Cilvēki, kuri aizraujas ar ezotēriku, astroloģiju un okultismu,dažreiz saka, ka viņi tādā veidā meklē Dievu. Droši vien daudzi no šiem ļaudīm arī tic, ka tuvojas labajam, nevis ļaunajam, un tomēr patiesība par okultismu ir pilnīgi cita. Tas, kas sākumā liekas ļoti garīgs, aizraujošs un pat iedvesmojošs, pēc salīdzinoši neilga laika izposta šo cilvēku dvēseli, attiecības un visu dzīvi. Sekas bieži vien ir personības degradācija, garīgas problēmas un pat pašnāvības.

Raivo, meklēdams patiesību un garīgumu, ir izgājis cauri gandrīz visiem šiem etapiem un tagad ar pilnu pārliecību saka, ka astroloģija un okultisms nav no Dieva. Dievu viņš iepazina Jēzus Kristus personā draudzē “Kristus Pasaulei”, kur viņu uzaicināja internetā iegūta paziņa. Tagad viņš apgalvo, ka viņa dzīve ir izmainījusies un kļuvis brīvs arī no okultisma radītajām problēmām.

Par saviem meklējumiem un ceļu pie Dieva Raivo stāsta: “Bērnībā mamma man atklāja dažas detaļas par manas dzīves pirmajiem brīžiem un tas atstāja ļoti dziļu iespaidu uz manu turpmāko dzīvi. Kad es piedzimu, neelpoju un biju bez dzīvības pazīmēm, taču mamma izmisumā sāka lūgt un saukt uz Dievu. Tikai pateicoties Viņam, es izdzīvoju, un tagad varu pastāstīt savu dzīves stāstu. Ārsti neesot devuši nekādas cerības, tomēr notika brīnums. Manī parādījās dzīvības pazīmes un mediķi notikušo nespēja izskaidrot. Kopš tā brīža, kad es uzzināju, ka Dievs uzklausījis mātes lūgšanu un dāvājis man dzīvību, arī es sāku ticēt, ka Viņš ir, ja jau notiek tādi brīnumi. Es vēlējos zināt, kas ir Tas, kurš mani ir radījis, darījis, ka es vispār piedzimstu un vada manu dzīvi. Jau agri sāku meklēt atbildes dažādās grāmatās, internetā un diskusiju vietnēs. Taču personīgi es Dievu nepazinu un mani meklējumi bija nepareizajā virzienā. Sāku aizrauties ar okultām “zinātnēm”, astroloģiju, numeroloģiju, zīlēšanu ar Taro kārtīm un svārstu. Nodarbojos ar to diezgan nopietni, beidzu pat kursus. Sākumā tas viss likās nevainīgi, tomēr vēlāk tas atstāja graujošu iespaidu. Lūgšanas, kuras, kā es domāju, raidīju augstākiem garīgiem spēkiem, nepiepildījās un nedarbojās. Turklāt viss, ko lasīju, bija juceklīgs, bez vienota pamata. Visa šī informācija par okulto pasauli un lietām ar laiku sakrājās manā galvā, līdz es jutu, ka lēnām jūku prātā. Tā uzmācīgi pārņēma mani un burtiski lauzās manās domās, līdz es tās vairs nespēju kontrolēt. Naktīs es nevarēju aizmigt, jo nepārtraukti bija jādomā par to, ko kārtējo reizi biju salasījies okultās grāmatās. Tas radīja izmaiņas arī manā personībā. Pasliktinājās attiecības ar cilvēkiem, daudz strīdējos ar saviem tuviniekiem, jo biju kļuvis nervozs un agresīvs. Mocījos ar trauksmes sajūtu un apātiju. Stāvokli vēl vairāk pasliktināja vientulības sajūta, atstumtība un mazvērtība. Lai kaut kā kompensētu to visu, ieslīgu pornogrāfijā. Pievienojās depresija. Pamazām es sāku ienīst pats sevi un plānot pašnāvību.

Kādā brīdī es sapratu, ka vairs to nespēju izturēt. Savā istabā es nokritu uz ceļiem un histēriski kliedzu uz Dievu. Vairākas dienas raudādams izkratīju Dievam savu sirdi, pats lāgā vēl nepazīdams Viņu un nezinādams, ko un kā lūgt. Vientulības mākts, sāku meklēt internetā draugus, taču no divsimt uzaicinājumiem atsaucās tikai viens cilvēks, kurš teica, ka ticot Dievam un apmeklējot draudzi “Kristus Pasaulei”. Šī meitene mani uzaicināja uz mājas grupiņu, kura, izrādījās, atrodas piecu minūšu gājiena attālumā no mana darba.

Šie cilvēki bija tik draudzīgi! Kaut arī man mugurā bija krekls ar velna attēlu, viņi sāka stāstīt man par Dievu. “Vai tu gribi pieņemt Jēzu Kristu par savu Glābēju?”, meitene, kura mani uzaicināja, man vaicāja. Kaut arī pavisam nesen biju izmisumā saucis uz Dievu, tobrīd pasmējos, jo domāju, ka es taču tik daudz zinu par garīgo pasauli un šīm lietām. Taču viņa man turpināja uzdot jautājumus. “Vai tu gribi, lai tavā dzīvē kaut kas mainās?” Uz brīdi es aizdomājos un sapratu, ka nevēlos vairs turpināt to dzīvi, ko līdz šim. Tajā pašā vakarā es, pārējo grupiņas dalībnieku iedrošināts, lūdzu: “Jēzu! Piedod manus grēkus! Ienāc manā dzīvē un esi mans Kungs!”

Pēc šīs lūgšanas sajutu lielu prieku un atvieglojumu. Likās, kā akmens novēlies no manas sirds. Kad apmeklēju pirmo draudzes dievkalpojumu un dzirdēju mācītāja svētrunu, es apstulbu. Likās, ka viņš runā tieši par mani, lai gan neviens nebija stāstījis par manu dzīvi. Tas bija kaut kas pārdabisks. Man tas bija kā izslāpušajam ūdens tuksnesī. Kopš tā laika regulāri apmeklēju mājas grupiņas sapulces un dievkalpojumus. Ik dienu lasu Bībeli un garīga rakstura grāmatas, cenšos palīdzēt draudzē, kur vien tas iespējams.

Ja kādreiz pagātnē manas lūgšanas nepiepildījās, jo es lūdzu, īsti neapzinoties kam, tad tagad es regulāri saņemu atbildes no Dieva un mana dzīve mainās. Rezultāts ir pozitīvs un paliekošs. Man vairs nav ne mazākās domas par pašnāvību, nemoka vientulības un atstumtības sajūta, man ir ļoti daudz draugu. Tagad esmu daudz pārliecinātāks par sevi, kā agrāk. Pateicoties Dievam un cilvēkiem no draudzes, mana dzīve pozitīvi izmainās. Manī rodas pārliecība, ka esmu nepieciešams cilvēkiem, draudzei un jo īpaši tiem, kuri vēl nepazīst Jēzu!

Es ticu, ka Dievs mani lieto, lai palīdzētu citiem nepieļaut tās kļūdas, kuras savulaik pieļāvu es, aizraujoties ar okultismu, un parādītu Jēzu, īsto ceļu, pa kuru iet. Kalpojot citiem cilvēkiem, tiku vaļā arī no pornogrāfijas, jo, kad diena ir piepildīta ar jēdzīgām aktivitātēm, nepaliek laika muļķībām! Manas attiecības ar cilvēkiem ir uzlabojušās un ir stipri mazāk strīdu ar tuviniekiem. Esmu brīva un neatkarīga personība. Mans prāts ir skaidrāks, kā jebkad.

Tiem, kuri interesējas par garīgām lietām un meklē Dievu, bet dara to nepareizā virzienā, okultismā vai austrumu reliģijās, es gribu ieteikt uzklausīt arī citu – kristiešu viedokli! Pamēģini Kristu! Atnāc uz tādu draudzi, kā mūsējā, pavadi te kādu laiku un tu redzēsi, kā tava dzīve izmainīsies! Tu iegūsi atbildes uz jautājumiem, kuri tevi nodarbinājuši gadiem un kur tu neradi atbildes nevienā citā mācībā vai filozofijā.

Meklē Dievu pareizā virzienā!”  – aicina Raivo.

Raivo Mahņova liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums