16. janvārī draudze „Kristus Pasaulei” tikās savā iknedēļas dievkalpojumā Rīgā, Zinātņu akadēmijas namā.
Ir draudzes 40 dienu gavēņa 16. diena! Šīs dienas svētrunas tēma, ko sludina draudzes mācītājs Mārcis Jencītis, lieliski attiecas arī uz gavēni, kuram ir jāilgst vēl 24 dienas. Šajā gadījumā kā uzmundrinājums varētu skanēt: „Ne soli atpakaļ!” tomēr mācītāja pienestā svētruna patiesībā ir daudz dziļāka! Attiecībā uz gavēni, ir skaidrs – Dieva spēkā mēs to paveiksim! Ko mēs gaidām no gavēņa? Ko mēs gaidām no Dieva? Un kāpēc daudzi cilvēki nesaņem to, ko viņi ir gribējuši sagaidīt? Par to – svētrunā „Ne soli atpakaļ!”
Ne soli atpakaļ! – lai mēs, kristieši, to dzirdētu! Un ne soli atpakaļ, jo vienīgi Viņam gods, vienīgi Viņam slava – mūsu Kungam, Jēzum Kristum! Un lai mēs atceramies, ka atpakaļceļa nav! Tikai uz priekšu! Vienmēr!
„Tu pavēlēji viņiem iet, lai iemantotu zemi, ko Tu biji zvērējis viņiem dot.” (Nehemijas 9:15b)
Atsaucoties uz šo rakstu vietu, var droši apgalvot: „Dievs ir zvērējis Tev dot to, uz kurieni Tu ej!” Dzirdi? „Uz kurieni Tu ej…” – Tu dabūsi to, uz kurieni TU PATS EJ, jo Dievs to tā ir zvērējis, devis tam apsolījumu! Bet, ir arī jāatceras, ka Tev IR JĀIET, jo tikai tad Tu vispār kaut ko dabūsi. Nevajag arī pārprast vārda „zvērēt” nozīmi (daudzi noteikti gribēs atsaukties uz to, ka to darīt, zvērēt, mums „nebūs darīt”)! 1. un 2. Mozus grāmatā kopā ir ļoti daudz zvērestu piemēri (2.Mozus – tikai 3 rakstu vietas), un Dievs NAV teicis, ka, kopš Jaunās Derības, Vecajai Derībai mums vairs nevajag klausīt! Zvērēšana bija normāla derības slēgšanas forma. Zvērēja par uzticības nelaušanu, par kalpa paklausību savam kungam, dēls zvērēja tēvam. Tika zvērēts pie Dieva, Ābrahāms zvērēja, Ābrahāma kalps zvērēja, Ēsavs zvērēja, Īzāks zvērēja un tie, kas Īzāku ienīda, zvērēja, arī Jēkabs un Jāzeps zvērēja, galu galā Pats Dievs zvērēja („Tas Kungs tevi ievedīs kānaāniešu zemē, kā Viņš tev un taviem tēviem ar zvērestu to ir apsolījis, un to būs tev devis” 2.Mozus, „Un Tas Kungs parādījās viņam (Īzākam) un sacīja: „… Es būšu ar tevi, un Es tevi svētīšu. Tev un taviem pēcnācējiem Es došu visas šīs zemes, un Es piepildīšu to derību, kuru Es tavam tēvam Ābrahāmam ar zvērestu esmu apsolījis.” 1.Mozus 26:2,3).
„Tad Dieva eņģelis sauca Ābrahāmu otrreiz no debesīm un sacīja: “Es esmu zvērējis, saka Tas Kungs, ka tāpēc, ka tu to esi darījis un neesi taupījis savu vienīgo dēlu, Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā.” (1.Mozus 22:15–17)
Bet kāpēc daudzi cilvēki dzīvē nesaņem to, pēc kā ilgojušies? (pat sagaidīdami to no Dieva)
Tāpēc – kā paskaidro mācītājs Mārcis Jencītis -, ka cilvēki atkāpjas tā vietā, lai spertu soli uz priekšu! Lūdzu, padomājiet par to un pievērsiet tam pastiprinātu uzmanību!
Tev, kristieti, ir jāizvirza prioritātes, kā neatkāpties no sava ceļa Dievā!
Pirmkārt, lai ir šis noteikums – iepazīt Dievu TIK TUVU, kā vēl neviens līdz šim! Uzraksti to konkrēti un precīzi uz papīra – savus trūkumus, savus mērķus, savas apņemšanās; ka Tu nolem sistemātiski sevi pilnveidot, izkopt savus talantus utt. Un tici par to! Un lai visa Tava draudze tic par Tevi! Āmen.
Otrkārt, Tev ir jābūt konkrētam plānam, kā šos mērķus sasniegt. Tas ir ļoti svarīgi! Vīzija bez stratēģijas un bez plāna nedarbojas! Izstrādā plānu! Redzi, mēs, „Kristus Pasaulei” esam draudze, kas strādā un dzīvo Dievam! Dari to ar mērķi tuvoties Dievam un būt Viņa patiesajā gribā!
Treškārt, Tev ir vajadzīgi mērķi attiecībā uz Tavu kalpošanu Dievam! Un ļoti svarīgi, lai Tev būtu šāds plāns attiecībā tieši uz Tavu kalpošanu! Tev varētu būt brīnišķīgs mērķis, piemēram, par savas mājas grupiņas izveidi! Mērķis – strādāt ar 12 cilvēku komandu! Tev var būt ļoti daudz mērķu, kā Tu gribi un plāno kalpot Dievam!
Ceturtkārt, mērķi attiecībā uz Tavu darbu (Tavu laicīgo darbu) – arī konkrēts plāns, uz papīra uzrakstīts! Lai Tev ir sava stratēģija, kā šos mērķus piepildīt un sasniegt!
Mūsu draudzei ir kopīga vīzija (vīzija G12) un mums katram ir arī savi individuālie mērķi, – to, ka kopā sanāk daudz mērķu, apliecina Mārcis Jencītis.
Dieva Vārds saka, ka Dievs pavēlēja – pavēlēja izvest Israēla tautu no Ēģiptes, pavēlēja iet un iemantot to zemi, ko Viņš ar zvērestu bija apsolījis… Tātad, Dievs ir pavēlējis iet un darīt! Tas ir ļoti nopietns solis, bet, kas pats svarīgākais, – lai nesanāk saskarties ar tādu (varbūt pat vienīgo) problēmu, ka… draudze NEKUR neiet!
Tālāk mācītājs piemin visiem labi zināmu rakstu vietu par to, kā tieši Dievs izveda savu tautu no Ēģiptes zemes; ka Dievs pavēlēja viņiem iet (4. Mozus 13. un 14. nodaļa). Mozum bija pavēlēts izsūtīt 12 izlūkus, lai izpētītu apsolīto Kanaāna zemi. No visiem 12 vīriem (viņi visi bija cilšu vadoņi!) tikai 2 bija tādi, kuri atgriežoties Mozum un visai tautai apliecināja, ka tā zeme ir laba un ka viņi to iemantos! Šie divi bija Jozua (Hozejs, Nūna dēls) un Kālebs („Tad Kālebs apklusināja tautu Mozus priekšā un sacīja: “Mēs iedami iesim uz turieni, un mēs to arī iegūsim, jo mēs ar varu to ieņemsim!”” 4.Mozus 13:30). Pārējie 10 vīri gan atzina, ka tā zeme ir laba (“Tiešām, mēs nogājām tai zemē, kurp tu mūs sūtīji, un patiesi – tur tek piens un medus, un šie ir tās zemes augļi.
Tikai…” 4.Mozus 13:27), TIKAI viņi neticēja, ka šo zemi ir iespējams iemantot! („Tikai stipra gan ir tā tauta, kas tanī zemē dzīvo, un pilsētas ir stipri nocietinātas un ļoti lielas, un mēs arī tur redzējām Anaka bērnus. Mēs nespēsim turp nokļūt, cīnoties pret šo tautu, jo tie ir stiprāki nekā mēs.” 4.Mozus 13:28,31b) Kopā 40 dienas šie 12 cilšu vadoņi, kas nu bija Mozus iecelti izlūki (pēc Dieva pavēles), izlūkoja šo apsolīto zemi („Un tie griezās atpakaļ no zemes izlūkošanas pēc četrdesmit dienām.” 4.Mozus 13:25). To varētu aprakstīt tā, ka 40 dienas viņi „skatījās savā mērķī” – lai izplānotu, kā ieņemt šo zemi, bet rezultātā viņi paši sev likās par mazu esam un viņus nomāca kompleksi pašiem par sevi, un tie gribēja atkāpties no mērķa iegūt šo zemi. Mācītājs saka: „Viņi paši sev likās kā siseņi!” Turklāt, kas ir ļoti ļauni, šie neticīgie vīri izplatīja baumas visā tautā, ka šī zeme nav ieņemama (vēlāk mēs pamanām, ka šīs baumas tautā tomēr iesēj savu sēklu). Taču tie divi (Jozua un Kālebs) ticēja tam, ka zeme ir ieņemama!
Tālākos notikumus mācītājs apraksta šādi: „Bet vairums sakūdīja tautu, un tauta sāka kurnēt… Bet Dievs par KATRU vienu dienu, no kopējām 40 dienām, pielika vienu GADU kā sodu (par viņu neticību). Un tāpēc Israēla tauta 40 gadus klaiņoja tuksnesī, kamēr visi apmira!”
Redziet, Dieva mērķis ir: ne soli atpakaļ! Solis atpakaļ ir 40 gadi tuksnesī. Ir jāatceras (vai jāiedomājas), ka tilti ir sadedzināti (respektīvi, viss, kas ir aiz mums, paliek aiz mums un tas viss, tilti, tiek sadedzināti un nekāda atpakaļ iešana vairs nesanāk).
Israēla tauta taisījās atpakaļ iešanai uz Ēģipti („Viņi liedzās paklausīt un nepieminēja Tavus brīnumus, ko Tu biji darījis viņu labā; viņi kļuva nepakļāvīgi un savā stūrgalvībā iecēla sev vadoni, lai atgrieztos savā kalpībā Ēģiptē.” Nehemijas 9:17a), bet arī to viņa nepaveica, jo visi izmira!
Mācītājs saka: „Kad Tu zini savu potenciālu un zini Dieva gribu, bet neej uz priekšu, Tev tiek iecelts dēmons par vadoni. Un šis dēmons vadā Tevi kā suni utt. Bet Tu – Tu zināji Dieva gribu… Un tomēr nespēri soli uz priekšu!”
Tālāk mācītājs pievēršas ļoti spilgtam salīdzinājumam. Šī salīdzinājuma tēma – Otrais Pasaules karš un Josifs Džugašvili jeb Staļins (Staļins 2. pasaules kara laikā pārvaldīja PSRS, bija tās maršals; kopā ar Sabiedrotajiem – Lielbritāniju jeb Britu Sadraudzību un ASV – guva uzvaru karā pret nacistisko Vāciju un Japānu. Kara rezultātā vispārpieņemtā Eiropa uz vairāk kā 50 gadiem sadalījās divās naidīgās nometnēs). Konkrēti – Staļina 28.07.1942. izdotā slepenā pavēle aizsardzībai (kas atklāja boļševiku patieso stāvokli) Nr. 277; tā saucās „Nevienu soli atpakaļ!” Tā paredz soda bataljonu izveidi (katrā armijas frontes daļā 1 vai 2, pēc vajadzības). Šajos soda bataljonos jāierindo virsnieki un poļitruki (valdības/kremļa pakalpiņi), kas izrādījuši disciplīnas trūkumu un gļēvulību. Tālāk – šie bataljoni jāsūta sevišķi grūtos uzbrukumos, lai to locekļiem būtu izdevība izpirkt savu vainu (īsi un konkrēti runājot, viņus lika pirmajās rindās ar vislielāko iespēju tikt nošautiem, pie tam, ja to neizdarīs pretinieks, pie bēgšanas/atkāpšanās mēģinājuma to izdarīs savas armijas daļas apbruņotās vienības, jo „katrā armijas daļā jābūt 3 – 5 apbruņotām vienībām, kam jāuzmana neuzticīgās vienības un, tām nepavēlētas atkāpšanās gadījumā, jānošauj katrs bēglis un gļēvulis”. Tās bija sarkanarmiešu tā sauktās „pieķeršanas komandas”/”otrās frontes”, kuras tika nostādītas armijas aizmugurē, ierakumos, ar ložmetējiem. Viņām patiešām bija pavēlēts nošaut ikvienu, kurš atkāpjas, neatkarīgi no viņa dienesta pakāpes. Tās arī dzina pārējos sarkanarmiešus uzbrukumos. Šīs „nāves komandas” bija sastādītas no Staļina, bērnībā saukta arī par Soso, tuvākajiem līdzstrādniekiem). Lūk, tā! Jo Staļins bija konstatējis, ka „tagad mēs neesam (sarkanarmieši nav) pārāki par vāciešiem” – Staļins zināja vācu taktiku. Staļins bija izcils līderis, ja viņš jāvērtē kā maršals. Ir vismaz vēl viens piemērs, kas to pierāda:
Padomju (PSRS) armijā bija zaudēti ap 70 miljoniem cilvēku. Tika plānots turpināt atkāpšanos; tika iesaistīta pilsēta, kura nesa Staļina vārdu – Staļingrada (tagad Volgograda), šis notikums plašāk pazīstams ar nosaukumu „Staļingradas kauja” (Otrā pasaules kara Staļingradas kaujā PSRS 64. armija bija militārais formējums, kurš aizstāvēja Staļingradu pret uzbrūkošo vācu 6. armiju Frīdriha Paulusa vadībā. 64. armijas komandieris tad bija Vasilijs Čuikovs.). Bet Staļins pieņēma lēmumu nosargāt šo pilsētu no vāciešiem un, līdz ar savas pavēles izdošanu, sāka veikt konkrētus pasākumus! Rezultāts – Staļins un viņa armija uzvarēja! (PSRS spēki noturēja Staļingradu līdz vācu armiju sagrāvei. Un pēc uzvaras šajā kaujā, 64. armija tika pārsaukta par 8. gvardes armiju.) Tā bija pamatīga uzvara!
Pieņem lēmumu – veic konkrētus pasākumus – svini uzvaru!
Svētrunas laikā tiek doti 4 punkti, kas paredz, kā spert soļus uz priekšu un ne soli atpakaļ!
1. Ko es redzu savā priekšā?
Ja Tu gavēņa laikā redzi virtuvē uz galda pilnu konfekšu kārbu… tad tas, ko Tu redzi, izraisa Tevī vēlēšanos (visticamāk), Tu sāc sev iestāstīt, ka, protams, gavēņa laikā Tev ir pazemināts cukura līmenis asinīs, Tev trūkst enerģijas… Bet Dieva Vārds ir apsolījis mums kaut ko citu! Un mums būs uzvarēt savus kārdinājumus! Turi savā priekšā Dieva Vārdu, jo tur ir tas, ko Tas Kungs Tev ir apsolījis! Un Tev būs zināt, ka Tas Kungs ir Tavs Ārsts! Un tāpat Tev jāzina, ka Viņš piepildīs katru Tavu vajadzību!
Redziet, Dieva Vārdā ir teikts sekojošais:
„Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis.” (Mateja 28:19,20a)
Draugi, mūsu draudze ieraudzīja, ka mums būs 2009. gadā 40 jaunas mājas grupiņas un 20 jauni līderi! Un tas notika, pateicoties Dieva žēlastībai, mēs esam to sasnieguši! Un vēl, mūsu draudze ieraudzīja, ka mums būs 2010. gadā 60 jaunas mājas grupiņas un 40 jauni līderi! Un, ja mēs to redzam, tad mums tas būs! Āmen.
Jo nozīmīgs ir tas, ko Tu redzi savā priekšā!
2. Kā es attiecos pret to, ko redzu?
Te ir iespējami divi varianti: pozitīvs skatījums vai negatīvs skatījums.
Pozitīvi ir tas, ka mēs zinām, ka Dievs mums to ir apsolījis ar zvērestu. Bet – mums pašiem ir jāiet un jāieņem! Kā gadījumā ar 12 izlūkiem: pārējie 10 skatījās uz apsolītās zemes ieņemšanu ar negatīvu skatījumu („Mēs nespēsim turp nokļūt, …, jo tie ir stiprāki nekā mēs”). Draugs, no tā, kā Tu skaties, ir atkarīgs Tavu mērķu piepildījums! Ielāgo to!
Lai atceramies kaut vai slaveno Henriju Fordu (Ford Motor Company, ASV, dibinātājs, auto ražošanas konveijera sistēmas popularizētājs un arī tās ieviesējs, slavenās melnās Ford automašīnas „tēvs”), kuram pieder sekojošs teiciens:
„Vai nu tu domā, ka vari to paveikt, vai arī domā, ka nevari – abos gadījumos tev ir taisnība.”
Atgriežoties pie Bībeles, Dievs saka:
„Visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksit, Es esmu jums devis, kā Es to esmu Mozum solījis.” (Jozua 1:3)
„Mazākais kļūs par tūkstoti, un sīkākais par varenu tautu. Es, Tas Kungs, to esmu solījis un savā laikā to steidzīgi izpildīšu.” (Jesajas 60:22)
Šie visi (patiesībā, tikai neliela daļa) ir Dieva apsolījumi! Kļūt par varenu tautu! Kas ebrejiem ir tūkstotis, kas – bezgalība? Bet jāpatur prātā prioritāte: prioritāte Nr.1 ir Dievs! (lūko, ka viss notiek saskaņā ar Dieva gribu!)
Mācītājs pastāsta kādu liecību no sludinātāja Maksvela draudzes: draudze cēla jaunu dievnamu, un draudzes locekļi gāja uz šo topošo namu, kad tas vēl nebija gatavs un vēl pat grīda nebija ielikta. Tieši uz tādas nepabeigtas grīdas draudzes locekļi pieliecās un rakstīja to cilvēku vārdus, par kuriem ikdienā lūdz un kurus ļoti vēlētos atvest uz draudzi. Pēc laika draudzes namā ielika grīdu un, kad tur jau notika dievkalpojumi, draudze konstatēja, ka daudzi no tiem cilvēkiem, kuru vārdus viņi bija toreiz rakstījuši, tieši šobrīd arī sēdēja draudzē! Uzrakstītie vārdi turpat kā uzrakstīti arī bija palikuši, tikai pa virsu uzlikta grīda…
3. Kādas ir manas darbības, lai sasniegtu mērķi?
Dieva vārds ir Jehova – Gemula („Tas Kungs atlīdzina”). Jo Tas Kungs mums atmaksā pēc mūsu darbiem („… jo Tas Kungs Dievs ir atmaksātājs, Viņš visu atmaksādams atmaksā” Jer. 51:56).
„Visas draudzes atzīs, ka Es tas esmu, kas pārbauda īkstis un sirdis. Es došu jums katram pēc jūsu darbiem. Un tam, kas uzvar, kas dara Manus darbus līdz galam, Es došu varu pār tautām.” (Atklāsmes gr. 2:23b, 26)
Tas Kungs dos to, ko ir ar zvērestu apsolījis, bet – pēc darbiem! Mācītājs saka: „Ja Tu gaidīsi, kad Tevī radīsies vēlēšanās izmainīties – zini, tas nekad nenotiks (visticamāk)! Vienkārši ir jāpieņem fakts, ka tā ir Dieva pavēle un jāsāk darīt! Sāc darīt! Sāc spert pirmos soļus!”
4. Dievs ir zvērējis dot to, uz kurieni Tu ej!
Un Dievs nemelo…:
„Dievs nav cilvēks, kas melotu, nedz cilvēka bērns, ka Viņam kaut kas būtu jānožēlo. Vai Viņš ko teiktu un nedarītu, vai Viņš ko sacītu un tas nekļūtu īstenība?” (4. Mozus 23:19)
Par zvēresta jēgu Bībelē jau tika minēts, ka tā jēga ir līguma (derības) slēgšana, kam ir sekas (tā laušanai) – zvēresta laušanas sekas ir lāsts. Agrāk cilvēkus sodīja ar nāvi, ja tika lauzts noslēgtais līgums. Tāpēc reizēm zvērēja, piesaucot Dieva vārdu.
„Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt, jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā.” (2. Mozus 20:7)
Nelietīgi valkāt, t.i., neturēt solījumu (ko Tu esi devis Dievam). Tev nebūs neturēt solījumu!
„Jūs vēl esat dzirdējuši, ka vecajiem sacīts: tev nebūs nepatiesi zvērēt, bet Tam Kungam turēt, ko tu zvērēdams solījis. Bet jūsu vārdi lai ir: jā, jā! nē, nē! Kas pāri par to, tas ir no ļauna.” (Mateja 5:33, 37)
Padomā – ja Tu apsoli kādam cilvēkam kaut ko izdarīt un rezultātā neizdari to! Tādā gadījumā Tu esi vainīgs, jo Tu esi lauzis savu Jā-vārdu! Un īstenībā mēs šodien dzīvojam vēl lielākā godībā nekā cilvēki tajos laikos, kuri aprakstīti Bībelē!
Seko liecība no mācītāja par kādu draudzi Bufalo. Tur bija draudzē 20 cilvēki un mācītājs jau apsvēra draudzes slēgšanu. Bet, pirms pieņemt izšķirīgo lēmumu, mācītājs Dieva tuvuma meklēšanas laikā saņēma atklāsmi no Dieva, ka draudzes darbība ir jāturpina – Dievs deva apsolījumu, ka turpinot viņi izturēs! Reiz draudzē kāds draudzes loceklis mācītājam atklāja kut ko ļoti būtisku: ka mācītājam būtu jāatsakās no savas algas, kuru viņam maksā galvenā (augstākstāvošā) draudze, jo tagadējā draudze pati grib maksāt savam mācītājam algu. Kad mācītājs sekoja šim ierosinājumam, gala rezultātā draudze pamazām izauga līdz normālas draudzes lielumam!
„Un pēc šiem notikumiem Jozua, Nūna dēls, Tā Kunga kalps, nomira, būdams simts desmit gadus vecs.”(Jozua 24:29)
Šī rakstu vieta parāda, ka Jozua nodzīvoja pilnu mūžu – viņš nomira 110 gadu vecumā. Turklāt, kas bija Jozua? Viņš bija tas, kurš kļuva par Mozus pēcteci, un tieši viņš ieveda visu Israēlu apsolītajā zemē. Cilvēks, kura attieksme nepārprotami liecināja: Ne soli atpakaļ!
Cilvēk, kāda starpība, ko grib Tava un mana miesa? Vienkārši IR JĀDARA un ne soli atpakaļ! Miesai nekad negribas līst ziemas laikā āliņģī vai iet aukstā dušā, vai 2 reizes dienā tīrīt zobus (miesai nepatīk arī iet pie zobārsta. Jā, bet viņai gribās veselus zobus!)! Ne vienmēr mums gribās kārtot tās lietas, kas mums ir jākārto, piemēram, zvanīt ierēdņiem un skaidrot dažādus jautājumus. Miesai patīk gulēt no rītiem, viņai nepatīk agri celties lūgšanai un viņai sagādā grūtības virināt muti. Miesai vienmēr visu gribās darīt uz pusslodzi, vai ne? (runāt lēnām, mierīgi utt.)
Noslēgumā – redzi savu mērķi un EJ UZ TO!
Mēs dzīvojam nevis miesā, bet garā! Un mums ir mērķi! (Kāda starpība, ko grib mūsu miesa!?) Atceries: Tava miesa KALPO Tev!
Tagad, kad mūsu draudzei ir gavēnis, ikvienam gavētājam ir savs personīgais gavēņa plāns, kurā ir norādīti mērķi, kurus mēs katrs gribam sasniegt un par ko mēs gavējam. Mācītājs apliecina, ka jau tagad viņam IR izmaiņas! Un mums ikvienam ir jau jāredz tās izmaiņas, pēc kurām mēs tiecamies! Mums ir jātic tam! Ir jāierauga jau tagad, ka Latvija ir glābta, ka tā Jēzus asinīs ir šķīstīta baltāka par sniegu, jāierauga stipra draudze un ka mēs visi esam pilni Svētā Gara! Jāiztēlojas mūsu draudzes cilvēki, lūdzot Dievu, un ka viņiem katram ir savi 12 mācekļi! Un tie no mūsu draudzes, kas iet kaut kur, tie cītīgi mācās arī draudzes Līderu skolā!
„Lai NEVIENS vairs nespertu soļus atpakaļ!” – ar šādu novēlējumu, nē, drīzāk Dieva pavēli mums visiem, mācītājs Mārcis Jencītis noslēdz savu 16. janvāra svētrunu.
