Nav retums, kad cilvēks, dzirdot aicinājumu pieņemt Jēzu, atsaka un nodomā: „Vēl nav pienācis mans brīdis sākt ticēt!” vai arī „Dievs man neko nevar dot.” Līdzīgi notika Daigas dzīvē, kad viņa kopā ar savu paziņu sēdēja kafejnīcā un abas dalījās ar sev svarīgākajiem notikumiem. Daiga, neslēpjot lepnumu, datorā rādīja dēla video, kur redzams, kā tas brauc ar kalnu slēpēm. Savukārt jauniegūtā paziņa jūsmīgi stāstīja par Jēzu, kas Daigai šķita nesaprotami un pavisam jocīgi. Viņa nevarēja saprast, kāpēc šī sieviete priecājās, jo tai nebija nedz labas ģimenes, nedz lielas naudas, nekā, kas varētu šķist iekārojams.

„Uz to brīdi biju pārliecināta, ka esmu laimīgākā sieviete uz pasaules, jo biju precējusies ar visskaistāko un veiksmīgāko vīrieti, kādu pazinu. Mūsu attiecības varētu saukt par ideālām, jo ļoti reti strīdējāmies un viens otru burtiski dievinājām. Vienmēr kopā labi pavadījām laiku, aizrāvāmies ar kalnu slēpošanu un priecājāmies par bērnu izcilajiem sasniegumiem mācībās un sportā. Par finansēm es galvu nelauzīju, jo vīrs gādāja, lai mums nekas nekad netrūktu, un mēs patiešām dzīvojām labi. Kādu dienu šī kristiete mani aicināja uz konferenci, bet es asi atteicu, jo negribēju saulainā dienā pamest jūru. Paejot paris gadiem, sapratu, cik lielu kļūdu esmu pieļāvusi.

Nākamā gada laikā mana stabilā un drošā dzīve pēkšņi apgriezās kājām gaisā. Nevienu mirkli es nebiju iedomājusies vai nojautusi, ka tuvojas nelaime. Vīrs, kuru iepriekš tik ļoti dievināju, vienā dienā pēkšņi pameta ģimeni. Turklāt tas sakrita ar krīzes gadiem un štatu samazināšanas rezultātā es tiku atlaista no darba. Nākamais trieciens bija uzzinot, ka vīrs apmēram pēdējos desmit mēnešus nebija maksājis rēķinus un atstājis man iespaidīgu parādu. Emocijas un dvēseles sāpes, ko pārdzīvoju, ir grūti aprakstīt. Pirmajā laikā no rītiem pamostoties un atverot acis, šķita ka esmu vienkārši murgojusi un tā nemaz nav taisnība, taču drīz atkal apjēdzu, ka šī ir mana dzīves realitāte. Es raudāju no rīta līdz vakaram, nevarēju ne ēst, ne gulēt. Jutos aizvainota, nodota un vientuļa, bez jebkādas palīdzības vai atbalsta. Visi draugi, kas man līdz šim bija, uzzinot par notikušo, vienkārši novērsās, jo jutās neērti manā sabiedrībā. Šajā brīdī atcerējos un piezvanīju savai paziņai, kura nekavējoties atbrauca, lai uzklausītu manas bēdas.

Katru reizi tiekoties, viņa man stāstīja par Dievu, kaut arī es neko nespēju saprast un biju pilnīgi iegrimusi savos pārdzīvojumos. Vēlāk šī sieviete uzdāvināja man pirmo Bībeli un teica: „Lasi to un tava dzīve mainīsies!” Tas šķita absurds, bet, tā kā man bija emocionāli ļoti slikti, es tomēr paklausīju. Kopā apmeklējām dažādus kristīgus pasākumus. Esot tur, Dieva klātbūtnē, ievēroju, ka manas sāpes atkāpjas un es jūtos daudz labāk, taču līdzko atgriezos mājās negatīvās domas atkal atgriezās. Sapratu, ka Dievs dod man mierinājumu un palīdz nedomāt par izpostīto dzīvi. Vēlāk manās rokās nonāca ieraksti, kur kāds mācītājs stāstīja, cik svarīgi ir veidot personīgas attiecības ar Dievu, lasot Bībeli un lūdzot. Tas mani ļoti uzrunāja un es vēlējos pamēģināt, lai arī nezināju, kā īsti to darīt. Šajos ierakstos bija ieteikts iet uz “randiņiem” ar Dievu un sākt kaut vai ar piecpadsmit minūtēm. Nolēmu tā arī rīkoties un ieplānoju savu pirmo tikšanos ar Dievu. Man nebija ne jausmas, kā pareizi lūgt, tāpēc vienkārši teicu: “Mīļais Debesu Tēti, es zinu, ka Tu esi Persona un Tev ir svarīgas attiecības ar mani. Šo laiku es vēlos pavadīt kopā un runāt ar Tevi.” Lai cik neticami tas izklausītos, – jo vairāk laika pavadīju lūgšanās, jo vairāk mainījās mana dzīve. Es sapratu, ka vēlos turpināt iepazīt Dievu un veidot aizvien ciešākas attiecības ar Viņu. Ļoti gribēju atrast domubiedrus, taču, lai cik draudzes es apmeklētu, nekur par to nemācīja un nerunāja. Kādu dienu uzzināju par draudzes “Kristus Pasaulei” trīs dienu semināru jeb inkaunteru. Es vēlējos tur aizbraukt, jo biju dzirdējusi, ka to rīko kāds ļoti dedzīgs mācītājs, kurš turklāt ir gavējis 40 dienas. Man par lielu pārsteigumu šajā seminārā jau no pirmās dienas runāja par attiecībām ar Dievu, skaidroja, kāpēc tās ir svarīgas un kā pareizi to darīt. Es biju atradusi meklēto un jutos bezgala laimīga! Šajā draudzē, apmeklējot Bībeles skolu, ieguvu daudz noderīgu padomu, kā pilnveidot lūgšanu laiku. Tagad tā ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa.

Kopā ar Dievu esmu spējusi piedot vīram. Vairs nejūtos aizvainota, nodota un pavisam vientuļa. Turklāt, sākot apmeklēt draudzi “Kristus Pasaulei”, esmu ieguvusi daudz jaunu patiesu draugu. Jēzus dziedināja manas dvēseles ievainojumus un paņēma projām visas sāpes. Pateicoties Dievam, es jūtos atkal pieņemta un mīlēta. Es zinu, ka daudzi mani nesapratīs, taču Jēzus Kristus ir labākais, ko jebkad esmu atradusi. Viņš man dod piepildījumu, kādu nespētu sniegt neviens cilvēks, turklāt Dievs mani nekad neatstās un nepametīs. Sapratu, ka savu turpmāko dzīvi saistīšu ar Dievu un uzticēšos Viņam. Es sāku no visas sirds Viņu meklēt – katru dienu lasīt Bībeli, uzcītīgi lūgt, regulāri apmeklēt dievkalpojumus un kalpot cilvēkiem. Arī mana finansiālā situācija kopā ar Dievu sakārtojās. Es sapratu, ka vispirms ir jācenšas pildīt Dieva griba, tad Viņš atrisinās manas problēmas un gādās par labklājību. Nolēmu uzsākt individuālās mašīnadītājas praksi, ko biju jaunībā apguvusi Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā un pratu darīt. Par valsts kompensāciju, ko saņēmu par atlaišanu no darba, iegādājos adāmmašīnu un sāku meklēt pirmos klientus. Lai arī sākums nebija viegls, ar laiku pasūtījumu skaits auga. Brīžiem klientu pieprasījums ir tik liels, ka ir grūti tikt galā ar visiem darbiem. Tagad esmu brīva no parādiem, un naudas pietiek visām vajadzībām. Es vairs nesatraucos par rēķinu apmaksu, jo zinu, ka Dievs atbildēs un gādās par mani. Ir reizes, kad darba kļūst ļoti daudz, bet es pieņemu lēmumu un neatlieku lūgšanu. Dievs ir atjaunojis manu dzīvi, piepildījis to ar mīlestību, devis tai jaunu jēgu.

Jau no pirmās dienas, kā pieņēmu Jēzu Kristu, esmu centusies palīdzēt cilvēkiem un stāstījusi par Dievu. Izmantot ikvienu situāciju, kurā iespēja liecināt. Es ļoti gribētu, lai katrs cilvēks ir izglābts un iepazītu Jēzu.” Daiga ir viena no veiksmīgākajiem vadītājiem draudzē, kura pašaizliedzīgi kalpo un palīdz citiem iepazīt Dievu. Evaņģelizācija ir viens no viņas dzīves galvenajiem mērķiem.

Daiga uzskata, ka iespējams viss notiktu pavisam savādāk un viņas ģimene būtu izglābta, ja tajā reizē viņa būtu atsaukusies draudzenes aicinājumam. Dievs viņu bija aicinājis, kad viss bija vēl kārtībā. Ikvienam Daiga iesaka negaidīt, līdz notiek milzīga nelaime, bet pieņemt Jēzu Kristu par Glābēju uzreiz un atdot Viņam savu dzīvi. Dievs svētīs, sargās un gādās par tevi!

Daigas Lapsas liecību pierakstīja Līga Paņina