Lielākais Debesu Valstībā

Sprediķa nosaukums – „Lielākais Debesu Valstībā”.
Padomju laikos, manā bērnībā rādīja multfilmu „Pats mazākais rūķītis”. Tā nebija ļoti populāra multfilma. Arī tajā laikā taisīja multfilmas ar kristīgu pieskaņu, kaut gan paši multfilmu autori to neapzinājās. Dievs man atgādināja, ka es bērnībā skatījos šo multfilmu. Šī multfilma bija par rūķīti vārdā Vasja. Vasja dzīvoja mežā un bija tik maziņš, ka neviens dzīvnieks, kuru viņš sveicināja, viņu nepamanīja. Viņš par to ļoti noskuma un devās mājās pie saviem vecvecākiem. Viņš stāstīja, ka ļoti vēlas komunicēt ar citiem zvēriem, bet neviens viņu nedzird. Šim rūķītim bija ļoti gudra vecmāmiņa un viņa nesāka rūķīti žēlot, bet gan jautāja: „Bet ko tu esi izdarījis, lai tevi pamanītu? ”. Rūķītis atbildēja, ka neko nav izdarījis. Tad viņa vectēvs teica, ka, jāizdara kaut kas labs, lai viņu pamanītu. Vasja palika domīgs un sāka meklēt izdevību izdarīt kaut ko labu. Izdzirdējis, ka vilks ir izdomājis apēst trīs sivēnus, viņš nolēma, ka šī būs viņa iespēja un visiem spēkiem cīnījās, lai izjauktu vilka plānus. Galu galā stāsts beidzās ar to, ka rūķītis izglāba no nāves trīs sivēnus, septiņus kazlēnus, Sarkangalvīti un vecmāmiņu. Viņš atnāca priecīgs un noguris mājās un izstāstīja vecvecākiem savus labos darbus. Kad vectētiņš jautāja, vai viņu kāds pamanīja, Vasja apmulsa. Vasja atbildēja: ”Nezinu, vai mani pamanīja, bet manus darbus noteikti pamanīja”. Pats mazākais rūķītis izdarīja vislielākos darbus, kas atstāja lielu iespaidu uz personu dzīvēm.

Jautājums ir tāds: Vai ir slikti vēlēties būt lielākajam? Būt izcilam un pārākam? Jēzus mācekļus ik pa laikam nodarbināja jautājums, kurš no viņiem ir vislielākais.

„Un tur arī ķilda cēlās viņu starpā, kurš no viņiem esot lielākais.” (Lūkas 22:24)

Atbilde uz šo jautājumu ir: „Nē, nav slikti vēlēties būt pirmajam, lielākajam, izcilākajam!” 1. vēstulē Timotejam ir rakstīts:

„Tas ir patiess vārds: ja kas tiecas pēc bīskapa amata, tas iekāro teicamu darbu.”

Tālāk seko uzskaitījums, kādam ir jābūt bīskapam. Pāvils saka, ka, ir labi vēlēties būt vadītājam, pārvaldniekam. Ir labi vēlēties būt pirmajam.

Piemēram, ja tu esi ārsts, tad izdari savu darbu tik pašaizliedzīgi un precīzi, ka tu kļūsti par vislabāko ārstu. Ja tu esi skolotājs, tad dari savu darbu vislabāk un tu, iespējams, kļūsi par direktoru, ja tu pats to vēlēsies. Ja tu esi mājas grupas vadītājs, tad sagatavo un novadi savu grupiņu cik vien labi vari. Lai tā ir svaidīta un īpaša, nevis, ka tu esi novadījis tikai „ķeksīša pēc”. Vienalga, kurā vietā tu šobrīd atrodies, izdari no savas puses visu, cik vien labi spēj.

Pirms kāda laika es strādāju celtniecības uzņēmumā ar lielu kolektīvu, apmēram, trīs simti cilvēku. Vienā no Jaungada pasākumiem priekšniecība mani apbalvoja kā „Pasaulē labāko biroja vadītāju” un uzdāvināja ceļojumu uz ārzemēm. Tad es domāju: „Vai tiešām es katru dienu gāju ar domu, ka gribu būt labākā darbiniece pasaulē? Nē, es vienkārši izdarīju savu darbu no sirds. Es gribēju būt labs palīgs savam vadītājam. Šis paaugstinājums atnāca pēkšņi, man negaidot.

Piemēram, ja tu esi skolnieks, tad kļūsti par vislabāko skolnieku klasē, lai tu vari būt citiem par priekšzīmi. Kāds puisis no draudzes, Emīls, pagājušogad mācījās Mežciema skolā un bija „klases lepnums”. Tas bija tituls, ko katru gadu piešķīra vienam skolniekam klasē. Tas nozīmēja, ka viņš ir paraugs, pats lielākais un pirmais gan sekmju, gan uzvedības ziņā. Emīls tāds bija. Šodien viņš ir draudzes video komandas lepnums. Es pati to neizdomāju, tas nāk no vadītāja. Viņam, starp citu, ir dažas līdzības ar iepriekš pieminēto rūķi. Viņš gan augumā nav mazs, bet pēc rakstura viņš ir kluss un nav ārišķīgs. Varbūt, ja viņš nebūtu gara auguma, viņu būtu grūti pamanīt, bet viņa darbus gan varētu pamanīt. Šobrīd, trīspadsmit gadu vecumā, Emīls ir pilnīgi līdzvērtīgs saviem pieaugušajiem video komandas biedriem. Viņš ir uzticams, paklausīgs, uzticams un atsaucīgs. Viņš ir talantīgs un liek savu talantu lietā. Emīls ļoti labi iekļaujas komandā. Turklāt, viņš ir arī izgudrotājs. Viņš izgudroja savu mini projektoru. Viņa vannas istabā ir tāda kastīte, uz kuras ir uztaisīts lego paliktnis, uz paliktņa atrodas telefons, kuram priekšā ir lupa. Kad telefonā tiek rādītas bildes vai video, attēls projicējas uz sienas kā uz ekrāna. Protams, kvalitāte nav ļoti laba. Taču es domāju, ka tas ir tikai sākums Emīla zinātnieka karjerai. Kas zina, varbūt mums šodien pie kameras stāv nākamais Einšteins vai Ņūtons. Tas ir iespējams.

Tātad mēs noskaidrojām, ka vēlēties būt pirmajam un labākajam, nav slikti. Taču veids, kā uz to tiecas pasaule un kā māca Bībele, ir pilnīgi atšķirīgs. Pasaules acīs vislielākie ir tie, kuriem ir nauda, vara, spēks, liela ietekme uz citiem un popularitāte. Cilvēki pasaulē cīnās visiem iespējamiem līdzekļiem, lai kļūti lieli un ietekmīgi. Vai esat dzirdējuši teicienu: „Mērķis attaisno jebkurus līdzekļus?” Tas nozīmē, ka tu vari darīt jebko, lai sasniegtu savu mērķi. Rullē tik visiem pāri, galvenais, ka pats esi apmierināts un laimīgs. Ļoti bieži cilvēki pasaulē izmanto viens otru, lai sasniegtu savu mērķi.

Es nesen lasīju grāmatu par miljardieri Ričardu Brensonu. Viņam ir bijušas daudz lielas idejas un viena no tām bija uztaisīt savu aviokompāniju. Viņš to arī izdarīja. Un tad, kad viņš to jau bija paveicis, pasaulē visiem pazīstamā, prestižā, populārā un cienījamā aviokompānija British Airways, publiski apmeloja jauno konkurentu. Viņi cīnījās negodīgiem līdzekļiem, lai jaunais konkurents neizturētu. Taču Brensons izturēja un, šķiet, ka šī aviokompānija pastāv vēl šodien.

Pasaulē cilvēki cīnās bez žēlastības, lai būtu pirmie. Vai esat dzirdējuši kā sievietes, īpaši vientuļās, cīnās par mīlestību visiem līdzekļiem? Tur bieži tiek liktas lietā burvestības, lai tikai noņemtu otrai vīru, jo viņa grib būt tā, kuru mīl. Viņa grib būt pirmā, lielākā un īpašā par jebkuru cenu. Nav svarīgi, vai tam vīram ir ģimene un bērni. Kaut vai noburt savu iekāres objektu, ka viņš pēc tam, kā rēgs bez dzīvības un savas gribas staigā pakaļ. Galvenais, ka ir blakus un paklausīgs.

Tāpat arī tēvi. Viņi sen jau ir izšķīrušies un viņiem jau sen ir citas ģimenes, bet tagad viņi cīnās par savu iepriekšējo ģimeņu bērniem, lai viņus kontrolētu un iespaidotu viņu dzīves. Taču tad, kad viņi aizgāja no ģimenes citas sievietes dēļ, atstāja ģimeni bez iztikas līdzekļiem un bieži ar parādiem, bērni viņus neinteresēja. Tagad viņi cīnās ne jau bērnu dēļ, bet lai labi izskatītos sabiedrībā. Skatieties, man ir bērni un redziet, kā es par viņiem rūpējos. Bet, ja viņus tiešām interesētu bērni, viņi nebūtu atstājuši savu ģimeni citas sievietes dēļ, vai ne? Pasaulē cilvēki cīnās zemiski un negodīgi.

Taču Bībelē ir rakstīts pavisam cits veids, kā tiekties būt lielākajam. Jēzus, neskatoties uz to, ka Viņam ir priekšā pēdējās vakariņas un drīz sāksies grūtākais uzdevums Viņa dzīvē, mierīgi pamāca savus mācekļus. Mācekļi sastrīdējās par to, kurš no viņiem vislielākais. Jēzus saka viņiem:

„Un Viņš tiem sacīja: “Ķēniņi valda pār tautām, un varenos sauc par labdariem.  Bet jūs tā ne. Bet lielākajam jūsu vidū būs būt kā jaunākajam, un vadonim kā tādam, kas kalpo. Jo kas ir lielāks: vai tas, kas sēž pie galda, vai tas, kas kalpo? Vai ne tas, kas sēž pie galda? Bet Es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo.” (Lūkas 22:25-27)

Lai cik dīvaini tas nebūtu, Dieva paaugstinājums nāk caur krustu un ciešanām. Cita ceļa nav. Tas ir tāpēc, lai mainītu mūsu raksturu un veidotu mūsu personību. Lai mācītu mums paļauties un uzticēties Dievam, nevis saviem spēkiem. Tad, kad mēs saņemam šo paaugstinājumu, mēs varam tur pastāvēt un ne velns, ne mūsu lepnums nevarētu mūs gāzt.

Jēzus bija Dievs un tomēr Viņš atstāja Savu stāvokli, pazemojās un kļuva kā cilvēks mūsu dēļ. Un pēc tam Dievs Viņu paaugstināja un deva Vārdu pār visiem vārdiem.

„Kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam,  bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu.” (Filipiešiem 2:6-11)

Jēzus ir paraugs, kam mēs sekojam un vēlamies līdzināties. Vai zināt, ka pasaulē pazemību uzskata par vājuma pazīmi? Taču patiesībā pazemīgi cilvēki ir stipri cilvēki. Es runāju par patiesiem, no sirds pazemīgiem cilvēkiem, nevis tādiem, kuriem nav mugurkauls. Viņi apzinās, kas viņi ir un to nevar atņemt nekādi ārēji apstākļi vai cilvēku attieksme. Viņiem nevajag nepārtraukti saņemt uzmanības apliecinājumus vai novērtējumu no citiem. Viņi ir droši sevī. Viņi var apsēsties pēdējā rindā un mierīgi uzklausīt kritiku un korekcijas, ja tas nepieciešams vai būt kopā ar tādiem cilvēkiem, kuri ir atstumti un nepieņemti. Tas neatņems viņiem viņu identitāti un stāvokli. Viņi var pazemoties Dieva un cilvēku priekšā, ja nepieciešams. Viņi spēj kalpot citiem, jo viņiem nav visu laiku jāuztraucas par sevi.

Pāvils pamāca filipiešus:

„Ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām.”  (Filipiešiem 2:3-4)

Mans lielums vai ievērojamība Dieva acīs nav saistīta ar manu stāvokli un amatu. Manu lielumu Dieva acīs nenosaka tas, vai es esmu mācītāja komandā, vai esmu līderis, vai mājas grupas vadītājs. Protams, tas par kaut ko liecina, bet tas nav galvenais. Arī mana izglītība, popularitāte, slava vai  veiksme to nenosaka. Mans lielums Dieva priekšā ir mans iekšējais cilvēks, mans gars un mana sirds. Dieva priekšā es neesmu par jums lielāka tikai tāpēc, ka esmu mācītāja komandā. Tā ir privilēģija tur būt, bet, ja es nepildu savus pienākumus un neturpinu cīņu, tur esot, es rīt varu tur arī nebūt. Tas nav vissvarīgākais. Piemēram, ja tu esi grīdas mazgāšanas kalpošanā draudzē un tu šo pienākumu izpildi no visas sirds, cik vien labi spēj, bet es, esot mācītāja komandā, savus pienākumus neizdaru no sirds, tad Dieva acīs lielāks esi tu. Vai tu atceries līdzību no Bībeles par talantiem? Dievs nedeva visiem cilvēkiem piecus talentus. Es domāju, ka ne visi šodien ir aicināti būt draudzes vadītāji vai slaveni evaņģēlisti, bet ir ļoti būtiski, ko tu šodien izdari ar savu vienu talentu. Dievs mūs vērtē ne tik daudz pēc tā, ko mēs darām Viņam, bet pēc tā, kādas ir mūsu sirdis Viņa priekšā.

Jēzus, runājot par Debesu Valstību:

„Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji.” (Mateja 7:21-23)

Mēs šodien varam teikt Jēzum: „Vai tad mēs neesam bijuši karstā draudzē? Vai mēs neesam ļaunos garus izdzinuši inkaunteros? Dievs, vai tad mēs mācītāja komandā nebijām? Nevar būt Jēzu, ka Tu mūs nepazīsti.” Taču Jēzus saka, ka Debesu Valstībā neieies tie, kuri tikai sauc: „Kungs, Kungs”, bet gan tie, kuri dara Dieva prātu. Interesanti, ka šie cilvēki teica: „Bet mēs taču darījām”. Viņi nebija tikai runātāji, viņi darīja reālas lietas. Tomēr viņiem kaut kas pietrūka. Acīmredzot kaut kas nebija kārtībā ar šo cilvēku sirdi un viņu attiecībām ar Dievu. Dieva vērtēšanas sistēma ļoti atšķiras no cilvēku. Piemēram, mācītāja komandā līderi atrāda savu lūgšanu grafiku. Tā ir tāda tabula, kurā ir atzīmēts, cik daudz un cik disciplinēti mēs lūdzam Dievu katru dienu. Mans grafiks var būt tuvu ideālam. Man var būt atzīmētas vienā laikā divas stundas katru rītu. Mācītājs var teikt: „Malacis, Luīze. Tev ir viss izdevies”, bet tikai Dievs zina, vai šajā laikā ir ielikti visi 100%. Tikai Dievs zina, vai tur ir nogulēts un noslinkots vai nē. Protams, ja tas tā turpināsies ilgstoši, mācītājs to pamanīs. Dievs vērtē pēc manas sirds, kā es to daru. Pat, ja kaut kas ārēji neizdodas, no Dieva saņemt atzinību ir daudz svarīgāk.

Mājas grupā, kuru es vadu, bija kāds gadījums. Kāda meitene lūgšanas laikā raudāja par savu draudzeni, kura vēl nepazīst Dievu. Viņa neraudāja tādēļ, ka grupā maz cilvēku, bet gan tādēļ, ka viņai sāpēja sirds par šo meiteni. Viņa raudāja pēc palīdzības Dievam, jo visu jau no savas puses bija izdarījusi. Drīz pēc tam tā meitene kļuva par kristieti. Viņa sāka apmeklēt mājas grupu, draudzi, saņēma dziedināšanu no muguras sāpēm un bailēm. Viņas dzīve sāka mainīties. Es daudz domāju par šo gadījumu un bieži lūdzu Dievu, lai Viņš ieliek manā sirdī tādas sāpes par cilvēkiem, kuri nepazīst Dievu. Bībele saka, ka tāds upuris, kurš patīk Dievam, ir salauzta un sagrauzta sirds un tādu Dievs nenoraida.

„Upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi.” (Ps. 51:19)

Salauzta sirds ir 100% garantija atbildētai lūgšanai. Dievu aizkustina salauzta sirds, jo tad tā kļūst līdzīga Viņējai. Jēzus sacīja saviem mācekļiem:

„Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps; tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mateja 20:27-28)

Pirmajā brīdī var likties dīvaini, ka Dievs savieno divas ārēji tik pretējas lietas. Viņš saka: „Ja tu gribi būt pirmais, vadītājs, lielākais, tad esi pēdējais. Esi kalps visiem”. Tas nozīmē – dari mazās neievērojamās lietas, kas ir pēc Dieva prāta un par kurām neviens nezina un, iespējams, nekad neuzzinās, bet dari tās no sirds. Nemeklē atzinību no cilvēkiem, jo Dieva atzinība un paaugstinājums nekur nepaliks. Dievs tevi paaugstinās.

„(..) tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev.” (Mateja 6:6)

Tas ir apsolījums un garantija kā kļūt patiešām pirmajam. Sāc no apakšas un Dievs virzīs tevi uz augšu.

Pirms kāda laika es strādāju uzņēmumā, kur atvērās jauna filiāle. Šai filiālei par direktori vadītājs iecēla savu meitu. Viņa bija tikko beigusi vidusskolu, viņai nebija nekāda pieredze, bet viņa kļuva par direktori. Viņai nepiemita ne mazāko iemaņu vadīšanā un komunikācijā ar cilvēkiem, viņai nebija gudrības. Viss galvenokārt notika pavēles formā. Kā tu domā, vai vadītāju, kurš dod tikai sausas pavēles un kurš perfekti pārzina teoriju, bet nekad nav saskāries ar praksi, darbinieki mīlēs? Jā, ārēji viņi paklausīs, bet aiz muguras viņi aprunās un neieredzēs savu vadītāju.

Taču, ja tu būsi vadītājs, kurš pats kalpo cilvēkiem, tad darbinieki tevi klausīs, cienīs un mīlēs. Viņi būs tavs atbalsts. Turklāt redzot kā tu kalpo viņiem, viņu sirdis mainīsies un viņi atbildēs tieši ar to pašu.

Ja tu vēlies kļūt par pasta direktoru, sāc ar pastnieka darbu. Tur Dievs izmainīs tavu raksturu. Viņš iemācīs tev pazemību, disciplīnu, precizitāti, tad, kad tev būs jāsatiekas ar dusmīgiem cilvēkiem un nikniem suņiem. Tad, kad tev būs jāiztur ziemā aukstums, vasarā karstums un rudenī slapjdraņķis un mitrums. Tad, kad tev būs jāiemācas iztikt ar to niecīgo aldziņu, kuru tur maksā. Taču, ja tu izturēsi šo posmu un būsi uzticams tajā, vadītājs to redzēs un viņš tevi paaugstinās.

Es kādu laiku strādāju pastā un viens no iepriekšējiem pasta direktoriem tieši šādā ceļā bija nonācis līdz direktora amatam. Pasta darbinieki viņu ļoti cienīja, jo viņi zināja, ka viņš ir sācis no apakšas. Viņš ir bijis katrā tajā darba posmā un tajā vietā, kur bijuši viņa darbinieki. Tieši šādi cilvēki kļūst par vislabākajiem vadītājiem.

Mēs bieži esam dzirdējuši mūsu mācītāja stāstu par to, kā viņš nesa sava mācītāja dzelteno koferīti. Šobrīd viņš pats ir kļuvis par mācītāju. Es tevi šodien iedrošinu – ja tu tiešām vēlies būt lielākais un pirmais, sāc nest sava vadītāja koferīti un kļūsti par vislabāko palīgu savam vadītājam!

„Paklausait saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība. (..)” (Ebrejiem 13:17)

Kalpo sirsnīgi saviem grupiņas cilvēkiem. Zini, lielākais tu kļūsti ne tikai tad, kad tu tikai lasīsi grāmatas par līderību, kas ir nepieciešams un bez kā nevar iztikt, bet arī tad, kad tu pildi savus mazos pienākums mājas grupā, darbā un jebkurā vietā, kur tu šodien atrodies. Vai tu domā, ka tikai citēt no galvas Bībeli, trīs stundas lūgt Dievu un dievkalpojumos saukt Alleluja, ir garīgi? Bet mājas grupā sasmērēt sviestmaizes, sagatavot vārdu par ziedojumiem vai uzticami rūpēties par cilvēkiem, kuri tavā lūgšanu sarakstā un, ja nepieciešams, atvest viņus uz dievkalpojumu, nav garīgi? Vai atdot savu mīļo dievkalpojuma vietiņu, kurā tu esi gadiem sēdējis, nav garīgi? Tas ir ļoti, ļoti garīgi.

Man reiz bija kāds pārbaudījums. Es atnācu uz dievkalpojumu un mana mīļā vietiņa bija jau aizņemta, kāds cits bija tur iesēdies. It kā ar to vēl nepietiktu, vēlāk  līderi brauca vakariņās un visi sasēdās mašīnās, bet man pietrūka mašīnā vieta. Ir reizes, kad kāds brauc ar sabiedrisko transportu un šoreiz tā reize iekrita man. Tieši šajā reizē arī mana vieta bija aizņemta. It kā sīkumi, bet man nebija viegli. Es uzreiz varēju pārbaudīt savu pazemības līmeni šajā jomā un to, cik tālu vēl man ir līdz izcilībai.

Tātad, jo augstāk tu vēlies kāpt, jo zemāk tev jāsāk. Atceries stāstu par nabadzīgo atraitni (Lūkas 21. nodaļa). Bagāti cilvēki nāca templī un ziedoja daudz naudas. Atnāca arī kāda nabadzīga tantiņa, kura ziedoja santīmus. Šie santīmi bija visa viņas nauda. Kuru Jēzus uzteica? Nabadzīgo tantiņu. Tālāk nav rakstīts, ka tantiņa pēc šī ziedojuma kļuva par miljonāri, tādēļ, ka bija atdevusi pēdējo. Bet vai mēs katrs negribētu, ka Jēzus mūs ievēro un uzslavē? Vai mēs nevēlētos, ka par mums rakstīts Bībelē, kuru lasīs līdz pasaules galam? Debesu Valstībā šī tantiņa ir lielākā, jo viņas sirds bija nodevusies Dievam. Viņa tik ļoti mīlēja Dievu, ka bija gatava atdot savu pēdējo. Piemēram, ja mūsu draudzē būtu finansiāla rakstura problēma un kāds bagāts uzņēmējs ar lielu naudas ziedojumu atrisinātu šo problēmu, mēs viņu pamanītu. Tas arī nav slikti. Taču kāds cilvēks ar savu mazo ziedojumu paliek ēnā. Taču, Dievs redz slepenībā un atmaksā visiem, kuri no sirds dod un no sirds kalpo Viņam.

Dienvidkorejas mācītājam Jongi Čo kalpošanas sākumā arī bija piedzīvojums ar nabadzīgo tantiņu. Viņš sāka celt draudzes namu ļoti sarežģītā laikā. Valstī bija finansiālā krīze. Kredītus nebija iespējams iegūt. Bankas bankrotēja, un cilvēki palika bez darba. Līdz ar to arī ziedojumi draudzē samazinājās. Tad Jongi Čo kopā ar saviem uzticamajiem palīgiem katru vakaru devās uz nepabeigto draudzes namu, kurš bija pilnīgi iestrēdzis. Viņi lūdza pēc Dieva palīdzības. Kādu vakaru pie mācītāja atnāca kāda tantiņa un teica: „Mācītāj, iedod man mikrofonu, es gribu kaut  ko pateikt”. Mācītājs, ieraudzījis viņu, teica: „Vecmāmiņ, apsēdies savā vietā. Man pietiek problēmas un es negribu dot tev mikrofonu”. Vecmāmiņa izrādījās ļoti neatlaidīga un teica: „Es nekur neiešu, kamēr tu man nedosi mikrofonu”. Beigu beigās mācītājs piekāpās un tantiņai bija iespēja runāt mikrofonā. Tantiņa teica, ka ir veca un drīz ies uz Debesīm. Viņai vairs nav atlicis daudz ko dzīvot, bet viņa ir atgriezusies caur šo draudzi un ir ļoti laimīga par to. Viņa kaut ko no sevis gribētu iedot, lai palīdzētu šajā briesmīgajā situācijā. Viņa iztina no avīzes bļodiņu un kociņus, ar kuriem ēd rīsus, un teica: „Mācītāj, ņem es gribu tev tos iedot”. Kā jūs domājat, vai mācītājs bija priecīgs par šādu varenu atrisinājumu?  Mācītājs teica: „Nē, nekādā gadījumā es neņemšu šo lietu. Tā taču tev ir pēdējā”. Es domāju, ka mācītājs tobrīd domāja, ka šī ir pēdējā lieta, kas varētu atrisināt draudzes  finansiālās problēmas. Tad tantiņa sāka raudāt. Viņa runāja mikrofonā uz visiem klātesošajiem un teica: „Mācītājs negrib ņemt no manis šo bļodiņu. Varbūt kāds vēlas to nopirkt?” Viņa bija domājusi, lai mācītājs pārdod šo bļodiņu un tad naudu varētu ziedot draudzei. Tad notika kas neparasts. Svētais Gars sāka darboties un cilvēki sāka raudāt. Viņi sāka solīt naudu par šo bļodiņu. Pirmā summa, kas izskanēja, bija 10 000 dolāru. Cilvēki sāka solīt īpašumus un citas vērtīgas lietas. Cilvēki sāka dot. Galu galā vakars beidzās ar vairāk kā vienu miljonu dolāru lielu ziedojumu. Ar šo summu draudze varēja samaksāt visus parādus un pabeigt draudzes ēkas celtniecību.

Viss, kas Dievam nepieciešams, ir viens paklausības solis, un viena nodevusies un mīloša sirds. Tikai dažas maizes un dažas zivis, un Dievs apmierina daudzu tūkstošu cilvēku vajadzības.

Es vēlos ar jums padalīties kādā īpašā stāstā. Tas būs par dabas pētnieku un misionāru Āfrikā, Deividu Livingstonu. Deivids piedzima parastā strādnieku ģimenē Skotijā. Tas notika 1813. gadā. Abi Deivida vecāki bija kristieši, bet citādi viņš bija pilnīgi parasts puika. Desmit gadu vecumā viņš sāka strādāt kokvilnas fabrikā. Septiņpadsmit gadu vecumā viņš pieņēma Jēzu savā dzīvē. Tobrīd viņu sāka nodarbināt jautājums – ko darīt ar savu dzīvi? Lasot Bībeli, viņu uzrunāja visiem pazīstamā rakstu vieta:

„Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja 28:18-20)

Deividam tā nebija teorija. Viņš visus šos vārdus uztvēra ļoti burtiski. Viņš domāja: „Jēzum ir dota visa vara. Tas nozīmē, ka arī man ir pieejams viss tas spēks. Tā pati māceklības programma joprojām darbojas. Turklāt, Jēzus ir apsolījis būt ar mani līdz pat pasaules galam”. Lielu lomu viņa turpmākajā dzīvē spēlēja sludinātājs Roberts Mofats, kura sirds ļoti dega par Āfrikas kontinentu. 1840. gada decembrī Deivids devās uz Āfriku. Kā raksta autobiogrāfi, viņš stāvēja ar atvērtu Bībeli un ilgu pilnu skatienu. Viņš sapņoja, ka varēs pievienot Kristus Valstībai veselu kontinentu. Lai kāda arī nebūtu cena, kas par to jāmaksā, viņš bija cieši apņēmies atrast ceļu uz Āfrikas sirdi, tā, lai viņš vai viņa sekotāji varētu pievest šo kontinentu Dievam. Apmetoties kādā vietējā ciltī, viņš sešu mēnešu laikā iemācījās brīvi runāt cilts valodā. Cilts vadonis kļuva par pirmo viņa jaunatgriezto cilvēku, pēc tam atgriezās vēl vairāki. Savos ceļojumos Livingstons piedzīvoja neiedomājamas grūtības. Jau pašā misijas sākumā viņam uzbruka lauva un viņš gandrīz zaudēja dzīvību. Līdz mūža beigām uz viņa ķermeņa palika vienpadsmit lauvas kodienu rētas un viņa kreisā roka tikpat kā zaudēja darba spējas. Tā regulāri sāpēja un sagādāja viņam daudz ciešanu visu turpmāko dzīvi. Tā kā Livingstons asi nosodīja vergu tirdzniecību, kas tajā laikā bija ļoti populāra, viņam opozīcijā nostājās Āfrikas vergu tirgotāji. Tie izpostīja viņa nometni un nozaga visas mantas. Trīsdesmit vienu reizi Livingstons saslima ar tropisko drudzi, kas periodiski atkārtojās. Drudzim sekoja smaga dizentērija un vairākas citas komplikācijas, kuru rezultātā viņš zaudēja daudz asiņu. Viņam bieži pietrūka pārtika un medikamenti. Poligāmija, asinsradniecība un kanibālisms vietējo iedzīvotāju vidū padarīja viņa dzīvi šausmīgu. Bija brīži, kad vērojot iedzīvotāju briesmīgās izdarības – māņticību, burvestības un izvirtības, viņa sirdī iezagās šaubas, vai tiešām kādreiz evaņģēlija gaišums apspīdēs šo cilvēku dzīves un sirdis. Kādu reizi vietējie sagrāba divus vīrus un ar saviem cirvjiem viņa acu priekšā sacirta gabalos. Livingstons pavisam noteikti varēja būt nākamais upuris. Vergu tirgotāju nežēlības bija viņa nakts murgi. Livingstons arī apprecējās Āfrikā, un viņa sieva ar bērniem mēģināja viņam sekot, bet viņa neizturēja tos šausmīgos apstākļus, saslima ar malāriju un nomira. Tas bija smagākais trieciens, kas viņu gandrīz salauza. Livingstons piedzīvoja vairāku savu uzticamo cilvēku nodevības. Tomēr, par spīti visām šīm grūtībām, Livingstons negrasījās atkāpties no saviem mērķiem un tie bija: izpētīt Āfriku, iepazīstināt vietējos cilvēkus ar kristietību un atbrīvot viņus no verdzības. 1857. gadā, pēc sešpadsmit gadu ilgas ceļojumu un dzīves Āfrikā, Livingstons atgriezās Lielbritānijā. Taču jau pēc gada viņš devās atkal uz Āfriku, šoreiz uz sešiem gadiem. Kādā konferencē, kur viņu uzaicināja stāstīt par saviem piedzīvojumiem Āfrikā un arī par turpmākajiem plāniem, Livingstons teica: „Es dodos atpakaļ uz Āfriku ar prieku sirdī. Vai jūs vēlaties, lai es jums pastāstu, kas mani uzturēja visus šos gadus svešumā, dzīvojot starp cilvēkiem, kuru attieksme vienmēr bija šaubīga un, bieži vien, arī naidīga? Tas bija, lūk, kas – „(..) Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja 28:20) Uz šiem vārdiem es esmu licis savu cerību un tie nekad nav mani pievīluši. Es nekad netiku atstāts viens. Es esmu nemirstīgs, kamēr nebūšu pabeidzis savu darbu. Lai gan šodien man nav daudz sekotāju, es ticu, ka pienāks diena, kad katrā dievkalpojumā, katrā kristiešu sapulcē pie Kristus atgriezīsies neskaitāmi daudz ļaužu. Vienīgais, kas man šodien dod cerību un gaismu šajā tumšajā laikā ir ticība, kas plūst no Dieva apsolījumiem Bībelē.”

Viņa pēdējā ekspedīcija ilga septiņus gadus, līdz 1873. gadam. Kad no Lielbritānijas tika atsūtīti baltie cilvēki, lai pārliecinātos, vai viņš ir dzīvs un atvestu viņu atpakaļ, tad Livingstons uz to atbildēja: „Man ir jāpabeidz mans uzdevums”. Viņš palika Āfrikā un tā arī nekad vairs neatgriezās no turienes. Baltais cilvēks, kurš dzīvoja ar Livingstonu kopā četrus mēnešus, raksta, ka Livingstons nekad nemainījās. Viņa labestība un labais noskaņojums nekad neizzuda. Neskatoties uz visiem pārbaudījumiem, viņš nekad neparko nežēlojās. Viņš pilnībā uzticējās Dieva labumam un ticēja, ka galu galā viss beigsies labi. Šis brīnišķīgais Dieva vīrs mira sešdesmit gadu vecumā, kādā mazā afrikāņu ciematā. Viņu atrada mirušu uz ceļiem pie savas gultas, lūdzot Dievu.

Livingstons nepiedzīvoja to, ka tikai nedaudz gadus vēlāk, lielā mērā pateicoties viņa ietekmei, tika pārtraukta vergu tirdzniecība. Dažās agrāko vergu tirdzniecības vietās un tirgos tika uzceltas baznīcas. Šobrīd Āfrikas valstī Zambijā, vietā, kurā Livingstons uzturējās visvairāk, astoņdesmit procenti no iedzīvotājiem ir kristieši. 1991. gadā Zambijas prezidents pasludināja šo valsti par kristīgu nāciju.

Mēs visi esam dzirdējuši par evaņģēlistu Reihardu Bonki, kurš rīko milzīgas evaņģelizācijas kampaņas Āfrikā jau kopš 1984. gada. Šajās sapulcēs ir pulcējušies pat 1,6 miljoni cilvēku. Kopumā Dienvidāfrikas reģionā, Bonkes kalpošanā, ir reģistrēti 55 miljoni cilvēku lēmumi sekot Kristum. Bonke pļauj milzīgu ražu, bet, iespējams, kāds ir par to samaksājis un cits jau ir tur sējis sēklas. Bez Livingstona noteikti bija vēl daudzi citi misionāri, kuri darbojās Āfrikā, bet šī cilvēka nopelns ir ļoti liels. Kā jūs domājat vai Livingstons cīnoties ar drudzi, lauvu, naidīgajiem iezemiešiem un zaudējot savu ģimeni, domāja, ka par viņu rakstīs vēsturē? Vai viņš domāja, ka mēs šodien par viņu runāsim? Vai viņš apzinājās, ka viņa darbs atstās ietekmi uz visu pasauli? Es domāju, ka nē. Viņš kalpoja ne tādēļ, ka tas būtu viņa pienākums, vai tādēļ, ka draudze bija izsūtījusi viņu misijā, bet gan tādēļ, ka viņš no visas sirds mīlēja Dievu. Viņš gribēja piepildīt un pabeigt savas dzīves uzdevumu. Tad, kad bija pavisam grūti, kad viņa līdzbiedri nesa viņu uz nestuvēm, viņš lūdza Dievam, lai var pabeigt savu uzdevumu. Viņš nelūdza, lai Dievs viņu ņem mājās, bet, lai viņš var pabeigt savu uzdevumu. Viņš mīlēja cilvēkus un vēlējās viņus pievest Kristum. Dievs ļoti īpašā veidā lietoja viņa piecas maizes un divas zivis.

Mēs visi gribam izskatīties labi citu cilvēku acīs. Mēs visi vēlamies būt cienīti sabiedrībā un draudzē, atrasties tuvu mācītājam, būt mīlēti un atzīti, bet es šodien iedrošinu ikvienu no mums, ka mēs nerūpētos par to, kā cilvēki par mums spriež un vērtē. Šodien pūlis var tevi saukt par vislabāko, vismīļāko un visievērojamāko, bet rīt viņi var tevi nicināt un sist krustā. Tādēļ rūpēsimies par to, kā Dievs par mums domā un par to, vai Viņa acīs un sirdī mēs esam vislielākie. Tāpēc, ka Dieva paaugstinājums ir nemainīgs un ilgstošs, un tas ir ne tikai šeit, bet arī Debesīs.

Esiet svētīti!

Svētrunas iztirzājumu rakstīja Marija Graudiņa