Cilvēki bieži vien izdara briesmu lietas, lai tikai uz neilgu brīdi baudītu 
„debesis”, lai beidzot justos pilnīgi brīvi un laimīgi. „Dieva valstība – tā ir vieta, kur tas Kungs gādā par mums”, – tā savā svētrunā 2. oktobra dievkalpojumā saka draudzes „Kristus pasaulei” mācītājs Mārcis Jencītis. Viņš stāsta, kā pusaudža gados ir vērojis lidmašīnas lidojam debesīs. Tādās reizēs viņu pārņēma vēlēšanās būt šajā lidmašīnā un doties prom no savas ikdienas realitātes. „Kaut arī man bija normāla ģimene un es pats vēl nedzēru un nelietoju narkotikas, tās bija manas slāpes pēc Dieva. Sajūta, ka kaut kas trūkst”, – viņš saka. Pēc tam, kad mācītājs jau bija iepazinis Dievu, viņš atkal redzēja pāri lidojam lidmašīnas, bet šoreiz viņu nepārņēma skumjas un vēlēšanās aizlidot prom. Skumjā sajūta bija izzudusi, Dievs bija piepildījis tukšuma sajūtu. „Nekur nevar būs labi, ja neesam kopā ar Jēzu Kristu. Es gribu atrasties te, un nav starpības vai esmu šeit vai tur, es jutīšos labi lai kur es arī atrastos. Jo mans Tēvs ir mājās. Mans Dievs ir mana ģimene, tāda ģimene, kādai tai patiesībā ir jābūt!” – saka mācītājs. „Šeit ir vieta, kur Dievs gadā par mani!”
Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc Savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū. Filipiešiem 4:19
Un Ābrahāms nosauca šīs vietas vārdu: Jahve-jire. Tā vēl šodien mēdz teikt: uz kalna Dievs izredz. 1.Mozus 22:14
Dievs rāda Ābrahamam zvaigznes debesīs, un apsola, ka viņam būs tik daudz pēcnācēju. Mēs visi esam Ābrahama bērni. Viens cilvēks ir mūsu ticības tēvs, viņš uzdrīkstējās ticēt, ka Dievs piepildīs to, ko Pats apsolījis. Dievs pārbaudīja Ābrahāmu, lūdzot viņam pienest kā upuri savu vienīgo dēlu, apsolījumu no Dieva, no kura vajadzēja celties viņa pēcnācējiem. Dievs nevēlas cilvēku upurus. Tomēr Viņš pārbaudīja, vai Ābrahams būs uzticams. Vietu, kur tas notika, sauc par “izredzēto”, „Jahve jire”, jeb – „Tas Kungs izredz, gādā!”. Lai varētu iemantot visus apsolījumus, un būt vietā, kur Dievs par mums rūpējas, mums ir jāatdod Viņam pats dārgākais. Tā Dievs pārbauda, vai esam uzticami Viņam.
Patiesībā Dievs no mums neprasa un negaida neko tādu, ko nedarītu Viņš Pats. Viņš Pats pienesa Savu Dēlu Jēzu Kristu par upuri. Pats Dievs upurēja Sevi par maniem un taviem grēkiem, lai mēs varētu tikt tajā vietā, kur Dievs par mums gādā. Tieši tāpēc Viņš gaida, ka arī mēs atdosim Viņam pašu dārgāko. Mūsu cilvēcīgā loģika saka: „Ja es atdošu visu, tad man pašam nekas nepaliks!” Taču patiesībā, visu atdodot, mēs iegūstam visu!
Mēs bieži jautājam sev, Dievam un arī saviem garīgajiem vadītājiem: „Kāpēc manā dzīvē nav svētības? Kāpēc manā dzīvē nav izlaušanās? Kāpēc Dieva apsolījumi nedarbojas?” Bet vai mēs esam atdevuši Dievam visu? „Kamēr mēs to nedarīsim, mēs nepiedzīvosim Dieva pārdabisko spēku savās dzīvēs” – saka mācītājs.
Ir iespējams nonākt vietā, kur Dievs par mani rūpējas, kur man nekā netrūkst, kur es varu parādīt visu savu potenciālu, iegūt svētības un mūžīgo dzīvību. Tā ir vieta, kur nekas nav neiespējams, kur darbojas pārdabiska svētība.
Šo vietu var atrast, izejot cauri krustam.
ES ESMU durvis. Ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības. Jāņa 10:9
Ko gan tas nozīmē? Mācītājs savā svētrunā sniedz piecus punktus:
1. Atzīsti Jēzu Kristu par savu Kungu un Glābēju.
Atzīt to, ka Jēzus ir Dieva Dēls, ka viņš ir Dievs cilvēka veidolā un ka Viņš ir pienesis Pats Sevi par upuri maniem grēkiem. Mans vecais cilvēks ir miris un kopā ar Jēzu ir sists pie krusta. Es atstāju tur savu veco dabu, nesvētības un skumjas. Pie krusta paliek nabadzība, depresija, neizdošanās, reliģija, slikts raksturs. Es izeju cauri krustam un topu jauns radījums Jēzū Kristū. Tagad Jēzus ir manas dzīves Kungs un Noteicējs pār to.
„Nesen pēc pirts dabūju iesnas”, – stāsta mācītājs. „Man ir lūgšanu saraksts ar Rakstu vietām par īpašām vajadzībām. Lūdzu Dievu, apliecināju Vārdu, ka caur Jēzus brūcēm es esmu dziedināts. Savā garā redzēju, kā es pieeju pie krusta, izeju tam cauri un šī slimība paliek pie krusta. Jau desmit gadus man nekā netrūkst, jo Dievs par mani gādā. Es zinu, ka viss, kas man ir, pieder Dievam. Viss, kas pieder Dievam, pieder arī man. Esmu priecīgs par to, kas man pieder. Visur ir labi, ja sirdī ir Tas Kungs!” – viņš saka.
2. Ieraugi savas nepilnības (neveiksmes, slimības, grēki un atkarības) un veco cilvēku pie krusta un atstāj tos tur.
Cēzara Kastelanosa draudzē bijā kāda laulāta ģimene, kurā saslima meitiņa, vārdā Emīlija. Tēvs lūdza par meitiņu un ticībā apliecināja, ka bērns ir dziedināts no savas saslimšanas. Pēc kāda laika viņš uzzināja, ka vārds Emīlija nozīmē – „iekaisušā”. Tad šī ģimene nolēma mainīt meitenes vārdu, un bērns pēc tam kļuva vesels. Arī Jēzus bieži vien mainīja Savu mācekļu vārdus un tas nozīmēja, ka pārmainās arī paša cilvēka būtība.
„Mums ir jāiemācās ieraudzīt savas nepilnības un trūkumus pie krusta Golgātā”, – saka mācītājs. „Neviens nevar iemantot Dieva svētības un apsolījumus, neviens nevar ieiet zāļainās ganībās, ja viņš nav atlaidis savu pagātni. Bieži vien nedziedināta sirds ir kā līme, kas velk tevi atpakaļ, tur un neļauj doties tālāk. Tas nereti ir biežākais iemesls, kāpēc tiek aizvērtas grupiņas, jo vadītājs nes sev līdz smagu nastu. Ir nepieciešams saprāta un sirds lēmums pienest savu Īzaku. „Īzaks” – tā ir 100% nodošanās Dievam!”
3. Ieraugi pilnību zāļainās ganībās.
Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina. Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot, Tu svaidi ar eļļu manu galvu, mans kauss ir piepildīts pilns līdz malai. Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienumēr. Psalms 23:4-6
Mēs varam redzēt lietas un pasauli sev apkārt divējādi. Pirmais ir ar savu fizisko redzi, ar savām acīm. Ar tām mēs redzam realitāti, kas mums ir apkārt, tās lietas, ko mēs varam sajust, redzēt un aptaustīt. Otrs veids ir redzēt ar gara acīm, ar tām mēs redzam garīgo realitāti. Tā ir bilde, ko mēs veidojam savā prātā un kas ir saskaņā ar Dieva vārdu. „Jo vairāk es pavadu laiku ar Dievu, jo es labāk zinu ko Dievs grib man dot”, – saka mācītājs.
Toms atbildēja un sacīja Viņam: “Mans Kungs un Mans Dievs!” Jēzus viņam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā. Jāņa 20:28-31
„Tas, ko mēs redzam ar savām gara acīm, ir reālāks un īstāks par to, ko mēs redzam ar savām fiziskajām acīm”, – saka mācītājs. „Lielajiem Dieva vīriem bija vīzija par nākotni. Jāzepam bija sapnis, vīzija, un viņš kļuva par senās Ēģiptes valdnieku, otro aiz paša faraona. Daudz svarīgāks ir nevis tas, ko tu redzi savā dzīvē šodien, bet gan tas, uz kurieni tu tiecies, kas notiks rīt!”
Patiess ir šis vārds: ja mēs esam līdzi miruši, tad mēs arī līdzi dzīvosim 2.Timotejam 2:11
Šaurs ir ceļš, kas ved uz dzīvību, un plats ir ceļš, kas ved pazušanā. Plato ceļu cilvēki izvēlas biežāk, jo tas šķiet vieglāks. Ceļš, kas ved uz vietu, kur Dievs gādā, ir šaurs un ērkšķains. Tas ceļš ir tas, kur tev un man visu sevi ir jāpienes Dievam. Ieskaitot mūsu finanses un visu, kas mums pieder. Ir jāatstāj sava vecā daba pie krusta, un jāsāk dzīvot jaunu dzīvi.
4. Atnes savu Īzaku!
„Īzāks” mūsu gadījumā nozīmē savas dzīves nodošanu Dievam bez atlikuma. Gluži tāpat, kā Jēzus nodeva sevi mums bez atlikuma. Uztici visu savu dzīvi Dievam, tad Dievs tevi svētīs. Pašlaik mums ir septiņu dienu gavēnis. Kāpēc mēs draudzē gavējam? Gavēnis ir viens no veidiem, kā mēs pienesam savu Īzaku. Šī suga citādi neaiziet, kā ar gavēni un lūgšanām. Kā tu izturies savā darba vietā? Vai tavs jā ir jā un nē ir nē? Kā tu izturies pret saviem kolēģiem? Vai tu savu darbu izdari kārtīgi un līdz galam, vai tu pakļausi savam līderim draudzē un arī citām autoritātēm? Jo ja mēs pastāvam ciešanās, tad mēs arī līdz ar Dievu valdīsim.
5. Esi zāļainās ganībās!
Mācītājs min piemēru no Vecās Derības par Elkanu un viņa divām sievām Annu un Penīnu. Elkana mīlēja Annu, bet viņai nebija bērnu atšķirībā no otras sievas Penīnas. Šī iemesla dēļ Penīna bieži izsmēja un pazemoja Annu. Tad Anna deva solījumu Dievam:
Un viņas dvēsele bija pilna skumju, tā lūdza nepārtraukti To Kungu un gauži raudāja. Tad viņa deva solījumu, sacīdama: “Kungs, Cebaot! Ja Tu Savas kalpones bēdas uzlūkotu un ja Tu mani atcerētos un Tu arī neaizmirstu Savu kalponi, un piešķirtu Savai kalponei dēlu, tad es to novēlētu uz visu viņa mūža laiku Tam Kungam, un skujamais nazis nenāktu pār viņa galvu.” 1. Samuēla 1:10-11
Anna atdeva Dievam to, kā viņai vēl nemaz nebija. Tas ir pareizais veids, kā kalpot Dievam. Tas ir veids, kā būt Dieva tuvumā, kā būt zāļainās ganībās, būt svētītam, būt stipram. Pirms vēl tu redzi savu svētību, novēli to Dievam. Anna izpildīja savu solījumu, atdeva savu dēlu Dievam, un viņš izauga par lielu pravieti. Un Dievs deva Annai Samuēla vietā trīs dēlus un divas meitas. Dievs nav loģisks mūsu cilvēcīgā izpratnē!
Nodod sevi Dievam uz 100% un tad esi vietā, kur Dievs gādā un rūpējas par tevi!
