Dodiet, tad jums taps dots:
pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros. Lūkas 6:38
Šī ir vienkārša un kristiešu vidū pazīstama Rakstu vieta, kuru bieži attiecina tieši uz finansiālo dzīves sfēru. Taču šī svētruna nebūs par finansēm, jo šī vieta Bībelē neattiecas tikai uz materiālām lietām. Tas ir princips, kurš attiecināms uz visām dzīves sfērām, arī uz mūsu attiecībām ar cilvēkiem. Dodiet, tad jums taps dots. Kaut gan šī ir ļoti skaidra Rakstu vieta, vairums no mums, kristiešiem, neizprot šo principu, jo, ja mēs to saprastu, tad mēs šodien būtu daudz bagātāki. Es nerunāju tikai par naudu vai materiālām vērtībām. Es runāju par daudz dažādām pozitīvām izmaiņām mūsu dzīvē, raksturā, ģimenē un kalpošanā.
„Dodiet, tad jums taps dots” ir vienkāršs princips. Ja es kaut ko gribu saņemt, tad man vispirms ir kaut kas jādod. Vai nav vienkārši? Es šodien nepavēlu tev dot, es mācu Bībeles mācību. Mans uzdevums ir tev atklāt patiesību, bet, ko tu darīsi ar patiesību, tas ir tevis paša ziņā.
Mums katram mājsaimniecībā ir nepieciešamas daudz dažādas lietas, ieskaitot pārtiku. Lai tu varētu sagādāt sev pārtiku pietiekamā daudzumā, tev par to kaut kas ir jādod. Parasti cilvēkiem galvā ir tikai viena doma – nauda! Ja es vēlos kaut ko iegūt savā īpašumā, savam komfortam, tad man ir nepieciešama nauda. Bet naudai pašai par sevi nav lielas vērtības. Tie ir tikai papīra un metāla gabaliņi, bet valsts garantija piešķir tai vērtību. Nauda – tas ir tavs darbs, tavi sniegtie pakalpojumi cilvēkiem. Tu esi kaut ko mācījies un apguvis dažādas iemaņas, lai varētu pakalpot cilvēkiem. Un, lai tev nebūtu jāiet uz veikalu pēc maizes ar biešu maisu, vai arī jāsniedz pārdevējai friziera pakalpojumi, cilvēki ir izdomājuši starpposmu – naudu. Katram darbam ir sava vērtība un to izsaka naudas izteiksmē.
Tātad, ja es kaut ko gribu saņemt, man no sevis ir kaut kas jādod. Man ir jāstrādā, jāizdara kāds pakalpojums cilvēkam. Lūk, kāda anekdote, kas ilustrē manis sacīto – BMW māk tikai trīs lietas: Pirmā no tām – „Dod naudu!” Otrā – „Dod ātri šurp naudu!” Trešā – „Skaties, kā es māku!” [smejas]
Ja es gribu braukt, man ir kaut kas jādod. Pat tam dzelzs gabalam ir kaut kas no manis nepieciešams, lai viņš varētu normāli strādāt un funkcionēt. Dodiet, tad jums taps dots.
Man visa dzīve ir pakārtota tam, lai es dotu. Vai sludināšana ir mans hobijs, vai tā arī ir mana dzīves jēga un galvenā nodarbe? Ko es pašlaik daru? [vēršoties pie zālē esošas meitenes] Ko tu tur dari, Marija? – [Saņemu Dieva Vārdu caur mācītāju.] Āmen! Sludināšana ir došana.
Dievs ir ielicis draudzē citus par apustuļiem, citus par praviešiem, evaņģēlistiem, mācītājiem un skolotājiem. Tāpat arī mājas grupā un ģimenē. Viss ir sakārtots savās vietās, lai cilvēki cits citam varētu dot. Tas ir paradoksāli, bet, ja es gribu saņemt mieru savai dvēselei, visu nepieciešamo dvēselei, miesai un prātam, man ir nepieciešams dot. Taču tas nav mans motīvs, kāpēc dodu. Tas ir tikai nemainīgs princips, kas darbojas manā dzīvē. Kad es sludinu, es dodu. Kad es vadu savu mājas grupu, es dodu. Kad es lūgšanu kambarī lūdzu par konkrētiem cilvēkiem un viņu vajadzībām, es dodu. Visa mana dzīve, arī mans darbs ir pakārtots došanai. Dīvaini to pat saukt par darbu, jo tas man ir kas vairāk kā darbs, tā ir visa mana dzīve. Ja tev nešķiet, ka es dodu, tad acīmredzot tu vēl neesi iemācījies dot. Tu nespēj saskatīt, kur tiek dots un kur ņemts. Mēs visi gribam saņemt, bet nav iespējams saņemt, kamēr neesam sākuši dot. Tu nevari arī draudzē kaut ko saņemt, ja tu nedod. Ja tu arī kaut ko saņem nedodot, tad tas tikai norāda uz to, ka tu neko neesi saņēmis, jo, ja tu būtu saņēmis šajā draudzē un ļāvis, ka Dievs izdara konkrētas pārmaiņas tevī, tu būtu sācis dot un kalpot cilvēkiem.
Ja mēs nedodam cilvēkiem, tas norāda uz to, ka mēs nesaņemam. Mūsu sirdis ir aizvērtas, mūsu acis neredz un ausis nedzird. Mēs gan gribam atzīmēties un ievilkt krustiņu, ka esam bijuši draudzē un mājas grupā, bet nevēlamies darīt Dieva prātu. Draugs, ja tu gribi saņemt, ir pienācis laiks dot. Dodiet, tad jums taps dots. Kad tev taps dots? Tad, kad tu dosi!
Šonedēļ, lasot 1. Laiku grāmatu, Dievs mani uzrunāja caur notikumu ar kādu puisi Jabecu un viņa māti. Es pārdomāju šo rakstu vietu un Dievs man atklāja kādu svarīgu lietu. Klausies uzmanīgi!
Bet Jabecs bija vairāk godāts par saviem brāļiem; un viņa māte bija nosaukusi viņu vārdā Jabecs, sacīdama: “Es viņu esmu sāpēs dzemdējusi.” Un Jabecs piesauca Israēla Dievu, sacīdams: “Kaut Tu mani svētīdams svētītu un paplašinātu manas robežas un kaut Tava roka būtu allaž ar mani, un kaut Tu mani pasargātu no nelaimes, ka man nebūtu jācieš sāpes!” Un Dievs lika tam notikt, ko viņš bija lūdzis. 1. Laiku 4:9-10
Vārds Jabecs, ko māte bija iedevusi savam dēlam, tulkojumā nozīmē „sāpes” jeb „skumjas”. Šajā Rakstu vietā nav tuvāk paskaidrots, kādās sāpēs Jabecu dzemdēja māte. Visvienkāršākais izskaidrojums ir grūtas dzemdības. Taču Dievs mani uzrunāja un es aizdomājos par šo māti. Es domāju par to, kādas sāpes viņa ir izcietusi savas dzīves laikā, kā jebkurš cilvēks. Es jautāju jums katram – vai tev nav nekad sāpējis? Vai tu neesi nekad atstumts? Vai tavā ģimenē attiecības ar vecākiem ir bijušas pareizas un svētītas? Vai attiecības ar pretējā dzimuma pārstāvjiem ir bijušas pareizas? Vai tās nav sakropļojušas tavu dvēseli un prātu? Jā, šodien mēs pazīstam Dievu un ar Viņa brūcēm esam pilnībā dziedināti un tomēr, ja mēs atskatāmies pagātnē, tad mēs visi esam pārdzīvojuši sāpes, grūtības un ciešanas. Mēs esam cietuši gan no fiziskām, gan no garīgām traumām. Arī būdami kristieši, mēs varam ciest dažādas vajāšanas un ciešanas, kuras notiek neizskaidrojamu iemeslu dēļ, un tomēr tās notiek. Mēs ejam tām cauri un tas ir sāpīgi.
Jabeca māte, kā jebkura sieviete, bija piedzīvojusi savā dzīvē ciešanas, bet tas, ka viņa iedeva savam dēlam vārdu „ciešanas”, norāda, ka viņas dzīvē bija kādas īpaši sāpīgas lietas. Vai vari tam piekrist? Bībelē par to ir tikai viens teikums un tomēr, vai viņa būtu devusi bērnam tādu vārdu tikai dēļ grūtām dzemdībām? Domāju, ka nē.
Šī māte iemācīja savam dēlam paļauties uz Dievu, jo, kad Jabecs lūdz lūgšanu, viņš saka Dievam: „Kaut tu mani svētīdams svētītu…”. Šo lūgšanu Jabecs nevarēja lūgt, kad vēl bija mazs zēns. Šeit jau bija jābūt pieaugušam cilvēkam, lai lūgtu tik sakarīgu lūgšanu.
Kurš iemācīja Jabecam šo lūgšanu? Kurš gribēja pasargāt savu dēlu no ciešanām? Māte.
„Kaut Tu mani svētīdams svētītu un paplašinātu manas robežas…” Māte iemācīja, ka nepietiek ar to, kāds tu esi un kur tu esi. Viņa iemācīja, ka jāpaplašinās un tikai Dievs var svētīt.
„… kaut Tava roka būtu allaž ar mani” Viņš lūdza, lai Dievs būtu allaž ar viņu. Viņš bija pieķēries Dievam.
„… un kaut Tu mani pasargātu no nelaimes, ka man nebūtu jācieš sāpes!” Viņš lūdza lūgšanu, lai viņam nebūtu jācieš sāpes. Māte jau bija cietusi savā dzīvē un to vairs nevar pagriezt atpakaļ. Ir daudzas lietas, kuras mēs esam izcietuši un to vairs nevar atgriezt atpakaļ. Mēs to nevaram mainīt vai atgriezt, bet mēs varam pasargāt citus no ciešanām! Jabeca māte audzināja savu dēlu tā, lai viņš varētu izbēgt no tām ciešanām, ko pārcietusi viņa pati. Viņa iemācīja Jabecu meklēt risinājumu Dievā. Tas nebija atrodams burvju tabletītēs, brīnumlīdzekļos vai jogā, bet gan dzīvajā Dievā. Un Viņa Vārds ir Jēzus!
Māte bija parūpējusies par to, lai Jabecam nebūtu jācieš sāpes, kādas bija cietusi viņa pati. Kā jau mēs tikko noskaidrojām, tavā dzīvē ir grūtības, kurām tu esi izgājis cauri vai pat šobrīd ej tām cauri. Ir lietas, kuras tu vairs nevari atgriezt. Ir cilvēki, kurus tu esi mīlējis, bet kuri nekad vairs nebūs tavā dzīvē. Cik daudziem no jums dzīvē ir bijuši cilvēki, kuriem tu esi uzticējies un pieķēries, un kuri tavu sirdi ir salauzuši un tev ir bijis sāpīgi? Paceliet rokas un palūkojieties apkārt! [Zālē visi paceļ roku.]
Mēs esam piedzīvojuši sāpes no salauztām attiecībām. Tās ir rētas dvēselē un tur vairs neko mēs nevaram mainīt. Taču ir risinājums. Pirmkārt, ja arī šīs attiecības nav dziedināmas un es vairs nevaru tās atgriezt tādas, kādas tās bija, taču es varu veidot pareizas, jaunas attiecības šodien. Otrkārt, ja es šodien vairs neizveidoju pareizas attiecības, es varu mācīt citus, kādām ir jābūt pareizām attiecībām, lai viņiem nebūtu jācieš sāpes. Es varu pasargāt no ciešanām citus.
Dodiet, tad jums taps dots. Ir lietas, kuras tev nekad nav bijušas un nebūs. Lietas, par kurām tu esi sapņojis un kuras esi vēlējies, bet kuras tev nav bijušas. Kad tu šodien skaties atpakaļ, tu redzi, ka tev šīs lietas nekad nebūs, ka tās nav iegūstamas, jo laiks ir pagājis. Saproti, par ko es runāju? Ir tādas lietas, kuras tev nekad nebūs, bet tu vari palīdzēt tās iegūt citiem. Draugs, tu dabūsi piepildījumu tad, kad to, ko tu neesi pats dabūjis, palīdzēsi dabūt citiem. Jo Dieva Vārds saka: „Dodiet, tad jums taps dots!” Tu nevari saņemt piepildījumu, kamēr pats nesāc dot.
Iespējams, tev šobrīd šķiet, ka tev nav ko dot. Tev ir ko dot! Tev ir bijušas savas sāpes, no kurām tu šodien vari pasargāt citus. Ja tu esi mājas grupas vadītājs, tad cilvēki, kuri ir tavā grupā, var tikt pasargāti. Ja tu esi ģimenes galva, tu vari pasargāt savus bērnus. Tu vari dot to, kas nav bijis tev pašam.
Kad es pusdienoju ar cilvēkiem no savas mājas grupas, man dažkārt patīk izmaksāt. Citiem patīk, ka es maksāju, citi paši gribēja maksāt, bet es saku: „ Nē, es maksāju.” Ļoti, ļoti reti es saku: „Tagad tu maksā”. [smejas] Šis piemērs, ko tagad minēšu, atspoguļo mazu niansi no svētrunas tēmas, bet tas ir par došanu. Dodiet, tad jums taps dots.
Pirms es, kopā ar sievu, sāku pilna laika kalpošanu Dievam, mēs apmeklējām Vasarsvētku draudzi, kur kalpojām arī kā mācītāji. Es strādāju celtniecībā, kur nopelnīju simts latus, bet mana sieva puķu veikalā astoņdesmit latus lielu algu. Papildus tam man draudze maksāja algu, divdesmit latu apmērā, vēlāk arī vairāk.
Reiz, es ar sievu un mācītāju aizbraucām uz Siguldu, Gūtmaņa alu. Tur ir tāds veikaliņš – „Bundulītis”, kurš vasarā ir atvērts. Tagad ikreiz, kad ar sievu tur pastaigājamies, mēs atceramies šo notikumu.
Toreiz mūsu mācītājs Modris izdarīja vienkāršu lietu. Mēs bijām pie „Bundulīša”, un viņš jautāja: ”Vai negribat kaut ko? Vai kaut ko nevēlaties? Kolu vai čipsus? Ņemiet, ko gribat.” Elementāra lieta un varbūt viņam tas nekas nebija, bet mums! Kolu un čipsus atļauties nopirkt!? [smejas] Mēs nevarējām atļauties neko lieku. Mēs nevarējām atļauties nopirkt sulas paku, dzērām krāna ūdeni. Man šis notikums ir spilgti palicis atmiņā. Mūsu mācītājs mums izmaksāja.
Atceros vēl kādu līdzīgu notikumu. Modris vadīja draudzi Vecrīgā un viņš mani uzaicināja sludināt, kalpot. Pēc dievkalpojuma Modris deva naudu kā atlīdzību par paveikto kalpošanas darbu. Es teicu: „Kāda nauda!” Biju pat sašutis. Es tobrīd nesapratu, ka, lai kalpotu, es ieguldīju savu darbu. Taču Modris teica: „Ņem. Pie mums tā pieņemts.” Vēlāk mēs ar mācītāju iegājām McDonaldā. Mācītājs teica, lai ņemu, ko gribu! Es vēl pie sevis izbrīnīts domāju,: „Normāli! Var ņemt, ko grib. Es savu mūžu vispār neesmu McDonaldā bijis iekšā!” Es toreiz paņēmu kaut kādus pīrāgus ar ābolu pildījumu. tie bija karsti, un es apdedzināju mēli. Tā es sēdēju McDonaldā kopā ar savu mācītāju. Viņš ir mans draugs un viņš uzsauca man. Es tobrīd jutos ļoti labi. Domāju, ka es arī vēlētos kādam šādi uzsaukt. Lūk, tas ir iemesls, kādēļ es šodien gribu maksāt. Es zinu, ka, ja man toreiz bija prieks, tad kādam, kuram es šodien uzsaucu, arī ir prieks.
Mani grupai pēc dievkalpojuma ir kopīgas vakariņas, un vakariņām mums katram ir jāsametas divi lati. Reizēm es gribu uzsaukt kādam cilvēkam, un es vienkārši saku: „Es par tevi samaksāšu.” Pieņemiet to, bet neuzskatiet to par normu! [Smejas] Tas nav mans pienākums. Dodiet, tad jums taps dots. Un kaut arī pēc tam, kad es visiem esmu uzsaucis, man pakaļ neviens neskrien un nesaka :”Mācītāj, es gribu tev uzsaukt pusdienas!” Tā nav. Tāds nav arī mans aprēķins, bet iekšēji man ir gandarījums. Nu, kā tas var būt, ka caur kaut kādu mazu lietiņu došanu tev ir gandarījums!? Tas nekas, ka visi cilvēki nemaz nesaprot šo došanas jēgu.
Dodiet, tad jums taps dots. Cik Dievs tev dos tad, kad tu sāksi dot?
„… pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” Lūkas 6:39 Dievs pieliks vēl klāt!
Jabeca māte deva dēlam to, kas viņai pašai nekad nebija bijis. Bija lietas, kuras vairs nevarēja atgriezt, bet viņa varēja savam dēlam dot to, ka viņš necieš tās sāpes, kuras bija cietusi viņa. Lūk, tev ir ko dot.
Mūsu draudzi apmeklē kāda sieviete Daiga. Viņas vīru nobūra cita sieviete, kas nodarbojas ar maģiju un burvestībām. Esi dzirdējis par vīru pieburšanu, atburšanu? Nu, lūk, šai sievietei iepatikās tieši Daigas vīrs. Viņi šo sievieti uzņēma savā ģimenē, viņi bija draugi. Ar burvestības palīdzību un dažādu ēdienu nešanu Daigas vīrs tika noburts. Viņš atstāja savu ģimeni un aizgāja pie šīs sievietes. Pat tuvākie cilvēki, to skaitā arī šī cilvēka meita, saka, ka viņš ir izmainījies, kļuvis tāds svešs, dīvains. Viņš atrodas pilnīgi šīs sievietes kontrolē. Šis notikums bija iemesls, kāpēc Daiga nāca pie Dieva. Viņai bija ļoti slikti un viņa sāka meklēt Dievu, Dievs dziedināja viņas sirdi, bet vīrs ģimenē neatgriezās. Viņam tagad ir cita ģimene. Daiga šobrīd smaida. Par ko tev būtu tagad ko smaidīt? Problēma taču nav atrisināta, vīrs nav atgriezies! Varbūt viņš nekad neatgriezīsies. Šādās situācijās parasti tiek izveidota jauna ģimene, piedzimst bērni. Taču Daiga ir tikusi galā ar šo problēmu un viņai ir miers. Viņa nesmilkst vairs pēc šī vīrieša. Tas ir normāli, jo viņai ir Jēzus. Jēzus ir dziedinājis Daigas sirdi, un viņa ir pilnvērtīga sieviete. Interesanti ir tas, ka pie Daigas nāk meklēt palīdzību sievietes, kuras ir nonākušas līdzīgās situācijās, kad vīri ir noburti. Šīs sievietes nāk pie Daigas un tā pirmā doma noteikti ir, ka Daiga palūgs Dieviņu un vīrs būs atpakaļ! Bet Daiga saka: „Tev vajag Jēzu, nevis to vīrieti, kurš tevi nenovērtēja.” Daiga ir piedzīvojusi sāpes un to vairs nevar izmainīt vai atgriezt atpakaļ. Taču viņa var kalpot cilvēkiem, kuri šobrīd ir tādā pašā situācijā un, šādā veidā dodot, viņa pati saņem un ir dziedināta. Daiga, vai tu esi laimīga? [Daiga: Jā!]
Mēs dodam to, ko mēs varam un saprotam, bet Dievs atdara visdažādākajos veidos. Tas nebūs tāpat kā bankā, kad tu pirms gada ieguldīji naudu un pēc gada saņem šo summu atpakaļ ar Ls 20 lielu peļņu. Tas to nenozīmē. Dieva valstībā tas ir citādi. Tu vari ieguldīt simts latus un pēc gada iegūt izmaiņas savā raksturā. Turklāt, ja ar tavu galvu un raksturu jeb iekšējo pasauli viss ir kārtībā, tad tev nevajadzētu trūkt naudai.
Tev varbūt rodas jautājums man: „Tev taču pašam celtniecībā bija tikai simts latu. Tu nevarēji atļauties pat kolu nopirkt!”
Redzi, draugs, man tobrīd nelikās, ka tas ir maz. Man nekā nepietrūka un es Modrim nelūdzu man kaut ko izmaksāt. Es nečīkstēju: ”Modri, kad tu mani nākamreiz aizvedīsi uz ”Bundulīti”?”” [smejas]
Kompensē to, kas tev pašam nav bijis, sniedzot to citiem. Palīdzi citiem izvairīties no kļūdām, kādas tu esi pieļāvis un no tām sāpēm, kuras tu esi piedzīvojis. Un risinājums ir Jēzū!
pirms savām kāzām es nezināju, ko nozīmē sveikt cilvēkus dzimšanas dienās un citos svētkos. Nebija tā, ka mani daudz sveiktu un nebija arī tā, ka es pats dzītos pēc tā, lai kādu apsveiktu. Manai sievai gan patika dāvināt dažādas dāvaniņas, tortes un svecītes. Kad es tuvojos Dievam, sāku saprast, ka, ja es nepazīstu sveikšanu, tad mani nav sveikuši un caur to vērtējuši. Arī iepriekšējās draudzēs, kuras apmeklēju un kurās kalpoju, mani neviens nekad nesveica. Tāpat kā pret mani izturas, tāpat man liekas tā normāli izturēties pret citiem. Taču kādā reizē es sapratu: „Nu un, ka mani nesveica, bet es taču varu sveikt!” Es sāku to darīt un redzēju, ka cilvēkiem patīk. Es, kad kādu sveicu, staigāju pa veikaliem un izvēlos īpašu dāvanu tieši šim konkrētajam cilvēkam. Nav tā, ka man ļoti patiktu šis process, skraidīt pa veikaliem un izvēlēties dāvanas, bet man patīk rezultāts. Kad es uzdāvinu kādam smaržas, tad neseko tūlīt manis apdāvināšana ar smaržām un es to arī negaidu. Bet es saņemu daudz vairāk, jo es daru Dieva gribu un prātu. Es dodu, cik saprotu. Mani neapdāvināja, es apdāvināšu. Mani neiemācīja, ka dzimšanas dienās vajag katru cilvēku atcerēties, bet es jums iemācīšu un pats to darīšu. Dodiet, tad jums taps dots. Vai nav jauki?
Bērnībā man kaimiņos dzīvoja kāda meitene. Kad es pagalmā pavadīju laiku ar saviem vienaudžiem, strādājot visādas blēņas un nedarbus, es šo meiteni nekad neredzēju nevienā kompānijā. Acīmredzot viņu mamma nelaida un pēc skolas viņa uzreiz devās uz mājām. Pirms kāda laika es satiku šo meiteni un viņa bija kļuvusi par skolas direktori. Mēs mācījāmies vienā klasē un mums bija tie paši skolotāji, viņa bija kļuvusi par skolas direktori, bet es izaugu narkomāns un dzērājs. Ar ko mēs atšķīrāmies? Ar to, ka mani laida pagalmā, bet viņu ne. Es tiku nodots pasaules audzināšanai, bet viņa ne. Atšķirība starp mums ir redzama. Paldies, ka ir Dievs, kurš dziedē visas brūces un izmaina. Ja es zinu, ka es esmu nepareizi audzināts, tad es varu šodien savus bērnus audzināt tā, kā tika audzināta šī skolas direktore. Ko tavam bērnam vajag vairāk? Tavu naudu, vai tavu laiku? Viennozīmīgi – tavu laiku, ko tu pavadi ar viņu kopā. Arī laiks no tevis kaut ko maksās, jo laiks ir nauda un šajā laikā, ko pavadi ar bērniem, tu varētu strādāt un pelnīt. Un šodien, ja arī mana dzīve izvērtās nepareizi, tad tagad es varu mācīt, sludināt un rūpēties par to, lai tu pasargā sevi un savus bērnus no tām sāpēm un kļūdām, kuras piedzīvoju es.
Jabecam māte pasargāja savu dēlu no tām sāpēm, kuras pati bija piedzīvojusi un iemācīja savam dēlam meklēt risinājumu Jēzū Kristū.
1994. gadā kāds cilvēks mani apsolīja aizvest uz baznīcu. Jau toreiz, divdesmit četru gadu vecumā¸ man bija interese par Dievu. Viņš apsolīja mani aizvest uz draudzi, kuru pats apmeklēja un es gaidīju, kad viņš izpildīs savu solījumu. Vienreiz satiku viņu, viņš saka: „Ai, zini tādas lietas notika, ka es nevarēju”. Otrreiz nevarēja, trešo un ceturto reizi. Viņš tā arī neizpildīja savu solījumu. Ja toreiz viņš mani būtu aizvedis uz baznīcu, tad, iespējams, mana dzīvē būtu izveidojusies pilnīgi savādāka. Šis cilvēks mani tā arī neaizveda uz baznīcu, bet es un tu, mēs šodien varam atvest uz baznīcu tos cilvēkus, kuri ir mums apkārt un tā izpildīt savus solījumus.
Jabeca māte iemācīja savam dēlam pazīt Dievu un tādejādi izbēgt no tām sāpēm, kuras viņa pati bija piedzīvojusi. Vai tu gribi palīdzēt cilvēkiem? Tad ved viņus pie Kristus! Daudzi no mums ir auguši padomju laikā. Mums klasē bija ateistu pulciņš. Dieva eksistence tika noliegta. Tajā sabiedrībā, kur es augu, nebija iespējams kaut ko uzzināt par Dievu. Daudzi no jums mācās skolā vai jau strādā kādā darbā. Jūs esat sabiedrības vidū. Jūs esat tie cilvēki, kuri padomju laikā nebija ne pieejami, ne atrodami. Tu esi sabiedrības daļa un tu esi tas, kurš var pateikt šiem cilvēkiem, kā izbēgt no sāpēm, kuras esi piedzīvojis tu pats. Tu vari pateikt cilvēkiem, kā izbēgt no sāpēm, elles un kā iemantot mūžīgo dzīvību. Tu to vari!
Pretī manai verandai ir neliela pļaviņa un vienā taisnā zemes gabalā zied pienenes. Citur viņas nezied, tieši šajā taisnajā zemes gabalā, jo apakšā šai pieneņu joslai atrodas siltumtrase. Pavasarī visur, kur ir siltāks, sāk ziedēt pirmie ziedi, uz siltumtrasēm tas nav nekas neparasts. Rīgā, piemēram, ziedi uzzied nekā ārpus Rīgas. Zini, kāpēc? Šeit ir siltāks. Rīgā esošās siltumtrases un mašīnas piesilda gaisu. Kur zied ziedi? Tur, kur ir siltums. Ja mēs šo līdzību ar ziediem attiecinām uz cilvēku, tad var apgalvot, ka cilvēks uzzied tad, kad iepazīst dzīvības avotu Jēzu. Taču, lai cilvēki atplauktu, ir nepieciešams dot tiem sirds siltumu, dot un strādāt.
Draugs, es tev atklāšu šodien noslēpumu. Cilvēki paši no sevis pie Dieva nenāk. Dievs Pats no Sevis cilvēkus neglābj, Viņš ir izvēlējies mūs, savu draudzi, ka mēs ejam pie cilvēkiem un iesildām viņus, lai viņi varētu uzziedēt. Tu vari palīdzēt citiem, lai visi tie murgi, kuri darbojās tavā dzīvē, nedarbojas citu cilvēku dzīvēs. Un, ka visi šie murgi, kas šobrīd darbojas šo cilvēku dzīvēs, tiek pārtraukti un viņi atrod risinājumu Jēzū.
Jēzus ir ļoti nepamierināts ar kristiešiem, kuri sevi sauc par kristiešiem, bet patiesībā tādi nav. Es tevi necenšos iebiedēt ar elli. Es tev sludinu patiesību, jo patiesa mācība tevi darīs brīvu, nevis sagrozīta un izkropļota, kura izpatīk tavai miesai.
Reizēm, kad cilvēks sagrēko, izsprūk vārdi: „Būs jau labi”. Draugs, nekas nebūs labi, ja tu neizvēlēsies rīkoties pareizi un nesāksi dot! Jo es varu saņemt un pilnvērtīgi dzīvot svētībā tikai tad, ja es dodu.
Un, kad tie aizgāja pie ļaudīm, pie Viņa atnāca viens cilvēks, metās Viņa priekšā ceļos un sacīja: “Kungs, apžēlojies par manu dēlu, viņš ir mēnessērdzīgs, un viņam daudz jācieš, jo viņš bieži krīt ugunī un bieži ūdenī. Un es to atvedu pie Taviem mācekļiem, bet tie viņu nevarēja dziedināt.” Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Ak, tu neticīgā un samaitātā cilts, cik ilgi Es vēl būšu pie jums? Cik ilgi Es vēl jūs panesīšu? Vediet Man to šurp!” Un Jēzus viņu apdraudēja, un ļaunais gars izgāja no viņa; un zēns kļuva vesels tanī pašā stundā. Tad mācekļi piegāja pie Jēzus atsevišķi un sacīja: “Kāpēc mēs viņu nevarējām izdzīt?” Bet Jēzus tiem saka: “Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.” Mateja 17:14-21
Kad mācekļi Jēzum jautāja, kādēļ viņi nav spējuši izdzīt ļauno garu Jēzus atbildēja: „Jūsu mazticības dēļ”.
Kas ir ticība? Ticība, pirmkārt, ir reāls darbs un došana. Jā, tev ir arī jānoskaņo savs prāts ticēt, bet tas ir jāapstiprina ar darbiem, jo ticība bez darbiem ir nedzīva. Vārds „ticība ” ir darbības vārds. Ticība ir reāls darbs, lūgšanas un došana.
Jēzus saka: „Jūsu mazticības dēļ jūs nevarējāt dziedināt šo zēnu”. Mācekļi nav pietiekami ieguldījušies un strādājuši, lai varētu dziedināt šo zēnu.
Kad Jēzus bija Ģetzemanes dārzā, Viņš teica, ka Viņam tūlīt jāmirst un lai mācekļi lūdz Dievu. Mācekļi tam neticēja un gulēja. Viņi nebija vēl iemācījušies ne lūgt, ne gavēt, ne normāli dievkalpojumus apmeklēt. Iemācies apmeklēt mājas grupu un izpildīt kārtīgi sev uzticētos pienākumus! Iemācies nekurnēt pret draudzes mācību un ieņemt pareizu stāvokli un attieksmi ģimenē. Kad mācekļi sāka strādāt, tad tika dots.
Sliņķis mirst, netikdams tālāk par savām iegribām, jo viņa rokas negrib neko strādāt. Cauru dienu viņam gribas un gribas, bet taisnais dod un neatsakās dot. Salamana pamācības 21:25-26
Sliņķim vienmēr kaut ko gribas, bet viņš to nedabū, taču taisnais turpina dot, nevis ņemt. Kad taisnais dod, tad viņš arī var saņemt. Sliņķis mirst, netikdams tālāk par savām iegribām. Tu vari nospraust lielus mērķus savā kalpošanā Dievam un arī citās dzīves sfērās, bet tiem nebūs rezultāta, ja tu nestrādāsi.
Tāpat arī biznesā, ja tu šodien vēlies piesaistīt sev klientus, tad tev ir jāiegulda reklāmās. Pirmo naudu, ko esi nopelnījis, ir atkal jāiegulda jaunās reklāmās, nevis jāiztērē. Dodiet, tad jums taps dots. Lai iegūtu, tev šī nauda ir jāatdod. Ar kādu mēru tu mēro, ar tādu tev atmēros. Ja tu reklāmas sludinājumu portālā ss.lv ieliksi vienu reklāmu, tad tu, iespējams, dabūsi gadā vienu klientu. Ieliksi vairākas, dabūsi vairāk klientu.
Sliņķis nomirst, netikdams tālāk par savām iegribām. Mēs nospraužam lielus mērķus un saucam skaļus lozungus. Tu nes savu desmito tiesu draudzē, bet tas vien, ka tu ziedo desmito tiesu, negarantē tev panākumus. Ir jāstrādā!
Vai tu gribi izglābt cilvēkus? Strādā! Strādā! Strādā! Gribi, lai grupiņa kļūst lielāka un cilvēkiem tiek palīdzēts? Strādā pie cilvēkiem. Iepriekšējā dievkalpojumā bija svētruna par cilvēku glābšanu. Uzdod sev jautājumu – Cik cilvēkiem pagājušonedēļ esmu pastāstījis par Dievu? Dodiet, tad jums taps dots. Klusējiet, nedodiet un negaidiet rezultātu. Lieli mērķi, saukļi un sapņi bez darba netiek piepildīti. Taisnais dod un neatsakās dot.
Draudzes trīs dienu pasākumā, inkaunterā, tiek lūgta nodošanās lūgšana, kuru vēlāk, ja ir vēlēšanās, cilvēki apstiprina ar savu parakstu. Šajā lūgšanā ir rakstīts: „Man ir jādod, kamēr vien man ir. Man ir jāsludina, kamēr vien viņu neiepazīs”. Cik daudz cilvēkiem ir jāstāsta par Kristu? Kamēr vien būs cilvēki, kuri nepazīst Jēzu. Draugs, kamēr tu elpo, tev ir jāsludina. Tālāk rakstīts: „Man ir jāstrādā, kamēr vien Viņš neapturēs. Un, kad Viņš atnāks pakaļ savējiem, Viņam nebūs grūti mani atpazīt, jo es savu dzīvi esmu veltījis tam, lai būtu viens no tiem, kas ir cieši nolēmis iet līdz galam”. Lai saņemtu, tev ir jāsāk dot. Pat tad, ja tevi neviens nav mīlējis, tu vari mīlēt. Tu vari dot to, kas tev nekad nav bijis!
Svētrunas beigās tiks atskaņots klips ar kādu dziesmu, kura bija populāra 80. gados un uzvarēja „Mikrofona” aptaujā. Brāļi Ziemeļi – „Uzsniga sniedziņš balts”. Dziesma ir pasaulīga, bet vārdi ir par to, par ko es sludināju šodien – dodiet, un jums taps dots! Āmen!
Svētrunas iztirzājumu sagatavoja Marija Graudiņa.
