gribam svinēt svētkus un būt laimīgi. Šajā laikā tik daudz dzirdam par piedošanu, samierināšanos un mīlestību. Skan Ziemassvētku dziesmas, konfesiju vadītāju uzrunas un politiķu laba vēlējumi. Visapkārt zvaniņi, eglītes, svecītes un eņģelīši. Tomēr paradoksāli, izrādās, ka šis svētku laiks ir arī vislielākais pašnāvību laiks. Laikā, kad tik daudz runājam par svētkiem un mīlestību, kad visapkārt valda šī ārišķīgā svētku noskaņa, daudziem sirdī patiesībā nav nekādi svētki, vien depresija, tumsa un izmisums.
Par patiesiem svētkiem un to, kā šos svētkus atrast, Ziemassvētku dievkalpojumā 24. decembrī savā svētrunā „Atrodi svētkus sevī” runā draudzes „Kristus pasaulei” mācītājs Mārcis Jencītis „Vakar šeit bija drāma. Ļoti vienkārša, radikāla vēsts par debesīm un elli. Pati drāma nāk no Kanādas. Mācītājs, kurš vadīja šo drāmu, teica man, ka uzvedis to daudzās vietās. Amerikā šo drāmu nevienam nevajag, jo mācītāji saka, ka cilvēki nenākšot uz draudzi, kur sludina par elli. Arī Latvijā vēsti par elli un Dieva tiesu vairs nav populāra. Mums vajag bārdas un krustus, rituālus un formas. Man no tā nekā nevajag. Man vajag dzīvo Dievu! Bet es nevaru nesludināt šo vēsti, jo Bībelē tā ir! Reiz pēc evaņģelizācijas sapulces kāds vīrs man jautāja: „vai tiešām viss ir tik vienkārši?” Jā! Evaņģēlijs ir vienkāršs. Dievam viss ir vienkārši, tikai velnam viss ir sarežģīti. Šovakar tu dzirdēsi ļoti radikālu, bet patiesu vēsti!” saka mācītājs.
„Kristīgā draudze šajā laikā atzīmē Kristus dzimšanas dienu”, – viņš saka. „Draugs, es tev gribu teikt, ka patiesībā Kristus nekad nav dzimis! Viņš bija, ir un būs mūžīgi. Jo Viņš ir visuvarenais Dievs, kuram līdzīgs nav neviens. Viņš ir sākums un gals. Viņš ir Tas, Kurš radīja debesis un zemi, tevi un mani. Apbrīnoju cilvēkus, kuri zīmē Dievu un tad liek baznīcā pie sienas un pielūdz. Dievs ir tik liels un varens, tik augsts un godājams, ka pārsniedz visas mūsu niecīgās iztēles iespējas! Viņu nevar aptvert un nevar uzzīmēt. Tomēr ir fakts, ka visuvarenais Dievs iemiesojās cilvēkā, kuru mēs pazīstam kā Jēzu Kristu. Viņš vienlaicīgi bija cilvēks un vienlaicīgi bija Dievs. Tāpēc pareizāk būtu Kristus dzimšanas svētkus saukt par Kristus iemiesošanās svētkiem. Mēs nezinām īsto Kristus dzimšanas dienu. Reiz kristīgā baznīca Ziemas saulgriežu dienu, kas ir pagānu svētki, pārveidoja par Kristus dzimšanas dienu. Un šodien mēs tos svinam. Mēs lietojam šo dienu, lai pasludinātu Kristu un lai svinētu svētkus Jēzum par godu. Tādā nozīmē šie svētki ir labi. Mums patīk svētki un Jēzus ir mūsu vidū caur Svēto Garu.”
Kas ir svētki? Vai noskaņa, svecītes, eņģelīši un dāvanas? Arī dažādos valsts svētkos ļaudis patērē vairāk naudas, klāj galdus, rīko svinības. Sēž kopā ģimenes lokā. Mēs ilgojamies pēc svētku noskaņas un tā, lai svētku diena būtu citāda, nekā pārējās dienas ikdienā.
Arī smiedamās sirds var sērot, un priekiem seko bēdas. Salamana pamācības 14:13
Īstenībā svētki var arī nebūt svētki. Mēs varam tērēt daudz naudas un censties smaidīt, bet tas var būt liekulīgs smaids. „Lielākajai daļai no mūsu tautas Ziemassvētki patiesībā nav svētki”, skumji secina mācītājs. „Visapkārt smaidi, bet iekšienē depresija, tumsa un rūgtums. Cilvēki šajā laikā meklē prieku, meklē svētku sajūtu, grib mainīties. viņi saka: „Mums ir svētki! Mums valsts iedeva brīvdienas. Esam sacepuši piparkūkas un pīrāgus ar speķi”. Viņi grib šajā laikā piedzīvot kaut ko īpašu, viņi grib priecāties, bet tad konstatē, ka prieka nav”.
Reiz grupai „Credo” bija dziesma: „Kad nekas vairs nav palicis tevī, tad paliek tikai prieks. Tas prieks, kas dzimst pats no sevis, tas prieks, kas tavs ienaidnieks”. Bet mācītājs saka: „Prieks pats no sevis mūsos nedzimst. Prieks atnāk kopā ar Jēzu. Viņš ir Tas, Kurš sakārto manu iekšējo pasauli. Jēzus ir mani svētki! Kad man ir personīgas attiecības ar Dievu, tad man ir iekšējs komforts, miers un prieks. Ja man ir Jēzus, man ir viss. Manī ir iekšējs spēks, esmu brīvs. Atrodi šo prieku sevī!”
Jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Jāņa 8:32
„Ja manī ir Jēzus, es atrodu sevī prieku” – saka mācītājs. „Personīgi man nav lielas atšķirības starp vakardienu, šodienu un rītdienu. Jā šodien ir krāšņāk, bet es neesmu priecīgāks, kā vakar!” Savas svētrunas turpinājumā viņš daudz liecina par savu dzīvi bez Dieva jaunībā. „Mēs bijām vairāki draugi, jaunieši. Kad mums bija šņabis, bija svētki, kad šņabis nebija, nebija svētku. Bieži vien tad, kad pienāca svētki, viss jau bija izdzerts. Nekādi svētki vairs nebija, tikai paģiras. Atceros kādus Jāņus. Līdz parkam palicis apmēram kilometrs, bet nav spēka aiziet. Visa mana kompānija mani pametusi. Viņi svin, bet es guļu auto stāvlaukumā, mušas dīc apkārt. Lūk, svētki!”
Arī šodien daudziem svētki ir tikai tad, kad ir šņabis. Bez polša viņi nevar ne aiziet uz diskotēku, ne pacelt rokas, ne atraisīties. „Ja gribi izkliegties, nāc uz draudzi!” – aicina mācītājs. „Nekliedz uz saviem tuviniekiem, kliedz šeit. Daudzi savā lokā uzvedas skaļi, kliedz un ālējas, bet draudzes pasākumos viņi ir sapīti un nebrīvi. Un svētki viņiem ir tikai tad, kad ir šņabis”, viņš saka. „Bet man svētki nav tikai svētkos. Svētki atnāk manā dzīvē kopā ar Jēzu. Un tas nav muļķīgs smaids uz sejas. Tā ir stabilitāte. Manī ir iekšējs komforts, kas nav atkarīgs no tā, kādā krāsā iezīmēta diena kalendārā. Esmu atbrīvots no vecās dzīves un vainas apziņas. Varu priecāties kad ir svētki un priecāties arī tad, kad tie nav. Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru!”
Stūrakmeņiem, telšu vadžiem, cīņas lokiem un valdniekiem jānāk no viņu pašu vidus. Viņi visi kopā būs kā varoņi, kas cīņas karstumā pretinieku iemin dubļos, un viņi cīnīsies varonīgi, jo Tas Kungs būs ar viņiem, un jātnieki ar saviem zirgiem paliks kaunā. Es stiprināšu Jūdas namu un izglābšu Jāzepa namu un atjaunošu arī viņu spēku, jo Es esmu viņiem žēlīgs, un viņiem būs jābūt, kā viņi bija, it kā Es viņus nekad nebūtu noraidījis; Es, Tas Kungs, viņu Dievs, uzklausīšu viņus. Un Efraima ļaudis būs kā varoņi un viņu sirdis būs jautras kā no vīna; viņu bērni to redzēs un priecāsies, un viņu sirdis priekā uzgavilēs Tam Kungam! Es saukdams tos aicināšu un sapulcināšu viņus, jo Es tos izglābu; un viņiem būs vairoties, kā viņi agrāk vairojās. Es viņus gan biju izklīdinājis tautu starpā, bet viņi tomēr atcerējās Mani svešās zemēs; tādēļ tie paliks dzīvi ar visiem saviem bērniem un atgriezīsies atpakaļ. Es viņus atvedīšu atpakaļ no Ēģiptes zemes un viņus salasīšu no Asīrijas, un novietošu viņus Gileāda zemē un Libanonā, un viņiem visiem tur nepietiks vietas. Kad viņi ies caur bēdu jūru un sitīs jūras viļņus, tad izsīks visas Nīlas straumes; Asīrijas lepnība taps pazemota, Ēģiptes scepteris kļūs nevarīgāks un beidzot izgaisīs. Caharijas 10:4-11
Dievs teica Izraēla tautai, kura nemitīgi karoja ar saviem ienaidniekiem: „Negaidiet palīdzību no citurienes! Līderiem, varoņiem un cīnītājiem jānāk no jūsu pašu vidus. Spēku un svaidījumu, prieku un svētkus jāatrod pašiem sevī! „Man nevajag šņabi vai vīnu, lai izjustu prieku un jautrību. Prieks ir manī!” – saka mācītājs.
„Ja tev nav prieka, tad kaut kas nav kārtībā ar tavām attiecībām ar Dievu” saka mācītājs. „Jēzus mums dos, pēc kā kāro mūsu sirds. Visi šķēršļi tiks iemīti dubļos. Slimības un depresija, rakstura problēmas un velni – viss tas tiks iemīts dubļos! Negaidi, kad kāds atnāks un noņems tev depresiju. Atrodi pats savu prieku Jēzū! Trūkst naudas? Mēs iemīsim nabadzību dubļos Jēzus spēkā! Negaidi, kad banka aizdos tev kārtējo aizdevumu. Sāc savu biznesu ar to, kas tev ir. Atrodi bagātību un pārpilnību sevī caur Jēzu Kristu. Jo Viņš mājo mūsos. Ja tev ir Jēzus, tev ir viss. Ielaid Jēzu savā sirdī. Svētki atnāk caur Kristu mūsos!”
Tomēr svētki ir jāsarīko. Ne vienmēr Jēzus tā uzreiz nāk, dziedina un vienā mirklī atrisina visas mūsu problēmas. Bieži vien Viņš gaida kādus soļus arī no mūsu puses. No mūsu pašu vidus ir jānāk iniciatīvai! „Tas, ko tu redzi šeit draudzē, Ziemassvētku dievkalpojumā, ir organizēts, gādāts un sarīkots. Tie ir mūsu soļi un mūsu iniciatīva. Ja tu gribi piedzīvot Dieva atbildi savā dzīvē, arī tev pašam ir jāparāda iniciatīva. Ja tu gribi dzīvot Viņa gribā, sasniegt konkrētus mērķus un uzvarēt visus apstākļus, kas stājas pretī, tev ir vajadzīgs spēks. Ja tavi grēki vēl nav piedoti, tev ir jāsper konkrēts solis – jāieaicina Jēzus savā sirdī un jālūdz, lai Viņš piedod tavus grēkus un paņem tos projām. Kad tu lasi Dieva vārdu, uzzini Viņa gribu un sper pareizus soļus, tad arī tu no savas puses rīko svētkus. Atrodi prieku, problēmas risinājumu, atrodi svētkus sevī caur attiecībām ar Kristu!” – tā mācītājs.
Viņš stāsta par to, kā cīnījies ar sāpēm mugurā. „Pirms gada mūsu draudzei bija 40 dienu gavēnis. Man bija vajadzību saraksts, un tur bija arī šī vajadzība par dziedināšanu no muguras sāpēm. Domāju, ka tik liels gavēnis atrisinās visas problēmas. Tomēr mugura sāpēja arī pēc tam. Vasarā bija labāk, bet nākot ziemai, sāpes pieņēmās spēkā. Sapratu, ja tā turpināsies, būs problēmas. Atcerējos, ka vasarā, kad bija vairāk fiziskas aktivitātes, mugura sāpēja mazāk. Mani kāds bija svētījis ar zināmu naudas summu. Aizbraucu uz sporta preču veikalu, nopirku svaru stieni, ripas un soliņu. Pārbraucu mājās un sāku kārtīgi cilāt svarus. Jau pēc viena treniņa ievēroju, ka mana mugura gandrīz vairs nesāp! Dievs dziedina un dažreiz Viņš to dara uzreiz un pārdabiski. Bet šī bija tā reize, kad man pašam vajadzēja kaut ko darīt no savas puses!”
Tad, kad svētki ir sarīkoti, tie vienmēr atnes rezultātu. Tad, kad mēs katrs no savas puses esam darījuši visu, kas ir jāizdara mums, tad arī Dievs no Savas puses nāk, un dara.
„Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Tie Viņam atbildēja: “Mēs esam Ābrahāma dzimums un nekad neesam bijuši neviena cilvēka vergi. Kā tad Tu saki: jūs būsit brīvi?” Jēzus viņiem atbildēja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs. Bet vergs nepaliek visu mūžu mājās; Dēls gan paliek visu mūžu. Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi. Jāņa 8:32-36
Izraēlieši sauca sevi par „Ābrahāma dzimumu”. Viņiem bija ārišķīgi svētki, reliģiozs smaids, bet sirdī nešķīstība un tumsa. Tie paši „kadri”, kas šodien. Cilvēki, kuri paši apgalvo, ka ir labi un negrēko. „Vai tu zini desmit Dieva baušļus?” jautā mācītājs. „Vai ikviens no jums perfekti visu savu dzīvi ir ievērojis katru no tiem? Nekad neko nav nozadzis, iekārojis un melojis? Dieva vārds saka, ka visi ir grēkojuši un visiem trūkst Dievišķās godības. Un katrs, kas dara grēku, ir grēka vergs. Tomēr Dievs mums ir devis apsolījumu.”
Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības. 1. Jāņa 1:9
Ja tu pieņemsi Jēzu par savas dzīves Kungu, tad Viņš ienāks un mājos tevī. Viņš būs tavas dzīves Saimnieks un Kungs. Un tu atradīsi prieku Viņā! Svētais Gars iemājos tevī, kad tu parādīsi iniciatīvu un spersi soļus pretī Kristum!
Katra valsts svin savas neatkarības dienu. Mācītājs Mārcis Jencītis savas svētrunas beigās stāsta draudzei par savu neatkarības dienu – viņam tā bija 2000. gada 17. martā. „Es biju dzērājs un narkomāns. Visa mana dzīve bija pretīga un nožēlojama. Auksta, tumša un pretīga cietuma kamera. Soda izolators, kurā mani iemeta tiešā ceļā no brīvības. Tur nebija nekā no tās atmosfēras, kas šajā vakarā. Nebija ne svētku dievkalpojuma, ne mācītāja. Un tieši tur, šajā kamerā, es griezos lūgšanā pie Dieva. Teicu: „Jēzu! Ja Tu esi tas Dievs, kas radījis debesis, zemi un mani, tad piedod visus manus grēkus”. Tajā brīdī, kad es lūdzu šo lūgšanu, es pavisam reāli piedzīvoju, kā Dievs atbrīvo mani! Kas atzīstas savos grēkos, to Dievs atbrīvo un šķīsta. Tas bija tik neticami. Biju darījis tādas lietas, par kurām man pat tagad kauns runāt. Teicu Dievam: „Vai visi mani grēki ir piedoti?” Dzirdamā balsī, tikpat reālā, kā jūs mani tagad dzirdat, Viņš atbildēja man: „Visi tavi grēki ir piedoti!” Jēzus paņēma pie krusta visus manus grēkus un deva man jaunu dzīvi. Viņš teica man: „Pavadi laiku katru dienu lūgšanā kopā ar Mani, lasi Bībeli, apmeklē draudzi un tu būsi Mans kalps”. Vai tev ir savs personīgais laiks lūgšanai un Bībeles lasīšanai? Vai tu regulāri apmeklē dzīvu draudzi? Vai tu kalpo Viņam? Vismaz šajās četrās lietās es neesmu pievīlis savu Kungu un Viņš mani ir svētījis. Vai jūs vēlaties redzēt vienu no laimīgākajiem cilvēkiem pasaulē? Tas esmu es! Mani svētki sākās 2000. gada 17. martā, cietuma kamerā. Pēc savas atgriešanās es vēl pavadīju cietumā gadu un trīs mēnešus. Saviem draugiem teicu: „It kā esmu cietumā, bet esmu laimīgs! Viens no maniem draugiem, kurš sēdēja par reketu, pasauca mani malā un teica: „Tu neapvainojies, Mārci, bet man liekas, ka tev ir aizbraucis jumts!” Un pēc brīža: „Bet tas ir labi!” Pasaules acīs man bija norauts jumts, bet man sirdī bija svētki arī aiz dzeloņstieplēm. Un mani svētki kopā ar Jēzu nav beigušies. Tie turpinās. Tie turpināsies mūžīgi debesīs!”
Savas svētrunas nobeigumā mācītājs aicina klātesošos iznākt priekšā lūgšanā, lai nožēlotu grēkus un pieņemtu Jēzu par savas dzīves Kungu un Glābēju.
Mīļais debesu Tēvs! Paldies par Tavu Dēlu Jēzu Kristu, Kurš atnāca virs zemes, nomira par maniem grēkiem, augšāmcēlās un sēž pie Dieva labās rokas. Tēvs, es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls. Jēzu, lūdzu, ienāc manā sirdī. Jēzu, lūdzu, piedod visus manus grēkus. Es apsolu Tev, ka dzīvošu priekš Tevis. Es lasīšu Tavu Vārdu regulāri. Es apmeklēšu draudzi un būšu kristiešu sadraudzībā. Es sarunāšos ar Tevi lūgšanā regulāri. Es kalpošu Tev. Es atrodu savu prieku Tevī. Es atrodu piedošanu Tevī. Paldies, Tēvs, ka Tu pieņēmi mani! Āmen.
Atrodi prieku sevī! Atrodi savu prieku Kristū Jēzū!
Svētrunas iztirzājumu sagatavoja Artūrs Danenbaums.
