Cits krāj pudeļu etiķetes, cits – automašīnas, cits cigarešu paciņas vai sērkociņu kastītes. Tomēr visvērtīgāk ir kolekcionēt uzvaras! Tā savu svētrunu 14. maija dievkalpojumā draudzē „Kristus Pasaulei” sāk mācītājs Mārcis Jencītis. Viņš pastāsta klātesošajiem par kādu eksperimentu ar divām žurkām, kuras tika ielaistas vienādās ūdens tvertnēs, taču vienai žurkai bija gaisma, bet otrai nebija. Rezultātā tā žurka, kurai nebija gaismas, peldēja tikai 3 minūtes un noslīka. Otra žurka nopeldēja 36 stundas. Žurkai, kura tumsā neredzēja, nebija cerības, nebija, kam ticēt un uz ko paļauties. Šādos apstākļos var dzīvot tikai īsu brīdi. Bet otra žurka gaismā nopeldēja daudz ilgāk. Vai vari atcerēties kādu reizi, kad tu guvi reālus panākumus? Ja jau reiz tu varēji gūt panākumus, tad tu vari tos gūt vēlreiz! Ir trīs panākumu atslēgas:
1. Dievs; 2. Citi; 3. Es.
Pirmais un vissvarīgākais, kas mums ir nepieciešams, ir tuvas, personiskas un intīmas attiecības ar Dievu caur Jēzu Kristu! Ir nepieciešams regulārs laiks ikdienas, ko pavadām ar Viņu kopā, lasot un iedziļinoties Viņa Vārdā. Ir nepieciešama mājas grupiņa, cilvēki, ar kuriem mums ir vieni mērķi, viena ticība, viena cerība, ar ko esam viena komanda. Ir nepieciešami dievkalpojumi un kopīga slavēšana. Vissvarīgākais ir mūsu personīgās attiecības ar mūsu Kungu.
Otra atslēga ir citi cilvēki. Kad lasām Dieva Vārdu, varam redzēt Mozu, Samuēlu, Daniēlu, Dāvidu un Jēzu Kristu. Pie pirmajām neveiksmēm viņi nepadevās, bet paļāvās uz to Kungu un gāja tālāk. Tie ir cilvēki, kuri piedzīvojuši reālas uzvaras kopā ar Dievu. Tad mēs vēl redzam tādus cilvēkus mūsdienās, kā Benijs Hinns, Reinhards Bonke, Cēzars Kastalanoss un citus. Arī Latvijā ir Dieva kalpi, kuri Dievam ir izdarījuši daudz, kuri ir veiksmīgi un guvuši panākumus. No Latvijas vēstures mēs zinām Hernhūtiešu Brāļu draudžu darbošanos. Pateicoties tai, latvieši saliedējās kā nācija, radās pirmā inteliģence un Latvija vēlāk ieguva neatkarību. Ja viņi to varēja, būdami tādi paši cilvēki, kā mēs, ar divām acīm, divām rokām, divām kājām ar tādu pašu Bībeli, ar tādu pašu ticību, tad arī mēs to varam! Mēs visapkārt redzam cilvēkus, kuri ir pielietojuši Bībeles principus savā dzīvē un guvuši panākumus. Šie principi ir pilnīgi vienādi visiem. Ja negūstam panākumus, tas nozīmē, ka vai nu nepielietojam šos principus, vai arī nelietojam tos līdz galam.
Trešais panākumu punkts esmu es. Kad smeļos piemērus no citiem un sāku pielietot šos principus savā dzīvē, tad sāku gūt savas pirmās mazās uzvaras! Kaut vai mazas uzvaras, bet tās ir manasuzvaras. Ja varu gūt vienu mazu uzvaru, tad varu gūt vēl vienu mazu uzvaru. Viena maza uzvara plus vēl viena maza uzvara ir divas uzvaras jeb liela uzvara! Tā mūsu uzvaras kļūst arvien lielākas! Vienkāršs modelis – DIEVS, CITI, ES!!! Panākumu kolekcionārs kolekcionē uzvaras! 9. maijā Krievija ļoti vērienīgi svinēja Uzvaras dienu. Šie svētki pie mums ir stipri politizēti, tomēr tām valstīm, kuras uzvarēja Otro Pasaules karu, tie ir uzvaras svētki. Miljoniem cilvēku dzīvību tika upurētas. Viņi atceras, ka ir uzvarējuši! Un tā tiešām bija liela un nopietna uzvara. Ar svētkiem cilvēki atgādina sev un citiem – mēs reiz varējām uzvarēt un, ja vajadzēs, uzvarēsim vēlreiz! Bībele ir pilna ar Dieva norādēm svinēt dažādus svētkus. Piemēram, dienā, kad Izraēla tauta Mozus vadībā izgāja no Ēģiptes, jūdu tauta svin– Pasā svētkus jeb lieldienas. Arī mēs svinam savas draudzes dzimšanas dienu. Mēs atceramies, ka neliela saujiņa cilvēku pirms trim gadiem uzsāka šo draudzi „Kristus Pasaulei”. No šīs saujiņas triju gadu laikā izauga 40 mājas grupiņas, un tagad mēs jau esam 200 cilvēki. Kad mēs svinam dzimšanas dienu, mēs atgādinām sev un citiem, ka reiz mēs iesākām draudzi. Un ja triju gadu laikā mēs varējām izaugt līdz diviem simtiem, tad vēl triju gadu laikā varēsim izaugt uz pieciem simtiem! Tātad, nevis tikai vēlreiz izdarīt to pašu, bet izdarīt vairāk. Tie, kam ir autovadītāja apliecības, var atcerēties – kā bija mācīties un kārtot eksāmenu, kā bija pirmo reizi sēsties pie stūres? Kā bija, kad tas tomēr tika paveikts? Ja jau tu varēji nolikt auto vadītāja tiesības, tad tu vari iet tālāk un apgūt lidotāja prasmes un iegūt lidotāja licenci! Un ja tu vari iemācīties lidot ar lidmašīnu, tad tu vari iemācīties lidot arī ar kosmosa kuģi! Ir svarīgi mūsu šīsdienas uzvaras balstīt vakardienas panākumos, ko sauc arī par precedentu. Ja ir precedents vēsturē un mēs zinām, ka tas jau reiz ir bijis un darbojies, tad tas pats var atkārtoties arī šodien. „Nav nekā jauna zem saules, kas bija reiz tas atkal būs”, saka Salamans. Citiem vārdiem sakot, kas zina vēsturi, tas veido nākotni. Sāc kolekcionēt panākumus! Ja tu vari uztaisīt labu videoklipu vienu reizi, tad tu to vari atkal! Ja tu vari pārvarēt krīzi savā ģimenē vienu reizi, tad tu to spēj atkal un atkal! Ja vienreiz spējāt pārvarēt problēmas savā dzīvē, jūs varēsiet pārvarēt tās vēlreiz un vēl vairāk. Tas, kurš var izcīnīt mazu uzvaru, var izcīnīt lielu uzvaru. Kolekcionējot uzvaras, tu varēsi izdarīt arvien lielākas lietas!
Jēzus viņam atbildēja: „Tu tici tāpēc, ka Es tev sacīju, ka redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas par šīm”. Jāņa 1: 50
1. Samuēla grāmatas visa 17. nodaļa ir stāsts par Dāvidu un Goliātu. Dieva tauta karo ar filistiešiem – pagāniem. Goliāts no Gātas ir filistiešu pusē, viņš ir profesionāls karotājs no jaunības. Ļoti smalki un detalizēti aprakstīts, cik viņš ir iespaidīgs un biedējošs. Izraēlieši bēg jau no viņa izskata vien. Viņš izaicina vienu vislabāko Izraēla karotāju uz divkauju un tā piedāvā izšķirt visa kara iznākumu. Kurš no viņiem uzvarēs, tā tauta valdīs pār otru. 40 dienas viņš staigāja un izaicināja Izraēlu. Visa Izraēlas armija bija psiholoģiski sakauta. Visi bija koncentrējušies uz Goliātu. Šis Goliāts tavā dzīvē var būt visādi šķēršļi, tas var būt vecais domāšanas veids, tie var būt kādi cilvēki un dēmoni – viss tas, kas stāv ceļā taviem panākumiem, viss tas, kas tev neļauj pieminēt tavas uzvaras un gūt jaunas uzvaras, ir „Goliāts”. Izraēlā dzīvoja Dāvids – zēns sārtiem vaigiem. Salīdzinoši ar Goliātu viņš nebija nekas. Viņš bija avju gans, tas bija pats zemākais, ko var darīt. Viņam bija daudz brāļu un trīs no tiem dienēja Izraēla armijā. Un tēvs sūtīja Dāvidu aiznest brāļiem pārtiku uz kara lauku. Un esot nometnē Dāvids redz, ka Goliāts ir atkal izgājis, noniecina un izaicina Izraēlu. Galvenais, ko Dāvids darīja, ganot avis, bija Dieva vaiga meklēšana lūgšanā, viņš pazina Tēvu personīgi. Un redzot, ka viss Dieva karapulks, profesionālā armija var baidīties no viena Goliāta, Dāvids ir šokēts. Un pie tam viņš vēl ir dzirdējis, ka ķēniņš apsolījis savu meitu par sievu un atbrīvošanu no nodokļiem tam, kurš uzveiks Goliātu. Dāvids atnāk pie ķēniņa un saka:
Un Dāvids sacīja Saulam: “Lai neviena vīra drosme nesaplok viņa dēļ! Tavs kalps noies un cīnīsies ar šo filistieti!” Bet Sauls sacīja Dāvidam: “Tu nevari stāties pretim šim filistietim, lai ar viņu cīnītos, jo tu vēl esi zēns, bet viņš ir karavīrs no savām jaunības dienām.” Tad Dāvids sacīja Saulam: “Tavs kalps ir bijis pie sava tēva avju gans; un, kad nāca lauva vai arī lācis un tie nesa projām kādu avi no ganāmā pulka, tad es devos tos vajāt un es tos nogalināju, bet laupījumu es izglābu no viņu rīkles; kad nu lauva pret mani cēlās, tad es viņu it spēcīgi sagrābu aiz krēpēm, to situ un nositu. Tiklab lauvu, kā arī lāci tavs kalps ir nositis, un šis neapgraizītais filistietis būs kā viens no tiem, jo viņš ir tā dzīvā Dieva karapulkus izaicinājis!” 1. Samuēla 17: 32 – 36
Kāda uzvaras apziņa, pārliecība un paļaušanās uz Dievu bija Dāvidam! Savā ticībā Dāvids balstās uz savām iepriekšējām uzvarām pār lauvu un lāci. Lielākā daļa psalmu ir Dāvida psalmi. Dāvids pazina Dievu personīgi un svēti ticēja, ka kopā ar to Kungu viņam nav nekā neiespējama. Lai kāda arī būtu tava situācija, katram šodien ir sava „milzīgā problēma”. Bet Dievam nav nekā neiespējama. Un tas visu spēj, kas tic! Ieraugi kaut vienu uzvaru pagātnē un saproti, ka tu to pašu vari atkārtot! Un vēl vairāk!
Un Dāvids turpināja un sacīja: “Tas Kungs, kas mani ir izglābis no lauvas un no lāča ķetnām – tas mani izglābs arī no šī filistieša rokas.” Tad Sauls sacīja: “Ej tad arī! Tas Kungs lai ir ar tevi!” 1. Samuēla 17: 37
Sauls sūtīja Dāvidu drošā nāvē, tas liecina, ka viņš nebija labs ķēniņš. Viņš uzvilka Dāvidam savas bruņas, kas bija divus numurus par lielu, bet Dāvids neņēma Saula bruņas, viņam pietika ar lingu, maizes tarbu un akmeņiem. Un Dāvids apliecināja, ka viņš atgriezīsies. Izskatās neticami, bet viņš atgriezās ar uzvaru!
Un tā Goliāts noniecina Dāvidu, tomēr Dāvids saka, ka nāk Tā Kunga spēkā. Viņš piedraud, ka izbaros Goliāta ķermeni zvēriem. Akmens Goliāta pierē iecirtās tā, ka tur arī palika un Goliāts nokrita. Tālākais jau bija tehnikas jautājums. Dāvids izvilka apdullušajam Goliātam viņa milzīgo zobenu un ar to nocirta galvu viņam pašam. Dāvids ir uzvaru kolekcionētājs, jo Bībelē ir rakstīts, ka viņš paņēma Goliāta bruņas un glabāja tās pie sevis mājās. Iespējams, ka Dāvids glabāja arī vilka, lāča un lauvas galvas. Tās bija viņa iepriekšējās uzvaras pirms Goliāta. Un kad viņam nāca virsū kārdinājumi, viņš varēja sev atgādināt par savām agrākajām uzvarām. Tajā brīdī, kad Dāvids guva uzvaru par Goliātu, arī visa Izraēla armija guva drosmi un uzbruka filistiešiem, tie bēga un tika sakauti. Vēlāk Dāvids gūst vienu uzvaru pēc otras. Tāpat kā viņš pieveica lauvu, lāci un Goliātu, viņš pieveica arī visas pārējās problēmas savā dzīvē. Viņš izcīnīja visas savas cīņas un triumfēja, kļuva par ķēniņu Izraēlā. Arī Jēzu sauc par Dāvida dēlu, jo Jēzus cilvēciskā puse ir tieši no Dāvida cilts. Un arī tu piederi pie tiem, kas tic, kas pazīst Jēzu un savu Tēvu, tu piederi pie tiem, kas sauc sevi par uzvaras kolekcionāriem!
Svētrunas nobeigumā mācītājs aicina priekšā vadītājus, kam ir savas mājas grupas, kuri ikdienā satopas ar „goliātiem”, tos uzvar un gūst panākumus. Pirmkārt mācītājs aicina savu sievu Gannu, meitiņu Betiju un pēc tam arī pārējos līderus, bez kuriem nav iedomājama pilnvērtīgi funkcionējoša mājas grupu draudze. Draudzes priekšā iznāk Arvis, Edgars, Artūrs, Dainis, Dace, Eva, Līga, Luīze, Indra Onzule, Indra Kalniņa, Agneta, Sandija, Inese, Aija, Malda, un Nora. savukārt Inta no Subates šo dievkalpojumu skatās internetā. Katram no viņiem mācītājs velta uzmundrinošus vārdus, draudzes priekšā nosaucot šo cilvēku sasniegumus un panākumus. Tik uzskatāmi šīs svētrunas beigās ir redzams, cik svarīgi ir atcerēties savas uzvaras un cik svarīgi ir būt par tādu vadītāju, kurš zina savas komandas uzvaras un īstajā brīdī spēj tās atgādināt. Brīdī, kad evaņģelizācijas kampaņa „Pārmaiņu laiks” ir pašā plaukumā, spēki cīņai ar saviem „goliātiem” vajadzīgi ikvienam, tāpēc uzmundrinājums no mācītāja bija īstajā laikā un īstajā vietā. Liels paldies viņam par to!
Inese Jansone.
