Dievs ir apsolījis būt ar mums vienmēr! Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam. Mateja 28:20. Dievs ir ar mums mūžīgi, to Viņš ir apsolījis Savā Vārdā, atgādina mācītājs. Jautājums par Dieva klātbūtni ir tik būtisks, ka kristīgā draudze par to daudz diskutē. „Dieva klātbūtne tavā dzīvē nosaka absolūti visu!” – norāda mācītājs un turpina paskaidrojot, ka no tā, kādā mērā tu esi Dieva klātbūtnē ir atkarīgas tavas attiecības ģimenē, tavas attiecības ar citiem cilvēkiem, tava finansiālā situācija, tava kalpošana, tavas emocijas un viss pārējais. „Lielākā kļūda, kuru pieļauj daudzi kristieši, ir Dieva klātbūtnes mērīšana pēc sajūtām,” skaidro mācītājs un saka, ka ir tikai divi kritēriji kā noteikt, vai Dieva klātbūtne ir tavā dzīvē:
1. Ar Dievu pavadītā laika kvalitāte un kvantitāte.
2. Spēja paklausīt Dieva gribai.
Ja tu nevari saprast, vai Dievs ir vai nav ar tevi, tad visticamāk tu nepavadi laiku ar Viņu. „Es ik rītu pavadu laiku ar Tēvu. Katru reizi, kad atveru muti savā lūgšanu kambarī, es pavadu laiku Dieva klātbūtnē”, – skaidro mācītājs. Ikreiz, kad esi dievkalpojumā, kad esi mājas grupiņā, tu esi Dieva klātbūtnē. Tad, kad tu mācies Bībeles skolu, tu esi Dieva klātbūtnē. „Ne vienmēr lūgšanā pavadītā laika daudzums nosaka to, cik efektīvs tas ir. Tomēr kvalitāte veidojas no kvantitātes,” saka mācītājs. Jo vairāk laika tu pavadi Dieva klātbūtnē, jo kvalitatīvāks tas kļūst. Par ilustratīvu piemēru kalpo draudzes 40 dienu gavēnis gada sākumā. Mācītājs uzsver, ka tas bija grūts laiks un tur nebija nekādu pozitīvu emociju. Tas bija upuris un tomēr tajā laikā mācītāja lūgšanu laiks bija 6 stundas! Mācītājs uzsver, ka svētību viņa dzīvē noteica tas laiks, ko viņš pavadīja ar Dievu gavēnī, galvenokārt meklējot pašu Dievu. „Toreiz vienkārši darīju to, ko no manis gribēja Dievs. Tagad man ir kvalitatīvs laiks ar Dievu, kuru es izcīnīju ejot savā lūgšanu kambarī tad, kad bija grūti un negribējās lūgt!” saka mācītājs. Viņš vēlreiz atgādina, ka Dieva klātbūtne nav sajūtas. Ir pilnīgi nepareizi balstīt savu ticību un mērīt Dieva klātbūtni pēc emocijām. „Dievs nav emocijas! Jā, Dievam ir emocijas un Viņa klātbūtnē ir emocijas, bet tas nav svarīgākais,” skaidro mācītājs. „Un nav tā, ka es nekad nepiedzīvoju Dievu sajūtu līmenī,” saka mācītājs un atceras, kā viņš piedzīvojis Dieva klātbūtni Benija Hinna konferencē, Ukrainā, kad nokrita zemē un viss apkārt notiekošais kļuva mazsvarīgs. „Arī pēc sava inkauntera, ko izgāju Vācijā, kad biju jau mājās, savā lūgšanu kambarī īpaši piedzīvoju Dievu”, atceras mācītājs. Viņš stāsta vīziju, kuru redzēja, kad lūdza Dievu mežā. Mācītājs atceras, ka viņu pārņēma sajūta, ka kopā ar viņu ir eņģeļi. Atverot acis, viņš redzējis caurspīdīgus tēlus, kuri bija ne tikai blakus, bet šie tēli piepildīja visu mežu. „Eņģeļu leģioni, kuri gatavi iet cīņā,” atceras mācītājs un turpina – „Tad es sapratu, ka atmoda nav aiz kalniem!” Mācītājs saka, ka arī tagad, katru reizi slavēšana viņš sajūt Dievu, arī lūgšanu kambarī. „Es zinu un redzu Dievu ar savu garu,” saka mācītājs. Bet viņš arī brīdina: „Velns nāk un melo – „Tu neko nejūti, tad Dievs nav ar tevi!”. Tomēr ja tu zini, ka Dieva klātbūtne ir atkarīga no laika, kuru tu pavadi savā lūgšanu kambarī, tad velns nevar tev samelot, jo tu zini, ka Dievs ir ar tevi pat tad, ja tu neko nejūti!” Otrais no iepriekš minētajiem kritērijiem ir tavi darbi, jeb augļi. Mācītājs vairākkārt atkārto, ka svarīgi ir redzēt augļus katra kristieša dzīvē, vai tu un es darām to, ko dzirdam no Dieva. Kā piemēru mācītājs stāsta pavisam nesenu gadījumu kādas paziņas dzīvē, kura tika pieņemta darbā ar nosacījumu, ka sestdienās, kad ir dievkalpojums un trešdienu vakaros, kad ir mājas grupiņa, viņa nestrādās. Bet problēmas sākās jau pirmajā darba dienā, kad darbinieces, kuras strādāja uzņēmumā ilgāk par viņu, sāka pieprasīt, lai jaunā darbiniece strādā sestdien un dod pārējām brīvdienu. Rezultātā no jaunā darba bija jāaiziet. „Tā ir liela drosme un labs piemērs, ka darīt Dieva gribu ne vienmēr ir viegli un patīkami. Viņa rīkojās pareizi. Arī mēs, esot Dieva klātbūtnē zinām, kā pareizi rīkoties”, saka mācītājs Mārcis Jencītis. Arī viņa paša dzīvē bijis gadījums, kad viņu gribēja „nopirkt”. „Lūk, tev alga un sludini to, ko mums vajag,” atceras mācītājs. Izrādās, Dieva klātbūtne ne vienmēr ir patīkama! Arī Bībelē ir teikts, ka vieniem tā ir dzīvības smarža, citiem smarža uz nāvi. Mācītājs skaidro, ka nāve tā ir tad, kad esot Dieva klātbūtnē un zinot Viņa gribu, nedarām Viņa prātu, bet dzīvība tad, kad darām Dieva gribu. Visbiežāk ir tā, ka tiem, kas grēkojuši, grūti izturēt Dieva klātbūtni.
1. Samuēla grāmatas 5. un 6. nodaļā ir stāsts par priesteri Ēli un viņa dēliem, kuri, neraugoties uz to, ka bija kalpotāji Templī, dzīvoja izlaidīgu dzīvi un apkaunoja Dieva vārdu. Izraēlam bija derības šķirsts, kurš simbolizēja Dieva klātbūtni. Laiku pa laikam Izraēls grēkoja un vēlāk brīnījās, kāpēc izejot kaujā, viņi tiek sakauti. „Ja tev dzīvē neiet uz visiem 100%, tu grēko,” saka mācītājs. Ēlim bija divi dēli, kuri kalpoja templī. Viņiem bija netiklas attiecības ar tempļa kalpotājām, viņi abi pieņēma netaisnas dāvanas un vienlaicīgi vadīja pielūgsmi Dieva namā. Ēlis labi zināja par savu dēlu pārkāpumiem, tomēr viņš neko nedarīja, lai tos novērstu. Tad Dieva tauta atkal zaudēja kārtējo kauju ar filistiešiem. Nepalīdzēja pat derības šķirsts, kuru abi priestera dēli patvaļīgi bija paņēmuši no vissvētākās vietas un aiznesuši uz kaujas lauku. Viņi abi krita kaujā, viņu tēvs augstākais priesteris Ēlis, uzzinādams par abu dēlu nāvi, aiz pārdzīvojuma nokrita no krēsla un nolauza sev kaklu. Tā viņi paši gāja bojā un arī Dieva šķirsts tika nolaupīts. Taču, kad filistieši šķirstu ielika sava dieva Dagona templī, sākās problēmas.
Bet, kad tie nākamajā rītā atkal agri uzcēlās, tad redzi, Dagons atkal bija nogāzies ar savu seju uz zemi Tā Kunga šķirsta priekšā, bet Dagona galva un viņa roku delnas nolūzušas gulēja pie sliekšņa; vienīgi Dagona rumpis bija palicis uz tā. 1. Samuēla 5:4
Pilsētā, kurā bija šis šķirsts, sākās problēmas – augoņi un slimības. „Kur ir Dieva klātbūtne, sākas problēmas,” brīdina mācītājs. Filistieši saprot, ka viņu problēmas ir Izraēla Dieva dēļ un sāk pārsūtīt šķirstu no vienas pilsētas uz otru, taču visās pilsētās bija problēmas. Mācītājs stāsta piemēru no savas dzīves: „Kad atrodoties cietumā, līdz atbrīvošanai bija palikuši trīs mēneši, pie manis atbrauca prokurore un izjautāja mani par kādu vecu lietu par kuru tiesa vēl nebija bijusi. Viņa jautāja man: „Vai tu toreiz tur biji?” Manī toreiz bija iekšēja cīņa – „Ja pateikšu, ka tur biju, tad maniem trim mēnešiem pieliks vēl sešus gadus, ja pateikšu, ka nebiju, būšu melojis un nodošu Dievu.” Mācītājs, toreiz jaunpiedzimis kristietis, sameloja un tad viņam sākās murgi – vainas apziņa. Mācītājs iedrošina – „Mēs spējam dzīvot perfektajā Dieva gribā!” Pēcāk, vēl cietumā esot, Mārcis Jencītis gājis pie kapelāna, lai nomierinātu savu sirdsapziņu. Kapelāns viņam teica, ka būtu darījis tāpat un melojis. Tomēr šāds „mierinājums” nepalīdzēja. Tad mācītājs aizgāja pie cita, baptistu mācītāja, kurš apgalvoja, ka šādas apsūdzības domas piespēlē velns. Arī tas nepalīdzēja. „Kad esam Dieva klātbūtnē, Viņš mūs tīra – parāda grēkus ar kuriem jātiek galā, kas jāatmet, kas jālabo!” Mācītājs uzsver: „Ja neesam Dieva klātbūtnē, Viņš mums nevar parādīt nevienu grēku, nevar mūs izmainīt!” Mācītājs turpina: „Toreiz es ar Dievu vienojos, ka tad, kad iziešu no cietuma, savākšu savas mantiņas, tad iešu atzīties.” Taču arī vēlāk viņš to nenokārtoja un tas grauza. „Ik reizi, kad gāju lūgšanu kambarī, Dievs man to atgādināja,” – stāsta mācītājs. „Un tad, kad man jau bija sieva, ģimene un draudze, es reiz lasīju grāmatiņu „Atmoda sākas ar mani”. Dievs atkal uz mani runāja un jo tālāk, jo smagāk! Dieva klātbūtnē nav komforta, ja ir nenokārtotas lietas!” Mācītājs stāsta, ka savās lūgšanās viņš sāka lūgt Dievam spēku atzīties šajā lietā. Tad kādu reizi, ejot garām prokuratūrai, viņam kājas pašas esot pagriezušās šīs iestādes virzienā. „Prāts pretojās, tomēr es pa taisno devos pirmajās durvīs iekšā. Biju nonācis galvenā prokurora kabinetā. Es teicu, ka gribu visā atzīties un izstāstīju ne tikai to seno epizodi, bet vēl arī visas citas. No sākuma prokurors kaut ko rakstīja, pēc tam vairs ne, tikai klausījās. Paskaidroju viņam, kas es esmu un kāpēc es to daru un ka mani vada Dievs. Tad prokurors atbildēja: „Uzskati, ka visi grēki tev ir piedoti!” Mācītājs atceras, ka divas nedēļas esot staigājis kā pa mākoņiem! „Ja tu gribi staigāt mākoņos, nožēlo grēkus,” aicina mācītājs. Arī filistiešiem bija grūti izturēt Dieva klātbūtni un viņi nolēma sūtīt šķirstu atpakaļ Izraēlam. Tomēr Dieva klātbūtne atkal izsauca problēmas! Vairāki cilvēki nomira tikai tāpēc vien, ka paskatījās, kas šķirstā iekšā. Kad Dāvids veda šķirstu atpakaļ uz Jeruzālemi, šķirsts, kuru veda ratos kā vecu mēbeli, pēkšņi sasvērās un draudēja apgāzties. Viens no vedējiem, Uca, labu gribēdams, mēģināja šķirstu balstīt, taču pats bija uz vietas beigts. Tā tas Kungs sodīja tos, kuri gribēja viņam kalpot šā tā, kā pagadās. Dāvids ne pa jokam nobijās no Dieva klātbūtnes un tālāk vairs šķirstu neveda, bet novietoja to kāda paziņas namā. Kad vēlāk Dāvids ieraudzīja svētību šī vīra dzīvē, pie kura viņš atstāja derības šķirstu, tika nolemts to tomēr vest uz pilsētu, tikai šoreiz pēc paša Dieva noteikumiem, kā tas bija iedibināts – nest uz kārtīm, nevis vest ar ratiem. Mācītājs atgādina arī par pašu Dāvidu – Dievs viņu ņēma no avju gana un cēla par valdnieku!
Tāpēc tu tagad runā tā ar Manu kalpu Dāvidu: tā saka Tas Kungs Cebaots: Es esmu tevi ņēmis no ganībām, prom no sīklopiem, lai tu būtu valdītājs pār Manu tautu, pār Israēlu. 2. Samuēla 7:8
Dāvids mīlēja Dieva klātbūtni un Dievs viņu izredzēja par ķēniņu Savai tautai! Tāpat mācītājs atgādina par ķēniņu Saulu, kura valdīšanas laikā neviens nemeklēja pēc Dieva šķirsta – Viņa klātbūtnes. Pēc kādas zaudētas kaujas, būdams smagi ievainots, Sauls izdarīja pašnāvību. „Viņš nomira tāpēc, ka nemeklēja Dieva klātbūtni”, uzsver mācītājs.
Svētrunas beigās tāpat kā sākumā mācītājs vēlreiz atgādina, ka viss ir atkarīgs no laika, ko pavadām Dieva klātbūtnē. Kā piemērs tiek minēts kāds kalpotājs mācītāja Cēzara Kastelanosa komandā, kurš vienu dienu nedēļā strādā, bet pārējas sešas kalpo. „Tas ir iespējams, ja pavadām laiku Dieva klātbūtnē!” mācītājs iedvesmo klātesošos. Tad viņš atgriežas vēlreiz pie priestera Ēļa un viņa dēliem. Pravietis Samuēls pasludināja spriedumu visam viņa namam.
Kāpēc jūs minat kājām Manus kaujamos upurus un Manus ēdamos upurus, ko Es esmu pavēlējis nest Manā mājoklī? Un kāpēc tu savus dēlus vairāk godā nekā Mani, ka jūs paši uzbarojaties no Manas tautas, Israēla, pirmo augļu un pirmdzimušo dāvanu upuriem? 1. Samuēla 2:29
Pašās beigās mācītājs runā par pareizu un kristīgu bērnu audzināšanu. Ēlis zināja, ka viņa bērni grēko, bet neko nedarīja. „Vai nav tā, ka arī mēs zinām, ka mūsu bērni grēko, ja esam palaiduši viņus prom no mājām, piemēram, mācīties bezdievīgā vidē. Un kā vecāki neko neiesākam, vai tā nav mūsu atbildība?” – viņš jautā draudzei. Kā šajā piemērā ar Ēli, nāk Dieva tiesa – Ēļa dēli un arī pats Ēlis mirst pēc tam, kad uzzina par dēlu nāvi. Mācītājs uzsver: „Ja tavs bērns nelūdz Dievu un tu to zini un neko nedari, tam noteikti būs sekas!” Jo saskaņā ar piecām prioritātēm mūsu uzdevums ir rūpēties par ģimeni un to, lai katrs ģimenē pazīst Dievu personīgi. Un vislielākā atbildība ir tieši mūsu bērni. „Dievs tevi ielicis, lai tu viņus mīlētu un vestu Dieva klātbūtnē!” atgādina mācītājs un iepriecina visus klātesošos, ka nākamā gada lūgšanu sarakstā būs punkts par savu skolu. Mēs lūgsim par to, lai mūsu bērniem nebūtu jāmācās bezdievīgā vidē! „Draudzē ir daudz skolotāju, mēs paši mācīsim savus bērnus”, saka mācītājs!
„Svētī, Dievs, ka to, ko šodien dzirdējām varam pielietot, lai Tu vari mājot mūsos, paldies, ka šķīstī mūs un uzrādi mūsu vainas. Dari mūs uzticamus, ka pavadām laiku ar Tevi un Tu vari mūs mainīt!” – savas svētrunas noslēgumā mācītājs aizlūdz par draudzi.
Svētrunas iztirzājumu sagatavoja Inese Jansone.
