Šodien ir lieliska diena, lielisks rīts,
un Dievs ir ļoti labs, reāls un dzīvs. Viņš ir pats svarīgākais, kam būtu jābūt mūsu dzīvē. Šodienas svētrunas tēma ir „Ticība un lūgšana”. Bez ticības Dievam nevar patikt. Ticība ir darbība. Ticība nav tikai mūsu izjūtas, emocionāla pārliecība, lēmums, kaut kas dziļi mūsos, bet TICĪBA izpaužas DARBĪBĀ. Man ticība vairāk asociējas ar reāliem darbiem, kas nes reālus rezultātus. Ja tu ej pie cilvēka un atklāj viņam evaņģēliju, tad tā ir tava darbība – tu sludini evaņģēliju. Ja tu katru rītu celies un apmeklē savu darbu, tu tici, ka saņemsi algu. Tā arī ir ticība, jo tu izdarīsi konkrētas darbības un tam būs konkrēts rezultāts. Bībelē ir rakstīts, ka mūsu cīņa nav vienkāršas darbības, kas vērstas uz rezultātu, bet tā ir garīgā cīņa garu pasaulē. Jo ne pret miesu un asinīm mēs cīnāmies, bet pret ļaunajiem gariem gaisa telpā.
Mēs varam ticēt, ka mums būs daudz glābtu cilvēku, ienesīgs bizness, laba ģimene un labs raksturs. Un mēs varam darboties šajos virzienos. Tas ir pareizi, jo ticība ir ārkārtīgi svarīga, bet ir viena lieta, kuras dēļ ticība var nedarboties. Iemesls ir ļoti vienkāršs – tu neesi lūgšanās iegājis garīgajā pasaulē un izdarījis tur nepieciešamās darbības. Lai kā mēs censtos kaut ko sasniegt, visam fiziskajam šajā pasaulē ir garīgs cēlonis. Pasaulē valda divi spēki – Dievs un velns. Tas, cik lielā mērā dēmoniskie spēki spēj izplatīties, ir atkarīgs no tā, kādas domas cilvēki pieņem vai noraida un kādas darbības viņi izdara. Piemēram, kādi cilvēki pieņem draudzi, draudzes vēsti, evaņģēliju, bet kādi to noraida. Ir proporcijas, cik daudz cilvēku tic Dievam, cik daudz netic. No šīm proporcijām izriet tas, ko mēs varam redzēt Latvijā, kā arī citās valstīs, ģimenēs, organizācijās, jo visa pamatā ir garīgie spēki.
„Bet neviens nevar, stipra vīra namā iegājis, viņa rīkus laupīt, ja tas papriekš stipro nesaista, tik tad viņš tā namu izlaupīs.” (Marka 3:27)
Tu nevari ieiet stiprā namā un to izlaupīt, jo tev vispirms stiprais ir jāsasaista. Tu neko nevari padarīt pret spēcīgu valsti. Pasaulē ir valstis, kurām pieder kodolieroči. Visvairāk kodolieroču ir Amerikai un Krievijai. Kā sasaistīt tādas spēcīgas valstis kā Amerika vai Krievija? Vai ir iespējams izlaupīt Ameriku? Varbūt kādam cilvēkam ar šizofrēniju šāda doma var ienākt galvā, varbūt kādam antikristīgas valsts diktatoram, piemēram, Ziemeļkorejā. Iedomāties var daudz, bet viņi neuzdrīkstās to realizēt. Ziemeļkorejai arī ir kodolieroči, bet nelieli, kas šauj piecus metrus. Viņiem ir dažas aizvēsturiskas raķetes pretī simtiem raķešu, kas pieder Amerikai. Arī Francijai un Lielbritānijai ir raķetes, bet pārējām nav. Kura valsts Eiropas Savienībā var lekties? Anglija, jo tās rīcībā ir kodolieroči. Kāpēc Krievija var zīmēties? Tai ir kodolieroči. Ja iesākas karš, mēs nevaram viņus uzvarēt, jo viņiem ir kodolieroči. Lūk, tieši tāpat ir arī garīgajā pasaulē. LŪGŠANAS IR KĀ KODOLIEROČI! Nav lūgšanas, nav uzvaras! Tu vari tikai ticēt, iet un darboties, un, protams, būs kaut kādi augļi, bet materiālās pasaules sākums ir garīgajā pasaulē. Ja tu papriekš neieej tajā un ar lūgšanu nenosedz savas darbības, tās var būt neveiksmīgas. Īpaši Dieva valstības darbā bez lūgšanas nav ko darīt. Bez lūgšanām tev neizdosies izveidot kristieša raksturu. Protams, arī bez lūgšanām var būt dažādas pārmaiņas, taču pašā būtībā būs lietas, kuras tu nevarēsi izmainīt, jo iemesls tām ir garīgs. Tās var izmainīt, taču tikai ieejot garīgajā pasaulē.
Tad, kad tu lūdz Dievu, tu ieej garu pasaulē un nokārto lietas. Jēzus teica: ”Tu domā, ka Es nevaru lūgt Dievu un Viņš man nesūtīs vairākus leģionus eņģeļu?” Kad Dievs tev sūtīs palīgā eņģeļus? Kad eņģeļi darbosies tavā dzīvē? Tad, kad tu lūgsi! Kad eņģeļi darbosies draudzes dzīvē? Tad, kad mēs kopīgi lūgsim. Kad eņģeļi darbosies tavā mājas grupiņā? Tad, kad jūs grupiņā lūgsiet. Kad eņģeļi darbosies tavā dzīvē? Tad, kad tu lūgsi Dievu! Ne tikai pārdomāsi Dieva vārdu, bet arī lūgsi. Es šodien runāju par lūgšanu kā par ieroci. Lūgšana ir garīgs ierocis, visspēcīgākais ierocis. ”Jo ar Tavu spēku es sagrauju mūrus un ar savu Dievu es pārvaru vaļņus.” (Psalms 18:30) Tas ir ne tikai tāpēc, ka mēs ticam Dievam, ejam uz uzvarām, bet mēs lūdzam, jo lūgšanā ir spēks. Ticība bez lūgšanas nedarbojas, kā arī lūgšana bez ticības nedarbojas.
Nesen piedzīvoju nedaudz smieklīgu gadījumu. Man uz telefonu atnāca īsziņa no mazās Evelīnas: „Mamma dzemdē. Mamma bezsamaņā.” Tas bija tas, ko viņa redzēja un ko viņa saprata. Tur laikam bija tā kā filmā „Viens pats mājās”, kad visi no rīta kavēja lidmašīnu un steigā skrēja un krāmējās. Tas laikam nozīmēja: Lūdziet Dievu, jo sākušās neplānotas priekšlaicīgas dzemdības, divus mēnešus ātrāk un vēl dvīnīši. Mēs ar sievu tajā laikā bijām pludmalē. Evelīna rakstīja ļoti pārliecinoši. Sieva domāja, kas tagad paliks pie bērniem, jo vīrs noteikti būs slimnīcā ar Evitu. Varbūt paaicināt kādu draudzes cilvēku, lai pieskata bērnus? Es lūdzu par to Dievu, iegāju lūgšanā. Arī šodien dievkalpojumā mēs slavējām Dievu. Kāpēc mēs slavējām? Lai ieietu Dieva klātbūtnē. Es tieši tā arī padomāju, lai slavētāji ieved mani Dieva klātbūtnē, lai pēc tam es varu iet uz skatuves un būt Dieva klātbūtnē, lai visa draudze varētu būt Dieva klātbūtnē. Lai man nav jāved ļaudis Dieva klātbūtnē, bet lai slavētāji ieved. Slavēšana arī ir lūgšana. Bībelē rakstīts, lai mēs ieejam Dieva pagalmos ar slavu un pateicību. Tāpat arī tu, kad ieej savā lūgšanu kambarī, tu ieej Dieva klātbūtnē, tu ieej garīgajā pasaulē. Es esmu ticīgs jau no 2000. gada, kas nav maz. Mācītājs jau esmu kādus 17 gadus. Es lūdzu Dievu regulāri un daudz, un man jau ir kaut kāda pieredze. Jo vairāk tu to dari, jo vairāk tu kļūsti jūtīgs saņemt atbildes garīgajā sfērā. Lūdzot par gadījumu ar Evitu, es iegāju garīgajā pasaulē, un man tur bija nulle, tur nebija nekā. Es lūdzu, lai Dievs svētī dzemdības, ārstu rokas, bet nekā nebija, tātad kaut kas nebija kārtībā. Teicu sievai, lai uzraksta, ka viss būs kārtībā. Izrādījās, ka tās nebija dzemdības, bet rotavīruss. Tas bija neliels pārpratums. Ieejot lūgšanā es sadzirdēju no Dieva to, ka nav tas, kas bija rakstīts īsziņā. Kad tu ieej lūgšanā, tu ieej garīgajā pasaulē un visas shēmas izriktē pēc Dieva prāta.
„Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs. Kur būtu kāds tēvs jūsu starpā, kas dotu savam dēlam čūsku, kad tas lūdz tam zivi? Jeb skarpiju, kad tas lūdz olu? Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?” (Mateja evaņģēlijs 7:7-11)
Bez lūgšanām mēs nespējam realizēt Dieva vārdu un Dieva gribu savā dzīvē, citu cilvēku dzīvēs, savā ģimenē un valstī. Tas nav iespējams, un mācītājs Jongi Čo to ļoti labi zina. Viņš ir uzrakstījis grāmatu „Lūgšana – atslēga atmodai”. Tu vari lūgt atsperdamies un nekas nenotiks, ja tu nedarīsi pareizas darbības. Tā ir ticība. Ticība bez pašas lūgšanas nedarbojas. Lūk, kāpēc cilvēks, nākot pie Dieva, kad sēkla uz akmenāja ir uzdīgusi un viņš nesāk veidot pats savu lūgšanu dzīvi, pirmajās grūtībās padodas.
„Bet, gaismai austot, Viņš iziedams aizgāja uz tuksnesi. Bet ļaudis Viņu meklēja un nogāja pie Viņa un gribēja Viņu aizturēt, lai Tas viņus neatstātu. Bet Viņš tiem sacīja: “Arī citām pilsētām Man jānes labā vēsts par Dieva valstību, jo tam Es esmu sūtīts.” (Lūkas evaņģēlijs 4:42-43)
Jēzus aizgāja uz tuksnesi un tur pavadīja laiku ar Dievu. Viņš lūdza un iegāja garīgajā pasaulē. Cilvēki gāja pie Viņa un prasīja, lai Viņš paliekot pie viņiem, jo viņi gribēja dzirdēt Dieva vārdu, bet Jēzus teica, ka Viņam jāiet tālāk. Viņš saņēma vadību lūgšanā. Tieši tur Viņš saprata, ka tur nevar palikt un jāiet tālāk. Lūgšana ir sākuma punkts visām darbībām. Tas ir atspēriena punkts, dopings, jo tieši lūgšana liek tev darboties. Viss notiek caur lūgšanu un attiecībām ar Dievu! Ja tu elementāri paklausi Dievam, bet nelūdz, tad tam nav garīga spēka un tu nespēsi tikt pāri tām lietām, nespēsi uzvarēt tās lietas, kuras kontrolē velns. Velns nav tāds, kādu mēs viņu reizēm iedomājamies, ka viņš ir nekas, tāds vājš un zem mūsu kājām. Viņš ir zem mūsu kājām, bet viņš nav vājš. Viņš jau vairākus tūkstošus gadu pieviļ cilvēku prātus. Paskaties, kāda ir pasaule! Ko Latvijā piemin 14. jūnijā? Kārtējo upuru dienu, pirmo izvešanu Staļina laikā. Piecpadsmit tūkstoši cilvēku lopu vagonos tika izvesti no Latvijas. Atgriezās ļoti maz. Ja mēs nelūdzam, ja mēs cenšamies pareizi rīkoties, pēc labākās sirdsapziņas, bet ja tas nav nosegts ar spēcīgām lūgšanām, tad mēs nespējam to realizēt. Jo velns kā lauva rūkdams staigā apkārt un meklē, ko tas varētu aprīt. Viņš noteikti aprīs tos, kuri nelūdz. Aprīs tās draudzes, kuras nelūdz.
Tu lasi Bībeli? Jēzus cēla slimnīcas, hospitāļus, zupas virtuves? Daudz kristiešu ar to nodarbojas, un bieži vien tāpēc, lai sabiedrība viņus pieņemtu. Ne vienmēr šīm darbībām ir pareizs motīvs. Vai Jēzus tā darīja? Jēzus pabaroja tikai tos, kuri nāca klausīties sprediķi. Viņam nebija zupas virtuves, Viņš nenodarbojās ar labdarību. Viņš bija kalnā un lūdza Dievu. Viņš bija lūdzējs, kalpotājs, Viņš sludināja evaņģēliju, cēla mācekļus, mājas grupiņas. Lūk, kā es redzu, kāds ir Jēzus Kristus. Viņš māca un lūdz. Lūk, kas ir pats svarīgākais. Es nesaku, ka nevar nodarboties ar labdarību, bet tā nav prioritāte.
Kādā grāmatā lasīju, ka uz mazas firmas durvīm bija uzrakstīts: „57 noteikumi preces piegādei”. Pirmais noteikums – piegādāt preci. Otrais noteikums – pārējie 56 noteikumi nav svarīgi. Tieši tāpat Dieva lietās pats svarīgākais ir lūgšana un attiecības ar Dievu. Tu vari stāstīt savam kaimiņam par Dievu cik vien vēlies, un, ja arī viņš saņemsies vienu reizi atnākt uz dievkalpojumu, tad pa ceļam viņš var salauzt kāju, jo tu nebūsi lūdzis Dievu. Tu neesi pamanījis – kad kāds grib nākt pie Dieva, tad viņam kaut kas notiek – ar bērniem, pagrabs pārplūdis, caurules plīst, pašam kaut kas notiek, kāds kaut ko izdarīja, pazaudēja maku, nokavēja transportu, saplīsa mašīna? Kāpēc tā notiek? Jo tās ir garīgas lietas un velns cīnās par katru cilvēku! Mums Dievs ir uzticējis cīnīties par cilvēkiem, atvest viņus pie Kristus. Kādā veidā? Pirmkārt, ar lūgšanu, otrkārt, darbībā. Ir divas galējības: darbības bez lūgšanām un lūgšanas bez darbībām. Svarīga ir gan lūgšana, gan ticība (darbība).
Lūkas, Mateja un Marka evaņģēlijos ir paralēlas Rakstu vietas, kuras apraksta vienu un to pašu notikumu, kā Jēzus kopā ar Pēteri, Jāni un Jēkabu uzkāpa kalnā lūgt Dievu. Viņš gribēja mācekļiem parādīt, ka lūgšana ir ļoti svarīga.
„Un notika kādas astoņas dienas pēc šīm runām, ka Viņš ņēma pie Sevis Pēteri, Jāni un Jēkabu un uzkāpa uz kalna Dievu lūgt. Un, Viņam lūdzot, Viņa vaigs dabūja citu izskatu un Viņa drēbes kļuva spoži baltas. Un, lūk, divi vīri sarunājās ar Viņu, tie bija Mozus un Ēlija. Tie parādījās debess spožumā un runāja par Viņa galu, kas to sagaidīja Jeruzālemē. Bet Pēteris un viņa biedri bija miega pilni, un uzmodušies tie redzēja Viņa spožumu un divi vīrus pie Viņa stāvam. Kad nu tie taisījās atstāt Viņu, tad Pēteris sacīja uz Jēzu: “Meistar, šeit mums ir labi, taisīsim trīs teltis, vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam,” un viņš nezināja, ko viņš runāja.” (Lūkas evaņģēlijs 9:28-33)
Ko darīja mācekļi, kamēr Jēzus lūdza? Gulēja. Pēc pamošanās Pēteris, nezinot, ko pats runā, gribēja, lai Jēzus atļauj celt trīs teltis, jo tur bija tik labi, šajā Dieva godībā. Otrajā dienā pie viņiem pienāca kāds satraukts tēvs, kura dēls bija slims ar epilepsiju, un lūdza Jēzus palīdzību. Pirms tam tēvs bija atvedis šo slimo zēnu pie mācekļiem, bet tie nevarēja neko izdarīt.
„Un Viņš jautāja tā tēvam: “Cik ilgi viņam tas tā jau ir?” Bet tas Viņam sacīja: “No bērnības. Un daudzkārt viņš to ir iemetis gan ugunī, gan ūdenī, lai to nogalinātu; bet, ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums.” Bet Jēzus uz to sacīja: “Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.”” (Marka evaņģēlijs 9:21-23)
Jēzum tuvojoties, ļaunais gars sāka raustīt zēnu, un viņš nokrita un izskatījās kā miris. Atceros, ka reiz lūdzām par kādu cilvēku, kurš arī nokrita un izskatījās kā beigts, taču beigās viss bija labi. Mācekļi Jēzum jautāja, kāpēc viņi nevarēja ļauno garu izdzīt.
„Bet Jēzus tiem saka: “Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.”” (Mateja evaņģēlijs 17:21-22)
Bez lūgšanas tava izaugsme un panākumi ir ierobežoti. Bez lūgšanas mūsu valsts un ģimenes nepastāvēs. Lūgšanai ir garīgs atombumbas spēks! Ne Ziemeļkorejas atombumbas spēks, bet daudz vairāk – kā visu pasaules atombumbu spēks!
22. jūnijā ir kāda īpaša diena – Cēsu kauju atceres diena. Tajā laikā (1919. gadā) Latvijā bija trīs valdības – Niedres provāciskā valdība, Kārļa Ulmaņa valdība (mūsu) un Stučkas komunistu valdība. Pastāvēja arī provāciska karaspēka vienība – landesvērs. Visas šīs valdības cīnījās par varu gan Latvijā, gan Igaunijā. Šajās dienās Igaunijas armija kopā ar mūsu armiju daļu Latvijas iztīrīja no komunistiem. Viņi atkāpās līdz Jelgavai un tur kopā ar krieviem veica uzbrukumu Rīgai (Lāčplēša diena), kas bija neveiksmīgs. Igaunijas armijai un Latvijas armijai bija bruņuvilcieni, bez kuriem, iespējams, nebūtu gūtas uzvaras. Līdz 22. jūnijam vienu igauņu bruņuvilcienu var apskatīt Cēsīs. Tas ir rekonstruēts, ar īstajiem vagoniem. Toreiz tas bija juku laiks, tika slepkavoti cilvēki. Kuldīgā kādas mājas pagalmā Vācijas landesvērs nogalināja simts komunistus. Nāca nākamā vara, un atkal nogalināja cilvēkus. 1919. gadā igauņu bruņuvilciens apstājās Cēsīs. Toreiz tas bija kā šodienas kodolieroči. Cēsinieki jutās drošībā, redzot šo bruņuvilcienu, jo saprata, ka tas viņus pasargās. Ja tavas darbības ir nosegtas ar lūgšanām, tas ir kā tavs bruņuvilciens un tu esi drošībā. Ja draudze ir nosegta ar lūgšanām, tā ir drošībā. Ja tava ģimene ir nosegta ar lūgšanām, tā ir drošībā. Es runāju par konkrētām reālām lūgšanām konkrētu mērķu veikšanai. Kad Jozua lūdza Dievu, pat saule un mēness apstājās un Dievs deva Israēlam uzvaru.
Es aicinu – būsim lūdzēji! Lūgsim visās mājas grupās par katru cilvēku, kurš jāved pie Kristus, lūgsim par finansēm, par veselību, par savu mācītāju! Vislielākais garīgais spiediens parasti ir mācītājam. Taču, ja draudze un pats mācītājs lūdz Dievu, viņš ir apsargāts. Ja tu esi draudzē, kurā lūdz Dievu, tu esi neaizskarams un tev viss izdosies, tu būsi auglīgs.
Vakar biju boksa mačā. Skatījos Maira Brieža cīņu, uz kuru biju nopircis biļetes jau 3 mēnešus iepriekš. Nenožēloju, jo tas bija patiešām vareni! Jau trešajā raundā pretinieks vairākas reizes gulēja zemē. Bija tāda situācija, ka otrajā raundā pretinieks uzsita Mairim pa pakausi, kas boksā ir aizliegts. Taču Mairis parādā nepalika un ar elkoni iesita pretiniekam pa žokli. Tiesnesis redzēja tikai Maira neatļauto sitienu, kas izrietēja no pretinieka žestiem, kurš turējās pie sava žokļa. Pretinieks arī notēloja krišanu zemē, taču tiesnesis lika viņam celties un Mairim noņēma vienu punktu. Mairis nolēma atriebties, un pēc pāris minūtēm pretinieks jau bija uzvarēts un spēle tika pārtraukta. Mairis ir bokseris no Dieva. Lai Dievs viņu svētī. Kāpēc kaut kādā mērā Mairis nevarētu būt atbilde uz mūsu lūgšanām? Šobrīd savā svara kategorijā viņš ir pirmais pasaulē. Pēc trīs mēnešiem būs fināls, bet izskatās, ka Mairim tur nebūs grūti uzvarēt. Usiks (arī bokseris no Dieva) tagad ir bezsvara kategorijā un vairāk nav Maira konkurents. Latvijas bokss uzplaukst, jo puiši sāk kopēt Mairi, viņiem ir ideāls, kam līdzināties. Ir tāds jaunais bokseris Mārcis (63 kg), kurš var apstrādāt pretinieku vienā setā. Mairis pēc mača visu priekšā bildināja savu sievu, ar kuru viņš jau 11 gadus bija kopā, lai nokārtotu attiecības Dieva priekšā. Cik svarīgi ir antikristīgas sabiedrības priekšā paziņot, ka vajag precēties un bīties Dievu! Cik svarīgi ir rādīt labu piemēru! Vēlāk Mairis intervijā kā savu panākumu iemeslus nosauca savu ģimeni un savu komandu. Dievbijība, ģimene, komanda un kristīgās vērtības! Protams, ka poļu līdzjutēji, kuri sākumā bija bravūrīgi, ļoti sarūgtinājās, taču Mairis parādīja, ka viņam pa pakausi nedrīkst sist. Kad viņam jautāja par tālākiem plāniem, Mairis tikai noteica, ka jāatpūšas. Taču ringā viņš parādīja neatlaidīga un ilga darba rezultātu. Brieža uzvara netika sasniegta ringā, bet gan treniņos, darbā. Tieši tāpat, ja tev ir ikdienas lūgšanu darbs (bruņuvilciens), tad tas arī būs redzams ringā jeb dažādās situācijās. Savai valstij bez lūgšanām mēs nevaram palīdzēt, tāpēc ļoti svarīga būs arī Tautas lūgšanu sapulce oktobrī.
Populāri cilvēki ietekmē pasauli, pat ļoti. Eirovīzijā visi uzvarētāji ir homoseksuāli genderu ideoloģijas aizstāvji, sievietes ar bārdām. Visbiežāk interneta komentāros genderu ideoloģiju diemžēl aizstāv jaunieši, kuriem skolā jau ir izskalotas smadzenes. Es vēroju, ko šajā jautājumā teiks katoļu baznīcas galva, Romas pāvests Francisks. Viņš ir parakstījis konkrētu papīru, ka nebūs nekādas dzimuma maiņas. Tramps nedeva atļauju likt pie Amerikas vēstniecības genderisma karogu. Pāvests, Tramps, Mairis Briedis iespaido cilvēku prātus. Ja mēs lūdzam Dievu, Dievs paceļ Savus cilvēkus savās vietās! Dievam nav nekas neiespējams! Es ticu izmaiņām. Es ticu brīvai, svētītai, demokrātiskai Latvijai. Es ticu ģimenēm ar kristīgām vērtībām, ekonomiskai izaugsmei, es ticu, ka latvieši izdzīvos! Latvijā dzīvo daudz tautību, bet mēs visi savā valstī esam brāļi un māsas. Latvieši jau ir rakstāmi Sarkanajā grāmatā, mūsu valoda izmirst, taču es ticu, ka mēs dzīvosim.
„Es nemiršu, bet dzīvošu un sludināšu Tā Kunga darbus.” (Psalms 118:17)
Latvijā dzīvo daudz krievvalodīgo, viņi neizmirs, taču latvieši var izmirt. Krievvalodīgo pasaule ir plaša, turpretī latviešiem tā ir mikroskopiska. Mums visiem kopā ir jāiestājas par savu zemi un citam par citu.
„[..] ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu! – saka Tas Kungs Cebaots.” (Caharijas grāmata 4:6)
Tā ir lūgšana! Es gribu, lai tu lūdz Dievu! Dievs grib, lai tu lūdz Viņu! Es ļoti vēlos, lai tu to dari regulāri, lai katrā mājas grupiņā regulāri un no sirds lūdz Dievu, reāli lūdz un cīnās. Es gribu, lai tu pirms katras savas darbības lūdz Dievu. Lai arī mācītājs lūdz Dievu. Ja tu esi sagrēkojis un iestidzis kādā bedrē, tu netiksi ārā bez lūgšanas. Tās ir garīgas lietas. Esi ieberzies, atdzisis, kļuvis remdens? Sāc ar lūgšanu! Saslimi? Lūdz. Kalpošana nesanāk un sāk jukt? Lūdz. Tev ir, par ko lūgt Dievu. Vakar es biju uz Maira maču, tur bija tik skaļš, ka cīkstoņi pat nedzirdēja gongu un turpināja cīkstēties. Mairim izdevās uzvarēt, un ilgi nebija jāgaida. Viņš ir mūsējais! Lūdz Dievu par šādiem cilvēkiem, kas nes gaismu. Varbūt ne niansēs, bet tas ir tas, ko Dievs vēlas, lai mēs darām. Dievs ir brīnišķīgs un nav nekā labāka par Viņu!
„Un, pateicības dziesmu dziedājuši, tie izgāja uz Eļļas kalnu, un Jēzus tiem saka: “Jūs visi apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es ganu sitīšu, un avis taps izklīdinātas. Bet, kad Es celšos augšām, tad Es jūsu priekšā gribu noiet uz Galileju.” Bet Pēteris Viņam sacīja: “Un, ja visi apgrēcinātos, tomēr es ne.” (Marka evaņģēlijs 14:26-29)
Pēteris bija ticīgs un pilnībā pārliecināts, ka viņš nekad neapgrēcināsies pret Jēzu. Pārējie mācekļi arī tā ticēja un jutās un bija pieņēmuši lēmumu, ka, lai arī kas nenotiktu, viņi ies kopā ar Jēzu visur. Taču Jēzus teica: „Jūs visi Mani nodosiet.” Kādēļ Jēzus tā sacīja? Jo, kad Jēzus bija lūgšanās, mācekļi gulēja. Jēzus aicināja mācekļus būt nomodā ar Viņu. Jēzus pirms krustā sišanas devās lūgt Dievu Ģetzemanes dārzā, bet, Viņam nākot atpakaļ, mācekļi gulēja. Trīs reizes Jēzus nāca pārbaudīt mācekļus, bet viņi atkal gulēja.
„Un Viņš nāk un atrod tos atkal guļam, jo viņu acis bija pilnas miega.” (Mateja evaņģēlijs 26:43)
Nav jābūt pravietim, lai pateiktu, ka cilvēks, kurš guļ, kad ir jālūdz Dievs, kritīs. Es nelādu, bet konstatēju, ka šādi cilvēki bez lūgšanas nodos Jēzu. Manuprāt, pats Marks raksta par sevi. Kāds jauneklis savas kailās miesas bija apsedzis tikai ar audeklu. Tie, kas arestēja Jēzu, ķēra arī mācekļus. Ķerot šo jaunekli, tika satverts audekls un viņš aizskrēja kails. Marks apgalvoja, ka nemūžam nenodos Jēzu, bet pats kails skrēja prom, bēga tālāk no Jēzus. Tāpat arī notikums ar Pēteri, kad kāda kalpone apgalvoja, ka arī Pēteris ir Jēzus māceklis. Pēteris liedzās, ka pazīst Jēzu. Kāpēc? Ģetzemanes dārzā Jēzus steidzās lūgt, bet Pēteris gulēja. Apskaidrošanas kalnā mācekļi atkal gulēja, kamēr Jēzus lūdza. Mācekļi neko nebija iemācījušies.
Smags zaudējums var tāpat sapurināt dvēseli kā uzvara. Intervijā pēc cīņas Mairis izskatījās laimīgs, mākoņos, taču pirms tam viņam bija zaudējums bokserim Usikam. Kā bokseris reaģē pēc sava zaudējuma? Viņš var salūzt, bet var arī izmantot šo zaudējumu, lai vairāk trenētos un gūtu jaunas uzvaras, un viņš to izmantoja. Mācekļi iemācījās to, ka, ja viņi nelūgs, viņi neko nespēs. Mēs ticam, ejam un sludinām, taču nekas nenotiek? Tu gribi mainīties, bet nekas nesanāk? Draugs, lūgšanai ir liels spēks.
„Ap to pašu laiku ķēniņš Hērods apcietināja dažus draudzes locekļus, gribēdams tiem darīt ļaunu. Viņš lika nogalināt ar zobenu Jēkabu, Jāņa brāli. Redzēdams, ka tas jūdiem patika, viņš lika saņemt arī Pēteri. Bet bija Neraudzētās maizes dienas. Viņš pavēlēja to saņemt un ielikt cietumā, nodevis sešpadsmit kareivjiem, kas pa četriem to sargāja, gribēdams viņu pēc Pashā svētkiem vest ļaužu priekšā.” (Apustuļu darbi 12:1-4)
Hērods apcietināja Jēkabu, kurš mira mocekļa nāvē, un redzēja, ka visiem farizejiem tas patīk, tāpēc apcietināja arī Pēteri. Bija svētku laiks, bet pēc svētkiem viņš vēlējās Pēteri tiesāt un publiski nogalināt. Pēteri ielika cietumā, un Hērods tik ļoti baidījās no kristiešiem, ka lika viņu apsargāt sešpadsmit kareivjiem. Bija četras kareivju maiņas, pa četriem cilvēkiem katrā – divi pie durvīm, divi kamerā blakus Pēterim, kuram vēl tika uzliktas važas.
„Pēteri cietumā apsargāja; bet draudze bez mitēšanās par viņu lūdza Dievu.” (Apustuļu darbi 12:5)
Draudze kaut ko bija iemācījusies: ja ir problēma, jālūdz Dievs. Nav problēmas, arī ir jālūdz Dievs. Dievs nav jālūdz tikai tad, kad tev ir problēma, bet arī tad, kad tev ir jāiet uz mērķiem. Ja tev liekas, ka tev nav, par ko lūgt, lūdz par visu to, ko dari šodien. Ja tev nav, par ko lūgt, palūdz kaut vai par to, lai nopirktu pareizo desu. Ja tev nav, par ko lūgt, tu esi lepns. Mums katram ir jāmainās, mēs neesam perfekti.
Antons Tiščenko savā grāmatā raksta par kādu gadījumu. Kāds jaunpiedzimis cilvēks, tikko nācis pie Dieva, vēroja vecos kristiešus, ka tie tādi krutie. Viņš aizgāja ciemos pie viena krutā. Jaunajam bija jautājums: „Kā tu lūdz Dievu?” Kristietis atbildēja: „Ai, mana sieva ir lūgšanu komandā, viņa lūdz.” Gada laikā šis cilvēks, kurš nelūdza, iekrita grēkā un pazaudēja savu ģimeni un parādījās problēmas ar veselību. Ja tu kārtīgi nelūdz Dievu, prognozes ir skaidras… No visām kļūdām ir jāmācās. Mācījās arī mācekļi.
„Kad Hērods viņu gribēja vest priekšā, tanī naktī Pēteris gulēja starp divi kareivjiem, divām važām saistīts, un sargi durvju priekšā sargāja cietumu. Un redzi, Tā Kunga eņģelis piestājās un gaisma apspīdēja cietuma istabu; viņš pieskārās Pētera sāniem un to modināja, sacīdams: “Celies ātri augšā!” Un važas nokrita no viņa rokām. Eņģelis viņam sacīja: “Apjozies un apauj kājas!” Viņš tā darīja. Un tas turpināja: “Apvelc savas drēbes un seko man!” Viņš iznācis tam sekoja un nezināja, ka notikums ar eņģeli ir īstenība, bet viņam šķita, ka redz parādību.
Izgājuši caur pirmo un otru sardzi, viņi nonāca pie dzelzs vārtiem, kas iet uz pilsētu; tie viņiem paši no sevis atvērās; izgājuši viņi nostaigāja vienu ielu, un tūdaļ eņģelis no viņa atstājās. Pēteris atjēdzies sacīja: “Tagad es tiešām zinu, ka Tas Kungs sūtījis Savu eņģeli un izpestījis mani no Hēroda rokas un visiem jūdu draudiem.” (Apustuļu darbi 12:6-11)
Pēteris bija bezcerīgā situācijā cietuma kamerā, viņu apsargāja sešpadsmit kareivji. Līdzīgi notika ar brālis Junu, vienīgi Pēterim neparādījās sieva eņģeļa izskatā. Pētera cietuma kamerā ienāca eņģelis. Kameru apspīdēja gaisma, važas nokrita, eņģelis pateica, lai Pēteris apauj kājas, paņem visu vajadzīgo un iet. Pēterim šķita, ka viņš sapņo un redz parādību, taču paklausīja eņģelim. Sargiem guļot, atverās cietuma durvis, un, Pēterim noejot kādu gabalu, eņģelis un gaisma pazuda. Pēteris saprata, ka tas nav sapnis, un devās uz mājas draudzi.
„To apzinājies, viņš devās uz Marijas namu; tā bija Jāņa, kam pievārds Marks, māte. Tur bija daudz sapulcējušies un lūdza Dievu. Viņam pie vārtiem klauvējot, kāda kalpone, vārdā Rode, nāca klausīties un, Pētera balsi pazinusi, viņa aiz prieka neatvēra, bet steidzās un pavēstīja, ka Pēteris stāvot vārtu priekšā. Tie viņai sacīja: “Tu esi traka.” Bet viņa noteikti apgalvoja, ka tā esot. Tie sacīja: “Tas ir viņa eņģelis.”” (Apustuļu darbi 12:12-15)
Tajā laikā tur visi lūdza Dievu. Kalpone steidzās pavēstīt labo ziņu tiem neticīgajiem, kas lūdza Dievu. Viņi lūdza, bet neticēja.
„Pēteris joprojām klauvēja. Viņi atvēra un atvēruši, to redzēdami, izbijās.” (Apustuļu darbi 12:16)
Viņi lūdza, neticēja, bet lūgšana piepildījās! Kāds lūgšanai ir spēks! Kā notiek ar mums? Mēs nākam pie Dieva, kāds uzreiz sāk karsti lūgt, pēc laika atdziest, vēl kāds nelūdz uzreiz, bet lēnām iemācās lūgt un pēc laika atdziest. Vēlāk tas viss parādās mūsu dzīvē.
Vēl kāda ilustrācija. Jaunā gada janvāris. Janvārī visi grib dzīvot veselīgi un sāk sportot, pērk sev jaunu sporta apģērbu. Jaunajā gadā visi mēģina mainīt savu dzīvi. Cik dienas tas parasti notiek? Dažas, un nekas nesanāk. Jaunais gads nevar mainīt tavu dzīvi, un mūsu pašu apņemšanās bez pareizām darbībām arī neko daudz nevar mainīt. Draugs, ir nepieciešama lūgšana! Tātad šis cilvēks devās uz tuvāko sporta klubu. Piebraucot pie šī kluba, nebija kur nolikt automašīnu. Viņš braukāja apkārt, un pēc kāda laika novietoja auto četrus kvartālus tālāk. Viņš devās uz sporta klubu, bet priekšā bija gara rinda. Viņš izstāvēja rindu un tika iekšā zālē. Zālē atkal bija pilns ar cilvēkiem, visi trenažieri aizņemti. Pēc kāda laika viņš tika pie viena trenažiera, bet pēc 20 minūtēm aiz viņa jau bija izveidojusies gara rinda. Pēc trenažiera viņš devās uz dušu, un tur atkal bija rindas. Ejot prom, viņš teica administratorei: „Tas nav normāli, te nevar trenēties.” Administratore atbildēja: „Neuztraucieties, atbrauciet pēc dažām nedēļām, varēsiet parkoties pie pašas ieejas, jo 98% no šiem apmeklētājiem te jau vairs nebūs!” Tas pats attiecas uz mūsu ticības dzīvi. Ja mums nav lūgšanu bāzes, nav arī ticības, jo lūgšanas pamatā ir ticība un ticības pamatā ir lūgšana, un tad būs kā šiem 98%. Mēs kļūstam par mietpilsoņiem, labākajā gadījumā par ierindas kristiešiem, kas Dievu vēl kaut cik pazīst, bet nezina, kur beigās nonāks. Pats trakākais, ka tādiem cilvēkiem nav ne augļu, ne rezultāta.
„Un, ļaudis atlaidis, Viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, kad vakars metās, Viņš tur palika viens pats. Bet laiva bija jau jūras vidū; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. Bet gaiļos Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams.” (Mateja evaņģēlijs 14:25)
Mācekļi bija briesmās, bet Jēzus staigāja pa ūdens virsu. Mācekļi bija aizņemti savās darīšanās un nebija lūguši Dievu. Jēzus bija viens pats nomodā kalnā un lūdza Tēvu. Ja tu esi lūdzējs, tu esi kā Jēzus un spēj staigāt pa ūdens virsu – pāri problēmām, pāri šķēršļiem, un garīgajā un fiziskajā pasaulē tu spēj gūt uzvaras, tu spēj mainīties, augt un atstāt pēdas citu cilvēku dzīvēs. Tu spēj atstāt aiz sevis draudzi, kas lūdz. Tu spēj atstāt pēdas vēsturē. Draugs, hernhūtiešu draudzes ir atstājušas pēdas vēsturē. Mūsu brīvvalsts ir izveidojusies pateicoties hernhūtiešu brāļu draudzēm, pateicoties lūdzējiem. Dienvidkorejā ikviens mācītājs zina, kas ir pats svarīgākais, – tā ir lūgšana. Tā ir kristīga valsts, kurā ir lielākās draudzes pasaulē, un viņi plaukst un zeļ. Tiklīdz viņi pārstās lūgt, beigsies viņu idille. Nekad neatstāj lūgšanas! Lūgsim Dievu! 98% ar laiku to atstāj. Lai tavs jā ir jā un nē ir nē. Man atkal ir sajūta, ka viss, ko mēs tagad lūgsim, notiks. Man kādu laiku nebija šī sajūta, bet tagad parādījās. Vai tā ir Dieva zīme? Manuprāt, jā.
Debesu Tēvs, mēs Tev lūdzam, Dievs, svētī Latviju. Dievs, svētī Savu draudzi Latvijā. Dievs, pacel Savu draudzi kā spožu zvaigzni. Lai Latvijas draudze, neatkarīgi no konfesijas, atmirdz un ceļās. Lai Tava godība un slava caur Tavu draudzi nonāk Latvijas iedzīvotāju ģimenēs, valdībā, augšā, apakšā, visos slāņos. Tavs prāts lai notiek, lai zeme uzzied, ļauj latvju meitām un latvju dēliem ziedēt, dziedāt, diet no Tavas žēlastības, Dievs. Paldies, Dievs, ka Tev ir daudz spēka visām mūsu problēmām, jo Tev nav nekas neiespējams. Paldies, Dievs, ka Tev ir risinājums visām problēmām, ka Tu mūs vēlies svētīt. Mēs lūdzam par oktobra Tautas lūgšanu sapulci, lai tur ir Tava slava un godība, kas mainīs atmosfēru Latvijā. Paldies, Dievs, par piepildītām telpām, auglīgiem vadītājiem un līderiem, par stipriem kristiešiem pasaulē. Paldies, Dievs, ka mēs varam mācīt un vest aiz sevis daudz cilvēku, būt par piemēru tāpat kā mūsu bokseris. Lai katra draudze Latvijā cenšas lūgt un meklēt Tevi un cilvēkus, augt un piepildīt zemi ar Tavu slavu un godību. Slava Tev, Jēzu Kristu!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ticība un lūgšana” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
