Ticība Dievam, jeb, mūsu gadījumā, lai nebūtu pārpratumu – ticība uz Jēzu Kristu, nav domāta, 
lai mēs izbēgtu no realitātes šeit virs Zemes. Ticība Jēzum ved mūs realitātē pastāvēt un uzvarēt. Tā ticība, kas pamatota Bībelē, nav mācība, kas palīdz aizbēgt no grūtībām un realitātes sev apkārt. Vai tu saproti to, ka mēs dzīvojam reālā pasaulē? Un mums apkārt ir reāli apstākļi un arī ļauni cilvēki.
Savas ticības dzīves sākumā es nelasīju nevienu citu grāmatu, kā tikai Bībeli. Baptistu draudzē, kur es toreiz gāju, mācītājs man teica: “Mārci, nolaidies uz zemes.”Viņš bija stingrs mācītājs un toreiz pareizi teica.
Mums ir tendence piedzīvot Dievu īpašā veidā. Un tad mums liekas, ka visi ceļi ir vaļā un viss mums ir iespējams. Tā arī ir patiesība, ka viss mums ir iespējams, taču mums ir jāievēro, ir jādzīvo un jādara kādi reāli principi! Un tas ir grūti, tas prasa no mums kaut ko. Tā ir reālā dzīve. Ja es skatos uz sevi toreiz, paldies mācītājam par šiem vārdiem. Tie ir palikuši manā atmiņā. Un ne jau velti. Jo viņam bija taisnība. Kad es atgriezos pie Dieva Jēkabpils cietumā, tur bija kapela. Ļoti bieži pie mums ciemojās dažādi sludinātāji, arī amerikāņu misionāri. Atceros vienu īpaši, mēs visi viņu ļoti gaidījām un lūdzām Dievu, lai viņš atbrauktu, jo viņš mums sludināja saprotamā valodā. Un reiz mums pienāk ziņa, ka ir kaut kādi šķēršļi, kāpēc viņš netiek pie mums. Mēs sākām karsti lūgt, arī es lūdzu. Un viss nokārtojās, viņu ielaida! Un tad starp brāļiem paklīda runas, ka tad, kad es lūdzu, tad viss notiek. Un es arī tā domāju, ka man ir īpašas lūgšanu spējas – ja es ko lūgšu, tad 100 punkti, ka viss notiks. Brāļi man sāka uzticēt dažādas problēmas, lai es par tām lūdzu. Es jutos paaugstināts, jo viss, ko es lūdzu -viss notiek! Reiz atkal bija situācija, kad šis misionārs nevarēja tikt cietumā. Brāļi nāk pie manis un saka: “Tev ir īpašas lūgšanas, tev ir dāvanas. Lūdz!”. Un es lūdzu kā traks atkal: “Dievs, palīdzi, lai viņš ir pie mums, Dievs, atver cietuma vārtus šim amerikāņu misionāram!” un tomēr šoreiz tā nenotika, kā es lūdzu. Dieva ceļi ir neizdibināmi. Vai es kādu apvainoju? Jā, es zinu, ka Dieva Vārdā ir rakstīts, ka visu, ko mēs lūgsim Viņa Vārdā, to Viņš darīs. Jā, tā ir rakstīts, taču vai vienmēr notiek tas, ko tu lūdz un vai vienmēr notiek tas, ko tu gaidi? Tu varbūt domā, ka tu lūdz pareizi, bet kad tu tagad paskaties atpakaļ – vai tiešām toreiz bija pareizi lūgts? Šodien mēs lūdzam un rīkojamies saskaņā ar tām zināšanām, kas mums ir. Bet iet laiks, mēs pieaugam Kristū, iepazīstam Dieva gribu un Viņa prātu un saprotam, ka neesam lūguši pēc Viņa prāta.
Kad es pieņemu Jēzu kā savu Glābēju, es neaizbēgu no realitātes, bet sāku reālu dzīvi. Kad es sāku dzīvi ar Jēzu, es neaizeju prom no savas darba vietas un nesāku gaidīt zelta lietu no debesīm, Ja es pirms tam neesmu strādājis, es sāku strādāt un pats pelnīt zelta stieņus! Iesākumā tie būs melni santīmi, sīknauda un varbūt arī kāds zaļš pieclatnieks. Taču, jūsi uzticams pār mazumu, tad Dievs iecels tevi pār daudzumu. Un tad arī tavi ienākumi pieaugs. Tā ir reālā dzīve.
Vai tu atminies to laiku, kad pats dzīvoji bez Dieva? Tev gadījumā nebija tāda tendence aizbēgt no realitātes? Varbūt tev bija briesmīgi apstākļi ģimenē, diskomforts sirdī un tavā dvēselē? Un pat tad, jaārēji varbūt viss vēl daudzmaz labi izskatījās, taču no iekšpuses tevi mocīja nemiers un bailes? Tādos brīžos ir vēlēšanās aizbēgt no visa. Tev gribas risinājuma, bet nav spēka. Un tev pat nav īstas gudrības kā to risināt. Un tu meklē risinājumu, tas var būt jebkas, pie kā var pieķerties. Bībele par to runā, ka cilvēkiem ir tendence veidot tēlus no akmens un no koka. Tēlus, līdzīgus dzīvniekiem, cilvēkiem vai debesu ķermeņiem un meklēt tur savas problēmas risinājumu un mierinājumu. Kā es to darīju? Pusaudžu gados istabiņa, kurā es dzīvoju, bija pārdalīta uz pusēm. Mana vieta bija tieši pie balkona, pie logiem. es biju vecākais no bērniem, un man bija pašam savs stūrītis. Es gulēju savā gultā un sapņoju par marsiešiem. Raudzījos zvaigznēs un domāju, ka varētu kāds šķīvītis atbraukt pie manis. Es, daudz nedomādams, kāptu tajā sķīvītī un šautu viņiem līdzi. Padomju laikā lielu popularitāti bija iemantojuši raksti par NLO. Kaut kādā veidā es vēlējos izrauties no tā murga, ko pats bijuizveidojis, kurā biju audzināts no vecāku un sabiedrības puses, no nepareizas attieksmes pret Dievu un cilvēkiem, pret sevi, kas radīja nopietnas problēmas, dēmonisku apsēstību un vadību dzīvē. Man bija draugi, ar kuriem kopā mēs spēlējām kārtis un dzērām alu, vēlāk vīnu, pēc tam šņabi. Un visi mēs bijām no šķirtām ģimenēm. Ja pajautāsi tiem cilvēkiem, kuri sēž cietumā, tad 99,9% no viņiem nāk no šķirtām ģimenēm. Lūk, arī kāpēc manā dzīvē sākās lejupslīde. Es tagad nesaku, ka vecāki vai kāds ir atbildīgs par manu dzīvi. Es pats esmu atbildīgs par savu dzīvi. Taču cilvēki un apstākļi mums apkārt ir ietekmējuši mūsu dzīvi. Un tā ir realitāte! Ja es toreiz pusaudža gados būtu nācis pie Kristus un ja man toreiz būtu tāda saprašana kā tagad, nez vai es ietu uz ielas un bēgtu no realitātes. Es domāju, ka es pastāvētu šajā realitātē un uzvarētu to. Iemīlētu savu mammu, patēvu un ieviestu kārtību. Neskatoties uz to kas ir apkārt, tev ir lūgšana, tev ir ticība, tev ir draudze, tev ir Dievs, tev ir draugi, tev ir mājas grupiņa, tev ir visi instrumenti, ar kuru palīdzību tu vari pastāvēt tajā vietā, kurā tu esi. Tā vietā, lai tevi kāds vilktu lejā, tu viņu velc augšā!
Reliģija aizliedz reālu dzīvi. Tā vietā, lai baudītu normālu dzīvi, reliģija apmierinās un piedāvā cilvēkiem surogātus jeb rituālus un tradīcijas. Tā māca, ka tos ievērojot, tev ar to pietiek, ka tu vari saukt sevi par Dieva bērnu un ka tu dzīvosi mūžīgi. Taču patiesība ir cita. Dievs grib, ka visu to, ko Viņš ir apsolījis Savā Vārdā, mēs arī saņemtu. Viņš vēlas, lai mēs neapmierinātos ar plikiem rituāliem,tradīcijām vai vienkāršu Bībeles lasīšanu un dievkalpojumu apmeklēšanu. Mēs gribam reāli izmainītu dzīvi! Mēs gribam reālas uzvaras visās savas dzīves jomās! Lūk, reāla dzīve. Ticība Dievam nav bēgšana no problēmām, ticība Dievam nav tradīcijas, reliģija vai rituāli. Ticība Dievam ir reāla dzīve reālā pasaulē, reāli ticot un reāli uzvarot, pilnveidojoties un ceļot Dieva Valstību gan sevī, gan ģimenē, Latvijā un pasaulē. Uzvaras pilna dzīve, pilnvērtīga dzīve.
Reliģija piedāvā klosteri. Priesteriem ir aizliegts precēties. Rezultātā tur ir izplatīta pedofilija. Jo vīrietis ir vīrietis un sieviete ir sieviete. Realitāte ir tāda, ka mums ir vajadzība vienam pēc otra. Bet reliģija uzliek aizliegumu ja tu vēlies kalpot Dievam, tad tu nevari precēties!
Jēzus ir Dzīvības Avots! Tas gan nenozīmē, ka mums ir atļauts viss. Pāvils saka: “Viss man ir atļauts, bet ne viss man der.” Tas arī nenozīmē, ka es intīmās attiecībās un citur varu atļauties visu, ko es vēlos. Visam ir kaut kādas robežas, Dieva nospraustas. Taču reliģija aizliedz visu un atļauj tikai nedaudz. Bet patiesība ir tāda, ka reliģiozie cilvēki grēko kā traki, grēko vēl vairāk, kā pagāni. No ārpuses viņi ir kā nobaltēti kapi, bet no iekšpuses pilni visādas netīrības. No ārpuses viņi grib būt cienījami un labi un tikumīgi, taču no iekšpuses viņi tādi nav.
mēs vakar kalpojām inkaunterā. Kad braucām projām, viesu nama saimniece bija atstājusi uz manas automašīnas stikla zīmīti: “Mārci, ja vari, ieskrien karjerā, man vajag tavu svētību, daži cilvēki mani te muļķo.” Viņi mums izīrē telpas inkaunteram. Viņai pieder arī karjers, kur iegūst dolomītu. Bet bija jau vēls vakars. Man kļuva mazliet neomulīgi. Kāpēc jātiekas karjerā? Ko viņa izdomājusi? Varbūt grasās taisīt pašnāvību? Tādas domas nāca galvā. Domāju, braukt vai nē. Sirdī doma, ka jāaizbrauc, ka nenotiek kas slikts. Aizbraucu, skato, stāv saimnieces mersedess, viss tukšs un kluss, arī mersedess tukšs. Un es piebraucu tieši pie viņas mašīnas, signalizēju, bet neviens neatsaucās. Skatos, pa kreisi ūdens un pa labi –arī ūdens. Brūns, dubļains ūdens, un no tā tādi burbulīši paceļas. Sajūta diezgan baisa. Es domāju, vai stāvēt, vai braukt prom. Skatos tālumā – nāk saimniece, no citas puses. Mēs satiekamies. Izrādās, ka viņa ir izīrējusi karjeru, un tie, kas to lieto, nemaksā. Viss, ko viņai vajag – manu svētību! Es saku, ka es jau varu te visu izstaigāt un nosvētīt, bet tad es būšu liekulis! Jo tas neko nemainīs! Tā ir reliģija! Es uzdevu tiešu jautājumu: “Vai tu pie jurista biji, konsultējies?” Es tā arī nesaņēmu saprotamu atbildi. Mans nākamais sakāmais bija: “Ir jāsāk ar sevi. Jo viss, kas šeit ir virs Zemes, ir nolādēts. Un tikai caur Jēzu mēs atgūstam svētību un arī – soli pa solim.” Saimniece turpināja stāstīt par savām grūtībām, bet es teicu: “Tad, kad tu sāksi ar sevi, sakārtosi savu iekšējo pasauli, sāksi apmeklēt draudzi un grupiņu, sāksi lasīt Bībeli un sakārtosi pati savu domāšanu, tad tu sāksi arī saprast, kas notiek tavā biznesā.” Un nekā citādi, jo mēs ticam, ka ticība dzīvajam Dievam nav bēgšana no problēmām, bet ticība dzīvajam Dievam ir reāla pastāvēšana un uzvara caur problēmām. Un mēs nevaram māžoties ar iesvētīšanu, eļļiņām un velnu padzīšanu. Ir reāla dzīve, reāla ticība, reālas lūgšanas un reāla pareiza darbība ikdienā, dienu no dienas, kas atnes tiešām rezultātu. Rezultāti neizpaliks.
Tātad, baznīcas ir tendētas izveidot šķietamu dievticības formu kā mierinājumu, lai tu aizmirstu kaut uz brīdi par realitāti. Cilvēki bariem iet uz elli, bet tev iestāsta – nobaudi Vakarēdienu, iedzer vīnu un tu esi savienojies ar Kristus miesu, kaut arī savā dzīvē tu turpini dzīvot kā visi citi cilvēki. Patiesība ir tāda, ka reāla ticība izmaina mani no iekšienes un es vairs nevaru grēkot! Par katru grēku man ir sirdsapziņas pārmetumi, Svētais Gars runā un es mainos. Dzīve reliģijā ir nereāla, tā ir bēgšana no savām problēmām, nevis to risināšana. Varbūt tā arī ir problēmu risināšana, bet saviem spēkiem un bez Dieva palīdzības, neievērojot Viņa gribu un principus. Nereāla dzīve un bēgšana no problēmām noved pie negatīvas realitātes. Tādējādi tu tiešām nonāc ļoti negatīvā realitātē. Vai tu saprati manu domu? Bēgšana no realitātes atnes negatīvu realitāti, bet reāla ticība ved pie reālas uzvaras. Un tā ir reālā dzīve.
Vai tu zini, ka kino ir saistīts ar nerealitāti? Kino rāda nereālus notikumus. Ne viss ir nereāls, taču ir ļoti daudz fantāzijas, izdomājumu un ļoti daudz negatīvu lietu. Ja tu dzīvosi šajā nereālajā pasaulē, bēgot no savām problēmām, ja tu stundām vērosi šīs filmas un to negatīvos varoņus, tad agri vai vēlu tas noved tevi pie negatīvas realitātes. Naktī uz šo ceturtdienu 67 gadu vecumā mūžībā aizgājaaktieris Romualds Ancāns. Aktieris miris infekcijas slimības dēļ, kura, pēc režisora Streiča vārdiem, viņu skāra īsi un asi. Viņš saslimis vasarā un aizgājis mēneša laikā, tā stāsta režisors. Bet savā pēdējā filmā “Rūdolfa mantojums”, kur viņš tēloja Rūdolfu, viņš notēloja pats savu nāvi. Filmā viņš tēloja ātru nāvi, un tā pēc tam arī notika realitātē. Viņš tēloja varoni, kas saslima un ātri nomira. Un pēc neilga laika ar viņu notika tieši tas pats. Spēle, kuru tu spēlē šodien, vienā dienā var pārvērsties par nepatīkamu realitāti. Domas, kuras tu atļauj sev domāt, nereālas un negatīvas fantāzijas vienā dienā novedīs tevi pie ļoti negatīvas realitātes fiziskajā pasaulē.
Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt. Vēstule Efeziešiem 6:13
Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Efeziešiem 6:12
Mums, pirmkārt, jācīnās nevis pret tām sekām, kas jau ir notikušas, bet pret garīgajām saknēm. Viens no hokejistiem, Trahanovs, kurš aizgāja bojā aviokatastrofā ar komandu “Lokomotiv”, 15 gadus sapņoja sapņus, ka viņš iet bojā aviokatastrofā. Tās žurnālistiem pastāstīja viņa sieva. Pienāca tā diena, kad viņš sagaidīja to, no kā bija baidījies. Jo nepareiza sagaidīšana atnes realitāti. Mūsu cīņa ir pret garu pasauli. Viss fiziskajā pasaulē notiekošais ir sekas garīgajā pasaulē notiekošajam. Tas notiek caur mūsu sirdi, prātu un dvēseli. Pirmkārt, caur mūsu domām, ko mēs pieņemam un ko nepieņemam.
Bet ja mēs, tā vietā, lai domātu un runātu negatīvas lietas, apliecinātu to, ko saka Dieva Vārds, ja es tam ticu, lūdzu, strādāju, tad agri vai vēlu tas notiks manā dzīvē. Es aicinu nopietni izturēties pret šīm lietām!
Risini ar Dieva ieročiem visas problēmas un gūsti uzvaru pēc uzvaras!
Lāsma Skudra.
