Dievišķa draudzība

Šīs svētrunas nosaukums ir ”Dievišķa draudzība”,
Tā būs nopietna tēma par draudzību.

Kas ir draudzība un ko par to saka Dievs? Kādai ir jābūt mūsu draudzībai ar cilvēkiem draudzē, mājas grupiņā, kā arī tiem, kuri šobrīd Dievu vēl nepazīst, ar cilvēkiem, kas jau ir vai varētu būt mūsu draugu un paziņu lokā?

Es lūdzu un ticu, ka Tu, Dievs, izmainīsi mūsu sirdis, mūsu domāšanu, mūsu darbus, ka mēs tiešām esam draudzīgi, kāds esi Tu. lai mēs, pirmkārt, esam Tavi draugi un tad – draugi cilvēkiem, kas ir draudzē un grupā un arī draugi cilvēkiem, kuri Tevi vēl nepazīst. Lai mēs esam tādi, kādus Tu, Dievs, gribi mūs redzēt.

Kam vēl pajautāt kādam jābūt draugam?

Ko Dieva Vārds saka par Dievišķu draudzību?

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā. Mateja 28:19

Tavs un mans mērķis, kāpēc mēs esam virs zemes, ir veidot mācekļus. Šodien kristiešiem ir modē klaigāt, norādīt tiem, kuri vēl Dievu nepazīst, kā viņiem dzīvot. Mēs citējam Bībeli, kura saka: tev jārīkojas tā vai tā. Mēs gribam iegūt cilvēku dvēseles, mēs gribam viņiem kalpot un redzēt izmaiņas gan pie viņiem, gan arī draudzē. Bet mēs piemirstam faktu, ka vārdiem vien bez draudzības nav nekādas vērtības.

Kā Jēzus veidoja mācekļus?

Otrā dienā Jānis atkal stāvēja un divi no viņa mācekļiem. Ieraudzījis Jēzu staigājam, viņš saka: “Redzi, Dieva Jērs!” Šos vārdus dzirdēja abi mācekļi un sekoja Jēzum. Bet Jēzus apgriezies redzēja viņus sekojam un saka viņiem: “Ko jūs meklējat?” Tie Viņam atbildēja: “Rabi (tulkojumā: mācītājs), kur Tu mājo?” Viņš tiem sacīja: “Nāciet, tad redzēsit.” Tad tie nogāja un redzēja, kur Viņš mājo, un palika to dienu pie Viņa. Tas bija ap desmito stundu.  Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, bija viens no tiem diviem, kas to no Jāņa bija dzirdējuši un bija Viņam sekojuši.  Viņš vispirms atrod savu brāli Sīmani un viņam saka: “Mēs esam atraduši Mesiju” (tulkojumā: svaidītais). Viņš to aizveda pie Jēzus. Jēzus, viņu uzlūkojis, sacīja: “Tu esi Sīmanis, Jāņa dēls; tevi sauks Kēfa” (tulkojumā: Pēteris – klints).” Jāņa evaņģēlijs 1:35-42

Divi cilvēki – Andrejs un Pēteris interesējās par Jēzu Kristu, kā par Personību. Jānis Kristītājs pirms tam bija teicis, ka Viņš ir Mesija. Un tā viņi seko Jēzum un jautā: „Kur Tu mājo?” Jēzus atbild: „Nāciet un redziet.”

Kā Jēzus sāka veidot savu mācekļu komandu? Ko Viņš darīja vispirms – ar pareiziem citātiem no Dieva Vārda mācīja, kā pareizi dzīvot, vai uzaicināja pie Sevis ciemos? Šeit mēs redzam, ka pirmkārt, Jēzus parādīja draudzību. Viņš uzaicināja Andreju un Pēteri ciemos un pavadīja ar viņiem kopā visu atlikušo dienu.

Jēzus ir draudzīgs! Ja mēs gribam līdzināties un būt kā Viņš, arī mums ir jātop draudzīgiem.

Kā es saprotu draudzību? Kā tu to saproti? Mums katram no savas dzīves ir daudz piemēru, kurus varam izmantot, lai ilustrētu, kā mēs katrs saprotam draudzību.

Lūk, daži patiesi gadījumi no manas dzīves:

Pirms astoņiem gadiem es jau biju kristietis, bet man bija veci grēki, kurus es gan biju nožēlojis Dieva priekšā, bet par kuriem es nebiju ziņojis policijai un par kuriem mierīgi varēju nokļūt aiz restēm. Bet Dievs lika man iet un atzīties. Zvanu savam toreizējam mācītājam un saku, ka Dievs man liek iet uz policiju un atzīties, bet es varu nokļūt ieslodzījumā. Vai viņš nāks uz cietumu mani apciemot? Vai iestāsies par mani Dieva un valsts tiesas priekšā, ja būs tāda vajadzība? Es taču jau biju mainījies! Un mācītājs teica: „Jā, es nākšu!”

Lūk, tā arī es saprotu draudzību. Draudzību ar reāliem lēmumiem. Tas nav tikai pliks rokasspiediens. Draudzība prasa veltīt otram cilvēkam laiku un darīt viņa labā kaut ko, kas galīgi nav patīkams vai izdevīgs man. Cilvēks, kurš ir mans draugs, kaut ko prasa no manis, un tas ir upuris..Tā es saprotu draudzību.

Nav viegli stāstīt notikumus no manas dzīves, kad vēl nepazinu Dievu un es nepriecājos par šo laiku. Tomēr arī toreiz bija kaut kas, kas mani aizskāra līdz sirds dziļumiem. Es biju tikko atgriezies no dienesta Padomju armijā un mēs bijām trīs draugi. Reiz mēs uz ielas izraisījām kautiņu. Mēs piedzērušies stāvam krustojuma vidū, bet tam, kurš no mums cieta, acīmredzot bija labi paziņas policijas aprindās. Pēc brīža skatāmies – mūsu virzienā skrien vairāki nobrieduši vīri privātās drēbēs, bez formām. Sapratām, ka nu ir „ziepes”. Acīmredzot uz iecirkni nevedīs, bet izrēķināsies ar mums tepat. Tad skatos, viens no mūsu trijotnes vairs nav. Aizmucis! Un man ir divas iespējas – vai nu laisties lapās tāpat kā viņš, vai arī palikt kopā ar savu draugu. Nebija viegli, bet paliku kopā ar savu draugu līdz galam. Saspiedāmies ar mugurām kopā kā kara filmās un bijām gatavi cīnīties. Pēc stundas attapos, guļam ar seju dubļos. Vēl tagad no tās reizes man uz pieres ir rēta. Nākamajā dienā, kad satiku savu draugu, viņa seja bija kā krāsainais televizors, bet priekšzobu nebija. Es vēl salīdzinoši viegli biju ticis cauri. Lūk, kā es saprotu draudzību. Pastāvēt ar draugu līdz galam. Tās nav tās labākās atmiņas, bet vismaz vienreiz dzīvē esmu bijis ar draugu kopā līdz galam.

Īsta draudzība ir būt ar draugu kopā un pastāvēt līdz galam ne tikai tad, kad man tas ir izdevīgi, bet arī manam draugam. Īsta draudzība ir palikt draugiem arī tad, kad mans draugs dusmojas uz mani. Priekos un bēdās. Vai esi pamanījis, ka arī draugi ne vienmēr ir vienā prātā savā starpā? Īpaši jau laulībā.

Kas ir pretstats vārdam „nevērība”? Uzmanība. Ir daudzas sīkas lietas, kuras liecina par mūsu attieksmi pret kādu cilvēku, uzmanību vai nevērību, patiesu draudzību vai vienaldzību. Daudzi no mums draudzē regulāri sazvanāmies pa telefonu. Ja es dzirdu, ka fonā trokšņi – cilvēks kaut ko virtuvē cep, gatavo, čāpstina un ēd, tad tas liecina par viņa attieksmi pret otru runātāju – jā starp citu, mazliet varu ar tevi arī parunāt. Vai cilvēki, kas tā dara, izrāda draudzību? Vai viņi ir uzmanīgi, vai patiesībā, nevērīgi pret zvanītāju? Es savus cilvēkus mācu, kā ir jārunā pa telefonu. Kad sarunājamies, vai cenšamies ieklausīties, ko saka viņš, vai visu laiku tikai runājam paši un atbildam automātiski. Vai cenšamies just līdzi tam, ko šis cilvēks mums saka? Lūk, kur parādās uzmanība vai nevērība. Mēs katrs sevi varam izmeklēt sīkumos, kā mēs izturamies pret cilvēkiem un vai mēs paši esam draudzīgi. Es ļoti augstu vērtēju patiesu draudzību. Mani aizkustina patiesas draudzības piemēri. Kāpēc? Tāpēc, ka patiesas draudzības piemēri, kad cilvēks uzupurējas otra cilvēka labā mūsdienās diemžēl, ir ļoti maz.

Jēzus mūs mīlēja, kad mēs vēl bijām grēcinieki. Un Viņš sauca mūs par Saviem draugiem. Viņš nomira pie krusta un izcieta mokas. Par ko? Par tevi un par mani. Bībele saka, ka Dievs Savu mīlestību par mums ir parādījis ar to, ka Viņš mira par mums, kad mēs vēl bijām grēcinieki. Viņš patiesi uzupurējās par tevi un mani.

Kas ir īsta draudzība un ko nozīmē veidot mācekļus un glābt cilvēkus? Kā mums pareizi attiekties pret tiem, kuri vēl nepieder pie draudzes un nepazīst Dievu? Ko Jēzus teica pie krusta par tiem, kas viņu spīdzināja, apsūdzēja un zaimoja? „Tēvs! Piedod tiem, jo tie nezina, ko viņi dara”. Lūk, patiesas mīlestības pierādījums.

1.vēstulē Tesaloniķiešiem 2. nodaļā ir vairāki punkti, kas jāatzīmē, lai ko labāk saprastu. Pāvils raksta vēstuli draudzei, kurā viņš ir daudz ieguldījis. kalpojis un sludinājis.

Mēs jūsu starpā esam bijuši saudzīgi kā māte, kas lolo savus bērnus. 1. Tesaloniķiešiem 2:7

Pāvils kalpo šai draudzei, viņš sludina un māca un apgalvo, ka ir saudzīgs kā māte. Tālāk viņš raksta:

Mēs ikvienu no jums – jums tas ir zināms – kā tēvs savus bērnus uzmudinājām, pamācījām un pārliecinājām dzīvot tā, lai jūs būtu sava Dieva cienīgi, kas jūs aicina Savā valstībā un godībā. 1. Tesaloniķiešiem 2:11 

Pāvils pret cilvēkiem, kurus viņš, iespējams, pašā sākumā bija redzējis tikai vienu reizi, izturējās kā māte un kā tēvs pret bērniem.

Tāpēc mēs arī pastāvīgi pateicamies Dievam, ka jūs, uzklausījuši mūsu sludinātos Dieva vārdus, tos esat uzņēmuši nevis kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir; jo pats Dievs darbojas ar Savu spēku jūsos, kas ticat. 1. Tesaloniķiešiem 2:13

Izturoties pret cilvēkiem tā, kā māte un tēvs izturas pret saviem bērniem, parādot patiesu mīlestību un rūpes, cilvēki patiesi piedzīvo Dievu, iepazīst Viņu personīgi un kļūst par Viņa draugiem. Lūk, kā darbojas Dieva Gars. Nevis tad, kad mēs noskaldām: tu esi grēcinieks un dari nepareizi to vai šo, bet tad, kad tu izturies pret viņu kā tēvs vai māte. Pats centrālais ir 8.pants:

Tādas ir bijušas mūsu jūtas pret jums; mēs ar jums gribējām dalīties ne vien Dieva evaņģēlijā, bet arī savā dvēselē, jo tik mīļi jūs mums bijāt kļuvuši. 1. Tesaloniķiešiem 2:8

Izrādās, Pāvilam un arī viņa palīgiem ir jūtas pret cilvēkiem, kuriem viņi kalpojuši draudzē! Viņi vēlas dalīties ne tikai ar Dieva Vārdu, bet arī ar savu dvēseli. Tātad – Dieva Vārds un dvēsele. Kādas tad ir patiesas draudzības sastāvdaļas? Es dalos ar Dieva Vārdu un ar dvēseli. Es nevaru dalīties ar Dieva Vārdu bez dvēseles. Tāpat nav jēga dalīties ar dvēseli bez Dieva Vārda. Jo dievišķa draudzība būs vienīgi tad, ja cilvēka dzīvē Dievs ir pirmajā vietā. Tātad Vārds un dvēsele. Dvēsele sastāv no prāta, emocijām un gribas. Cilvēks savukārt sastāv no miesas, dvēseles un gara.

Šodien mēs runāsim par dvēseli. Kad es draudzējos ar cilvēku, tad es dalos ar prātu, tātad ar zināšanām, pieredzi, pārdzīvotiem notikumiem. Kad mēs dalāmies ar kādu savās emocijās, tad mēs kopā smejamies, raudam, jūtam līdz. Savukārt mūsu griba parādās tad, kad mēs pieņemam gribas lēmumus rīkoties pret cilvēkiem tā kā grib Dievs.

Kā mēs dalāmies savā prātā ar cilvēku, ar kuru mēs draudzējamies? Mēs atrodam to, kas mums ir kopīgs ar šo cilvēku, kas mūs vieno, nevis šķir. Un ja tu ar pasaulīgu cilvēku uzreiz sāksi runāt par Dievu, kas jums būs kopīgs? Visdrīzāk, tā būs jūsu pēdējā tikšanās. Viņš nepazīst Dievu, taču viņš vēlas tavu draudzību un tevi pašu. Mana attieksme ir pavisam vienkārša – ja es draudzējos ar cilvēku no pasaules, es nedomāju visu laiku tikai par to, kā viņu glābt. Mēs varam parunāt arī par citām tēmām. Man patīk sadraudzība ar cilvēkiem arī intelektuālā līmenī: parunāt un padalīties iespaidos par kaut kādu kopīgu tēmu. Un tam obligāti nav jābūt ticīgam cilvēkam. Arī ar neticīgu cilvēku var ļoti labi parunāt par dažādām tēmām, kas interesē gan mani, gan viņu.

Es apmeklēju autoservisu un tur man ir draugs Jānis. Viņš remontē manu automašīnu un es esmu ar viņu iedraudzējies. Neskatoties uz to, ka viņš rupji lamājas, man patīk viņš kā cilvēks. Tā ir vienkārša draudzība. Viņš vēl nav glābts, taču viņš ir izlasījis manu grāmatiņu ”Kāpnes debesīs” un tagad lasa grāmatu par somu misionāru, kurš kādreiz bija bandīts. Viņš labprāt ņem un lasa grāmatas un galvenais, ka tas viss notiek brīvi un nepiespiesti. Viņš lasa grāmatas par Dievu. Nesen uzaicināju viņu uz peintbolu. Viņam nepatika šaušana. Prasīju: „Ko tu dari?” Izrādās, viņš spēlē badmintonu. Es savukārt spēlēju tenisu, bet Jānis tenisu ziemā nespēlē. Tagad man jādomā – vai nu man jāmācās badmintons, vai jāgaida vasara, lai uzspēlētu ar viņu tenisu. Kā rīkotos īsts draugs? Ies spēlēt badmintonu, pareizi!

Es gribu, lai šis cilvēks tiek izglābts un iepazīst Dievu. Man nav jānorāda, ka viņš nepareizi runā vai lamājas. Kad viņš iepazīs Dievu, tad viss izmainīsies. Āmen!

Jēzus ar cilvēkiem vispirms draudzējās. Mūsu Dievs ir draudzīgs Dievs. Draudzība ar cilvēkiem – tas nav nemaz tik sarežģīti. Taviem draugiem ir vajadzīgs Jēzus!

Kur tavi draugi? Ja visi tavi draugi ir tikai draudzē, tad tu esi slikts kristietis! Ja tu ar savu neticīgo draugu sarunu sāc uzreiz par grēku un Kristus asinīm, tad nebrīnies, ka tu viņu redzi pēdējo reizi!

Pirms septiņiem gadiem paņēmu pa ceļam savā mašīnā divas meitenes, kuras brauca ar stopiem. Pats braucu uz dievkalpojumu un man prātā tikai viena doma – kā pastāstīt viņām par Dievu un glābšanu. Kā lai uzsāk sarunu? Es pajautāju viņām: „Vai zināt, kur nonāksiet pēc nāves? Ja jūs tagad nomirtu, kur jūs būtu?” Atpakaļskata spogulī redzēju, kā meitenes sastinga nāves bailēs. Kas nu būs?! Vedīs uz mežu? Maniaks? Un uzreiz arī sapratu, ka es arī esmu „iebraucis auzās”. Labāk būtu parunājis ar viņām kaut vai par nagu laku. Vai par ko tamlīdzīgu.

Tātad dvēsele sastāv no prāta, emocijām un gribas. Piemērs par to, kā darbojas mūsu griba.

KHL hokeja komanda „Vitjaz” pazīstami kā lieli kaušļi. Tāda ir viņu spēles stratēģija – izraisīt konfliktus uz laukuma un ar rupju spēli izvest pretinieka komandu no līdzsvara. Īpaši „izsitēji” iebiedē labākos pretinieka uzbrucējus un pat nodara tiem traumas, lai viņi nevarētu turpināt spēli. Tīri no hokeja tur ir maz. Nesen mūsu Rīgas „Dinamo” spēlēja ar „Vitjaz”. Mūsu jaunais treneris bija devis „Dinamo” komandas spēlētājiem norādījumu neatbildēt uz provokācijām. Tas nav viegli un prasa lielu gribas piepūli, jo hokejā parasti sit pretī. Mūsu komanda pildīja trenera norādījumus un uzvarēja „Vitjaz” ar 7 pret 1! Katram mūsu uzbrucējam un aizsargam vajadzēja pieņemt šo gribas lēmumu. Arī mēs uzvarēt varam tikai tad, ja izdarām pareizus lēmumus un tad pildām tos.

Mīliet savus ienaidniekus! ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru! Jo vairāk gadus es esmu kopā ar Dievu, jo vairāk mainās mana saprašana. Kādreiz man bija grūti pieņemt to vaiga pagriešanu. Bet Jēzus tieši tā uzvarēja pasauli un velnu. Viņš teica: ”Piedod viņiem, jo viņi nezina, ko viņi dara”. Vai tā nevarētu būt viena no uzupurējošas draudzības pazīmēm un mūsu gribas lēmums, ka arī mēs neatbildām ar ļaunu uz ļaunu? Vienalga, ko cilvēki tev dara, vienalga, ko tavs draugs, kas šķiet tev draugs tev dara. Sievietes spēj savaldīt sevi, kad vīrs vai kāds cits izvedis no pacietības un tā gribas saskrāpēt seju. Tad atliek gribas lēmums – es tā nedarīšu! Mums visiem ir miesa un dabīgas reakcijas, bet mums būs valdīt pār savu miesu.

Es ceru, ka pēc šīs svētrunas mēs necepsim kartupeļus, kad zvanīsim viens otram un sarunāsimies ar cilvēkiem. Mēs klausīsimies, ko cilvēks runā, nevis domāsim tikai par to, ko atbildēt un pateikt pašiem. Pareizi!

Nākamais ir dalīšanās ar Dieva Vārdu. Pāvils saka: „Es dalos ar evaņģēliju”. Pāvils dalās ar Dieva Vārdu un ar savu dvēseli. Tātad – Vārds un dvēsele. Šo svētrunu varēja nosaukt arī tā.

Katram cilvēkam ir kādas idejas un patiesības, pie kurām viņš turas. Draugi viens no otra pārņem šīs idejas. Nu, kas tur slikts, ja tavs draugs paņem tavu ideju par Jēzu Kristu! Pie tam Jēzus nav ideja, bet gan dzīvais Dievs! Jebkurā gadījumā cilvēki cits no cita ņem kaut ko. Tad nu, dod viņiem Vārdu. Dod viņiem Vārdu Svētajā Garā. Dod viņiem Vārdu mīlestībā un palīdzi viņiem iepazīt Jēzu kā savu Glābēju! Pāvils dalās ar Vārdu un ar dvēseli. Dievišķa draudzība nozīmē dalīties ar Vārdu un dvēseli.

Noteikti daudzi no jums ir skatījušies filmu „Džeina Eira”, vai lasījuši grāmatu ar līdzīgu nosaukumu. Darbība notiek Anglijā, 19. gadsimtā, kur vēl bija jūtamas spēcīgas reliģijas paliekas no viduslaikiem.Visi, kas skatījušies šo filmu, atceras, kāda bija attieksme pret šo sievieti jau no pašas bērnības ģimenē, patversmē un pēc tam darbā, kur viņa strādāja par guvernanti. Vai daudzi no šiem cilvēkiem gadījumā sevi nesauca par kristiešiem? Sodi, kādus šī jaunā sieviete saņēma no viņiem, bija apkaunojoši, pazemojoši un pretīgi. Tādā veidā cilvēku nav iespējams pacelt. Taču ne jau viss tur bija nepareizs. Tur bija arī kādas pareizas lietas un idejas. Bet tās tika pienestas ar teroru un sodiem. Lūk, ko dara reliģija! Sludina Dieva Vārdu bez dvēseles. Dieva Vārds bez dvēseles ir reliģija. Pretīga un riebīga reliģija bez mīlestības. Tu centies uzspiest vērtības, principus un baušļus, centies audzināt cilvēkus tā kā Bībele māca, bet aizmirstot par aizmirstot par dvēseli, aizmirstot būt draugam. Aizmirstot par mīlestību. Taču Bībele saka, ka pāri visam ir mīlestība. Pāvils saka:

Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.  1. Korintiešiem13:2,3

Dieva Vārds bez mīlestības ir reliģija un velna ierocis. Un patiesība ir tāda, ka mēs apkārt redzam daudz draudzes un organizācijas, kuras sevi sauc par kristīgām, bet ļoti daudzās mīlestība ir sen, sen izdzisusi.

Lai gan mums kā Kristus apustuļiem būtu bijis iespējams sev prasīt sevišķu cieņu, bet mēs jūsu starpā esam bijuši saudzīgi kā māte, kas lolo savus bērnus. Mēs ikvienu no jums – jums tas ir zināms – kā tēvs savus bērnus uzmudinājām, pamācījām un pārliecinājām dzīvot tā, lai jūs būtu sava Dieva cienīgi, kas jūs aicina Savā valstībā un godībā. 1. Tesaloniķiešiem 2:7;11-12

Mātes mīlestība un tēva mīlestība uz bērniem atšķiras. Vai Dievs ir vīrietis, vai sieviete? Dievs nav ne vīrietis, ne sieviete. Daļu no Sevis Viņš ir ielicis vīrietī un daļu sievietē. Un kaut kas viņiem ir atšķirīgs. Dievs grib, lai mēs mīlam cilvēkus gan ar mātes, gan ar tēva mīlestību. Sievieti raksturo emocijas. Vīrieti raksturo prāts, intelekts. Tas ir tas, ar ko atšķiras sieviete no vīrieša. Vīrietis savus lēmumus visbiežāk balsta dziļi prātā un intelektā. Sievietes vairāk kā mātes vadās no sajūtām. Ja mazais nokrīt zemē, mātes satrauksies, vai viss kārtībā, vai nevajag plāksteri vai ārstu. Bet vīri teiks; nav ko skriet! Kad mana sieva bērnībā nokrita no koka un sadūra kāju, dabūja no tēta pa dibenu. Mamma tā nedarītu, mamma samīļotu. Tātad mums, vīriešiem un sievietēm, ir atšķirības ne tikai pie miesas, bet arī mūsu dvēselē.

Dievs grib, ka tu mīli cilvēkus. Viņš grib, lai tava draudzība ar cilvēkiem ir gan kā tēvam, gan kā mātei. Un nav svarīgi, vai tu esi sieviete vai vīrietis. Mums katram ir jāmīl gan ar prātu, gan ar emocijām. Arī tad, ja tu esi vīrietis, tu vari izrādīt maigumu. Varbūt ne tā kā sieviete, bet vari. Arī sieviete var pieņemt gribas lēmumu un nerīkoties dusmās, kad kāds viņu ir nokaitinājis. Vientuļām mātēm nav attaisnojuma, ja viņas nedisciplinē bērnus. Vientuļiem tēviem nav attaisnojuma, ja viņi neizturas maigi pret saviem bērniem. Tev ir jāapvieno gan tēva, gan mātes mīlestība. Pāvils saka: „Kā māte mēs savus bērnus lolojam un kā tēvi pamācām!” Draudzība nav tikai maiguma izrādīšana, bet arī disciplinēšana. Ja es redzu, ka mans draugs rīkojas galīgi nepareizi un īpaši, ja es esmu vadītājs, man nākas viņu disciplinēt, lai tas vairs neatkārtotos.

Tēvi, nekaitinait savus bērnus, bet audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem Tam Kungam. Efeziešiem 4:6

Tēvi, nekaitinait savus bērnus, lai tie netop bailīgi. Kolosiešiem3:21

Šeit nav runa par to, ka mēs nedrīkstētu ķircināt vai pajokot ar bērnu. Šeit ir runa par to, ka mums pret bērnu ir jābūt abu veidu mīlestībai – gan emocionālai, gan ar prātu saistītai. Bībele skaidri saka: audziniet būt paklausīgiem tam Kungam. Tas nozīmē bērnus ne tikai samīļot, bet arī disciplinēt. Ja ģimenē nav tēva, tad mātei nākas pildīt arī tēva lomu. Un otrādi. Dieva Vārds arī mūs sauc par bērniem. Tātad, šeit nav runa tikai par bērniem, bet par draudzību ar visiem cilvēkiem.

Trīs punkti par draugiem, jeb pareizas prioritātes draudzībā.

1. Dieva draugs.

Un ir piepildīti raksti, kas saka: Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību, – un viņš tika nosaukts – Dieva draugs. Jēkaba 2:23

Pirmkārt, man nepieciešama draudzība ar Dievu. Pirmkārt – personiskas attiecības ar Dievu. Jēzus saka: „Kad jūs darāt Debesu Tēva prātu, tad jūs esat mani draugi.” Gribi būt Dieva draugs? Tad dari Viņa gribu un pavadi laiku kopā ar Viņu.

2. Mācekļu draugs.

Jūs esat Mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu. Jāņa 15:14

Jēzus sauc savus mācekļus par draugiem. Mums ir draudzība ar cilvēkiem grupiņā, tie ir cilvēki, kuriem mēs kalpojam.

3. Draugs tiem cilvēkiem, kuri vēl nepazīst Dievu.

Es tagad nerunāju par pasaulīgu draudzību ar puišiem un meitenēm. Es nerunāju par draudzību un attiecībām tādā nozīmē, kā tam nevajadzētu būt. Es runāju par šķīstu draudzību. Par dievišķu un tiklu draudzību. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc mums draudzē ir vīru un sievu grupu tīkls. Taču Bībelē mēs lasām, ka Jēzus bija grēcinieku draugs. Lūk, šī tēma mums ir aktuāla.

Nāca Cilvēka Dēls, ēda un dzēra, un jūs sakāt: redzi, šis cilvēks ir negausis un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs. Lūkas 7:34

Jēzus draudzējās ar cilvēkiem, kuri nepazina Viņu, sēdēja pie viena galda, sarunājās un nevairījās no kontakta ar viņiem Tā ir draudzība ar pasaulīgiem cilvēkiem.

Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. Mateja 18:3

Kas raksturo bērnu? Bērni to, ko vecāki viņiem rāda un māca, uzņem kā absolūtu patiesību. Tu vari iestāstīt viņam jebko, viņš tam ticēs. Tieši tādi paši ir arī cilvēki, kas tikko piedzimuši no augšienes. Viņi skatās uz tevi ar lielām acīm. Un ja tev pašam ir galvā „putra” un tu viņam bāz galvā savu reliģiju un māci nepareizi, kurš atbildēs par viņu?  Lūk, kurš atbildēs:

Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā. Mateja 18:6

Lūk, tā ir tava atbildība, kā tu izturies pret jaunatgrieztu cilvēku. Vai tu ieliec viņā savas idejas, savus aizspriedumus un savu reliģiju, vai tomēr dalies ar Vārdu un ar dvēseli. Ir nepareizi dalīties tikai ar Vārdu vai tikai ar dvēseli. Reliģija neļauj būt bērnam. Reliģija saka, ka pietiek jau tikai ar sausu vārdu, vai tikai ar emocijām.

Un tie atnesa bērniņus pie Jēzus, lai Viņš tos aizskartu. Bet mācekļi tos aprāja. Bet Jēzus, to redzēdams, apskaitās un tiem sacīja: “Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība”. Marka 10;13,14

Dievs saka: „Laidiet bērniņus pie Manis!” Cilvēkiem šodien vajag gan tavu draudzību, gan Dieva Vārdu. gan tavu dvēseli. Tie laiki, kad pietika tikai sludināt evaņģēliju un cilvēki masveidā nāca pie Dieva un dzima lielas draudzes kā pirmajos gados pēc neatkarības atgūšanas, ir pagājuši. Šodien masu mediji strādā uz nebēdu un runā melus par Dieva draudzēm. Tikko raidījums ”Bez tabu” rādīja sižetu par sektu no Japānas, kura savā laikā noindēja cilvēkus metro, un brīdināja, ka tās vervētāji parādījušies arī Latvijā. Un zini, kādus kadrus viņi parādīja? Kadri bija no mūsu draudzes. Arī citām draudzēm. Viss bija sajaukts kopā. Nu, ko cilvēks var padomāt? Jo briesmīgāki meli, jo cilvēki vairāk tiem tic. Cilvēki ir šausmās, un dabiski, neviens uzreiz uz draudzi neskries. Tagad ir citi laiki. Bez mīlestības pilnas uzupurēšanās par cilvēkiem tu nevienu dvēseli neiegūsi Dievam! Āmen! Ja tu gribi pierādīt cilvēkiem, ka tu viņus mīli, nomirsti par viņiem! Jēzus nomira, lai pierādītu Savu mīlestību. Arī tev nāksies maksāt savu cenu par saviem draugiem. Cenu par attiecībām ar Dievu, par cilvēkiem draudzē un cenu, lai mantotu cilvēkus no pasaules. Tāpēc arī paši būsim kā bērni. Pieņemsim Dieva Vārdu un cilvēku mīlestību kā bērni. Kāpēc bieži mēs nevaram normāli draudzēties un mīlēt viens otru? Tāpēc, ka mums ir negatīva pieredze jau no bērnības. Arī kā kristiešiem mums bieži vien ir negatīva pieredze no iepriekšējām draudzēm. Cilvēki nav izturējušies pret tevi pareizi. Nav parādījuši mīlestību. Ir kontrolējuši un manipulējuši ar tevi. Un tad kad draudzē sludina Vārdu, tu to filtrē caur visiem šiem notikumiem gan emocionāli, gan intelektuāli. Un tev ir grūti mīlēt cilvēkus un grūti ar viņiem brīvi draudzēties. Tāpēc es tev saku šodien – kļūsti kā bērns un uzņem Dieva Vārdu kā bērns. Sāc mīlēt un draudzēties ar cilvēkiem un sāc maksāt cenu. Topiet ka bērni, citādi tev neredzēt Dieva valstību.

Mēs lūdzam Dievs, ka Tu mums dod gan tēva, gan mātes sirdi. Ka mēs spējam mīlēt cilvēkus gan kā tēvs, gan kā māte. Ka mēs apzināmies savu atbildību Tavā priekšā Dievs, un pret cilvēkiem, kas izsalkuši pēc Tava Vārda. Par tiem, kas draudzē, par tiem, kas pasaulē. Ka mēs esam uzmanīgi, ka mēs esam draudzīgi, ka mēs neesam uzbāzīgi, ka mēs esam Tavi bērni un, ka mēs dzīvojam un ticam tā, kā Tu to darīji Kungs! Ka mēs vairojamies, augam un iegūstam dvēseles priekš Tevis Kungs! Ka šo cilvēku dzīves tiek izmainītas un iegūst Tavu mieru, Tavu  prieku, Tavu stabilitāti un pats galvenais mūžīgo dzīvību pēc nāves jau šeit virs zemes. Jēzus Vārdā, āmen!

Svētrunas iztirzājumu sagatavoja Andris Meiers