Kas es esmu?

Daudzi cilvēki mūsdienās ir „sevis meklējumos”. Daudzi, gan ticīgie, gan neticīgie, meklē jēgu savai dzīvei,
piepildījumu un baidās no tā, ka mūža nogalē nāksies konstatēt, ka dzīve nodzīvota veltīgi un nekas nozīmīgs tā arī nav paveikts. Vairāk par pārējiem, protams, no bezjēdzīgi nodzīvotas dzīves baidās kristieši. Tomēr pieredze rāda, ka arī viņi bieži vien nezina precīzas atbildes uz šādiem ļoti nozīmīgiem jautājumiem. Kaut gan Bībelē ir pateikts viss! Kā mums uzzināt, kas mēs esam un ko Dievs grib no mums?

24. aprīļa dievkalpojumā draudzes „Kristus pasaulei” mācītājs Mārcis Jencītis savā svētrunā runāja tieši par šiem jautājumiem, kas ir vissvarīgākie mūsu ikviena dzīvē. „Nav iespējams tikt skaidrībā, kas tu esi un kāds ir tavs uzdevums šajā dzīvē, ja tu nemaksā cenu un nemeklē Dievu”, – viņš saka. „Meklējot Dievu, mēs atrodam paši sevi. Lai tu uzzinātu, kas tu esi un ieņemtu savu vietu, ko Dievs paredzējis tieši tev, un lai tu atrastu pats sevi, ir jāmaksā cena!”

Bet Viņš cieta klusu un neatbildēja nekā. Un atkal augstais priesteris Viņam jautāja un sacīja: “Vai Tu esi Kristus, Augsti teicamā Dēls?” Bet Jēzus sacīja: “Tas Es esmu. Un jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem.” (Marka 14:61-62)

Jēzus ir Dieva Dēls un Viņš ir absolūti bez grēka un nevainīgs. Viņš apzinājās, kas Viņš ir. Jēzus stāvēja savu pratinātāju priekšā un cieta klusu. Taču tad, kad augstais priesteris uzdeva Viņam tiešu jautājumu: „Vai Tu esi Augsti Teicamā Dēls?”, Jēzus atbildēja: „Es Tas esmu!” Mūsu Kungs samaksāja pašu dārgāko cenu par to, Kas Viņš bija! Viņš samaksāja visdārgāko cenu, lai arī mēs ikviens dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi. Bet arī mums ikvienam būs jāmaksā cena!

Svētrunas turpinājumā mācītājs pieskaras dažiem politiskajiem notikumiem pēdējās nedēļās. Jo īpaši aviokatastrofai pie Smoļenskas, kurā gāja bojā Polijas prezidents, viņa kundze un gandrīz visa augstākā valsts vadība. „Internetā parādījušās versijas, ka patiesībā lidmašīnas avārija ir Krievijas specdienestu roku darbs”, – saka Mārcis Jencītis. „Protams, šīs ziņas ir tikai versijas. Tomēr fakts, ka lidmašīna nogāzās netālu no Katiņas, ir ļoti zīmīgs” – viņš saka. II Pasaules kara laikā padomju puse tur nogalināja 22 000 poļu armijas virsnieku. Pēc kara vaina par šo noziegumu tika uzvelta vāciešiem. Tomēr ikviens polis visus pēckara gadus zināja šīs traģēdijas patiesos vaininiekus. Krievijas prezidenti Jeļcins un Putins pēc PSRS sabrukuma bija spiesti atzīt, ka padomju puse pastrādājusi šo noziegumu. Tomēr tas bija ārkārtīgi neērti un pazemojoši. Polijas prezidents ar augstākajām valsts amatpersonām lidoja tieši uz piemiņas pasākumu Katiņā. Krievijas puse neizpauž daudzas ar katastrofu saistītās detaļas. Tas vairo aizdomas par krievu puses vainu. „Ja tas ir tā”, – saka Mārcis Jencītis, – „tad poļi maksājuši cenu par to, ka uzdrīkstējās pateikt patiesību. Viņi maksāja cenu par to, ka uzdrīkstējās būt tie, kas viņi ir – brīva nācija. Ne tā, kā mūsu prezidents 1940. gadā, kurš negribēja maksāt cenu un atdeva Staļinam mūsu valsti bez neviena šāviena. Brīvība vienmēr tiek izcīnīta ar asinīm. Par to, ka es esmu tas, kas es esmu, man ir jāmaksā cena”.

„Kad es iepazīstu Dievu, tad es uzzinu Viņa gribu manai dzīvei”, – turpina mācītājs. „Tikai tad es atrodu pats sevi un varu būt tas, par ko mani Viņš ir radījis. Un Viņš ir radījis mani pēc sava tēla un līdzības. Tātad varu būt līdzīgs Jēzum! Velns bija tas, kas izkropļoja mūsu dzīves, lai mēs pazaudētu jebkādu līdzību ar mūsu Radītāju un lai mēs nodzīvotu tukšu, bezjēdzīgu dzīvi. Bet dievs mūs mīl. Viņš ir radījis mūs Savā līdzībā. Radījis kā individualitātes. Katrs mēs esam individuāli un ļoti īpaši Dievam. Tas Kungs katram no mums paredzējis īpašu aicinājumu un uzdevumu mūsu dzīvei. Dievam ir īpaša pieeja pie manis un arī man ir īpaša pieeja pie Viņa!”

Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums. (Apustuļu darbi 17:26-27)

Mācītājs min trīs punktus, kas viņš ir, un kas esam arī mēs:

1. Vispirms es esmu Dieva meklētājs.

2. Es esmu arī sevis meklētājs.

3. Visbeidzot, es esmu dvēseļu meklētājs.

„Vispirms – Dieva meklētājs”, – saka mācītājs. „Tas nozīmē, ka man ikdienas ir savs personīgais laiks sadraudzībai ar Viņu caur lūgšanu un Bībeles lasīšanu. Un tas nav iedomājams bez disciplīnas. Lai atrastu Dievu un arī sevi nevar bez disciplīnas. Disciplīna – tas ir ieplānots laiks lūgšanu kambarim, mājas grupai un dievkalpojumam. Ieplāno arī dienu, kad tu pats atvērsi savu mājas grupu!”

Dāvida psalms. Kungs, es piesaucu Tevi, steidzies pie manis, uzklausi manu balsi, kad es piesaucu Tevi! Mana lūgšana lai nāk Tavā priekšā kā kvēpināmais upuris, mana roku pacelšana kā vakara upuris! (Psalms 141:1-2)

Tālāk draudzes mācītājs Mārcis Jencītis atkal stāsta mazliet par sevi. „Mani nav jāpiespiež kalpot Dievam, jo tāda ir mana būtība”, – viņš saka. „Ja mani mājo tā Gars, kas Jēzu uzcēla no nāves, tad tā pati mīlestība ir manī. Manī ir Tēva mīlestība, un tā vēlas glābt dvēseles. Esot dažādās dzīves situācijās, man iznāk stāstīt cilvēkiem par Jēzu un par viņu dvēseļu glābšanu. Nesen vedu sievu pie zobārsta. Kamēr viņa tur bija divas stundas, iegriezos pie automehāniķa. Pazīstams puisis, man ar viņu izveidojies labs kontakts. Šajā reizē viņš man jautā: – „Kāpēc tev uz mašīnas uzlīmēta „zivtiņa”? Vai tas nozīmē, ka esi makšķernieku biedrībā? Kas tu esi? Man bija jāatzīstas, līdzīgi kā Jēzum! Esmu Dieva bērns, ticu un kalpoju Viņam, esmu mācītājs. Mums izveidojās ļoti auglīga saruna, apmēram kādas četrdesmit minūtes. beigās uzdāvināju viņam savu liecību – grāmatu „Kāpnes debesīs”. Pēc tam vēl man bija divas līdzīgas sarunas – sporta preču un datorveikalā. Es esmu dvēseļu meklētājs! Lai kur es arī nebūtu, man nāksies būt tam, kas es esmu. Man nāksies vest dvēseles pie Dieva, līdzīgi, kā apustulis Pāvils to darīja visur, kur viņam iznāca būt!”

Kamēr Pāvils Atēnās viņus gaidīja, viņa gars iedegās dusmās, redzot, ka pilsēta ir pilna elku. Viņš sarunājās sinagogās ar jūdiem un dievbijīgajiem un ik dienas tirgus laukumā ar visiem, kas gadījās. (Apustuļu darbi 17:16-17)

„Interesanti, ka Dievs ir disciplinēts”, – saka mācītājs. „Tikai tad, kad mēs to ieraugām Viņā Vārdā, mēs arī paši kļūstam disciplinēti. Disciplīna ir saistīta ar upuri. Pirms grēkā krišanas Ādams un ieva bija pilnīgs upuris Dievam, jo viņi piederēja savam Radītājam pilnībā. Viņi zināja, kas viņi ir un kas ir Dievs. Viņiem bija sadraudzība ar savu Radītāju. Taču pēc grēkā krišanas šī saikne ar Dievu pirmajiem cilvēkiem pārtrūka. Lai atjaunotu attiecības, lai atjaunotu sadraudzību ar To Kungu, cilvēki sāka pienest Viņam dāvanas jeb upurus. Nevis Dievs, bet cilvēks izvēlējās upurus, lai tuvotos Viņam. Dievs nāca cilvēkam pretī un Vecajā Derībā deva noteikumus, kā upurēt. Pie tam, labākais upuris, kuru Dievs sagaida no cilvēka – ir lūgšana!”

Kad Viņš ņēma grāmatu, tad četras dzīvās būtnes un divdesmit četri vecaji metās zemē Jēra priekšā, katrs turēdams rokā cītaras un zelta kausus, pilnus kvēpināmām zālēm, kas ir svēto lūgšanas; viņi dziedāja jaunu dziesmu, sacīdami: “Tu esi cienīgs ņemt grāmatu un atvērt tās zīmogus, jo Tu tapi nokauts un esi atpircis Dievam ar Savām asinīm cilvēkus no visām ciltīm, valodām, tautām un tautībām. (Atklāsmes 5:8-9)

Savas svētrunas nobeigumā mācītājs izsaka kādu interesantu apgalvojumu: – „Jēzus pie krusta nomira disciplinēti!” Kādam šāda doma varbūt liekas zaimojoša. „Vecās Derības laikā ebreju tautai bija konkrēti lūgšanu laiki. Tā bija dienas trešā, sestā un devītā stunda”, – viņš saka.

Un Viņš nāk trešo reizi un tiem saka: “Jūs vēl guļat un dusat! Jau diezgan; tā stunda ir nākusi! Redzi, Cilvēka Dēls top nodots grēcinieku rokās. (Marka 14:41)

Kas ir „tā stunda”! „Dievs neko nedara nejauši!”- saka draudzes mācītājs. „Jēzus ieplānoja precīzu laiku, kad Viņš atdod Savu dzīvību par mums, precīzu stundu, kad Viņu arestē, notiesā uz nāvi un piesit krustā! Ne rakstu mācītāji un farizeji, ne Poncijs Pilāts un romieši, bet Jēzus bija situācijas noteicējs un tās plānotājs. Tieši tajā laikā, kad Jeruzālemes templī tika pienesti kvēpināmie upuri, Jēzus Pats sevi pienesa Tēvam par upuri!”

Un tā bija trešā stunda, kad Viņu sita krustā… Un ap sesto stundu palika tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai. (Marka 15:25; 33)

Un ap sesto stundu palika tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai. Un ap devīto stundu Jēzus stiprā balsī brēca, saukdams: “Eloī, Eloī, lamā zabahtani?” Tas ir tulkots: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” (Marka 15:33-34)

Kornēlijs sacīja: “Priekš četrām dienām ap šo laiku, devītajā stundā, man savā namā Dievu lūdzot, piepeši kāds vīrs spožās drēbēs stāvēja manā priekšā (Apustuļu darbi 10:30)

Trešā, sestā un devītā stunda bija laiki, kad Templī tika pienesti kvēpināmie upuri. Tie bija arī noteikti lūgšanu laiki ebreju tautai. „Dievs pats savu upuri pienesa disciplinēti”, – saka mācītājs. „Ko mēs no tā varam mācīties? To, ka arī mēs nevaram sasniegt neko, ja esam nedisciplinēti. Bet es gribu izdarīt daudz! Visu, vai neko! Tu un es, mēs esam dvēseļu meklētāji. Tas Kungs saka par sevi: „Es Esmu, kas Es Esmu!” Arī mēs esam tie, kas mēs esam. Radīti sava Radītājā līdzībā. Pat, ja mums nāktos iet pagrīdē, neviens neatņems mums mūsu prieku! Nekas mūs neapturēs!”

Vakaros, rītos un dienvidū es nopūtīšos un žēlošos, un Viņš uzklausīs manu balsi. (Psalmi 55:18)

Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.” (Marka 14:38)