpējās, gādā un sargā.

Taču, kad notiek neizskaidrojamas lietas un mēs nezinām atbildes, kas un kāpēc, arī kristieši nonāk dažādās vietās un mirst, taču ir svarīgi, kur mēs nonāksim pēc nāves. Pati lielākā traģēdija nav nāve virs zemes, pati lielākā traģēdija ir mūžīgā pazušana. Mums ir ceļš uz debesīm. Vai tiešām traģēdija Zolitūdē ir tik liela? Es jums minēšu dažus ciparus no pasaules un no Latvijas statistikas. Es sēdēju un rēķināju stundām. Es uztraucos pamatā tikai par vienu lietu, par mums pašiem, par tevi. Mirušajiem cilvēkiem vairs nekas nav līdzams. Tu vari iet uz baznīcu likt svecītes un maksāt par aizlūgšanām, tas nepalīdzēs. Tu neizvēlies, kur un kā mirt, bet tu izvēlies kur tu būsi pēc nāves. Bet izvēle notiek dzīves laikā, pēc tam svecītes nepalīdz. Vai tiešām šī traģēdija ir tik liela? Es centīšos tev uzzīmēt ainu un es domāju, ka šo triju dienu notikums vienkārši nobālēs. Es tev paskaidrošu, kāpēc tu raudāji. Tu sapratīsi, iespējams arī, cik tev tomēr ir cieta sirds. Tu sapratīsi cik plaši masu mēdiji to izbazūnē, piemiņas brīdis tiks veltīts pirmdien. Kāpēc cilvēki saziedoja vairākus simtus tūkstošu latus, tieši šiem cilvēkiem. Lūk, daži fakti, vai tu atceries kādu cilvēku, kurš nolēca no Vanšu tilta? Tā bija pašnāvība. Un tieši šis gadījums ieguva plašu rezonansi visā Latvijā un aiz Latvijas robežām. Bet, gada laikā Latvijā pašnāvības izdarīja 600 cilvēku. 600 cilvēku izvēlās padarīt sev galu, izdarot pašnāvību dažādos veidos, šaujot, griežot, karoties, indējoties, lecot no tiltiem. Kāpēc mēs nezinām un neraudam par šiem 600 cilvēkiem, bet raudam par to vienu? Zini kāpēc, jo tu vienkārši zināji par šo vienu cilvēku, par šiem pārējiem tu nezināji, jo tu esi tā iegrimis savās rūpēs, savā draudzē, savā grupiņā, savā darbā, savā ģimenē, tu neredzi, ka apkārt cilvēki ik dienas mirst. Bet tiklīdz kaut kas tiek atspoguļots presē, tu raudi. Un līdzīgi ir ar šo gadījumu. Lūk, statistika pasaulē:

1) katru gadu pasaulē nomirst aptuveni 56 miljoni,

2) apmēram 35 miljoni mirst no nelipīgām slimībām,

3) 17,5 miljoniem cilvēku nāves cēlonis ir sirds un asinsvadu slimības,

4) 7,6 miljoni cilvēku mirst no vēža,

5) 7,1 miljoni cilvēku mirst no augsta asinsspiediena,

6) 4,1 miljons mirst no augsta holesterīna asinīs,

7) 2,6 miljoni nāves gadījumu izraisa aptaukošanās un ar to saistītās problēmas,

8) 465 000 sievietes mirst no krūts vēža,

9) katras 6 sekundes mirst kāds smēķētājs,

10) apmēram 15 miljoni cilvēku mirst no lipīgām slimībām.

Ja runa ir par slimībām, tad kas tās izraisa, viens ir tas, ka cilvēks saslimst un nomirst, otrs, kas tās izraisa? Smēķēšana ir viens no svarīgiem faktoriem. Ik gadus nogalinot vairāk kā 10 miljonus cilvēku. Pasaules mērogā tas būs vairāk kā kopā ņemti sekojoši nāves cēloņi: AIDS, tuberkuloze, transporta negadījuma, pašnāvības, slepkavības. Pasaules Banka ir aprēķinājusi, ka ekonomiskajā bilancē zaudējumi tabakas produktu lietošanas dēļ ir 200 biljoni dolāru gadā. Lūk, es izrēķināju, cik cilvēku mirst katru dienu. Apmēram 150 000 nomira šodien. Katru stundu nomirst 6400 cilvēku. Katru minūti mirst 106 cilvēki. Katru sekundi mirst gandrīz 2 cilvēki. Iedomājies, konveijers iet visu laiku, nepārtraukti. Dievkalpojums mums iet 4 stundas, dievkalpojuma laikā nomirst 206 cilvēki.

Un tagad par Latviju. 2012. gadā Latvijā piedzima 19 897 cilvēku, bet nomira 29 025 cilvēku. Ja rēķina 1960. gadu, tad dzima vairāk un mira mazāk. Šodien ir otrādāk. No kā cilvēki mirst? Gan pirms desmit gadiem, gan tagad Latvijā galvenie mirstības cēloņi ir trīs:

1) sirds un asinsvadu slimības, turklāt sievietēm šī saslimstība ir augstāka nekā vīriešiem 54%,

2) ļaundabīgie audzēji 21%,

3) ārējie nāves cēloņi, pašnāvības, autoavārijas, ugunsgrēki u.c.

Tātad 81% no nāvēm ir nedabiskas. Vien retais cilvēks normāli nomirst dabiskā nāvē. 16% no slimībām izraisa alkohols. Es skatījos alkohola patēriņa diagrammu. Pētīju alkohola patēriņu uz vienu iedzīvotāju un mirstību un konstatēju, ka tās līknes ir sinhronas. Alkohola patēriņš lielāks, lielāka mirstība, mazāks patēriņš, mazāka mirstība. Tas izskaidro to, ka mirstība ir tieši saistīta ar alkohola patēriņu uz vienu iedzīvotāju Latvijā. Jo vairāk pārdod alkoholu, jo vairāk mirs cilvēku. Mēs tirgojam alkoholu un miljoniem cilvēku mirst no tā. Jautājums, kam ir jārīko klusuma brīdis, 54 cilvēkiem, kuri aizgāja bojā negadījuma laikā, vai šiem miljoniem, kuri ik dienas, simti un tūkstoši mirst nedabīgā un vardarbīgā nāvē un noiet ellē. Arī tos ārējos cēloņus izraisa alkohols. 40% negadījumu uz ceļa vainojams alkohols, 80% noslīkušie, atkal vainojam alkohols, 60% ugunsgrēkā bojāgājušiem par iemeslu bija alkohols, 50% pašnāvībās vainojams arī alkohols, 40% nosaluši alkohola reibumā, 30% slepkavību upuri, vainojams alkohols. No visiem mirušajiem cilvēkiem gada laikā, aptuveni 1.4% ir nodzērušies līdz nāvei. Ja tu esi nodokļu maksātājs, tad tu gadā samaksā 70 Ls cīņai ar dzeršanas sekām. Latvijā vienas dienas laikā mirst aptuveni 80 cilvēku. Dienas laikā tiek izdarītas 2 pašnāvības. Divi nāves gadījumi transporta negadījumos. Viens tiek nogalināts. Tas notiek katru dienu. 50% no visiem nopļauj slimības. Un liela daļa no tām izraisa alkohols, smēķēšana, nepareizs dzīves veids, baušļu pārkāpumi, iekšēja nesakārtotība garā un dvēselē. Stundas laikā mirst 3 – 4 cilvēki. Kamēr iet šis dievkalpojums, nomirst 14 cilvēku. Un pirms pāris dienām nomira vēl 54 klāt.

Kāpēc par šiem faktiem mēs neraudam? Divas pašnāvības dienā, alkoholisms, nejēdzīga cilvēku dzīve, 80 cilvēku dienā un lielākā daļa nedabīgā nāvē, paši tirgojam un paši maksājam par bērēm. Par to maz runā un maz kurš raud un šiem cilvēkiem pieminekli neviens necels. Šis gadījums tik plaši tika atspoguļots presē, jo tas notika pēkšņi, vienā dienā, īpašā veidā, un tas ieguva masu mēdiju uzmanību. Ja būtu Padomju Savienības laiks, tad to zinātu tikai Zolitūdes rajona iedzīvotāji, iespējams. Norobežotu, uzceltu sētu, viss būtu kārtībā, narkomānijas nebija, alkoholisma nebija, mēs bijām super valsts.

Vai tiešām šī traģēdija bija tik ļoti īpaša uz visas statistikas kopējā fona? Īpaša viņa ir ar to, ka tu un citi par to ir uzzinājuši, un tu esi sapratis un sāki domāt par nāvi, bet, kad ikdienā tas notiek, tu to neredzi, jo tu esi savā apvalkā, savā dzīves ritumā un tu pat nepadomā, ka tu esi mirstīgs. Tu pat nepadomā, kur cilvēki nonāk pēc nāves. Un Jēzus saka, ka pati lielākā traģēdija nav tad, kad cilvēki mirst un kā viņi mirst, lielākā traģēdija ir kur viņi paliek pēc nāves.

Pirms kāda laika, nu jau gads būs pagājis, varbūt nedaudz vairāk, bija kāds dievkalpojums, kurā es pieminēju kādu gadījumu, kas bija guvis plašu rezonansi, baptistu bīskapa Sproģa meitiņa, kura nomira pēkšņā nāvē un neviens nezina kāpēc. Bet vienu es zinu, ka tajā reizē, kad es to izstāstīju draudzei, kad es to sludināju, daudzi cilvēki sāka domāt vairāk par Dievu, daudzi vairāk nodevās kalpošanai. Bet ir pagājis laiks, mums atkal vajag kādu traģēdiju, vai tiešām mums vajag traģēdiju, lai mēs sāktu domāt par mūžības jautājumiem. Kas būtu gudrāk, sākt domāt par to tagad, vai sagaidīt savā namā kādu problēmu?

Mēs taču mirsim! Daudzi domā, es esmu jauns, man vēl visa dzīve priekšā, kā tu zini kurā brīdī Dievs tevi paņems? Kā šis cilvēks no „Jaunās Paaudzes” varēja zināt, ka „Maxima” sabruks tajā brīdī, kad viņš iepirkās? Bet vienu es zinu, es pazīstu Jēzu, kā savu Glābēju, Viņš ir mans Glābējs un man pieder mūžīgā dzīvība. Mana nākotne ir drošās rokās. Bet tava?

Es paskatījos statistiku par Latvijas baznīcām. Uzrādītie dati, tie, kurus viņi uzrāda valsts iestādēm, liecina par to, ka Latvijā ir 1,6 miljoni ticīgo. Latvijā ir kādi 2 miljoni iedzīvotāju, pēc viņu datiem, es izrēķināju, ka svētdienas dievkalpojumos būtu nepieciešamas 160 pārpildītas „Arēna Rīga” ēkas. Cik pilsētu mums ir, kurās varētu piepildīt vienu „Arēna Rīga” ēku, cik pilsētu ir, kur dzīvo 10 000 cilvēku? Daugavpils, Liepāja, Rīga. Iedomājies Limbažos „Arēna Rīga” ēku piepildīt, tur tikai 8000 iedzīvotāju ir kopumā. Kā var būt tāds cipars ar ticīgajiem? Un visi tie, tā saucamie „ticīgie”, kuri ir vienkārši pierakstīti baznīcas grāmatās, viņi skaitās kā draudzes locekļi, jo viņi ir tur vienkārši pierakstīti. Viņi savu mūžu nav baznīcā bijuši un ja viņi arī ir bijuši, viņi Dievu nepazīst. Ticīgie svētdienās ir dievkalpojumos. Atceries to vienmēr!

Un ja tu ieiesi tajās pašās luterāņu baznīcās, pareizticīgo baznīcās, katoļu baznīcās, uz pirkstiem varēsi saskaitīt draudzes locekļus, izņemot dažas draudzes, kur cilvēku būs nedaudz vairāk. Tik daudz, cik šeit ir cilvēku, nav ne vienā baznīcā. Taču mums uz papīra ir 50 cilvēku. Bet viņiem ir 1.6 miljoni. Ko tas nozīmē? Cilvēki ir apmānīti, viņi pieder pie kādas reliģijas un uzskata, ka viņi ir glābti. Draugi ir tikai viens ceļš, patiesība un dzīvība, Viņa Vārds ir Jēzus!

Kā zināt, ka tu esi izglābts?

1) Tu atzīsti, ka Jēzus ir tavs Glābējs. Viņš ir Dievs un tavs vienīgais Glābējs. Tu nāc pie Dieva un lūdz: „Debesu Tēvs, lūdzu, piedod man visus grēkus, nāc manā sirdī.”

2) Un no tā brīža tu lasi Bībeli, apmeklē draudzi un regulāri lūdz Dievu.

3) Tu dzīvo liecinieka dzīvi, liecini tiem cilvēkiem, kuri Dievu nepazīst, tu centies tos glābt.

Ja šīs lietas tev nav, tad tu neesi glābts. Katram virs zemes ir atvēlēts savs laiks, žēlastības laiks. Tas, ka tu šodien esi šeit, tā ir Dieva žēlastība. Jēzus saka: „Kāds cilvēks savā vīna dārzā iedēstīja vīģes koku. Un viņš trīs gadus nāca un skatījās augļus uz šī koka, augļu nebija. Un viņš teica dārzniekiem, nocērtiet šo koku un iemetiet ugunī. Taču dārznieks teica, nu, lūdzu, vēl pagaidi kādu laiku, es rūpēšos par šo koku un ja vēl tad nenesīs, tad nāc un nocērt to.” Un Jēzus saka: „Ir žēlastības laiks, ja jūs neatgriežaties no grēkiem, lielākā problēma nav nāve uz zemes, lielākā problēma ir mūžīgā pazušana”. Tev ir dots laiks uz zemes, tāpat kā šim kokam. Vai nu tu nes augļus, vai arī nenes un tiksi nocirsts un iemests ugunī. Vai tu pieņem Jēzu vai nepieņem. Arī tiem, kuri ir pieņēmuši Jēzu, ir jāpavaicā pašiem sev, vai ir izmaiņas viņu dzīvēs. Ir žēlastības laiks un tas beidzas tajā brīdī, kad tu mirsti.

Vai tie cilvēki „Maximā” varēja paspēt nožēlot savus grēkus, dažs varbūt varēja un vai Dievs pieņems tādu nožēlu, kura atlikta uz pēdējo brīdi apzināti. Jēzus mani ir žēlojis, kad man bija 16 gadi, velns gribēja mani nogalināt, mani notrieca mašīna un mani aizsvieda pa gaisu 15 metrus. Es pus gadu gulēju uz gultas. Tā bija Dieva žēlastība, ka es nenomiru. Ja es tur būtu nomiris, es būtu nonācis mūžīgā pazušanā. Mēs nekad nezinām neko, kas, kad un kā notiks. Šodiena tev ir žēlastības laiks, laiks, un tev ir iespēja atgriezties.

„Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības”. (Romiešiem 3:23)

Tu vari būt pats godīgākais cilvēks virs zems, taču, ja tu nepazīsti Jēzu un tev nav attiecības ar Viņu, tu esi pazudis, jo visi ir grēkojuši un arī tu esi piedzimis ar iedzimtu grēku. Pirmie cilvēki, Ādams un Ieva sagrēkoja, viņi nepaklausīja Dievam. Viņi bija ideāli, viņiem nebija slimības, nabadzības, viņiem nebija depresija, viņiem nebija kauns un viņi dzīvoja mūžīgi. Bet tajā brīdī, kad viņi nepaklausīja Dievam, Dievs aizgāja no viņiem, Dievs atstāja viņus un viņi kļuva mirstīgi. Atnāca slimības, nabadzība un visas katastrofas, ko mēs redzam šodien. Un Jēzus sagatavoja glābšanas plānu, jo tajā pašā dienā, kad cilvēks sagrēkoja, Viņš paredzēja, ka reiz, pēc vairākiem tūkstošiem gadu nāks Jēzus Kristus cilvēka miesā un samaksās cenu par viņu grēkiem. Un iedibināja pagaidu kārtību upurēšanā. Tajā laikā viņiem tika nolikts ja tu sagrēkoji, tev jāmirst, taču Dievs pieļāva to, ka viņi varēja nest dzīvniekus upurēt, izliet dzīvnieku asinis un caur to, Dievs skatījās uz cilvēku, ka viņa grēki ir piedoti. Taču no iekšienes cilvēks nemainījās. Un pirms 2000 gadiem Dievs pats atnāca cilvēka miesā un tika nokauts pie krusta un Viņš darīja to labprātīgi, Viņš izlēja savas asinis mūsu grēku dēļ un atdeva savu dzīvību pret mūsējo. Tās nav dzīvnieku asinis, tās nav jēra asinis. Viņš ir Pasā Jērs, Lieldienu Jērs. Ikviens, kurš tic šim notikumam, ikviens, kurš tic, ka pirms 2000 gadiem Viņš nomira par un izlēja asinis par tevi, tiks izglābts un izmainīts no iekšienes. Tu kļūsti svēts, šķīsts un tīrs.

Dieva vārds saka: „Kas bijis ir pagājis, viss ir tapis jauns”. Visa tava vecā dzīve ir izsvītrota un tu sāc jaunu dzīvi kopā ar Jēzu Kristu. Un pats svarīgākais, tu izbēdz no pašas lielākās traģēdijas un iemanto mūžīgo dzīvību, tu dzīvo drošībā. Un turpini lasīt Bībeli, apmeklēt dievkalpojumus , lūgt Dievu un centies dzīvot pēc Viņa gribas. Viss ir ļoti vienkārši.

“Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” (Romiešiem 6:23)

Grēka alga ir nāve, visi ir grēkojuši, taču Jēzus piedod visus nezināšanas laikā darītos grēkus.

“Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs.” (Jāņa 11:25)

Jēzus nomira un trīs dienas bija kapā un trešajā dienā augšāmcēlās un ir dzīvs. Un caur Svēto Garu ir šeit.

“Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts.” (Apustuļu darbi 2:21)

Ja tu vēlies pieņemt Jēzu par savu Glābēju, tev ir jālūdz lūgšana, kurā tu atzīsti Jēzu par savu Kungu un tu sāksi ticēt Viņam.

Visus, kuri pazīst Jēzu kā savu Kungu, visiem kristiešiem es aicinu apturēt šo nāves konveijeru, neredzēt tikai vienu traģēdiju ar 54 cilvēkiem, bet redzēt tos 80 katru dienu Latvijā, kuri mirst un iet mūžīgā pazušanā. Mēs esam starp debesīm un elli šiem cilvēkiem. Pāvils saka, ka mēs esam šī upura saldā smarža tiem, tikai mēs, kuri pazīstam Dievu un varam viņiem to pateikt. Es aicinu tevi, esi liecinieks, dzīvo liecinieku dzīvi, jo cilvēks, kurš neliecina, ir miris.

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska un Daila Lielbārde