Dzīves jēga ir kalpošana Dievam.
Tāda ir šodienas svētrunas tēma. Paldies Dievam par šo grāmatu, par Bībeli, kas ir autoritatīvs, dzīvs un patiess Dieva vārds. Un viss, ko es šodien runāšu, būs precīzi balstīts Bībelē. Kad mēs uzņemam Dieva vārdu, tas mūsos rada darbību. Gan fizisku, gan garīgu darbību. Kad es lasu Dieva vārdu, es daru to fiziski, un caur to manī notiek garīgas izmaiņas. Es pat emocionāli varu sajust, cik Dievs ir labs. Lasot Bībeli, es sajūtu Dieva klātbūtni. Dievs mani uzrunā. Man patīk šī sajūta, man patīk lasīt Bībeli. Es to daru ne tikai tāpēc, ka man tas patīk, bet tāpēc, ka Dievs grib, ka es to daru. Dievs vēlas, lai es iepazīstu Viņa vārdu. Es mīlu Bībeli, jo Dievs atklājas tieši šajos vārdos. Viņš ir gaišums uz maniem ceļiem. Viņš ir mana gaisma! Dieva vārds ir dzīvības avots. Kad mēs atveram šo grāmatu un lasām to, mūsos ienāk dzīvība. Kad māte ir ieņēmusi bērniņu, vai viņu var sajust? Ļoti reti ir tādi gadījumi, kad bērniņu nevar just, un dzemdības notiek pēkšņi, bet tie ir īpaši gadījumi. Taču parasti mātes savu bērnu vēderā var sajust. Organismā notiek dažādas norises, kas iepriekš nebija. Un arī izmēri palielinās, īpaši vēdera rajonā. To var redzēt. Mammām nākas nest arī bērniņa svaru, esot stāvoklī. Tad, kad tu lasi Dieva vārdu, tas ir tavs dzīvības avots. Kad mātes klēpī veidojas bērns, tā ir jauna dzīvība. Es lasu Dieva vārdu, un dzīvība ienāk manī. To var sajust un to var redzēt! To var redzēt pie cilvēkiem, kas lasa Dieva vārdu. Var redzēt izmaiņas viņos – svēta dzīve, uzvaras, paškontrole. Turklāt tad, kad es lasu Dieva vārdu, es kaut ko jūtu. Vai tu arī kaut ko izjūti, kad lasi Bībeli? Ja arī tu lasi un neko nejūti, ar tevi, draugs, viss ir kārtībā; ir maz izņēmuma gadījumu, kad mātes nezina, ka ir stāvoklī. Sajūtas nav noteicošās. Un viss, ko es šodien runāšu, būs no Dieva vārda. Uzņem to un tas dos tev dzīvību, tas piešķirs tev uzvaru un, ja Dievs dos, tu arī kaut ko sajutīsi. Jebkurā gadījumā tavā garā notiks pārmaiņas, ja tu šo uzņemsi. Jēzus ir dzīvības maize, kas ir nākusi no debesīm. Viņa asinis ir patiess dzēriens un Viņa miesa ir patiess ēdiens. Un kas no Viņa asinīm nebauda un no Viņa miesas neēd, tam dzīvības nav sevī. Dzīvības maize ir konkrēti Kristus upuris un Dieva vārds. Kristus miesa jeb maize simbolizē arī draudzi, ka mēs esam draudzē. Šodien tu esi šeit – draudzē „Kristus Pasaulei”, konkrētā draudzē, nevis attālināti garā.
Dieva vārds mums atklāj patiesību par kalpošanu Dievam. Un šodien mēs mācīsimies par to, lai tu atceries, kāpēc tu esi izglābts. Es atklāšu no Dieva vārda arī to, kas ir kalpošana un ko ar to darīt. Ko mēs saprotam ar vārdu kalpošana? Es atklāšu tev arī, kāda nozīme jeb sekas tavā dzīvē ir tam, vai tu kalpo Kristum vai nē. Ko es varu gaidīt savā dzīvē, ja es kalpoju vai nekalpoju? Un noslēgumā es tevi tomēr aicināšu kalpot Dievam, un izdarīt savu kalpošanu līdz galam.
Kāpēc es esmu izglābts?
„Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem.” (Marka 10:45)
Pirmkārt, Jēzus atnāca, lai kalpotu. Un ja mēs vēlamies līdzināties Viņam, tad mums jāatceras, ka Viņš ir ir izglābis mūs ar tādu pašu mērķi, ar kādu Viņš atnāca šeit uz zemes. Lai kalpotu! Ir pilnīgi skaidrs, ka Jēzus izglāba mūs mīlestībā uz mums, bet mīlestības jēga ir kalpošana. Lai mēs varētu būt Tēva klātbūtnē un lai mēs varētu dzīvot mūžīgi, Jēzus mums kalpoja. Viņš atdeva Sevi par mums – nomira pie krusta un augšāmcēlās. Viņš atnāca, lai kalpotu. Un Dievs mūs izglābj ne tāpēc, ka esam Viņam kalpojuši, bet Viņš mūs izglābj savā žēlastībā. Mēs esam izglābti ar mērķi, Dievs piešķir mūsu dzīvei jēgu, un dzīves jēga ir kalpošana Dievam. Tu esi Kristus kalps. Kad es atgriezos pie Dieva, Viņš man dzirdamā balsī teica: „Mārci, lasi Bībeli katru dienu, lūdz katru dienu, apmeklē draudzi regulāri, un tu būsi mans kalps.” Mana kalpošana Dievam izriet no manām attiecībām ar Dievu. Ja esmu izglābts, esmu Viņa kalps. Jēzus atnāca, lai kalpotu. Un ja mēs gribam līdzināties Viņam, tad mums ir jāsaprot dzīves jēga šeit uz zemes – kalpot. Es esmu šeit, lai kalpotu! Nevis tikai, lai kalpotu tev, bet lai arī tu pats kalpotu. Viens no Amerikas prezidentiem teica šādus vārdus: „Nejautā, ko valsts var dot tev, bet ko tu vari dot valstij.” Ja tu apmeklē draudzi, nejautā, ko draudze dos tev, bet gan pajautā, ko tu vari dot draudzei. Ir normāli un pareizi saņemt no draudzes, taču tu nevari aizmirst to, ko tu vari dot draudzei. Nepaliec par patērētāju! Kļūsti par devēju! Un šodien es runāšu par konkrētām kalpošanām, nevis par kalpošanu vispār, jo Bībelē ar vārdu kalpošana ir apzīmēta arī svēta dzīve, ziedošana un citas lietas. Es runāšu par konkrētiem pienākumiem draudzē, par konkrētu evaņģelizāciju un cilvēku glābšanu.
„Bet celies kājās! Jo tāpēc Es tev esmu parādījies, lai tu Man kalpotu un apliecinātu, kā tu Mani esi redzējis un kā Es tev parādīšos.” (Apustuļu darbi 26:16)
Apustulis Pāvils stāsta par savu atgriešanās piedzīvojumu. Tajā brīdī, kad Jēzus izglāba Pāvilu, Viņš atklāja glābšanas mērķi – lai viņš kalpotu Kristum. Vai cilvēki kalpoja Jēzum? Viņi kalpoja. Taču galvenais Jēzus mērķis bija kalpot Pašam. Es šodien nerunāju par glābšanu, es runāju par to, kas notiek pēc tam, kad tu esi izglābts. Izglābjot tevi, Dievs piešķir tavai dzīvei jēgu! Dzīves jēga ir kalpot Dievam.
„Viņš tai piegāja klāt, pārliecās pār to un apsauca drudzi, un tas to atstāja. Un viņa tanī pašā brīdī uzcēlās un tiem kalpoja.” (Lūkas 4:39)
Jēzus dziedina Pētera sievasmāti. Jēzus viņu dziedināja, un viņa uzreiz sāka viņiem kalpot. Kad viņa sāka kalpot? Tajā brīdī, kad uzcēlās. Kad jāsāk kalpot Dievam? Tajā brīdī, kad Dievs tevi izglābj un pat vēl ātrāk. Es pieļauju, ka cilvēks var kalpot Dievam, arī neesot izglābts. Varbūt tu apmeklē draudzi un vēl neesi izglābts? Varbūt tu neesi pārliecināts par savu glābšanu? Varbūt tu vēl neesi lūdzis grēku nožēlas lūgšanu? Svētumu no kalpošanas var nodalīt. Es nerunāju par svētu dzīvi. Ja tu apmeklē šo draudzi un tu neesi pat izglābts, Dievs grib, ka tu uzņemies kalpošanu jeb savus pienākumus šajā draudzē. Ja tu apmeklē mājas grupiņu, un tu neesi pārliecināts, ka esi glābts, Dievs grib, ka tu uzņemies savus pienākumus mājas grupiņā. Tā visa ir kalpošana Dievam. Un tas ir ļoti svarīgi. Ikviens cilvēks var kalpot Dievam. Bet bez svētas dzīves, protams, neviens to Kungu neredzēs. Mēs katrs varam sākt kalpot savā līmenī, pildot attiecīgus pienākumus. Ceļoties uz augšu, attiecīgi amati draudzē prasa svētu dzīvi, un jo augstāk tu kāp, jo svētas dzīves standarti ir augstāki.
„Tie paši cits citam stāsta, kāds bija mūsu darba sākums jūsu starpā un kā jūs no saviem elkiem atgriezāties pie Dieva, lai kalpotu dzīvajam un patiesajam Dievam.” (1. Tesaloniķiešiem 1:9)
Jūs no saviem elkiem atgriezāties pie Dieva, lai kalpotu vienīgajam un patiesajam Dievam. Pāvils draudzei Tesalonikā stāsta, kāpēc viņi ir izglābti. Lai kalpotu Dievam.
„Ka mēs no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bezbailīgi kalpotu.” (Lūkas 1:74)
Kas ir kalpošana?
„Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana.” (Romiešiem 12:1)
Kad mēs nododam paši sevi Dievam, tā ir kalpošana Viņam. Un šeit var minēt daudz un dažādas lietas, ko mēs darām. Katram no mums pēc Dieva piešķirtās žēlastības ir dažādas dāvanas.
„Tad nu es ieteicu ikvienam starp jums tās žēlastības vārdā, kas man dota: netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt saskaņā ar to ticības mēru, ko Dievs katram piešķīris. Jo, kā mums vienā miesā ir daudz locekļu, bet ne visiem locekļiem ir vienāds uzdevums, tāpat mēs daudzi kopā esam viena miesa Kristū, bet savā starpā visi esam locekļi. Kad nu mums, pēc mums piešķirtās žēlastības, ir dažādas dāvanas, tad lai tās, ja tās ir pravieša spējas, izpaužas saskaņā ar ticības mēru, kalpošanas spējas – kalpošanā, spējas mācīt – mācīšanā; pamācīšanas spējas – pamācīšanā, kas dod no sava, lai to dara vientiesīgi, kas valda, lai dara to rūpīgi, kas strādā žēlsirdības darbu, lai dara to ar prieku.” (Romiešiem 12:3-8)
Kalpošana ir sevis visa nodošana Dievam, lai lietotu savas dāvanas, iespējas, resursus Dieva ieceltā kārtībā, kuru nosaka mācītājs un draudze. Un šajā brīdī es vēlos, lai tu atceries, ka ir divu veidu kalpošanas – iekšējā draudzes kalpošana un ārējā draudzes kalpošana.
„Un redzi, kāds cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija viņā. Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto. Tas, Svētā Gara skubināts, nāca Templī, kad vecāki Jēzus bērnu ienesa, lai izpildītu pie Viņa bauslības paražu, tad, To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja: “Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm, gaismu apgaismot pagānus un par slavu Saviem Israēla ļaudīm.” (Lūkas 2:25-32)
Kad Viņa vecāki mazo Jēzu atnesa uz templi, tur bija kāds vīrs, Sīmeans vārdā. Viņš ņēma bērniņu uz rokām un pravietoja: “Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm, gaismu apgaismot pagānus un par slavu Saviem Israēla ļaudīm.” Atslēgas vārdi šajā rakstu vieta ir gaismu apgaismot pagānus un par slavu Saviem Israēla ļaudīm. Gaisma apgaismot pagānus ir ārējā kalpošana – mēs kalpojam cilvēkiem ārpus draudzes. Šeit ietilpst evaņģelizācija, liecināšana, cilvēku glābšana, pievešana pie Kristus, neformālie pasākumi grupiņās, dziedināšanas dievkalpojumi, evaņelizācija internetā, reklamēšana, personīgā liecināšana. Mēs kalpojam un strādājam, lai iegūtu cilvēkus Kristum. Mēs runājam un sludinām. Mēs esam radio, televīzijā, presē. Mēs visas vietas piepludinām ar Dieva vārdu. Āmen! Lūk, tāda ir ārējā kalpošana. Par slavu Israēla ļaudīm ir iekšējā kalpošana. Tas ir ikviens pienākums draudzē. Bez iekšējās kalpošanas nevar būt ārējā kalpošana, un bez ārējās nestrādās arī iekšējā kalpošana.
Tagad es paskaidrošu dažas rakstu vietas no Bībeles, kas, iespējams, tev ir sagādājušas problēmas.
„Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neapgānītu.” (Jēkaba 1:27)
Sanāk, ka Jēkabs māca rūpēties par bērnu namiem, bāreņiem un par tām sievietēm, atraitnēm, kas ir pazaudējušas vīrus. Lūdzu, ejiet un rūpējieties par viņiem! Par nožēlu jāsaka, ka daudzas draudzes un kristieši burtiski izprot šo rakstu vietu. Viņi izrauj šo rakstvietu no konteksta, un pasaules priekšā zīmējas ar labiem darbiem. „Redziet, mēs palīdzējām bērnu namā, mēs drēbes dalījām un cilvēkus apģērbām, mēs uz Āfriku bērniem pārtiku aizsūtījām…” Dievs nav mums teicis to darīt! Viņš māca rūpēties par savas draudzes bāreņiem un atraitnēm. Tā ir iekšējā kalpošana, kurā mēs atbalstām savus brāļus un māsas, ja tie ir nonākuši trūkumā vai krīzē, kur parasti iesaistās sociālie dienesti. Tas ir draudzes pienākums – rūpēties par viņiem! Šeit nav runa par kalpošanu cilvēkiem ārpus draudzes. Pāvils mums māca, kas tad ir atraitnes un bāreņi. Tas nenozīmē, ka mums ir jāapģērbj katrs bezpajumtnieks, kurš ienāk draudzē. Pāvils skaidri saka Dieva vārdā, kādi cilvēki ir jāuzskata par atraitnēm, – tādi, kas ir kalpojuši Dievam ar lūgšanām dienām un naktīm. Tas ir draudzes kodols, patiesi pilna laika kalpotāji. Tie ir cilvēki, kas savu dzīvi ir nodevuši Dievam. Mūsu kā draudzes pienākums ir gādāt par viņiem, ja, piemēram, sieva paliek bez vīra un bez iztikas, mūsu pienākums ir palīdzēt viņai. Bībelē ir minētas sūdzības no draudzes cilvēkiem, ka viņu atraitnes pie galda paliek neapkalpotas. Draudzes atraitnes dzīvo svētu dzīvi, ir kalpojušas un nodevušās Dievam. Tas neattiecas uz tiem cilvēkiem, kas paši savas vainas dēļ iedzīvojas nepatikšanās, piemēram, neapdomīgi ņemot kredītus. Šeit ir runa par svētajiem draudzes cilvēkiem, kas visu savu dzīvi ir bijuši uzticami Dievam. Draudzes pienākums ir gādāt viņiem pensiju. Varbūt tu to dzirdi pirmo reizi? Tas tā varētu būt. Es to pats no Dieva sapratu tikai pirms kāda laika.
Cilvēki ļoti vēlas izskatīties labi jeb pazīmēties pasaules acīs. Pabarot bāreņus, publiski parādīt savu labdarību, uztaisīt zupas virtuves. Bet Dievs mums nav teicis taisīt zupas virtuves. Šajā rakstu vietā Dievs nesaka taisīt zupas virtuves. Draudzes pienākums nav caur zupas virtuvēm barot pagānus, kas savas vainas dēļ grimst savos grēkos, nabadzībā un slimībās! Mūsu pienākums ir viņiem sludināt evaņģēliju! Un ja zupas virtuve tev palīdz sludināt, tad viss kārtībā, tomēr pareizāk ir cilvēkam iedot makšķeri, nevis zivi.
„Bet tas viss nāk no Dieva, kas mūs ir salīdzinājis ar Sevi caur Kristu un mums devis salīdzināšanas kalpošanu.” (2. Korintiešiem 5:18)
Kas ir salīdzināšanas kalpošana? Kristus ar Savu upuri darīja mums iespējamu pieeju pie Dieva. Un ir devis mums šo kalpošanu, lai mēs dodam cilvēkiem pieeju pie Dieva, sludinot viņiem, kalpojot viņiem, lūdzot par viņiem. Ir draudzes iekšējā un ārējā kalpošana un nejauksim to ar labdarību. Dievs nemāca mums barot pagānus. Dievs māca mums pagāniem sludināt evaņģēliju, salīdzināt viņus ar Dievu. Aleluja! Lūk, kāda ir tīra un neapgānīta kalpošana Dievam. Gan no iekšpuses, gan no ārpuses. Pietiks sevi celt, iesaistoties labdarībā, glābjot nabagos un slimos, zīmējoties ar naudu un tēlojot labo kristieti. Šie cilvēki paši maksā par saviem grēkiem, un mums nav jāiejaucas procesos, kurus Dievs dara pie viņiem. Dievam ir savs plāns, ko Viņš dara pie viņiem. Dievs pārvalda pasauli caur dažādiem procesies, tajā skaitā ir arī kari, okupācijas, slimības, sērgas un tā tālāk. Tu domā, ka tas nav no Dieva? Vai Dievs nekā nezina, neredz un ir aizmirsis par mums? Nē, Viņš ir Jehova Roi – Visuredzošais Dievs. Viņš kontrolē visas lietas. Un cilvēki maksā par saviem grēkiem. Un mans un tavs uzdevums nav atvieglināt viņu ciešanas, bet gan sludināt evaņģēliju, ka viņi atgriežās pie Dieva un šādā veidā iegūst brīvību, svētības un veselību!
Iedomājies kristiešu ģimeni mūsu draudzē, kas ir uzticami kalpojuši Dievam. Viņi ir mācījuši, vadījuši un ziedojuši. Un pēkšņi šīs ģimenes bērni paliek bez vecākiem. Vai viņi nokļūs bērnu namā? Nē, mēs paši parūpēsimies par saviem bērniem. Vienu paņemšu es, vienu Velta, vienu Sandija, vienu Luīze, cik vajadzēs. Lūk, kas ir iekšējā kalpošana.
„Kas mūs darījis par ķēniņiem, par priesteriem Dievam, Savam Tēvam, Viņam lai ir slava un vara mūžu mūžos! Āmen!” (Atklāsmes grāmata 1:6)
Dievs mūs ir darījis par ķēniņiem un priesteriem Viņam. Vienai no draudzes meitenēm bija krekls ar uzrakstu „Ķēniņa bērns”, bet pati viņa nemaz nav līdzīga Ķēniņa bērnam. Viņa klīst apkārt un dzīvo grēkos. Šajā rakstu vietā nav runa par to, ka tev tiks piešķirta milzīga uzvara, ka tev pieder augstākais amats un tu būsi ļoti bagāts, bet gan šeit ir runa par kalpošanu Dievam.
„Jo katrs no cilvēku vidus ņemtais augstais priesteris cilvēku labā tiek iecelts kalpošanai Dievam, lai nestu dāvanas un upurus par grēkiem.” (Ebrejiem 5:1)
Tu esi priesteris un ķēniņš, lai vestu cilvēkus pie Dieva. Priesteri Vecajā Derībā bija tie, kas upurēja par cilvēku grēkiem. Priesteri nes upuri, maksā cenu par cilvēku glābšanu. Tā ir ārējā kalpošana. Lūk, tāda ir ķēniņa un priestera nozīme un tavas dzīves jēga! Lūk, kāpēc Dievs tevi ir paaugstinājis! Tu esi gaisma šai pasaulei. Bībele saka – pilsēta kalna galā nevar būt apslēpta un, kas sveci ir iededzinājis, tas to neliek zem pūra vai zem krēsla. Lai visi redz gaismu. Kad esmu izglābts, Dievs man dod salīdzināšanas kalpošanu, jēgu manai dzīvei – glābt pazudušos. Un nevajag jaukt iekšējo kalpošanu ar ārējo kalpošanu. Cilvēku glābšanai nav liela sakara ar zupas virtuvi. Gribi būt populārs cilvēku acīs pasaulē, – dari labus darbus pasaulē. Dievs to nav licis darīt. Gribi būt kājām minams, atstumts pasaulē, – sludini viņiem evaņģēliju. Es atgādinu, ka es visu runāju no Bībeles. Šis vārds ir Dieva svaidīts.
Pastāv pašizdomāta kalpošana.
„Uzmaniet, ka neviens jūs nesagūsta ar savu filozofiju un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām un pasaules pirmspēkiem, bet ne uz Kristu. Tām gan ir gudrības slava tur, kur ir pašizdomāta dievkalpošana, pašpazemošanās un miesas mērdēšana; bet patiesībā tām nav nekādas vērtības, jo tās dod apmierinājumu vienīgi miesai.” (Kolosiešiem 2:8;23)
Draugs, vai gadījumā labi darbi pasaulē nedod apmierinājumu tavai miesai? Vai pa dienu neēst gaļu un naktī pierīties un pārkāpt laulību, es precīzi nezinu, kā reliģija dara, nedod apmierinājumu tavai miesai? Nosacīti pagavēt un grēkot reizē. Tā ir pašizdomāta kalpošana, kad tie, kas sauc sevi par kristiešiem, pielūdz elkus, pielūdz svētos, pielūdz mirušos, nedzīvo svētu dzīvi, bet pasaules acīs zīmējas ar labiem darbiem. Draugi, tā ir pašizdomāta kalpošana! Tīra kalpošana ir iekšējā un ārējā kalpošana, kas ir balansā. Šobrīd es runāju par to, kas ir kalpošana – gan iekšējā, gan ārējā. Lai šīs kalpošanas strādātu, mēs kā draudze katrs uzņemamies šajā darbā kādu pienākumu. Ikviens pienākums, ikviena vakance draudzē vai mājas grupiņā ir kā zobratiņš mehānismā, kas kalpo gan uz iekšu, gan āru. Tu esi zobratiņš varenā mehānismā, tu cel Dieva Valstību! Tu izplati evaņģēliju ar savu pienākumu, kuru uzņemies grupā vai draudzē. Tu cel Dieva Valstību, kad stāsti cilvēkiem par Jēzu. Vai tu piedalies neformālajos pasākumos vai apmeklē tikai grupiņu? Neformālais pasākums – tam būtu jābūt prioritātei. Tā ir iespēja vest cilvēkus pie Kristus, tai būtu jābūt prioritātei. Lūk, kā var salīdzināt – grupiņa ir kā iekšējā kalpošana, bet neformālais pasākums – ārējā. Šodienas dievkalpojums – tā ir iekšējā kalpošana, bet, kad būs dziedināšanas dievkalpojums ar reklāmu, tā būs ārējā kalpošana. Un tagad klausies uzmanīgi, kas ir kalpošana – kalpošana ir izmērāma. Tu saki, ka tu kalpo Dievam? Parādi augļus, parādi savu kustību, parādi savus darbus! Jēkabs saka: „Tu saki, ka tu tici? Parādi man savu ticību!” Parādi savu ticību no darbiem, jo ticība parādās darbos. Tu kalpo Dievam, tu lūdz Dievu – tad parādi man augļus gan iekšējā, gan ārējā kalpošanā. Ikviens vīrietis, kas ir šajā draudzē – es gribu redzēt tevi ar kādu no šiem aparātiem rokās pēc dievkalpojuma! Ja es redzu, tad es zinu, ka tu kalpo Dievam, bet, ja es redzu, ka aizslīdi projām, tad es zinu – tu nekalpo Dievam. Protams, ka tas nenozīmē, ka mēs visi nesam aparatūru, tā bija kā līdzība. Es gribu redzēt tavus reālos darbus, tavus augļus. Ko tu dari grupiņā, vai tev tur ir pienākums? Ja nav, tu nekalpo Dievam. Tu vadi mājas grupu, vai tas nozīmē, ka tu kalpo Dievam? Nē – paskaties, vai tavā grupā vispār ir cilvēki! Ja ir, es varētu secināt, ka tu kalpo Dievam. Ja tu visu laiku stāvi vienā līmenī, padomā – vai tu kalpo vai nekalpo? Vai arī tu esi tāds izņēmuma gadījums kā tās mammas, kas nezina, ka ir stāvoklī? Varbūt. Es pieņemu, ka tu strādā šodien un rīt būs tavi augļi, bet jebkurā gadījumā tiem jābūt izmērāmiem. Es paņemu metramēru un izmēru. Indra kalpo Dievam ar slavēšanu, viņa vada slavēšanas grupu. Viņa mācās dziedāt, un, kad es šeit dzirdu, ka viņa mēnesi vai jau divus pieļauj vienas un tās pašas kļūdas dziedāšanā, tad es mēru – nav izmaiņas. Man ir tikai viens secinājums – Indra, tu neesi pietiekami gatavojusies. Un vienmēr man ir taisnība! Šodien un vakar es dzirdēju – ir izmaiņas. Maniem pūliņiem ir augļi! Taviem arī – es redzu tavā kalpošanā augļus, tas nozīmē, ka tu strādā. Un to var izmērīt. Ja cilvēks, apmeklējot draudzi, nepaliek smaidīgāks, nopietnāks, ja viņš nesāk normāli ģērbties, viņa dzīvē nav izmaiņas tad viņš nekalpo Dievam. Ja es kalpoju Dievam, to var redzēt un tas ir izmērāms.
„(..) viņš pēc kārtas izstāstīja, ko Dievs pagāniem ar viņa kalpošanu bija darījis.” (Apustuļu darbi 21:19)
Pāvils atskaitījās, ko viņš bija darījis, kas noticis, kādas izmaiņas cilvēku dzīvēs notika caur viņa kalpošanu. Tu evaņģelizē cilvēkiem, tu stāsti viņiem par Kristu? Es gribu šos cilvēkus redzēt šeit – otrā zālē vēl ir vietas. Tu saki, ka viņi negrib tevī klausīties, un sūta tevi trīs mājas tālāk. Tas nekas, ej pie nākamiem! Tu mēnesī vienam cilvēkam pastāsti par Jēzu, viņš tevi noraida, tad tev vajag vairākus mēnešus, lai saņemtos iet pie nākamā, un kad tu ej, tad jau trīci kā trusītis. Tas nozīmē, ka tu par maz stāsti cilvēkiem par Kristu, jeb arī ar tavu dzīvi kaut kas nav galīgi labi, bet par svētu dzīvi mēs šodien nerunāsim.
„Jūs esat mūsu vēstule, rakstīta mūsu sirdīs, saprotama un lasāma visiem cilvēkiem. Ir skaidri redzams, ka esat Kristus vēstule, ko esam sastādījuši.” (2.Korintiešiem 3:2-3)
Pāvils kalpo draudzei, un viņš saka – jūs esat mūsu vēstule. Kāpēc viņš tā saka? Tāpēc, ka šie cilvēki līdzinās Kristum un saviem vadītājiem. Viņi dara tos pašus darbus, viņiem ir izmaiņas. Pāvila kalpošana bija izmērāma.
„Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu.” (Efeziešiem 4:11-12)
Ikviens pienākums, ikviens amats draudzē ir Dieva Valstības celšanai, Kristus miesai par stiprinājumu, lai mēs augtu un izplestos. Mēs esam šķēršļu sagrāvēji! Mūsu Tēvs Debesīs, nevis mans, bet mūsu, un mēs kā draudze uzvaram. Mēs rūpējamies un ceļam viens otru, un glābjam pazudušos. Reiz Ukrainā, kad es kalpoju, mani uzņēma mācītāja ģimene un tur bija kāda meitene. Pēc kāda laika viņa atsūtīja man vēstuli, kurā bija teikts: „Mēs savējos neaizmirstam!” Lūk, iekšējā kalpošana – mēs savējos neatstājam un neaizmirstam! Tādēļ arī nevar ņemt kuru grib un precēties un draudzēties, jo man rūp, kas notiks ar tavu dzīvi pēc neveiksmīgām laulībām. Es gribu būt pārliecināts, ka tas cilvēks, ar kuru tu savienosi savu dzīvi ir īstais cilvēks, ar kuru tu vēl vairāk kalposi Dievam, nevis mazāk. Ja mēs precamies, mēs precamies, lai vairāk kalpotu Dievam, nevis mazāk. Draugs, ja tu apprecies un sāc mazāk kalpot, tas norāda, ka tu esi nepareizi apprecējies. Es nesaku, ka ne ar īsto cilvēku, bet tava laulība tev nav nākusi par labu, jo tavā galvā kaut kas nav kārtībā. Ja es precos, tad viens no svarīgākajiem mērķiem, kāpēc es to daru, ir lai vēl vairāk kalpotu Dievam. Divi taču var vairāk nekā viens! Ir taču atšķirība, vai tu brauc ar mašīnu, kurai ir 100 vai 200 zirgspēki.
Dzīves jēga ir kalpošana Dievam.
„Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet.” (1. Pētera 4:10)
Jākalpo ir ar savām iespējām no tās vietas, kur tu esi, ar to, ko tu vari. Katrs kaut ko var! Es gribu, lai tu pēc šī sprediķa neliec mierā savu mājas grupas vadītāju, nāc pie manis, pie kalpotājiem un saki – dod man kalpot! Ja nav vairs kalpošanas, tad izdomā kādu un saki – vai šādu nevarētu uzsākt? Tev ir nepieciešama kalpošana, pienākums draudzē! Tev jau ir pienākums, es tev to garantēju. Neesi kā bezdarbnieki, kas meklē darbu gadu, divus vai trīs savā specialitātē. Man ir tāda dāvana, es nevaru citās dāvanās kalpot! Draugs, dari to, ko tev piedāvā, kas ir nepieciešams! Ja tev palaimēsies izsisties un kalpot tajā darbā, kas tev vislabāk patīk, tu būsi laimīgākais cilvēks pasaulē. Šidlovskis savās grāmatās par sevi raksta, ka tēvs viņu spieda boksēties, bet viņam tas totāli nepatika. Viņam nepatika bokss, bet viņš paklausīja tēvam un darīja, un pēc gadiem viņš iemīlēja to. Viņš stāstīja par savu sievu – apprecējušies, bet viņš nesaprot, kāpēc sieva visu laiku apvainojusies raud pa stūriem. Izrādās, ka viņa mīlestības veids, kā jau bokserim, bija maigi uzsist. Vai tu gribētu tādu vīru? Tas nekas, ka bokseris, galvenais, ka Dievam tic. Tātad nebūsim bezdarbnieki, bet ņemsim, ķersim pirmo piedāvājumu!
Kalpot vai nekalpot Dievam – ko tas man atnesīs? Kas notiks, ja es kalpošu, un kas notiks, ja es nekalpošu – par Jēzu nestāstīšu, neformālajos pasākumos nepiedalīšos, necentīšos pieaugt, lai piedalītos cilvēku glābšanas darbā, neiesaistīšos kalpošanās?
„Bet, ja kalps savā sirdī domās: mans kungs kavējas nākt, – un sāks sist kalpus un kalpones, nodosies ēšanai un dzeršanai un piedzersies, tad šī kalpa kungs nāks tādā dienā, kad tas to negaida, un stundā, kuru tas nezina: viņš viņu šķels pušu un dos viņam viņa algu līdz ar neticīgiem. Šāds kalps, kas, zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies vai darījis pēc viņa prāta, dabūs daudz sitienu.” (Lūkas 12:45-48)
Lūk, šādu kalpu, kas nebūs darījis sava Kunga gribu, Jēzus, kad Viņš nāks, šķels pušu un dos viņam algu līdz ar neticīgajiem. Šāds kalps, kas, zinādams sava Kunga prātu, nebūs sagatavojies un pildījis Viņa gribu, dabūs daudz sitienu. No katra kam daudz dots, daudz prasīs! Kam daudz uzticēts, no tā vairāk atprasīs. No manis atprasīs manā līmenī, bet no tevis tavā līmenī, no tā, ko tu vari šodien. Lūk, Velta – viņa atbild par kārtības kalpošanu šeit, un viņai vajag palīgus. Piesakies! Jo, ja tu nekalposi, tu vari dabūt daudz sitienus, kad nāks Tas Kungs.
„Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” (Mateja 6:24)
Tātad tas, kurš nesāk kalpot, tas, kurš nesaprot, ka esam glābti, lai kalpotu, par to šeit ir rakstīts – nevar kalpot diviem kungiem. Tie, kuri neuzņemas kalpošanas un pienākumus vai arī tie, kuri uzņemas, bet tos neizpilda, ir tie cilvēki, kuri potenciāli atkritīs no Dieva un draudzes.
„(..) Tas Kungs par atmaksu jums dos debesu mantojumu. Jūs jau kalpojat savam Kungam – Kristum.” (Kolosiešiem 3:24)
Tie, kas kalpo, manto Debesis. Tie, kas kalpo, tie manto mūžīgo dzīvību. Nevis tad, kad tu kalpo, tu tiec izglābts, bet gan, kad tu tiec izglābts, tu kalpo. Kalpošana ir tā mēraukla, pēc kuras es varu izmērīt, vai es esmu izglābts. Izglābtie kalpo mīlestībā uz Dievu, paklausībā Viņam!
„Tad Jēzus viņam saka: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.” Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja.” (Mateja 4:10-11)
Jēzus tuksnesī tika velna kārdināts, un Viņš trīs reizes atbildēja uz velna viltībām: „stāv rakstīts.” Jēzus rīkojās pēc Dieva vārda. Te ir rakstīts, ka sātans Viņam teica – ja tu mani zemē mezdamies pielūgsi, tas ir, kalposi man, es tev došu visas šīs pasaules zemes un tautas, visas bagātības. Sātans Dievam piedāvāja to, kas Dievam jau piederēja. Jēzus turpretim atbildēja – atstājies, sātan, jo stāv rakstīts – Tev būs savam Dievam vien kalpot! Lūk, kas notika – ja šis lēmums, ja šie vārdi, ko tu nupat teici, ir nopietni, tad ar tevi notika tas pats, kas ar Jēzu. Ir rakstīts – tad velns Viņu atstāja, un eņģeļi Viņam piestājās un Viņam kalpoja! Tad, kad es pieņemu lēmumu kalpot Dievam, Dievs sūta savus eņģeļus un viņi kalpo man. Tu gribi, lai eņģeļi tev kalpo? Tad kalpo Dievam. Tu vēlies būt dziedināts, finansiāli svētīts, ar mugurkaulu? Tad kalpo Dievam. Velns tevi atstāj tajā brīdī, kad tu kalpo Viņam. Tas nenozīmē, ka viņam vairs nav interese par tevi, ka viņš nedarīs dažādas nelietības tavā dzīvē, bet tu vienmēr iziesi kā uzvarētājs. Ja tu zaudēsi kādā raundā, tu tomēr nezaudēsi cīņu. Tu esi ķēniņš un priesteris, tev ir salīdzināšanas kalpošana, tev ir jēga tavai dzīvei! Mana dzīves jēga kopš tā brīža, kad es iepazinu Dievu, ir kalpošana Viņam. Manu kalpošanu var izmērīt. Šodien ir 192 cilvēki Rīgas dievkalpojumā – rekords parastajā dievkalpojumā. Tieši tāpēc ir atbildīgais par skaitīšanu, lai varētu izmērīt. Lielai daļai no šiem cilvēkiem ir izmainītas dzīves, viņi ir izglābti no elles un no pazušanas, no nabadzības, daudzi ir dziedināti, kļuvuši par pilnvērtīgiem, stipriem cilvēkiem, kuri kalpo Dievam. Manam darbam ir augļi! Man pašam neliekas, ka tas ir baigais auglis, bet kaut kas tomēr ir. Kaut ko izmērīt, kaut ko saskaitīt šeit tomēr var.
„Jo Dievs nav netaisns, ka aizmirstu jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādījuši Viņa Vārdā ar to, ka esat kalpojuši svētajiem un vēl kalpojat.” (Ebrejiem 6:10)
Dievs neaizmirsīs, ko tu esi darījis priekš Viņa. Vai esi redzējis filmu Šindlera saraksts pēc tam, kad es teicu, lai tu noskaties? Kad Šindlers uzpirka kārtējo SS vācu ierēdni, lai izpirktu ebrejus no viņu rokām, viņš parasti teica: „Es būšu pateicīgs.” Viņš to teica par katru sniegto pakalpojumu. Vāciešu starpā bija izplatījušās runas, ka Šindlera pateicības tiešām ir reālas. Viņš bagātīgi mācēja pateikties finansiālā veidā. Draugs, ja tu kalpo Dievam, Viņš būs pateicīgs! Uzcel šķūņus, kur sakrāt labību, kur sakrāt mantas! Es nerunāju tikai par tām mantām, kas rūsē virs zemes. Es runāju par visa veida garīgām un materiālām svētībām. Kā daudziem nepatīk, ka es sludinu, ka Dievs vēlas labklājību, finansiālu neatkarību! Cik daudzi to negrib pieņemt, un man tas tā patīk. Patiess evaņģēlijs ir labklājības evaņģēlijs – to var izmērīt, jo Dieva svētību var redzēt. Es nekur Bībelē neredzu, ka Dievs grib, lai mēs būtu nabagi. Es redzu Bībelē cilvēkus, kas dzīvo nabadzībā, bet es neredzu Dieva gribu tajā, bet tieši otrādi. Dievs saka, lai atnesam desmito tiesu Viņa namā pilnā apmērā, un Viņš padzīs no mūsu laukiem postītāju kukaini. Psalmos rakstīts, ka turība un bagātība būs manā namā. Būs! Kā daudziem nepatīk tās grupiņas, līderi, G12, bet man tas patīk, jo tas darbojas! Mūsu kalpošanu var izmērīt, un tai ir augļi.
Latvijā ir demokrātija, Latvija ir republika. Man galvā ir kāds vārds – teokrātija, teokrātiska republika. Teokrātija ir tad, kad Dievs valda valstī. Ikviens ierēdnis, ikviena amatpersona pakļaujas Dievam. Kad draudzē ir sava kārtība, tā ir teokrātija. Tas nav autoritārs stils, tā ir teokrātija, taču arī ne demokrātija. Lūk, tad ir labklājība un spēks. Lūk, tad mūs nebiedē nekādi kaimiņi – ne stipri, ne vāji. Kad Dievs ar mums, kas būs pret mums? Manai sievai bija tāda ļoti veca Bībele, un kāds tajā bija ierakstījis šādu teikumu: „Parādi velnam mēli.” Lūk, tagad tu vari parādīt velnam mēli!
„Esmu pateicīgs Tam, kas darījis mani spēcīgu – Kristum Jēzum, mūsu Kungam, ka Viņš atzinis mani par uzticamu un iecēlis kalpošanai.” (1. Timotejam 1:12)
Tā ir privilēģija kalpot, draugs. Ja Dievs tev ļauj kalpot, ja tev šajā draudzē ir atļauts pat mazāko darbiņu izdarīt, ja tev ļauj iet un stāstīt par Kristu, tā ir privilēģija un esi pateicīgs Dievam, ka tu esi atzīts par uzticamu! Dievs tevi ir atzinis par uzticamu un iecēlis kalpošanai.
„Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem.” (Efeziešiem 6:11)
Jūs visi ziniet šo rakstu vietu. Tur ir rakstīts par pestīšanu, par ticību un par dažādām bruņām.
„(..) kājas apāvuši ar apņemšanos kalpot miera evaņģēlijam.” (Efeziešiem 6:15)
Draugi, kad es kalpoju evaņģēlijam, kad es sludinu, kad es uzņemos iekšējo un ārējo kalpošanu, tad tas ir kā bruņas, kā daļa no bruņām, kas dzēš ļaunā ugunīgās bultas. Lāstu vara ir salauzta! Es nevaru saslimt, es nevaru būt nabags, man nevar ķieģelis uz galvas uzkrist. Es nevaru, jo man ir bruņas, man ir eņģeļi.
„Ja kāds Man grib kalpot, tad lai viņš seko Man, jo, kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps; un, ja kāds Man kalpos, to Mans Tēvs cels godā.” (Jāņa 12:26)
Ja kāds kalpo Jēzum, to Dievs Tēvs cels godā. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka visas tās svētības, ko Tēvs ir paredzējis, tu saņemsi. Tu mantosi mūžīgo dzīvību, ja tu paturēsi savu ticību līdz galam.
„Man šķiet nepieciešami sūtīt pie jums Epafroditu, manu brāli un darba un cīņas biedru, jūsu sūtni un palīgu manā trūkumā, tāpēc ka viņš karsti ilgojās pēc jums visiem un bija nobēdājies par to, ka jūs bijāt dzirdējuši par viņa slimību. Patiesi viņš bija slims, tuvu nāvei. Bet Dievs viņu ir žēlojis un ne vien viņu, bet arī mani (..) jo Kristus darba dēļ viņš bijis tuvu nāvei, dzīvību ķīlā likdams, lai aizpildītu iztrūkumu jūsu kalpošanā manis labā.” (Filipiešiem 2:25-30)
Te ir stāstīts par kādu kalpotāju, Epafrodits vārdā. Pāvils stāsta, ka šis kalpotājs neatstājis kalpošanu slimības dēļ. Kalpošana Dievam nav izprieca, tas ir darbs! Protams, ka iepriecu var gūt arī darbā, un tomēr – tas ir un paliek darbs. Slims būdams, riskēdams ar savu dzīvību, viņš turpina kalpot. Viņš izpildīja savu kalpošanu līdz galam. Tu sāki savu kalpošanu, tev uzticēja kalpošanu? Dabūji iesniņu, un tāpēc nevarēji izdarīt, kāja notirpa, un tāpēc nevarēji atnākt? Priekšnieks nelaiž, mamma un tētis šantažē? Uzņēmies – izpildi savu kalpošanu līdz galam. Vēlos šo sprediķi beigt ar Pāvila vārdiem tev:
„Bet Arhipam es lieku sacīt: skaties, ka tu izpildītu kalpošanu, kuru saņēmi Tai Kungā.” (Kolosiešiem 4:17)
Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece un Monta Jefremova
