Mīloša ģimene ir vissvarīgākais nosacījums, lai bērns izaugtu par laimīgu un pilnvērtīgu personību, taču bieži vien viss izvēršas citādi. „Kad trīs gadu vecumā mani vecāki izšķīrās,  mana dzīve tika pilnībā salauzta,”tā par sevi saka Lolita. Jaunās meitenes sirdī parādījās liela atstumtības sajūta un nepiedošana, kas ar laiku pārvērtās noslēgtībā un naidā pret sevi un apkārtējiem. Meklējot veidus, kā tikt galā ar pārdzīvojumiem, Lolita iegrima dažādās atkarībās un bezjēdzīgā dzīvē, kuru vairākas reizes centās beigt pašnāvībā, tomēr Dievam bija cits plāns – visgrūtākajā Lolitas dzīves posmā meitene nonāca draudzē „Kristus Pasaulei” un, iepazīstot Dievu, piedzīvoja brīnišķīgas pārmaiņas.

Lolita dalās savā dzīvesstāstā: „Cik atceros, līdz trīs gadu vecumam es biju smaidīgs un draudzīgs bērniņš. Diemžēl dažādu apstākļu dēļ mūsu ģimene izjuka – mammai atņēma aprūpes tiesības, mani un māsu izšķīra, un es paliku dzīvot ar tēti. Viņš ļoti daudz laika pavadīja darbā un bieži neizrādīja mīļumu, kas man tik ļoti pietrūka. Lai gan tētis centās izrādīt uzmanību, man vienmēr likās, ka tās ir par maz. Es ilgojos pēc mammas un nesapratu, kāpēc viņa nav man līdzās. Es jutos ļoti atstumta, nevajadzīga un bieži vien domāju: „Kādēļ gan es vispār esmu uz šīs pasaules, ja tikai sagādāju problēmas un maisos pa kājām?” Atceros, ka katru dienu raudāju un kļuvu aizvien noslēgtāka, es vairs nespēju normāli komunicēt ar cilvēkiem. Dažkārt, kad man ko vaicāja, es paslēpos zem galda, dažkārt ieskrēju istabā un varēju nerunāt pat vairākas dienas, ja man tika pateikts kāds stingrāks vārds. Arī bērnudārzā es nespēju iedraudzēties ar citiem bērniem, tādēļ visu laiku biju viena. Manī sāka augt aizvien lielāks naids pašai pret sevi – es ienīdu gan savu izskatu, gan personību. Jau kā bērns es sāku domāt par pašnāvību, un septiņu gadu vecumā es saskrāpēju savu seju līdz asinīm, neciešot to, ko redzu spogulī. Pēc kāda laika tētis apprecējās ar citu sievieti. Mums izveidojās ļoti sliktas attiecības, jo mēs viena otru nevarējām pieņemt. Viņa mani centās pāraudzināt, bieži vien lamāja, pazemoja citu priekšā, nekad nepateica kādu mīļu vārdu, un arī es pret viņu izturējos neciešami. Manī valdīja liels tukšums un neremdināmas slāpes pēc ģimenes mīlestības, kuras, diemžēl, neviens nespēja piepildīt. Vienlaikus manī pieauga naids pret mammu, un savā prātā es iztēlojos pat to, kā varētu viņu nogalināt.

Uzsākot mācības skolā, arī tur sākās problēmas – nereti man darīja pāri, taču es ne ar vienu par to nevarēju parunāt, jo nespēju uzticēties un kādam atklāties. Lielāko daļu laika pavadīju savā istabā, dzīvojot savā pasaulītē un visus pārdzīvojumus izliekot uz papīra – es zīmēju un rakstīju dzeju. Mani zīmējumi bija baisi un tumši. Es biju noslēgusies sevī un nevienam neļāvu piekļūt klāt, vienlaikus darīju dažādas nelietības pret citiem cilvēkiem un izturējos ļoti augstprātīgi un riebīgi, jo ļaunums man sagādāja prieku. Sākoties pusaudžu gadiem, tomēr ieguvu pāris draugus, ar kuriem lietojām alkoholu un cigaretes, jo es domāju, ka tādā veidā varēšu atslēgties no pārdzīvojumiem, kas valdīja manī. Pēc neilga laika sāku lietot arī narkotikas un nodoties izlaidīgai dzīvei ar puišiem. Tas viss manī radīja vēl lielāku tukšumu, un es aizvien vairāk sāku domāt par pašnāvību, līdz kādu dienu to centos izdarīt, taču pēdējā brīdī apstājos.

Kad man palika astoņpadsmit gadi, es sastrīdējos ar tēti un, drauga pamudināta, devos peļņā uz Angliju. Protams, paralēli darbam es ļoti daudz ballējos un vēl vairāk lietoju narkotikas, līdz uzzināju, ka gaidu bērniņu. Šis notikums man lika pārdomāt visu dzīvi – es vēlējos mainīties un kļūt labāka, jo tagad biju par kādu atbildīga. Bērniņš kļuva par manu jauno dzīves jēgu, diemžēl pēc kāda laika es viņu zaudēju. Tajā brīdī mana pasaule atkal sabruka. Dažādu notikumu dēļ es divas naktis pavadīju uz ielas, meklējot patvērumu, un es atceros, kā toreiz izmisumā lūdzu Dievu pēc palīdzības. Lai arī necerēju uz atbildi, ilgi nebija jāgaida – ejot pa ielu, mani uzrunāja kristieši, kuri palīdzēja atrast naktsmājas un iedeva nedaudz naudas, kā arī regulāri man zvanīja, aicinot uz dievkalpojumiem, uz kuriem es tā arī neaizgāju. Es nolēmu doties atpakaļ uz Latviju. Atgriežoties mājās, sāku dzīvot patstāvīgi un strādāju, taču turpināju dzīvot savu ierasto dzīvi un grimt aizvien lielākā postā.

Tomēr Dievs deva man vēl vienu iespēju. Kādu reizi mana draudzene uzaicināja mani doties viņai līdzi uz kādu pasākumu. Daudz nedomājot es piekritu, un, kā vēlāk noskaidrojās, es biju nonākusi draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupiņas rīkotā pasākumā. Tajā valdīja īpaši draudzīga atmosfēra, cilvēki bija laipni un mīļi, un man tur ļoti patika. Es tiku uzaicināta uz mājas grupiņu, uz kuru es arī piekritu atnākt, taču mans mērķis sākotnēji bija diez gan smieklīgs – es vienkārši vēlējos pēc darba paēst. Tomēr, katru nedēļu esot mājas grupiņā un dzirdot pārrunāto Bībeles vēsti, es sapratu, ka šī ir vieta, kurā mana dzīve patiešām var mainīties. Nolēmu atnākt arī uz dievkalpojumu. Uzzinot, ka visu pārmaiņu pamatā ir personīgas attiecības ar Dievu, sāku regulāri lūgt un lasīt Bībeli. Manā dzīvē sāka notikt brīnišķīgas pārmaiņas! Es iepazinu Dievu kā mīlošu Tēti, kurš mani vienmēr ir gribējis un kuram es esmu svarīga. Bībelē ir teikts: „Pat ja māte un tēvs tevi atstās, Es (Dievs) tevi nekad neatstāšu.” Tajā brīdī, kad sastapos ar Dievu, no manas dvēseles aizgāja atstumtība un vientulības sajūta. Es sapratu, ka man ir jāpiedod saviem vecākiem un jāatbrīvojas no ļaunuma, kuru jau gadiem biju turējusi sevī. Lai arī tas nebija viegli, Dieva spēkā es to izdarīju! Mani stiprināja gan laiks, ko pavadu ar Dievu, gan mājas grupiņa, kuras cilvēki mani uzmundrināja un iedvesmoja cīnīties. Dievs mani atbrīvoja no depresijas un nomāktības, no pašnāvības domām un skumjām, tā vietā sniegdams nebeidzamu prieku un brīvības sajūtu. Man vairs nav vēlmes smēķēt, lietot alkoholu vai narkotikas un nodoties nepareizām attiecībām ar puišiem, jo savus pārdzīvojumus varu uzticēt Dievam un būt pārliecināta, ka Viņš man palīdzēs ar tiem tikt galā pa īstam, nevis tikai uz mirkli aizmirsties. No klusas un sevī noslēgtas meitenes esmu kļuvusi par komunikablu un atvērtu cilvēku, kuram patīk draudzēties, un man vairs nav problēmas veidot attiecības ar cilvēkiem. Dievs no manas sirds ir paņēmis prom visas sāpes, to vietā dāvinot tādu mīlestību un rūpes, pēc kādām vienmēr biju ilgojusies. Tomēr tas nav viss – pateicoties Dievam, es esmu atguvusi arī savu mammu un tēti, kuri arī ir sākuši apmeklēt draudzi un iepazīt Dievu. Tagad mums ir ļoti labas attiecības, es jūtos viņu mīlēta, pieņemta un viņiem vajadzīga, es esmu ļoti laimīga! Dievs manā dzīvē ir darījis vairāk nekā es spēju pat iedomāties!”

Bībelē ir teikts: „Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas!” (Psalmi 37:4) Dievs redz arī tavas sirds ilgas, tādēļ uztici savu dzīvi Jēzum Kristum un meklē Viņu, regulāri lūdzot un lasot Bībeli, un piedzīvo savus pārsteidzošos brīnumus un pārmaiņas!

Lolitas Karlsones liecību pierakstīja Monta Gulbe