Daudzi jaunieši, dzīves bezjēdzības un garlaicības mākti, aizraujas ar alkoholu un ballītēm. Arī Artūrs nevarēja iztikt bez iknedēļas iedzeršanas, smēķēšanas un “tusiņiem”. Šādi jaunais puisis bēga no mazvērtības un dzīves bezjēdzības, jo alkohols ļāva kaut uz brīdi aizmirst ikdienu un justies brīvam. Taču, kad jaunietis sāka apmeklēt draudzi un pamazām iepazina Dievu, viņš ieguva jaunus mērķus, jēgu savai dzīvei un saprata, ka alkohols, cigaretes un nemitīgās ballītes vairs nav vajadzīgas.

“Es dzīvoju laukos, kur jau pusaudžu gados, draugu pamudināts, sāku lietot alkoholu un smēķēt. Iedzerot jutos jautrs, drošs un bezrūpīgs, taču ikdienā mani mocīja mazvērtība un dzīves bezjēdzība, jo man nebija gandrīz nekādu nākotnes plānu un mērķu. Vienmēr gāju visur, kur mani aicināja draugi un labprāt ļāvu, ka citi izlemj, ko un kā man darīt. Skolā stiprākie puiši mani iekaustīja, un, tā kā es nespēju aizstāvēties, sāku justies vājš un niecīgs. Man bija grūti komunicēt ar citiem cilvēkiem un nekad pirmais neuzsāku sarunu ar kādu nepazīstamo. Savu vainu vienmēr izvēlējos novelt uz citiem, jo nespēju pats sev atzīt, ka esmu kļūdījies. Rūpīgi slēpu no vecākiem alkohola lietošanu un smēķēšanu, kas kļuva aizvien regulārāka, pie tam stipri lamājos – katrā trešajā teikumā bija kāds lamuvārds. Lielāko daļu vecāku dotās pusdienu naudas izlietoju iedzeršanām. Sāku mācīties augstskolā, taču ballīšu un dzeršanas dēļ netiku līdz mācībām, tāpēc nolēmu, ka došos strādāt un pats par sevi gādāšu. Ātri vien ieguvu darbu ar labu algu, kas vēl vairāk pastiprināja “nodzeršanos” nedēļas nogalēs. Arī darba dienās mēdzu izdzert kādu aliņu, taču baidījos piedzerties, jo zināju, ka man jāstrādā ar bīstamām iekārtām, tāpēc pamatīgākai iedzeršanai nodevos tikai nedēļas nogalēs.

Ģimenē biju jaunākais bērns un māsas mēdza teikt, ka esmu pārāk izlutināts. Domāju, ka tas mani padarīja par cilvēku, kas neprata un nevēlējās uzņemties pilnīgu atbildību par savu dzīvi. Regulārām iedzeršanām un ballītēm turpinoties, reiz pēc kāda pasākuma nolēmu paņemt tēva automašīnu, lai izrādītos citiem. Protams, alkohola reibumā nekur tālu netiku un iebraucu grāvī. Atnācu mājās ar kājām un otrā rītā, kā jau ierasts, pilnībā noliedzu savu vainu un izlikos, ka neko nezinu. Tika izsaukta policija un pēc izmeklēšanas mani brīdināja – ja neatzīšos, saņemšu sodu, es nobijos un atklāju visu, ko biju izdarījis. Ar tēvu parakstījām izlīguma dokumentu un es atmaksāju visus zaudējumus, kas bija vairāk nekā tūkstotis latu. Reiz mans tētis redzot, ka notikušais nav mainījis manu rīcību un attieksmi, pateica, ka nožēlo izlīguma parakstīšanu. Tas mani ļoti sāpināja – domāju, kāpēc gan paša tēvs nevar savam bērnam piedot kļūdu. Pat īsti neredzēju savu vainu, jo attaisnojos, ka iedzeršanu esmu mantojis no tēva, kas senāk daudz dzēra. Aizvainojuma dēļ nespēju ar tēti sadzīvot un devos mācīties un strādāt uz Rīgu. Dzīvoju “kojās”, gāju uz darbu un domāju, kāda gan manai dzīvei ir jēga? Te nu es esmu – puisis, kas dzīvo dienesta viesnīcā un nevienam nav vajadzīgs.

Šeit iepazinos ar kādu meiteni, kura man stāstīja par Dievu. Mums izveidojās labas attiecības, taču uzskatīju, ka Dievs man noteikti nav vajadzīgs, jo pats taču lieliski tieku ar visu galā. Lai arī mani iekšēji neapmierināja mana dzīve, negribēju atzīt, ka kaut kas nav kārtībā un man vajag Dieva palīdzību. Teicu, ka nekādi augstāki spēki man nav nepieciešami. Šī meitene bija diezgan uzstājīga, tāpēc, lai viņa beidzot liktos mierā, piekritu aiziet uz draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumiem un mājas grupiņu, ko viņa apmeklēja. Man patika mācītāja sludinātais, taču visu laiku atkārtoju, ka man Dievs nav vajadzīgs un pats visu varu. Vēlāk šeit ieraudzīju veiksmīgus cilvēkus, kas reiz bijuši tādi paši kā es un tagad ir pašpārliecināti un mērķtiecīgi, un tas man lika aizdomāties. Reiz kāda cita meitene no draudzes man iedeva mācītāja sarakstīto grāmatu un ieteica to izlasīt. Sāku lasīt un grāmatā atklātais Dieva vārds no Bībeles mani uzrunāja. Pirmo reizi iedomājos, ka varbūt man tiešām vajag Dievu. Sāku regulārāk apmeklēt mājas grupiņu, kuras vadītājs arī bija cilvēks, ka senāk bija domājis, ka ar viņu viss ir kārtībā, neredzot, cik ļoti viņam patiesībā vajag Dieva palīdzību. Sāku viņā ieklausīties un nolēmu, ka iepazīšu Dievu un pieņemšu Jēzu Kristu par savu Glābēju. Devos arī uz draudzes semināru inkaunteru, kur piedzīvoju to, ka Dievs ir reāls un patiesi ieinteresēts manā dzīvē. Sapratu, ka vēlos piedot savas tētim un to arī izdarīju. Pēc tam jutos ļoti brīvs un laimīgs. Pirmo reizi dzīvē spēju savam tētim pateikt, ka viņu mīlu un man viņš ir ļoti svarīgs. Tagad jūtos viņam daudz tuvāks un mums nav problēmu sadzīvot. Inkaunterā piedzīvoju Dieva mīlestību un no tā brīža esmu kļuvis par sevi pārliecinātāks. Nolēmu, ka atteikšos no vainas uzvelšanas citiem un atzīšu savas kļūdas. Man vairs nav jāslēpjas un jāmelo, kad izdaru kaut ko nepareizi. Es spēju pieņemt, ka esmu kļūdījies un darīt visu, lai tas vairs neatkārtotos.

Pieņēmu stingru lēmumu vairs nelietot alkoholu un pats sev apliecināju, ka Jēzus Vārdā esmu no tā brīvs. Bija gan kārdinājumi, kad kādā jauniešu izbraucienā uz ārzemēm man nācās visiem paziņot, ka nevēlos iedzert kopā ar viņiem. Lai arī bija iebildumi un neizpratne, es spēju par sevi pastāvēt, nepakļaujoties apkārtējo spiedienam un neļaujot citiem norādīt, ko man darīt. Tā bija uzvara! Ar cigaretēm gan vajadzēja vairāk pacīnīties. Kad nolēmu, ka vairs nesmēķēšu, man visu laiku bija liela vilkme pēc tām un domas, cik ļoti man to gribas. Taču pēc inkauntera un mājas grupiņas, kur tika aizlūgts tieši par brīvību no visām atkarībām, man šī spēcīgā tieksme tika kā ar roku noņemta un kopš tā laika vairs neesmu smēķējis. Arī pats mājās lasu Bībeli un lūdzu Dievu. Es vairs nejūtos vājš un niecīgs. Man nav bail droši komunicēt ar cilvēkiem un iepazīties ar svešiniekiem. Esmu ieguvis mērķus un man ir nākotnes plāni, kurus noteikti realizēšu. Zinu, ka Dievam esmu ļoti vērtīgs un nozīmīgs. Mana dzīve ir piepildīta un es varu justies drošs un jautrs bez alkohola lietošanas. Vēlējos tikt vaļā no rupjību lietošanas savā runā. Sākumā centos lamuvārdus aizstāt ar tādiem vārdiem kā “bļāviens”, “bļoda” un citi. Pēc kāda mēneša jau pilnībā tos nelietoju un biju no lamāšanās brīvs. Novēlu ikvienam cilvēkam, kam šķiet, ka viņš pats ar visu lieliski tiek galā, atzīt savu nepieciešamību pēc Dieva un jūs to nenožēlosiet! Dzīve ar Dievu ir daudz labāka, nekā varēju iedomāties. Ja agrāk nespēju iztikt bez alkohola, cigaretēm un ballītēm, tad tagad nespēju iztikt bez Jēzus Kristus! Tikai ar Dievu varam būt patiesi laimīgi un piepildīti!” tā ar prieku saka Artūrs.

Artūra Akmeņlauka liecību pierakstīja Laura Gruševa