Ticība, kas pārceļ kalnus

6. februāra dievkalpojums draudzē „Kristus pasaulei” ir dziedināšanas dievkalpojums.
Kaut arī pasākums nebija plaši izreklamēts, vien Kristīgajā radio, Zinātņu akadēmijas zāle ir stāvgrūdām pilna. Ir sasniegts kārtējais apmeklētības rekords. Kā parasti šādās, reizēs, daudziem no klātesošajiem ir aktuāls jautājums – ko tad mēs īsti meklējam pie Dieva? Savas miesas dziedināšanu, risinājumu problēmām savā dzīvē vai To Kungu pašu?

Dievs ir mīlestība, un tomēr mīlestība nav gluži tas pats, kas Dievs. Dievs ir mūs Ārsts. Mūsu Pestītājs, Svētītājs un Atbrīvotājs. Un tomēr… Viņš ir Tas, kas Viņš ir! Viņš ir Dievs. „Es Esmu” Ar šiem pāris vārdiem ir pateikts viss.

Draudzes mācītājs Mārcis Jencītis šajā dievkalpojumā izvēlējies sludināt par ticību. „Ticība, kas pārceļ kalnus” – tāda ir viņa svētrunas tēma. Ko mēs saprotam ar vārdu „ticība”? Vai tas ir kāds īpašs dvēseles stāvoklis mūsos pašos? Varbūt zilu brīnumu gaidīšana?

„Tas, ka mēs varam ticēt Dievam, ir Viņa dāvana.” – tā mācītājs iesāk savu svētrunu. „Tas, ka mēs varam būt šeit, ir Dieva žēlastība. Man ir prieks, ka tu šodien esi pareizajā vietā!” Ko mēs gaidām ikviens no Tā kunga? Kādu ticību Viņš vēlas mūsos atrast?

Un Viņš redzēja vīģes koku ceļmalā, piegāja klāt un neatrada uz tā nekā kā tikai lapas vien un sacīja: “Uz tevis augļi nemūžam vairs lai neaug.” Un vīģes koks tūdaļ nokalta. Un mācekļi, to redzēdami, brīnījās un sacīja: “Kā vīģes koks tik ātri nokalta?” Bet Jēzus atbildēja un sacīja tiem: “Patiesi Es jums saku: ja jums ir ticība un jūs nešaubāties, tad jūs ne vien tā varēsit darīt ar vīģes koku, bet arī, kad jūs teiksit šim kalnam: celies un meties jūrā, – tad tas notiks. Un visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit.” (Mateja 21:19-22)

Daudziem cilvēkiem, lasot vai klausoties šo Rakstu vietu no Bībeles, varētu rasties loģisks jautājums: „Kāpēc gan Jēzus tik nežēlīgi izrīkojās ar šo vīģes koku? Vai tad Viņš nezināja, ka pavasarī nav vīģu ražas laiks?”

„Starp koku un cilvēku ir tāda pati atšķirība, kā starp Dievu un mušu”, – mācītājs paskaidro. „Dievam ir dārgs cilvēks. Viņa liktenis gan šeit, gan mūžībā. „Ar ko jūs Mani salīdzināsiet”? – Tas Kungs jautā. Jēzus nāca uz šīs zemes, dzīvoja kā ikviens no mums, izcieta mokpilnu nāvi un tādā veidā sagādāja mums ceļu uz debesīm. Un Dievs lieto vīģes koku, lai parādītu gan saviem divpadsmit mācekļiem, gan mums ikvienam, kā darbojas ticība!” – saka mācītājs.

Interesanti, ka vīģes koks nenokalta vienā momentā. Kad Jēzus ar mācekļiem nāca no Betānijas atpakaļ, tikai tad viņi pamanīja rezultātu. Taču brīdī, kad Jēzus izteica šos vārdus par vīģes koku, process jau sākās pie koka saknēm.

„Vīģes koks nenokalta vienā dienā, un arī kalni nepārceļas vienā dienā”, – saka Mārcis Jencītis. „Kāda ir šī ticība, kas ir spējīga pārcelt kalnus? Šī ticība ir reāla darbība, tie ir konkrēti mērķi. Lāpstu pa lāpstai es noroku kalnu. Soli pa solim es virzos uz priekšu. Soli pa solim es uzvaru savu problēmu. Pēc plāna. Tā ir ticība darbībā. Lai kādi šķēršļi būtu manā dzīvē, ticībā mēs tos pārvaram. Es nepadodos, kamēr kalns nav pārcelts, kamēr neesmu uzvarējis savu grēku, savu atkarību, savu slimību. No manis velnam un problēmām nav glābiņa!”

Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. (1. Jāņa 5:5)

Gregs Hariss veica pētījumu: 67% cilvēku savā dzīvē nosprauž mērķus. 10% no šiem 67% izstrādā plānu, jeb stratēģiju, kā šos mērķus sasniegt. Tikai 2% arī sasniedz savus mērķus. Tie ir tie, kuri tic. „Ticība ir darbība, tie ir konkrēti soļi. Soli pa solim tu noroc kalnu. Lāpstu pa lāpstai. Kalni nepārceļas vienā dienā”, – saka mācītājs. Savas svētrunas turpinājumā viņš parāda divus piemērus no Jaunās Derības. Divus cilvēkus, kuriem bija plāns, kuri spēra konkrētus soļus un kuri pārcēla problēmu kalnu savā dzīvē. Tie ir asinssērdzīgā sieva un aklais Bartimejs.

Un redzi, viena sieva, kas divpadsmit gadus bija slimojusi ar asiņošanu, pienāca no muguras un aizskāra Viņa drēbju vīli, jo tā sacīja pati pie sevis: “Kaut tik vien Viņa drēbes varētu aizskart, tad es taptu vesela.” (Mateja 9:20)

Sieva bija dzirdējusi, ka Jēzus dziedina. Tikai, lūk, problēma. Kā lai tiek Viņam klāt? Un tad viņai dzima plāns. „Es lauzīšos cauri cilvēkiem. Cilvēku tūkstošiem. Cauri kārtībnieku ķēdēm. Būšu gatava kauties ar nagiem un zobiem. Es tikšu klāt Jēzum, pat ja tas maksās manu dzīvību!” – viņa teica pie sevis. Bet viņa bija nešķīsta. Cilvēks, kuram bija ilgstoša asiņošana, pēc tā laika likumiem skaitījās nešķīsts. Viss, kam viņš pieskārās, vienalga, mēbele vai cits cilvēks, arī kļuva nešķīsts. Viņu varēja nomētāt ar akmeņiem. Tā tiešām bija drosme un uzupurēšanās. Taču šī sieva izlauzās līdz Jēzum un satvēra Viņa drēbju vīli. Viegli viņai tas nenācās. Un tad Jēzus teica viņai: „Sieva, tava ticība tev ir palīdzējusi!”

Un tie nāk uz Jēriku; un, Viņam ar Saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikas izejot, Timeja dēls Bartimejs, kāds akls nabags, sēdēja ceļmalā. Un izdzirdis, ka tas esot Jēzus no Nacaretes, viņš sāka saukt un sacīt: “Jēzu, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Un daudzi to apsauca, lai paliek klusu. Bet tas jo vairāk brēca: “Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Un Jēzus apstājies sacīja: “Ataiciniet viņu.” Un tie aicināja aklo, tam sacīdami: “Turi drošu prātu, celies, Viņš tevi aicina.” Un, savu apmetni nometis, tas cēlās un nāca pie Jēzus. Un Jēzus griezās pie tā un sacīja: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Bet aklais Viņam sacīja: “Rabuni, ka es varētu redzēt.” (Marka 10:46-51)

Aklajam Bartimejam bija līdzīga situācija. Tikai laušanās cauri cilvēku pūlim diez vai ko līdzētu. Vienīgais, kas viņam bija viņa skaļā balss. Bartimeja sēdēja ceļa malā un ubagoja. Viņš zināja, ka pa šo ceļu agrāk vai vēlāk viņam garām ies Jēzus. Tas būs notikums, kurš viņam nepaies garām nepamanīts. Tā arī notika. Un Bartimejs sāka saukt skaļā balsī: „Jēzu! Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” „Klusu! Netraucē dievkalpojumu!” – kāds centās aizbāzt viņam muti. Bet Bartimejs sauca vēl skaļāk: „Jēzu! Jēzu!” Tā nebija klusa dziesma baznīcas solā: „Neej garām, dārgais Jēzu!” Tas bija viņa sirds kliedziens. Kaut tikai Jēzus nepaietu viņam garām! Viņam vajadzēja sastapties ar Viņu vaigu vaigā. Tas bija viņa stratēģijas galvenais trumpis. Un Jēzus viņam nepagāja garām. Jēzus nekad nepaiet garām nevienam, kurš Viņu meklē ar visu sirdi un nodošanos! Viņš apstājās tieši pie aklā Bartimeja. Viņš ir Jehova Šamma – klātesošais Dievs. Bartimejs nometa savu apmetni un skrēja Jēzum pretī. Šis apmetnis bija viņa ubaga un invalīda pazīšanas zīme. Bartimejs zināja, ka vairāk viņam šis apmetnis nekad nebūs vajadzīgs. Viņa plāns piepildījās. Jēzus viņam uzdeva jautājumu, kuru viņš bija gaidījis tik daudzus gadus: „Ko tu gribi?” „Nu, protams, ka kļūstu redzīgs!” Tā bija ticība darbībā!

„Vairāk par visu tev vajag satikties ar pašu Dievu vaigu vaigā”, – saka mācītājs. „Taču tas nav iespējams bez personīga un disciplinēta laika ar Dievu katru dienu. Tas nav iespējams bez lūgšanu kambara, kur tu satiecies ar savu Kungu viens pret vienu bez nosacījumiem. Vaigu vaigā Viņu piedzīvo tie, kas ceļas katru rītu agri uz lūgšanu, arī tad, kad nāk miegs. Vaigu vaigā ar Viņu satiekas tie, kas meklē iepazīt pašu Dievu, nevis tikai Viņa svētības un dāvanas”.

„Aiz paša Dieva nav cita nekā svarīgāka, kā kambaris, tuvas un personīgas attiecības ar Viņu”, – turpina Mārcis Jencītis. „Personīgas attiecības caur Bībeles studēšanu un lūgšanu. Tikai tiem, kas ikdienas satiek viņu vaigu vaigā, Viņš prasa: „Ko tu gribi?” mūsu ticība, kas pārceļ kalnus, ir regulāras un disciplinētas attiecības ar Dievu. Un plāns, saskaņā ar kuru tu rīkojies, lai iedzīvinātu savu ticību darbos.”

„Ticības, kura pārceļ kalnus, augstākais mērķis ir iepazīt Dievu ar katru dienu vairāk”, saka mācītājs. „Mūsu augstākais mērķis ir iemīlēt Dievu jo dienas, jo vairāk. Nedzīvot atmiņās. „Toreiz, kad Jēzu, Tu pretim man nāci, tik brīnišķa laime bij’ man!” Es sarunājos ar Jēzu katru rītu savā lūgšanu kambarī. Es katru dienu iemīli Viņu arvien vairāk. Mums nevajag atgriezties pie pirmās mīlestības uz Viņu. Mums vajag tūkstoš un pirmo mīlestību uz Dievu!”

„Mēs izdarīsim nelielu testu”, – saka Mārcis Jencītis. „Un noskaidrosim, uz kurieni mēs katrs ejam. Uz debesīm vai uz elli. Iedomāsimies katrs savu vislielāko vajadzību. Veltīsim tam kādas pāris minūtes. būs tikai divas atbildes:

1. Ja tava vislielākā vajadzība ir iepazīt dzīvo Dievu, – tad tu ej uz debesīm.
2. Ja tava vislielākā vajadzība ir viss pārējais, – tu ej uz elli.

Ja tu pirmkārt nāc pie Viņa kā pie Dieva un sava Tēta, tad tu esi patiesi glābts, bet ja tu nāc pie Viņa tikai ar savu vajadzību un problēmu, tad tu esi pazudis”, – skaidri un gaiši pasaka mācītājs.

Mācītājs stāsta par kādu lauku draudzi, kurā viņš sludināja pirms kāda laika. Tur bija trīs sirsnīgas tantes, visas ar spieķīšiem. Kad dziedināšanas dievkalpojumā Mārcis aizlūdza par viņām, visas trīs saņēma dziedināšanu un varēja doties mājās bez spieķu palīdzības. Nākamajā dienā atkal bija dziedināšanas dievkalpojums tajā pašā draudzē. Klāt bija arī visas trīs tantes ar spieķīšiem, sāpēm kājās un visām citām problēmām. Kas par lietu? Kāpēc cilvēki nesaglabā savu dziedināšanu un tik ātri pazaudē to? „Es jautāju katrai no viņām – „Vai tu katru dienu lasi Bībeli un lūdz Dievu?” „Nē. Nav laika!”- viņas teica” Ja cilvēkam nav personīgas un tuvas attiecības ar Dievu ikdienas, viņš zaudē to žēlastību, ko viņš saņēmis no Dieva. Varbūt tu teiksi – „Es esmu piedzīvojis pestīšanu!” Ja tu neuzturi ikdienā dzīvas un sirsnīgas attiecības ar savu Pestītāju, tad tu savu glābšanu vari pazaudēt vienā setā!”.

Svētrunas nobeigumā mācītājs stāsta par kravas vilcienu. Ja tas stāv, to uz vietas notur pāris koka kluči. Taču, kad vilciens uzņem ātrumu, to nevar noturēt par pusotru metru bieza betona siena! „Mēs esam kā vilciens, ja mums ir ticība, kas pārceļ kalnus. Ja mums ir regulāras attiecības ar Tēvu caur lūgšanu, Bībeli un draudzes apmeklēšanu, ja mēs savu ticību īstenojam darbos. Ja mums ir plāns un stratēģija, kā īstenot savu ticību. Vai tu esi starp tiem diviem procentiem, kas sasniedz savus mērķus? Bet varbūt tu izkriti šajā testā? Tu taču negribi būt starp tiem, kas aiziet pazušanā! Sāk dzīvas un regulāras attiecības ar savu Dievu!”