Ja pavērojam vecāku un viņu bērnu dzīves, bieži vien varam tajās pamanīt līdzīgas iezīmes. Vecākiem alkoholiķiem arī bērni var kļūt par dzērājiem un cīnīties ar tām pašām neveiksmēm. Arī Aleksandras dzīvi raksturoja izjukušas attiecības ar vīriešiem un regulāras iedzeršanas. Taču, iepazīstot Dievu personīgi un sākot apmeklēt draudzi, Aleksandras dzīve pamazām sakārtojās. Tagad viņa ir laimīgi precējusies un zina, ka viņas priekšā ir droša nākotne.

“Man nebija laimīga bērnība, jo tētis mūsu ģimeni bija atstājis un mamma regulāri lietoja alkoholu. Atrodoties šādā vidē, arī es jau desmit gadu vecumā pirmo reizi pamēģināju un noreibu no alkohola. Domāju, ka tas bija pirmais solis uz regulārām iedzeršanām līdzīgi kā manai mammai. Viņa centās izveidot jaunas attiecības, taču iepazinās tikai ar tādiem pašiem cilvēkiem atkarībās, kā viņa. Nelabvēlīgās vides dēļ mūs ar māsu izņēma no ģimenes un mēs nonācām bērnunamā. Gādību par mani uzņēmās audžuvecāki, kas bija kristieši. Tā es uzzināju par Dievu, Bībeli un sāku apmeklēt draudzi. Diemžēl šeit nemācīja, ka katram ir jāveido savas attiecības ar Dievu, ik dienu lūdzot un lasot Bībeli, tāpēc to darīju tikai draudzē un tad, kad bija kāda liela problēma. Līdz ar to no mammas iegūtais nepareizas dzīves modelis īpaši nemainījās, taču Dievam es ticēju. Skolā man nepadevās mācības, tāpēc audžuvecāki piedāvāja iet strādāt. Uzsāku viesmīles darbu, kur regulāri bija jāstrādā kāzās un citos pasākumos, kuros notika alkohola lietošana. Esot šādā vidē, arī man pašai radās vēlme iedzert un ballēties. Ar kolēģiem sākām pavadīt arvien vairāk laika kopā dažādos “tusiņos”, kur sāku lietot alkoholu un smēķēt. Protams, mani audžuvecāki pret to iebilda un centās mani pārliecināt tā nedarīt, taču es neņēmu vērā viņu ieteikumus un turpināju. Tad viņi man piedāvāja doties dzīvot atsevišķi, noīrējot sev istabu. Tā arī darīju un katru brīvu brīdi sāku pavadīt tusējot un lietojot alkoholu, kas kļuva par manu ieradumu un vajadzību – šķita, kā tā izbaudu dzīvi.

Pēc laika iepazinos ar savu topošo vīru un mēs apprecējāmies. Viņš bija kārtīgs un strādīgs cilvēks, kam nebija īpaši daudz draugu un ieraduma lietot alkoholu, taču man pietrūka vieglās dzīves “tusiņos”. Dzīvojām lauku mājā un mums piedzima divi bērni. Centos būt kārtīga sieva, kas rūpējas par ģimeni, taču iekšēji domāju par to, kā man pietrūkst draugu, jautrības un izklaides. Vīrs vēlējās uzņemties ģimenes galvas lomu, taču es negribēju to pieņemt un ieklausīties viņa domās. Iekšēji visu laiku sapņoju par ideālo vīrieti, kas izpildītu visas manas prasības. Pēc aptuveni sešiem šādi nodzīvotiem gadiem iepazinos ar kādu puisi, kas šķietami bija tas, par ko biju sapņojusi. Šīs aizraušanās dēļ izjuka mana laulība. Biju kā apmāta ar šo puisi, tāpēc, lai arī mēģināju saglābt attiecības ar vīru, nekas neizdevās, jo vienmēr atkal uzmeklēju šo cilvēku. Kad attapos, bija jau par vēlu – manam vīram bija uzradusies draudzene. Bērni palika pie mana nu jau bijušā vīra, kamēr pati atkal nodevos uzdzīvei, alkohola lietošanai un smēķēšanai. Jutos ļoti vainīga par izdarīto, pārtraucu apmeklēt draudzi un centos rast mierinājumu jaunajās attiecībās. Protams, tās ilgi neturpinājās un pēc laika es biju kopā jau ar citu vīrieti. Vienmēr meklēju savu ideālo iedomu tēlu un vieglāku ikdienu. Mana dzīve bija kļuvusi tāda pati kā manai mammai – izjukusi laulība, bērni, par kuriem rūpējas kāds cits un regulāras iedzeršanas. Jutos ļoti nelaimīga, iztukšota un nemīlēta. Reiz pat mēģināju taisīt pašnāvību, sadzeroties zāles, taču izdzīvoju. Zināju, ka nedzīvoju pareizi, taču biju ar vāju raksturu un nespēju neko saviem spēkiem izmainīt. Man visu laiku vajadzēja blakus kādu vīrieti, lai justos drošāka un saņemtu to mīlestību, kas man bija pietrūkusi bērnībā, taču, protams, viņi to nespēja sniegt.

Pēc laika uzzināju, ka esmu stāvoklī no kāda vīrieša, ar kuru jau biju izbeigusi attiecības. Ilgi šaubījos, vai šādā situācijā vēlos bērnu paturēt, taču, par laimi, izlēmu, ka laidīšu viņu pasaulē. Ik pa laikam lūdzu Dievu, lai Viņš palīdz izturēt manu izjukušo dzīvi, par kuru pati jutos ļoti vainīga. Tad kāda paziņa man internetā uzrakstīja par Dievu, draudzi “Kristus Pasaulei” un piedāvāja apmeklēt mājas grupiņu. Nolēmu, ka aiziešu un uzaicināju līdzi arī savu jauno draugu, ar kuru jau bijām sākuši dzīvot kopā. Mājas grupiņā man iepatikās jaukie cilvēki un mīlestība, ko tur jutu. Devāmies arī uz draudzes dievkalpojumu, kur mani ļoti uzrunāja mācītāja sludinātais. Sapratu, ka man jāsāk beidzot uzņemties pilna atbildība par savu dzīvi un rīcību. Arī manam draugam patika draudzē, tāpēc sākām to kopā apmeklēt. Esmu ļoti pateicīga Dievam par to, ka draugs pieņēma bērnu kā savu. Esot draudzē, daudz iemācījāmies par laulību un Dieva principiem attiecību veidošanā. Nolēmām, ka vēlamies slēgt laulību Dieva priekšā un pagājušā gada rudenī apprecējāmies. Dievs caur mācītāja svētrunām un Bībeles lasīšanu ir izmainījis manu domāšanu. Pati regulāri pavadu laiku ar Dievu lūgšanā, jo esmu sapratusi, cik svarīgas ir personīgas attiecības ar Viņu. Es vairs nealkstu pēc ideālā vīrieša, bet gan saprotu, ka man ir pašai jāmainās, jāļauj vīram vadīt ģimeni un jāstrādā pie mūsu laulības.

Esmu atteikusies arī no alkohola lietošanas un smēķēšanas – vairs nejūtu vajadzību pēc tā, jo zinu, ka Dievs mūs ir radījis brīvus no atkarībām. Devos arī uz draudzes semināru inkaunteru, kur tika aizlūgts par brīvību no vecāku mantotajiem grēkiem. Tagad ticu, ka manā priekšā ir droša nākotne, jo mani sargā Dievs. Ilgu laiku biju mocījusies sirdsapziņas pārmetumos par izjukušo laulību manas vainas dēļ. Inkaunterā sapratu, ka Jēzus Kristus ir nomiris un augšāmcēlies par pilnīgi visiem maniem grēkiem un tādēļ spēju sev piedot. Jutos tā, it ka no pleciem būtu noņemts milzu smagums. Piedzīvoju lielu Dieva mīlestību, kas man visu mūžu tik ļoti bija trūkusi. Pat apkārtējie cilvēki saka, ka esmu ļoti mainījusies un izskatos priecīga. Tukšums, nomāktība un domas par pašnāvību ir pazudušas. Jūtos ļoti mīlēta gan no Dieva, gan sava vīra puses. Dievs man sniedz lielu drošības sajūtu, ko nevar dot neviens cilvēks. Esmu arī uzsākusi mācības vidusskolā neklātienē; lai arī tas ir ļoti grūti pēc tik ilga laika, taču ticu, ka ar Dievu man nav nekā neiespējama. Esmu patiešām laimīga un pateicīga Dievam, kurš atveda mani atpakaļ pie Sevis un izmainīja manu dzīvi. Novēlu ikvienam, lai arī cik neizdevusies vai nepareiza ir bijusi jūsu dzīve līdz šim, nāciet pie Dieva, un Viņš piedos jūsu grēkus un izmainīs dzīvi. Viņam viss ir iespējams!” tā ar prieku saka Aleksandra.

Aleksandras Bankevicas liecību pierakstīja Laura Gruševa