Vai tu esi pamanījis, ka tieši evaņģēlijos ir daudz Rakstu vietas par Jēzus dzīvi un brīnumu atstāstījumu?
Viņš dziedināja aklus un kurlus. Ja tu padomāsi, tad pirmais, kas nāk prātā, no kā Jēzus dziedināja – aklie, kurlie, mēmie. Aklie redz, kurlie dzird, klibie staigā.
Un Jēzus atbildēdams tiem sacīja: “Eita un atsakait Jānim, ko esat redzējuši un dzirdējuši: aklie redz, tizlie iet, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām, nabagiem sludina prieka vēsti;” (Lūkas evaņģēlijs 7:22)
[..] un brīnījās ļoti par to un sacīja: “Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā.” (Marka evaņģēlijs 7:37)
Jēzus par aklumu un kurlumu runā ne tikai fiziskā nozīmē, kad cilvēki tiek dziedināti, viņi var redzēt.
“Tāpēc Es uz tiem runāju līdzībās, jo tie redzēdami neredz un dzirdēdami nedzird un nesaprot. Un pie tiem piepildās pravieša Jesajas vārdi, kas saka: ar ausīm jūs dzirdēsit, bet nesapratīsit; skatīdamies jūs skatīsities, bet neredzēsit. Jo šo ļaužu sirds ir apcietināta, un viņu ausis ir nedzirdīgas, un savas acis tie ir aizdarījuši, ka tie ar acīm neredz un ar ausīm nedzird un sirdī nesaprot un neatgriežas, ka Es tos dziedinātu. Bet svētīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un jūsu ausis, jo tās dzird.- Jo patiesi Es jums saku: daudzi pravieši un taisnie ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.” (Mateja evaņģēlijs 13:13-17)
Mēs šodien dzirdējām liecību, ka Dievs dziedināja meiteni no vājdzirdības. Brīnumi notiek, bet Jēzus uzsver, ka Viņš runā ne tikai par fizisku redzēšanu un dzirdēšanu, bet arī par garīgu. Varbūt tieši tāpēc Bībelē ir fiksēts, izceļas akluma un kurluma jautājums. Viņš saka, ka akliem akli ceļa rādītāji.
“Atstājiet tos! Tie ir akli akliem ceļa rādītāji; bet, ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi iekritīs bedrē.” (Mateja evaņģēlijs 15:14)
Jēzus saka: „Jums ir ausis, bet jūs nedzirdat. Jums ir acis, bet jūs neredzat, jo jūsu sirds ir apcietināta.”
Un, to nomanīdams, Viņš uz tiem sacīja: “Ko jūs runājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nemanāt, nedz noprotat? Vai jums sirds vēl ir apcietināta? Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat?” (Marka evaņģēlijs 8:17-18)
Viņi neredz, nedzird, savas ausis ir aizbāzuši, acis aizvēruši. Neredz, nedzird un neatgriežas. Tas vijas cauri evaņģēlijiem.
Šodien es gribu runāt tieši par redzēšanu. Ja cilvēks ir akls fiziski, tad tā nav lielākā problēma. Tā, protams, ir problēma, bet tā nav lielākā problēma. Lielākā problēma ir nespēja redzēt garīgi. Redzējums, tas, ko tu redzi ar savām iekšējām gara acīm.
Es diezgan vienkārši pienesu lietas. Ja mēs runātu tīri no Bībeles, teoloģiski, ar dažādiem terminiem, piemēram, ar gara acīm. Kur atrodas gara acis? Varbūt tā ir kāda trešā acs? Kur tā atrodas?
Kad es pie Dieva atgriezos, es kapelā sēdēju un skatījos uz krustu. Runa ir par redzēšanu. Dievs mani bija uzrunājis, lai es skatos uz krustu. Faktiski Bībelē tas ir rakstīts – uz krustu. Es šodien braucu no Līgatnes uz Rīgu, mašīnā klausījos Kristīgo Radio un tur skanēja dziesma ar vārdiem “uz krustu, krustu”. Es sēdēju tajā kapelā un skatījos uz krustu, es biju tikko jaunpiedzimis cilvēks. Laikam no malas izskatījās diezgan dīvaini, varbūt pārējie brīvāk uzvedās. Mācītājs sludināja, es skatījos uz krustu. Man Dievs teica skatīties uz krustu. Pēc laika es izpratu, ka skatīties uz krustu nenozīmē tā vienkārši blenzt uz krustu, tā vienkārši skatīties vai nēsāt krustiņu. Tas ir kaut kas cits.
Mani agrāk mulsināja teksts: atver savu sirdi Dievam. Šo tekstu es dzirdēju gan angļu valodā, gan krievu un latviešu valodās. Man kādu laiku bija jautājums, kā atvērt savu sirdi. Es jau biju atvēris, bet es nesapratu, ko vēl grib. Es šim jautājumam esmu bieži pieskāries, šis jautājums ikdienas ir aktuāls – kā atvērt sirdi? Es varu pateikt vienkāršiem vārdiem – tā ir tava iztēle. Vārds “fantāzijas” nevienam nebūs nesaprotams. Katrs zina, kas ir fantāzijas. Vai tās pašas no sevis rodas vai tomēr tu fantazē, tu kontrolē savu galvu, ko tu fantazē, ko tu domā? Ko tu redzi? Tas, ko tu redzi savā iztēlē, tas lielā mērā ir arī atkarīgs, uz ko tu skaties savā ikdienā, uz ko tu vērs savu skatu. Savos pirmajos mēnešos, kad es ar Dievu biju saticies, skatīties vienkārši uz koka krustu nebija nemaz slikti, tas bija ļoti labi priekš manis tajā laikā. Šodien esmu izpratis, ka nepietiek tikai skatīties uz krustu, man ir jāredz iztēlē, ko Dievs priekš manis ir izdarījis pie krusta. Man jāredz sevi tādu, kāds es esmu, jo kas ir Jēzū Kristū, tas ir jauns radījums, jo kas ir bijis, tas ir pagājis, viss ir tapis jauns.
Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem 5:17)
Jāredz sevi tādu, kādu mani redz Dievs caur Sava Dēla upuri – jaunu cilvēku, jaunu radījumu, ar jaunu domāšanu. Man ir jāsāk par sevi, par cilvēkiem, par saviem tuvākajiem, par apstākļiem domāt tā, kā domā Viņš. Iztēle ir veids, kā mēs redzam. Tas, ko mēs liekam priekšā ikdienā, ko mēs redzam fiziskām acīm, ietekmē arī mūsu iekšējo redzēšanu, bet mēs paši nolemjam, kādus tēlus paturēt un kādus izmest, ko domāt, ko nedomāt, ko iztēloties un ko neiztēloties. Šis ir ārkārtīgi spēcīgs Dieva ierocis. Kristus upuris – tas ir pats svarīgākais, tas ir Bībeles centrs. Nākamais, manuprāt, ir spēja redzēt. Tu teiksi, varbūt ticība? Nebūs ticības bez redzēšanas, jo ticība ir redzēšana. Tas viss ir ļoti saistīts.
Es pajautāju grāmatu galdā, lai man iedod Jongi Čo grāmatiņu „Ceturtā dimensija”, taču tās tur nav. Iedeva man grāmatiņu „Lūgšana – atslēga atmodai”. Es domāju, ka šajā grāmatiņā arī ir nedaudz no ceturtās dimensijas. Kas tad ir ceturtā dimensija? Kas tad ir atslēga atmodai? Lūgšana ir atslēga atmodai. Bet tieši grāmatiņā „Ceturtā dimensija” apraksts ir detalizētāks un nedaudz skaidrāk parāda, kas tad ir lūgšana, ko tā ietver. Vai lūgšana ir tikai Tēvreizes skaitīšana, vai lūgšana ir prasīšana Dievam, ko tu vēlies, vai kaut kas vairāk? Jongi Čo bija pasaulē lielākās draudzes mācītājs, Dienvidkorejā, Seulā. Viņš savās grāmatās skaidri raksta, viņš visās piemin visus tos pašus piemērus. Grāmatas viņam nav ļoti daudz, bet ir vismaz kādas desmit. Es redzu viņa grāmatās, ka viņa atslēga ir tieši ceturtā dimensija. Tas ir tas, ko tu spēj redzēt garā, tas, ko tu spēj iztēloties, tas, uz ko tu iztēlē spēj koncentrēties, ilgstoši koncentrēties, nenovirzīties. Tam ir ārkārtīgi liels pievilkšanās spēks. Vīzijai, redzēšanai ir ārkārtīgi liels pievilkšanās spēks, jo tas, ko tu redzi, izsaka visu. Skaidrs, ka nepietiek tikai redzēt, bet redzēšana ir pamats. Protams, ir plānošana, ir stratēģija, ir darbs sava redzējuma virzienā, bet tieši šī redzēšana dod šo vēlmi strādāt, dod attiecīgus cilvēkus, pat apstākļus veido. Tie palīdz iziet un sasniegt kāroto, un notiek pārdabiskas lietas, jo tā ir Svētā Gara valoda. Tava iztēle ir Svētā Gara valoda. Un tieši tāpat caur iztēli darbojas arī sātans. Ja tavā galvā ir nešķīstas domas, tās ārkārtīgi spēcīgi pievelk negatīvo, tas izraisa vēlmi, un ne jau dievišķu. Viens ir – ja tu kaut ko redzi, otrs ir – ja tu to paņem un garā redzi. Daudz ko var redzēt, jo mēs dzīvojam pasaulē. Mēs redzam visapkārt pat to, ko mēs negribētu redzēt, uz ko negribētu skatīties. Taču tas nav svarīgi. Svarīgi ir, ko tu redzi garā, savā iztēlē, savās fantāzijās, uz ko tu koncentrējies. Tā ir lūgšana. Lūgšana nav tikai lūgšanu skaitīšana, tas ir kaut kas vairāk. Tā ir redzēšana, un tieši šī redzēšana izsaka visu.
„Dievs, svētī Latviju” ir Baumaņu Kārļa, hernhūtiešu draudžu absolventa jeb pēcteča, rakstīta dziesma. Viņš nāk no hernkrūtiešu aprindām. Mūsu valsts nebija iespējama bez Dieva palīdzības. Mūsu valsts autors ir Dievs. Ir valstis, kuras nevar lepoties, kā tās ir veidotas. Protams, kā kuras, bet Latvija tiešā veidā nāk no Dieva redzējuma. 18.gadsimtā Latvijā ieradās misionāri no brāļu draudzēm, kuri iemācījās latviešu valodu. Viņi bija vācu valodā runājoši un bija kopā ar latviešu zemniekiem, ar vienkāršo tautu. Tie bija laiki, kad latvietis faktiski bija muižas īpašums, kad latviešu tauta pirmo reizi sāka sevi apzināties kā vienotu veselumu. Mums nebija savas valsts. Pirmais impulss tika dots precīzi no šīm brāļu draudzēm. Mums ir sava valsts.
Man ir redzējums. Es vienmēr to šeit atkārtoju. Redzējums, vīzija ir pats svarīgākais. Mājas grupiņās pēdējā grupiņas daļa ir vīzijas daļa, kas ilgst 15-20 minūtes. Divas stundas mums ir grupiņa un no tām gandrīz 20 minūtes ir atvēlētas vīzijas daļai, plānošanai saskaņā ar vīziju. Kāpēc tik daudz laika grupiņā ir atvēlēts vīzijai? Kā katrā grupiņā izmanto šo laiku, tāda arī ir šī mājas grupiņa. Es pat teiktu tā, ka pat ne lūgšanas laiks grupiņā nebūs svarīgākais. Protams, ka visas šīs daļas ir svarīgas, bet, ja nav šīs noslēdzošās daļas, ja nav redzēšanas, ja šis laiks netiek pilnvērtīgi izmantots, tad šādā grupiņā cilvēki nevar pilnvērtīgi augt un grupiņa nevar pilnvērtīgi attīstīties, jo šī grupiņa neredz. Tāpēc jau Jēzus saka, ka jums ir acis, bet jūs neredzat. Tur jau ir problēma.
Tu varbūt domā: ja sapni sapņošu, es redzēšu, bet, ja sapni nesapņošu, tad neredzēšu. Taču tas ir kaut kas tāds, kur tev ir jālieto sava enerģija. Ir jāpiepūlas, lai redzētu. Ir jālieto dažādi palīglīdzekļi, ko tu liec acu priekšā, lai tev būtu vieglāk iegaumēt un pēc tam iztēloties vēlamo rezultātu. Tā ir lūgšana, tā ir ceturtā dimensija. Nenovērtējiet to par zemu, jo bez šī redzējuma nav cerības. Visiem lieliem sasniegumiem pamatā ir liela vīzija. Visus lielos sasniegumus uz priekšu ir dzinusi stipra vēlme. Šo vēlmi izraisa tieši šī vīzija jeb redzējums.
Kā jau es iesāku runāt, manā sirdī ir Dieva svētīta Latvija. Es zinu Latvijas vēsturi, es zinu Latvijas autoru. Paldies Tev, Dievs, ka Tu esi mūsu valsts autors un par šiem cilvēkiem, kas šo valsti dibināja. Mūsu Satversme ir uz kristīgiem pamatiem, lai kā arī viņi cenšas to apiet, bet tā ir uz kristīgiem pamatiem. Tieši šis redzējums – Dieva svētīta Latvija. Saproti, ka tu esi šeit tāpēc, ka man ir šī vīzija. Nevis tikai viens izglābts cilvēks. Kāpēc mēs šeit neesam viena maza grupiņa? Mēs draudzi „Kristus Pasaulei” Rīgā iesākām 2007. gadā, Biķernieku slimnīcas kapelā. Bijām 5-6 cilvēki, varbūt desmit bijām, īsti vairs neatceros. Mēs iesākām tur Rīgas draudzi „Kristus Pasaulei”. Kaut kādu laiku mēs tur pulcējamies, pēc tam noīrējām telpas viesnīcā “Maritim Park Hotel”, Āgenskalnā, blakus Uzvaras piemineklim, kuru pa visiem mēdijiem rāda, propagandē, popularizē visos iespējamos veidos, lai mums ir, uz ko skatīties. Skaties tur, skaties te – to dara mēdiji. Politiķi, kuri ir nopirkuši Latvijas mēdijus, liberālās politiskās varas. Kāpēc mēs viņiem esam tik nepatīkami? Jo viņi saka, lai mēs skatāmies tur, bet mēs sakām: “Nē, mēs uz Jēzu.” Viņi saka: “Tagad skaties uz Uzvaras pieminekli, tagad skaties uz karu Ukrainā, tagad skaties uz slimnīcām un uz slimības statistiku.” Zināji, kamēr bija šī ažiotāža pie Uzvaras pieminekļa, tikmēr otrajā lasījumā pieņēma laulības surogātlikuma tālāku virzīšanu. Vai liberālie mēdiji teica, lai skatāmies uz šo likuma pieņemšanu, lai diskutējam un veidojam sabiedrisko aptauju? Vai viņi kaut ko tādu darīja? Nē, viņi teica: “Skatieties uz pieminekli, uz traktoru ar ziediem.” Tajā pašā laikā fundamentāli svarīgas mūsu valstī, lai mēs varētu pastāvēt, ir mūsu vērtības – laulība, ģimene. Fundamentālas lietas, tās nekur neuzpeld. Tu domā, ka mēs esam kristieši, mums ir lūgšanas, mēs lūgsim, mums būs? Šie pasaulīgie politologi un psihologi, viņi veido šo sabiedrisko domu. Caur ko? Caur vīziju, ko liek tavā acu priekšā. Cik viss ir vienkārši. Cilvēki tam tic.
Paldies Dievam, ka politiskajā spēkā, kurā es esmu, partijas vadītājs Ainārs Šlesers ir vizionārs un kristīgās vērtības viņam ir pamats. Tagad sāk parādīties autobusi ar parakstu vākšanas kampaņas uzsaukumiem, es tur arī esmu redzams. Man šķiet, ka tas bija “Liepājas Autobusu Parks”, kādi četrdesmit autobusi, kuri kursē pa visu Latviju. Kāpēc Ainārs to dara? Tāpēc, ka viņš saprot, ka lūgšana nav tikai: “Dievs dod man šo un to”, bet lūgšana ir arī uzlikt reklāmu uz autobusa. Vai tu vispār esi par to padomājis? Lūk, lūgšana. Viņš dod redzējumu. Es vakar internetā publicēju fotoattēlu. Cilvēks brauca autobusā uz Liepāju, Saldū bija apstājušies, tur bija autobuss ar mūsu reklāmu. Autobusa aizmugurē tantiņas runājās, ka Šlesers ar to komandu nekas labs neesot, bet būs jāiet balsot, jo citādāk ievēlēs Ždanoku. No kurienes tas viss ir? No šī autobusa, no šīs avīzes „Latvija Pirmā” – atbalsti dabisku ģimeni, paraksties. Kāpēc “Coca Cola” ir jātaisa reklāma, jo kurš gan to nezina? Viņi lielu daļu no ieņēmumiem tērē tieši reklāmai. Kāpēc? Jo iedod cilvēkiem redzējumu.
Agrāk tika lietots kadru ātrums, starp kadriem ieliekot vienu papildus kadru, kuru cilvēks ar aci neuztver. Tas paliek tavā zemapziņā. Reklāmas triks, kurš šodien ir aizliegts. Slēptā reklāma. Tevī ieliek informāciju, kuru tu ar acīm neuztver, bet tas paliek tavā zemapziņā. Un tad mēs domājam, kāpēc mēs domājam tādas un tādas lietas.
Redzēšana. Dieva svētīta Latvija. Mēs paņēmām 5 tūkstošus avīžu, kurus jūs variet izdalīt visiem saviem radiem, jo šī avīze tiešām ir laba. Mums jau arī nav, par ko citu balsot. Vakardien redzēju vienu komentāru: “Man jūsu partijā nepatīk daudzas personālijas, bet alternatīvu nav.” Kāpēc es runāju par politiku, par partiju, kurā es esmu un kuru atbalsta mūsu draudze? Tāpēc, ka tas ir tikai likumsakarīgi. Tavs redzējums, tam ir milzīgs pievilkšanās spēks. Tā kā melnais caurums. Melnais caurums ir ārkārtīgi liela masa mazā kubatūrā, maza bumbiņa. Ja to mestu, tad tā izietu cauri grīdai. Saspiesta zvaigzne. Un šis melnais caurums sevī iesūc visu. Tur ir tāda gravitācija, tāds pievilkšanas spēks. Dievs vispār ir radījis interesantas parādības. Tieši redzējumam ir ārkārtīgi liels pievilkšanās spēks. Tāpēc tieši šis redzējums, kas ir man, ir radījis mūsu draudzi. Redzējums – Dieva svētīta Latvija. Tu uz to skatījies, esi pats sācis to redzēt un tā ir tava vīzija, un mēs to pievelkam.
Šī partija ir elementārs mūsu redzēšanas rezultāts, jo, kad mēs sarīkojām Tautas lūgšanu sapulci, 2 gadus bija lielās, 3. bija mazliet mazāka, bet nu 3 gadus sarīkojām. 3. punkts bija kristiešu draudžu balss politikā, ka mēs varam pārstāvēt kristīgās vērtības savā valstī. Vai mums tas izdevās? Nē, jo neviens to negribēja. Paiet gads, zvana telefons un Ainārs Šlesers ir dzirdējis, saredzējis, ka ir vajadzīga partija ar kristīgām vērtībām. Dieva ceļi ir neizdibināmi. Draugi, šis ir brīnums. Bet šis brīnums ir izskaidrojams, tā ir ceturtā dimensija. Mēs to esam redzējuši. Un šajā lielajā lūgšanu sapulcē bija tūkstoši un vēl tie, kas visu skatījās attālināti. Šajā pasākuma bija visu konfesiju pārstāvji. Visi mērķi tika skaidri definēti. 1. Izaugsme katrā draudzē. 2. Vienota lūgšana. 3. Vienota balss. Pasaki, kurš mācītājs var palikt malā? Nav iespējams nostiprināt ģimenes vērtības, ja tu neej politikā. Un tas mācītājs, kuram nepatīk politika, kurš var paiet garām? Palielam jau neviens, visiem ir jānāk. Un kurš šo panāca? Draugi, tas ir redzējums. Šajā gadījumā tā bija vīzija par kristīgo partiju. Šis bija elementārs piemērs. Inese Šlesere arī tika aicināta piedalīties šajā pasākumā, bet tieši rudenī, kad mēs veidojām šo visu, viņa vienmēr brauc uz ārzemēm, jo ir skolnieku brīvlaiks. Tieši šī sieviete bija tā, kura teica, ka vajag iesaistīt mācītāju Mārci Jencīti. Kā viņa šo izdomāja? Es caur lūgšanu sapulci to noliku priekšā, un Inesei ir tāda pati vīzija kā Aināram. Šobrīd mūsu komanda ir izaugusi. Avīzē var ieraudzīt vienu daļu no cilvēkiem, kuri ir ar mums. Mūsu partija uzņem lielus apgriezienus. Es pats vairs netieku līdzi vīzijai. Jo parasti man visi ir jāaicina, lai nāk un piedalās, bet tagad viss ir uzņēmis tādus apgriezienus, ka pilnīgi jau mani velk. Es jau sāku domāt, vai vispār varu to izdarīt. Piemēram, nākamnedēļ ir parakstu vākšanas kampaņa, kur man ir jābūt. Pēc idejas šodien man bija jābūt Cēsīs, bet šodien ir svētdiena un šīs ir manas vērtības. Svētdienā nekādas akcijas. Pirmdien es būšu Jēkabpilī. Otrdien Madonā. Trešdien – Preiļi. Starp citu, 3.jūnijā būsim Rīgā, Vērmanes dārzā, tur laižam visi. Mēs uz šo pasākumu aicinām mācītājus, stāstījām, ka šajos pasākumos spēles Jolanta Gulbe-Paškeviča un Deniss Paškevičs. Būs arī uzrunas ar mērķi savākt 155 tūkstošus parakstus, lai ierosinātu referendumu un nostiprinātu 110. pantu, ka ģimene ir vīrietis, sieviete un bērni.
Vienkāršiem vārdiem – iztēle ir Svētā Gara valoda. Iztēle ir tas materiāls, kad Dievs teica un viss radās. Dievs teica un tapa.
Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Un Dievs sacīja: “Lai top gaisma.” Un gaisma tapa. (1. Mozus 1:2-3)
Tieši iztēle ir tas materiāls, ko Dievs nevis ņem no nulles, bet ņem tieši tavu iztēli, tavas domas un ceļ. Šeit darbojas ne tikai dievišķais faktors, bet arī cilvēciskais faktors – tava iztēle. Tīri cilvēcīgi notiek tas, ko tu redzi un uz ko tu ej, bet ir robežas, kad beidzas cilvēcīgais un caur tavu iztēli darbojas Dievs. Šis materiāls, ar kuru Viņš ceļ to, ko Viņš grib, lai tu redzi. Tāpēc tajā, kas šobrīd notiek Latvijā, es redzu Dieva darbību.
Es lasīju par vienu sievieti, kura bērnībā redzēja vēža slimnieku. Viņa bija jauna, un uz viņu tas atstāja tik lielu iespaidu, ka viņa burtiski sāka pie sevis meklēt simptomus. Šīs grāmatas autors saka, ka, šai meitenei pieaugot, viņa lika roku uz kreisās krūts. Viņa tās problēmas bija saredzējusi tik tālu, ka sāpes bija jūtamas visur un beigās viņa arī pati nomira no vēža. Šis iztēles auglis – vēzis radās iztēlē. Kāpēc nav labi skriet pakaļ visām reklāmām, kur tevi aicina pārbaudīties pie ārstiem? Lielākoties tur nepārbauda normāli, specializēti ārsti, bet šarlatāni. Es eju pie ārstiem, kad ir vajadzība. Ejot pie ārstiem, izvēlies uzmanīgi, pie kāda ārsta tu vēlies iet. Lielākā daļa slimību sākās galvā. Ir vīrusi un infekcijas, kuras tu vari vienkārši dabūt un viss, bet reizēm arī šīs slimības ir galvas problēmas.
Redzējumam saskaņā ar Dieva vārdu ir ārkārtīgi liels spēks.
Par Jēkabu. Bija vīzijas nesēji – Jēkabs, Īzāks un Ābrahāms. Ābrahāmam atklājās Dievs, ka darīs viņu par lielu tautu.
Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju,” Viņš tam sacīja. (1. Mozus 15:5)
“Celies, pārstaigā zemi tās garumā un platumā, jo tev Es gribu to dot.” (1. Mozus 13:17)
Pamatā ir redzējums. Iemesls, kāpēc mēs kā draudze šodien esam, ir šo cilvēku – patriarhu redzējums. Kāds redzējums? Tas, kuru Ābrāmam pasniedza Dievs.
Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” (1. Mozus 12:1-3)
Šodien mums ir pavisam vienkārši.
Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā. (Mateja evaņgēlijs 28:19)
Dieva griba ir augošas un plaukstošas draudzes. Dieva griba ir Dieva svētītas valstis, kas ir balstītas uz dievišķiem pamatiem. Āmen! Mūsu valsts ir viena no tām, un mums par savu valsti ir jārūpējas.
Jēkabs nopirka no sava brāļa Ēsava pirmdzimtību. Pirmdzimtība nozīmē mantot praktiski visu – varas tiesības un šajā gadījumā kļūt arī vīzijas nesēju. Vecākais dēls bija Ēsavs. Bet Ēsavs savu pirmdzimtību nicināja un pārdeva to par zupas šķīvi.
Un Jēkabs bija izvārījis viru, bet Ēsavs nāca no tīruma un bija izsalcis. Un Ēsavs sacīja Jēkabam: “Ļauj man ēst no tā sarkanā, tā sarkanā viruma, jo es esmu izsalcis,” – tāpēc to dēvē par Edomu. Tad Jēkabs atbildēja: “Pārdod man papriekš savu pirmdzimtību.” Un Ēsavs sacīja: “Man tā kā tā jāmirst, ko man tur līdz pirmdzimtība?” Un Jēkabs sacīja: “Zvēri man papriekš.” Tad viņš zvērēja un pārdeva Jēkabam savu pirmdzimtību. Bet Jēkabs deva Ēsavam maizi un lēcu virumu, un tas ēda un dzēra un cēlās un aizgāja. Tā Ēsavs nicināja savu pirmdzimtību. (1. Mozus 25:29-34)
Vēlāk gan viņš vairs neatcerējās, ka esot to pārdevis. Jēkabs ar savas mammas palīdzību un viltu piekrāpa Īzāku, kurš vairs tik labi neredzēja, iesūtot Ēsava vietā Jēkabu, un ieguva svētību. Un, kad atnāca Ēsavs un prasīja, vai priekš viņa vairs svētības neatlika, tad viss bija atdots Jēkabam.
Un notika, kad Īzāks bija palicis vecs un viņa acis bija kļuvušas tumšas, ka viņš vairs nevarēja redzēt, tad viņš ataicināja savu vecāko dēlu Ēsavu un sacīja tam: “Mans dēls.” Un tas viņam atbildēja: “Te es esmu!” Un viņš sacīja: “Redzi, es esmu vecs palicis, un es nezinu, kad miršu. Tādēļ ņem savus ieročus, savu bultu maku un savu loku un izej laukā un medī man medījumu. Gatavo man ēdienu, kā man patīk, un cel man to priekšā; es gribu ēst un tad tevi svētīt, pirms es mirstu.” Bet Rebeka dzirdēja Īzāku ar Ēsavu, savu dēlu, tā runājam; un Ēsavs izgāja laukā, lai dotos medīt medījumu un lai to atnestu. Tad Rebeka runāja ar savu dēlu Jēkabu: “Redzi, es dzirdēju, ka tavs tēvs runāja ar Ēsavu, tavu brāli, sacīdams: atnes man medījumu un gatavo man ēdienu, ka varu ēst un tevi svētīt Tā Kunga priekšā, pirms es mirstu. Bet tagad, mans dēls, klausi mani, kā es tev pavēlu: ej tūdaļ pie sīklopiem un paņem no tiem divus labus āzīšus. Es no tiem sagatavošu ēdienu tavam tēvam tā, kā viņam patīk. Un tu tos aiznesīsi tēvam, lai viņš tevi pirms savas nāves svētī.” Un Jēkabs sacīja savai mātei Rebekai: “Redzi, mans brālis Ēsavs ir spalvains vīrs, bet es esmu gluds. Varbūt mans tēvs mani aptausta, un tad es viņa acīs kļūšu par krāpnieku un likšu pār sevi nākt lāstam un ne svētībai.” Tad viņa māte atbildēja: “Tavs lāsts lai tad nāk pār mani; paklausi mani un ej un dabū man.” Un viņš aizgāja un ņēma, un atnesa savai mātei, un viņa māte sagatavoja ēdienu, kā viņa tēvam patika. Un Rebeka paņēma Ēsava drēbes, sava vecākā dēla svētku drēbes, kas bija pie viņas, un uzģērba tās savam jaunākajam dēlam. Bet kazlēnu ādas tā aplika ap viņa rokām un ap kaklu. Un viņa lika Jēkaba, sava dēla, rokās ēdienu un maizi, ko bija gatavojusi. Un viņš iegāja pie sava tēva un sacīja: “Mans tēvs.” Un tas atbildēja: “Te es esmu. Kas tu esi, mans dēls?” Un Jēkabs sacīja savam tēvam: “Es esmu Ēsavs, tavs pirmdzimtais, es esmu darījis, kā tu man sacīji. Celies, atsēdies un ēd no mana medījuma, ka tu mani vari svētīt.” Un Īzāks sacīja savam dēlam: “Kā tu esi tik ātri to dabūjis, mans dēls?” Un viņš atbildēja: “Tas Kungs, tavs Dievs, man lika to dabūt.” Tad Īzāks sacīja Jēkabam: “Nāc tuvāk, es tevi gribu aptaustīt, mans dēls, vai tu esi mans dēls Ēsavs vai ne.” Un Jēkabs tuvojās savam tēvam Īzākam, un tas viņu aptaustīja un sacīja: “Balss ir Jēkaba balss, bet rokas ir Ēsava rokas.” Un viņš to nepazina, jo viņa rokas bija spalvainas, gluži kā viņa brāļa Ēsava rokas. Un viņš to svētīja. Un viņš sacīja: “Vai tu tiešām esi mans dēls Ēsavs?” Un viņš sacīja: “Es tas esmu.” Tad viņš sacīja: “Cel man to priekšā, lai es varu ēst no medījuma, mans dēls, ka varu tevi svētīt.” Un tas pienesa tam, un viņš ēda. Viņš arī atnesa vīnu, un viņš dzēra. Un viņa tēvs Īzāks sacīja viņam: “Nāc klāt un skūpsti mani, mans dēls.” Un viņš tam tuvojās un skūpstīja viņu, un viņš saoda viņa drēbju smaržu, un viņš to svētīja, sacīdams: “Patiešām, mana dēla smarža ir kā lauka smarža, ko Tas Kungs ir svētījis. Lai tad Dievs dod tev no debesu rasas un no zemes treknuma, un daudz labības un vīna. Un tautas lai smagi strādā tev, un ciltis lai zemojas tavā priekšā, un pats kļūsti pavēlnieks saviem brāļiem; tavas mātes dēli lai zemojas tavā priekšā; nolādēts lai tas, kas tevi lād, un svētīts, kas tevi svētī.” Un, tikko Īzāks bija pabeidzis svētīt Jēkabu un Jēkabs bija iznācis no sava tēva Īzāka, tā Ēsavs, viņa brālis, nāca no savām medībām. Un arī tas sagatavoja ēdienu, nesa to savam tēvam un sacīja savam tēvam: “Piecelies, mans tēvs, ēd no sava dēla medījuma, lai tu varētu mani svētīt.” Tad viņa tēvs Īzāks tam sacīja: “Kas tu esi?” Un viņš sacīja: “Es esmu tavs dēls, tavs pirmdzimtais, Ēsavs.” Tad Īzāks izbijās bez mēra un sacīja: “Kas tad bija tas, kas bija medījis medījumu un atnesis man, un es ēdu pirms tavas nākšanas, un es viņu jau esmu svētījis, un tas arī paliks svētīts.” Kad Ēsavs dzirdēja sava tēva vārdus, tad tas brēkdams brēca un rūgti raudāja un sacīja savam tēvam: “Svētī arī mani, mans tēvs.” Un viņš sacīja: “Tavs brālis ir nācis ar viltu un paņēmis tavu svētību.” Tad Ēsavs sacīja: “Patiešām, viņa vārds ir Jēkabs, un viņš mani ir divi reizes pievīlis: viņš paņēma manu pirmdzimtību, un tagad viņš paņēmis manu svētību.” Un tas teica: “Vai tev priekš manis vairs nav atlikusies nekāda svētība?” Un Īzāks atbildēja un sacīja Ēsavam: “Redzi, es viņu iecēlu par pavēlnieku tev, un visiem viņa brāļiem es esmu licis būt par kalpiem viņam, arī labību un vīnu es viņam esmu piešķīris; bet tev? Ko es vēl varētu tev dot, mans dēls?” (1. Mozus 27:1-37)
Jēkabs to visu redzēja un gribēja, jo viņš bija vizionārs. Tāpēc ne vienmēr tie, kas domā par sevi, ka viņi kas ir,ir kaut kas, bet tie, kas patiešām tādi ir. Piemēram, ne tie, kas ir ielikti amatos, bet tie, kas tiešām ir līderi. Ne jau amats tevi dara par līderi, ne jau amats ir tas, kādēļ tevi cilvēki godā un no tevis mācās. Tāpat bija Ēsavam un Jēkabam. Ēsavam nebija šīs vīzijas, viņam nebija šī redzējuma un tāpēc tā notika. Nedaudz ar viltību, bet tomēr Jēkabs mantoja. Notika konflikts un Jēkabs, mātes pamācīts, bēga uz Mezopotāmiju ar aizbildinājumu, ka viņš ņems sev sievu no savu radinieku meitām, pie Lābana.
Un Ēsavs vajāja Jēkabu tās svētības dēļ, ar kādu viņa tēvs to bija svētījis, un sacīja savā sirdī: “Gan manam tēvam drīz nāks bēdu laiki; tad es nokaušu savu brāli Jēkabu.” Bet Rebekai tika atstāstīti Ēsava, viņas vecākā dēla, vārdi, un viņa sūtīja kādu un pasauca Jēkabu, savu jaunāko dēlu, un sacīja tam: “Redzi, tavs brālis Ēsavs taisās tev atriebties, viņš tevi grib nokaut. Tagad, mans dēls, klausi mani, celies, bēdz pie mana brāļa Lābana uz Hāranu. Un paliec pie viņa kādu laiku, kamēr tava brāļa dusmas norimst, kamēr tava brāļa dusmas no tevis novirzās un viņš aizmirst, ko tu viņam esi darījis, tad es sūtīšu un likšu tevi no turienes atvest. Kādēļ man zaudēt jūs abus vienā dienā?” (1. Mozus 27:41-45)
Daudzi gan jau ir lasījuši Rakstu vietu, ka viņš iemīl Rahēli, bet kāzu naktī viņam iesmērē vecāko meitu.
Un no rīta izrādījās, ka tā bija Lea. Un viņš sacīja Lābanam: “Kāpēc tu man esi tā darījis? Vai es neesmu tev kalpojis par Rahēli? Kāpēc tu mani esi piekrāpis?” (1. Mozus 29:25)
Viņš 7 gadus nokalpoja par Rahēli, bet viņam iedeva Lea. 7 gadus nokalpoja par otru un vēl 6 gadus viņš nokalpoja par savu algu. Par ganāmpulku. Un es gribu parunāt tieši par algu. Lābans Jēkabam 10 reižu grozīja algu. Vienkāršos vārdos – Lābans krāpa, izmantoja Jēkabu.
Kad Jēkabs saprata, ka viņam ir jādodas atpakaļ uz savu zemi, tad viņš gāja runāt pie Lābana par šo problēmu un Lābans prasīja: ”Kādu algu tu vēlies?” Jēkabs atbildēja, ka neko īpašu nevēlas: “Nodali no ganāmpulka visus raibos, plankumainos dzīvniekus un atstāj man tikai baltos. Visi, kas piedzims raibi, ir mana alga.”
Un viņš sacīja: “Ko lai es tev dodu?” Un Jēkabs sacīja: “Tev man nekā nav jādod. Ja tu man darīsi kādu lietu, es atkal ganīšu un sargāšu tavus sīklopus. Es šodien apstaigāšu visus tavus sīklopus. Atšķir no tiem visas avis, kas ir raibas vai lāsainas, un visus melnos starp jēriem un lāsainās un raibās kazu starpā. Tā lai ir mana alga. Un mana taisnība lai dod liecību par mani nākamā laikā, kad nāksi pārbaudīt manu algu: kas nav raiba vai lāsaina starp kazām vai melns starp jēriem, to uzskati par manis zagtu.” (1. Mozus 30:31-33)
Faktiski bija neiespējami, ka dzimtu raibi jēri. Lābans kārtējo reizi nopriecājās, ka viņš būs apkrāpis Jēkabu. Jēkabs nomizoja dažādiem kokiem mizu, tā ka atsedzās baltas svītras atsegdamas baltumu.
Un viņš atšķīra tanī dienā raibos un lāsainos āžus un visas raibās un lāsainās kazas, visus, kam bija kāds baltums, un ikvienu melno starp jēriem un deva tos savu dēlu rokās. Un viņš lika atstarpi triju dienu gājumā starp Jēkabu un sevi, un Jēkabs ganīja pārējos Lābana sīklopus. Un Jēkabs ņēma svaigus dzinumus no apsēm, mandeļu kokiem un platānu kļavām un izdrāza baltas svītras, atsegdams baltumu, kāds bija rīkstēm. Un šīs rīkstes, kuras viņš bija nomizojis, viņš lika sīklopu priekšā ūdens tvertnēs un dzirdināmās silēs, pie kurām sīklopi nāca dzert, ka tie, nākdami dzert, apietos. Un sīklopi apgājās pār šīm rīkstēm, un tiem atnesās raibi, svītraini un lāsaini jēri un kazlēni. Bet šos jērus Jēkabs atšķīra un vērsa visus sīklopu purnus uz svītrainajiem un melnajiem starp Lābana sīklopiem. Un viņš lika savus ganāmpulkus atsevišķi un nepievienoja tos Lābana sīklopiem. Un vienmēr, kad spēcīgākie sīklopi apgājās, Jēkabs lika rīkstes sīklopu priekšā ūdens tvertnēs, lai tie pār šīm rīkstēm apietos. Bet, vājākiem sīklopiem apejoties, viņš nelika tās; un tā vājākie sīklopi palika Lābanam, bet stiprākie Jēkabam. Tā šis vīrs kļuva ļoti bagāts, jo tam bija daudz sīklopu, kalpoņu, kalpu, kamieļu un ēzeļu. (1. Mozus 30:35-43)
Šīs svītrainās rīkstes viņš lika tur, kur avis pie silēm gāja dzert. Un lopi pie šīm silēm gāja dzert un turpat arī apgājās, un taisīja savus jērus. Doma ir vienkārša – notiek dzīvnieku pārošanās, viņi skatās uz raibajām rīkstēm un viņiem sāk dzimt raibi jēri. Aitas, kurām nav intelekta, kas ir zemāka dzīvības forma par cilvēku. Cilvēks no dzīvnieka atšķiras ar to, ka cilvēkam ir gars, dvēsele, intelekts, bet dzīvniekam to nav. Dzīvniekam nav domāšanas spējas. Cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības.
Tad Dievs sacīja: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.” (1. Mozus 1:26)
Augi ir vēl zemāka pakāpe par dzīvniekiem, bet to visu Dievs ir radījis un tie ir jāsargā utt. Dzīvnieki bez intelekta, bez iztēles spējām, bez domāšanas, bez gara un dvēseles, kuriem ir instinkti iet dzert, un tur apietās un dzimst raibi jēri. No sadzimušajiem raibajiem jēriem Jēkabs izvēlējās stiprākos, tos vaisloja un šādā veidā sešu gadu laikā izauga milzīgs ganāmpulks ar raibām avīm.
Jēkabs skatījās, ka Lābanam un viņa dēliem paliek šķība seja, skauž. Jēkabam Dievs atklājas sapnī un saka, lai viņš dodas atpakaļ uz savu zemi. Kā parasti, Jēkabs iet pie savām sievām, kas ir divas un vēl divas sievu kalpones, kas bija sadzemdējušas Jēkabam Izraēla cilšu tēvus.
Bet viņš dzirdēja Lābana dēlus sakām: “Jēkabs ir piesavinājies it visu, kas mūsu tēvam bija. No tā, kas mūsu tēvam pieder, viņš sagādājis sev visu šo bagātību.” Un Jēkabs vēroja Lābana seju, un, lūk, tā nebija pret viņu tāda kā vakar un aizvakar. Un Tas Kungs sacīja uz Jēkabu: “Atgriezies sava tēva zemē pie savas cilts, un Es būšu ar tevi.” Un Jēkabs sūtīja ziņu un lika Rahēlei un Leai nākt uz lauka pie viņa sīklopiem. Un viņš sacīja tām: “Es vēroju jūsu tēva seju, ka tā vairs nav pret mani tāda kā vakar un aizvakar; bet mana tēva Dievs ir ar mani, un jūs zināt, ka es ar visiem saviem spēkiem esmu kalpojis jūsu tēvam. Bet jūsu tēvs mani ir pievīlis, un viņš ir pārgrozījis manu algu desmitām reižu, bet Dievs nav ļāvis viņam ļaunu man darīt. Ja viņš sacīja: lāsainie lai ir tava alga,- tad visiem sīklopiem atnesās lāsaini jēri un kazlēni. Bet, ja viņš sacīja: raibie lai ir tava alga,- visiem atnesās raibi jēri un kazlēni. Tā Dievs ir atņēmis jūsu tēvam ganāmpulku un devis man. Un notika, ap avju apiešanās laiku, es, savas acis pacēlis, sapnī redzēju: un, lūk, visi teķi, kas aplēca avis, bija svītraini, lāsaini un raibi. Un Dieva eņģelis sacīja man sapnī: Jēkab! – Un es sacīju: te es esmu. Un Viņš sacīja: atver savas acis un skaties: visi teķi, kas aplec avis, ir svītraini, lāsaini un raibi; jo Es esmu redzējis, ko Lābans tev ir darījis. Es esmu tas Bēteles Dievs, kur tu piemiņas akmeni esi svaidījis, kur tu esi Man solījumu devis. Bet tagad celies, ej no šīs zemes projām un atgriezies savā dzimtajā zemē.” Un Rahēle un Lea atbildēja viņam: “Vai mums vēl ir kāda daļa jeb mantojums mūsu tēva namā? Vai viņš mūs netur kā svešinieces? Jo viņš mūs ir pārdevis un pats apēdis mūsu atlīdzības naudu. Un visa bagātība, ko Dievs atņēmis mūsu tēvam, pieder mums un mūsu bērniem. Tad nu dari visu, ko Dievs tev ir sacījis.” Un Jēkabs cēlās un uzsēdināja savus bērnus un savas sievas uz kamieļiem. Un viņš savāca visus savus ganāmpulkus un visu savu mantību, ko bija ieguvis, ganāmpulkus, ko tas Mezopotāmijā bija ieguvis, lai ietu pie sava tēva Īzāka uz Kānaāna zemi. (1. Mozus 31:1-18)
Jēkabs bija kļuvis par bagātu vīru. Lābans sacīja viņam: “No zīmēm esmu nopratis, ka Tas Kungs mani ir svētījis tevis dēļ.”
Bet Lābans sacīja viņam: “Kaut es būtu atradis labvēlību tavās acīs; no zīmēm esmu nopratis, ka Tas Kungs mani ir svētījis tevis dēļ.” (1. Mozus 30:27)
Kāpēc tā? Jēkabs tik neizdevīgā situācijā ir izaudzējis tik lielu ganāmpulku. Jēkabs saka Lābanam: “Maz tev bija, kad es atnācu pie tevis, tu grozīji manas algas un par sievām es kalpoju.” Jēkabs gāja pie savām sievām un teica, ka ir jādodas atpakaļ, jo viņu tēvs Lābans uz viņiem ne tā skatās. Sievas piekrita: “Jā, viņš mums pat neiedeva pūra naudu, viņš mūs vispār ne par ko netur.” Abas sievas bija Jēkaba pusē. Lābans bija neapmierināts: atnāk kaut kāds kalps, savāc abas meitas un ganāmpulkus. Skaties, te ir pats svarīgākais, ko es gribu tev šodien pateikt. Tā ir Jēkaba saruna ar Rahēli un Lea
Tā Dievs ir atņēmis jūsu tēvam ganāmpulku un devis man. Un notika, ap avju apiešanās laiku, es, savas acis pacēlis, sapnī redzēju: un, lūk, visi teķi, kas aplēca avis, bija svītraini, lāsaini un raibi. Un Dieva eņģelis sacīja man sapnī: Jēkab! – Un es sacīju: te es esmu. Un Viņš sacīja: atver savas acis un skaties: visi teķi, kas aplec avis, ir svītraini, lāsaini un raibi; jo Es esmu redzējis, ko Lābans tev ir darījis. Es esmu tas Bēteles Dievs, kur tu piemiņas akmeni esi svaidījis, kur tu esi Man solījumu devis. Bet tagad celies, ej no šīs zemes projām un atgriezies savā dzimtajā zemē.” Un Rahēle un Lea atbildēja viņam: “Vai mums vēl ir kāda daļa jeb mantojums mūsu tēva namā?” (1. Mozus 31:9-14)
Piefiksē vārdus “es, savas acis pacēlis, sapnī redzēju” un tālāk vēl – “atver savas acis un skaties: visi teķi, kas aplec avis, ir svītraini, lāsaini un raibi.” Kurš skatījās? Jēkabs skatījās! Un baltajām avīm dzima svītraini, lāsaini un raibi jēri. Jēkabs skatījās. Jēkabs klusībā aizbēga ar visu savu saimi, sievām un ganāmpulkiem. Lābans ar karavīriem dzinās viņiem pakaļ.
Bet Lābanam trešajā dienā tika paziņots, ka Jēkabs aizbēdzis. Tad viņš ņēma savus brāļus un dzinās tam pakaļ septiņu dienu gājumā un panāca viņu pie Gileāda kalna. Un Dievs nāca pie aramieša Lābana sapnī, nakts laikā, un sacīja: “Sargies, ka tu ar Jēkabu nerunā ne labu, ne ļaunu.” Un Lābans panāca Jēkabu; un Jēkabs savu telti bija uzcēlis kalnā; arī Lābans ar saviem brāļiem uzcēla savu telti Gileāda kalnā. Un Lābans teica Jēkabam: “Ko tu man esi darījis! Kāpēc tu esi mani pievīlis, manas meitas aizvezdams kā kara gūsteknes? Kāpēc tu esi slepeni aizbēdzis, mani pievildams, un neesi man to sacījis? Es tevi būtu pavadījis ar prieku un dziesmām, ar bungām un cītarām. Un tu neesi ļāvis man noskūpstīt manus bērnubērnus un manas meitas. Tiešām, tu esi aplam darījis. Mana roka gan ir pietiekami stipra, lai tev darītu ļaunu, bet tavu tēvu Dievs vakar runāja uz mani, sacīdams: sargies, ka tu ar Jēkabu nerunā ne labu, ne ļaunu.” (1. Mozus 31:22-29)
Droši vien viņš Jēkabu gribēja nokaut. Viss beidzās labi, jo Dievs runāja ar Lābanu.
[..] “bet tavu tēvu Dievs vakar runāja uz mani, sacīdams: sargies, ka tu ar Jēkabu nerunā ne labu, ne ļaunu.” (1. Mozus 31:29)
Redzi, Dievs bija ar Jēkabu! Kāpēc Dievs bija ar Jēkabu? Tāpēc, ka Jēkabs bija redzētājs. Āmen! Jēkabs speciāli papūlējās sagādāt vizuālo materiālu. Ne jau avīm vajadzēja skatīties. Jāskatās ir cilvēkam. Dzīvniekiem nav jāskatās. Droši vien var domāt, ka tas, ko redz grūtniece, viņu iespaido vai kaut kas tamlīdzīgs, bet tas jau neattiecas uz zirgiem, avīm un dzīvniekiem. Tas attiecas uz cilvēkiem. Tas ir vīzijas spēks, ko viņš redzēja.
Stāsts turpinās 1. Mozus grāmatas 31., 32. un 33. nodaļās. Jēkabs tuvojās zemei, kur dzīvoja Ēsavs. Jēkabs uzzina, ka viņa brālis Ēsavs nāk viņam pretī ar četriem simtiem karavīru. Mērķis ir skaidrs, Ēsavs viņa brālis bija viņa ienaidnieks. Ko Jēkabs darīja? Viņš visus aizsūtīja prom un visu nakti lūdza Dievu. Tur ir rakstīts, ka kāds ar viņu cīnījās.
Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai. (1. Mozus 32:25)
Tur ir sarežģīta Rakstu vieta, kuru līdz galam neizskaidrot, bet, ja tā vienkāršāk pie tā pieiet, ar Bībeles kontekstu, tur ir rakstīts, ka Jēkabs cīnījās ar Dievu. Viņš cīnījās lūgšanā.
Un tas teica: “Atlaid mani, jo rīts sāk aust.” Bet Jēkabs teica: “Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi.” Un tas vaicāja: “Kā tevi sauc?” Viņš atbildēja: “Jēkabs.” Bet tas viņam sacīja: “Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis.” Un Jēkabs jautāja un sacīja: “Pasaki jel savu vārdu!” Bet tas sacīja: “Kādēļ tu man prasi manu vārdu?” Un Viņš to tur svētīja. Un Jēkabs nosauca to vietu par Pniēlu, jo: “Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību.” (1. Mozus 32:27-31)
Pēc tam, kad Jēkabs teica: “Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi,” Dievs viņu svētīja. Pēc tam Jēkabs teica: “Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību.” Viņš vēl nav izglābis savu dzīvību, bet Jēkabs tā saka. Ēsavs ar karavīriem vēl nāk, bet Jēkabs vēl bija lūgšanu kambarī. Lūk, paskaidrojums, lai vienkāršāk būtu saprast: kad notiek Ēsava un Jēkaba satikšanās, Ēsavs, tā vietā, lai nogalinātu un aplaupītu Jēkabu, krīt Jēkabam ap kaklu, aicina savā zemē un notiek izlīgums. Cilvēks nāk ar karu, ar armiju, bet, tā vietā, lai karotu, viņš ar atklātu sirdi pieņem un piedod.
Bet Ēsavs steidzās tam pretim un to apkampa, krita tam ap kaklu un to skūpstīja, un tie raudāja. (1. Mozus 33:4)
Atslēgas pants: Jēkabs sacīja Ēsavam, ka viņš negribēja ņemt dāvanas.
Bet Jēkabs sacīja: “To gan ne! Ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad saņem dāvanu no manām rokām, jo, tavu vaigu redzot, man bija, it kā es redzētu Dieva vaigu, tādu laipnību tu man parādīji.” (1. Mozus 33:10)
Lūgšanu kambarī Jēkabs teica, ka redzēja Dieva vaigu, bet tagad saka: “Jo, tavu vaigu redzot, man bija, it kā es redzētu Dieva vaigu, tādu laipnību tu man parādīji. Tavu vaigu redzot, es redzēju it kā Dieva vaigu.” Ko redzēja Jēkabs lūgšanu kambarī? Man ir sekojoša versija: Jēkabs lūgšanu kambarī redzēja, ka, tā vietā, lai Ēsavs karotu ar Jēkabu, jo Jēkabs gribēja izlīgumu, viņš nāk, iztēlojas un intensīvi koncentrējas uz Dievu un redz, kā notiek viņa satikšanās ar Ēsavu, ka Ēsavs nāk un krīt viņam ap kaklu un saka, ka dāvanas nevajag. Nē, brāli ņem svētības dāvanas.
Pieņem svētības dāvanu, kāda tev atnesta, jo Dievs mani ir svētījis un man ir visa kā.” Un viņš tam to uzspieda, un tas pieņēma. (1. Mozus 33:11)
Jēkabs to visu jau bija redzējis.
[..] Bet Jēkabs teica: “Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi.” (1. Mozus 32:27)
“Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību.” (1. Mozus 32:31)
To, kas notika realitātē, Jēkabs vispirms redzēja savā lūgšanu kambarī. Āmen! Ņemot vērā, ka viņš bija redzētājs, saliekot kopā mozaīku, viņš lika lopiem šīs rīkstes, tas bija Jēkabs, kas skatījās. Jēkabs izmantoja metodi, kuru viņam bija iemācījis pats Dievs.
[..] “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju,” Viņš tam sacīja. (1. Mozus 15:5)
1. Mozus grāmata ir pilna: ir jāskatās, ir jāredz tas, ko gribi. Gan Ābrahāmam, gan Īzākam, gan Jēkabam. Un padomā, kurš dēls piedzima Jēkabam, kurš bija redzētājs? Tieši Jāzeps bija cilvēks, kurš izglāba Izraēlu. Tieši Jāzeps kļuva par visas Ēģiptes premjerministru. Jāzeps, kurš sapņoja jau no bērnības. No kurienes viņš ir tāds sapņotājs? Viņš bija mīļais dēliņš no Rahēles, kura nomira pēc Benjamīna dzemdībām. Pārējie bērni bija no Lea un kalponēm, kuras viņš nemaz negribēja. Jāzeps piedzima no Rahēles. Tieši viņš satvēra Dieva dotu vīziju. Āmen!
Dieva dotu vīziju – Dieva svētītu Latviju, mega draudzi, izmainītas dzīves, veselību, bagātību, labklājību redzēt savā dzīvē. Āmen! Tagad mēs būsim uzmanīgāki, ko mēs redzam, ko mēs fantazējam, ko mēs iztēlojamies. Tagad mēs vairāk piepūlēsimies, lai vizualizētu to vīziju, ko Dievs mums ir devis.
Kā Dievs dod vīziju? Kāpēc vajag “G12 Kristus pasaulei” likt mūsu acu priekšā? Tas ir redzējums “Kristus pasaulei”. Kādā veidā to var realizēt?
Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā. (Mateja evaņģēlijs 28:19)
Mājas grupiņas. Skaties uz vīziju! Mājas grupiņu vadītājiem draudzes jubilejā tika uzdāvināti suvenīriņi. Kādam tas ir tikai suvenīriņš, ko mācītājs uzdāvināja. Tur virsū ir uzraksts: “Es esmu pasaules gaisma” un “G12”. Kādam tā ir tikai dāvaniņa. Protams, ir labi arī atcerēties, bet vispār tur virsū ir vīzija, virsū ir mūsu logo – Dieva vadība caur divpadsmit. Kad iesākās draudze “Kristus pasaulei”, pirmais, ko es darīju, un tāpēc daži cilvēki tūlīt aizbēga, esmu to jau stāstījis. Tas bija viesnīcas “Maritim Park Hotel” zālē, kur mēs sanācām kopā uz dievkalpojumiem ap 40 cilvēkiem. Tur ienāca daži cilvēki un redzēja, ka mācītājs stāv pie tāfeles un zīmē tur kaut kādu piltuvi – aizsniegt, nostiprināt, apmācīt, izsūtīt, evaņģelizācija, tur kaut kāda sistēma, kura rauj visus iekšā. Viņi paskatījās: nē, nē tas nav priekš mums, vēl ieraus kaut kur mūs, un aizgāja, bet Dievs atnāca sapnī un pateica, ka jāiet ir atpakaļ. Šie cilvēki vienkārši nesaprata, ka es zīmēju pašu svarīgāko – vīziju. Draudze tika iesākta precīzi ar redzējumu, vīziju, kuru es, pirmkārt, centos nodot tiem, kas klausās. Varbūt kādi nāca pēc brīnumiem, zīmēm, dziedināšanām, tas arī tur viss bija. Bija speciāli dievkalpojumi, kad tika lūgts par cilvēkiem. Es nepārtraukti mācīju par vīziju, par detaļām.
Vai tu, draugs, zini, ka ir jāredz ne tikai Dieva svētīta Latvija, bet arī dažādi starpposmi, kad tu redzi sevi, kā tu dari to, kas tev ir jādara? Vai tu zini, kā aug mājas grupiņas? Zini, kā cilvēki nāk pie Dieva? Vai tu redzi savu kaimiņu, sēžot uz tukšā krēsla. Kad jūs, visa grupiņa, redzat šo cilvēku izglābtu, dziedinātu un atbrīvotu. Ka jūs viņu redzat savā pulkā, pirms viņš ir atnācis un atnesis savu miesu, bet viņa garu jūs jau esat atnesuši. Garā ejiet un atnesiet! Es jau pats no sevis neatgriezos pie Dieva. Mana mamma par mani lūdza. Lūgšana ir lūgšana, lūgšanas laikā mammai mani bija jāatceras, mani bija jāredz. Ja mana mamma par mani lūdz, viņa atceras manu seju. Es tikai tā lūdzu par cilvēkiem. Es, piemēram, lūdzu par komandu. Man nav saraksts. Kāda tev ir atmiņa? Atceries vārdus? Es skatos, kur darba grupā kurš sēž. Par to palūdzu, par to palūdzu. Ja tu nenāc uz darba grupu, tad par tevi nemaz nelūdzu, jo es tevi tur neredzu. Kāds var sen nebūt, bet es redzu, kur viņš sēdēja. Es esmu tā uztrenējis atmiņu, kur viņš ir sēdējis. Es viņu atceros. Vispirms es redzu tēlu, pēc tam atceros vārdu. Kā ir tev? Vispār nelūdz Dievu par saviem cilvēkiem?
Tagad viena svarīga lieta. Tas bija pierakstīts sākumā, bet pateikšu tagad. Jūs visi gūsiet panākumus! Visi! Visi un visās sfērās, kurās gribēsiet, gūsiet panākumus! Es sapratu to. Es sirdī to sapratu, visi, kas šeit sēž un klausās sprediķus, un ir grupiņās, visi gūsiet panākumus, bez izņēmuma. Lielāki vai mazāki panākumi, bet visiem. Katrs savā jomā, kurā viņš vairāk gribēs, gūs panākumus. Un daudzi no jums gūs ļoti lielus panākumus. Un ļoti svarīgi ir neaizmirst vīziju, kāpēc mēs gūstam panākumus. Jo visu, ko dariet, dariet Tam Kungam par godu! Ja tas nes godu un slavu tikai tev, tavai ģimenei un nav Dieva godam, nebūs labi. Visu, ko dari, tam ir jānes labums Dieva svētītai Latvijai, jānes labums grupu izaugsmei, draudzes izaugsmei. Āmen!
Draugi, absolūti viss ir galvā. Dažādas tehniskas lietas, viss ir galvā. Es esmu saskāries ar dažādām kalpošanām. Ja gribi to, tad vajag tik un tik naudas, bet tā nav patiesība. Galvā vajag redzēt. Redzēt to, ko tu vēlies. Un tur nevajag daudz naudas, nauda seko projektam. Piemēram, par video kalpošanu. Kaut kad tika runāts par tiešraidēm no vairākām kamerām. Tieši tāpat, kā mēs taisījām tos raidījumus, bet tiešraidē. Kā to izdarīt? Es nezinu. Neviens nezina, kā to izdarīt. Un, ja to var izdarīt, tad naudās jau iet kosmoss. Piemēram, Tautas lūgšanu sapulcē mēs īrējām veselu TV autobusu, tur summas bija tūkstoši. Zini, kur ir problēma? Ne tūkstošos, ne autobusā, bet galvā. Cik tu pats spēj meklēt, strādāt, atrast informāciju un redzēt. Vakar es satikos ar cilvēku, kas darbojās ar video – Jānis Skulme. Vakar taisījām raidījumus, sākām runāties. Viņš stāstīja par video, ļoti daudz un sākām runāt arī par tiešraidēm. 900 eiro, pie tam, bezmaksas programma, cietais disks un tiešraides, no cik kamerām gribi. Jautājums, kas ir tavā galvā un cik tu esi atradis variantus, vai esi pētījis, iedziļinājies un atradis variantus? Ja kādam kaut kas kaut kur nesanāk, tad problēma ir galvā. Es gribu pamudināt tevi meklēt, strādāt, papildināt savas zināšanas un nekad nelietot vārdu “neiespējami”. Ar Dievu viss ir iespējams. Āmen! Viņš pat man atsūtīja, tepat var nopirkt – maza pults, pieliek klāt cieto disku un strādā. Viņam ir zināšanas, viņš tās ir atradis, bet tās ir galvā. Noķēri domu? Viņam bija šīs zināšanas, viņš kaut kur viņas dabūja. Tās ir jāatrod. Un, ja tu esi vizionārs, tev ir augstākais mērķis, tad savos pakāpienos uz šo mērķi, vai tā ir video kalpošana vai slavēšana, vai kaut kas cits, tu atradīsi vajadzīgo informāciju, lai paveiktu savu uzdevumu. Āmen! Tu to atradīsi. Ir jāredz par katru sīkumu. Jā, video kalpošanas vadītājam ir jāredz katrs sīkums. Kur katrs stāv, kā un tā tālāk, kas kur notiek, vadītājam ir jāredz. Tas ir visur un itin visā. Arī man kā mācītājam draudzē viss ir jāredz, kā viss izskatīsies. Jo vispirms viss dzimst galvā, tad arī nostiprinās emocijās, garā, zemapziņā, tad nāk pats Dievs un darbojas caur to.
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Spēja redzēt” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
