Šodien tu uzzināsi, no kurienes un kā rodas reliģija.
Uzreiz vēlos paskaidrot, ka reliģija ir reliģija, bet Dievs ir Dievs. Pasaulīgi un reliģiski cilvēki ar vārdu „reliģija” saprot noteiktu principu sistēmu, pie kuriem pieturoties, viņi gūst apmierinājumu un ilūziju, ka savas dzīves ir saskaņojuši ar Dievu. Bet reliģijai nav nekā kopīga ar dzīvām attiecībām ar pašu Dievu. Pasaulē ar vārdu „reliģija” apzīmē jebkuru baznīcu, jebkuru cilvēku, kurš kaut kam tic un apmeklē kādu draudzi. Vienalga, vai kristiešu, vai musulmaņu, vai krišnaītu. Vienalga, katoļu, luterāņu vai jehoviešu. Bez izņēmuma.
Draugs! Katra reliģija vai vērtību sistēma, ko ir izdomājuši cilvēki, bet ne Dievs, nav dzīva ticība Dievam. Dzīva ticība Dievam ir personiskas attiecības ar Debesu Tēvu caur Jēzu Kristu un svēta dzīve. Tāda, kādu to māca Dieva Vārds – Bībele. Ir cilvēki, kuri aizsedzas ar Bībeli, izveido no tās kaut kādu sistēmu un izņem no konteksta kādus punktus, kas nosedz viņu pašu nevēlēšanos dzīvot Dieva gribā. Tad viņi saka: „Tas, ko es daru, ir rakstīts Bībelē. Mūsu kārtība draudzē, vai arī tā kārtība, pēc kuras es dzīvoju pats, ir balstīta Bībelē.”
Draugi, ir svarīgi dzīvot pēc visiem principiem, kurus mums māca Dievs, nevis tikai pēc kādas daļas. Mēs arī nedrīkstam kādas Rakstu vietas vai principus, ko Dievs mums ir devis, lai būtu dzīvās attiecībās ar Viņu un lai Viņš varētu mūs svētīt un lietot, sākt pielūgt Dieva vietā. Kad cilvēks Dieva vietā sāk pielūgt pašus principus, ko Dievs devis un vēl ar paša prātu izdomā savus principus papildus tiem, kas ir Bībelē, tad to sauc par reliģiju.
Reliģija ir visniknākais Dieva ienaidnieks. Kas piesita krustā Jēzu Kristu? Tā bija tā laika reliģija. Tie bija rakstu mācītāji, tās bija tā laika draudzes, farizeju reliģiskā apvienība, saduķeju konfesija ar savu mācību, kā arī dažādi cilvēki, priesteri un levīti, kuri gan mācīja Dieva principus, tomēr tā vietā, lai pielūgtu pašu Dievu, pielūdza pašus principus, plus vēl ieviesa cilvēcīgu kārtību un likumus, kuriem nebija nekāda sakara ar pašu Dievu un Viņa gribu. Un kad tu skaties no malas uz šādu kārtību, tev liekas – tur ir Bībele, tur ir Baznīca, tur ir kaut kādi principi, kas atgādina Dieva prātu, bet patiesībā tā ir vienkārša reliģija.
Draugi, reliģija ir visniknākais velna ierocis, kas sita krustā Jēzu Kristu. Kāpēc šis ierocis ir tik bīstams? Kāpēc reliģija ir tik ietekmīga uz cilvēkiem? Tāpēc, ka velns nāk gaismas eņģeļa izskatā. Viņš nāk un paziņo: „Tāda ir Dieva griba! Tā saka Tas Kungs!” Taču vai nu to nevar pamatot Dieva Vārdā, vai arī tas ir izrauts ārpus Bībeles konteksta.
Piemēram, pēdējā laikā bija saasinājušies uzbrukumi draudzēm. Arī uz mūsu draudzi. Dažādos komentāros internetā pēkšņi parādījās izteicieni par sektām. Tie vēstīja: „Tas, uz kurieni jūs ejat un kur esat iesaistīti, ir sekta!” Tika apgalvots, ka šos cilvēkus aplaupa, atņem viņiem pēdējo un tad izmet ārā. Tad es sāku interesēties, vai tiešām cilvēki paši no sevis pēkšņi sākuši rakstīt par šīm lietām? No kurienes tas viss? Tu noteikti zini, ka arī politiskā situācija Latvijā nav īpaši stabila. Ir kādi spēki, kuri vēlas, lai mēs dzīvojam pēc Maskavas laika. Krievijai intereses Latvijā ir bijušas un vienmēr būs. Internetā es atradu tādu organizāciju, kā „Antisekt”. Tas ir sektu apkarošanas birojs. Interesanti, kad es noskatījos klipu par šiem cilvēkiem, viņi visi bija krievu tautības un runāja lauzītā latviešu valodā. Nav noslēpums, ka ir politiski spēki, kuri cenšas sarīdīt latviešus ar krieviem. Dievs ir radījis gan latviešus, gan krievus, un ja mēs te dzīvojam, tad mums nāksies sadzīvot. Bet ir kādi politiķi, kuri to cenšas izmantot un rīda vienu tautu pret otru. Vai tu esi to pamanījis? Es mīlu gan krievus, gan latviešus, man pilnīgi vienalga – čigāns vai ebrejs. Nav mana daļa kādu nosodīt, bet es gribu tev kaut ko pastāstīt par reliģiju. No kurienes publikācijas par sektām? Man gan nav pierādījumu, bet domāju, ka šeit būtu darbs drošības dienestiem. Ja tu lasi ziņas un seko līdzi notikumiem, tad Putina partijas cilvēki sponsorē dažādus kultūras pasākumus un politiķus Latvijā, kuri aizstāv krievu intereses. Latvija vienmēr bijusi stratēģiski svarīgs punkts Krievijai. Tāpat arī Eiropai un Amerikai. Ja Latvija nebūtu NATO, tad Latvija vairs sen nebūtu Latvija. Kaut arī arvien mēs pieticīgi pildām savus pienākumus pret Aliansi, savu vienīgo drošības garantu. Tātad, ir spēki, kas dažādos veidos cenšas vienot krievu cilvēkus šeit, Latvijā un noskaņot daļu no viņiem pret šeit pastāvošo valsts varu un latviešu tautu. Un lūk, kāpēc ir šāda organizācija „Antisekt”, kura izplata melus par dzīvajām draudzēm? Kāpēc sektas? Kāds tam visam sakars ar politiku? Pavisam vienkāršs. Latvijā ir Pareizticīgo baznīca, kas vieno krievu tautu. Pasargi Dievs, kāds krievs atstās savu pareizticību un pievienosies latviešu luterāņiem vai baptistiem! Šī organizācija „Antisekt” darbojas ar netīrām metodēm. Kā es to saskatu, tas ir viens no posmiem politikā, kas rīda divas nācijas savu interešu labā. Šodien ir pareizticīgo Lieldienas un šīs baznīcas ir pilnas ar krievu tautības cilvēkiem. Kas ir attēlots uz Krievijas ģerboņa? Ērglis ar divām galvām. Kāpēc divas galvas? Viena simbolizē caru, bet otra – reliģisko varu valstī. Kas valda Krievijā? Viens cilvēks plus reliģija, pareizticība. Lūk, kāpēc tieši tad, kad bija problēmas ar „Saskaņas Centru”, tad arī komentāros internetā ar nepareiziem latviešu vārdiem parādījās krievu rakstīti komentāri par sektām. Kā tev liekas, kuri uzstājās visvairāk? No kuras konfesijas bija visniknākie komentētāji? Tieši no pareizticīgajiem. Lūk, kā politiķi manipulē ar masām. Es atkārtoju vēlreiz – es mīlu krievus. Man absolūti nav nekas ne pret vienu krievu. Arī ne pret kādu latvieti, lietuvieti vai čigānu. Bet reliģija ir briesmīgs sātana ierocis, kas apmuļķo cilvēkus un nāk Gaismas eņģeļa izskatā. Tā sagandē cilvēku prātus.
Reliģijas pamatā ir cilvēka vēlme apmierināt savu dabisko tieksmi pēc Dieva. Taču cilvēkam ir vēl kāda vēlme bez attiecībām ar Dievu. Kāda tā ir? Miesas vēlme darīt tā, kā viņš grib pats. Cilvēki grib ticēt, ka viņu attiecības ar Dievu ir kārtībā un mūžības jautājums ir nokārtots, bet viņi, aizsedzoties ar Bībeli, izdomā savus likumus un kārtību, kas attaisno viņu grēkus un pazemina standartus draudzē. Reliģija ir lielisks palīgs cilvēka vēlmei dzīvot neatkarīgi no Dieva. Viņi atnāk, izpilda dažādus rituālus un šādā veidā apmierina savu dabisko vēlmi pēc attiecībām ar Dievu. Bet patiesībā tas ir surogāts un ved tevi tiešā ceļā pazušanā peklē. Tā ir patiesības atgrūšana, aizsedzoties aiz izkropļotas Bībeles mācības. Kas cilvēku dara brīvu? Patiesība. „Jūs atzīsiet patiesību un patiesība darīs jūs brīvus”, saka Jēzus. Bet tad, kad mēs dzirdam patiesību un zinām, ko tas mums maksās, mēs negribam maksāt savu cenu un atgrūžam patiesību, aizvietodami to ar izkropļotu Bībeles mācību, ar vieglāko, plato ceļu. Un tā miljoniem cilvēku pasaulē sēž baznīcā, reliģijas dēmonu varā un taisnā ceļā iet paši un ved citus ellē!
Reliģija ir reliģija, tā nav dzīva ticība Dievam. Manuprāt, tas ir spēcīgākais sātana ierocis, kas spēja piesist krustā pat Jēzu, vajāt un nogalināt daudzus Viņa sekotājus. Par reliģijas upuri var kļūt jebkurš cilvēks. Arī tu vari kļūt par reliģijas upuri. Kāpēc? Aiz vienkāršas nezināšanas, kad tev kāds dzīva Dieva vietā piedāvā surogātu. „Izdari mazliet to un vēl šo un viss būs kārtībā”. Par reliģijas upuri var kļūt arī, atrodoties reliģiskā vidē un reliģisku cilvēku ietekmē, piemēram, ja tavi ģimenes locekļi ir šādi cilvēki. Te pilnīgi nav no svara konfesija vai draudze. Reliģija ir pilnīgi visur. Draugi, arī mūsu draudzē kāds mierīgi var kļūt par reliģijas upuri. Es šodien nerunāšu par izteiktiem reliģijas piemēriem. Es runāšu par to, kas var skart mūs. Mēs jau bilžu priekšā nelieksimies! Taču velnam ir savi ieroči katram cilvēkam un katrai draudzei. Arī šai draudzei viņam ir savi ieroči.
Sakaut reliģiju iespējams, tikai un vienīgi uzturot dzīvas attiecības ar savu debesu Tēvu savā lūgšanu kambarī. Bībele un lūgšanas regulāri katru dienu. Un ne tikai kopjot attiecības lūgšanu kambarī, bet arī dzīvojot svētu dzīvi un esot dzīvā un veselīgā draudzē. Cilvēki par reliģijas upuriem bieži kļūst aiz nezināšanas. Tāpēc šodien gribu dot ieskatu, kas ir reliģija un no kurienes tā rodas. Lai ikviens dīglis, kas ir radies mūsu vidū, tiktu izskausts un izrauts ar saknēm. Pārmeklē pats savu sirdi tad, kad tu klausies šo svētrunu.
Reliģija rodas arī tad, kad mēs attaisnojam savu grēku. Mēs zinām, kāda ir Dieva griba un zinām, ko māca Bībele un mūsu līderi, zinām, kāda ir draudzes mācība, taču mēs negribam maksāt savu cenu un dzīvojam tā, kā paši gribam. Mēs izdomājam savu mācību, attaisnojumu kāpēc mēs tā darām, izraujot Bībeles pantus no konteksta un aizsedzoties ar tiem. Lūk, kur rodas reliģija. Nezināšanas dēļ un grēka dēļ. Mēs atgrūžam patiesību. Patiesību, kas vienīgā spēj darīt tevi brīvu!
Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus. Jāņa 8:32
Tāpēc šodien es vēlos runāt patiesību, patiesību un vēlreiz patiesību!
Kas mūs darījis spējīgus kalpot jaunajai derībai: ne burtam, bet garam; jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu. 2. Korintiešiem 3:6
Nevis likuma burts vai kāds princips, bet gan Gars dara dzīvu. Arī mūsu draudzē ir mācība un principi, kurus mēs ievērojam. Bet ne jau šie principi tevi dara dzīvu, svētī un atbrīvo. Ne principi ved debesīs un pārmaina tevi, bet tie ir kā palīglīdzeklis, lai Dievs varētu tavā dzīvē iejaukties un lai tev būtu dzīvas attiecības ar savu Debesu Tēvu! Kad tu sāc pielūgt pašus šos principus un likt uz tiem pārāk lielu uzsvaru draudzē, tur sākas iedīglis reliģijai. Jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu. Mēs nevaram principus, kurus māca draudzē, izmantot ar nepareiziem motīviem.
Ir desmit baušļi un viens no tiem: „Tev būs sabata dienu svētīt”. Dievs ir pavēlējis vienu dienu nedēļā veltīt Viņam. Mums dievkalpojums arī iekrīt tieši sestdienā. Tā ir diena, kad tu neesi savā darbā, bet esi šeit. Tas ir Dieva princips, kurš mums ir jāievēro. Tomēr ir viens „bet”:
Un notika, Viņam sabatā pa labību ejot, Viņa mācekļi, pa ceļu iedami, sāka plūkt vārpas. Un farizeji Viņam sacīja: “Raugi, ko tie dara sabatā, kas nav ļauts?” Marka 2:23-24
Farizeji un tā laika reliģija bija aizgājusi tiktāl, ka viņi pildīja tūkstošiem sīkumu, bet aizmirsa pašu svarīgāko. Pat labības graudiņus nedrīkstēja pagaršot sabatā. Bet Jēzus viņiem atbild:
“Vai jūs nekad neesat lasījuši, ko Dāvids darījis, kad viņu spieda trūkums un tas bija izsalcis pats un tie, kas bija pie viņa? Kā tas iegāja Dieva namā augstā priestera Abjatāra laikā un ēda skatāmās maizes, ko ēst nav atļauts – kā tik vien priesteriem, un deva arī tiem, kas pie viņa bija.” Marka 2:25-26
Pasargi Dievs, tajā laikā templī paņemt šos svētumus! Tas bija ārkārtīgi smags noziegums. Tas būtu tas pats, kas tagad nojaukt Brīvības pieminekli. Bet Dāvids gāja un ēda. Viņam bija izsalkums, bija vajadzība.
Un Viņš uz tiem sacīja: “Sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ. Tā nu Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu.” Marka 2:27-28
Likums „Ievēro sabatu” ir tavam labumam, nevis otrādi. Katrs Dieva likums, katrs bauslis ir tevis dēļ. Tie ir doti, lai tu spētu būt normālās attiecībās ar savu Tēvu un svētīts, nevis kā farizejs pildītu baušļus un akli turētos pie kādiem principiem. Draudzē ir simtiem principu, taču tie nav principu dēļ, bet tevis dēļ. Tāpēc, pirms tu apsver kaut ko darīt, turēt un ievērot, padomā, vai tas nebūs reliģija! Dažos gadījumos varbūt tas būs pretēji veselīgai Dieva mācībai.
Būs daudzi piemēri. Pat tavās personīgajās attiecībās ar Dievu, tavā lūgšanu kambarī var ienākt reliģija. Tā var ienākt arī tavā ģimenē, attiecībās ar cilvēkiem un kalpošanā. Reliģija var ienākt visur un tu vari kļūt par tās upuri.
Parasti, pirms notiek kādas lielas nepareizas lietas, ko redz visi, ir bijušas daudz mazas, sīkas lietiņas, kuras tu neesi pamanījis.
Kā rodas reliģija lūgšanu kambarī? Lūgšanu kambaris ir disciplinēti nolikts laiks, kad tu lasi Bībeli un pielūdz Dievu. Daudzu cilvēku prātos valda uzskats, ja tev ir šis lūgšanu kambaris, tad ar tevi viss ir kārtībā, tu esi supergarīgs. Nekā tamlīdzīga! Tavas personīgās attiecības ar Dievu neaprobežojas tikai ar lūgšanas kambari. Tavam lūgšanu kambarim ir jāturpinās tavā ikdienā, svētā dzīvē. Āmen! Attiecības ar Dievu nenozīmē tikai tavas lūgšanas. Tas ir viss, ko tu dari attiecībā uz Dievu. Vai tu dari tā, kā Viņš grib, vai arī tu dari tā, kā gribi pats? Kādas būtu attiecības starp laulātajiem, ja katrs dzīvo, kā viņš grib, satiekas pāris reizes gadā un tad saka: „Čau! Es tevi mīlu, zaķīt!” Kas gan tās būtu par attiecībām? Kas lieta nonāk līdz konkrētai atbildībai vienam pret otru, tad paliek gauži grūti un nekas netiek pildīts. Lūk, reliģija. Kā tā ienāk mūsu attiecībās ar Dievu? Tieši tāpat. Tu lūdz un lasi Bībeli, bet pārējā laikā tu nedari to, ko savā lūgšanu kambarī esi saņēmis un ieraudzījis. Tu nedari to, ko dzirdi sludinām no kanceles un ko māca grupiņā. Te nav runa par to, ka tu nevari izdarīt. Tu vienkārši nedari. Personīgas attiecības ar Dievu var izvērsties par pretīgu reliģiju un cilvēki var tikt apmuļķoti. Kāds pārgarīgs cilvēks pēkšņi paziņo: „Es esmu lūdzis un gavējis daudzas dienas. Dievs ar mani ir runājis.” Visi tie, kuri tikai nesen ienākuši draudzē, viņu apbrīno un katrs vārds, ko šāds cilvēks paziņo, tiek pieņemts kā no paša Dieva. „Tu dzirdēji, ko viņš teica? Mācītājs šodien teica tā, bet vai tu dzirdēji, ko teica viņš? Mācītājs nelūdz tik daudz Dievu, kā viņš. Viņš taču zina, kā ir pareizi, viņam ir attiecības ar pašu Dievu. Viņš lūdz stundām un zina tavas vajadzības.” Kad šādas personas ienāk draudzē, tās apsēžas blakus tiem, kuri arī pirmo reizi ir atnākuši uz šo draudzi. „Tas, ko mācītājs sludina, jau ir labi, bet viņš nelūdz tik daudz Dievu, kā es. Mūsu mācītājs nedzird no Dieva, bet man Dievs ir teicis: ejam kopā ar mani!” Nost ar reliģiju lūgšanu kambarī!
Es pavadu savā lūgšanu kambarī četras stundas. Divas stundas es lasu Bībeli, vienu stundu slavēju Dievu un lūdzu, vēl vienu – lasu grāmatas par vadību. Es to daru regulāri, katru dienu jau vairākus gadus. Varbūt tu sēdi, klausies mani un domā pie sevis: „Mācītājam ir četras stundas, bet man būs piecas vai sešas!” Tu mēģini to darīt, bet tev nesanāk. Ja kāds cilvēks apgalvo, ka viņš lūdz vairāk, kā mācītājs, tad skaties ar aizdomām uz šādu cilvēku! Tas var būt reliģijas gara pārņemts farizejs, kuru ir piesūtījis velns, lai novērstu tevi no dzīvās ticības.
Draugs! Ja mācītājam ir četras stundas personīgais laiks ar Dievu, tad tas nenozīmē, ka arī tev ir jābūt četrām stundām. Iesākumā paņem piecpadsmit minūtes ikdienas, un tad palielini šo lūgšanu laiku līdz pusstundai un stundai. Ne jau daudzumā ir nozīme, bet tajā, ka tev ir attiecības ar Dievu tajā līmenī, kurā tu esi šodien. Bet tu gribi, lai tev būtu tikpat ilgas lūgšanas, kā mācītājam. Tev nesanāk un tad tu esi vīlies. „Ko lai es sešas stundas tajā kambarī daru!?” Un tad pie durvīm jau klauvē farizeju velns: „Tu saki visiem, ka tev ir ļoti interesanti kambarī. Saki, ka Dievs ar tevi runā!” Pats varbūt esi nogulējis trīs stundas, darbā neesi bijis, jo Dievs jālūdz! Tad tu jau sāc saskatīt nepilnības draudzē. „Vai tu, māsa, redzēji, kā mūsu mācītājs ūdeni dzer? Mums vajadzētu paņemt gavēni divdesmit dienas”. Draugs, ja tev kāds cilvēks draudzē apgalvo, ka mācītājs nepareizi runā vai nepiedienīgi izturas, tā ir zīme, ka viņš jau sen ir velna varā. Novērsies no viņa! Tā ir reliģija. Tā ir atsevišķu Bībeles normu, plus cilvēcīgo punktu turēšana bez paša Dieva. Uzsvars uz pašiem principiem, bet ne uz Dievu.
Es esmu mācītājs apmēram astoņus gadus. Sākumā es strādāju algotu darbu. Kad kalpošana paplašinājās, es atstāju laicīgo darbu un sāku saņemt algu draudzē. Mans pienākums un darbs ir lūgt Dievu četras stundas dienā! Ja tev ir laicīgs darbs, tu nevari lūgt dienā četras stundas. Tas nav iespējams, ja tu neesi pilna laika kalpošanā.
Reliģiju var izveidot arī no kārtības, kāda mums katram ir lūgšanu kambarī. Šobrīd es pats divas stundas lasu Bībeli, vienu stundu lūdzu un vienu stundu lasu grāmatu. Varbūt tev ir sava kārtība. Tev viss skaisti sakārtots pa minūtēm un tu tā dari dienu no dienas. Draugs! Šī kārtība lūgšanu kambarī var pārvērsties par principu ievērošanu vairāk, nekā Dieva meklēšanu! Tu strikti un disciplinēti ievēro savu kārtību, bet tajā pašā laikā tu esi neizgulējies un tavs lūgšanu laiks nav kvalitatīvs. Tu esi nohalturējis visu savu lūgšanu laiku, tu esi nostaigājis pa istabu veselas divas stundas un vēl stundu stulbi blenzis Bībelē. Tu esi cīnījies ar miegu un pat nezini, kurā brīdī tu biji nomodā un kurā brīdī gulēji. Tu neatceries, vai kaut ko saņēmi sapnī vai lasot Dieva Vārdu. Toties tu saki: „Es biju kambarī. Man ir personīgas attiecības ar pašu Dievu, divas stundas katru dienu regulāri!” Lūk, kur rodas reliģija.
Draugi! Kārtība lūgšanās ir domāta tāpēc, lai tavs lūgšanu laiks būtu sabalansēts. Ne tāpēc, lai tu ievērotu tos pašas kārtības dēļ. Cits ievēro principus un kārtību, bet nav paša galvenā. Savā lūgšanu kambarī ar Dievu viņš tā arī nesatiekas. Kad mums nupat draudzē bija slavēšana, mēs pacēlām rokas un teicām: „Dievs, šajā brīdī es satiekos ar Tevi!” Es negaidu, ka kaut ko tajā brīdī sajutīšu. Es paceļu rokas un daru to, kas jādara. Es saku: „Dievs es tevi mīlu!” un es satiekos ar Viņu. Es negaidu kaut kādas emocijas. Tajā pašā laikā es neslavēju Dievu slavēšanas pēc. Es slavēju, lai satiktos ar Viņu. Es neslavēju sajūtu dēļ, bet gan, lai būtu kopā ar Viņu. Tajā brīdī, kad es paceļu rokas un izsaku mīlestības vārdus Dievam, es satiekos ar Viņu! Tev nekas nav jājūt un jāpiedzīvo. Tajā brīdī tu satiecies ar Viņu! Āmen!
Cilvēki reizēm sēž draudzē un saka: „Uz mani Dievs nerunā”. Viņi nāk pie manis: „Mācītāj, palūdz par mani, lai Dievs man kaut ko pasaka. Vienalga, kaut ko!” Es pajautāju: „Vai tad tu Bībeli nelasi?” „Lasu, bet Dievs uz mani nerunā”. Draugs, ja tu šorīt lasīji Dieva Vārdu un kaut ko tur izlasīji, tu saņēmi no Dieva! Tu varbūt nesajuti, ka tas būtu priekš tevis, bet tas bija tieši tev! Visa Bībele ir priekš tevis. Labāk tu neko nejūti, nekā esi emociju vadīts cilvēks.
Sabats ir celts cilvēka dēļ, nevis cilvēks sabata dēļ. Lūgšanu kambarī kārtība ir tevis dēļ! Tur ir vajadzīga gan slavēšana, gan Bībeles lasīšana. Un tas nenozīmē, ka tu nevari šo kārtību dažreiz izmainīt. „Pasargi Dievs, kaut ko savādāk! Es nevaru lūgt, man vispirms ir Bībele jālasa!” Tu vari vienu dienu tikai slavēt vien, bet neaizmirsti nākamajā dienā tikai lūgt un aiznākamajā – lasīt tikai Dieva Vārdu vien. Tā, lai viss ir balansā. Ir reizes, kad ir pamudinājums tikai lūgt. Kad ir pamudinājums lasīt tikai Bībeli, es lasu to. Bet es sekoju līdzi, lai viss ir balansā. Tomēr pārsvarā un arī šobrīd es turos pie kārtības – divas stundas Bībele un stunda lūgšana. Kad vajadzēs, pamainīšu. Attiecības ar Dievu kambarī ir tevis dēļ. Svarīgi, lai tu būtu attiecībās ar Viņu, nevis ar principiem. Dievs, dari mūs brīvus no „kambara reliģijas” dēmona!
„Disciplīna” ir vārds, kas daudziem nepatīk. Tomēr disciplīna ir svarīga ne jau pašas disciplīnas dēļ, bet tā palīdz tev uzturēt dzīvas attiecības ar Dievu. Ne jau pašas disciplīnas dēļ tu esi attiecībās ar Dievu. Tu vienkārši vai nu esi, vai neesi. Dievs ir dzīvs, nevis reliģiozs!
Kā rodas reliģijas iedīgļi mūsu vispārējās attiecībās ar Dievu? Ārpus kambara mums ir attiecības ar Dievu paklausot Viņam un darot Viņa gribu. Kā tur var ienākt reliģija? Piemēram, kārtība šajā dievkalpojumā nav pašas kārtības dēļ. Mēs neatnākam šeit, lai ievērotu dievkalpojuma kārtību. Bet šī kārtība šeit ir saskaņota tā, lai mēs varētu satikties ar Dievu un saņemt Vārdu no Viņa. Tās ir dzīvas attiecības ar Viņu. Mums nevajag jaunu liturģiju. Daudzas baznīcas pārvēršas par liturģiju baznīcām, kur tiek ievērota dažāda veida kārtība, cilvēki nāk un izpilda šos rituālus, bet aizmirst pašu galveno. Dievs nav viņu vidū, jo ne jau kārtības dēļ mēs šeit esam, bet Dieva dēļ. Ir svarīgs motīvs, kāpēc es daru to. Ir svarīgi, lai mēs zinām, kāpēc mēs darām to vai šo. Cilvēki nokristās, iesvētās un laulājas baznīcā. Kad viņiem prasa, viņi atbild: „Tā vajag. Lai nokristītu bērnu, pašam vispirms jānokristās.” Tā mēs mierinām sevi ar domu, ka vismaz biedru naudu esam nomaksājuši un krustiņu ievilkuši, ka arī ar Dievu mums viss ir nokārtots. Var droši dzīvot tālāk. Bet ne jau kristību dēļ mēs kristāmies, bet gan tādēļ, ka esam saņēmuši grēku piedošanu un iepazinuši Dievu. Lūk, tad mēs kristāmies.
No mācītājiem un kalpotājiem, arī no manis ir viegli uztaisīt bildi. „Ja Jencītis te nebūs, es ņemu savu čemodānu un tinos!” Arī kad cilvēks maina grupiņu, viņš reizēm nespēj pieņemt jauno vadītāju. Jo viņa apziņā ir izveidojies etalons, tēls, kādam ir jābūt līderim. Bet, ja tu neklausi savam vadītājam, tu neklausi arī draudzes mācītājam. Gluži tas pats – ja tu nepieņem un negodā manu sievu, tu nepieņem mani! Kāda starpība, kurā grupā tu esi? Vai tad tu nāc pie manis vai pie vadītāja, vai tu nāc pie Dieva? Lūk, reliģijas iedīgļi, kuri atnes pretīgus augļus.
Mūzikas stils. Dažiem nepatīk: „Ko jūs šeit roku spēlējat? Šī mūzika nav no Dieva, tas ir sātana izgudrojums.” Ko jūs korāļus dziedat? Ko jūs operu klausāties un vijoles čīgājat? Kas jums tur par kaķu kori? Kāda starpība! Kā mēs mākam, tā mēs maujam! Mēs šeit esam, lai slavētu Dievu. Ja arī kādam neskan mikrofons vai ir par skaļu, kāda starpība! Mēs darām visu, lai būtu normāli un mēs slavējam Dievu! Mēs esam šeit, nevis lai kritizētu, bet lai palīdzētu un slavētu Dievu. Ja tev nepatīk, kā dzied, nāc pats un nodziedi labāk! Visticamāk, ka mēs visi pārsmiesimies.
Reliģijas iedīgļi cilvēka dzīvē ienāk ļoti nemanot. Izrauj tos ar saknēm!
Arī draudzes nams var kļūt par reliģijas cēloni. Mums nav pašiem sava nama. Kāpēc draudzes reizēm liek tādu akcentu uz sava nama celtniecību? Lai radītu iespaidu sabiedrībā. Ja mēs arī celtu sev draudzes namu, tas būtu ērts mans sapulcēm. Vienalga, kaut vai šķūnītī, galvenais, lai visiem ir vietas. Mums nevajag Dieva godību uz fasādes. Ja mēs arī celtu, mēs to nedarītu kaut kādu principu, bet gan Dieva godības dēļ. Mums ir svarīgi, lai tur būtu dzīvas attiecības ar mūsu Debesu Tēvu.
Mēs dodam desmito tiesu un domājam: „Vajag tikai dot, tad strādāt divdesmit stundas nedēļā un birs monēta!” Bet tas, ka tu esi bagāts vai dod desmito tiesu, vēl nenozīmē, ka tev ir pareizas attiecības ar Dievu. Tā ir tikai viena nianse. Svarīgāks ir motīvs, kāpēc tu dod savu desmito tiesu. Tu lasi Bībelē un redzi, ka tāda ir Dieva griba. Mums nevajag tavu desmito tiesu, ja tu nezini, kāpēc tu to dari. Kāpēc tev sevi mānīt: „Redzi, es atnācu, atnesu un atpirkos. Tagad ripos lielā nauda!” Tie ir velna meli. Nekas tev neripos!
Viens no baušļiem, tāpat, kā sabats skan: „Tev nebūs nokaut!” Es nesen lasīju ziņās, ka Krievijā kāda biznesmeņa mājās ielauzās laupītāji. Viņi sita šī uzņēmēja sievu un bērnus, lai dabūtu zināt, kur glabājas nauda. Šim vīram izdevās izrauties, viņš satvēra virtuves nazi un nogalināja trīs no uzbrucējiem. Ko tu būtu darījis līdzīgā situācijā? Teiktu: „Griez mani! Sit mani! Jo man nebūs nokaut! Dariet ar manām meitām un sievu ko gribat, ņemiet visu, kas man ir!”
Kenets Kouplends, Dieva vīrs, reiz teica: „Ja man uz ielas uzbruktu laupītājs, draudētu un mana ģimene būtu blakus, es mīlestībā izvilkšu dzelzs stieni un sašķaidīšu viņam galvu!” Lūk, ko nozīmē „Mīli savu tuvāko, kā sevi pašu”. Mīlestība pret laupītāju – tas ir viens. Bet ir arī otra mīlestība pret savu ģimeni un arī pret sevi! Āmen! Bauslis „Tev nebūs nokaut” patiesībā nozīmē – tev nebūs nogalināt miera laikā. Ja tavai zemei, tavai tautai un ģimenei draudētu briesmas, vai tu neiesi armijas rindās un necīnīsies?
Vai jums, gadījumā, uz krēsla atzveltnes nav rakstīts jūsu vārds? Daudziem no mums draudzē jau ir sava mīļa vietiņa. Kad atnāk kāds jauns cilvēks un iesēžas mūsu vietā. Viņš nepamanīja, ka uz tava krēsla ir tavs vārds! Es jokoju. Tu pienāc un saki: „Vai tad tu neredzi, ka es te visu laiku sēžu? Ej uz aizmuguri. Pieaugsi Dievā tad varēsi nākt uz priekšu!” Ja pavisam nopietni, mēs neapmeklējam draudzi, lai ieņemtu tur savu īpašo vietu. Mums ir mērķi. Mums ir citi iemesli, kāpēc mēs esam šeit – lai kalpotu Dievam un cilvēkiem. Ja kāds ir atnācis un iesēdies tavā vietā, priecājies! Es iešu un sēdēšu citur. Paldies Dievam, šeit uz krēsliem nav rakstīti vārdi! Vienīgi tās vietas, kas rezervētas kalpotājiem.
Vēl kāds bauslis: „Tev nebūs laulību pārkāpt!” Tev nepatīk sava sieva vai vīrs un tu tikai meklē to brīdi, kad beidzot viņš pārkāps laulību un es varēšu šķirties. Jo vienīgais iemesls, kāpēc kristietis var šķirties, ir netiklības gadījums. Tu gaidi izdevību un meklē neesošus pierādījumus. Un ja arī tā sieva vai vīrs ir sagrēkojis pret tevi, tas nenozīmē, ka tieši tāpēc tev tagad ir jāšķiras. Tu vari arī piedot! Bet, ja laulības pārkāpšana atkārtojas vēl un vēl, tad gan vairāk nevajag dzīvot kopā.
Likums ir dots tevis dēļ. Tavas ģimenes, tavas draudzes dēļ. Tavu finansu dēļ. Tavas mūžīgās dzīvības dēļ. Tavu attiecību ar Dievu dēļ. Tevis dēļ.
Tu atrodi zemē latu. Ko darīt? Kā rīkoties? Nest uz atradumu biroju? Vai paziņot raidījumam „Panorāma”? ja tu atrod uz ielas latu un tu nezini, kam tas pieder, jo apkārt nav neviena cilvēka, ņem, liec kabatā un nopērc saldējumu! Bet, ja tur zemē būs maks, kurā ir autovadītāja tiesības, cilvēka vārds un uzvārds, tad tu tik vienkārši nevarēsi teikt: „Atrasts nav zagts!” Reizēm bankas kļūdās un ieskaita nepareizajos kontos ievērojamas summas. Dažs teiks: „Allelūja! Dieva brīnumi! Viņš to izkārtoja un ievirzīja visu naudu manā kontā”. Arī tā ir reliģija.
Mēs kā draudze pieturamies pie principa, ka kredītus nevajag ņemt. Taču tas nenozīmē, ka nekādā gadījumā un nekādos apstākļos to nevarētu darīt. Jongi Čo savas draudzes namu cēla, ņemot kredītu bankā. Tomēr, ja tu ļoti vēlies ņemt kredītu, noteikti pārrunā to ar savu garīgo vadītāju! Viņš redzēs tavu situāciju, to, vai varēsi atmaksāt un to, vai vispār tas tev ir vajadzīgs.
Reiz kāds mūsu lūgšanu sapulcē bija aizmirsis pārtikas maisiņu. Tur bija iekšā svaiga gaļa un produkti. Tas, kas to atrada, nāca pie manis un jautāja: „Ko lai es daru?” Varbūt cilvēks aizmirsis savas vakariņas. Es teicu: „Ņem, nes uz mājām un ēd nost!” Sapulce jau ir beigusies, visi ir projām un tie produkti vienalga sabojāsies. Kāds var būt teiks: „tev nebūs zagt! Lai stāv līdz nākamajai sestdienai, tad paņems!”
„Tev nebūs iekārot”. Bībelē ir arī tāds bauslis. Bet tas nenozīmē, ka tu nedrīksti apmeklēt pludmali! Un ka tev tur jāvelk džemperis un bikses. Ja tu esi pludmalē, tas nenozīmē, ka tev visu laiku jāskatās tikai uz apvārsni. Ja tu esi normāls un brīvs cilvēks, ej un peldies. Ieraudzīji pludmalē skaistu meiteni vai puisi, paskatījies, izteici kādu komplimentu un viss, ar to arī beigsim! Mēs pēc tam mājās vakarā neatsaucam atmiņā pludmales ainas.
Vai mēs šodien sapratām, kur rodas reliģija? Tepat, mūsu vidū, mūsu draudzē var mierīgi uzdīgt reliģija. Taču no šodienas mēs zinām, kas ir reliģija un kur tā rodas. Un mēs zinām, ka nevis principi ir svarīgākais, bet tas, ka šie principi ir domāti mums. Nomira tev mamma vai tētis un bēres ir sestdienā. Ko nu? Lai miroņi aprok savus miroņus? Tā Bībelē ir rakstīts. Draugs! Mans pienākums ir aizbraukt un pēdējo reizi atvadīties. Vismaz to palicēju dēļ. Tas, ka es vienu reizi pa desmit gadiem nebūšu dievkalpojumā, tas jau mani nenogalinās. Bet, ja pēkšņi radinieki sāk mirt viens pēc otra un katru otro sestdienu vai reizi mēnesī tev ir bēres, tad jāsāk domāt. Pieņemsim, ceļā uz dievkalpojumu tu redzi, ka kāds guļ, smagi piekauts, un nav neviena cilvēka, kas varētu palīdzēt. Viņš sauc: „Palīgā!” Bet tu: „Man ir dievkalpojums! Man ir kas svarīgāks, nekā tavas nīcīgās lietas.” Reiz, lūdzot mājās Dievu, pa logu redzu – divus puikas notriekusi mašīna. Cilvēki nes viņus nost no ceļa. Viens sāpēs kunkst, bet otrs ir bez samaņas. Pēc stundas abi piecēlās un klibodami aizgāja. Ja es redzu, notikusi avārija, šoferis aizbēdzis un nav neviena, kas palīdz, vai es varu tā teikt: „Man tagad ir lūgšanu laiks. Prioritātes!” ja tur nebūtu bijuši cilvēki, kas palīdz, es būtu skrējis lejā un palīdzējis. Lūkas evaņģēlijā ir stāsts par žēlsirdīgo samarieti:
Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: “Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?” Bet Viņš uz to sacīja: “Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?” Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: “Kurš tad ir mans tuvākais?” Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu. Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?” Tas atbildēja: “Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja.” Tad Jēzus uz to sacīja: “Nu tad ej un dari tu arī tāpat.” Lūkas 10:25-37
Rakstu mācītājam bija dievkalpojums, levītam – lūgšanu laiks. Bet kāds pagāns, samarietis viņu ņēma pie sevis, sniedza pirmo palīdzību, samaksāja ārstiem. Kāds farizejs jautāja Jēzum: „Kurš ir mans tuvākais? Kuram palīdzēt un kuram ne?” Tādā veidā Jēzus mums rāda, kurš ir tavs tuvākais. Tas, kuram vajadzīga tava palīdzība.
Mēs šodien ļoti skaidri uzzinājām, kas ir reliģija un kur viņa rodas. Tātad – reliģija ir kādu vērtību kopums, ko cilvēks ievēro un tādā veidā apmierina savas reliģiskās jūtas. Tā rodas tad, kad cilvēks atstumj patiesību un tās vietā pieņem cilvēcīgas mācības, balstoties un aizsedzoties ar Bībeli. Reliģija ir tad, kad mēs pildām Dievišķus principus ar nepareizu motīvu. Kāpēc mūsu draudzē ir izteikta līderība? Kāpēc tu gribi būt mācītāja komandā vai būt nākamais līderis? Tāpēc, lai būtu tuvāk mācītājam, vai tāpēc, lai būtu Dieva gribā un efektīvāk glābt cilvēkus? Ir svarīgs motīvs, nevis pats princips. Mēs nepielūdzam principus, mēs pielūdzam Dievu. Un, ja mūsu motīvi ir pareizi, tu piedzīvosi savā dzīvē Dieva svētības. Tu piedzīvosi, kā Dievs darbojas tavā dzīvē! Mateja evaņģēlija 23. nodaļā Jēzus konkrēti nosoda farizejus.
Es ienīstu reliģiju! Katru iedīgli sevī es izrauju un atdodu Tev pie krusta Golgātā! Atbrīvo mani no tā. Es gribu dzīvot skaidru dzīvi kopā ar Tevi bez liekiem izpušķojumiem un nepareiziem motīviem.
Uz Mozus krēsla ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizeji… Bet tie dara visus savus darbus tik tādēļ, lai ļaudis tos redzētu. Tie darina sev platas lūgšanas siksnas un drēbēm garus pušķus. Tie mīl mielastos sēdēt goda vietās un sinagogās pirmajos krēslos un ka ļaudis tirgus laukumos tos sveicina un sauc par rabi. Bet jums nebūs saukties par rabi; jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi. Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs. Jums arī nebūs saukties par vadoņiem, jo viens ir jūsu vadonis, Kristus… Bet vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs aizslēdzat Debesu valstību cilvēkiem; jūs paši neejat iekšā un neļaujat tiem, kas vēlas, tur ieiet. Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs aprijat atraitņu namus un liekuļojat ar garām lūgšanām; tāpēc jūs saņemsit ļoti smagu sodu. Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs pārstaigājat jūru un sauszemi, lai piegrieztu vienu cilvēku jūdu ticībai; un, kad tas noticis, tad jūs padarāt viņu par elles bērnu, divkārt ļaunāku, kā jūs paši esat. Mateja 23:2,5-10,13-15
Ir līderi, kuri saceļas pret Dievu. Viņi uzskata, ka mācītājam nav taisnība un viņi ņem cilvēkus, saindē tos un tad aizved sev līdz. Viņi domā: „Es izglābšu viņus”, bet patiesībā viņi padara viņus par elles bērniem, vēl ļaunākiem, nekā viņi bija sākumā. Ikviens cilvēks, kurš tevi novērš no draudzes un no līderiem, kaut ko runā un kurn pret draudzes mācību, ir elles bērns. Šī velna sēkla, Jūdas gars ir viņā. Tāpēc esi uzmanīgs un sargies no reliģijas! Jēzus saka: „Sargieties no šiem cilvēkiem!”
Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt. Mateja 23:23
Tev būs darīt principus, pielūgt dzīvo Dievu un pielietot šos principus un draudzes mācību dzīvē. Tev būs pielūgt dzīvo Dievu un dzīvot Viņa gribā. Bet tev nebūs pielūgt šos principus.
Sakaut reliģijas garu var, kalpojot Dievam ar pareiziem motīviem, regulāri pavadot laiku savā lūgšanu kambarī. Ne tāpēc, lai ievilktu krustiņu. Ne tāpēc es nāku uz mājas grupu, lai būtu grupiņā, bet tāpēc, lai kalpotu Dievam, būtu Viņa gribā un iepazītu Viņu vēl vairāk. Lūk, motīvs.
Sakauj reliģijas iedīgļus savā dzīvē! Izrauj tos ar saknēm!
Svētrunas iztirzājumu sagatavoja Artūrs Danenbaums.
