Četrdesmit gadi – tas ir laiks Agra dzīvē, ko ir paņēmusi un diezgan nežēlīgi iedragājusi alkohola atkarība.
Gadiem ejot, vairs neticējās, ka kaut kas var mainīties, taču, satiekoties ar Dievu, Agris saprata, ka viss var būt pavisam savādāk.

 „Piedzimu lielā ģimenē, taču uzaugu praktiski bez tēva. Kad man bija divpadsmit gadi, viņš nomira, līdz ar to turpmāk mana mamma rūpējās par četriem bērniem. Tēva nāve ietekmēja visu manu turpmāko dzīvi, jo mammai vienai vajadzēja strādāt un uzturēt ģimeni, līdz ar to viņai pietrūka laika bērniem. Tā kā brīvajā laikā netiku pieskatīts, pusaudžu gadi pagāja tādā kā pašplūsmā – ārpus skolas pavadīju laiku ar draugiem, kas lietoja alkoholu. Piecpadsmit gadu vecumā sāku pastāvīgi lietot alkoholiskos dzērienus, kas kļuva par manu ikdienu. Tas, protams, atstāja iespaidu uz mācībām skolā, kur negāja spīdoši. Mācības mani neinteresēja, nebija arī nekādu mērķu un vīzijas dzīvei. Tā turpinājās visi skolas gadi. Kad aizbraucu mācīties uz tehnikumu, sākās vēl lielāka uzdzīve, kuras dēļ mācības tā arī nepabeidzu. Armijas laiku arī atceros kā vienu vienīgu dzeršanu. To, ka man bija atkarība, sapratu jau sen, taču pārtraukt pats to nespēju un bez alkohola lietošanas izturēju tikai pāris dienas.

Alkohols ir paņēmis 40 gadus no manas dzīves. Kāpēc paņēmis? Tādēļ, ka šīs atkarības dēļ esmu izniekojis lielu daļu sava mūža, pavadot bezmērķīgu ikdienu kopā ar „pudeles brāļiem”. Mana dzīve bija nožēlojama, sapratu, ka dzīvē neko nespēju sasniegt. Tiklīdz uzradās kāda problēma, to atrisināju vienā veidā – ar grādīgo dzērienu palīdzību. Strādāju mežniecībā un arī darba laikā dzēru. Principā, nonācu līdz tam, ka dzēru dzeršanas pēc – vienalga, kur un ar ko, vienalga, kur pamodos. Visu naudu notriecu un par ģimeni nerūpējos, tādēļ no manis aizgāja gan sieva, gan bērni. Iekšēji jutu, ka tas kādreiz notiks. Bez izjukušās ģimenes, bija cietusi arī mana veselība. Dzērumā biju apsaldējis rokas, kā rezultātā tika amputēts pirksts. Bojājuma dēļ tika izņemta arī viena niere. To, ka mana dzīve iet uz leju, redzēju katru dienu, taču izmainīt neko nespēju, atkarība bija pārāk spēcīga. Esmu bijis uz rehabilitācijām Straupē un Jelgavā, taču, jau esot tur, zināju, ka nekas nemainīsies. Pāris dienas izturēju bez alkohola, bet tad atkal „norāvos no ķēdes”.

Nezinu, cik ilgi tas būtu turpinājies, ja kāds draugs mani neuzaicinātu uz draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumu. Nekad neesmu īpaši ticējis Dievam – lielākoties gan padomju laiku audzināšanas dēļ. Dievs toreiz neeksistēja, lai gan savā dzīvē biju pamanījis vairākus gadījumus, kad bīstamās situācijās „izsprūku cauri”, jutu, ka Dievs mani sargā. Tomēr to vairāk uzskatīju par likteni. Sevišķa interese sākumā par Dievu nebija, taču kādā dievkalpojumā mani uzrunāja svētruna par mērķiem. Toreiz tika sludināts par to, ka ikviens cilvēks spēj izvirzīt mērķus un Dieva spēkā tos sasniegt. Es agrāk nekad nebiju aizdomājies un man neviens nebija teicis, ka es kaut ko varu un ka man vajadzētu uzstādīt mērķus un vīziju savai dzīvei. Sāku apmeklēt regulāri dievkalpojumus un vēlāk arī mājas grupiņu. Tur man iepatikās cilvēki, kuri šķita patiesi un manī ieinteresēti. Vēlāk pieņēmu arī Jēzu Kristu par savu Glābēju un sāku lasīt Bībeli, ko agrāk nekad nebiju darījis. Pēc tam pamazām manā dzīvē sākās izmaiņas. Pirmkārt, es sāku iepazīt Dievu un Viņa gribu, es uzzināju, ka Viņš var atbrīvot no atkarībām. Lai gan man agrāk nekad nebija izdevies noturēties ilgāk par pāris dienām bez alkohola, tad tagad es pieņēmu lēmumu, ka vairs nelietošu un ka Dieva spēkā to spēšu izdarīt. Pavadot laiku lūgšanās, ieguvu spēku uzveikt alkohola atkarību. Un pēc šī lēmuma nekad neesmu vairs dzēris. Tas ir Dieva brīnums! Es sapratu, ka bez Dieva to nekad nebūtu spējis izdarīt. Izveidojot personīgas attiecības ar Dievu, mainījās mana domāšana. Sapratu, ka esmu izniekojis ļoti daudz laika, bezjēdzībā pavadot savas dienas un dzerot. Sākumā bija ļoti grūti sev to piedot, bet Dieva spēkā arī to izdarīju. Sapratu, ka īstenībā nepazīstu pats sevi. Iepriekš neapzinājos savu potenciālu un to, ko es varu, jo man nebija ne jausmas, ko iesākt ar savu dzīvi. Šobrīd regulāri apmeklēju draudzi, man ir attiecības ar Dievu un vēlme palīdzēt arī citiem cilvēkiem. Agrāk viss, ko teicu, bija tukši solījumi, apņemšanās, kuras nekad nepiepildīju. Šodien viss, ko vēlos un saku – tiek izdarīts. Arī mani radi sāk tuvoties Dievam, kas agrāk likās nereāli, jo neviens nebija ticīgs un nespēja iedomāties, ka es kādreiz varētu mainīties.

Ikvienam cilvēkam ir vajadzīga garīgā atmoda, tikai tas var palīdzēt kaut ko dzīvē izmainīt.  Ja es, cilvēks, kurš likās pilnīgi bezcerīgs, spēju to pieņemt, tad ikviens to var! Ir jāmaina domāšana, ko var izdarīt tikai, esot ar Dievu!”

Agra Strukas liecību pierakstīja Kristīne Krapāne