18. jūnijā ir pēdējais dievkalpojums ciklā „Pārmaiņu laiks”.
Šoreiz mācītājs runā par pārmaiņu cenu, par to, cik daudz mums katram ir jāizdara no savas puses, lai iegūtu reālas pārmaiņas. Mācītājs arī sniedz daudz dažādus piemērus par izmainītām dzīvēm, par to, kā tika sasniegts rezultāts un kas tika darīts mērķu sasniegšanai.
Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros. Lūkas 6:38
Ar kādu mēru tu mērosi, ar tādu mēru tev atmēros, ar kādu mēru tu dosi, ar tādu mēru tev dos. Tas ir nemainīgs Dieva likums. Tas darbojas it visur un vienmēr. Cik daudz tu esi spējīgs maksāt par pārmaiņām savā dzīvē, tik lielas pārmaiņas tev būs. Cik daudz ieguldīsi citu cilvēku dzīvēs, tādā mērā arī pārmaiņas šo cilvēku dzīvēs notiks. Cik lielā mērā tu ieņem savu vietu ģimenē un pakļaujies tai kārtībai, kādu nolicis Dievs, tik lielā mērā arī tava ģimene būs svētīta. Ja es, kā draudzes mācītājs, nododos kalpošanai Dievam un jums, tādā mērā jūs augsiet un pie jums notiks pārmaiņas.
Pirms kļuvu par mācītāju, es strādāju celtniecībā, mūrēju sienas. Es ievēroju, cik daudz pavadīju pie sienas mūrēšanas, tik liela siena izauga. Ja es daudz atpūšos un maz strādāju, darbs neiet uz priekšu. Tas ir skaidrs visiem. Katrs pats ir savas laimes kalējs. Ir cilvēki, kuri bez kājām iemācās slēpot. Kā tas ir iespējams? Tiem, kas tic un strādā, ļoti daudz kas ir iespējams. Es ticu, ka ikviens no jums var atvērt savu uzņēmumu. Jebkurš var sasniegt savus sapņus, to, ko viņš grib sasniegt. Bet jautājums ir, vai tu ieguldies un maksā cenu līdz galam? Tu esi Ķēniņa bērns, tu piederi Dievam, un Viņam nekas nav neiespējams.
Dodies cīņā uzvaras apziņas pilns, tad laimīgs būs tavs gājiens, sargājot patiesību, lēnību un taisnību! Un tava labā roka rādīs tev šausmu pilnus brīnumus! Psalms 45:5
Laimīgs būs tavs gājiens tad, kad dosies cīņā uzvaras apziņas pilns, un būsi ieguldījies uz 100%! Tikai tad tu redzēsi rezultātu. Pārmaiņām ir cena. Kā strādāsi, tā augsi!
Ko jūs Mani saucat: Kungs, Kungs! – bet nedarāt, ko Es saku? Ikviens, kas pie Manis nāk un Manus vārdus dzird un dara, – Es jums rādīšu, kam viņš līdzināms. Tas ir līdzināms cilvēkam, kas, ēku celdams, dziļi raka un pamatu lika uz klints. Kad nu plūdi nāca, tad ūdeņi lauzās uz ēku, bet nespēja to kustināt, jo tā bija celta uz klints. Bet, kas dzird un nedara, tas ir līdzināms cilvēkam, kas ēku uztaisīja uz zemes, bez pamata; un, kad ūdeņi tai lauzās virsū, tad ēka tūdaļ sagruva, un šīs ēkas gāšanās bija liela. Lūkas 6:46-49
Bez Dieva, draugs, visa tava dzīve ir katastrofa! Tomēr, lai kādas būtu tavas problēmas vai katastrofas, vienmēr ir iespējamas pārmaiņas, bet par pārmaiņām ir jāmaksā cena. Ja es redzu apkārt sev cilvēkus, kuri ir katastrofās, tad viņi nemaksā cenu, viņi to negrib darīt.
Divi cilvēki cēla katrs savu māju. Pirmais cēla māju ar dziļiem pamatiem. Otrs arī cēla māju, bet pamatu neielika pietiekoši stipru. Šī māja ir tava dzīve. Ja es savā dzīvei lieku stipru pamatu, tad es savu dzīvi uzceļu tādu, kādu es to vēlos un tādu, kādu to grib redzēt Dievs. Un tad Viņš var to svētīt. Ciets pamats nozīmē dzirdēt un pielietot Dieva Vārdu savā dzīvē. Tas nozīmē, ka to, ko tu šodien šeit dzirdi, sāc arī pielietot. Tev ir nepieciešams mērķis un darbs, tad būs rezultāts. Jo mazāku cenu tu maksāsi par preci, jo tā būs nekvalitatīvāka, un, jo dārgāka prece, jo tā ir kvalitatīvāka. Tev nāksies maksāt vairāk par labu preci. Cik tu ieguldi, tik tu arī baudi.
Pirms dažiem gadiem man bija mazas draudzes Valmierā, Limbažos un Cēsīs. Pienāca brīdis, kad es sapratu, ka es varu kalpot efektīvāk, ja es sākšu šiem cilvēkiem kalpot personiski mājas grupiņās. Es sāku par viņiem rūpēties un kalpot viņiem tā, kā to darīja Jēzus ar saviem divpadsmit mācekļiem, lai viņi pēc tam to var darīt citiem. Lūk, vīzija G12. Es sāku lasīt grāmatas par līderību, vēl tagad to daru katru dienu vienu stundu. Es ieguldu savu laiku, spēku un līdzekļus, lai būtu labs vadītājs. Es gribu redzēt pārmaiņas cilvēku dzīvēs. Katru dienu es pavadu laiku lūgšanā un Bībeles lasīšanā, kā arī lasot grāmatas par līderību. Katru dienu četras stundas.
Mācītājs aicina draudzes priekšā Indru Onzuli un Indru Kalniņu no sievu līderu grupas. Viņas stāsta par pārmaiņām, kas notikušas viņu dzīvēs, maksājot pilnu cenu.
Indra 0.: Vēl ziemā biju zem mammas kontroles un finansiāli no viņas atkarīga. Es pārdevu savas mantas, lai īrētu dzīvokli. Strādāju pastā, cēlos vienos naktī. Gāju ticībā un zināju, ka Dievs mani neatstās, jo Viņš ir uzticams. Kad strādāju pastā, mana alga bija 100Ls. Ticēju, ka Dievs var dziedināt manas finanses. Uzsāku pati savu biznesu. Es sāku dot Dievam ticībā 10. tiesu no algas, kura man vēl bija jānopelna. Sākumā tie bija 5 lati. Ar laiku šī summa palielinājās. Šodien es skatos uz šiem apstākļiem, it kā tie būtu notikuši ļoti sen. Es esmu maksājusi cenu, un Dievs mani ir pacēlis finansiāli. Tagad man ir savs uzņēmums. Viss ir mainījies, man ir ļoti daudz klientu, mainījusies arī mana garīgā dzīve. Šodien summu, ko dodu Dievam, varu trīskāršot, pat četrkāršot. Es ticībā izdarīju no savas puses visu, ko varēju izdarīt. Dievs ir labais! Viņš ļoti ir mainījis mani un manu dzīvi!
Pārmaiņas mūsu dzīvē ienāk tikai caur cenas maksāšanu. Šis bija piemērs par cenas maksāšanu finansēs, un tas ir jāattiecina uz visām mūsu dzīves jomām.
Indra K.: Pirms “Kristus pasaulei” esmu bijusi vairākās draudzēs, kalpojusi arī slavēšanā, bet nekur nav bijušas tādas prasības kā šeit. Tieši pateicoties šīm prasībām, Dievs ir ļoti daudz ko mainījis. Lai būtu slavēšanā, ir jābūt regulāri mēģinājumos, jāmācās pie skolotājiem, tas ir patīkami, taču ir maz laika. Dažreiz liekas, ka ir par daudz pienākumu, ka netikšu galā, bet tad, kad izrunājos ar Dievu, es saprotu, ka man ir spēks, un Dievs saka, ka varu, un es eju uz priekšu!
Svētrunas noslēgumā mācītājs pastāsta par kādu vīru, sacīkšu motobraucēju, kurš ar savu neatlaidību un nodošanos ielika kloķi visai tā laika modernajai motoindustrijai.
Berts Monro (1899-1978)
Viņš ir sacīkšu braucējs no Jaunzēlandes, pazīstams ar to, ka uzstādījis pasaules rekordu kvalifikācijas braucienā – 324 km/h. Šo rekordu viņš sasniedza ar 47 gadus vecu “Indian Scout” motociklu, kas bija ražots 1920. gadā. 89 km/h – tāds ir maksimālais ātrums, kādu varēja attīstīt šis motocikls, kāds bija izgatavots rūpnīcā. Tomēr Berts Monro veltīja 44 gadus, lai pilnveidotu savu motociklu un virzītos uz savu sapni – sasniegt jaunu ātruma rekordu uz sālsezera ar savu “Indian Scout” . Berts saka: “Mans 1920. gadā ražotais Indiānis, kurš varēja sasniegt 89 km/h, ikgadus ieguva papildus 5km/h”. Viņš katru dienu strādāja pie šī vecā motocikla. Salīdzinot ar lielajām motoražotnēm, viņš ar laiku pārspēja viņus visus. Runāja, ka Berts pat ir izlējis dažādas detaļas, piemēram, motora virzuļus, konservu bundžās. Sava motocikla uzlabošanai viņš izmantojis vecas gāzes caurules, vecu traktoru asis, automašīnu detaļas. Bertu pat negribēja pielaist pie sacensībām, jo uzskatīja, ka viņa motocikls nav drošs. Kad viņš devās no Jaunzēlandes un Ameriku, lai uzstādītu jauno ātruma rekordu, radās problēmas muitā uz robežas. Glāba tikai pazīšanās. Kad Berts ieradās sacensību vietā, izrādījās, ka reģistrācija ir nokavēta par 2 mēnešiem. Viņam bija liegta iespēja piedalīties sacensībās un uzstādīt jaunu rekordu, tomēr aiz žēluma un cieņas pret veco vīru sacensību organizētāji viņam atļāva veikt goda braucienu eskorta pavadībā. Taču, kad viņi sāka braukt, Berts aizdrāzās visiem pa priekšu, atstājot tos putekļu mākonī. Pēc tam viņu pielaida pie sacīkstēm, un tieši šajā reizē Berts uzstādīja savu pasaules rekordu. Viņš mira 79 gadu vecumā un viņa mīļākais teiciens bija: “5 minūtēs uz motocikla var nodzīvot vairāk, nekā visā savā dzīvē”.
Berts teica: “Ja cilvēkam nav vīzijas, tad viņš nav cilvēks, bet kāposts”. Izklausās skarbi. Kad Berts uzstādīja šo rekordu, viņam bija 68 gadi. Iepriekšējā dienā ārsti viņam bija aizlieguši braukt, jo viņam bija dažādas kaites. “Parādi man cilvēku, kuram nav vīzijas, un es tev parādīšu cilvēku, kurš nekur nedodas”, saka mācītājs. “Ja tev nav vīzijas, tad padomā, vai tu maz esi cilvēks? Kam tu dzīvo? Ja tev nav vīzijas, tad tu nekur nedodies. Ja tu esi kāposts, tu nedzīvo, bet, ja tev ir vīzija, tu dzīvo! Tev ir, kam dzīvot! Attiecīgi pēc prioritātēm liec mērķus un ej uz tiem!”
Berta Monro labāko traumu saraksts:
1916. gads – bezsamaņā nogulēju veselu dienu, nokritu uz galvas.
1921. gads – braucu stāvus, uzkāpis uz sava motocikla sēdekļa, attapos vakarā.
1927. gads – izlidoju no trases ar ātrumu 160km/h, kontūzija un daudz sasitumu.
1932. gads – paņēmu stopētāju uz motocikla. Ceļa biedram, braucot cauri fermai, uzbruka liels suns, es satriecos ar lidojošu suni, pēc tam staigāju grīļodamies ar smadzeņu satricinājumu un dziļu ievainojumu galvā.
1937. gads – sacīkšu laikā, kad bija jāapdzen pēdējais sāncensis, pēkšņi, braucējs, kas bija priekšā, nogriezās, es ar 200 km/h ietriecos ar galvu viņa motociklā. Viņš vēlāk rādīja iedobi viņa motociklā no manas galvas, mana ķivere pāršķēlās uz pusēm. Viņa motocikls man bija kā tramplīns, aizlidoju aizlidoja 37 metrus virs pludmales. Visi zobi tika izsisti, bet zelta zobus mans brālis pēc tam salasīja smiltīs.
Sacīkšu trasē sāka vibrēt priekšējais ritenis, izlidoja no trases un lidoja 15 metru augstumā, kad apstājās, viņam joprojām galvā bija ķivere un lupatas, kas kādreiz bija bikses, kedas un zeķes. Tika cauri ar smadzeņu satricinājumu, un noberzumiem uz visas ādas. Pārējie kritieni beidzās tikai ar vienkārši salauztiem kauliem, apdegumiem un citām lietām.
“Vai tu gribi kaut ko vairāk, nekā tev ir šodien? Esi gatavs maksāt cenu! Taisnais septiņas reizes krīt un ceļas. Tā ir cena par pārmaiņām. Neviens nevar gūt panākumus, ja viņš nav gatavs uz sāpēm. Bet, ja neesi gatavs uz sāpēm, tu esi kāposts, un kāpostam sāp vairāk nekā tam, kurš iet uz mērķiem, ceļas un krīt. Tas, kurš nekur neiet, viņam daudz vairāk sāp sava depresija un izpostītā dzīve. Tas ir daudz sāpīgāk. Daudz mazāk cena ir jāmaksā tad, ja šodien pieņem lēmumu par pārmaiņām”, savas svētrunas noslēgumā saka mācītājs.
Kāds būs tavs lēmums?
Evelīna Silarāja.
