“Izejot uz ielas vai ieejot lielveikalā man bieži uznāca tāda panika, ka iekšēji sastingu un nesapratu, kādēļ šeit atrodos”, tā par saviem pārdzīvojumiem stāsta Vita. Vēl nesen viņu mocīja veselības problēmas, kas stipri ietekmēja arī emocionālo stāvokli un, griežoties pie ārsta, tika konstatēta veģetatīvā distonija.

Lūk Vitas stāsts: “Pirms trīs ar pusi gadiem dēls aizbrauca uz Angliju un tas man bija smags trieciens. Sākās depresija, sirds ritma traucējumi, asinsvadu spazmas, jutos ļoti slikti. Tā mocījos pus gadu, līdz beidzot aizbraucu pie ārsta, kurš konstatēja veģetatīvās nervu sistēmas traucējumus un smagu depresiju.  Lietoju zāles, kas manu stāvokli uzlaboja. Pēc kāda laika mēģināju pārtraukt medikamentu lietošanu, taču veselība pasliktinājās, ka panikas dēļ nevarēju aiziet pat uz tualeti ārā, līdz ar to sapratu, ka bez zālēm nespēju dzīvot.

Tomēr bija kāda problēma, kuru nevarēju pārvarēt arī ar medikamentu palīdzību. Nespēju atrasties vietās, kur ir daudz cilvēku, jo pārņēma nesaprotams satraukums, kas mani paralizēja. Domājot par ārsta apmeklējumu, vienmēr uztraucos, jo nepārvaramo baiļu dēļ negribēju nekur iet, vislabprātāk sēdēju savās četrās sienās. Baidījos arī par to, kā ieiešu poliklīnikā, kā tur izturēšu cilvēku pūli, tādēļ vienmēr sarunāju kādu mašīnu, kas mani aizved un kādu tuvu cilvēku, kas mani pavada. Nevarēju braukt arī ar autobusu, jo tajā mani pārņēma panika un baidījos nokrist vai noģībt.  Pārdzīvoju, ka nevaru aizbraukt ciemos pie dēla, jo par lidošanu ar lidmašīnu nevarēju pat sapņot.

Pirms 3 gadiem internetā nejauši “uzdūros” draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumu ierakstiem un ieinteresējos par tiem. Mani uzrunāja mācītāja svētrunas un arvien vairāk ieklausījos sacītajā. Sen atpakaļ mamma man uzdāvināja Bībeli, bet tā stāvēja putekļiem pārklāta vecajā mājā, un nebiju ne reizes to atvērusi. Svētrunu ietekmē palūdzu bērniem atnest Bībeli un sāku lasīt, kā arī lūgt Dievu. Skatījos arī draudzes mājas lapā ievietotās liecības un sāku ticēt Viņa Vārdam. Apmēram pirms pus gada sāku regulāri skatīties dievkalpojumu ierakstus un pavadīt laiku ar Dievu. Lai atbrīvotos no bailēm, nemiera un visa pārējā, kas saistīts ar veģetatīvo distoniju, katru dienu pat vairākas reizes apliecināju Dieva vārdu: “Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man!” (Jāņa ev. 14:1)

Dzīvoju laukos un uz draudzi netiku, bet decembra sākumā beidzot izlēmu aizbraukt uz dievkalpojumu Rīgā. Izjutu bailes, kā pārcietīšu vairākas stundas ilgo braucienu autobusā, kā ieiešu draudzē, kur tik daudz cilvēku. Tomēr nepadevos bailēm bet nostājos tām pretī ar Dieva vārdu, apliecināju, ka esmu drošībā un pasargāta kopā ar Dievu. Brauciens uz Rīgu bija veiksmīgs un, ieejot draudzē, jutos lieliski. Dievkalpojumā piedzīvoju brīnišķīgu Dieva klātbūtni, neaprakstāmu mieru un sapratu, ka esmu saņēmusi dziedināšanu, ka esmu brīva no panikas lēkmēm. Dievs to izdarīja caur manu lēmumu uzticēties Viņa vārdam kurš saka, ka Jēzus brūcēs es esmu dziedināta. Pēc divām nedēļām, decembra vidū, piepildīju savu sapni un aizbraucu uz draudzes semināru jeb inkaunteru. Šajās trīs brīnišķīgajās dienās piedzīvoju Dieva tuvumu un nostiprināju pārliecību, ka tiešām esmu dziedināta un brīva no veģetatīvās distonijas. Mācītājs stāstīja, ka pašiem jāpieņem lēmumi, lai dzīve mainītos. Decembra beigās izdarīju ļoti drosmīgu soli – izvēlējos lidot ar lidmašīnu ciemos pie dēla. Tas, kas pirms dažiem mēnešiem likās neiespējams, tagad realizējās manā dzīvē un tas bija kā punkts uz “i” dziedināšanai. Tagad man ir radusies iespēja katru nedēļu apmeklēt draudzes mājas grupiņu, kas notiek tuvējā pilsētā, un esmu ļoti laimīga, ka iepazinu Dievu un saņēmu savu dziedināšanu.”

Vita iesaka katram pieņemt lēmumu tuvoties Dievam, ticēt Viņa vārdam, izveidot personīgas attiecības un tad arī Viņa svētības neizpaliks, dziedināšana atnāks un būs arī iespēja un drosme realizēt to, kas šķiet neiespējams.

Vitas Galvanauskas liecību pierakstīja Dace Daubere