Šī dievkalpojuma svētrunas tēma:
„Svētīgi tie, kad neredz un tomēr tic”. Šos vārdus Jēzus teica Savam māceklim Tomam:
Tāpēc, ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic! Jāņa 20:29
Trīs gadus Toms bija kopā ar Jēzu Kristu un trīs gadus Jēzus viņu mācīja, ka Viņš ir atnācis virs Zemes, lai nomirtu un augšāmceltos. Jēzus trīs gadus mācīja Savus mācekļus, ka pienāks diena, kad augstie priesteri un rakstu mācītāji Viņu nodos pagānu – romiešu tiesas rokās. Viņš mācīja, ka šīs valsts reliģiskie līderi nodos Viņu, spīdzinās, piespriedīs nāves sodu un izpildīs to, bet, ka Viņš pēc trim dienām augšāmcelsies. To Viņš mācīja trīs gadus. Tomēr, kad tas notika, neviens no mācekļiem nespēja to pieņemt un izprast.
Kad Jēzus bija miris un pēc trim dienām augšāmcēlies, neviens no mācekļiem nespēja tam ticēt un pieņemt to, ka ir Viņš ir dzīvs, kamēr viņi To neredzēja. Svētīgi tie, kas neredz, bet tic!
Tad, kad Jēzus parādījās mācekļiem, Toms nebija viņu vidū. Pēc Jēzus nāves mācekļi izklīda un atgriezās pie saviem amatiem. Kad viņi bija sanākuši kopā, Jēzus nāca un nostājās viņu vidū. Mācekļi redzēja Viņu, taustīja un sajuta Viņu, taču Toms nebija starp viņiem. Toms teica: „Kamēr es neredzu un kamēr es nelieku savas rokas Viņa rētās, tikmēr es neticu”.
Pienāca brīdis, kad Toms bija kopā ar visiem, tad augšāmcēlušais Jēzus kārtējo reizi atklājās mācekļiem, un teica Tomam: „Nāc, liec rokas manās rētās, nāc un sajūti, nāc un redzi”. Tad Toms teica: „Jā, es redzu un ticu! Es pieņemu, ka Tu esi dzīvs un Tu esi augšāmcēlies!” Jēzus, toreiz teica Tomam: „Svētīgi, kas neredz, bet tomēr tic!” Bet šie vārdi nav teikti vien Tomam, šie vārdi ir mums. Ne tikai Tomam toreiz, bet tie ir domāti visiem mācekļiem, tie ir domāti arī mums šodien.
Viņš saka: „Tu tici tāpēc, ka tu mani redzēji, bet svētīgi ir tie, kas neredz un tomēr tic!” Vai tu vēlies būt svētīts? Vai man kārtējo reizi jāskaidro, ko nozīmē būt svētītam? Kad tev ir pareizas attiecības ar Debesu Tēvu, kad tev ir iekšējs miers un harmonija, kad tev ir iekšējs mugurkauls un spēks, kad tev ir rakstura izmaiņas un mūžīga dzīvība, izmaiņas visās dzīves sfērās un jomās, tad, kad tu esi veiksmīgs! Āmen! Tad tu esi svētīts. Tu nekur neapstājies, tev ir mērķis, tu kalpo un dzīvo pilnvērtīgu dzīvi Kristū, jo tu neesi viens, ar tevi ir Dievs! Aleluja! (Aplausi.) Jēzus skaidri saka: „Svētīgi ir tie, kas neredz un tomēr tic”. Nevis tie, kas kādus faktus redzēdami tic un pieņem, bet neredzēdami un ticēdami.
Svētīgi tie, kas neredz (nesaprot) un tomēr tic! Nesaprot un tomēr tic. Kā to saprast? Lai būtu svētīgam, mums ir nepieciešams paklausīt Dieva gribai arī tad, kad mēs to nesaprotam.
Tikko jūs dzirdējāt liecības no inkauntera. Vismaz divi cilvēki teica, ka braucot viņi domāja par pāris savām problēmiņām, no kurām jātiek vaļā, bet, kad paņēma rokās anketu un sāka to aizpildīt, tad viņi ieraudzīja, ka tās problēmas, ar kurām viņi atbrauca, nav nekas. Viņi ieraudzīja sevi patiesā gaismā, ieraudzīja, ka viņiem ir tik daudz nepareizu lietu dzīvē, kur viņi līdz šim ir uzskatījuši par pareizām. Un tikai inkaunterā viņi saprata, ka šīs lietas viņus grauj. Lūk, no kurienes depresija! Lūk, kāpēc šņabis velk! Lūk, kāpēc nav miera! Lūk, kāpēc slimības un nabadzība! No nepareizām attiecībām ar Dievu, no nepareizas rīcības savā dzīvē. No nepareizām vērtībām. Šie cilvēki, iespējams, vienkārši līdz šim to nav zinājuši. Ir kaut kādas lietas, ko mēs zinām un ir kādas lietas, ko mēs nezinām. Tātad, ir nezināšana un ir nesaprašana. Mēs reizēm nedarām kādas pareizas lietas, jo nezinām. Rezultātā mēs nevaram iegūt svētības konkrētās dzīves jomās – vai nu finansēs, vai nu laulības dzīvē, vai arī pie sava rakstura, pie veselības, kalpošanā, grupiņā un cilvēku glābšanā. Sfēras ir dažādas. Iemesls ir, ka mēs nezinām kādas lietas un tāpēc mēs nespējam pareizi rīkoties! Mēs nespējam pareizi rīkoties un nespējam būt svētīti.
Tomēr ir arī otrs variants. Tu vari nesaprast. Tu neizproti kādas lietas. Vai tu visas lietas izproti? – Neizproti.
Kāda ir atšķirība starp nezināšanu un nesaprašanu?
1) Es varu nepaklausīt Dievam tāpēc, ka nezinu un svētība ir aizvērta konkrētai jomai manā dzīvē.
2) Es varu nepaklausīt Dievam, jo nesaprotu.
Draugs, ir milzīga atšķirība starp nezināšanu un nesaprašanu. Ja cilvēks nezin, viņš nevar izdarīt, bet ja viņš nesaprot, viņš var izdarīt, arī tad ja nesaprot. Āmen! Tu lasi Dieva Vārdu un redzi, kā ir pareizi, bet tu varbūt nesaproti, kāpēc. Nu un tad, ka tu nesaproti! Jēzus saka: „Svētīgi ir tie, kas nesaprot, bet tomēr tic, tie, kas uzticas Dievam”. Mēs neizprotam daudz un dažādas lietas. Mēs bieži nesaprotam, kāpēc Dievs tā mūs māca un kāpēc vajag tieši tā rīkoties, nevis citādi.
Dievs ir iecēlis Savus kalpus draudzē. Sandija savā liecībā teica: „Vai man vadītājs vajadzīgs tikai tāpēc, ka man kaut ko vajag no viņa? Vai tāpēc, ka es gribu dzirdēt tikai labo sprediķi no viņa? Vai tāpēc, lai viņš lūdz par mani? Vai lai man būtu, kam līdzināties? Nē, Dievs ir iecēlis draudzē vadītājus, mācītāju, līderus, tavus garīgos vecākus. Viņš ir iecēlis draudzē un tu pieņem viņus tikai tāpēc, ka Dievs viņus ir tur ielicis”.
Kāpēc mēs Dievu pieņemam? Vai tikai tāpēc, ka mums kaut ko vajag no Viņa? Labi, iesākumā mēs nākam pie Viņa, jo mums ir daudz un dažādu vajadzību un problēmu. Bet tu ilgi nevari palikt draudzē tikai tāpēc, ka tev kaut ko vajag no Dieva. Tev jāsāk saprast, ka Viņš ir tavs Tētis. Viņš ir tavs Radītājs. Tu esi ar Viņu kopā nevis tāpēc, ka tev kaut ko vajag no Viņa, bet tāpēc, ka Viņš ir tavs Tēvs.
Tieši tāpat Viņš ieliek Savus kalpus tavā dzīvē. Konkrētu mācītāju draudzē, konkrētu līderi tavā grupiņā. Tavs vadītājs ir no Dieva ielikts, kuru tu godā un pieņem nevis tāpēc, ka tev no viņa ko vajag, bet tāpēc, ka viņš ir no Dieva ielikts. Varbūt tu nesaproti šīs lietas un domā pie sevis: „Ko man atkal tur māca? Kas pār mani atkal ielikts? Kas tā par kontroli?” Tu vari nesaprast, bet tu vari pieņemt un paklausīt. Tu vari nesaprast: „Kāpēc man ir vajadzīgs kaut kāds garīgais tēvs? Kāpēc man viņš jāpieņem tāds, kādu Dievs viņu ir ielicis? Nu, kāpēc?” Varbūt tiešām daudziem to ir grūti izprast. Es pats līdz galam visu neizprotu, taču es paklausu. Ticība, draugi, ir paklausība. Svētīgi ir tie, kas nesaprot, bet paklausa.
Jo Dievs ir ielicis vadītāju tavā dzīvē, lai tu viņu pieņemtu. Ja tu viņu nepieņem, tu automātiski nogriez savā dzīvē vārdu „svētīgi”. Tu izņem to ārā no teikuma un tad šī svētība tavā dzīvē nedarbojas. Es esmu redzējis cilvēkus savā dzīvē, kas ārkārtīgi daudz lūdz Dievu. Viņi daudzas stundas lūdz, viņiem ir lieli ziedojumi, lieli upuri un liela kalpošana. Viņi mīl Dievu vairāk par visiem un viņi to arī grib demonstrēt. Bet tajā pašā laikā viņu attiecības ar savu vadītāju ir nepareizas. Rezultātā, kā likums šie cilvēki neaug. Viņi līdz kaut kādam līmenim ir pacēlušies, un tad nobremzē un tālāk netiek. Kāpēc? Mēs šodien dzirdējām liecību, ko kāda meitene šeit priekšā liecināja. „Ir pienācis brīdis manā dzīvē, kad man ir jānokārto manas nepareizās attiecības”. Dievs neteica – dari tūlīt un tagad. Neviens viņai nav licis to darīt. Nav ne licis, ne īpaši teicis, ka tev kaut kas ir jādara. Viņa pati lūdz Dievu un viņai ir garīgais vadītājs, kas palīdz saprast Bībeli. Viņa pati nonākusi pie lēmuma – ir pienācis brīdis to izdarīt. Atdot sevi Dievam visu, jo citādi viņa paliek uz vietas un tālāk nekur nedodas.
Labākajā gadījumā mēs varam izveidot attiecības ar Dievu, sākt lūgt, lasīt Bībeli, apmeklēt draudzi un mājas grupiņu. Tu vari būt grupiņā un vari būt draudzē, tev var būt lieli ziedojumi, bet, ja tajā pašā laikā tev nav pareizas attiecības ar savu vadītāju un tu nepieņem viņu kā no Dieva ieliktu savā dzīvē, tad tu sāc buksēt un paliec uz vietas. Vai tu zini, ko nozīmē palikt uz vietas? Tas nozīmē lēnām, lēnām izlaist garu. Kāds ir fizikas likums? Kas notiek, kad tu uzmet priekšmetu gaisā? Ir viens nekustīgais punkts un tad tas krīt atpakaļ un izšķīst.
Katram mūsu dzīvē ir šie nekustīgie punkti, kad mums ir jāizlemj, vai mēs ejam tālāk, vai paliekam uz vietas un krītam atpakaļ. Tev tas ir jāizlemj šodien. Vai nu uz priekšu, vai atpakaļ! Jo svētīgi ir tie, kas neredz un tomēr tic. Jo svētīgi ir tie, kas nesaprot un tomēr paklausa! Vai Dievs nav labs?
Un, tos divpadsmit pie Sevis ņēmis, Viņš tiem sacīja: “Redziet, mēs noejam uz Jeruzālemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šautīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām.” Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast. Lūkas 18:31-34
Jēzus māca, ka Viņam ir jāmirst un ka Viņš cietīs no pagāniem. Viņš to visu māca Saviem mācekļiem, bet te ir teikts, ka viņi no tā neko nesaprata. Tumšs viņiem bija šis Vārds un viņi nevarēja to saprast.
Jautājums: Kāpēc mācekļi, kad Jēzu arestēja, izklīda un daudzi no viņiem atgriezās pie saviem amatiem? Kāpēc daudzi no viņiem, kamēr neredzēja, neticēja, ka Jēzus ir augšāmcēlies? Viņi nesaprata, kā tas var būt, ka cilvēks nomirst un pēc tam no jauna top dzīvs. Jēzus Kristus ir vienlaicīgi cilvēks un vienlaicīgi Dievs. Viņi to neizprata un izdarīja grēku. Ne tur ir problēma, ka viņi neizprata, jo es arī daudz ko nesaprotu. Problēma bija tur, ka viņi nepieņēma to. Ko Pēteris darīja?. Viņš pasauca Jēzu savrup un sāka brīdināt, lai Dievs Jēzu no tā pasargātu. Pēteris mēģināja atrunāt Jēzu no tā plāna, ko Viņš bija iesācis darīt. Viņš, šķiet, pavisam bija aizmirsis, ka vēl pirms brīža pats bija apliecinājis, ka Jēzus ir Dieva Dēls, un savukārt Jēzus bija teicis: „Man vajag, manas ciešanas, nāve un augšāmcelšanās ir nepieciešamas.” Šo mazo vārdiņu, dievišķo “vajag”, Pēteris bija atstājis bez ievērības. Tādēļ Jēzus asi apsauca Pēteri, norādīdams, ka viņa domas nāk no paša velna. Jēzus teica: „Atkāpies sātan!” Pēteris bija šis grupas vecākais vadītājs. Pēteris (Klints) bija tas, uz ko Dievs cels savu draudzi. Jēzus atstāja Pēteri, kā vecāko savā grupiņā, bet viņš nesaprata. Lūk, viens no iemesliem, kāpēc daudzi nodeva Jēzu un izklīda, kāpēc viņi nespēja noticēt.
Pat Marija, kad ieraudzīja, ka kaps ir tukšs un kad Jēzus parādījās viņai, sajauca Viņu ar dārznieku. „Tas nekādā ziņā nevar būt Jēzus, tas ir dārznieks!” Neviens no viņiem neticēja, nesaprata un nepieņēma. Ir liela atšķirība starp nesaprašanu un nepieņemšanu.
Klausies Dievā, ko Viņš tev saka šodien. Varbūt tev ir kādas lietas, ko tu nesaproti. Vai tas tev ir attaisnojums, kāpēc tu nedari? Es sludinu Dieva Vārdu, tu atver Bībeli un salīdzini. Ir tā, kā rakstīts, bet tu nesaproti! Varbūt es arī līdz galam nesaprotu. Bet tur ir rakstīts: „Svētīgi tie, kas neredz (nesaprot) un tomēr tic!” Nesaprot un tomēr dara. Lūk, tie cilvēki ir tie, kas sasniedz mērķus, kas ir svētīti, kas ir stipri, kuriem ir stāja un iekšējs mugurkauls. Iztaisnojam muguras un sakām: „Mums ir iekšēja stāja un mums ir mugurkauls!” Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic! Apustulis Pāvils raksta:
Tad nu es jums piekodinu – Tas Kungs ir mans liecinieks – vairs nedzīvot tā, kā pagāni dzīvo sava sirdsprāta tukšībā savas nezināšanas dēļ un sirds apcietinātības dēļ, aptumšojušies savā sapratnē un atsvešinājušies dzīvībai, kas no Dieva, zaudējuši kauna jūtas un sākuši nodoties izvirtībai, sagandēdami savu dzīvi ar visādiem netiklības darbiem un mantkārību. Efeziešiem 4:17
Kādēļ šo cilvēku dzīve ir izpostīta? Daži no viņiem, iespējams, ir finansiāli bagāti un tomēr tukši, un par naudu viņi nevar nopirkt piepildījumu savai dvēselei. Kādi ir iemesli?
1) Nezināšanas dēļ.
2) Sirds apcietinātības dēļ.
Kas ir apcietināta sirds? Tā rodas tad, kad tu nepieņem Dieva Vārdu un ignorē Viņa gribu. Jo vairāk tu ignorē Dievu, jo tava sirds kļūst cietāka. Sirds apcietinās tad, kad tu nesaproti Vārdu, un savu nesaprašanu izmanto kā iemeslu, lai nepaklausītu un neticētu Dieva gribai. Rezultātā vārds „svētīgs” no tavas dzīves tiek izņemts ārā. Ar laiku, tas nonāk arī līdz tam punktam, kad vārds „mūžīgā dzīvība” tiek izņemts ārā no tavas dzīves. Un tas vairs nemaz nav smieklīgi. Kāpēc tu nevari saprast un ko tu nevari saprast? Mums visiem ir lietas, ko mēs nevaram saprast. Vai visi zina elementāras lietas, kāpēc automašīnai ir jāmaina eļļa, jāmaina sveces un siksnas, vai stabilizatora bukses? Tāpēc, ka, ja ar laiku šīs lietas nemainīs, tās bojās citas detaļas. Rezultātā mašīna var nonākt tādā stāvoklī, ka vispār vairs nav remontējama, jo vienas bojātas detaļas bojā citas detaļas. Ja motorā nemaina eļļu, tad, darba laikā dzelzs trinas pret dzelzi, karst, dilst un deformējas, un motors ir izmetams ārā.
Vai tāpēc, ka mēs nesaprotam, ka ir jāmaina kādas detaļas un lietas automašīnā, mēs to nedarām? Kādi nedara. Bet ja tu to nedarīsi, tu drīz nebrauksi. Vismaz ar konkrēto automašīnu.
Vai visi zina, kāpēc uzlikta zīme „Iebraukt aizliegts”? Daudzās un dažādās vietās iebraukt ir aizliegts – stāv zīme „ķieģelis”. Pirms tam šeit nebija tāda zīme un tagad ir. Nu nedrīkst tur braukt! Varbūt tu teiksi: „Visu laiku esmu braucis pa to ceļu, bet šodien uzlikta tur zīme.” Nu, pamēģini braukt un tad, kad tu brauksi, tu redzēsi. Piemēram, šodien deviņos slēdz ciet Dienvidu tiltu, Vanšu tiltu un vairākas ielas, jo notiks maratons. Līdz diviem dienā rītā, būs zīmes un policijas posteņi priekšā. Kāpēc? Nu, ej, pamēģini un brauc! Draugs, būs jau par vēlu, kad uz tavas sirdsapziņas būs septiņi maratonisti, izsmērēti pa asfaltu. Tu brauc, varbūt tu aizbrauc garām zīmei, un tajā brīdī tur nav bijis policijas postenis un tu brauc tālāk pa krastmalu un tev pēkšņi pretī skrien pirmais maratonists, tad otrais… Ja tu sāksi eksperimentēt ar zīmēm „Braukt aizliegts”, tu ilgi nedzīvosi.
Mēs ne vienmēr zinām un saprotam, kāpēc tur ir aizliegts braukt un kāpēc tur ir tāda zīme. Bet tie, kas to zīmi uzstādīja, zina. Viņi redz vairāk nekā tu. Saproti! Viņi redz vairāk. Ceļu satiksmes drošības direkcijā strādā simtiem cilvēku. Viņi pārredz katru Rīgas ielu.
Sinoptiķi prognozē nākamnedēļ karstu laiku. Bauskā būs līdz 28 °C. Tu vari nesaprast, kā tas var būt, ka šonakt vietām bija mīnus 1°C, bet rīt jau rīt plus 28 °C. Tev varbūt nesaprast, bet sinoptiķiem ir speciālas kartes, mērinstrumenti un viņi redz, kā pārvietojas gaisa masas. Vairāk vai mazāk šīs prognozes ir precīzas un tās ir jāņem vērā. Ziemā, tu vari neņemt vērā, kad ceļi būs apledojuši. Sinoptiķi to prognozē. Vari neņemt vērā, ka būs sniegputenis un vētra. Vari neņemt vērā un nesagatavoties. Taču tu vari ņemt vērā, nesaprotot, kā tas var būt, ka šodien plus 2°C un rīt jau mīnus 30°C. Tu vari nesaprast, kā tas var būt, un tomēr tas tā var notikt. Ja viņi prognozē, tad labāk ir sagatavoties. Ja tu nezināji, kāds būs rīt laiks, un nesagatavojies, protams, var būt problēma. Bet, ja tu zini un nesagatavojies, tad ir vēl bēdīgāk, jo tevi brīdināja. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic, nesaprot un tomēr paklausa, sagatavojas.
Vai bērni zina, kāpēc nedrīkst šķērsot ielu pie sarkanās gaismas? Vai ir kāda māte vai tēvs, kurš nav mācījis savu bērnu, ka nedrīkst šķērsot ielu pie sarkanās gaismas? Viņi to iemācās, jo vecāki to māca. Taču viņi, maziņi būdami, vēl paši no sevis to nezina, jo viņi to nesaprot. Arī mēs, Dieva bērni, reizēm nesaprotam, kāpēc Dievs saka: „Tur un to nevajag darīt, tā ir pareizi un tā ir nepareizi”. Mēs nesaprotam – Dievs, ko tāds sīkums manai dzīvei var ko kaitēt! Lūdzu, ej pāri pie sarkanās gaismas! Iedomājies sevi bērna vietā – sarkana gaismiņa, zaļa gaismiņa, vai dzeltena gaismiņa, mašīnas braukā, nebraukā, vai cik forši! Bērns nekad neiedomāsies, ka tā gaisma ir saistīta ar kaut ko, ko drīkst vai nedrīkst, vai var, vai nevar iet pāri. Pat suņi, vai esi ievērojis, sēž un gaida pie sarkanās gaismas. Cik es zinu, suņiem vispār ir bezkrāsaina redze. Kā tad viņi atšķir? Laikam jau kaut kā jūt, cilvēks iet un viņš iet līdzi, kaut kā viņš to iemācās. Ne, jau pats no sevis. Tāpēc jau ir tik daudz dzīvnieku līķu ir uz ceļiem. Viņi nedzīvo cilvēku sabiedrībā un nezina, ka nevar šķērsot ielu visās vietās, jo svētīgi ir tie, kas nesaprot un tomēr tic. Nezināšana arī neatbrīvo no atbildības. Taču, ja tu nesaproti un nepaklausi, tā ir problēma.
Vai bērni zina, ka ēst smiltis ir slikti? Vai bērni zina, ka, ja ēdīs stiklus, tie sabojās viņam kuņģi? Vai bērni zina, ka mēli 20 grādu salā nevajag likt pie dzelzs margām, jo var nedabūt nost? Parasti jau bērni pamēģina un pieliek to mēli, bet pēc tam vairs neliek. Citi nekad nav mēģinājuši, jo mamma pateica: „Neliec, piesals!” Tie bērni, kas paklausa vecākiem, ir gudrāki un svētīgāki, nekā tie, kas paši izmēģina.
Arī es kā vadītājs esmu ievērojis, ka daļa cilvēku ir tādi, kas paši pamēģina un izdara secinājumus no savām kļūdām, un ir tādi, kas vienkārši paklausa. Un svētīgāki ir tie, kas vienkārši paklausa. Viņi aiztaupa sev un citiem ciešanas un problēmas. Tie, kas neklausa, reizēm sataisa tādas problēmas ar saviem eksperimentiem, ka nevar vairs no tām izkāpt ārā. Labi, ka vēl vismaz ir tie, kas mācās no savām kļūdām. Bet labāk ir mācīties no sveša cilvēka kļūdām. No savām arī labi, bet tev būs problēmas dzīves garumā, ikreiz, kamēr tu mācīsies no savām kļūdām. Trešais tips ir, kas vispār nemācās, ne no citu, ne no savām kļūdām.
Kāds ir pretstats vārdam „svētība”? Lāsts. Vari iet pie tantiņām, vari iet pie psihologiem, vari iet pie dažādiem burvjiem, kas apsola par naudu lāstus noņemt. Ja Dievs ir uzlicis, tad neviens to nenoņems. Ja Dievs atver, cilvēks to nevar aizvērt. Ja Dievs aizver, cilvēks to nevar atvērt. Ja mēs rīkojamies pēc Dieva gribas, tad mēs esam svētīgi. Ja mēs rīkojamies pēc sava prāta, tad – nolādēti.
Vai bērni zina, ka kaķi nevajag raut aiz astes? Kāpēc nevajag? Bērns to nezina, ka būs svītriņas uz sejas. Pēc tam varbūt pat viena actiņa būs aizsieta. Pie acu ārsta būs jāiet pēc tam. Vai viņi to zina? Tāpēc labāk bērniem ir paklausīt pieaugušajiem. Mēs esam Dieva bērni, tāpēc mums ir labāk paklausīt Debesu Tēvam un Viņa ieceltiem audzinātājiem – garīgajiem vadītājiem, vienkāršiem cilvēkiem, ko Dievs ir ielicis mūsu dzīvē.
Vai pusaudži zina, ka ar pliku galvu nevar skraidīt salā nav ieteicams? Vai viņi zina, kādas būs pēc tam sekas? Tu jau viņiem saki. Bet kurš no jums ir skrējis pa āru ziemā bez šalles uz cepures? (Daudzi paceļ rokas.) Tad, kad pēc daudz gadiem tu sāc slimot ar dīvainām galvas problēmām, sāpēm un migrēnām, tad tu domā: „Vajadzēja mammiņai klausīt, vajadzēja tētiņam klausīt!” Par vēlu draugs, par vēlu. Pagājuši jau piecdesmit gadu un tagad beidzot tu saproti, kāpēc nevajag staigāt ar pliku galvu! Par vēlu draugs, jo svētīgāk ir tas, kurš neredz, nesaprot, kāpēc un ko, bet tomēr tic un paklausa.
Kāpēc pusaudža meitenēm nevajag ziemā staigāt ar pliku vēderu, lai visi redz? Bikses līdz pus dibenam, ka rievu var redzēt. Kad viņa pietupjas, tur var kapeikas mest iekšā. (Smejas.) Tieši tāpat arī sals tur piekļūst. Paiet gadi un tagad, kad apsaldēti muguras nervi un viss pārējais, viņa saprot, kāpēc nevajag staigāt ar puspliku dibenu un vēderu. Un tad vairs nemaz nav smieklīgi.
Jaunas meičas ziemā drasē minisvārkos. Un pēc laika, kad ir ginekoloģiskās problēmas, iespējams, visas dzīves garumā, tad tikai nāk pie slēdziena, ka mammai bija taisnība. Protams, ja mamma vispār ko teica un nebija tāda pati. Vai mēs caur šiem dažiem vienkāršiem piemēriem saprotam to, ka labāk ir nesaprast, bet tomēr paklausīt?
Pusaudži nesaprot. Kāpēc tētis saka, ka nevajag uzturēties ārpus mājas, ka labāk ir savā ģimenē uzturēties? Kāpēc internetā nevajag skatīties to un šo? kāpēc, kāpēc? Tev nevajag obligāti visu izprast šodien, labāk ir paklausīt! Ietaupīsi sev daudz sāpes un, iespējams, pat pazušanu.
Vai vīrieši saprot, kāpēc sievietēm jādāvina ziedi? Daži nesaprot, kāpēc jādāvina ziedi. Paklausi mani, kā mācītāju, kā vīru un kā tēvu, un uzdāvini savai sievai ziedus un tu redzēsi, kāpēc sievām jādāvina ziedi! (Skaļi aplausi.) Vai es to varu saprast? Nē! Es to nesaprotu! Vienkārši ir atšķirība starp sievieti un vīrieti. Mums ir dažādas lietas, kas mums ikvienam patīk un piesaista. Dažādas lietas, ko pārrunā vīrieši un ko pārrunā sievietes. Ir lietas, kas man absolūti neinteresē. Ir lietas, kas sievietēm patīk, es nevaru saprast, kāpēc, bet viņām patīk.
Par dāvaniņām runājot. Sievietēm patīk rotaslietas, pat nevajag zelta. Nopērc bižutēriju pa latu piecdesmit un meitiņa būs ekstāzē, trīs dienas staigās priecīga, bet es to nevaru izprast. Es domāju, ka sievas ar nevar saprast, kāpēc man vajag kaut kādu pastiprinātāju vai citas lietas, kas vīriešiem interesē. Tāpat viņas nevar saprast, ko es, piemēram, tajā hokejā esmu atradis. Esmu hokeju viņām iemācījis skatīties. Saku: „Meitiņ, nāc šurp, sēdi”. Viņa, kā kaķis, kādu brīdi sēž un tad tā klusām aizšmauc. Mēs bieži nesaprotam viens otru. Ne vīrietis sievieti, ne sieviete vīrieti līdz galam neizprot. Bet paklausi kādu, kas vecāks, salīdzini ar Dieva Vārdu un izdari tā, tad būs labi augļi.
Vai es kļūdījos? Vai nav tā, ka mēs visu neizprotam līdz galam? Vai vīrieši izprot savas sievas līdz galam? Un vai sievas savus vīrus izprot līdz galam? Un tomēr mēs esam viena miesa. Iedomājies – viena miesa ar pastāvīgā konflikta situācijā. Tu reizēm konfliktē pats ar sevi. Man nepatīk tas un tas… Un tomēr patīk, jo mēs esam viena miesa. Man ir jāpaklausa, man patīk. Man ir jādara tā, kā grib viņa. Viņai ir jādara tā, kā gribu es. Mums ir jāatrod kompromiss, nesaprotot, kāpēc. Svētīgi ir tie, kas neredz, nesaprot un tomēr paklausa, jeb tic!
Klausies! Vai tu izproti to, ka Dievs ir trīsvienīgs Dievs? Tēvs, Dēls un Svētais Gars? Kā tas var būt, ka Jēzus ir virs Zemes un arī Debesīs, ka Viņš ir Dievs un reizē arī cilvēks? Viņš vienlaicīgi ir tur un šeit, Viņš ir tevī, Viņš ir arī manī, Viņš ir mūsu vidū, Viņš ir trīsvienīgs. Kā tas var būt? Mēs to neizprotam, āmen, un tomēr mēs to pieņemam. Es ticu, ka Dievs ir trīsvienīgs – Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Es to pieņemu ticībā, es paklausu, es ticu un domāju tā, kā saka Bībele. Āmen!
Kad tu pieņēmi Jēzu, vai tu saprati, ko tu tajā brīdī lūdzi? Tu teici: „Jēzu, es ticu, ka Tu esi Dieva Dēls, ka tu nomiri par maniem grēkiem un trešā dienā augšāmcēlies. Jēzu, lūdzu, nāc manā sirdī. Es atveru tev savu sirdi, nāc un dzīvo tur, tagad man ir mūžīga dzīvība! Aleluja. Tu esi mans Kungs!” Vai tu toreiz izprati? Vai maz tu šodien saproti? Kas ir Jēzus upuris? Kurš no jums izprot to līdz galam? Asinis, maize, lauztā miesa pie krusta? Mēs kaut ko saprotam, tomēr līdz galam daudz kas mums tomēr ir neizprotams. Jo vairāk tu lasi Bībeli un klausies citu cilvēku atziņas, jo vairāk skaidrība rodas, bet ne līdz galam. Es pats līdz galam to visu neizprotu.
Tajā reizē, kad es pieņēmu Jēzu, es skaitīju lūgšanu eņģeļu pavadījumā. Skaitīju lūgšanu, tieši tādu, kādu es tikko teicu. „Jēzu, es ticu, ka Tu esi Dieva Dēls, Jēzus Kristus, kas nāca miesā virs Zemes un mira par maniem grēkiem. Es galīgi nesapratu, kur mira un kāpēc mira. Kāpēc par maniem grēkiem? Nu un tad, kad nomira, kas man no tā visa? Pēc trim dienām Kristus augšāmcēlās. Kāda man starpība, pēc trim vai piecām? Vispār, kāda man starpība? Bet man toreiz bija vajadzība, jo es biju vienu soli līdz ellei. Es biju nāves vārtu priekšā. Es nesapratu, ko es lūdzu, bet man Dievs teica: „Lūdz to lūgšanu”. Un es lūdzu lūgšanu, es paklausīju. Svētīgāki ir tie, kas paklausa, pat nesaprotot. Un tajā brīdī, kad skaitīju to lūgšanu un kad Jēzus spēks nāca manī, tas darīja mani brīvu no narkotikām un alkohola vienā mirklī. Tu sāc prātot – pēc trim dienām augšāmcēlās, pēc piecām, asinis tur, asinis šeit, maize tur, maize te, Jēzus pie krusta, Jēzus zem krusta, tu prātuļo, kā tas var būt? Kāda starpība, kā tas var būt! Dievs saka, ka var būt, tātad var būt! Tad, kad tu paklausi Dieva Vārdam, Viņš nāk Savā spēkā un tu esi svētīts. Sataisi skaļu troksni Tam Kungam un sauc Alelujā!
Vai tu saproti, kāpēc katru dienu jālasa Bībele? Katru dienu Bībele, katru dienu lūgšana. Tu saproti, kāpēc? Kaut ko mēs saprotam, nojaušam, bet ne līdz galam. Mēs izprotam tīri psiholoģiski – nelasīsi Bībeli, atdzisīsi un pārtrauksi domāt par Dievu.
Draugs, tur ir kaut kas vairāk nekā tikai psiholoģiskas lietas. Tur ir Dievs! Kad es lasu Bībeli, Dievs darbojas pie manis. Kad es lūdzu, tad Dievs atbild uz manām lūgšanām. Kad es sēžu dievkalpojumā, tad Dievs ir mūsu vidū un darbojas pie mūsu prāta un sirdīm. Un mēs nesaprotam, kā un kas, bet mēs paklausām un esam šeit. Mēs lūdzam, mēs lasām Bībeli, mēs studējam Bībeli. Mēs ejam, darām un svētīgi mēs esam!
Tur sēž Vitālijs, mūsu bundzinieks. Kad viņš ienāca mūsu draudzē, es teicu: „Tev vajag grupiņu, tev vajag savu vadītāju, tev vajag ar viņu sazvanīties. Viņš aizgāja uz grupiņu, sāka sazvanīties ar savu līderi, viņš kalpoja Dievam. Tad viņš man saka: „Priekš kam man sazvanīties? Es nesaprotu, priekš kam? Bet, ja tu saki vajag, tad arī daru!” Pagāja kādi pāris mēneši un tagad Vitāliju vairs nevar pazīt. „O, mans līderis! O, man ir labākais mācītājs, labākais mājas grupas vadītājs! O, vīzija, glābt cilvēkus!” Acis spīd, par Dievu vien runā! Mēs neizprotam, bet izdarām un tad Dievs nāk un svētī!
Noslēgumā liecība, ko es dzirdēju inkaunterā:
Apmēram pirms pieciem sešiem gadiem es vadīju dziedināšanas dievkalpojumus visā Latvijā. Kāds vīrs atnāca uz dievkalpojumu. Viņš bija alkoholiķis. Kad es aicināju pie Jēzus cilvēkus un saucu viņus priekšā, tad arī šis vīrs iznāca un lūdza manā pavadībā grēku nožēlas lūgšanu, lai Jēzus piedod grēkus un lai ienāk viņa sirdī. Un es katrā dievkalpojumā sludināju trīs lietas: Bībele, lūgšana un draudze. Es teicu: „Tagad tu pieņēmi Jēzu. Ja tu gribi paturēt savu brīvību, tad tev obligāti jāatrod draudze un jāsāk lasīt Bībeli katru dienu un lūgt Dievu katru dienu. Aizejot mājās, viņš ar savu onkuli atkal paņēma pudeli. Kā viņš pats teica, kas viens polšs uz diviem. Tā viņi abi izdzēra polšu un, pēc viņa vārdiem, viņš teica, ka viņam neviens netic, ko viņš stāsta. Varbūt tu noticēsi. Es gan noticēju, jo ir redzēti brīnumi. Es pats esmu piedzīvojis brīnumus. Viņš saka: „Dievs mani meklēja, kad es būšu viens pats un atrada mani tualetē. Esot tualetē, pēkšņi zila gaisma. Nekur dabā nav tādas gaismas. Tāda krāsa, kāda dabā nav! Šī gaisma iegāja manī un, kad es iznācu no tualetes, pēkšņi tā gaisma izgāja no manis un iegāja onkulī, ar kuru mēs nupat kopa dzērām. Onkulis pats vairs neko neatceras tajā brīdī. Pēc tam viņš man teica: „Tu nokriti zemē un lūdzi latīņu valodā!” Onkulis jau nezināja latīņu valodu, bet mēs zinām, kas ir lūgšana mēlēs.” Man patika tas fakts, ka šis vīrs piedzīvoja Dievu tieši tualetē. Dievam pilnīgi vienalga, kur tu esi, kādā pozā, vai kādā stāvoklī. Viņš tevi ir radījis un Viņš perfekti tevi pārzina. Mani kaitina visi tie cilvēku aizspriedumi, ka Dievs nevar darboties tualetē, ka Dievs nav starp laulātiem brīdī, kad viņiem ir sekss. Visur ir Dievs! Viņš to visu ir radījis un izplānojis, kā Pašam patīk. Dievam patīk, ka vīrs un sieva to dara. Āmen! Es viņam saku: „Forši, tu Jēzu pieņēmi, paklausīji, skaitīji lūgšanu. Svētais Gars atnāca tur, tualetē, un kristīja tevi ar Svēto Garu. Neskatoties, ka tu polšu biji izdzēris, tu runāji mēlēs!” Viņš turpināja: „Pirms tava dievkalpojuma es biju pie zīlnieces un viņa man teica: „Tu esi krustcelēs”. Nākamajā dienā šis vīrs bija manā dievkalpojumā un tur stāvēja savas dzīves krustcelēs. Viņš pieņēma Jēzu kā savu Glābēju. Tas vēl nav viss. Dievs viņu kristīja ar Svēto Garu. Es viņam saku: „Klausies, vai kaut vienu no tām lietām, ko es tev toreiz teicu, tu izdarīji? Lūgšana, Bībele un draudze?” Lūk, arī visas krustceles. Viss, kas tik labi gribēja sākties, tikpat ātri arī beidzās. Pagāja gadi, un viņš atkal nonāca tādā pašā situācijā kā toreiz. Atkal nodzēries totāli. Viņš atkal krīt zemē un lūdz piedošanu par saviem grēkiem. Viņš atnāk uz draudzi, viņš ir inkaunterā. Lūk, es viņam saku, tu atkal esi krustcelēs. Tu zini trīs labas lietas – lūgšana, Bībele un draudze. Tu varbūt nesaproti, kāpēc tev to visu vajag, bet tieši tur Dievs tevi svētīs un atbrīvos. Visā pilnībā! Svētīgāki ir tie, kas neredz, bet tomēr tic! Svētīgi ir tie, kas nesaprot, un tomēr dara!
Es lūdzu par tevi, ka tu esi svētīgs. Svētīgs tāpēc, ka, arī ja tu kādas lietas neizproti, tu tomēr tās dari.
Paldies tev Jēzu Kristu par Tavu klātbūtni. Paldies par Tavu Vārdu. Tu esi reāls, dzīvs Dievs. Tu izmainīji manu dzīvi. Tu dziedināji manu sirdi, manu dvēseli. Tu pacēli mani. Tu darīji mani stipru. Tu pilnveido mani ikdienas. Tu veido manu raksturu. Tu ved mani pa ticības ceļu, uz mūžīgo dzīvību. Jēzu, tu esi man. Es esmu Tev. Tēti, Tu man esi. Tu esi dziedinājis mani pilnībā. Es slavēju Tevi Kungs! Tu māci un vadi mani. Es lūdzu par katru cilvēku šodien. Tēvs, ka mēs esam Vārda darītāji un ne tikai klausītāji. Dievs, dari par svētīgu katru, ka mēs klausāmies Tevī, ka mēs mēģinām izprast un arī tad, ja neizprotam, mēs darām ticībā un esam svētīgi. Mēs neredzam, bet ticam!
Svētrunas iztirzājumu sagatavoja Andris Meiers.