30. janvāra pēcpusdienā draudzei „Kristus Pasaulei” ritēja jau 30. gavēņa diena un draudze pulcējās 
Zinātņu akadēmijā uz sestdienas dievkalpojumu, kurā sludināja draudzes mācītājs Mārcis Jencītis.
Svētrunas tēma saukšoties „Īstas lietas”, kaut gan mācītājs atzīst, ka nebijis viegli izšķirties starp šo nosaukumu un nosaukumu „Bankrots”. Tomēr šobrīd paliekam pie nosaukuma „Īstas lietas”.
„Dievs ir īsts Dievs! Mans Dievs ir reāls Dievs!” saka mācītājs. Un turpina: „Tad KĀPĒC tik daudzi nevar Viņu piedzīvot?” Jo tikai tad, kad mēs dodam īstas lietas, tikai tad atnāk īstas svētības. Lūk, arī atbilde!
„Kad atnāk bankrots manās (Tavās) attiecībās ar Dievu, kad es esmu pilnīgi bankrotējis Dieva priekšā, TAD Dievs Sevi visu atklāj man!” apstiprina Mārcis Jencītis. Un turpina tālāko:
Jo Jēzum – Viņam bija īsta kalpošana (sagatavot mācekļus, dziedināt utt.). Jēzus bija Sev bankrotējis!
TAD, kad Tu nodod sevi visu Dievam, Viņš atklājas. Mēs dziedam (nupat slavēšanā visi kopīgi dziedājām) „Dievs, dod mums vairāk vēl!…” Viņš, protams, dos, bet – tikai pie iepriekš minētajiem nosacījumiem.
Latviešu kino klasikas darbā, mākslas filmā „Ezera sonāte” ir spilgtas epizodes par tēmu „bankrots”, kad mazais puika vārdā Māris jautāja dakterim Rūdim (aktieris Gunārs Cilinskis): „Kas ir bankrots?” un Rūdis atbildēja, ka bankrots ir tad, kad „nekā nav”! Vēlāk filmā bija epizode, kad mazā Māra mammas (aktrise Astrīda Kairiša) vīra māsa Vija (aktrise Lilita Ozoliņa) izspēlēja dramatisku scēnu ar trauku plēšanu utt. Virtuvē pašā notikumu karstumā ienāca mazais Māris, ar tipiskām padomju laika sandelītēm kājās, paspēra uz vienu un uz otru pusi uz grīdas esošās trauku lauskas, dziļdomīgi paskatījās uz pārējiem un jautāja: „…vai tagad ir bankrots?” (jo tagad taču nekā vairs nav).
Un ši mūsu attieksme – nobankrotēt pašiem sev – NEKAD NEAPSTĀSIES!
„Un Jēzus, to dzirdēdams, aizbrauca laivā no turienes uz kādu attālu tukšu vietu, un ļaudis, to izdzirduši, gāja kājām no pilsētām Viņam pakaļ.” (Mateja 14:13)
Šī rakstu vieta liecina par Jēzus popularitāti un slavu – Jēzus tā vienkārši nevarēja noslēpties no ļaudīm. Tas bija galvenokārt tāpēc, ka Pats Dievs mājoja Viņā. Jo mēs, mūsu draudze, sludinām evaņģēliju, kur pašā augšā ir Visaugstākais! Dievs! Jēzum vispār visur apkārt bija cilvēki, vienmēr. Viņš, Jēzus, evaņģelizēja cilvēku pie krusta – pašā pēdējā momentā, pie Sava paša pēdējā elpas vilcienā…
Mācītājs atklāj, ka viņš savā namā un savā dzīvē dod priekšroku īstām lietām, dzīvām, dabīgām. Pat tādas lietas kā dabīgu materiālu apģērbs un apavi no īstas ādas, gultas piederumi no īstas vilnas un īstām dūnām, ir daudz, daudz labākas! Īsto dārgmetālu rotaslietas, nevis plastmasas, arī sadzīves un elektrotehnika, daudzas vērtslietas – ir oriģināli un ir viltojumi. Protams, starpība cenā ir milzīga, bet kuras no tām ir īstas lietas – tās lētākās vai tās dārgākās? Kā rezultāts: jo mēs mazāki kļūstam, jo Dievs mūs vairāk lieto! Un Dievs IR mums paredzējis īstas lietas. Atceries: ar kādu mēru Tu mēro, ar tādu Tev atmēro!
Ja Tu gribi īstu Dievu, tad Tev būs jāmaksā pilna cena! Un es lūdzu, – saka mācītājs – lai Dievs Tevi izpurina no visiem Taviem grēkiem! Lai Tu apzinies, ka tad, kad Tu pa īstam vedīsi cilvēkus pie Kristus, tas ir bankrots!
Īstais, Dzīvais Dievs ir augstāks par debesīm! Un Dievam vajag ĪSTUS cilvēkus! Un – tas vari būt Tu! Jo Dievs darbojas uz pasauli caur konkrētiem cilvēkiem.
1.Ķēniņu grāmatā 17:8 – 16 ir stāstīts par atraitni Sareptā, pie kuras Dievs Eliju sūtīja un kurai bija dots rūpēties par uzturu Elijam. Viņai pašai nebija necik maizes, tikai plācenis, viena sauja smalko kviešu miltu un mazliet eļļas apaļajā krūzē, ko viņa gatavojās sev un savam dēlam pagatavot, baudīt un tad mirt. Bet Elija viņai sacīja: „Nebīsties!” Viņš lika viņam vispirms iztaisīt mazu plāceni, bet sev un dēlam – vēlāk. Elija atsaucās uz Dieva Vārdu:
„jo tā ir sacījis Tas Kungs, Israēla Dievs: milti tīnē neizsīks un eļļas apaļā krūzē nepietrūks līdz tai dienai, kurā Tas Kungs atkal dos lietu virs zemes.”
Pēc tam, kad viņa paklausīja, kā rezultāts bija, ka „milti tīnē neizsīka un eļļas apaļā krūzē nepietrūka, pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš caur Eliju bija runājis”.
Tas bija reāls Dieva brīnums!
Kad mēs piedzīvojam Dieva brīnumus, ļaujam Viņa ienākt mūsu dzīvēs ar tiem, tas ir brīdis, kad mēs ieejam Super-pārdabiskajā! Tādā stāvoklī! Mēs neesam dabiski un parasti cilvēki, un kristieši!
Ābrahāms atdeva Dievam savu vienīgo – savu dēlu! Viņš PATIEŠĀM BIJA GATAVS upurēt Dievam savu dēlu!
„Un Ābrahāms nosauca šīs vietas vārdu: Jahve-jire. Tā vēl šodien mēdz teikt: uz kalna Dievs izredz.” (1.Mozus 22:14)
„Un (eņģelis) sacīja: “Es esmu zvērējis, saka Tas Kungs, ka tāpēc, ka tu to esi darījis un neesi taupījis savu vienīgo dēlu, Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā.” (1.Mozus 22:16-17)
Tu saņem no Dieva visu tad, kad pats esi atdevis visu!
Jautājumi: vai Tu melosi, ja Tu esi kristietis? Slēpsi patiesību? Kā tuvinieki melo policijai, slēpjot savas atvases – noziedzniekus un sakot, ka to nav mājās…?
Šajā brīdī mācītājs saka, ka tomēr labāk sprediķa tēma būtu bijusi „Bankrots”! (Tiek nolemts mainīt tēmu). Tātad, pievēršamies tēmai „Bankrots!”
Jēzus kādās dzīrēs pārvērta ūdeni vīnā! No traukiem, kuros bija sapildīts ūdens, sāka plūst vīns! Tas ir īsts brīnums!
Jēzus atdeva savu dārgāko – dzīvību! Jā, Viņš pēc 3. dienām paņēma to atpakaļ un tā rezultātā paņēma sev līdzi arī miljoniem cilvēku savā ticībā!
Jēdziens „Visvarenais Dievs” pieder tikai ĪSTIEM kristiešiem!
Arī cilvēki dara brīnumus – ieiet astrālā utt., bet, kad Tu bankrotē Dieva priekšā, DIEVS dara REĀLUS brīnumus Tavā dzīvē!
1920. gadā Džons Leiks, ASV apustulis, izgāja no savas miesas, aizlaidās pāri okeānam – tas viss notika lūgšanas laikā – un kādā trakomājā dziedināja kādu meiteni.
Ziniet, uz svēta cilvēka rokām mikrobi nomirst. Un mums ir jāapliecina pašiem sev: „Uz manām rokām mikrobi nomirst!”
Džona Leika darbi bija vareni: viņš sagatavoja 1250 sludinātājus, atvēra 625 draudzes, 100 tūkstošus cilvēku atgrieza pie Dieva utt.!
Mateja evaņģēlijā 14:17 Jēzus apustuļi Viņam saka: „Mums šeit nav nekā vairāk kā piecas maizes un divas zivis.” Bet Jēzus ar šo daudzumu pabaroja 5 tūkstošus cilvēku! Atcerieties shēmu: Es dodu Viņam, pēc tam Viņš dod man un tālāk es dodu cilvēkiem! Āmen!
No Mateja evaņģēlija mēs secinām arī, ka mums Dievs dos daudz laba!
Mateja evaņģēlijā 13:31-32 Jēzus Debesu valstību salīdzina ar sinepju graudiņu:
„Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: “Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā tīrumā. Šī ir gan mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku, tā ka putni apakš debess nāk un taisa ligzdas viņa zaros.” (Mat.13:31-32)
Debesu valstība IR AUGOŠA!
Mācekļi gan redzēja Jēzus godību – Viņa spožo seju, baltās drēbes…, bet mācekļi vēl paši nestaigāja Jēzus godībā (jo paši vēl nebija izauguši, vēl gulēja). Bet vēlāk, jau pēc Jēzus nāves, Jēzus apustuļi nesa savus augļus. Pēteris Vasarsvētku dienā pirmo reizi kārtīgi sludināja un tajā pašā dienā atgrieza 3 tūkstošus cilvēku! Redziet, TAD, KAD mācekļi bankrotēja, TAD atnāca Dieva godība! Cena ir pēc mūsu paklausības līmeņa!
Kāds Džordžs Millers (Anglija, Bristole) nolēma paklausīt Dieva balsij un atvērt patversmi bērniem. Viņš uzrakstīja savus mērķus uz papīra, izceldams 3 īpašus punktus, kuriem sekot. Nebija viegli ar šiem punktiem, bet Dievs par viņiem visiem rūpējās! Patversme atvērta, brokastīs bērniem priekšā ir tukši šķīvji… Dž. Millers lūdz pateicības lūgšanu Dievam par brokastīm un – notiek brīnums! Pie durvīm zvanīja cits pēc cita te maiznieks, kuram nebija miera visu nakti par patversmi un viņš sacepis visiem bērniem maizi, te piensaimnieks, kuram pie patversmes saplīsusi mašīna un pienu viņš nevar laicīgi nogādāt, kur nepieciešams un, lai tas nesaskābtu, visu pienu nākas atdot patversmei…
Mums ir jātic, ka tādas lietas notiek, JO tās PATIEŠAM notiek! CIK liels ir Tavs Dievs un CIK no tā, kas Tev ir, Tu Viņam atdosi?
Nams, ko es celšu, būs liels, jo mūsu Dievs ir lielāks un varenāks par visiem citiem dieviem! – mācītājs Mārcis Jencītis saka svētrunas noslēgumā.
