Gadās tā, ka ar smagām slimībām saslimst bērni.
Tādos brīžos cilvēki bieži mēdz dusmoties uz Dievu, kurš ir pieļāvis šādu nelaimi, tomēr, kā izrādās, vainīgs ir nevis Viņš, bet gan mūsu nepareizā rīcība. Līdzīgi gadījās arī Ilvai, kura ar artrītu saslima 9 gadu vecumā pēc tam, kad ar mammu bija apmeklējusi kādu vārdotāju.

Ilva par slimību stāsta: “Kad mana mamma sāka nākt uz draudzi, viņa savās lūgšanās jautāja Dievam par artrīta, ar kuru slimoju, cēloni. Tad nu viņa saprata, ka slimība, ar kuru saslimu 2012. gada augustā, sākās pēc tam, kad bija kopā ar mani aizbraukusi pie kāda vārdotāja. Viņš toreiz manai mammai daudz ko stāstīja un, vienā brīdī paskatījies uz mani, piebilda, ka meitai ceļi arī vairs nesāpēšot. Tas bija diezgan dīvaini tādēļ, ka tajā laikā ceļi man nemaz nesāpēja. Vēlāk tikai izlasīju Bībelē, ka buršanās un zīlēšana ir pret Dieva gribu un tas nenes svētību. Tieši tā bija noticis arī ar mani – drīz vien pēc šī vārdotāja apmeklējuma es ievēroju, ka mans kreisais celis ir sapampis. Tas pietūka tik ļoti, ka vairs nevarēju pietupties, turklāt sāka arī stipri sāpēt. Pēc tam tas pats notika ar otru celi, un dažu mēnešu laikā man sāpēja arī abas potītes. Šo simptomu dēļ no rītiem manas kājas bija notirpušas un nestabilas, tādēļ bija grūti izrāpties no gultas. Dažkārt sāpes kļuva tik neciešamas, ka es vienkārši nespēju paiet. Mēdza gadīties, ka, iepērkoties veikalā, manam tēvam nācās mani no turienes iznest uz rokām, jo es nevarēju paspert ne soli – tik ļoti man sāpēja. Protams, ka par sportošanu varēju aizmirst. Ārsts man noliedza piedalīties sporta stundās skolā, un pat, ja gribētu, es tik un tā to nespētu, jo vienmēr, kad mēģināju skriet vai lēkāt, sāpes locītavās kļuva neizturamas. ”

Meitene turpina par ārstēšanos: “Drīz pēc tam, kad sapampa pirmais celis, mani aizveda pie ārsta. Vispirms biju pie fizioterapeita, bet pēc tam gāju pie ķirurga, kurš pietūkušajam celim veica septiņas punkcijas, izsūknējot locītavā sakrājušos šķidrumu. Tomēr šāda ārstēšana nelīdzēja. Tālāk braucu uz Liepājas slimnīcu, kur man pateica, ka tūskas iemesls esot laima slimība. Tās ārstēšanai nācās izdzert divus antibiotiku kursus, kuri nekādu efektu, protams, nedeva. Tieši otrādi – šajā laikā sāka pampt arī otrs celis. Visbeidzot devāmies pie dakteriem uz Rīgu, kur man pateica, ka esmu saslimusi ar artrītu. Kādu brīdi atrados arī slimnīcā, un, atgriežoties mājās, man bija jālieto vesela kaudze medikamentu – daļu no tiem dzēru, citus mamma man injicēja. Ārsts teica, ka pēc pusgada ārstēšanās kursa varēšot pateikt, vai tās līdzēs vai nē. Man bija ļoti gudra daktere, profesore, bet, iespējams, ka tieši savu zināšanu dēļ, viņa iedzina mūsos bailes. Ikreiz, kad ar mammu iznācām no viņas kabineta, vienmēr bijām noraudājušās. Dakteres vārdi, lai uz brīnumu mēs necerot, nogalināja jebkāda veida cerību, kā rezultātā pamazām jau sākām ar artrītu samierināties un pierast pie tā nepatīkamajiem simptomiem. Turklāt diemžēl izrādījās, ka medikamenti nelīdz vis, un to dēļ tika novājināta mana imūnsistēma. Tā nu es sāku vairāk slimot – man bieži bija iesnas, klepus un paaugstināta temperatūra, kā arī ieguvu urīnceļu iekaisumu. Ja nebiju slimnīcā ar artrītu, tad ar kaut ko citu.”

Ilva stāsta, kā viņa ieguvusi dziedināšanu no artrīta: “Es biju sākusi iet uz baznīcu, savukārt mana mamma aizrāvās ar vēdām, taču gaidīto dziedināšanu saņēmusi nebiju. Tomēr manas ticības iespaidā arī viņa saprata, ka grib pievērsties Dievam. Tā nu viņa internetā atrada video ar cilvēku liecībām, kuri apmeklējuši evaņģēlisko kristiešu draudzes “Kristus Pasaulei” semināru – inkaunteru. Noskatoties liecības, viņa saprata, ka mums arī ir uz turieni jābrauc, jo, ja Dievs palīdz citiem cilvēkiem, palīdzēs arī mums. Mamma ticēja, ka var notikt brīnums. Tā nu 2015. gada martā mēs nokļuvām inkaunterā. Kamēr par mani aizlūdza, es piedzīvoju Dievu – jutos tā, it kā aukstums izietu cauri manam ķermenim. Tomēr pēc aizlūgšanas simptomi pazuduši nebija. Neskatoties uz to, es iekšēji ticēju, ka dziedināšanu esmu saņēmusi. Pēc inkauntera ar mammu sākām apmeklēt draudzes dievkalpojumus Rīgā. Mājās abas sākām katru dienu lūgt Dievu un lasīt Bībeli, kā arī vienmēr īpaši lūdzām par manu dziedināšanu. Zāles, kuras bija jādzer, šajā periodā es sāku lietot arvien retāk, tomēr injekcijas mamma turpināja injicēt regulāri. Tā pienāca maijs, un aizbraucu uz nākamo inkaunteru. Tieši pirms tam bijām gājušas pie ārsta, lai dabūtu recepti kārtējai zāļu porcijai, bet tās galu galā tā arī nenopirkām, jo atklāju mammai, ka zāles vairs tikpat kā nedzeru. Atlikušos medikamentus es paņēmu līdzi uz inkaunteru un tos pēdējā dienā iemetu ugunskurā. Darīju to ar pilnīgu pārliecību, ka rīkojos pareizi, jo jau pirms tam – inkauntera laikā, bija pazuduši visi artrīta simptomi. Pēc tam, kad atgriezāmies, nomainījām ārstu, jo baidījos profesorei atklāt to, ka medikamentus nelietoju. Jaunā daktere pēc ultrasonogrāfijas pateica, ka ceļos vēl ir nedaudz liekā šķidruma, bet stāvoklis ir daudz labāks un es drīkstu sportot. Aizbraucot pie viņas dažus mēnešus vēlāk un informējot, ka zāles nelietošu, daktere atbildēja, ka likt man dzert zāles vairs nav pamata. Kaut arī ultrasonogrāfija uzrāda, ka neliels sabiezējums vēl ir, tas var arī nebūt saistīts ar artrītu. Neskatoties uz to, ka pēc ārsta norādījumiem reizi pusgadā kontroles apmeklējumi ir jāveic, jau ir pagājis apmēram gads kopš man neviena artrīta simptoma vairs nav bijis. Nu jau apmēram četrus mēnešus eju gan uz fitnesa zāli, gan trenējos vieglatlētikā, kur šajā laika periodā ir manāmi uzlabojušies sasniegumi.”

Ilva pēc notikušā secina: “Nav jēgas meklēt risinājumu tur, kur tā nav. Meklē palīdzību pie Dieva, jo, esot kopā ar Jēzu, tu atrisināsi visu. Tādēļ nāc pie Viņa, ieaicini Jēzu savā sirdī – un dzīve mainīsies! Dievs var un grib dziedināt un Viņam nav nekā neiespējama.”

Ilvas Kraujas liecību pierakstīja Kristīne Krūkliņa