Šodien ir īpaša diena! Latvijai šodien ir īpaša diena.
Varbūt kāds zina, kāpēc karogi šodien ir izkārti? Šodien ir barikāžu atceres diena. Tieši šajā dienā, pirms daudziem gadiem sāka celt barikādes. Latviešu tauta iestājās par savu brīvību. Interesanti, ka starp tiem cilvēkiem, kuri kļuva par upuriem un krita šajās barikāžu dienās, kad Krievijas armijas specvienība centās ieņemt latviešu tautai un valdībai stratēģiski svarīgus punktus, bija gan latviešu vārdi, gan krievu vārdi un uzvārdi. Man tā šķiet, ka latviešu un krievu tauta tajā brīdī bija tuvāka viena otrai kā jebkad. Tuvu mēs esam jau tāpat. Viņi sargāja Latvijas neatkarību un brīvību. Šodien no rīta pārdomāju – brīva Latvija. Kas ir brīva Latvija? Un vai ir iespējams būt brīvai Latvijai un brīvai tautai, ja Latvijas sabiedrība, ģimenes, un katrs individuāli iekšēji nav brīvs? Kādu dienu mēs pieminam? Toreiz mēs visi dziedājām „Dievs svētī Latviju”. Vai kāds atceras Ievas Akurāteres lūgšanu „Palīdzi Dievs mūsu latviešu tautai”? Vai atceras kāds šo lūgšanu, šo dziesmu? Tā nav vienkārša dziesma, tā ir lūgšana. Un Dievs uzklausīja lūgšanu. Arī mūsu himna, un paldies Dievam, ka mums tāda ir, nav vienkārši dziesma, tā nav tikai himna, tā ir tautas lūgšana – Dievs svētī Latviju. Dievs svētī Latviju!
Tikai Dievs piešķir neatkarību. Pat par to, ka Latvija un latviešu nācija vispār ir kā nācija šodien, mums atkal ir jāpateicas tikai un vienīgi Dievam. Tie ir fakti, par kuriem ļoti skopi un maz runā gan mūsu skolas programmā vēsturē, gan vispār sabiedrībā. Ne Vācijas impērija, ne Krievijas impērija, ne bijušā PSRS diktatūra, neviens nebija ieinteresēts atklāt šos faktus par latviešu tautu, par tās vēsturi. Mums mūžīgi viss ir pasniegts tādā gaismā, kādā to ir gribējušas okupācijas varas. Un ir fakts Latvijas vēsturē, kad tad, kad latviešu tauta vēl bija dzimtcilvēki, kad šeit saimniekoja vācu baroni un no otras puses krievu cars sadzīvoja ar vācu muižniekiem, latvietis bija ne vairāk kā baurs, jeb vergs, kuram nebija daudz tiesību, kuri strādāja paši uz savas zemes, kas piederēja vācu baroniem. Un tad uz Latviju atceļoja vācu ticīgie brāļi, kurus dēvēja arī par hernhūtiešiem jeb brāļu draudzēm. Un vēstures grāmatās, tiesa, ne visās, mēs varam lasīt šos notikumus. Tā bija pirmā reize, kad vācieši atnesa latviešu tautai kaut ko patiešām vērtīgu un tas bija Jēzus Kristus. Tie nebija katoļi, tie nebija luterāņi, tie nebija pareizticīgie, tā nebija reliģija, bet tie bija bībeliski ticīgie kristieši, kuru sākums ir Hernhūtē, kuru sākums ir Čehijā, kurus katoļu baznīca vajāja un nogalināja. Janu Husu, kurš bija šīs kustības iesācējs, katoļu inkvizīcija sadedzināja uz sārta.
Tad šī kustība strauji izplatījās un nonāca līdz Latvijai. Latviešu ģimenēs, latviešu saimniecībās sāka mācīt par Jēzu Kristu, sāka mācīt Bībeli. Latviešu zemnieki, iepazīstot Kristu kā savu Glābēju, tika izglābti no saviem grēkiem un pārmainījās viņu dzīve. Viņi piedzima no augšienes un kļuva brīvi. Viņi kļuva brīvi no iekšienes. Kaut arī viņi dzīvoja apspiestā tautā, taču iekšēji viņi ieguva brīvību. Un šī kustība izplatījās milzu mērogos. Arī Igaunijā. Kad latviešu tauta sanāca kopā uz šo brāļu draudžu dievkalpojumiem, kas ļoti atšķīrās no tradicionālajiem, tradicionālās draudzes tukšojās. Daudzas verstis jeb kilometrus ar kājām latviešu tauta saplūda tajās vietās, kur notika dievkalpojumi. Zemnieki kļuva turīgāki, Dievs svētīja viņus materiāli. Viņi cēla saiešanas namus, savas baznīcas. Arī brīvdabas muzejā ir šāds saiešanas nams, viņš pašlaik tiek atjaunots. Es domāju, ka nākamajā pavasarī, vasarā, viņš jau būs apskatāms, šovasar vēl nebija pilnībā atjaunots. Tur ir koka soli, galds mācītājam. Mācītājus dēvēja par tētiņiem, tur bija sava kārtība. Sievietes un vīrieši dievkalpojumos sēdēja atsevišķi. Latviešu zemnieks uzplauka un kļuva turīgs. Ja kāds ir redzējis latviešu filmu „Rūdolfa mantojums”, tas zemnieks Rūdolfs bija tiešs rezultāts šai hernhūtiešu atmodai. Zemnieki kļuva turīgi. Līdz tam viņi bija vairāk vai mazāk piesaistīti savam baronam, savai muižai, savam pagastam. Un latviešu tauta, saplūstot uz šiem dievkalpojumiem, pēc daudzu gadu pārtraukuma, apzinājās sevi kā nāciju un tautu. Baumaņu Kārlis, kurš ir uzrakstījis mūsu himnu, ir tieši saistīts ar brāļu draudzēm. Un arī ļoti daudzi mūsu pirmie inteliģences darbinieki Latvijā, latviešu mācītāji un skolotāji. Valmieras skolotāju seminārs – lūk, no kurienes izglītība! Rezultātā Latvijā izglītības līmenis bija augstāks nekā Eiropā, piemēram, Francijā. Lasīt pratēju skaits starp latviešiem, starp zemniekiem, bija augstāks nekā dažās attīstītās Eiropas valstīs. Krogi aizvērās un baznīcas bija tukšas. Es domāju par rokām celtām baznīcām. Lūk, no kurienes vispār ne tikai garīgā, bet arī nacionālā atmoda Latvijā. Pirmā inteliģence, pirmie līderi nāk tieši no brāļu draudžu atmodas. Dievs, svētī Latviju!
Dievs deva un saglabāja šo nāciju, tik mazu nāciju, tik mazu tautu. Es piederu pie tās un tu piederi pie tās. Un te ir tava zeme. Tā ir tava tauta. Un ja runa ir par tīrasiņu latviešiem un ne tīrasiņu latviešiem vispār – aizmirsti! Te neviens nav tīrasiņu latvietis, jums daudziem rados ir vācieši, krievi, poļi, lietuvieši un igauņi. Mēs esam sajaukums, tikai runājam latviski. Mēs varam domāt, ka esam tīrasiņu latvieši, bet, protams, ka mēs visu nezinām. Fakts ir tāds, tu esi šeit un te ir tava valsts. Un Dievs ir svētījis šo valsti. Par to, ka tā vispār vēl pastāv, var pateikties Dievam.
Draugs, valsts jeb tautas brīvība ir atkarīga no katra cilvēka iekšējas brīvības. Jo vairāk cilvēku, kuri pazīst personīgi Jēzu Kristu un kas ir iekšēji brīvi, jo vairāk iespēju nācijai un tautai šo brīvību tiešām paturēt arī fiziski. Dievs svētī Latviju!
Un šodien es gribu padalīties ar kādu noslēpumu – kā dzīvot brīvībā? Kā saņemt šo brīvību? Kā dzīvot uzvaras pilnu dzīvi? Šeit šodien nebūs tāda īpaša mācība ar skaistiem punktiņiem, kas jādara un kā jādara. Būs tikai divas lietas. Es runāšu tikai par divām lietām – vietu un laiku lūgšanai. Paprasi savam kaimiņam, vai tev ir vieta un laiks lūgšanai?
Visa pamatā ir lūgšana, pat mūsu himna ir lūgšana. Visur ir lūgšana. Visam pamatā ir lūgšana, tā ir mūsu saruna ar Dievu. Un es nerunāšu šodien par grēku nožēlu, pat nerunāšu par svētu dzīvi, es nerunāšu par Svētā Gara darbību, par Svētā Gara dāvanām, nerunāšu par finansu lietām, kā būt bagātam, es runāšu par pašu pamatu visām lietām, ko Dievs ir paredzējis. Par pamatlietām. Lūgšana – tas ir ļoti vienkārši. Jebkuram cilvēkam, kam tu paprasīsi, vai tu lūdz Dievu, ļoti reti kāds teiks, ka nē. Pārsvarā visi cilvēki lūdz Dievu. Attiecīgos laikos, attiecīgās vietās. Tikai, atšķirība starp tiem, kas tiešām lūdz un tiem, kas nelūdz, ir tāda – tie, kas nelūdz, ir tie cilvēki, kas lūdz tikai tad, kad viņiem ir slikti, tikai tajā brīdī, kad viņiem ir vajadzība. Un tā nav lūgšana. Īsta lūgšana, kas tiešām nes augļus, kas atbrīvo tevi iekšēji un izmaina apstākļus tev apkārt, tā ir lūgšana, kura ir disciplinēta, plānota, regulāra, kurai ir laiks un vieta. Laiks un vieta!
Tātad ne tik daudz par lūgšanu šodien runāsim, bet par laiku un vietu lūgšanai. Tev ir nepieciešams laiks un vieta lūgšanai. Ja tev būs laiks un vieta lūgšanai, tu tiešām varēsi baudīt un saņemt visus Dieva apsolījumus, saņemt savu brīvību un ietekmēt procesus sev apkārt. Tu vari būt bagāts. Tu vari būt brīvs. Tu vari būt svētīts. Tu vari sevi kontrolēt. Tu vari normāli ieņemt savu vietu ģimenē. Tu vari pareizi audzināt un izaudzināt savus bērnus. Tu vari! Tu to vari, ja tev ir laiks un vieta lūgšanai. Psalmu autors raksta:
„Mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva. Kad es nokļūšu tur, kur es varēšu parādīties Dieva vaiga priekšā?” (Psalms 42:3)
Mana dvēsele slāpst pēc Dieva! kad es varēšu parādīties, Dieva vaiga priekšā, Dieva tuvumā? Nav nekā labāka, pēc kā slāpt, pēc kā vēlēties, kā pēc laika un vietas, pēc Dieva, kad tu esi viens pret vienu ar Viņu savā lūgšanu istabā. Tā ir vieta kur tu esi ieplānojis un kur tu pavadi laiku ar savu Radītāju.
Kad tu lasi Bībeli, Dievs runā ar tevi. Kad tu lūdz, slavē un dziedi, tu runā ar Dievu. Reizēm Dievs runā arī dzirdamā balsī. Tomēr visa pamats ir Dieva vārds, Dievs pamatā runā uz mums caur Dieva vārdu. Šajā pašā psalmā:
„Par to man tīkas domāt, kad sirds ir pilna, kā es kādreiz ticīgo pulkā gāju Dieva namā ar skaņām gavilēm un slavas dziesmām svētceļotāju vidū.” (Psalms 42:5)
Par ko tev patīk domāt? Par ko psalmistam tīkas domāt? Nav nekā labāka, par ko domāt un ko darīt, kā lūgšana un personīgas attiecības ar Dievu, kur esi tikai tu un Dievs. Un nav labākas vietas kur būt kopā ar draugiem, kā tavā draudzē, kuriem ir viens mērķis – iepazīt Dievu un darīt Viņa prātu un dzīvot Viņa gribā. Nav labākas vietas kur būt, kā savā grupiņā, kur ir tavi draugi. Ja arī tēvs un māte tevi ir atstājuši, tad šeit ir tavi draugi un te ir tavs Dievs!
Tā raksta psalmists – mana dvēsele slāpst pēc tā brīža, kad es nokļūšu Dieva vaiga priekšā, Dieva tuvumā. Ik reizes, kad tu esi dievkalpojumā, tu esi Dieva tuvumā.
Kā jau jūs dzirdējāt liecību no inkauntera, kāds puisis vēlējās ļoti sajust Dievu, bet nesajuta. Dievs ir ar tevi, Dievs ir šeit, vai mēs viņu jūtam vai nē! Turpretī citi liecināja: „Es to piedzīvoju, nekad nebiju piedzīvojis, tagad piedzīvoju!”
Vieta un laiks lūgšanai. Nav nekā labāka, par ko domāt. Būs ļoti interesants sprediķis!
„Bet notika, kad Caharija pēc savas kārtas izpildīja priestera pienākumus Dieva priekšā un pēc priestera paražas viņam pienācās ieiet Tā Kunga namā un kvēpināt, bet viss ļaužu pulks ārā lūdza Dievu kvēpināmā stundā.” (Lūkas 1:8-10)
Priesteris Caharija bija Elizabetes tēvs, viņš bija priesteris Vecās Derības laikā. Viņš pēc savas kārtas izpildīja priestera pienākumu Dieva priekšā templī un pēc priestera paražas viņam pienācās ieiet tā Kunga namā un kvēpināt, bet viss ļaužu pulks ārā lūdza Dievu. Kad viņi lūdza? Kvēpināmā stundā. Tātad Vecās Derības upurēšanas un lūgšanas kārtība bija sakārtota, bija sava vieta un savs laiks. Kvēpināmā stundā, konkrētā laikā ļaužu pulks lūdza Dievu. Konkrētā vietā un konkrētā laikā. Es varētu vēl daudz no Bībeles pienest pierādījumus par konkrētiem laikiem, kuros tauta un cilvēki lūdza Dievu Vecās Derības laikā. Līdzīgi ir arī Jaunajā Derībā, kad Kristus ir miris un augšāmcēlies, kad apustuļi kalpo un izplata kristīgo ticību.
„Pēteris un Jānis gāja uz Templi ap lūgšanas stundu, tas ir, devīto.” (Apustuļu darbi 3:1)
Pēteris un Jānis gāja uz konkrētu vietu, konkrētā laikā. Tātad, konkrēta vieta un konkrēts laiks! Dievkalpojumi notiek konkrētā laikā un konkrētā vietā. Vai tā ir? Konkrēts laiks un konkrēta vieta. Daniēls bija varens vīrs. Viņš bija otrais cilvēks aiz ķēniņa tā laika Persijas impērijā.
„Kad Daniēls dzirdēja, ka ir izsludināts šāds rīkojums, viņš gāja savā namā, kur viņam bija augšistabā pret Jeruzālemi vērsti un atvērti logi un kur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis.” (Daniēla 6:10)
Dāniēlam bija sava vieta augšistabā, kur viņš pielūdza Dievu. Pret Jeruzālemi bija vērsti un atvērti logi un tur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, trīs reizes dienā un konkrētā laikā. Viņš kārtīgi vienmēr to visu laiku bija darījis. Daniēls pielūdza un slavēja Dievu. Kāda ir Dāniēla panākumu atslēga? Laiks un vieta!
Pats svarīgākais tavā dzīvē ir laiks un vieta lūgšanai. Lūk, kur ir panākumu atslēga. Laiks un vieta lūgšanai. Tas ir brīnišķīgi, ja tev ir laiks un vieta lūgšanai. Marka evaņģēlijā mēs varam lasīt par Jēzu:
„Un, no rīta gaiļos cēlies, Viņš izgāja un nogāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza.” (Marka 1:35)
Jēzus gāja vientuļā vietā, konkrētā vietā Dievu lūgt. Kad? Gaiļos. Kas tie par gaiļiem? Gailis tajā laikā bija izraēļu pulkstenis. Gailis arī bija latviešu pulkstenis un krievu pulkstenis. Arī ebreju pulkstenis un vāciešu pulkstenis. Tā kā rīta krēslā saules pulkstenis ēnu nemet, viņi toreiz vadījās pēc gaiļa. Un te ir skaidri rakstīts – no rīta gaiļos cēlies. Tātad, konkrētā laikā. Kādā vietā? Vientuļā vietā Jēzus Dievu pielūdza. Jēzum bija laiks un vieta, kuras Viņš arī mainīja. Viņam bija savas vietas, kur Viņš divvientulībā ar Dievu pavadīja laiku.
„(..) Pēteris ap sesto stundu uzkāpa uz jumta lūgt Dievu.” (Apustuļu darbi 10:9)
Pēteris ap sesto stundu uzkāpa uz jumtu Dievu lūgt. Jumti toreiz bija reālas vietas, reizēm ar istabām, līdzīgi kā šodienas bēniņi. Tas nav jāsaprot burtiski. Pēterim bija īpaša vieta, līdzīgi kā Dāniēlam, to var nosaukt par augšistabu. Ap sesto stundu viņš devās tur, lai pielūgtu Dievu. Pēterim bija laiks un vieta lūgšanai.
Draugi, Bībele daudz runā par laiku un vietu lūgšanai. Laiks un vieta!
Mums kļūst skaidrs, ja mēs gribam tās svētības un ja mēs gribam, lai Dievs mūs tā lieto, kā šos cilvēkus, ja mēs gribam būt līdzīgi Kristum un darīt to, ko Kristus, dzīvot tā, kā dzīvoja Viņš, ja mēs gribam būt tādi, kā Dāniēls, kā Pēteris, kā visu laiku lielākie cilvēki, ja mēs gribam būt tādi kā viņi, tad mums arī nākas darīt to, ko darīja viņi. Un pats svarīgākais viņu dzīvē, viņu panākumu atslēga bija laiks un vieta lūgšanai.
Un tagad būs ļoti interesanta daļa. Es padalīšos ar savu pieredzi, ar savu laiku un ar savu vietu lūgšanai.
Kāpēc es esmu šeit? Kā es spēju izkļūt no 13 gadu ilgas alkohola un narkotiku verdzības? Kā Dievs mani tādu, it nekādu darīja par cilvēku ar iekšēju stāju, par tādu, kurš spēj aiz sevis vest citus un palīdzēt viņiem ieņemt savu vietu Dieva valstībā un virs zemes, iegūt savu mugurkaulu, savu brīvību? Galu galā dzīvot mūžīgi, kalpot Kristum un darīt Viņa gribu? Kā?
Es varu apliecināt, ka Dievs mani ir svētījis visās lietās. Es nerunāju par to, ka man ir ļoti viegla dzīve. Man ir ļoti laba un grūta dzīve. Grūta un laba dzīve. Draugi viegla dzīve, tā nav laba dzīve, laba dzīve ir grūta dzīve! Bet ne tāda, ka grūtums tevi nospiež, bet, ka grūtums tevi norūda un ceļ. Man patīk mana dzīve. Es zinu, ka pēc nāves būšu kopā ar Dievu un tur būs vēl labāk, un tomēr es mīlu arī šo dzīvi. Lai kāda tā arī nebūtu, lai kādi mēs esam nepilnīgi un lai kādas ciešanas ir šeit virs zemes, es mīlu savu dzīvi un gribu to nodzīvot godam. Dieva godam un Dieva slavai. Aleluja! Sataisi skaļus aplausus tam Kungam!
2000. gads. Narkomāns un dzērājs. Iedomājies puiku, kurš ir novests līdz pašnāvībai, un neviens cits viņu nav novedis, kā tikai viņš pats. Viņš ir dzīvojis nepareizu dzīvi, viņš nav klausījis savus vecākus, viņš ir klaiņojis, skolā viņš nav mācījies, skolotājas viņš ir ignorējis, ģimene viņam bija nepilnvērtīga, viņa tēvs nomira, kamēr viņam bija vēl četri gadiņi, viņa patēvs viņu nemīlēja un viņš patēvu ienīda. Viņam bija šādas attiecības ģimenē, kaut arī vecāki bija inteliģenti cilvēki un ieņēma normālus amatus. Viņš agri sāka meklēt draugus ārpus mājas, tādus pašus, kā viņš pats. Viņa kompānijā viņa draugi jau agri devās stipri tālāk aiz pagalma robežām. Mamma naivi ticēja, kad dēls ir otrā pusē mājai, kā parasti. Tajā pusē, kur mamma neredzēja. Bet parasti viņš bija citur. Ar draugiem, kuriem arī nebija māte vai tēvs, kuriem arī bija saspīlētas attiecības ģimenē un kuri arī bija no tādām „normālām” ģimenēm. Vienam tēvs bija lielas organizācijas priekšnieks. Viņam bija arī pamāte. Viņš ienīda savu pamāti. Un citam nebija tēvs, bet viņš dzīvoja kopā ar māti. Viņš mammu lamāja, saukāja un mājās darīja, ko gribēja. Mēs pie viņa droši varējām iet uzturēties. Jo viņš, mazs puika, valdīja mājās, mammu pasūtīja. Kad mamma nāca istabā, kur mēs dzērām, viņš vienkārši ar rupjiem vārdiem pasūtīja mammu un mamma aizgāja. Šis puika, vēlāk tā augdams, bezdievīgā vidē kļuva par narkomānu un dzērāju, viņš nonāca pat cietumā. Šis puika nonāca stāvoklī, kad viņš vairs nespēja ne dzīvot ne mirt. Viņš beidzot apzinājās, ka viņš nevar, kad grib dzert, un kad grib nedzert. Kad grib lietot narkotikas, kad grib nelietot. Viņš beidzot saprata, ka nespēj pats saviem spējiem tikt no tā ārā. Viņa dzīve bija strauji pietuvojusies finišam. Bet paldies Dievam, šim puikam bija mamma, kas apmeklēja baptistu baznīcu kādā mazpilsētā Latvijā. Un viņa 10 gadus lūdza par savu dēlu. Kā viņa pati teica, nebija jau tā, ka uz ceļiem, stundām un asarās lūdza par savu puiku. Viņa vienkārši lūdza. Arī no viņas draudzes bija kāds brālis un vēl kādi, kuri šad tad lūdza par viņu Dievu. Šis puika, kad bija piedzēries, ejot uz mājām, skaļi bļāva: „Dievs, Tevis nav!” Interesanti, ar ko gan viņš runāja?
Un kad šis puika ar virtuves nazi rokās tupēja pie plīts, tieši tāpat, kā viņa tēvs, mēdza tupēt pie plīts ar nazi rokās, viņš gribēja izdarīt sev galu, bet nespēja. Viņš saprata, ka viņa dzīvei nav nekādas jēgas. Viņā bija iekšējs tukšums, sāpes un depresija. Tas bija tik nospiedoši, ka viņš nespēja dzīvot. Viņš gribēja sev izdarīt galu, un nespēja. Viņš to nespēja tāpēc, ka apzinājās, viņš iekšēji saprata, ka nekas nebeigsies un ka viņš nonāks ellē. Vienīgais, kas atturēja viņu no pašnāvības, bija apziņa, ka viņš nonāks ellē. Un paldies Dievam, ka vēl šodien ir kāds sludinātājs, kurš sludina evaņģēliju, ka elle ir un ka debesis ir, un ka vienīgais ceļš no elles uz debesīm ir Jēzus. Jēzus Kristus, Dieva Dēls, kurš atņem mūs velnam, piedod mūsu grēkus, iznīcina grēka varu, atbrīvo un ieliek savā valstībā. Dara mūs brīvus! Aleluja!
Šis puika nespēja dzīvot un nespēja mirt. Viņš nolēma ķerties pie pēdējā salmiņa. Reiz, kad viņš prasīja, kā to Dievu jālūdz, ka māte viņam to pateica. Es nedomāju, ka mamma pati īsti zināja, kā Dievu jālūdz, bet atbilde bija: „3 reizes dienā.” Viņš bija tādā stāvoklī, ka nespēja pat kaimiņiem malku nozagt vairs. Ārā bija auksts. Sals, kā tagad. Viņš māju nespēja iekurināt un ko ēst viņam nebija. Viņš vienkārši gulēja zem segām, drebinājās un lēnām izlaida garu, bet trīs reizes dienā viņš piecēlās un lūdza: „Dievs, es nezinu, kurš Dievs un kāds Dievs, bet Tu, kas radīji debesis un zemi, lūdzu, izmaini manu dzīvi!” Un tā trīs reizes dienā, apmēram kādas divas nedēļas. Viņa pirmais lūgšanu laiks un vieta bija māja ar caurām sienām, kur vējš pūta cauri logiem un sienām. Tur bija žurkas, ūdens nebija mājās. Tā bija piemērota vieta šim zēnam. Un tā bija māja pie upītes, viņa pirmā lūgšanu vieta un laiks. Laiks un vieta!
Viņš lūdza Dievu: „Izmaini manu dzīvi. Dievs, izmaini manu dzīvi!” Viņš lūdza trīs reizes dienā. Un Dievs izmainīja viņa dzīvi. Pēkšņi atbrauca policija, savāca viņu un aizveda uz cietumu. Un nevis uz pilsētas īslaicīgās aizturēšanas izolatoru, bet uz cietumu, no kurienes viņš bija aizbēdzis. Aizveda atpakaļ, bet viņu nelika kopā ar visiem, bet gan soda izolatorā, aukstā kamerā zem zemes, kur ledus uz bija sienām. Un tur, šajā cietuma kamerā, Dievs viņu uzrunāja.
Labi, tas biju es! Tāpat, kā es tagad savu balsi dzirdu, tāpat, kā es dzirdu tavu balsi, es reāli dzirdēju Viņa balsi, kas nosauca mani vārdā: „Mārci, tevi var glābt tikai Jēzus Kristus!” Es teicu: „Jā, es lūdzu Dievu, bet tagad es esmu šeit, kā Viņš var izglābt mani?” „Lūdz lūgšanu aiz manis.” Balss dzirdamā skaļā balsī man skaitīja priekšā grēku nožēlas lūgšanu un es atkārtoju to. Elementāru lūgšanu, tādu pašu, kuru ikviens ir lūdzis, kurš pieņēmis Jēzu par savu Glābēju. „Jēzu, es ticu, ka Tu esi Dieva Dēls, ka Tu esi nomiris par maniem grēkiem un augšāmcēlies. Lūdzu, piedod visus manus grēkus, ienāc manā sirdī.” Un tajā brīdī, kad es lūdzu šo lūgšanu, pār mani nāca tāds Dieva spēks, tāda grēku nožēla, es pēkšņi ieraudzīju, kādu ļaunumu esmu darījis Dievam un cilvēkiem, mātei, patēvam, citiem, visiem. Es pēkšņi sajutos tik grēcīgs. Asaras kā izsprāga ārā, tā es trīs dienas raudāju. Viss slapjš asarās staigāju pa to kameru. Un tā, kā ar cilvēku sarunājos, tā es sarunājos ar Dievu tajā brīdī. Man nekad tā vairs nav bijis, bet toreiz tā bija. Es prasīju: „Nevar būt, ka visi mani grēki ir piedoti.” Man bija tādi grēki, par kuriem es domāju, ka nekad neviens tos nevar piedot. Vai tev arī nav bijusi tāda sajūta, ka ir tādi grēki, kurus nekad neviens tev nevar piedot un tu jūties vainīgs. Es joprojām mazliet vainīgs jutos. „Dievs, vai to grēku arī man piedevi?” „Visi tavi grēki piedoti!” Un tas? Visi tavi grēki piedoti! Un tas? Visi tavi grēki piedoti! Visi mani grēki ir piedoti. Un Jēzus saka: „Ej un negrēko vairs!”
Pirmā mana lūgšana vieta bija dzīvoklītis, kurā biju apmeties. Tā bija lūgšanu vieta, no kuras mani atveda uz cietumu. Otrā mana lūgšanu vieta bija „ļoti pievilcīga”, auksta kamera. Tur bija tumšs, ar mazu lampiņu, kas vāji pagaismoja telpu. Varbūt tu domā: „Nē, normāli cilvēki Dievu lūdz tikai baznīcā un noteikti uzvalkā.”
Un Dievs, lūk, šajā kamerā, kad es nožēloju grēkus, dzirdamā balsī teica: „Mārci, lūdz Dievu katru dienu, Mārci, lasi Bībeli katru dienu, Mārci apmeklē draudzi regulāri, un ceturtais, Mārci, un tu būsi mans kalps!” Četras lietas man pateica – Bībele, lūgšana, draudze, un kalpošana Dievam. Un kopš tās dienas es vairs nekad neesmu dzirdējis, ka Dievs ar mani runātu dzirdamā balsī. Taču pēc šīs lūgšanas es vairs nekad neesmu lietojis narkotikas, alkoholiskus dzērienus, es vairs nekad neesmu juties nelaimīgs, man nekad vairs nav bijusi depresija, esmu dziedināts no visām slimībām un es vairs nekad neesmu atgriezies tādās vietās, kā šī kamera.
Nākamais mans laiks un vieta bija cietumā, kad es tiku ārā no soda izolatora. Tas bija Jēkabpilī. Liela telpa kā zirgu stallis, un tur kādi 70, 80, varbūt 100 cilvēki. Gultas sakārtotas divos stāvos. Un mana lūgšana bija piecos vai sešos no rīta ar segu virs galvas. Tādā pūlī tur nevarēja normāli, skaļi lūgt Dievu, kad visi vēl guļ. Sega uz galvas un lūdzu Dievu. Laiks un vieta. Pēc tam es vārīju tēju, dzēru to un lasīju Bībeli. Pēc tam bija brokastis un viss pārējais. Pēc tam es devos uz kapelu. Katru dienu. Cietumā bija kapela, tur bija ticīgie brāļi. Tur daudz nāca ticīgie, gan mācītāji, gan no draudzēm un kalpoja mums. Lūk, viens sēž šeit – Māris. Māris pazina Dievu, bet es vēl biju ticības ceļa sākumā. Viņš spēlēja ar mums futbolu. Cietumā mani kristīja, cietuma priekšnieks uzrakstīja dokumentu ar zīmogu: „Kristīts cietumā.” Vēlāk es dabūju vislabāko darbu visā cietumā – mākslinieks noformētājs. Un man bija savs kabinets. Iedomājies, kad citi sala, man bija savs kabinets, es brīvi pārvietojos pa visu teritoriju, es ēdu cietuma ēdnīcā. Cietuma ēdnīcas priekšnieks mani personīgi baroja. Es viņam zīmēju gleznas un viņš mans baroja ar kotletēm, kartupeļiem un mērci. Un vēl par to darbu ko es darīju, es saņēmu algu. Iepirkos cietuma veikalā, man bija piens un viss, kas nepieciešams. Es sportoju, ēdu, strādāju un katru dienu gāju uz kapelu. Draugi, lūk, man vieta un laiks lūgšanai. Tas bija mans mākslinieka kabinets. Apmēram vienu gadu, katru dienu, man bija kabinets. Tāds, ka es tur gandrīz vai gulēt varēju. Pa nakti es gāju zonā tikai pārgulēt. Parasti visa dzīve man risinājās manā kabinetā. Un kapela bija dažus soļus tālāk. Ticīgie brāļi pat nāca pie manis. Katru dienu es vienu stundu lasīju Bībeli un lūdzu Dievu. Man bija liels sildītājs, kurš ļoti daudz ēda elektrību. Dievs mani svētīja, tur esot. Draugi, Viņš ir svētību avots. Es staigāju pa cietumu, ar smaidu uz sejas. Mani bijušie draugi, ar kuriem es vairs īpaši nesagājos, kuri bija reketieri, zagļi un narkomāni, viņi vēroja mani, rādīja ar pirkstiem. Es nācu ar Bībeli padusē, devos gulēt vakarā, bet tie sēdēja bariņā un teica: „Re, kur Mārcis ar savu standarta smaidiņu sejā.” Viens no viņiem, tāds liels, paaicināja mani sānis. Mēs bijām tādi labi draugi iepriekš bijuši. Viņš paaicina un saka: „Mārci, es tev gribu kaut ko pateikt. Zini kas ir, tev ir jumts norauts.” Pēc tam viņš teica: „Zini, bet tas ir labi!” Viņš nevarēja saprast to, ko es daru, bet tajā pašā laikā saprata, ka tas ir labi. Varbūt arī tu nevari saprast visu, kas te notiek, kā tā var, bet tajā pašā laikā tu iekšēji jūti un redzi, ka tas ir labi!
Ejam tālāk. Laiks un vieta. Dievs svētīja mani un deva labākas vietas, kur lūgt. Un jo es regulārāk un disciplinētāk iepazinu Dievu, jo Viņš pakārtoja man apstākļus. Draugs, vai tu zini, ko nozīmē atrast darbu, kad darba nav? Krīzes laikā, kad visus atlaiž no darba? Ko nozīmē atrast un tādu darbu, kas ir labākais? Nu varbūt ne pats labākais, bet viens no 5 labākajiem darbiem cietumā tas bija. Tur bija ļoti maz no tūkstoš cilvēkiem, kas vispār kaut ko varēja darīt. Kāpēc man vajadzēja kabinetu? Dievs iedeva, kur Dievu lūgt un ēst man deva vēl! Tā kā Jāzepam cietumā. Es tev saku – Bībele ir patiesība. Gribi būt svētīts? Noliec laiku un vietu lūgšanai! Gadu un trīs mēnešus es nodzīvoju cietumā kā brīvs un laimīgs cilvēks. Es nesaku, ka gribu tur atpakaļ, bet es noteikti zinu, ka biju laimīgāks, nekā pirms tam brīvībā.
Atgriežoties no ieslodzījuma, es sāku strādāt. Es dabūju darbu. Darbs bija 45 minūšu gājumā, no mājām. Un es sāku ceļā lūgt Dievu. Es vienu principu ignorēju, laiks man tā kā bija no rīta pirms darba, bet vieta gan nebija, jo es lūdzu Dievu tās 45 minūtes pa ceļam uz darbu. Pirms tam mājās lasīju Bībeli, pēc tam pa ceļam uz darbu lūdzu Dievu. Un bieži vien pa ceļam tu kādu satiec un lūgšana nesanāk. Es taču nevaru teikt: „Es lūdzu Dievu, ej prom”. Man sāka klibot ar vietu. Taču svarīgs ir gan laiks, gan vieta. Ja tas tā būtu turpinājies, diez vai es būtu šeit. Paldies Dievam, ka es nokļuvu kādā seminārā Zviedrijā, kur kalpoja kāds pravietis. Viņš redzēja cauri cilvēkiem. Un to semināru rīkoja Rozmarīna Klausena, pazīstama kā Hitlera krustmeita. Viņa ir ticīga un viņa kalpo cilvēkiem. Un tieši cilvēkiem no Latvijas, no austrumu valstīm, kuriem paši pāri nodarījuši kara laikā. Viņa kā kristiete kalpo un tādā veidā it kā atlīdzina vainu. Un tur bija pravietis un visi baidījās no šī pravieša. Viņš bija apmeties vienā no tām mājiņām, kas tur bija. Kad mēs gājām garām tai mājiņai uz pusdienām, visi pēkšņi palika klusi. Un tad pienāca tā diena, kad pravietis kalpoja mums. Tur bija mācītāji un kalpotāji no Baltkrievijas, Ukrainas, Krievijas un no Igaunijas. Un viņš sāka runāt, sāka sludināt. Bet mēs nosēdāmies pirmā rindā. Es ļoti labi atceros, ko viņš sludināja. Viņš runāja par atkārtotu Eiropas okupāciju. Viņš runāja par Franciju un Vāciju, kas soļo ar cirkuļiem un lineāliem, ar politiski ekonomiskām metodēm okupē un veido jaunu kartību, jaunu valstību. Šodien tas skaidri redzams, tas notiek jau, bet toreiz viņš par to pravietoja. Viņš runā, runā, un pēkšņi apstājas runāt. Es jutu, ka visi sastinguši, un pēkšņi viņš skatās tieši uz mani, nāk man klāt un saka: „Piecelies!” Es piecēlos, viņš paņēma savu lielo Bībeli un nolika to zemē. Man pirmā doma bija: „Viņš zaimo Dievu, Bībeli zemē liek.” Man tāda bijība bija. Tad viņš saka: „Kāp virsū!” Es: „Nē!” Viņš saka: „Kāp virsū.” Es novilku čības un uzkāpu uz Bībeles. Un tad viņš pravietoja: „Ja tu nesāksi disciplinēti lasīt Bībeli, tad Es, saka Tas Kungs, atņemšu tev jebkādu vēlēšanos Man kalpot!” Tas bija tieši priekš manis. Es biju pazaudējis precīzu vietu lūgšanai. Pēc tās reizes es vairs nekad neesmu ignorējis laiku un vietu lūgšanai. Es pēc tam noliku divas stundas lūgšanai un Bībelei. Stundu lūgšanai un stundu Bībelei, katru dienu. Un tā es to darīju.
Mēs jau bijām apprecējušies, mums bija ģimene. Mēs dzīvojām Limbažos, mums bija dzīvoklis īrēts. Tur es lūdzu Dievu virtuvē, reizēm sieva istabā un es virtuvē, reizēm otrādi. Otrā istabā bija bērni. Vasarā es braucu uz mežu. Tur bija meža stiga, pa kuru es gāju turp un pakaļ, stundu uz vienu pusi, stundu atpakaļ. Mežā es biju viens pats. Apkārt bija arī mājas, es savu mašīnu atstāju netālu no tām mājām un gāju mežā. Vietējie iedzīvotāji domāja, ko viens cilvēks, atbrauc un katru dienu dara mežā? Varbūt maniaks kāds, varbūt zog? Tikai atpakaļ nākot, viņš baļķus līdz nenes. Reiz es braucu uz lūgšanu un koks bija nogāzies pāri ceļam. Mājas iedzīvotājs, vīrietis, pāri trīsdesmit gadiem, zāģēja to koku un man nācās apstāties. Izkāpu ārā, sākām runāt, viņš saka: „Ko tu tur dari tajā mežā katru dienu?” Es saku: „Dievu lūdzu.” „Ai, nu nemuldi!” Viņš neticēja. Un mēs sākām runāt, es paņēmu no mašīnas evaņģelizācijas un dziedināšanas dievkalpojumu bukletiņu, pastāstīju visu par draudzi, ko es vadīju Cēsīs un Limbažos. Es pastāstīju visu un tad viņš saprata un noticēja. Vēlāk es vēl dzirdēju no citiem cilvēkiem, kas tur apkārtnē bija pametušies, ka tam mežam esot īpaša aura.
Un reiz, ejot pa šo stigu, pēkšņi melns Mitsubishi brauc man no aizmugures, apstājās, vai nevajag pavest? Es saku: „Nē nevajag, es ar kājām.” Sākām runāt. Viņš arī interesējās, ko es daru, un viņam bija tiesības interesēties. Viņš izrādījās meža īpašnieks. Izstāstīju visu par Kristu, savu liecību, visu par Dievu, viņš teica: „Labi, tev ir atļauja lūgt manā mežā.” Vēl viņš teica: „Ja es redzēšu avīzēs kādreiz par tevi kaut ko, ja rakstīs avīzēs par tevi, tad es nākšu uz tavu draudzi!” Viņam viss asociējās ar to, ka tu kaut kas esi, ja par tevi raksta avīzēs. Man toreiz bija kādi 20 cilvēki draudzē. Bet pienāca laiks, ka avīzēs rakstīja par mani. Un kādā benzīntankā es satiku šo cilvēku. Es teicu: „Nu bija rakstīts, uz draudzi jānāk tagad!” Viņš atbildēja: „Ai, es tik pajokoju, un vispār – viss jau nav jādara, ko apsola!” Tā viņš man teica.
Laiks un vieta lūgšanai. Kad es mācījos Vasarsvētku draudzes Latvijas kristīgās kalpošanas skolā, arī tad es vienmēr pirms stundām cēlos un lūdzu Dievu. Man nebija kur, es ārā lūdzu, aukstumā. Un tad es prasīju mācītājam atļauju un viņš man iedeva atļauju lielajā dievkalpojuma zālē lūgt Dievu. Es katru rītu cēlos un lielajā dievkalpojuma zālē, Jelgavā, savas divas stundas pavadīju laiku ar Dievu. Kad es braucu savos evaņģelizācijas dievkalpojumos, Ukrainā tās bija 64 pilsētas, Latvijā visas pilsētas apbraukāju trīs vai četras reizes, Igaunijā biju 20 pilsētās, tad manas lūgšanu vietas bija viesnīcu tualetes un vannas istabas. Ja bija apstākļi, ja bija vieta kur aiziet, tad es gāju kaut kur ārā lūgt. Ukrainā reiz lūdzu Dievu, blakus gulēja vecmammiņa, veca, veca, kādi simts gadi droši vien bija. Mums bija iedalīta tāda maza istabiņa. Ukraiņu lauku mājiņa. Esmu lūdzis dažādās vietās: viesnīcās, zālēs, ārā, jebkur.
Šobrīd mums ir īrēts dzīvoklis Siguldā, man ir savs kabinets. Tur es pavadu regulāri laiku ar Dievu, četras stundas, divas stundas Bībeles lasīšana, divas stundas lūgšana, plus divas stundas lasu grāmatas, kas noderīgas manai garīgajai izaugsmei. Dīvānā es lasu Bībeli. Istabā man ir Latvijas karte. Pastiprinātājs pie datora, nepārtraukti skan slavēšanas mūzika. Klusiņām skan un es lūdzu Dievu. Nu, re, pabijāt ciemos pie manis! Tāda ir mana dzīve un tā es dzīvoju.
Es simtprocentīgi zinu no Dieva vārda un arī no pieredzes, ka viss, kas es esmu, es varu būt pateicīgs tikai pirmkārt un vienīgi Dievam. Un tam, ka Dievs man lika saprast, un ka es spēju atrast vietu un laiku lūgšanai regulāri. Lūk, mans kontakts ar Dievu, kur es saņemu Dieva vadību.
Mums tikko bija gadījums. Manai sievas mātei kārto invaliditātes grupu. Viņa ir diezgan nopietni slima, bet grupu dabūt ir ļoti grūti. vajadzēja apmēram gadu, kamēr mēs dabūjām. Ja viņa būtu viena pati dzīvojusi, viņa nekad nedabūtu. Bija vajadzīga nauda, atbalsts, bija jāved pie visiem ārstiem. Mūs sūtīja pie viena, pie otra. Un tā vairākas reizes. Grūti bija to izdarīt. Un beidzot komisija, Valmierā, kas piešķir vai nepiešķir grupu. Sieva saka: „Tu palūdzi par manu mammu?” Es atcerējos, ka tā nopietni nepalūdzu. Es eju istabā, apsēžos dīvānā un lūdzu Dievu. Lūdzu un pēkšņi lūgšanas laikā es redzu šo komisiju. Redzu, ārsts paņem to lietu, sievasmātes dokumentus un noliek malā. Grupa piešķirta, bet ne pirmā. Es saku: „Sieva, piešķīra grupu tavai mammai!” Pēc dažām minūtēm zvana telefons, piešķirta grupa, bet ne pirmā, otrā. Lūk, lūgšana! Tas ir tāds neliels uzmundrinājums, ka tieši lūgšanā tu kontaktējies ar Dievu. Jo vairāk tu lūdz, jo kvalitatīvāk, jo ilgāk tu esi darījis to, jo vairāk tu esi disciplinējis sevi, tu sāc izjust un saprast to, kas būs un kas ir. Viņš ir tavs padomdevējs, Viņš ir tavs ārsts, Viņš ir tavs Glābējs, visvarenais Dievs, visa Radītājs. Visa sākums un visa gals. Viņa vārds ir Jēzus Kristus!
Par kādu mācītāju lasīju, kurš katru dienu lūdz Dievu savā birojā. Viņš bija vadītājs kādā uzņēmumā. Un viņam bija savs kabinets, kur viņš lūdza Dievu, ofiss. Un pienāca laiks, kad viņš pārvācās uz citu darba vietu, bet tajā vietā viņš atstāja to istabu lūgšanai. Tā ir viņa vieta, viņa kabinets, tas ir kā muzejs.
Cilvēks, kurš ilgi ir darījis vienu un to pašu, viņš pie tā pieķeras. Pie sava laika un pie savas vietas lūgšanai.
Tāpēc es aicinu tevi šodien pieņemt lēmumu. Es vienkārši aicinu, es piedāvāju, bet tu izvēlies, kā veikalā. Te nav kā tirgū, tāpēc es tirgū labāk neeju. Vai kāds ir kāds bijis Zviedrijā tirgū? Pie manis melni, balti, dzelteni, visi kliedz pa gabalu. Ārprāts! Tāpēc es tev nepavēlu to darīt, es tev piedāvāju. Izvēlies savu laiku un savu vietu lūgšanai. Precīzu laiku, tā var būt pusstunda, vai piecpadsmit minūtes, vai stunda, vai divas stundas. Nevajadzētu sākt uzreiz ar lielu laiku, no sākuma vajag pierast pie mazāka laika. Ieplāno savu vietu un laiku lūgšanai un dari to. Un dari to! Un tu dzīvosi brīvu, uzvaras pilnu un svētītu, Dieva vadītu dzīvi. Dievs tevi lietos, tevi svētīs un vairos. Āmen!
Un visi var dot skaļus aplausus Tam Kungam!
Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Elīna Ševčuka
