Viss ir pa īstam

Svētrunas tēma ir „Viss ir pa īstam.
” Īpaši Jāņa evaņģēlijā Jēzus ļoti daudzas reizes saka: „Patiesi, patiesi…”. Es neizskaitīju precīzi, cik reizes, bet tas nav tik būtiski. Evaņģēlijos un arī vēstulēs ir vārds „patiesi”. Kad Jēzus grib atklāt Savu gribu tavā dzīvē, kādus principus, grib brīdināt, Viņš bieži saka: „Patiesi, patiesi…” Mūsu valodā vienkāršāk tas būtu – pa īstam. Viss ir pa īstam. Svētais Gars ir šeit, Viņa klātbūtne ir šeit. Ne tāpēc, ka es Viņu sajūtu, ne tāpēc, ka es dzirdu čīkstošas durvis un bērnu klaigas, kas traucē izjust Dieva klātbūtni. Tas viss traucē baudīt dievkalpojumu. Draugi, šīm sajūtām ir maza nozīme. Svētais Gars ir šeit! Patiesi, patiesi es jums saku! Ne tāpēc, ka tu sajūti Svētā Gara klātbūtni šeit, bet tāpēc, ka Dieva vārds saka: „Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” (Mateja 18:20) Ne tāpēc, ka šodien es īpaši varu piedzīvot Svēto Garu. Pēdējos trīs dievkalpojumos es piedzīvoju Svēto Garu šeit šajā vietā. Es nezinu, kā ir ar tevi. Vai tu arī piedzīvo Svēto Garu šeit, šajā vietā – dievkalpojumos? Kurš no jums šodien īpašā veidā piedzīvoja Svēto Garu? O, es neesmu vienīgais! Viņš nav šeit tāpēc, ka tu Viņu jūti. Viņš ir tāpēc, ka Jēzus saka: „Patiesi, patiesi, pa īstam esmu šeit!”

Es tev atklāšu dažas patiesības, kas tev palīdzēs staigāt šauro ticības ceļu, iet Dieva gribā; kas palīdzēs tev, lai Dievs varētu tevi pilnvērtīgi lietot un tavā dzīvē izdarīt visu to, ko Viņš grib izdarīt.

Nedaudz pafilozofēsim. Vai tu esi domājis par sevi? Ne par to, ko tu dari, bet, ka tu esi. Tā ir tāda dīvaina parādība – tu esi. Redzi, es tevi redzu no sevis, bet sevi es neredzu tā, kā tu redzi mani. Es neesmu uzcēlis mācību no tā visa, bet jau tad, kad biju maziņš, domāju, kur es būšu, kad es nebūšu. Es esmu. Tu esi. Kas tu esi? Un vai tiešām tas, kas ir rakstīts Bībelē, ka ir debesis un elle, un vai tiešām pēc tam, kad pienāks tas brīdis, kad citi mirs (kaut arī tev pašam liekas neticams tas brīdis, ka tu vari nomirt, un tu pareizi domā, jo tu nemirsi), mēs turpināsim dzīvi vai nu debesīs, vai ellē? Un vai tiešām būs tā, ka es nonākšu tur pēc tā, kā būšu dzīvojis un kā būšu ticējis? Tikai pasaki, ka tev ir milzīgā pārliecība, stabila, emocionāla un garīga pārliecība par to, ka ir debesis un elle? Vai tev ir simtprocentīga iekšēja pārliecība par to, ka tu būsi debesīs? Ja nu debesis nav? Tu esi. Un vispār, kas tu esi? Kas es esmu? Es daru tikai to, ko dzirdu no kādiem. Mēs visi esam tikai tie un darām tikai kaut ko, ko kāds mums iemāca. Kā viena no māsām šeit liecināja: „Izrādījās, ka manī nav nekas labs.” Mēs lasām Dieva vārdu, apmeklējam dievkalpojumus un darām to, ko dzirdam. Mums pašiem liekas nereāli, ka es darīšu to un man būs tā. Mēs vienkārši kaut ko darām. Es nezinu, vai tu vari mani saprast šajā brīdī, bet tā ir liela problēma. Mēs esam. Es daudzus jūs redzu, bet jūs katrs esat personība, katrs pats un katrs ne līdz galam izprotams. Kas tevi formē? Tu pats? Padomā uzmanīgi. Tu esi. Un ko tu šobrīd dari? Tu klausies. Ne pats no sevis tu izdarīsi kādus lēmumus un kādas darbības, bet tāpēc, ka es runāju. Bet es runāju ne tāpēc, ka es pats esmu izdomājis kaut ko runāt, bet es kaut kur esmu to dzirdējis un no kaut kā saņēmis. Šajā gadījumā no Bībeles. Galu galā, kas tad mēs esam un kas mūs vada? Paši? Nu pasaki godīgi, tev ir tā reālā sajūta par elli un debesīm? Tev ir tā reālā sajūta, ka tad, kad tu darīsi pareizas lietas, mainīsies tavs raksturs, tava ģimene, tu būsi bagāts, tu būsi plaukstošs un uzvarēsi? Tev ir tā reālā sajūta? Patiesībā tu vispār esi tāds aptaurēts. Vienkārši uz brīdi apstājies un ieskaties sevī. Tu redzi. Tu vienkārši te sēdi, tu vienkārši esi. Iedomājies, tu vienkārši esi! Un tas ir brīnums, ka tu vispār esi šeit! Tu vienkārši esi! Un ko tev darīt un kāpēc – patiesībā tev nav nekādas saprašanas par to. Tu dari kaut ko tikai tad, kad tev sāp – lai nesāpētu. Tu dari tikai kaut ko tādu, kad tev ir prieks, lai tev būtu vēl vairāk prieka. Bet pareizas lietas, lai tu tiešām spētu dzīvot un spētu uzvarēt, no kurienes tas viss nāk? Tu esi kā dators – tukšs, kad tajā nav programmas. Jo vairāk es par to visu domāju, jo mazāk kaut ko saprotu, un jo vairāk saprotu vienu lietu – bez Dieva un bez Viņa vārda, ja mums nav Viņa vārds, mums nav gaismas, mēs esam tumsā. Mēs esam, un mēs nezinām, ko darīt, mēs nezinām kur iet, un mēs nezinām, kas ir pareizi un kas ir slikti. Mēs rīkojamies pēc tā, ko mēs kaut kur dzirdam, pēc tā, ko mēs jūtam. Svētais Gars mūsos caur Savu vārdu kustina mūs un liek pareizi rīkoties, liek saprast. Es esmu sapratis vienu lietu – ka es pats neesmu nekas. Bez Dieva es esmu nulle, es esmu kā tukšs dators. Es spēju domāt, bet es nespēju sakarīgi domāt. Es spēju kaut ko darīt, bet es nespēju darīt pareizas lietas. Man atliek ticēt, ka Dieva vārds ir dzīvs. Man atliek tikai ticēt. Lūk, kāpēc Jēzus saka: „Patiesi, patiesi! Tas ir pa īstam!” Un man šodien ir laba ziņa, atklājums tev. Tu esi! Tu patiešām esi! Un tu patiešām esi mūžīgs radījums! Tu nedzīvo uz Mēness, tu dzīvo reālā pasaulē! Un katra tava darbība izsauc sekas. Pat katras tavas domas izsauc sekas.  Emocionāli traucējumi vai tieši otrādi emocionāli pacēlumi un stabilitāte, tava domu dzīve izsauc sekas. Man ir atklājums gan sev, gan tev, draugs! Mēs esam! Tu esi! Un Dieva vārds saka: „Patiesi, patiesi ir debess un ir elle! Patiesi, patiesi ir Dievs! Patiesi, patiesi Viņš tik ļoti ir pasauli mīlējis, ka nāca šeit virs zemes un nomira pie krusta un augšāmcēlās, un Viņš ir dzīvs!” Vai tu pats redzēji, ka Viņš nomira pie krusta? Tad par ko mēs runājam? Tev nākas ticēt! Vai tu sajuti Viņu? Jā? Tu sajuti un pēc tam nesajuti. No kā tu zini, ka Jēzus ir dzīvs? No tā, ka Jēzus pats Savā vārdā saka: „Patiesi, patiesi.” Lūk, mūsu ceļvedis. Tas Kungs ir mūsu ārsts. Viņš ir mūsu Gaisma, mūsu Tēvs, mūsu ārsts. Viņš ir mūsu Gans. Viņš ir svēts. Viņš ir varens, visspēcīgs. Viņš ir debess un zemes Valdnieks. Viņš ir visa Radītājs. Viņš ir Alfa un Omega. Viņš ir Sākums un Gals. Viņš ir Imanuēls. Dievs ir ar mums. Viņš ir Mesija, Kristus, Glābējs, Svaidītais, Izredzētais, Apstiprinātais, Pilnvarotais. Viņš ir Trīsvienīgs – Tēvs, Dēls un Svētais Gars – trīs vienā. Ir viens Dievs. Viņš ir! Patiesi, patiesi es jums saku: „Viņš ir!” Kad es Viņu jūtu un kad nejūtu – Viņš ir! Kāpēc? Kā es to zinu? Dieva vārds to saka – to atklāj Bībele. Jo Bībele ir dzīvs Dieva vārds. Un nevienā, kurš regulāri nelasa šo grāmatu, nepārdomā un nepielieto, nav dzīvības.

„Bet Jēzus tiem sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī.” (Jāņa 6:53)

Lasot Dieva vārdu, mēs baudām no Viņa. Tā ir Viņa miesa un Viņa asinis. Nevienā, kurš neapmeklē draudzi, kurš nav reāli Kristus miesā, kurš neiesaistās draudzē, nav dzīvības. Jo Jēzus saka: „Ja kas no manas miesas nebauda, tajā nav dzīvības.” Aleluja!

Es esmu! Un man reizēm aizmirstas, ka es esmu. Es esmu Kungā, attiecībās ar Viņu. Man šie jautājumi maz nodarbina. Esmu savienībā ar Dievu, ar Svēto Garu. Es zinu, ka man ir gaisma, man ir skaidri mērķi, skaidrs ceļš. Un es esmu viens no tiem, kas ir cieši nolēmis iet līdz galam. Kāpēc? Tāpēc, ka Dievs saka, ka šaurais ceļš ir pareizais ceļš. Ne platais, bet šaurais ceļš. Dievs saka: „Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.” Es eju un daru par mācekļiem visas tautas. Patiesi, patiesi.

„Un tie, kas bija laivā, metās Viņa priekšā ceļos un sacīja: „Patiesi Tu esi Dieva Dēls.” (Mateja 14:33)

Jēzus staigāja pa ūdens virsu. Mācekļi redzēja pārdabisko. Viņi tajā brīdī saprata, ka cilvēks to nespēj. Šis izteiciens – „Patiesi Tu esi Dieva Dēls”, bija emociju iespaidā. Pareizais variants bija, kad Jānim un Andrejam, kuri bija Jāņa Kristītāja mācekļi, kad garām gāja Jēzus, Jānis Kristītājs teica: „Skat, kur Dieva Jērs.” Nekādas emocijas. Viņi bija mācījušies. Viņi gaidīja Mesiju, viņi gaidīja Glābēju, pasaules grēku izpircēju. Re, kur Viņš ir! Jānis un Andrejs sekoja Jēzum, apciemoja Viņu mājās, iepazinās tuvāk un palika ar Viņu. Draugs, ja apustuļu lēmumi būtu balstīti uz Jēzus brīnumiem, uz emocionāliem piedzīvojumiem, tad līdz mūsdienām evaņģēlija vēsts nenonāktu. Kad mēs sludinām evaņģēliju? Tad, kad mums ir emocionāls pacēlums, kad mums ir bail, tad, kad mums ir prieks, vai tāpēc, ka Jēzus saka: „Ejiet un dariet par mācekļiem!”? Kad es atgriezos pie Dieva, man nebija jāsaka, ka ir jāliecina. Nevienam nebija mani jāmāca, ka ir jāsludina. Es nespēju klusēt. Manī bija emocijas vairāk kā vajag, daudz vairāk, nekā es spēju panest. Es nespēju panest to uguni, kas bija manī, ko es emocionāli sajutu. Es liecināju pa labi un pa kreisi, kam vajag un kam nevajag – visiem. Un reiz kāds brālis, kad mēs pastaigājāmies, parādīja man rakstu vietu no Bībeles.

„Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts.” (Romiešiem 10:9)

Viņš teica, ka mums ir jāliecina. Dieva vārds saka, ka mums ir jāliecina. Man likās dīvaini, kāpēc man ir vajadzīga pavēle liecināt? Taču iet laiks, iet gadi, veidojas pieredze, un es saprotu, ka bez paša Dieva vārda mēs esam, bet mēs nespējam pareizi izšķirt. Mēs nespējam pareizi saprast un pareizi rīkoties. Mēs esam, taču mēs esam dažādu pasaules spēku varā. Un mūs velk un stumda no vienas puses uz otru. Mēs esam, mēs eksistējam un nekur mēs neejam. Mēs nodzīvojam šo dzīvi tukšā, veltīgi un pēc nāves nonākam ellē. Jo ir tikai viens ceļš, patiesība un dzīvība. Ir tikai viens ceļš no elles uz debesīm, un Viņa vārds ir Jēzus Kristus! Svaidītais, Glābējs, Grēku Izpircējs. Pateicoties Kristus upurim. Tikai pasaki man, ka tu baigi perfekti izproti Kristus upura jēgu! Kā Jēzus šķīstī, kā atbrīvo. Jo vairāk es par to domāju un tiešām, es nevaru teikt, ka es vairāk saprotu.

Labi, mēs inkaunterā kārtējo reizi noskatījāmies fragmentu no filmas „Kristus ciešanas”. Ļoti skaisti. Jēzus sānos tika iedurts šķēps, iztecēja asinis un ūdens, kā rakstīts Bībelē, un trāpīja kareivim. Tajā brīdī, kad šīs asinis trāpīja kareivim, viņš nokrita ceļos Pestītāja priekšā. Viņā notika pārmaiņas. Lūk, Mela Gibsona versija par to, kā Jēzus asinis šķīsta no grēkiem. Lūk, tas ir attēlots filmā. Bet vai tā notiek? Tā ir viņa versija. Katram būs sava versija, kā tas notiek. Es nezinu kā tas notiek. Svarīgi pavisam elementāri vienkārši ticēt. Kā ticēt? Vienkārši apliecināt, pateikt: „Jēzu, es ticu, es pieņemu, ka Tu esi nomiris par maniem grēkiem un Tavas asinis šķīsta mani no katra grēka.” Viss. Kā? Es nesaprotu! Es pat nesaprotu kāda jēga ir tam, ka es to noskaitu. Es pat nesaprotu, kāpēc un ko tas reāli dod, ka es sekoju Kristum un daru pareizas lietas. Es nesaprotu, kā tas var būt. Es vienkārši esmu.

Es ceru, ka mani kāds šodien saprot. Aleluja!

„Bet virsnieks, kas tur klāt stāvēja Viņam pretī, redzēdams, ka Viņš tādā veidā bija miris, sacīja: “Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls.” (Marka 15:39)

Kāpēc šis virsnieks ticēja? Tāpēc, ka viņš redzēja un dzirdēja zemestrīci. Viņš redzēja brīnumus un zīmes, kas notika tajā brīdī, kad Jēzus mira pie krusta. Bet Jēzus saka: „(..) Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!”(Jāņa 20:29) Bez Dieva vārda tu esi tukšs un tumsā. Vai tev paliek skaidrāki šis vārds – tumsā? Ja nav Dieva vārda, ja tu mēnesi neesi bijis dievkalpojumā un neesi paņēmis rokā Bībeli, tu esi tumsā. Tev ir tikai tik daudz, cik ir galvā un nav skaidras, konkrētas vadības šodienai. Ir apkārtējo spiediens, cilvēku vārdi, masu mēdiji, kas piepilda tavu „es” un liek rīkoties. Draugi, viss ir pa īstam. Tas Kungs ir šeit pa īstam.

„Bet Jēzus tiem sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī.” (Jāņa 6:53)

Bez Kristus upura dzīvības nav tevī. Tu esi, bet tevī nav dzīvības. Tev ir slimības un depresija. Varbūt tev ir daudz naudas, taču laimi un apmierinājumu tā tev nenes. Tava nauda kalpo grēkam. Varbūt, ka tev ir perfekta ģimene, bet varbūt tieši otrādi, taču tam nav nekādas nozīmes. Ir citas lietas tavā dzīvē, kurās tu nespēj rast izeju. Un pats svarīgākais – mūžības jautājums. Vari apmeklēt jogu, vari iesaistīties reliģijā. Latvija ar to ir slavena – mums ir daudz reliģiju, daudz baznīcu ar torņiem un dažādiem izrotājumiem un simboliem. Mums ir pilni baznīcu saraksti ar cilvēku uzvārdiem, kuri ir kristīti, svētīti un laulāti baznīcā, kuri apēd priestera sniegto maizīti un dzer vīnu vakarēdiena laikā un tic, ka viņiem ir dzīvība. Taču, kas personīgi nepazīst Kristu, tiem nav dzīvības sevī.

„Jēzus viņiem atbildēja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs.” (Jāņa 8:34)

Es inkaunterā dzirdēju kādu liecību no savējiem, kurš teica, ka reiz ir pīpējis, dzēris, bet nav bijis vergs – viss bijis normāli. Iedzēra, uzpīpēja, bet nekādu problēmu nebija un viss bija kārtībā. Draugs, ja tu dari kādas no šīm lietām, tad tu esi vergs, pat to nezinādams.

„Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” (Jāņa 8:36)

Mana mamma teica, ka mans tētis esot teicis šādi: „Es varu dzert un es varu nedzert. Es neesmu alkoholiķis. Es neesmu vergs.” Es pats to nedzirdēju. Man bija četri gadi, kad tētis nomira.

Tu vari būt pats labākais cilvēks, bet, ja tu nepazīsti Kristu personīgi, tu esi vergs, jo tavā dzīvē noteikti būs lietas, kas neatbilst Dieva standartiem un kas tevi verdzina, kas velk tevi tur, kur tu negribi iet. Un Jēzus saka: „Patiesi, patiesi, viss ir pa īstam.” Viņš saka, ka tu patiešām esi, un Dievs saka, ka arī Viņš ir. Nu tikpat grūti, cik tev saprast, ka tu esi, bet vienkārši tu esi, tu jūti. Es arī esmu. Man kaut kā grūti saprast, ka reiz būs jānomirst un grūti ir arī saprast, kas būs pēc tam. Es neko nezaudēju, ja es ticu Dievam, bet, ja tu netici un ja izrādās, ka Dievs un elle ir, tad tu zaudē visu. Ja es ticu Viņam, neskatoties uz to, ka es esmu un manī kā cilvēkā nekā laba nav, un es nevaru izprast visas lietas, bet es pieņemu, ka debesis un elle ir, un ka Viņš ir manu grēku izpircējs, es ticu Viņam un dzīvoju ar Viņu. Mana dzīve mainās, un es nodzīvoju pilnvērtīgu dzīvi. Un ja beigās izrādās, ka Dieva nav, es esmu nodzīvojis labu dzīvi! Bet, ja izrādās, ka Dievs ir, tu nonāc mūžīgā pazušanā. Lūdzu, lūdzu, kāds pasakiet, ka jūs sapratāt, par ko es runāju! Tev arī ir tādas domas? Iedomājies, tu skaties uz sevi, bet tu neredzi savu seju. Es tavu seju redzu, bet tu savu nē. Jūs redzat manu seju, bet es savu seju neredzu. Ja ir garš deguns, tad degunu nedaudz redz. Tātad es skatos no iekšienes un neredzu sevi no ārpuses. Tāda jocīga sajūta, kad par to aizdomājas. Es esmu un vai tiešām esmu tāds pats kā visi citi? Tu redzi, ka tu esi un nav neviena kā tu. Kā tu zini, ka visi pārējie ir? Tu skaidri zini tad, kad tu redzi no sevis, no iekšienes, ka tu esi, tu pastāvi, bet nevari saprast, kā esi radies. Bet viņi? Varbūt viņi ir marsieši? Varbūt viņi nejūt tā, kā tu. Varbūt tu esi pārāks par viņiem. Draugi, bez Dieva vārda ir auzas. Tas ir vienīgais mūsu ceļvedis. Paldies Dievam par Viņa vārdu! Paldies Dieva, ka Viņš mums ir atklājies Jēzū Kristū. Es vienkārši runāju tādas lietas, ko man šķiet, ka citi to nevar saprast, bet mēs esam gudri, jo es jau neesmu citāds. Jūs taču domājat to pašu! Es to nevaru saprast. Kāpēc man būtu jātic Dieva vārdam? Kāpēc mēs vispār esam šeit? Galu gaļā – nu kurš to ir pierādījis, ka Dievs ir un ka šī draudze ir no Dieva?

Es tev nedaudz vēl kaut ko pateikšu. Vēl nedaudz filozofijas. Mēs savā būtībā katrs esam egoisti. Mēs esam. Mēs nevaram simtprocentīgi būt pārliecināti, ka otrs arī ir. Kā tu zini? Tev nākas pieņemt, ka viņš ir, jo tu redzi, ka ir. Tādas pašas acis, mati, nu līdzīgi. Un ļoti iespējams, ka viņš jūtās tāpat, kā tu – ka viņš ir. Tagad klausies – savā būtībā mēs esam mazi egoisti. un lai mums būtu kaut maziņš prieciņš, mums vajag sabiedrību. Lai mēs varētu kaut ko sasniegt, virzīties uz augšu, ir vajadzīgs kāds, no kā pasūkt enerģiju. Tu esi kā mazs vampīriņš. Nu, ko jūs visi esat man piesūkušies! Ziniet, kāpēc es jums esmu vajadzīgs? Jūs esat mazi egoisti. Jums no manis kaut ko vajag, jo es savā būtībā, savā „es” stāvoklī, sevī pats esmu iepazinis Dievu, Viņa principus, un tev tos vajag. Lai tu apmierinātu savas mazās, egoistiskās vēlmes. Tev mani vajag! Aleluja! Bet, kad es šeit stāvēju slavēšanas laikā, man bija egoistiska vajadzība – es vēlos piedzīvot Svēto Garu! Un slavētāji šoreiz bija tik labi sagatavojušies, arī citas reizes bija centušies. Slavēja, pielūdza, dziedāja un es šeit apraudājos. Es pat nevarētu teikt, ka apraudājos. Man vienkārši tecēja asaras. Man tā ir diezgan bieži, kad Svētais Gars aizskar. Mūzika palīdz. Svētā Gara iedvesmota mūzika, kad to izpilda Svētā Gara piepildīti cilvēki, aizskar tevi. Tā ir mana egoistiskā vēlme. Kāpēc tieši man vajag kaut ko piedzīvot? Man vajag slavētājus!

Esmu saņēmis no Dieva uzdevumu. Tēvreizē ir rakstīts: „Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” Dievs grib celt Savu valstību, Viņš saka, ko man to būs darīt, esmu sapratis no Dieva ka man tas ir jādara. Vai es viens varu to izdarīt? Man ir sava egoistiska vajadzība, jūs man esat vajadzīgi. Mēs cits citam esam vajadzīgi, lai apmierinātu savas egoistiskās vēlmes.

Un tagad kāds godīgs jautājums, godīgi arī atbildiet. Es zinu, daži teiks, ka tā varbūt nebija. Jautājums tiem, kas ir apprecējušies, vai kas gatavojas precēties. Vai jums vienīgā vēlme ir darīt laimīgu otru cilvēku? Es tev pateikšu, kādas ir tavas vēlmes. Pirmkārt, tu gribi seksu, tu gribi apmierināt savas egoistiskās miesas vēlmes, draugs. Un, protams, tu gribi darīt nedaudz laimīgu arī otru cilvēku, un tu gribi ģimeni. Un tagad jautājums – tu gribi ģimeni? Kas tā vispār ir par vēlmi? Tava egoistiska vēlme: „Es gribu ģimeni! Es gribu bērnus, man jau 40 gadu un nav vēl bērni.” Kāpēc tu precies? Es gribu bērnus! Nu tad taisi tagad un pelni, gādā, un strādā. Atvēri kaut nedaudz acis? Mēs esam egoistiski. Nedomā, ka tavai otrai pusei ir citas vajadzības un vēlmes.

Draugs, tev ir tādas lielas, stilīgas, rozā brilles. Es kad konsultēju jaunlaulātos, kuri gatavojas precēties un viņiem nolieku laiku līdz kāzām, tad parasti vienmēr vienam ir tādas rozā stilīgas brilles, un otram arī ir tādas pašas. Es sēžu pa vidu, abi skatās viens uz otru un es saku: „Viņam ir tādas un tādas lietas, tādi trūkumi, un tev ar to nāksies pēc tam sadzīvot.” Viņš nemaz nedzird, viņam ir vēlme, viņu velk. Mēs cits citam esam vajadzīgi un pienāks laiks, kad tās rozā brilles tiks noņemtas un tev nāksies mīlēt otru cilvēku. Un atkal, kā mīlēt, ja tev nav Dieva vārds, ja tev nav Svētā Gara? Tu nespēj pilnvērtīgi mīlēt.

Ko jūs visi dariet inkaunteros? Kāds gars bija pamatā visiem grēkiem un neveiksmēm, kurš gars tas bija? Nepiedošanas, ļaunuma un atstumtības gars. No labākām ģimenēm, no sliktākām, visi mēs braucam uz inkaunteru un gandrīz visiem ir viena un tā pati problēma, atstumtība. Kur tad jūs normālās ģimenēs ieguvāt atstumtību? Tāpēc, ka bez Dieva mīlestības nav iespējams pilnvērtīgi mīlēt savus bērnus.

Reiz draudzē, kur es senāk biju, ieklīda kāds vīrs un uzsāka asu vārdu pārmaiņu pēc dievkalpojuma ar manu mācītāju. Viņš teica: „Pierādi, ka Dievs ir!” Un mācītājs toreiz teica skaļi: „Viņš izmainīja manu dzīvi!” Es zinu, ka Dieva vārds ir ass un spēcīgs. Es zinu, ka tieši šis vārds ir izmainījis manu dzīvi un man Viņu vajag. Alleluja! Tā ir mana ego vēlme, es bez Viņa nevaru. Es bez Viņa neesmu nekas! Patiesi, patiesi, pa īstam es jums saku, ka es biju dzērājs un narkomāns.

Limbažos, teātra mājā, mums bija draudze un mēs tur noturējām dievkalpojumus. Tur bija administratore, tāda mīļa, mīļa tantiņa, vārdā Anniņa. Un vienreiz es viņai sāku liecināt, ka es biju dzērājs un narkomāns. Alleluja! Viņa skatās uz mani, smaida un nepieņem to. Nē, tas nevar būt! Es pat nezinu, vai viņa tagad ir to pieņēmusi. Nezinu vai viņa to ir sapratusi, jo viņa nav mani redzējusi ne reizi kā narkomānu.

Vai tu saproti, mēs esam! Viņa nav mani redzējusi citādu, viņa nevar tam noticēt, bet tā ir patiesība. Es biju dzērājs un narkomāns. Pats saviem spēkiem nespēju tikt galā ar savu dzīvi un manis nebūtu šodien starp dzīvajiem, ja es 2000. gada 17. martā neatdotu savu dzīvi Jēzum Kristum. Viņš izglāba mani! Patiesi, patiesi es jums saku – Jēzus ir dzīvs! Viņš izmainīja manu dzīvi, te es esmu. Un Dievs caur mani šodien maina simtiem cilvēku dzīves, es varu teikt simtiem, jo mēs jau divi simti esam. Alleluja!

Man ir vajadzīgs Dievs! Dievam esmu vajadzīgs es, jo Viņš mani mīl un Viņš vēlās ar mani sadraudzību. Esmu Viņa bērns, Viņš ir mans Tētis! Es esmu Viņam vajadzīgs, un tieši tāpēc Viņš nāca, lai atpirktu mani ar Savām asinīm Jēzū Kristū no grēka varas, no velna varas. Es esmu Viņam vajadzīgs un man ir vajadzīgs Viņš. Es tev esmu vajadzīgs un tu man esi vajadzīgs, jūs cits citam esat vajadzīgi. Mana sieva man ir vajadzīga, sievai es esmu vajadzīgs. Un es nekad, nekad, nekad netikšu no viņas vaļā, savukārt viņa nekad, nekad, nekad netiks vaļā no manis. Tas nav iespējams! Patiesi, patiesi es jums saku, mēs patiesi esam laulībā.

Dievs izmaina dzīvi, kad tu pieņem Viņu par savas dzīves ceļa radītāju, par savu tēvu, par savu vadītāju un tieši Viņš ir tas, kurš izdara izmaiņas pie tevis. Un tu esi un tu to redzi. Ir, ir un ir, Dievs ir! Dievs ir šeit! Viņš ir dzīvs! Jēzus saka: „Patiesi, patiesi, pa īstam Es Esmu!” Ko Viņš teica Mozum? Mozus teica: „Kā tevi sauc?” Dievs teica: „Es Esmu!” Tātad Dievs ir nodarbināts ar to pašu, ko mēs. Mēs esam! Viņš ir nodarbināts ar tām pašām domām, Viņš ir! Dieva Vārds ir dzīvs!

„Jēzus saka: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.”” (Jāņa 3:3)

Patiesi, patiesi, ja tu nepiedzimsti no augšas jeb, citiem vārdiem:

“Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.” (Mateja18:3)

‘Piedzimt no augšas” nozīmē tapt kā bērnam. Kā bērnam pieņemt jauno mācību, atmet visu veco, visas vecās zināšanas, pieredzi un sākt jaunu pieredzi kopā ar Kristu, kā bērnam. Pretējā gadījumā Jēzus saka: „Pa īstam tu nenāksi debesīs.” Viņš saka: „Patiesi tu nonāksi pazušanā, ja tu netapsi kā bērns un nesāksi pieņemt to mācību, ko tev dod Bībele.”

Jēzus saka jūdiem un farizejiem:

„(..) ka uz jums nāktu visas nevainīgās asinis, kas izlietas virs zemes no taisnā Ābela asinīm līdz Caharijas, Barakija dēla, asinīm, ko jūs nokāvuši starp Dieva namu un altāri. Patiesi Es jums saku: tas viss nāks pār šo dzimumu.” (Mateja 23:35-36)

Viņš saka: „Patiesi Es jums saku, jūs atgrūžat Dieva dēlu. Jūs atgrūžat tēva mīlestību Jēzū Kristū, jūs vajājat praviešus, jūs viņus nogalināt. Asinis nāks pār jums!” Lūk, holokausts, lūk, Hitleram dotā iespēja nogalināt sešus miljonus upuru, plus daudzas citas vajāšanas un ebreju upuri, kas ir bijuši gadu simtos. Un tu domā, ka tu esi kas cits?

„Ebrejs” tulkojumā nozīmē svešinieks. Un sākotnēji ar konkrētu tautu tam maz sakara, runa ir par Dieva draudzi. Ir cilvēki, kuri strādā pie tā, lai šķeltu draudzes, ir tādi, kas tēlo kristiešus, ir tādi, kas pavedina meitenes vai otrādi. Ir mācītāji, kas vienkārši iedzīvojas, ja ir no kā.

Draudzēs, draugi, ir ļoti zemi svētuma standarti, arī harizmātiskajās draudzēs. Arī tādās, kas ir lielākas par mūsu draudzi, pagaidām. Ir ļoti zemi svētuma standarti, netiklība plaukst un zeļ. Neviens draudzē nezina, ar ko katrs nodarbojas, ar ko katrs kārtējo reizi ir gulējis, ar ko precas, nezin. Bībeli lasa pa svētdienām dievkalpojumos, labākajā gadījumā. Ļoti zemi svētuma standarti. Un Jēzus saka: „Tev būs tāds pats holokausts.” Viņš saka: „Es patiesi jums saku, šīs asinis nāks pār jums!” Tas nozīmē – pazušana tev garantēta. Un tu vari saukt Dievu par savu Tēvu, tu vari saukt sevi par kristieti, tu vari līmēt uz savas mašīnas kristīgus simbolus, tu vari kalpot draudzē, bet bez svētas dzīves neviens To Kungu neredzēs. Jēzus saka: „Draugs, pa īstam, patiesi atgriezies realitātē”. Tu esi. Ir Dieva principi un tu būsi, lai cik neticami tev tas šķiet šajā brīdī, bez svētas dzīves, bez Kristus upura, bez nodošanās Viņam mēs nonākam tajā vietā, kur Dieva nav.

„Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva.” (Jāņa 14:12)

Tāpēc jau Jēzus divas reizes saka: „Pa īstam, patiesi, patiesi tu vari darīt to pašu ko es daru.” Jēzus izdzina ļaunus garus, tu arī vari. Vai Jēzus dziedināja slimos? Tu vari dziedināt. Vai Jēzus bija slims? Arī tu vari būt vesels! Vai Jēzus bija nabags? Viņam bija kasieris Jūda, arī Viņam pietika naudas. Dieva vārds saka, ka Viņš pie krusta kļuva nabags mūsu dēļ, lai viņa nabadzība kļūtu mums par bagātību. Ābrahams bija bagāts, Īzaks bija bagāts, Dieva vārds to saka. Jēkabs bija bagāts, viņi deva Dievam, viņi kalpoja Viņam. Tu vari būt bagāts, tu vari būt vesels!

Patiesi, patiesi es jums saku, es biju slims ar tuberkulozi un es biju slims arī ar hronisku bronhītu. Un patiesi, patiesi es jums saku, ka esmu pilnīgi vesels. Nevaru pierādīt, bet elpoju taču, skrienu, staigāju, sludinu. Alleluja! Tu vari darīt to pašu, ko darīja Jēzus, pa īstam!

Jēzus saka: „Patiesi, patiesi, tāpat kā es vadīju Savu grupiņu, tāpat arī tu vari vadīt savu grupiņu.” Jautājums, vai tu gribi? Jo, lai vadītu grupiņu, ir jāizaug līdz noteiktam līmenim.

„Jēzus teica: „Patiesi Es jums saku: neviena nav, kas atstājis namu vai brāļus, vai māsas, vai māti, vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus Manis un evaņģēlija dēļ, kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, kaut arī ar vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvību.”” (Marka 10:29-30)

Jēzus saka – patiesi zaudējot, mēs iegūstam. Mums ir grūti dot, grūti maksāt cenu. Grūti! Bet Jēzus saka: „Pa īstam, tu esi!” Vai tiešām tā var būt? Tur jau tā lieta, ka mums vienkārši jāpieņem lēmums. Jā, zaudējot es iegūstu, maksājot cenu es iegūstu. Dodiet tad jums taps dots. Viss ir pa īstam!

„Bet Jēzus tiem saka: “Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.” (Mateja 17:20)

Saproti ar prātu un pieņem. Tu esi. Dievs ir, un tikai Viņa principi tevi ved pareizajā virzienā. Viņš saka: „Patiesi, tu vari pārvarēt jebkuras grūtības un problēmas savā dzīvē.” Jēzus saka – pa īstam, viss, kas tev notiek, ir pa īstam, mēs esam īsti dzīvi cilvēki. Mēs esam vajadzīgi Dievam, un Viņš ir vajadzīgs mums. Mēs esam vajadzīgi viens otram, mēs esam komanda, ģimene, kas ir nešķirama. Ne augstumi, ne dziļumi mūs nešķirs. Pāri visam ir Dievs un Viņš mūs tā ir radījis, mēs nevaram būt vieni.

Kāpēc tad cilvēkus iesloga karceros? Tā ir spīdzināšana, tās ir mocības. Cilvēks iznīkst un nomirst šādā kamerā, viņš paliek līdzīgs dzīvniekam. Vienīgais glābiņš, ja viņam tur ir Bībele. Bet Dievs nav paredzējis tā – tikai Dievs un cilvēks. Dievs ir paredzējis, ka mēs esam savienoti ar neredzamām saitēm, mēs varam dzīvot un eksistēt un uzvarēt tikai kopā. Mēs esam vajadzīgi, mēs ņemam cits no cita un dodam cits citam.

Es ceru, ka kādam no šīs dienas gribēsies būt vairāk grupiņā un draudzē. Tu mums esi vajadzīgs, bet, pirmkārt, tev esam vajadzīgi mēs. Tā emocionāli tu nemaz tik ļoti man neesi vajadzīgs, tos, kurus es nepazīstu, kuri vēl tālu no mums. Tu nemaz tik ļoti neesi vajadzīgs, draugs, bet tev esmu vajadzīgs es un tev ir vajadzīga draudze. Jo man nav liela daļa gar tiem kas ārpusē, bet Dieva vārds saka – ej un meklē viņus. Ej un spied nākt iekšā, ej un palīdzi viņiem. Bet tā kā cilvēkam man tevi nevajag, man te draugi ir daudz. Tev vajag!

„Un, ja viņam laimējas to atrast, patiesi Es jums saku: viņš vairāk priecājas par to nekā par tām deviņdesmit deviņām, kas nav nomaldījušās.” (Mateja 18:13)

Jēzus saka: „Patiesi, tad kad tu uzmeklē pazudušo un izglāb viņu, tad kad tu sāc aprūpēt cilvēkus, tad atnāk prieks un cita veida emocijas, kas tev egoistam ir vajadzīgas.” Bet vispirms ir jādod. Mūsu lielais jautājums – vai tiešām tā būs, ka tad, kad es sākšu kalpot, uzņemšos savus pienākumus, vai es tiešām iešu pa panākuma kāpnēm aizsniegt, nostiprināt, apmācīt un izsūtīt, iešu pie cilvēkiem un glābšu viņus, sludināšu un kalpošu? Vai tiešām tad būs, kā mācītājs saka? Dieva vārds saka, ka vairāk ir prieks par vienu pazudušo, ka viņš tiek atrasts. Tad, kad tu atradīsi, tad redzēsi, ka arī emocionāli Dievs pie tevis darīs lietas. Gan emocionāli, gan garīgi, gan fiziski, gan finansiāli Dievs darīs pie tevis lielas lietas.

”Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā.” (Jāņa 16:23)

Dievs atbild tev to, ko tu lūgsi. To tu arī dabūsi. Šeit būs megadraudze, jo es lūdzu par megadraudzi, jo arī tu lūdz. Un tu būsi megadraudzes dalībnieks. Alleluja!

Patiesi, patiesi es tev saku, ka tu esi tajā vietā, kur tava personība uzplaukst, kur tu kļūsti bagāts. Pāvils filipiešiem saka: „Jūs esat bagāti visās lietās, apziņā, gudrībā, ticībā”, visās lietās, arī materiālās.

Es redzu uzplaukumu jūsu dzīvēs, es redzu jūs bagātus un brīvus. Es redzu katram mājas grupiņas. Divpadsmit un simt četrdesmit četrus mācekļus katram. Es mēģinu redzēt. Es par to lūdzu. Es redzu normālas ģimenes ar ticīgiem bērniem, kuri kalpo draudzē, nevis pasaulē. Es redzu draudzi, kas ir mega draudze Latvijā, kas sapulcējās „Arēnā Rīga”.

Lai Dievs svētī katru draudzi, katru cilvēku, katru kristieti, ka mēs augam un vairojamies. Mums būs kā filmā „Preobražeņije”, mums būs savs policijas priekšnieks, ugunsdzēsēju priekšnieks, ārlietu un iekšlietu ministrs. Patiesi, patiesi Dievs mums saka – visu, ko jūs lūgsit, to Es došu.

Noslēgumā:

„Tas, kas sēdēja goda krēslā, teica: “Redzi, visu Es daru jaunu.” Tad Viņš teica: “Raksti! Jo šie vārdi ir uzticami un patiesi.” (Atklāsmes grāmata 21:5)

Šie vārdi ko es runāju, Dieva vārdi, ir uzticami un patiesi. Tu esi! Ja tu tos pieņem, Dievs tevi vada, ceļ un apmierina visas tavas vajadzības, emocionālās, fiziskās un garīgās. Viņš dara tevi par uzvarošu cilvēku, Viņš dara tevi par lielas megadraudzes dalībnieku, kurš strādā pie tā, lai dvēseles tiek glābtas. Es ticu, ka Latvijai ir nākotne, un mēs esam viņas nākotne. Mēs esam Latvijas nākotne, un tā ir patiesība. Tieši tāpat kā hernhūtiešu brāļu draudzes Latvijā. Lūk, viņi bija Latvijas nākotne, pateicoties viņiem Latvija vispār pastāv vēl šodien. Tā ir aizmirsta kustība, ko nepiemin un cenšas slēpt. Taču tieši viņi bija tie, dēļ kā Latvija šodien pastāv un latvieši kā tauta vispār.

Es jūs mīlu! Tu esi! Un es esmu! Dievs ir! Mums ir Viņa vārds un mēs plauksim un zelsim. Un tu plauksi un zelsi! Alleluja!

Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska un Inese Meijere