Evija sevi raksturotu kā mazvērtīgu un nepārliecinātu personību, kura nevarēja realizēt sevi nevienā dzīves sfērā.
Viņai pagātne asociējas ar attiecībām, kas nekad nav izdevušās. Šķita, ka neveiksmes ir kā lāsts, kas nekad nebeigsies.
Evija stāsta: „Kopš bērnības ticēju Dievam un izjutu slāpes pēc Viņa. Dažas manas vienaudzes gāja svētdienas skolā un par to sarunājās savā starpā. Arī man tas sāka likties interesanti un es vēlējos iet uz baznīcu, taču mamma neļāva. Viņa uzskatīja, ka uz turieni iet tikai slaisti, kuri negrib strādāt. Jo tajā laikā, kamēr sēdi baznīcas solā, var izdarīt kādu lauku darbu. Viņa neticēja Dievam un nezināja, kādu svētību dod Viņa tuvums.
Bērnībā ģimenē vecākiem bija sliktas attiecības un daudz konfliktu. Savu neizdošanos mamma ieaudzināja arī manī. Viņa teica, ka es nākotnē nekas nebūšu. Arī skolotāji atkārtoja, ka man neizdosies neko dižu sasniegt, tikai govis slaukšu, jo man, kā arī lielākajai daļai klases, bija sliktas sekmes.
Šie apgalvojumi realizējās visā manā turpmākajā dzīvē. Vēlāk, esot kopā ar vīrieti, arī nebiju laimīga. Mums bija bērniņš, un es ļoti cerēju, ka mēs sakārtosim attiecības un apprecēsimies, bet gāja laiks un nekas nenotika. Draugam īsti nerūpēja ģimene. Viņš bija pieradis dzīvot tikai sev. Arī finansiāli negādāja par mums ar bērnu, tolaik pati nestrādāju, audzināju bērnu un saņēmu pabalstu. Viņam bija arī alkohola problēma – kopīga iedzeršana ar draugiem un vienatnē, viņš devās, kad un kur vien pats gribēja. Mūsu attiecības ar laiku kļuva kā svešiem cilvēkiem, mēs sēdējām pie atsevišķiem galdiem, kad ēdām, bieži vispār nesarunājāmies. Es nesaņēmu nekādu atbalstu no viņa puses, kaut gan pati darīju visu, lai saglabātu attiecības. Mana dzīve nebija īsti piepildīta, tai trūka dziļākas jēgas. Biju nepārliecināta par sevi un kautrīga.
Sāku interesēties, kā tikt vaļā no visa negatīvā, ko piedzīvoju mājās. Uzzināju par vēdām – principiem, kurus izpildot var uzlabot attiecības ar vīrieti, taču šo principu saknes slēpjas ezotērikā, un tikai pēc laika man vietējās draudzes cilvēki pateica, ka tas neesot no Dieva. Tolaik bija arī vairāki paziņas, kuri man stāstīja par draudzi „Kristus Pasaulei” – gan par dziedināšanas dievkalpojumiem, gan lāstu salaušanu, un dažādas liecības, ko cilvēki stāstīja draudzē. Tas viss ļoti uzrunāja, vēlējos piedalīties draudzes pasākumos un paskatīties dzīvē, taču attālums bija šķērslis. Braukt uz Rīgu no saviem laukiem likās kā aizbraukt ar riteni līdz Amerikai! Taču turpināju skatīties ierakstus internetā. Ļoti slāpu pēc Dieva un gribēju mainīt savu dzīvi, iegūt mīlestības pilnas attiecības. Meklēju savā apkārtnē kādu draudzi. Sākot to apmeklēt, viss likās jauki – cilvēki bija mīļi, un atmosfēra bija laba, taču es neizveidoju personīgas attiecības ar Dievu, tādēļ manā dzīvē nekas nemainījās.
Pēc laika iepazinos ar kādu vīrieti un mēs apprecējāmies. Finansiālā sfēra šajās attiecībās nebija spoža – mainoties dzīvesvietai, pametu iepriekšējo darbu. Tagad man bija tikai gadījuma darbiņi kādā pansionātā. Vīrs arī īpaši negribēja, ka es daudz strādāju, jo man bija jāaudzina bērns, līdz ar to viņš centās gādāt par ģimeni viens pats. Diemžēl šajās attiecībās atkārtojās viss, kas iepriekš – mēs nevarējām sadzīvot. Vīrs varēja ar mani nerunāt ļoti ilgu laiku. Mūžīgi neapmierināts, manis gatavotais ēdiens viņam negaršoja, kā arī viņš nevarēja sadzīvot ar manu bērnu no pirmajām attiecībām. Papildus visām problēmām vīram nepatika, ka apmeklēju draudzi un es pakļāvos šim spiedienam, sāku iet retāk. Visu šo laiku man prātā bija cilvēku liecības no draudzes „Kristus Pasaulei”. Es zināju, ka šajā draudzē ir ļoti nopietna kalpošana un arī cilvēku aprūpe. Es ļoti gribēju, lai mana dzīve mainītos. Iespējams, Dievs redzēja šo situāciju, un Viņš deva kādu iespēju. Pavasarī man izdevās tikt līdzi draudzenes mammai uz inkaunteru jeb draudzes trīs dienu semināru, kurā ir aizlūgšanas par katru cilvēku. Tas bija tāds piedzīvojums! Es reāli satikos ar Dievu! Šajā seminārā pieņēmu Jēzu Kristu par Glābēju un saņēmu arī aizlūgšanas. Es sajutu, kā mana dvēsele tika dziedināta – atnāca iekšējs vieglums un pārliecība, ka jebkādi lāsti, ja tādi ir bijuši, ir salauzti manā dzīvē.
Inkauntera laikā pie manis pienāca kāda kalpotāja, mēs sākām sarunāties un es pastāstīju viņai, cik ļoti man pietrūkst šīs draudzes Rūjienā un cik ļoti man gribas izmaiņas dzīvē. Šī kalpotāja ierosināja izveidot mājas grupiņu. Man ļoti patika piedalīties tajā. Sāku iepazīt Dievu un veidot attiecības ar Viņu. Un reiz šī kalpotāja pateica, ka grupiņa turpmāk būs jāvada man. Sākumā šī ideja nepatika, jo gribējās baudīt no visa, bet darīt – nē. Man šķita, ka neesmu komunikabls cilvēks, un biju iekšēji nepārliecināta par sevi. Taču, kad pirmo reizi pati novadīju mājas grupiņu, es biju sajūsmā! Sapratu, ka varu to izdarīt un gribu kalpot cilvēkiem! Un tieši tad sāka notikt izmaiņas manā dzīvē – es kļuvu pašpārliecināta, Dievs atbrīvoja mani no iekšēja tukšuma un ieraušanās sevī. Kalpošana Dieva un cilvēkiem deva patiesu jēgu manai dzīvei. Man sāka veikties arī finanšu sfērā – es atradu pastāvīgu darbu, ko līdz tam nevarēju izdarīt.
Kad sāku vadīt grupiņu, vīrs ļoti pretojās un rīkoja strīdus mājās. Taču kādu reizi atgadījās nelaime – viņš nokrita no motocikla un ieguva traumas. Viņam sāka neveikties dažādās dzīves sfērās. Es viņu pieteicu inkaunteram un teicu, ka tā ir vieta, kur mainās cilvēku dzīves. Un tur notika brīnums! Vīrs pēc inkauntera reāli izmainījās. Pirmkārt, viņš pilnībā pārstāja lietot alkoholu. Viņš sāka pieņemt Dievu un pat piedalīties mājas grupiņās. Izmainījās attiecības mūsu starpā, kā arī vīrs beidzot sāka saprasties ar manu bērnu. Kalpojot Dievam, mana dzīve izmainījās par 180 grādiem! Tagad esmu laimīga savā laulībā, varu kalpot un palīdzēt cilvēkiem. Es redzu, kā mainās cilvēku dzīves man apkārt. Mūsu mājās vairs nav alkohola, arī svētkos nē.
No nepārliecinātas un neizdevušās personības, esmu kļuvusi par stipru un laimīgu cilvēku! Ieguvu drosmi komunicēt ar citiem un izteikt savu viedokli. Attiecības ar vīru ir ievērojami uzlabojušās, un arī viņš pats ir ļoti mainījies – mēs labi sadzīvojam un normāli komunicējam viens ar otru. Tagad es saprotu, kādas svētības nāk no Dieva un kādas ir sekas dzīvei bez Viņa. Citiem iesaku nākt uz draudzi un piedzīvot Dievu! Atsaucieties aicinājumam un nepadodieties, arī ja kāds ir pret jūsu ticību un nesaprot jūs. Jo Dievs redz sirdis un tās maina! ”
Evijas Skrīveles liecību pierakstīja Kristīne Krapāne
