Grūti pateikt, kas pa šiem gadiem mūsu dzīvē ir mainījies uz pozitīvo pusi. 
Neticīgie draugi un tuvinieki saka: „Ko tev dod tava ticība un iešana uz draudzi?” Mēs paši arī saprotam: ja ticam lielam un varenam Dievam, tad mūsu ticībai noteikti būtu jābūt rezultātam. Augļiem. Pieaugumam. Kā panākt to, ka mūsu ticības dzīvē ir pieaugums? Un kas īsti ir pieaugums?
„Man ir karsta un izmisīga vēlēšanās, lai katrs no jums pieaugtu!” – tā klātesošos 23. janvāra dievkalpojumā Rīgā, Zinātņu akadēmijas namā uzrunā draudzes „Kristus pasaulei” mācītājs Mārcis Jencītis. „Mežā ir koki. Citi zaļo, citi nīkuļo, citi nokalst. Vai nu mēs augam, vai mēs nokalstam! Dieva valstība ir augoša. Tā nemitīgi vairojas un attīstās. Es neticu neaugošām draudzēm un neaugošām mājas grupām.”
Varbūt ir kāds īpašs laika posma mūsu dzīvē? Kā Ījabam. Vai kā Izraēla tautai tuksnesī četrdesmit gadus. Sausuma periods. Vienkārši ticībā jāiztur un jāiziet tam cauri. Galu galā, Jēzus arī bija tuksnesī un gavēja 40 dienas. Arī draudzē patlaban ir 40 dienu gavēnis.
„Četrdesmit dienas tuksnesī nav četrdesmit gadi! Nevar būt ilgstoši „sausuma” periodi tavā dzīvē, ja tev ir pareizas un disciplinētas attiecības ar savu Tēvu debesīs.” – apgalvo mācītājs. „Četrdesmit gadus viņi klejoja pa tuksnesi tikai savas mazticības un gļēvuma dēļ, kamēr Apsolītā zeme bija dažu dienu gājuma attālumā. Ja esmu Dieva gribā, tad es nevaru neredzēt Viņa godību un slavu. Nevaru neredzēt izaugsmi cilvēkos sev apkārt. Es nevaru un negribu neredzēt kvalitāti sev apkārt!”
Un tomēr, arī īslaicīgiem „sausuma periodiem” mēs ejam cauri visi, arī patiesi un dedzīgi kristieši. Ir dienas, kad „debesis liekas kā no vara”. „Visiem mums ir brīži, kad liekas, ka nekas nenotiek. Kad mūsu dzīve mums šķiet pārāk smaga, kad nav ne emociju, ne piedzīvojuma”, – saka mācītājs. „Tomēr ir svarīgi garīgi augt arī tad, kad tu ej cauri tuksnesim, kad tavā dzīvē nekas nenotiek un neizdodas. Jēzus arī bija tuksnesī. Izejot tam cauri un uzvarējis velna kārdinājumus, Viņš kalpoja spēkā, dziedināja un izdzina ļaunos garus. Jēzus slava izpaudās pa visu Galileju. Ja tu izmisīgi centies pieaugt, ja tu lauzies Dieva valstībā un meklē Viņa vaigu, tad pieaugums, izlaušanās un svētība tavā dzīvē neizbēgami atnāks!”
Draudzes mācītājs Mārcis Jencītis stāsta par piecām prioritātēm, kurās mums vajadzētu būt pieaugumam:
1. Mūsu attiecībās ar Tēvu. Personīgajam laikam, kuru mēs pavadām savos lūgšanu kambaros un lasot Bībeli, būtu jāpieaug. Gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Ir labi sākt sevi disciplinēt un katru rītu lūgt Dievu 10 minūtes. Taču pa šiem gadiem šim laikam būtu jāpaliek ilgākam. Arī pašai lūgšanai, tās saturam būtu jāmainās. Ja no sākuma tā varētu būt miesas dziedināšana un glābšana no dažādām problēmām, tad ar laiku par centrālo tēmu būtu jākļūst Dieva paša, kā Personas meklēšanai un iepazīšanai. Nav iedomājamas kvalitatīvas un pilnīgas attiecības ar Dievu bez paklausības Viņam, svētas dzīves un upura pienešanas. „Es pats pirms diviem gadiem nezināju, kas ir gavēnis. Tagad gavēju regulāri”, – saka mācītājs.
2. Es pats. Mans raksturs. Gars, dvēsele un miesa. „Ja esam pareizās attiecībās ar Dievu, tad raksturam ir jāmainās”, – saka mācītājs. „Mūsu miesai jātop sistai krustā. Pie manis paša notiek izmaiņas. Taču tas nenotiek automātiski. Es pieņemu lēmumu mainīties, mainos pats un Dievs man palīdz. Tas ir abpusēji”.
3. Pieaugums ģimenē. Tas nav jāsaprot tikai skaitliskā nozīmē. Tā nav tikai bērnu taisīšana. Pieaugums attiecībās ar savu laulāto draugu. Mīlestībai ir jāpieaug! Tomēr attiecības ģimenē nevar aizstāt attiecības ar Dievu. Laulāto draugu, bērnus un vecākus nevar nolikt Dieva vietā!
Un, Viņam tā uz ļaudīm vēl runājot, redzi, Viņa māte un Viņa brāļi stāvēja ārā un gribēja ar Viņu runāt. Un kāds uz Viņu sacīja: “Redzi, Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un meklē ar Tevi runāt.” Un Viņš atbildēja un sacīja tam, kas Viņam to teica: “Kas ir Mana māte, un kas ir Mani brāļi?” Un, roku izstiepis pār Saviem mācekļiem, Viņš sacīja: “Redzi, Mana māte un Mani brāļi! Jo, kas dara Mana Debesu Tēva prātu, tas ir Mans brālis un Mana māsa, un Mana māte.” (Mateja 12:46-50)
4. Kalpošana. Kaut arī tā ir tikai ceturtā prioritāte, tomēr kalpošana ir ārkārtīgi svarīga mūsu attiecībās ar Dievu un nesaraujami saistīta ar tām. „Sāc kalpot ar to, kas tev ir”, – saka mācītājs. „Ar to atraitnes artavu, ar to iespēju un laiku, kas tev ir. Sēkla tie iesēta un notiek pieaugums. Pieaugums tavā kalpošanā. Tā tiek noslīpēta, pilnveidota, tā attīstās. Tavas grupas cilvēki aug kvalitatīvi un skaitliski. Dieva valstība ir pieaugums. To var redzēt arī tavā mājas grupā. „Tuksnesis” ilgi turpināties nevar. Es neticu neaugošām mājas grupām!”
„Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: “Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā tīrumā. Šī ir gan mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku, tā ka putni apakš debess nāk un taisa ligzdas viņa zaros.” Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: “Debesu valstība līdzinās raugam, ko kāda sieva ņēma un iejauca trīs mēros miltu, iekāms viss sarūga.” (Mateja 13:31-33)
„Bet, kas sēts labā zemē, ir tas, kas vārdu dzird un saprot, tas tad nes augļus, cits simtkārtīgus un cits sešdesmitkārtīgus, un cits trīsdesmitkārtīgus.” (Mateja 13:32)
5. Darbs. Tās ir visas manas pozīcijas pasaulē. Tas nozīmē izaugsmi arī manā profesijā. Savu arodu pildu arvien labāk. Esmu par liecību saviem kolēģiem un priekšniecībai. Kāpju pa karjeras kāpnēm. Svētība arī finansiāli. „Mūsu draudzes vajadzību lūgšanu sarakstā ir lūgšana par finansiālu svētību draudzei „Kristus pasaulei” kopumā un katram tās dalībniekam viņa personīgajā dzīvē!” – saka mācītājs.
Lūgšana „Mūsu Tēvs debesīs”, kuru daudzi lūdz no rīta un vakaros, patiesībā ir lūgšana pēc pieauguma visās piecās nosauktajās dzīves jomās”, – saka Mārcis Jencītis. „un, ja mums dzīvē neveicas, tad ir tikai divi iemesli. Vai nu mūsu lūgšanu dzīve un attiecības ar Tēvu nav kārtībā, vai arī neesam satvēruši kā nākas vīziju un mēs nezinām, uz kurieni mēs ejam un ko gribam sasniegt savā dzīvē. Ja nav šīs divas lietas, tad arī pārējās lietās mūsu dzīvē nebūs pieauguma. Ja nav izaugsme, tad vai nu nav pietiekama nodošanās Dievam, vai nu kādās lietās nav pareiza sapratne, vai arī nav strādāts pie rakstura.”
Es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū. (Filipiešiem 3:14)
Savas svētrunas turpinājumā mācītājs stāsta draudzei par piedzīvoto laikā, kad viņš vēl nepazina Dievu. „Kad atrados Vecumnieku cietumā un vēroju debesis, tad bieži redzēju lidmašīnas, kuras aiz sevis debesīs atstāja garu, pūkainu asti. Manī tas izsauca skumjas, sentimentālas izjūtas. Domāju – cik gan būtu labi, ja es būtu kādā no šīm lidmašīnām un lidotu projām. Vēlējos aizbēgt no savas drūmās realitātes. Prom no cietuma, bandītiem un narkotikām. Taču tad es piedzīvoju Dievu un atdevu savu dzīvi Viņam. Pēc kāda laika biju ezera krastā un atkal vēroju lidmašīnas. Taču tagad šī rūkoņa manī vairs nemodināja skumjas un melanholiju. Es vairs nevēlējos būt tajā lidmašīnā iekšā. Nevēlējos nekur aizbēgt, bet gan palikt, pieaugt un cīnīties. Tagad man bija lēmums iet līdz galam un nekas mani neapturēs! Jēzus no daudziem Saviem sekotājiem izveidoja divpadsmit apustuļu grupu. Apustuļi veidoja savus mācekļus. Un tā Dieva valstība ir atnākusi līdz mums, Latvijā. Es vēlos strādāt un turpināt Jēzus darbu. Vai nu man ir izaugsme, vai es nomirstu. Nav citas iespējas.”
Un kāda sieva no praviešu mācekļu sievām kliegdama lūdza Elīsu, sacīdama: “Mans vīrs, tavs kalps, ir miris, un tu zini, ka tavs kalps bijās To Kungu. Bet nu nāk parādu piedzinējs un grib manus divus bērnus sev ņemt par vergiem!” Un Elīsa viņai atbildēja: “Ko lai es tevis labad daru? Saki man, kas ir tavā namā?” Un viņa atbildēja: “Tavai kalponei nav itin nekā namā kā tikai trauks eļļas.” Tad viņš sacīja: “Ej un aizņemies sev traukus no citiem, no saviem kaimiņiem, bet tikai tukšus traukus – un nelūdz to par maz. (II Ķēniņu 4:1-3)
„Dievs liks mums pieaugt caur to, kas mums ir šodien. Kaut vai pavisam nedaudz”, – saka mācītājs. „Tas Kungs lieto to, kas mums jau ir šodien, un vēlas, lai mēs ar to, kas mums ir, būtu Viņam uzticīgi. Piecas maizes un divas zivis. Tas Kungs tās lieto! Kamēr Dievam ir trauki, un tie esam mēs ar tevi, tikmēr būs pieaugums un izaugsme Dieva valstībā. Kungs, dod mums pieaugumu un lieto katru, kas ir šodien šeit, šajā vietā!”
Un šī paļāvība mums ir uz Viņu, ka Viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc Viņa prāta. Ja zinām, ka Viņš mūs klausa, ko vien lūdzam, tad zinām, ka saņemam to, ko esam no Viņa lūguši. (1. Jāņa 5:14-15)
