Es nerunāšu šodien par to,
kā tev būt pārākam par savu kaimiņu. Svētruna nebūs par to, kā vienam cilvēkam būt labākam par otru. Bībelē ir rakstīts:
„Un tas Kungs tevi noliks par galvu, bet ne par asti, un tu kāpsi arvienu savas dzīves kalnā un nekad nelaidīsies no tā lejup, ja vien tu klausīsi tā Kunga, sava Dieva, baušļiem, ko es tev šodien pavēlu klausīt un izpildīt. (5. Mozus 28:13)
Tu arvien būsi augšā un nekad – lejā! Tas nozīmē, ka tu pats būsi savas dzīves noteicējs, saskaņā ar Dieva gribu, Viņa prātu, spēku un mīlestību. Nekādi apstākļi, nekādi cilvēki vai dēmoni nenoteiks tavu dzīvi, bet tu pats! Tātad – kā būt pirmajam? Es runāšu par to, kā tev būt pirmajam savā paša dzīvē, nevis kā paaugstināties pār citiem cilvēkiem.
Turklāt sievietēm šajā svētrunā būs gards kumosiņš. Vīri varēs mācīties no sievietēm! Es kā mācītājs esmu spējīgs mācīties arī no sievietēm. Ja es redzu sievietes dzīvē svētības no Dieva, es gribu to pašu, kas ir viņai. Lai ir intriga.
11. novembris Latvijā ir valsts svētki – Lāčplēša diena. Kas ir šī diena? Kas tajā notika? 1919. gadā latviešu tauta, kas bija gadsimtiem ilgi dzīvojusi svešu valdību varā, izcīnīja brīvību. Tieši 11. novembrī notika liktenīgā cīņa, kad Latvijas armija sakāva vācu un krievu apvienoto karaspēku, patiesībā – pārspēku, un ieguva neatkarību. Krievija kā zaudētāja piekrita visiem noteikumiem, un bija pirmā, kas atzina Latviju par neatkarīgu valsti. Ir pagājuši 93 gadi. Ja tu atvērsi ziņu portālus, tu izlasīsi, ka tikai 45% Latvijas iedzīvotāju svin Lāčplēša dienu. Ko tas nozīmē tieši man? Kāds par mūsu brīvību un neatkarību ir maksājis cenu un daudziem no mums tie bija arī mūsu senči. Viņi atklāti stājās pretī svešvarām. Es nepropagandēju karu, un mans pirmais uzdevums nav ar ieroci rokās stāvēt par Latviju, kaut arī, ja Dievs teiks, arī to darīšu, bet ja šodien cilvēki, īpaši jaunā paaudze, ir aizmirsuši, no kurienes viņi ir tādi, kādi viņi ir, tas norāda tikai uz to, ka drīz vien Latvijas neatkarība izplēnēs kā pelavas vējā. Ja mēs neatceramies un nepieminam tos cilvēkus jeb tēvus, kas ir gājuši pirms mums, arī kuru dēļ šodien var būt evaņģelisko kristiešu draudze „Kristus Pasaulei”, ja mēs nepateicamies viņiem, ka mēs varam dzīvot demokrātiskā valstī, būt brīvi, tas norāda uz to, ka mēs kā tauta un katrs individuāli neesam spējīgi pareizi domāt uz priekšu un tas apdraud mūsu valsts pastāvēšanu.
Lielākajai daļai cilvēku ir īsa atmiņa, mēs aizmirstam mūsu saknes, nezinām, kāpēc pagātnē notika tā un ne citādi, kaut arī televīzija šo nacionālo svētku sakarā rāda dažādas patriotiskas filmas. 1919. gada Latvijas aizstāvji bija tieši tādi paši cilvēki, kā tu un es. Un mums ir jāpiemin un jāatceras viņi. Jābūt pateicīgiem par to cenu, ko viņi maksāja par mums. Vismaz jāpiemin viņu upuris, savā prātā saprotot, ka ne mēs paši no sevis dzīvojam tādā valstī, kādā dzīvojam. Pārsvarā mēs mākam ķengāt valdību. Ja tu internetā palasi kādu ziņu par valdību un šī raksta komentārus, bieži mati ceļas stāvus! Tā mēs izturamies cits pret citu. Es nesaku, ka valdībā visi ir svēti, bet arī tautā galīgi visi nav svētie. Tāpat mēs draudzē esam šādi tādi, visādi sanākuši, mums katram ir savi niķi, katram kaut kas izsprūk un sadarās, ka pēc tam ir jānožēlo. Un, labi vēl, ja saprotam, ko esam izdarījuši. Tātad par to, lai mēs varētu dzīvot brīvā valstī, kādam nācās maksāt cenu. Un mums tas ir jāsaprot, jāapzinās un jāatceras. Brīvība nākotnē nav iespējama, ja mēs katrs nemaksājam savu cenu.
Es nevaru nosargāt pats savu brīvību un neatkarību, tās svētības, ko Dievs man ir devis un man paredzējis, ja es aizmirstu to, ko Viņš jau man ir devis un darījis! Ja es neatceros tos cilvēkus, kas manā dzīvē man ir kalpojuši, darot mani par to, kas es esmu šodien, es nevaru būt un palikt brīvs. Varbūt tu domā: „Es pats, es pats izmainījos! Pats lasīju Bībeli, pats visu sapratu, un Dievs pa tiešo mani vienkārši izmainīja. Un es nevienam neesmu neko parādā.” Ne jau pats no sevis tu esi šeit tāds, kāds tu esi. Būtu labi, ja tu to atcerētos. Ir bijuši cilvēki, kas tev ir kalpojuši. Es kā mācītājs esmu tev kalpojis. Un vislielākā pateicība cilvēka dzīvē pienākas Jēzum Kristum! Vai tu viņu pazīsti?
Lai būtu augšā, lai tu varētu valdīt pār savu dzīvi, savām finansēm, pār savu prātu un savām darbībām, ka tu tik tiešām vari iet uz saviem mērķiem, tādiem, ko Dievs tev atklājis, dzīvot pilnvērtīgu un uzvaras pilnu dzīvi Kristū, tev ir nepieciešams būt pirmajam. Tam, kas ir augšā, nevis tam, kas ir apakšā. Un tas, kas tev ir nepieciešams, lai tā notiktu, ir divas vienkāršas lietas, kas ir saistītas ar atmiņu – tā ir uzticība! Kāpēc divas? Jo tās ir:
1. uzticība Dievam jeb Dieva Dēlam Jēzum Kristum;
2. uzticība tiem cilvēkiem, kurus Dievs ir ielicis tavā dzīvē, lai tu būtu augšā un nekad lejā!
Pavisam vienkārša formula – uzticība. Vai tu esi domājis par to, kas ir uzticība? Vai esi padomājis par sevi un pārdomājis savu dzīvi, vai tu esi uzticams? Ja tu pārāk bieži esi lejā, padodies, attopies ar seju mēslos, ja tu pārāk bieži krīti vienā un tajā pašā grēkā vai padodies vienu un to pašu apstākļu priekšā, vai tu uzdod sev jautājumu, kāpēc tā notiek? Iespējams, tas ir saistīts ar tavu uzticību Dievam un tiem cilvēkiem, kurus Viņš ir ielicis tavā dzīvē, lai tu būtu augšā un nevis lejā. Ja tu esi uzticams Dievam un šiem cilvēkiem, tad kāpēc tu esi lejā?
Kā būt pirmajam? Ir nepieciešama pilnīga uzticība Dievam un viņa ieceltajiem cilvēkiem tavā dzīvē. Šajā draudzē šis cilvēks ir mācītājs, kā tas ir jebkurā citā draudzē. Bez uzticības Dievam un savam mācītājam tu nevari pilnā mērā būt augšā, jo tāda ir Dieva griba, tāds ir Dieva prāts.
Es ar savu līderu komandu pirms pāris nedēļām apmeklējām Mores kauju muzeju pie Siguldas. Kas bija Mores kaujas? 1944. gadā no 25. septembra līdz 6. oktobrim latviešu leģionāri vācu armijas sastāvā noturēja sarkanās armijas uzbrukumu. Viņu uzdevums bija šīs dienas nosargāt frontes līniju, lai armijai un civiliedzīvotājiem palīdzētu atkāpties. Rezultātā Rīgas iedzīvotāji un visi, kas bija šajā līnijas pusē, paspēja evakuēties uz Liepāju vai pāri jūrai. Tika izglābtas ļoti daudzu cilvēku dzīvības. Kurzemes cietoksnis jeb Kurzemes katls, kur cīnījās latviešu leģionāri, tā arī faktiski nepadevās. Tas bija neieņemams cietoksnis. Mores kaujās mūsu leģionāri cīnījās pret desmitkārtīgu pārspēku. Es stāvēju pie mirušo kareivju piemiņas plāksnēm un domāju, ka pat uzvārdi ir līdzīgi dažiem mūsējiem – Kalniņš, Bērziņš, Liepiņš… Tādi paši cilvēki, kā mēs. Tie ir mūsu senči, kas gājuši bojā par Latviju. Iespējams, tieši tāpēc, ka bija vīri, kas cīnījās, tu esi šeit. Es nesaku obligāti, ka tas esi tu, bet tas ir ļoti iespējams, ka tur bija mūsu radinieki. Vai katrs no mums ir pilnībā izpētījis savu ciltskoku? Daudzi cilvēki Mores kauju laikā tika izglābti, un varbūt kāds no šiem cilvēkiem bija kāds no taviem senčiem. Tieši tāpēc tu tagad esi šeit, izglābts un piepildīts. Tāpēc ir normāli atcerēties un pieminēt savus varoņus, jo viņi ir maksājuši cenu. Draugs, vēsture ir jāzina! Brīvdabas muzejā uz akmens ir rakstīts: „Kas vēsturi pētī, tas nākotni svētī.” Kas atceras un piemin, ir svētīts šodien un turpmāk.
Pāvils savam draugam Filemonam teica: „Tu man arī pats sevi esi parādā.” (Filemonam 1:19) Filemons bija cilvēks, kurš caur Jēzus apustuli Pāvilu bija ieguvis jaunu dzīvi, piedzimis no augšienes un iestājās par kādu vergu, kas bija aizbēdzis no viņa mājām. Varbūt tu domā: „Es nevienam neko neesmu parādā!” Bet ir labi atcerēties, kāpēc tu esi tāds, kāds tu esi šodien un kāpēc tu vairs neesi tur, kur tu biji. Ar Dievu tu esi iegājis brīvībā, tu esi iegājis svētībā un tava dzīve ir sakārtota. Vai mēs visi atceramies, no kurienes Jēzus mūs ir izvilcis? Tā atcerēšanās ir arī uzticība cilvēkiem, kas ir kalpojuši un kalpo tev. Uzticība Dievam un tiem cilvēkiem, kurus Dievs ir ielicis tavā dzīvē. Bet cilvēku atmiņa ir īsa, tāpēc viņiem to vajag atgādināt. Piemēram, es kā mācītājs esmu laulājis vairākus pārus, un es vienmēr lūdzu Dievu par šiem cilvēkiem, sakot: „Ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” (Mateja 19:6) Bet šī svētība paliek tikai tik ilgi, kamēr šie cilvēki paliek uzticami Dievam un tiem cilvēkiem, kurus Dievs ielicis viņu dzīvēs. Cilvēkiem diemžēl ir īsa atmiņa – vai nu viņi to uztver kā joku, vai arī aizmirst. Velns tik ļoti kādu no viņiem vai abus sakārdina domāt grēcīgas domas vai darīt grēcīgus darbus, ka cilvēks izsvītro šos vārdus no savām smadzenēm. Kā būt pirmajam un paturēt svētības? Kā savā ģimenē būt augšā? Esi uzticams.
„No namturiem galvenām kārtām prasa, ka tie būtu uzticami.” (1.korintiešiem 4:2)
Namturi tie ir līderi, vadītāji, tie, kas saskaņā ar Dieva gribu pārvalda savu dzīvi, savu miesu, savas domas, savu ģimeni, finanses, kalpošanu. Kā palikt vadības pozīcijā? No namturiem vispirms gaida uzticamību.
„Uzticams vīrs piedzīvo daudz svētības, bet tas, kas sevišķi steidzas bagāts kļūt, nepaliks nenoziedzīgs.” (Sal.pam. 28:20)
„Viņš ir klintskalns, un pilnīgs ir Viņa darbs, jo visi Viņa ceļi ir tiesa; Dievs ir uzticams un bez viltus, Viņš ir taisns un patiess.” (5. Mozus 32:4)
Visu pirmām kārtām Dievs ir uzticams. Jēzus Kristus bija pilnībā uzticams savam Tēvam. Līdz nāvei uzticams. Pagājušo reizi svētrunas tēma bija „Ģetzemanes mācība”, un tajā bija stāstīts par to, kā Jēzus kļuva par to, kas ir augšā, kā viņš uzvarēja un iemācījās pakļauties Tēva gribai. Tas notika caur lūgšanu. Un, ja Dievs ir uzticams un mēs gribam līdzināties Viņam, tad viena no svarīgākajām īpašībām, ja ne pati svarīgākā, ir uzticamība Dievam. Turklāt mēs nevaram būt uzticami tikai Dievam, ignorējot tos cilvēkus, kuri mums kalpo.
Mozus bija Dieva vīrs, kurš vienmēr bija augšā. Viņš kāpa kalnā un runāja ar Dievu, viņš bija līderu līderis. Par Mozu ir rakstīts: „Mans kalps Mozus, kas visā Manā namā ir uzticams.” (4. Mozus 12:7) Kāpēc Dievs varēja ņemt Mozu un pacelt pāri visam ikdienišķajam? Tāpēc, ka viņš bija uzticams.
Dieva vīru Daniēlu iemeta lauvu bedrē, taču lauvas viņu neaiztika. Daniēls Dieva vadībā no gūstekņa kļuva par otro cilvēku valstī, premjerministru, kurš pārdzīvoja ķēniņus un impērijas, paliekot savā vietā. Daniēla noslēpums bija šāds – viņš trīs reizes dienā lūdza Dievu! Arī tad, kad pret viņu savērpa intrigas un izdeva likumu, ka neviens nedrīkst lūgt citu Dievu, kā tikai ķēniņu, citādi to nonāvēs, Daniēls tik un tā, kā ierasts, atvēra savas istabas logu, nometās uz ceļiem un lūdza Dievu. Viņš negāja uz kompromisiem un nedarīja to slepeni. Viņš bija absolūti uzticams Dievam, vairāk nekā ķēniņam. Un kad Daniēlu gribēja sodīt par to un iemeta lauvu bedrē, lauvas viņu neaiztika. Un pēc neilga brīža viņa apmelotāji ar visām savām ģimenēm bija šajā lauvu bedrē.
„Tad ķēniņš kļuva ļoti priecīgs un pavēlēja Daniēlu izvilkt no lauvu bedres. Izrādījās, ka viņam nebija ne mazākā ievainojuma, jo viņš bija pilnīgi uzticējies savam Dievam. Tad ķēniņš pavēlēja atvest tos vīrus, kas bija apsūdzējuši Daniēlu, un tos iemeta lauvu bedrē līdz ar viņu sievām un bērniem. Un tie nebija vēl nokrituši līdz bedres dibenam, kad lauvas tos sakampa un saplosīja un tiem sadrupināja visus viņu kaulus.” (Daniēla 6:23-24)
Tāds ir mūsu Dievs! Kā pacelties pāri, kā būt pirmajam un lauvu pavēlniekam? Uzticamība Dievam. Bet vai mums ir jābūt uzticamiem tikai Dievam, bet ne ķēniņam?
„Tad priekšnieki un pārvaldnieki meklēja iemeslu, lai varētu apsūdzēt Daniēlu nolaidībā valsts pārvaldes lietās, bet tie nevarēja nekā kaitīga atrast, jo viņš bija uzticams, viņa rīcībā nebija atrodama nolaidība vai noziegums.” (Daniēla 6:4)
Daniēla ienaidnieki neko nelikumīgu nevarēja pie viņa atrast, jo viņš bija uzticams Dievam un ķēniņam, bet tomēr Dievam vairāk. Draugs, ir kāds augstāks Ķēniņš par zemes ķēniņu, kas izdevis likumus.
Dieva vīrs Dāvids bija varonis, kas nogāza milzi Goliātu un no ganu puikas kļuva par Israēla ķēniņu. Lielākā daļa no Bībelē iekļautajiem psalmiem ir Dāvida psalmi. Tas ir vīrs no Dieva prāta un vīrs, no kā mums jāmācās. Un te ir rakstīts par Dāvidu:
„Tad Ahimelehs ķēniņam atbildēja un sacīja: “Bet kurš no visiem taviem kalpiem ir tik uzticams kā Dāvids, kas ir paša ķēniņa znots un pavēlnieks pār taviem miesassargiem un kļuvis jau ļoti ievērojams tavā namā?” (1. Samuēla 22:14)
Tas, ka Dāvids meklēja Dievu un bija uzticams Viņam, ir skaidrs, bet viņš bija uzticams arī savam ķēniņam. Kaut arī ķēniņš Sauls viņu vajāja un mēģināja nogalināt, Dāvids nepacēla savu roku pret ķēniņu. Tajās robežās, kurās bija iespējams, Dāvids bija paklausīgs un uzticams.
Bet vai tu zini, kurš pirmais sastapās ar augšāmcēlušos Kristu? Tā bija sieviete! Marija Magdalēna. Kurš bija pirmais evaņģēlists, pirmais Labās Vēsts sludinātājs? Marija Magdalēna! Iedomājies šo privilēģiju – tieši Marija pirmā satiekas ar augšāmcelto Kristu. Jēzus izvēlējās atklāties tieši viņai un lika viņai iet un sludināt to mācekļiem. Viņa to darīja, bet mācekļi neticēja. Pirmais evaņģēlists nebija ne Pēteris, ne Jānis, bet Marija Magdalēna. Es Dieva Vārdā ieraudzīju, ka viņa bija īpaši izredzēta. Un viņa bija pirmā. Mēs mācīsimies no viņas.
„Pēc tam notika, ka Viņš staigāja pa pilsētām un ciemiem, mācīdams ļaudis un sludinādams Dieva valstību, un tie divpadsmit bija pie Viņa, kā arī dažas sievas, kuras Viņš bija dziedinājis no ļauniem gariem un vājībām: Marija, saukta Magdalēna, no kuras bija izgājuši septiņi ļauni gari, un Joanna, Hēroda nama uzrauga Kūzas sieva, Zuzanna un daudz citu sievu, kas no sava padoma Viņam gādāja uzturu.” (Lūkas 8:1-3)
Jēzus atbrīvoja Mariju no septiņiem ļaunajiem gariem, un kopš tā brīža viņa kopā ar divpadsmit mācekļiem visur sekoja Kristum. Tātad iemesls, kāpēc viņa bija pirmā, bija viņas uzticamā sekošana Jēzum. Kas attiecas uz sievietēm Dieva darbā, es ticu, ka arī sievietes var būt mācītājas, evaņģēlistes. Tas, ka Marija bija pirmā, nenotika tāpat vien.
Pirmkārt, Jēzus viņu atbrīvoja. Marija Magdalēna atzina viņu par savu Kungu un visur sekoja viņam. Tur, kur bija divpadsmit mācekļi, tur bija arī Marija Magdalēna. Viņa bija uzticama Jēzus mācekle. Laikā, par ko ir runa Bībelē, maz ir runāts par sievietēm, jo viss balstījās uz vīriešiem, šodien laiki ir mainījušies, un arī sieviete var būt patiesa Dieva sieva, uzticama Jēzus mācekle.
Otrkārt, kad visi mācekļi bija aizbēguši, Marija palika līdz galam.
„Un tur bija arī sievas, kas no tālienes skatījās; starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba jaunākā un Jāzepa māte, un Salome.” (Marka 15:40)
Bija vairākas sievietes, kas sekoja Jēzum Galilejā un kalpoja Viņam. Kad Jēzus tika sists krustā, mācekļi, baidoties par savu dzīvību, aizbēga, bet Marija Magdalēna palika. Pie krusta bija Marija Magdalēna un arī Jānis. Vai Marija nebaidījās par savu dzīvību? Baidījās, bet Marija bija tā pieķērusies Jēzum un bija tik uzticīga, ka viņai bija vienalga, kas ar viņu var notikt. Tā ir uzticība līdz galam. Lūk, kas ir Marijas Magdalēnas atslēgas, kā būt pirmajai: uzticība.
„Bet pie Jēzus krusta stāvēja Viņa māte, Viņa mātes māsa, Marija, Klopas sieva, un Marija Magdalēna.” (/Jāņa 19:25)
Tātad, Marija Magdalēna bija Jēzus krustā sišanas liecinieces. Un, lūk, kas notika pēc krustā sišanas:
„Jāzeps no Arimatijas, cienīts runas kungs, kas pats arīdzan gaidīja Dieva valstību, iegāja droši pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. Un tas, nopircis smalku audeklu, Jēzu noņēma un ietina tai audeklā un ielika Viņu kapā, kas klintī bija izcirsts, un akmeni pievēla pie kapa durvīm. Bet Marija Magdalēna un Marija, Jozēta māte, skatījās, kur Viņš tapa nolikts.” (Marka 15:43,46-47)
Jāzeps, Jēzus Kristus sekotājs, bagāts cilvēks, dabūja Jēzus miesas un apglabāja tās savā kapā. Un tajā brīdī tur nebija neviena Jēzus Kristus vīriešu kārtas mācekļa. Tad, kad Jēzu apbedīja, Marija Magdalēna un vēl kāda sieviete, vārdā Marija, skatījās, kur viņu nolika. Jēzus bija miris, bet viņa tik un tā sekoja Viņam! Lūk, tā ir uzticība. Marija bija uzticīga Dievam, pieņemot, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Taču tad, kad Jēzus nomira, neviens vairs nedomāja par Viņu kā par Dieva Dēlu, bet Marija palika uzticama tam cilvēkam, kurš bija izmainījis viņas dzīvi. Un, es domāju, ka tajā pašā laikā viņa bija uzticama arī Dievam. Viņa ticēja Dievam. Marija bija uzticama Dievam un cilvēkiem. Un vēl pie tam līdz galam.
Kāda ir uzticamība? Vienalga, kas notiks, es sekošu Kristum! Tā ir mana dzīve un tā es dzīvošu.
„Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu.” (Marka 16:1)
Kad Jēzus bija apglabāts, tieši Marija bija tā, kas gāja uz kapu Viņu svaidīt un apkopt, rūpēties par viņa miesām. Par piemiņu Jēzum, abas Marijas pirka dārgas svaidāmās zāles. Tātad, viena no Marijas īpašībām bija dot Jēzum pašu dārgāko. Un šajā brīdī, Marija Magdalēna šīs zāles nedeva Jēzum kā Dievam, bet kā cilvēkam. Marijai nebija īsa atmiņa un viņa bija pateicīga Jēzum par to, ka Viņš palīdzēja viņai nostāties uz patiesības ceļa, darīja brīvu. Tā ir uzticamība Dievam un arī cilvēkam.
Es zinu, ka daudziem cilvēkiem šī tēma nepatīk. Viņi nevar pieņemt to, ka mēs katrs esam kādam cilvēkam parādā pateicību. Iespējams, mēs neesam tiešā nozīmē parādā, un tomēr, kā Pāvils saka: „tu man pats sevi esi parādā”. Tu neesi šeit pats no sevis. Kā šie laulātie cilvēki, kurus esmu laulājis, bet kuru šodien šeit vairs nav, kā viņi iepazinās? Kur tas notika? Viņi aizmirsa. Kurš līgavainim sagādāja līgavu? Šī ir mana draudze. Es šeit esmu strādājis gadiem, dienu un nakti esmu lūdzis, strādājis un kalpojis cilvēkiem. Un, lūk, caur šo kalpošanu mēs visi esam šeit. Jo katrai draudzei ir savs vadītājs, savs mācītājs, un es īpaši apbrīnoju tās draudzes un mācītājus, kuri ir sākuši no nulles. Tas ir daudz grūtāk, nekā kalpošanu pārņemt. Kā šie divi laulāties atrada viens otru? Šeit, draudzē. Es gan vienu, gan otru atvedu uz šejieni. Viņi to neatceras. Tā ir tikai viena no daudzām lietām.
Par visām savām svētībām dzīvē lielā mērā tu vari pateikties savam mācītājam, vismaz atcerēties viņu. Turklāt šajā draudzē ir mācītājs un ir grupiņu līderi. Lielā mērā par to, kas tu esi šodien, tu vari pateikties, pirmkārt, Dievam, otrkārt, savam grupas vadītājam. Pasaki viņam paldies! Draugi, Dievs darbojas caur cilvēkiem, un tas ir brīnišķīgi! Lieliski, ka mēs varam to saprast, neskatoties uz visiem velna meliem un cilvēku naidu. Ka mēs varam palikt patiesībā, uzticami Dievam un saviem mācītājiem.
Kā būt pirmajam? Marija pirka dārgas svaidāmās zāles. Cilvēkiem, kurus es augstu vērtēju, es dāvinu vērtīgas dāvanas, turklāt pats tās izmeklēju. Ar to vien, ka es pats tās atrodu un nopērku, arī, ja to nenovērtē, parādās mana attieksme pret cilvēku. Labi, ka mums ir garīgie tēvi un mātes, un labi, ka tu pats vari kādam būt par garīgo tēvu vai māti. Arī ziedojumu apmērs, ko dodam Dievam, norāda uz mūsu pieķeršanos Viņam. Jo, kur ir tava manta, tur ir tava sirds. Ja šis ir mans Dievs un mana draudze, kāpēc lai es nedotu savā draudzē? Marija Magdalēna pirka dārgas svaidāmās zāles. Marija atcerējās, Kurš darīja viņu brīvu un izmainīja viņas dzīvi.
Tieši Marija bija pirmā, ar kuru Jēzus runāja pēc augšāmcelšanās. Viņa gāja pie Viņa uz kapu, un viņa arī satika Kristu. Kad Marija Magdalēna ieraudzīja tukšu kapu, viņa sākumā domāja, ka Jēzus ķermenis ir nozagts. Marijai neienāca prātā pat doma, ka Viņš ir augšāmcēlies. Viņa skrēja prom pie mācekļiem, lai to viņiem paziņotu.
„Tad viņa skriešus dodas pie Sīmaņa Pētera un otra mācekļa (Jāņa), ko Jēzus mīlēja, un saka tiem: “Viņi To Kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām, kur viņi To nolikuši.” Tad Pēteris un otrs māceklis devās turp un nāca pie kapa.” (Jāņa 20:2-3)
Jānis bija vienīgais vīriešu kārtas Jēzus māceklis pie viņa krustā sišanas. Jānis arī bija vienīgais Kristus sekotājs, kas nodzīvoja ilgu un pilnvērtīgu dzīvi līdz sirmam vecumam. Es negribu šeit celt kādu teoloģiju, tomēr tie ir fakti, kas ir Bībelē. Es ticu, ka Dievs grib, ka mēs nomirstam sirmā vecumā, izpildījuši visu uz zemes, ko Dievs mums paredzējis. Dievs nav paredzējis slimības un nabadzību. Jā, būs pārbaudījumi un vajāšanas, un tomēr būs arī ilga un pilnvērtīga dzīve. Vecā Derība stāsta par mūsu patriarhiem, Dieva vīriem – Ābrahamu, Jēkabu un citiem, kas aizgāja pie Tēva sirmā vecumā. Tāds ir Dieva prāts.
Tātad, Pēteris un Jānis skrēja uz kapu, un Jānis tur nonāca pirmais. Taču Jānis deva godu vecākajam, Pēterim, un viņš iegāja kapā. Kaps bija tukšs. Viņi pārliecinājās par to pašu, ko redzēja Marija Magdalēna, taču viņi nepalika tanī vietā, bet aizgāja mājās. Marija turpretī palika. Kāpēc Jēzus atklājās Marijai Magdalēnai, nevis Pēterim vai Jānim? Tāpēc, ka viņa palika līdz galam.
Esot kapā, Marija pēkšņi ieraudzīja, ka Kāds tur ir vēl bez viņas. Sākumā viņa Jēzu noturēja par dārznieku, jo Jēzus bija apglabāts dārzā, bet tad atpazina Viņu un bezgala priecājās:
„Jēzus viņai saka: “Marija!” Viņa apgriezās un ebrejiski saka uz Viņu: “Rabuni” (tas ir: mācītājs)!” (Jāņa 20:16)
Vai tu spēj iztēloties Marijas prieku, redzot savu Kungu? Tā bija prieka vēsts diena! Pirmais jaunpiedzimušais cilvēks Jaunajā Derībā ir sieviete, vārdā Marija Magdalēna! Iemesls tam ir viens – uzticība Dievam un Dieva ieliktiem cilvēkiem viņas dzīvē.
Kad Jēzus atklājās viņai, Marija Jēzu nosauca par rabuni. Ko tas nozīmē? Tajā laikā jūdu reliģiskos līderus dēvēja par mācītājiem, skolotājiem, un gods tika izrādīts trīs pakāpēs: Rab, Rabi un Rabuni. Pēteris, Andrejs, Nikodēms, Nātanaēls un citi mācekļi Jēzu godāja par Rabi.
„Nātanaēls atbildēja Viņam: “Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš!”” (Jāņa 1:49)
„Bet Jēzus apgriezies redzēja viņus sekojam un saka viņiem: “Ko jūs meklējat?” Tie Viņam atbildēja: “Rabi (tulkojumā: mācītājs), kur Tu mājo?”” (Jāņa 1:38)
„Tas nāca pie Jēzus naktī un sacīja Viņam: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.”” (Jāņa 3:2)
„Viņa mācekļi Viņam jautāja: “Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?”” (Jāņa 9:2)
„Mācekļi Viņam saka: “Rabi, nupat jūdi gribēja Tevi nomētāt akmeņiem, un Tu atkal jau dodies turp?”” (Jāņa 11:8)
„Un, atraduši Viņu otrā malā, tie Viņam sacīja: “Rabi, kad Tu esi atnācis šurp?”” (Jāņa 6:25)
Arī pūlis reizēm godāja Jēzu par rabi, kas ir otrā mācītāja pakāpe. Rabuni bija augstākā pakāpe, ar kuru godāja cilvēku, izrādīja viņam cieņu! Rabi nozīmēja „mācītājs”, bet rabuni – „skolotājs”, tomēr tas nav tiešs tulkojums. Svarīgi ir zināt šīs trīs pakāpes – rab, rabi un rabuni. Visā Jaunajā Derībā tikai divi cilvēki Jēzu nosauca par rabuni – aklais Bartimejs un Marija Magdalēna. Tā ir visaugstākā cieņas izrādīšanas pakāpe. Marija cienīja un godāja Kristu vairāk nekā divpadsmit mācekļi. Un tieši tāpēc viņa bija pirmā. Kā būt pirmajam? Godāt Kristu.
Es redzu, kā plaukst un zeļ tie mācekļi, kuri ir uzticami. Un es redzu, kā buksē tie, kuri nav uzticami. Ja tu prāto, kādēļ klibo tava kalpošana, pajautā sev, vai tu esi uzticams.
„Bet, uzcēlies pirmajā nedēļas dienā rīta agrumā, Jēzus parādījās papriekš Marijai Magdalēnai, no kuras Viņš septiņus ļaunus garus bija izdzinis. Šī gāja un pasludināja to tiem, kas ar Viņu bijuši un tagad skuma un raudāja.” (Marka 16:9-10)
Dieva prāts ir, ka mēs esam pirmie. Lai mēs vienmēr esam augšā un nekad apakšā. Viena no uzticības formām ir tavs lūgšanu laiks lūgšanu kambarī. Vai tu esi uzticams Dievam lūgšanās? Ja tu būsi uzticams pār mazumiņu, Dievs iecels tevi pār lielumu. Sāc ar to, ko tu vari šodien. Esi uzticams mazās lietās, sāc ar nelielu lūgšanu laiku. Es jau padsmit gadus esmu ar Dievu, un esmu palicis uzticams Viņam. Esmu vēl joprojām uzticams tiem pirmajiem vārdiem, ko Viņš man teica, kad atgriezos: Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana. Ar uzticamību esmu praktizējis šīs četras lietas. Savas lūgšanas es sāku ar vidēji 40 minūtēm, pirms astoņiem gadiem es pieņēmu lēmumu, ka lūgšu divas stundas, pēc tam palielināju laiku līdz trīs stundām. Pēdējā laikā arī ar to ir kļuvis par maz, jo es nepaspēju izlūgt visas lietas šajā laikā, kārtīgi iedziļināties, nespēju Dievam pateikt visu, ko vēlos, tāpēc gāju tālāk un pieņēmu lēmumu lūgt Dievu četras stundas, kā arī divas stundas lasīt kristīgas grāmatas. Un es nepārtraukti staigāju Dieva klātbūtnē. Es šobrīd jūtu Viņa klātbūtni, no rīta jutu, kad pamodos, to jutu. Dievs man sāk atklāt dažādas lietas, kuras dabiskā ceļā es nevarētu uzzināt. Es mīlu Dievu. Ja arī tu mīlu Dievu, sāc ar uzticību.
Esi uzticams Dievam pirmkārt, savā lūgšanu kambarī. Jo gandrīz vienmēr cilvēkiem, kuriem ir mūžīgās problēmas, nav pareizas attiecības ar Dievu tieši lūgšanā. Dievs ir labs.
Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece