Kā tu šodien jūties? Es jūtos labi, bet vai tas ir svarīgi?
Tas ir absolūti nesvarīgi, kā tu jūties. Varbūt kāds cilvēks, kas man ir tuvāk un kuru es pazīstu, slikti jūtas – tad ir žēl. Bet vispār – tas nav svarīgi. Labāk ir tad, kad cilvēks labi jūtas. Taču nav svarīgi, vai viņš labi vai slikti jūtas. Neatkarīgi no tā, kā viņš jūtas, svarīgāk ir: kādi ir viņa lēmumi, kāda ir viņa attieksme pret cilvēkiem, pret Dievu, pret sevi un pret apstākļiem. Kad mēs atnākam uz draudzi, tad jānāk ir ar Bībeli, ar ziedojumiem, ar smaidu un ar labu noskaņojumu. Es neesmu izgulējies vai esmu ar kādu sastrīdējies, vai man galva sāp – tas nav svarīgi. Šeit tu smaidi un jūties labi. Var citādāk pajautāt: “Kā tev iet?” “Labi!” Varbūt kāds ne pārāk labi jūtas, bet viņam iet labi, viss ir kārtībā. Cilvēks ir interesanti uzbūvēts. Tas, kādas komandas viņš sev dod ar prātu, tas, kā viņš domā par to, kā viņš jūtas, tā viņš arī sāk justies. Skaidrs, ka ir fizisks nogurums, miega trūkums vai tu neesi paēdis, vai tev ir kāda slimība un tev kaut kas sāp. Skaidrs, ka to varēs just un tas nav patīkami. Tomēr lielākā daļa slimību nāk caur prātu. Normāls ārsts arī atzīs, ka nekādas zāles pamatā neko arī neārstē. Zāles – tas ir placebo efekts, kad tev iedeva tabletīti, tu ticēji un kļuvi vesels. Tas ir pamatā. Protams, izņemot kādas smagākas kaites. Tomēr bez ticības, ka tu būsi vesels, bieži vien tu nespēsi būt vesels. Arī pat tad, ja tu dzersi labas zāles. Lielākā daļa ir atkarīga no tā, kas ir tavā galvā, kā tu domā par sevi. Bībelē ir ļoti skaidri rakstīts: “Ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.”
[..] ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. (Jesajas grāmata 53:5)
Ar Jēzus brūcēm mēs esam dziedināti. Nevis būsim, bet esam dziedināti! Un ir svarīgi tā arī par sevi domāt.
Par finansēm ir skaidri rakstīts, ka Viņš, bagāts būdams, kļuva nabags mūsu dēļ, lai Viņa nabadzība pie krusta kļūtu mums par bagātību.
[..] Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību. (2. Korintiešiem 8:9)
Un tas, kas notiek tavā dzīvē finanšu jomā, ir atkarīgs no tā, kas ir tavā galvā. Tāpat, kā es jūtos, ir atkarīgs no tā, kas ir manā galvā. Cik daudz naudas ir tavā maciņā, ir atkarīgs no tā, kas ir tavā galvā. Kādas ir tavas attiecības ar cilvēkiem, ir atkarīgs no tā, kas ir tavā prātā. Tavi sasniegumi un virzība uz mērķiem ir atkarīga no tā, kas ir tavā prātā.
Bībelē ir Rakstu vieta, ka Dievs izredzēja to, kas ir nekas, lai liktu kaunā to, kas ir kaut kas. Es šo Rakstu vietu bieži esmu minējis dažādos kontekstos. Esmu minējis kontekstā ar pravietojumu par to, kāda būs Latvija, par to, kādu mūsu tautu, mūsu Latviju redz Dievs, kas ir Dieva prātā un kā Viņš mūs redz, kā Viņš tevi redz. Lūk šī rakstvieta:
Bet, kas ģeķīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un, kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros; un, kas pasaulē zems un nicināts un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas; lai nekas, kas ir miesa, nelielās Dieva priekšā. (1. Korintiešiem 1:27-29)
“Kas pasaulē zems un nicināts.” Kas es tāds esmu? Esmu uzaudzis skolotājas ģimenē un nogājis no ceļa jau padsmit gados. Sākot apmēram no 17 līdz 30 gadiem, man bija tukša un izniekota dzīve uz robežas ar to, ka vispār vairs nevarēju būt starp dzīvajiem. Arī Pāvils saka:
[..] Mans spēks nespēkā varens parādās. (2. Korintiešiem 12:9)
Pāvils bieži uzsver: “Nu, kas es tāds esmu?” Par visu slava Dievam. Tajā dienā, kad es esmu pieņēmis Dieva domas par sevi, tās ir manā galvā un no manas galvas – manā sirdī. Tas, kas pasaulē ir zems un nicināts, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas. Tēvreizē mēs lūdzam:
[..] Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. [..] (Mateja evaņģēlijs 6:10)
Lai nāk Dieva valstība. Dievs ir izredzējis tevi. Ja tu par sevi domā, ka Dievs tevi ir izredzējis, tas, kā tu domā par sevi, tas arī notiek tavā dzīvē. Mūsu draudzi Dievs ir izredzējis. Mēs esam 2000 gadu veca draudze, mēs esam Kristus draudze. Bet, ja ņemam vērā konkrētas draudzes un konfesijas Latvijas teritorijā, kuras ir jau vairākus simtus gadu, kuras šeit ir nostiprinājušas savas pozīcijas, kurām ir lobiji no dažādām valstīm utt., tad salīdzinoši mēs tikai 2007.gadā sākām pirmo dievkalpojumu. Patiesībā tā bija maza piecu cilvēku grupiņa, bet šodien mēs esam izauguši. Mums bija jācīnās pašiem par katru centimetru. Šad tad man ir jautājuši: “Kurš jūs sponsorē?” Jo, kad redz to, kas mums ir un kā mēs darbojamies, cilvēkiem rodas jautājums: “No kurienes jums ir līdzekļi, kas jūs sponsorē?” Kaut vai to pašu Tautas lūgšanu sapulci, kuru mēs 3 gadus jau rīkojam. Tur tomēr ir vajadzīga liela nauda. Atbilde ir šāda: “Mūs nekad un neviens nav sponsorējis, mums nekad neviens nav devis nekādu naudu un, pa lielam, mūs nekad un nekur neviens nav atbalstījis. Mēs paši esam izcīnījuši katru centimetru no tā, kas mums ir.” Mēs paši esam panākuši katru centimetru.
Daniēla vīzijā, ko viņš tulkoja, tēls, kas simbolizēja impērijas un akmens, kas sadragāja šī tēla kājas, sašķīda, piepildīja visu zemi un kļuva liels.
Šī tēla galva bija no tīra zelta, tā krūtis un rokas no sudraba, tā vēders un gurni no vara. Tēla stilbi bija no dzelzs, un tā kājas pa daļai no dzelzs un pa daļai no māla. Tev ar visu uzmanību tēlā noraugoties, pēkšņi no kalna bez kādas cilvēku roku palīdzības atraisījās akmens un gāzās lejup; tas ķēra tēla dzelzs un māla kājas un sašķaidīja tās. Līdz ar to sašķīda smalkās druskās arī tēla vara, sudraba un zelta daļas; tās izputēja kā pelavas vasarā uz klona, vējš tās aiznesa, tā ka no tām nekā vairs nepalika. Bet akmens, kas satrieca tēlu, kļuva par lielu kalnu, kas piepildīja visu zemi. (Daniēla grāmata 2:32-35)
Saka, ka Dieva valstība ir kā mīkla, ko kāds iejauca un tā sarūga.
Un atkal Viņš sacīja: “Ar ko Es salīdzināšu Dieva valstību? Viņa ir līdzīga raugam, kuru kāda sieva paņēma un iejauca trijos mēros miltu, kamēr visa mīkla pilnīgi sarūga.” (Lūkas evaņģēlijs 13:20-21)
Tas ir kā sinepju graudiņš, ko kāds iedēstīja un kas kļuva par lielu koku, un putni nāca un meklēja mājvietu šī koka zaros.
Tad Viņš teica: “Kam Dieva valstība ir līdzīga, ar ko Es to salīdzināšu? Viņa ir līdzīga sinepju graudiņam, kuru kāds paņēma un iedēstīja savā dārzā un kurš auga un izauga par koku, kura zaros putni apakš debess taisīja savas ligzdas.” (Lūkas evaņģēlijs 13:18-19)
Dieva valstība ir kaut kas augošs un ejošs plašumā. Ir rakstīts:
Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu [..]. (Pētera 1. vēstule 2:5)
Es mazliet atkāpšos. Grāmatu galdā joprojām vajadzētu būt grāmatiņai “Patiesība par sektām”. Kāpēc tur ir tāda grāmatiņa? Tāpēc, ka es viņu uzrakstīju. Kāpēc es viņu uzrakstīju? Jo, kad mēs iesākām savu draudzi, tad mūsu draudzi pat ziņās dēvēja par sektu. Pats vārds “sekta” nav nekas slikts. Tas nozīmē nošķeltu kopu no kādas lielākas grupas. Var būt politiskas, var būt reliģiskas sektas un tā tālāk. Bet pasaulē vārdam “sekta” vēl no padomju laikiem ir ļoti negatīva nozīme cilvēku prātos, piemēram, ka baptisti un ebreji bērnus ēd utt. Tam apzināti gan caur fašistu propagandu, gan caur komunistu propagandu ir piešķirta ļoti negatīva, pat bīstama nozīme. Vārds “sekta”, tas jau ir tāds lamuvārds. Šad tad mūs tā kādi dēvēja. Un es uzrakstīju šo grāmatu. Uz šīs grāmatas vāka mūsu draudzes dizainers uzzīmēja cilvēku ratos, kurš nes lāpu. Šī grāmata faktiski izgaismo, ko nozīmē šis vārds un kāpēc šādi dēvē kādas cilvēku grupas. Pēc tam, kad šī grāmata iznāca, mediji mūs praktiski nekad vairs nav tā dēvējuši. Visur oficiālajos medijos pēc konfesijas mēs esam oficiāli reģistrēta evaņģēlisko kristiešu draudze “Kristus pasaulei”. Un es esmu tās mācītājs, nevis Mārcis vai Jencītis. Mēs paši izcīnījām, lai mūs sauc pareizos vārdos. Es nekur vairs neesmu dzirdējis, ka mūs kāds tā dēvētu. Ļoti reti, kad kaut kur kāds kaut ko tādu komentē. Es tos komentārus pat ārā vairs nedzēšu. Es pat tos nemaz vairs nelasu, jo priekš tā visa vairs nav laika. Kā tu domā, kad Luters nošķēlās no katoļu baznīcas, viņu nesauca par sektu? Viss bija tieši tāpat. Arī par Jēzu ir rakstīts, ka Viņu dēvēja par sektantu. Gan Jēzu, gan Pāvilu dēvēja par sektantiem.
Kad Pāvils bija atsaukts, Tertulls sāka apsūdzības runu, sacīdams: “[..] Jo mēs esam izzinājuši, ka šis vīrs ir bīstams cilvēks un nemiera cēlājs visu jūdu vidū visā pasaulē, ka viņš ir nacariešu sektas vadonis un arī mēģinājis Templi sagānīt. Viņu mēs notvērām.“ (Apustuļu darbi 24:2;5-6)
Tos pašus farizejus dēvēja par sektantiem, jo arī Bībelē ir rakstīts: “farizeju sekta”.
Bet piecēlās daži no farizeju sektas, kas bija kļuvuši ticīgi [..]. (Apustuļu darbi 15:5)
Tas nav nekas īpašs un tas ir normāli. Bet, kā jau es minēju, tas ir atkarīgs no tā, kādu nozīmi tam piešķir konkrētos reģionos. Citā valstī vārds “sekta” var būt normāls. Mūsu postpadomju valstī tas nav normāli, jo šeit vairākus gadu desmitus cilvēkiem skolās skaloja smadzenes par to, ka ticīgie ir tādi un šitādi, un nekādi.
No nekā tu kļūsti par kaut ko. Tu neesi tas, kas pasaulē zems un nicināts. Tā ir pirmā daļa šim pantam.
[..] kas pasaulē zems un nicināts [..] to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas [..] (1. Korintiešiem 1:28)
Lai tevi darītu par kaut ko. Bībele saka: “Jūs esat dievi.”
Es teicu: “Jūs esat dievi un visi esat Visuaugstākā dēli!” (Psalms 82:6)
Tu esi radīts pēc Dieva līdzības.
Tad Dievs sacīja: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; [..]” (1. Mozus grāmata 1:26)
Dievs ir radošs un Dievs tevi ir radījis radošu. Un to tā tieši var redzēt māksliniekos. Mūsu draudzē ir viena māksliniece, kas ļoti nopietni pie tā ir pievērsusies, un viņa rada šos mākslas darbus. Cilvēki uzlūko tos un tas dod arī kādu dvēselisku apmierinājumu tā, ka viņi par to maksā arī naudu. Dievs cilvēkā ir ielicis šo spēju radīt. Pagājušajā svētdienā bija sprediķis par tēmu “Spēja redzēt”. Bet ir arī spēja radīt. Dievs radīja cilvēku, ielika to Ēdenes dārzā un teica: “Augļojieties un vairojieties, piepildiet zemi un valdiet!”
Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi.” (1. Mozus grāmata 1:28)
Grēka rezultātā viss tika izkropļots, bet, pateicoties vienam cilvēkam un Dievam, Jēzum Kristum, mēs esam atgriezti tajā stāvoklī, kādus Dievs mūs radīja un ielika Ēdenes dārzā. Tātad tu biji nekas un tu kļūsti par kaut ko. Kāds varbūt atnāk un jūtas, ka viņš ir kaut kas, bet pēc tam viņš saprot, ka viņš nav nekas, jo Dieva priekšā ir pavisam citi standarti. Piemēram, svētdienās nevajag strādāt, bet ir jābūt dievkalpojumā, jo visas tās svētdienas strādāšanas ne pie kā laba nenoved. Tas, ka kādi kaut ko dara svētdienās, norāda uz to, ka patiesībā viņiem nav svarīgas kristīgas vērtības. Viņiem Dievs nav svarīgs, jo viņi svētdienās strādā. Svētdienās visi nāk pie Dieva. Kāpēc es tik agresīvi uzstājos? Mums ir par katru centimetru pašiem jāpastāv. Viss ir ļoti vienkārši. Mēs neesam pazemīgie kristieši, kam visam ir jāpiekrīt. Bībelē ir rakstīts:
Bet Es jums saku: jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam; bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru. Un, kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī apmetni. Un, kas tevi spiež iet vienu jūdzi, ar to paej divas. Dod tam, kas tevi lūdz, un neatsakies, ja kas no tevis grib aizņemties. (Mateja evaņģēlijs 5:39-42)
To varētu saprast arī: ja tev atņem vienu mēteli, atdod arī kreklu un bikses un staigā ar pliku dibenu. Kādreiz es redzēju tādu cilvēku. Viņš vienmēr staigāja noskrandis, sliktās, netīrās un nesmukās drēbēs. Kāpēc? Kad kāds paprasīja, viņš vienmēr atdeva savas drēbes. Viņam teica: “Man patīk tavas botas,” viņš atbildēja: “Še, ņem.” Viņš bija ticīgais. Es gan tā nesaprotu Bībeli. Es saprotu nedaudz citādāk. Ir sava vieta pazemībai, bet ir sava vieta, kur ir jāpastāv, jo visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksiet, jums piederēs!
Visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksit, Es esmu jums devis [..]. (Jozuas grāmata 1:3)
Mēs esam ielikuši šajās telpās savu kāju un mums tās pieder. Tās tualetes un tie lifti augšā priekš mums ir izbūvēti. Mums par katru centimetru pašiem ir jācīnās. Neviens tevi neatbalstīs, neviens tev neko nemaksās, neviens tev neko nedos. Visur tev tikai pretī darbosies. Tā būs vienmēr, jo tu esi tas, kurš peld pret straumi. Zivis, kuras peld pret straumi, tieši tāpēc arī barojas, tieši tāpēc tās aug un vairojas, jo, peldot pret straumi, viņas uzņem barības vielas. Ir tādas zivis, kuras pret straumi peld.
Kas mūs dara stiprus?
Kad Jēzus iegāja lūgšanu templī un no tā sāka izdzīt baložu pārdevējus un naudas mijējus, Viņš teica: “Mans nams ir lūgšanu nams, bet jūs to esat padarījuši par slepkavu bedri.”
Un Jēzus iegāja Templī un izdzina laukā visus, kas Templī pārdeva un pirka, apgāza naudas mijēju galdus un baložu pārdevēju solus un saka tiem: “Ir rakstīts: Manam namam jābūt lūgšanas namam, – bet jūs to padarāt par slepkavu bedri. (Mateja evaņģēlijs 21:12-13)
Pirmkārt, tas, kas mūs katru dara stipru, tās ir personīgas attiecības ar Dievu. Protams, tas ir pamatu pamats. Bet, kas bija pirmais – vista vai ola? Kas bija pirmais – personīgas attiecības ar Dievu vai vīzija? Zini, es tev teikšu tā – vīzija un redzējums bija pirmais un pēc tam bija lūgšana. Tu nevari lūgt Dievu, ja vispirms tu galvā neredzi, ka tev vajag lūgt Dievu. Tu nevari lūgt par konkrētu vajadzību, ja tu galvā nezini un neredzi, par ko lūgt.
Tāpēc pamatu pamatā, draugi, Dievs radīja debesis un zemi, un cilvēki bija Viņa sirdī. Zeme, kādu mēs to šodien redzam, tā bija Viņa sirdī. Viņš teica un tapa. Vārds – tā ir doma, kas ietērpta vārdos. Tā bija Dieva doma, Dieva redzējums, Viņa vīzija, ko Viņš realizēja. Viņa domām ir ārkārtīgi liels spēks, svaidījums. Tas, kas mūs dara stiprus, tā ir vīzija, redzējums un trīs vārdi – DIEVA SVĒTĪTA LATVIJA. Un tā ir vīzija.
Politiskā spēka “Latvija pirmajā vietā” otrajā kongresā bija cilvēki un delegāti, kas partijā iestājušies. Šis pasākums notika 5 līdz 6 stundas, kur runātāji runāja nepārtraukti. Es biju pats pēdējais un noslēdzošais, kurš uzlika tādu kā “rezumē” par ticības jautājumiem. Es biju pēdējais, bet, sākot no pirmās uzrunas, es visas šīs 6 stundas mierīgi nosēdēju, izņemot vienu brīdi, kad izgāju uz tualeti. Es ātri gāju un redzēju, ka ir cilvēki, kas nesēž iekšā, bet sēž ārā. Personīgi es visas uzrunas noklausījos ar interesi un koncentrēšanos. Es esmu dzirdējis: “Vai, cilvēki nevar koncentrēties. Mēs tagad taisām koncertus pa Latviju. Vairāk vajag mūziku un mazāk runāt, jo cilvēki nevar koncentrēties.” Es sešas stundas koncentrējos. Tu skaties “Likteņa līdumniekus” vai kaut kādas “Hameleona rotaļas”, vai “Troņu spēles” visas sezonas pēc kārtas. Kad rītā sāc un vakarā beidz, naktī trijos atkal celies un atkal skaties seriālus, tad tev ir koncentrēšanās. Bet 6 stundas noklausīties vērtīgas, iedvesmojošas uzrunas no sirds uz sirdi, no cilvēkiem, kur patiešām tu redzi, ka lielākā daļa no viņiem mīl Latviju, ka lielākajai daļai no viņiem ir svarīgas konservatīvās un kristīgās vērtības. Tur bija tik daudz pērles, kad viņi runāja. Es aizgāju mājās pārguris un iedvesmots. Mēs lūdzam Dievu par Dieva svētītu Latviju un mums ir redzējums par Dieva svētītu Latviju, bet tajā pašā laikā, kad notiek šis kongress, šīs te uzrunas, tas ne visus interesē. Draugi, tieši tur, šajās 6 stundās varēja skaidri redzēt, kā tiek veidota Dieva svētīta Latvija!
Es vakar savā uzrunā netīšām uzsprāgu. Es gribēju pieklājīgi, normāli visu pateikt. Un to, ko es teicu, to es arī gribēju teikt. Bet es uzsprāgu un pēkšņi piefiksēju, ka es esmu nostājies konkrētā pozā. Un es degu, sprāgstu! Es tā paskatos, ka viss man ir normāli, neviens mani nepārtrauc un es turpināju. Katram bija trīs minūtes, man bija astoņas. Bet tas bija noslēdzošais brīdis, es drīkstēju. Pirmais drīkst un pēdējais drīkst. Par ko es runāju? Par tautas lūgšanu sapulci, par hernhūtiešu atmodu, par lūgšanu, kad tauta lūdz Dievu.
Visā Bībelē vijas cauri tas: kad tauta Dievu bijās, Dievs sūtīja glābēju. Kad tauta lūdza Dievu. Kas bija šie glābēji? Kas bija Gideons? Kas bija Dāvids un citi? Viņi bija politiķi. Viņi bija tie, kas valstī ieveda Dieva gribu. Āmen! Viņi bija tie, kas atļāva kalpošanas Baaliem. Pēc tam visas viendzimuma laulības, visu atcēla. Uzreiz tanī brīdī, kad pārņēma varu. Viss, punkts. Lūk, kā veido kristīgu valsti. Lūk, kā taisa atmodu. Atmoda no apakšas, tā ir daļa, kad draudze aug. Un ir atmoda no augšas, kad mēs esam valdībā un paši izveidojam savu valsti pēc Dieva principiem. Āmen! Un lūgšanu rezultāts arī ir šis pozitīvais spēks. Un ļoti labi ir tiem cilvēkiem, kas tikai lūdz un neko nedara. Bet kaut kā negodīgi, vai ne? Viņi neko nedara, tikai palūdz, lai Dievs svētī Latviju. Sūti, sūti, svētī visus tos valdniekus, tā, ja? Taču ir cilvēki, kuri bliež pēc pilnas programmas, melnām mutēm nostrādājušies. Un viņi arī uztaisa šo valsti. Viņi saka: mēs lūdzām un Dievs deva. Patiešām – Dievs deva, bet konkrēti cilvēki strādāja. Dievs deva konkrētus cilvēkus, kuri redzēja Dieva svētītu Latviju un zināja, kā tādu to padarīt.
Mums ir daudz jauniešu draudzē. Mūsu draudzes jaunieši iet politikā, un es domāju: lūk, šie ir jaunieši. Viņi bija šeit, draudzē, viņi bija šajā kongresā, viņi redzēja, kā taisa Latviju. Viņi redzēja, kā to visu dara. Viņi bija kopā ar cilvēkiem, kuri ir ar milzīgu pieredzi. Un tu tur esi, tu dzirdi, kā viņi runā un kā viņi domā. Un jaunieši tur sēž un klausās. Vai vecajiem viss ir par vēlu? Viss, vilciens aizgājis jau ir, vai tā? Šeit nav neviens tik vecs, kuram vilciens būtu jau aizgājis. Tātad, kas ir tavā galvā? –“Oi, es jau, dēliņ, tik ilgi nedzīvošu!” Kas ir tavā galvā? Dzīvošu, kalpošu un sludināšu Tā Kunga darbus! Āmen! Es domāju, ka šie jaunieši, kas to visu dzird, viņi ir tajā iekšā un kāds no viņiem izaugs. Tie nebūs vājie cilvēki. Tie nebūs tādi, kas nezina, kam nav redzējuma. Viņi redz vīziju. Kā Bībele saka: kā vējš dzenā mākoņus, kā tukši bez lietus mākoņi, kas ir vēja dzenāti.
Tie ir avoti bez ūdens, vēja dzenāti mākoņi, viņiem nolemta visdziļākā tumsība. (Pētera 2. vēstule 2:17)
Kā niedre, ko turpu šurpu šauda.
Kad tie aizgāja, Jēzus iesāka runāt uz ļaudīm par Jāni: “Ko jūs esat izgājuši tuksnesī skatīt? Vai kādu niedri, ko vējš šurpu turpu šauba?” (Mateja evaņģēlijs 11:7)
Nē! Te būs spēcīgas personības, kas zina, kā panākt to, ko viņi vēlas panākt. Tie būs Dievam uzticami kalpi. Tie būs Latvijai derīgi patrioti un pilsoņi.
Tu redzi, kā politiskais spēks “Latvija pirmajā vietā” aug? Vakar kongresā bija iespaidīgs cilvēku daudzums. Ja salīdzina dibināšanas kongresu ar šo, abi atšķīrās. Šis bija gan ļoti labi noorganizēts, gan prezentācija bija izcila. Es redzēju daudzus cilvēkus citādi nekā līdz šīm. Par kādiem padomāju, ko viņš var dot. Tā meitene vai cita. Kad šie cilvēki runāja, es redzēju, ko viņi var dot. Viņi var apgriezt ar kājām gaisā visu Latviju. Ne tikai Latviju. Lūk, šādi cilvēki. Mairis no Liepājas bija iekomentējis. Tas komentārs bija interesants: “Partijai “Latvija pirmajā vietā” priekšā stāv uzvaras un ir vilkme, jo viņi ir Dieva vadīti. Un mācītājs Mārcis Jencītis izdarīs, lai partija paliktu uz pareizā ceļa.” Es darīšu, protams. Pareizais ceļš jau ir preambulā – “kristīgās vērtības”. Arvien vairāk iezīmējas parakstu vākšana par ģimenes vērtību nostiprināšanu. Dažās dienās jau desmit tūkstoši parakstu. Tur kādi četrdesmit, man liekas, ir. Vilkme! No kurienes tas viss? Pirmkārt, draugi, no redzējuma. Vīzija. Mēs redzam Dieva svētītu Latviju. Garīgi plaukstošu. Augošas draudzes. Pirmkārt, uzceliet no sevis pašiem kā no dzīviem akmeņiem garīgu namu.
Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu [..]. (Pētera 1. vēstule 2:5)
Saproti, ja draudze neaug, tad vecie kristieši nomirst, viņus aprok un pēc viņiem vairs nekas nepaliek. Tāpēc, ja draudze aug, tad tieši draudze ir tā, kas ražo cilvēkus ar vīziju. It īpaši šāda draudze, kas ir mūsu draudze – ar izteiktu vīziju. Kurai vīzija ir pamatota reālā stratēģijā, kā padarīt, kā panākt, personīgas attiecības ar Dievu, Tautas lūgšanu sapulce, stratēģija, G12, grupu sistēma. Grupu sistēma, kas ir ārkārtīgi svarīga. Divu gadu laikā mēs to redzējām. Mēs zinām, kā to panākt. Draudzes izaugsme – tas ir numur viens! Politika – numur divi. Kultūra, visas citas lietas, tas visam ir pakārtots. Un to visu rada tava personība, redzēšana jeb tava personīga pieķeršanās vīzijai, ka tu sapņoji par to, ka draudze “Kristus Pasaulei” būs katrā daudzdzīvokļu namā, viensētās, katrā ciematā – visā Latvijā. Un no Latvijas izbrauc misionāri uz Eiropas valstīm. Dieva ceļi ir neizdibināmi, bet no šejienes izies misionāri savā laikā. Redzējums, vīzija: “Dieva svētīta Latvija. Garīgi, sociāli un ekonomiski plaukstoša valsts, uz kurieni cilvēki brauc, nevis no kurienes bēg.”
Pat Panorāma vakar uztaisīja sižetu. Panorāmas uzdevums nav taisīt normālus sižetus par mūsu kustību. Bet tur bija normāls, adekvāts sižets. Zini, kāpēc? Tāpēc, ka viņi izrēķināja, ka mūsu partija būs valdībā. Viņi sāka apzināties, ka būs pārmaiņas. Un tieši tāpēc, piemēram, Dombura studijā būs mūsu partijas pārstāvji. To reklamē televīzijā. Reālas reklāmas minūtes garumā iet. Bet mēs to nepasūtījām. Sāk pieņemt, sāk saprast, ka ar mums ir jārēķinās. Un tu esi daļa no tā. To, kas pasaulē zems un nicināts, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu, kas ir kas, kas ir iedomājušies, ka viņi var noteikt cilvēkiem kaut ko. Mūsu valsts, kura demogrāfiski ir pašā apakšā, no kuras nepārtraukti izbrauc cilvēki un kur mirstība ir katastrofa.
Kongresā uzstājās tirdzniecības kameras šefs, tur uzstājās lauksaimnieku apvienības šefs. Mežā atrod sudraba skudru. Nu, vienkārši parasta skudra. Nē, tā ir sudraba skudra. Un šeit vairs zemi apstrādāt nedrīkst. Šeit vairs mežus cirst arī nedrīkst. Citā vietā – o, var. Zaļā vārna. Nu, vārna kā vārna. Mēs kādreiz kā puikas pa tām šāvām: čik un nav vairs vārnas. Pie mammas, kur Limbažos es dzīvoju, ceturtā stāvā, parks bija pretī. Un tur bija koks. Kaimiņu kāpņu telpā dzīvoja sporta skolas direktors un viņa dēls ar gaisa pistoli. Skatos pa logu, ka ozolā vārna sēž. Viņš no loga – phh! Tā vārna apkrita riņķī un tā arī palika. Kājiņas pieķērušās pie tā zara un viņa tā arī palika. Karājās. Zaļā vārna! Šeit vairs strādāt nedrīkst. Un vēl pavedās cilvēki: “Elektromobiļi! Elektromobiļi!” Kurus var nopirkt tikai turīgie cilvēki. Un tieši viņiem ir kompensācijas – valsts tiem piemaksā, ja tiek pirkts elektromobilis. Un jaunieši to klausās. Brauc uz Ukrainu nevis cilvēkus glābt, bet dzīvniekus. Skudriņas, vārniņas, sunīšus. Kas ir suns? Vai suns ir vērtīgāks par cilvēku? Vai uz Ukrainu ir jābrauc glābt dzīvniekus vai cilvēkus? Zaļā enerģija? Zaļā enerģija ir hidroelektrostacijā. Āmen! Viss ir normāli un skaisti. Nav nekādu problēmu. Tikai nezin kāpēc, kamēr šī elektrība nonāk līdz mums, ir uzskrūvētas cenas. Zaļā politika nav priekš gudriem cilvēkiem. Vai kā mums tie dzīvnieciņi patīk, kā mēs viņus mīlam! Jā, viņu vārdā uzupurēsimies, vairs nestrādāsim, mēs vairs zemi neapstrādāsim, pienu neražosim, neko nedarīsim, jo ir skudriņas. Tās ir pasakas. Es nesaku, ka vispār nav jārūpējas par dabu un dzīvniekiem, bet šie pārspīlējumi ir apzināti radīti, lai turpinātu koloniālo politiku Latvijā.
Vakar pēc kongresa es jutos iedvesmots. Es arvien vairāk sajūtos kā daļa no visas šīs kustības. Tā nav vienkārši partija, draugi, tā ir kustība, kas tiešām izmainīs Latviju. Mēs patiešām būsim tā valsts, uz kurieni cilvēki brauks.
Kad mums jautās: “Kā jums tas izdevās? Kā jūs varējāt pasūtīt visus tos globālistus? Kā jūs tā varējāt? Kāpēc potējās, kurš grib, kurš negrib – nepotējas? Kā jūs to varējāt izdarīt? Kas jums atļāva vispār pienu slaukt, vēl sieru ražot? Kas jums atļāva?”, mēs atbildēsim: “Mēs paši izdomājām, ka gribam paši ražot. Mums nevajag jūsu atļauju. Mēs neprasīsim atļauju!” Kad kāds jautās: “Kā jums tā draudzē viss, kā jums tur visi draudzē atbalsta? Un kāpēc izaugsme notiek? No kā?”, mēs teiksim: “Redzi, mēs pastrādājām! Mums ir vīzija.” Vīzija ir virzošais spēks.
Un Ēsavs paņēma savas sievas, savus dēlus, savas meitas un visus sava nama iedzīvotājus, arī savus ganāmpulkus un visus liellopus, un visu savu mantību, kādu tas Kānaāna zemē bija ieguvis, un aizgāja uz citu zemi, prom no sava brāļa Jēkaba, (1.Mozus grāmata 36:6)
Jēkabs un Ēsavs. Jēkabs bija tas, kurš izkrāpa Ēsavam pirmdzimtību.
Un Jēkabs bija izvārījis viru, bet Ēsavs nāca no tīruma un bija izsalcis. Un Ēsavs sacīja Jēkabam: “Ļauj man ēst no tā sarkanā, tā sarkanā viruma, jo es esmu izsalcis,” – tāpēc to dēvē par Edomu. Tad Jēkabs atbildēja: “Pārdod man papriekš savu pirmdzimtību.” Un Ēsavs sacīja: “Man tā kā tā jāmirst, ko man tur līdz pirmdzimtība?” Un Jēkabs sacīja: “Zvēri man papriekš.” Tad viņš zvērēja un pārdeva Jēkabam savu pirmdzimtību. Bet Jēkabs deva Ēsavam maizi un lēcu virumu, un tas ēda un dzēra un cēlās un aizgāja. Tā Ēsavs nicināja savu pirmdzimtību. (1. Mozus grāmata 25:29-34)
Kāpēc? Ēsavam nebija vīzijas. Jēkabs gribēja būt pirmdzimtais, viņš gribēja mantot vecākā dēla tiesības. Viņš gribēja būt tas, kurš, piemēram, Latvijā ievieš kārtību. Viņš gribēja tas būt. Viņš gribēja, jo dega par Dieva gribu. Viņš redzēja to. Ēsavam tas neinteresēja, bet Ēsavs bija vecākais dēls. Viņš izkrāpa un Ēsavs pats arī atdeva. Kad pienāca laiks un Īzaks jau taisījās pie saviem tēviem, viņš vēl bija akls, un tas svētīja Ēsava vietā Jēkabu. Un, kad Ēsavs nāca pēc svētības, vairs svētība priekš viņa nebija atlikusi.
Un notika, kad Īzāks bija palicis vecs un viņa acis bija kļuvušas tumšas, ka viņš vairs nevarēja redzēt, tad viņš ataicināja savu vecāko dēlu Ēsavu un sacīja tam: “Mans dēls.” Un tas viņam atbildēja: “Te es esmu!” Un viņš sacīja: “Redzi, es esmu vecs palicis, un es nezinu, kad miršu. Tādēļ ņem savus ieročus, savu bultu maku un savu loku un izej laukā un medī man medījumu. Gatavo man ēdienu, kā man patīk, un cel man to priekšā; es gribu ēst un tad tevi svētīt, pirms es mirstu.” Bet Rebeka dzirdēja Īzāku ar Ēsavu, savu dēlu, tā runājam; un Ēsavs izgāja laukā, lai dotos medīt medījumu un lai to atnestu. Tad Rebeka runāja ar savu dēlu Jēkabu: “Redzi, es dzirdēju, ka tavs tēvs runāja ar Ēsavu, tavu brāli, sacīdams: atnes man medījumu un gatavo man ēdienu, ka varu ēst un tevi svētīt Tā Kunga priekšā, pirms es mirstu. Bet tagad, mans dēls, klausi mani, kā es tev pavēlu: ej tūdaļ pie sīklopiem un paņem no tiem divus labus āzīšus. Es no tiem sagatavošu ēdienu tavam tēvam tā, kā viņam patīk. Un tu tos aiznesīsi tēvam, lai viņš tevi pirms savas nāves svētī.” Un Jēkabs sacīja savai mātei Rebekai: “Redzi, mans brālis Ēsavs ir spalvains vīrs, bet es esmu gluds. Varbūt mans tēvs mani aptausta, un tad es viņa acīs kļūšu par krāpnieku un likšu pār sevi nākt lāstam un ne svētībai.” Tad viņa māte atbildēja: “Tavs lāsts lai tad nāk pār mani; paklausi mani un ej un dabū man.” Un viņš aizgāja un ņēma, un atnesa savai mātei, un viņa māte sagatavoja ēdienu, kā viņa tēvam patika. Un Rebeka paņēma Ēsava drēbes, sava vecākā dēla svētku drēbes, kas bija pie viņas, un uzģērba tās savam jaunākajam dēlam. Bet kazlēnu ādas tā aplika ap viņa rokām un ap kaklu. Un viņa lika Jēkaba, sava dēla, rokās ēdienu un maizi, ko bija gatavojusi. Un viņš iegāja pie sava tēva un sacīja: “Mans tēvs.” Un tas atbildēja: “Te es esmu. Kas tu esi, mans dēls?” Un Jēkabs sacīja savam tēvam: “Es esmu Ēsavs, tavs pirmdzimtais, es esmu darījis, kā tu man sacīji. Celies, atsēdies un ēd no mana medījuma, ka tu mani vari svētīt.” Un Īzāks sacīja savam dēlam: “Kā tu esi tik ātri to dabūjis, mans dēls?” Un viņš atbildēja: “Tas Kungs, tavs Dievs, man lika to dabūt.” Tad Īzāks sacīja Jēkabam: “Nāc tuvāk, es tevi gribu aptaustīt, mans dēls, vai tu esi mans dēls Ēsavs vai ne.” Un Jēkabs tuvojās savam tēvam Īzākam, un tas viņu aptaustīja un sacīja: “Balss ir Jēkaba balss, bet rokas ir Ēsava rokas.” Un viņš to nepazina, jo viņa rokas bija spalvainas, gluži kā viņa brāļa Ēsava rokas. Un viņš to svētīja. Un viņš sacīja: “Vai tu tiešām esi mans dēls Ēsavs?” Un viņš sacīja: “Es tas esmu.” Tad viņš sacīja: “Cel man to priekšā, lai es varu ēst no medījuma, mans dēls, ka varu tevi svētīt.” Un tas pienesa tam, un viņš ēda. Viņš arī atnesa vīnu, un viņš dzēra. Un viņa tēvs Īzāks sacīja viņam: “Nāc klāt un skūpsti mani, mans dēls.” Un viņš tam tuvojās un skūpstīja viņu, un viņš saoda viņa drēbju smaržu, un viņš to svētīja, sacīdams: “Patiešām, mana dēla smarža ir kā lauka smarža, ko Tas Kungs ir svētījis. Lai tad Dievs dod tev no debesu rasas un no zemes treknuma, un daudz labības un vīna. Un tautas lai smagi strādā tev, un ciltis lai zemojas tavā priekšā, un pats kļūsti pavēlnieks saviem brāļiem; tavas mātes dēli lai zemojas tavā priekšā; nolādēts lai tas, kas tevi lād, un svētīts, kas tevi svētī.” Un, tikko Īzāks bija pabeidzis svētīt Jēkabu un Jēkabs bija iznācis no sava tēva Īzāka, tā Ēsavs, viņa brālis, nāca no savām medībām. Un arī tas sagatavoja ēdienu, nesa to savam tēvam un sacīja savam tēvam: “Piecelies, mans tēvs, ēd no sava dēla medījuma, lai tu varētu mani svētīt.” Tad viņa tēvs Īzāks tam sacīja: “Kas tu esi?” Un viņš sacīja: “Es esmu tavs dēls, tavs pirmdzimtais, Ēsavs.” Tad Īzāks izbijās bez mēra un sacīja: “Kas tad bija tas, kas bija medījis medījumu un atnesis man, un es ēdu pirms tavas nākšanas, un es viņu jau esmu svētījis, un tas arī paliks svētīts.” Kad Ēsavs dzirdēja sava tēva vārdus, tad tas brēkdams brēca un rūgti raudāja un sacīja savam tēvam: “Svētī arī mani, mans tēvs.” Un viņš sacīja: “Tavs brālis ir nācis ar viltu un paņēmis tavu svētību.” Tad Ēsavs sacīja: “Patiešām, viņa vārds ir Jēkabs, un viņš mani ir divi reizes pievīlis: viņš paņēma manu pirmdzimtību, un tagad viņš paņēmis manu svētību.” Un tas teica: “Vai tev priekš manis vairs nav atlikusies nekāda svētība?” Un Īzāks atbildēja un sacīja Ēsavam: “Redzi, es viņu iecēlu par pavēlnieku tev, un visiem viņa brāļiem es esmu licis būt par kalpiem viņam, arī labību un vīnu es viņam esmu piešķīris; bet tev? Ko es vēl varētu tev dot, mans dēls?” (1. Mozus grāmata 27:1-37)
Un notika tā, ka izveidojās ārkārtīgi liels naids Ēsavam pret Jēkabu un viņš gribēja viņu nogalināt. Bībele saka, ka Jēkabs bēga.
Un Ēsavs vajāja Jēkabu tās svētības dēļ, ar kādu viņa tēvs to bija svētījis, un sacīja savā sirdī: “Gan manam tēvam drīz nāks bēdu laiki; tad es nokaušu savu brāli Jēkabu.” Bet Rebekai tika atstāstīti Ēsava, viņas vecākā dēla, vārdi, un viņa sūtīja kādu un pasauca Jēkabu, savu jaunāko dēlu, un sacīja tam: “Redzi, tavs brālis Ēsavs taisās tev atriebties, viņš tevi grib nokaut. Tagad, mans dēls, klausi mani, celies, bēdz pie mana brāļa Lābana uz Hāranu. Un paliec pie viņa kādu laiku, kamēr tava brāļa dusmas norimst, kamēr tava brāļa dusmas no tevis novirzās un viņš aizmirst, ko tu viņam esi darījis, tad es sūtīšu un likšu tevi no turienes atvest. Kādēļ man zaudēt jūs abus vienā dienā?” (1. Mozus grāmata 27:41-45)
Viņš bēga un vēl ir minēts, ka viņš devās uz Mezopotāmiju, lai sievu apņemtu.
Tad Īzāks aicināja Jēkabu un svētīja to un pavēlēja tam, sacīdams: “Tev nebūs sievu ņemt no Kānaāna meitām. Celies, ej uz Mezopotāmiju, uz Betuēla, savas mātes tēva, namu un ņem sev sievu no turienes, no Lābana, savas mātes brāļa meitām. Visuvarenais Dievs lai svētī tevi, ka tu augļojies un vairojies, un lai dara tevi par lielu tautu kopu, un lai Viņš tev un taviem pēcnācējiem dod Ābrahāma svētību, ka tu iemanto to zemi, kurā tu mīti kā svešinieks un kuru Dievs ir devis Ābrahāmam.” Tā Īzāks atlaida Jēkabu, un tas devās uz Mezopotāmiju pie aramieša Lābana, Betuēla dēla, Rebekas, Jēkaba un Ēsava mātes, brāļa. (1. Mozus grāmata 28:1-5)
Dabūja tur Lea un Rāheli. Bet realitātē viņš bēga un divdesmit gadus viņš nevarēja atgriezties. Tas bija brāļu naids. Ēsavs gribēja Jēkabu nogalināt. Pēc divdesmit gadiem, kad viņš atgriezās, pateicoties Jēkaba lūgšanai, Ēsavs mainīja savu nostāju un uzņēma Jēkabu atpakaļ savā tēvu zemē.
Bet Ēsavs steidzās tam pretim un to apkampa, krita tam ap kaklu un to skūpstīja, un tie raudāja. (1. Mozus grāmata 33:4)
Tā viņam vēl nepiederēja, bet tie bija tur apmetušies. Kanaāna zemē viņu uzņēma. Lūk, kas te ir rakstīts. Šie abi brāļi dzīvoja kopā. Ēsavs apžēlojās un pieņēma Jēkabu. Tā bija Ēsava zeme. Tā bija Ēsava apmetne, kurā viņš uzņēma Jēkabu. Bet skaties, kas notika. Īzaks nomira, viņam bija simts astoņdesmit gadi. Ēsavs paņēma savas sievas, savus dēlus, savas meitas, viņš paņēma visu. Ēsavs, tas, kurš gribēja Jēkabu nogalināt. Ēsavs, kuram nebija vīzijas. Jēkabs ņēma sev sievas no savas ģimenes, no Mezopotāmijas, turpretī Ēsavs ņēma speciāli no ismaēlietēm, viņš speciāli ņēma no kanaānietēm.
Un Ēsavs redzēja, ka Īzāks Jēkabu bija svētījis un bija to sūtījis uz Mezopotāmiju ņemt sievu no turienes un ka viņš, to svētījot, bija tam pavēlējis, sacīdams: tev nebūs sievu ņemt no Kānaāna meitām,- un ka Jēkabs bija uzklausījis savu tēvu un savu māti un aizgājis uz Mezopotāmiju. Un Ēsavs arī redzēja, ka Īzākam, viņa tēvam, Kānaāna meitas nebija pa prātam. Tad Ēsavs devās pie Ismaēla un ņēma klāt pie savām sievām sev par sievu Mahalatu, Ismaēla, Ābrahāma dēla, meitu, Nebojota māsu. (1. Mozus grāmata 28:6-9)
Viņš ņēma sev sievas pretēji tam, kā vecāki gribēja.
Tieši tāpat kā kristieši precas ar nekristiešiem un tamlīdzīgi. Viņi kļūst viena miesa un pēc tam ir problēma. Pilnīgi dažādi uzskati un filozofijas. Retos gadījumos izdodas sadzīvot, jo lielākoties tur ir katastrofa. Varbūt, ja īpaši labs tas vīrs vai īpaši laba tā sieva. Taču tie ir reti gadījumi.
Ēsavs, kurš gribēja nogalināt, kuram nav šīs Dieva dotās vīzijas, un Jēkabs, kuram ir šī vīzija, viņu vajā un grib nogalināt. Jēkabs ir saņēmis piedošanu, un viņi dzīvo kopā vienā zemē. Tas vēl nav viss. Ēsavs paņēma visas savas sievas, visus savus dēļus, visus sava nama iedzīvotājus, ganāmpulkus, visus liellopus, visu savu mantību, kādu tas Kanaānu zemē bija ieguvis. Un aizgāja uz citu zemi, prom no sava brāļa Jēkaba. Uz labāku zemi? Nē, nē, uz dienvidiem. Uz kalnaināku zemi, to valsti sauc par Edomu. Tur izveidojās Edoms. Edoms, kurš vēlāk arī konfliktēja ar izraēliešiem. Aizgāja uz sliktāku zemi, prom no Jēkaba. No Jēkaba, kuru viņš varēja nogalināt, bet nespēja, zini, kāpēc? Tu zini, kāpēc viņš aizgāja? Zini, kāpēc viņš atstāja labāko zemi? Tāpēc, ka cilvēkam, kuram ir vīzija, visi viņa priekšā piekāpsies. Vīzijai ir ārkārtīgi liels, magnētisks spēks, pievelkošs spēks.
Jāzepam bija brāļi – slepkavas. Jāzeps, kurš bija Rahēles un Jēkaba mīļais dēls. Ir rakstīts, ka brāļi Jāzepu apskauda, gribēja nogalināt, bet pārdomāja un iemeta bedrē, pēc tam pirka vai pārdeva verdzībā Ēgiptē. Bet pēc kaut kāda laika Jāzeps atgriezās un viņš bija premjerministrs Ēģiptē. Jāzeps, kuru viņa brāļi gribēja nogalināt. Apžēlojās, pārdeva viņu verdzībā, sava tēva mīļo dēlu. Un tēvam pateica, ka viņu plēsīgi zvēri saplosīja. Un pēc laika Jāzeps ir premjers Ēģiptē. Tā laika varenākajā valstī. Un tieši Jāzeps bija tas, kurš bada laikā Kanaāna zemē gādāja par savu ģimeni. No kurienes tas viss viņam?
Bet Jāzeps sapņoja sapni, un, kad tas to izstāstīja saviem brāļiem, tie ienīda viņu vēl vairāk. (1. Mozus grāmata 37:5)
Kad Jāzeps bija maziņš, viņš sapņoja sapņus. Un, jo Jāzeps vairāk stāstīja par saviem sapņiem, jo brāļi ienīda viņu vēl vairāk. Jo vairāk mēs par saviem sapņiem stāstam, jo vairāk ir pretestība. Par visu ir jācīnās. Jo vairāk pretestības, jo vairāk enerģijas un prieka, ka mums ir ko darīt. Āmen! Pret straumi. Kāda jēga dzīvot pa straumei? Tas ir neinteresanti. Pret straumi ir interesanti. Iedomājies, Jāzeps ir tā sasapņojies. Viņš tā redz to visu. Tas nenozīmē, ka viņš vienu sapni nosapņoja un viss. Nē! Viņš ar to dzīvoja. Tas viņā mājoja. Viņu ienīst. Bet viņš saka, lai vēlreiz noklausās viņu, ko viņš sapņoja un kāda ir viņa vīzija. Viņš saka: uzklausiet!
Un viņš teica tiem: “Uzklausiet šo sapni, ko es sapņoju. Redzi, mēs sējām kūlīšus tīruma vidū, un mans kūlītis piecēlies stāvēja, bet jūsu apkārtstāvošie kūlīši klanījās līdz zemei mana kūlīša priekšā.” Un viņa brāļi sacīja tam: “Vai tiešām tu būsi mūsu ķēniņš? Vai tu valdīdams valdīsi pār mums?” Un viņi turpmāk to ienīda vēl vairāk gan to sapņu, gan to vārdu dēļ. Un vēlāk viņš sapņoja vēl vienu sapni un stāstīja arī to saviem brāļiem: “Redzi, es sapņoju vēl vienu sapni, un, lūk, saule un mēness, un vienpadsmit zvaigznes klanījās manā priekšā.” Kad viņš to izstāstīja savam tēvam un saviem brāļiem, tad viņa tēvs to sarāja un sacīja tam: “Ko nozīmē sapnis, kuru tu sapņoji? Vai mums būtu ietin jāiet – man, tavai mātei un taviem brāļiem, lai klanītos tavā priekšā līdz zemei?” Un viņa brāļi to apskauda, bet viņa tēvs šo stāstu paturēja prātā. (1. Mozus grāmata 37:6-11)
Jāzeps bija cilvēks ar vīziju. Viņš pat par saviem kauliem deva norādījumus: “Lūdzu, neatstājiet manus kaulus Ēģiptē, bet, kad jūs iziesiet no šīs zemes pēc četrdesmit gadiem, paņemiet manus kaulus uz manu tēvu zemi.”
Mozus arī paņēma līdzi Jāzepa kaulus, jo tas israēliešiem bija licis solīties ar zvērestu, sacīdams: Dievs jūs lūkodams uzlūkos; tad paņemiet manus kaulus līdzi no šejienes. (2. Mozus grāmata 13:19)
Vīzija par labāku Izraēlu. Par Dieva tautu, par Dieva vīziju. Mums ir vīzija par labāku Latviju. Mums ir vīzija par mega draudzi Latvijā. Mums ir vīzija, ka visas draudzes augļosies un zels. Visas draudzes, ne tikai mūsu, bet lai tās visas aug! Man ir sirdī, lai katra Latvijas draudze neatkarīgi no konfesijas aug, augļojas un vairojas, iet plašumā, piepilda Latviju un piepilda šo zemi. Un lai neaizmirst partijas kongresus. No kurienes, kā tiek veidota Latvija? Aleluja!
Jāzeps redzēja sapņus, ka ģimene klanīsies viņa priekšā. Kur ir viņa spēks? Brāļi par šo sapni gribēja viņu nogalināt.
Ja pasaulīgs cilvēks, kuram nav Dieva bijības, ar vizionēšanas palīdzību var tik daudz sasniegt, tajā pašā laikā kristieši nesapņo, neplāno un nestrādā, tad skaidrs ir rezultāts. Kristieši, tie, kam ir Dieva Gars, Dievs, ar kuru viss ir iespējams. Mums ir Viņa spēks, Viņa resursi pieejami. Mēs daudz varam paveikt.
Jāzeps sapņoja, un tieši tā arī notika. Bija bada laiks. No verga uzdienējās par premjerministru un pabaroja savus brāļus, tēvu un izvilka faktiski no bada nāves, un atveda viņus uz Ēģipti. Tā viņi tur palika 400 gadus. Un tad Mozus viņus no turienes izveda kā milzīgu tautu. No kurienes šie miljoni? No Jāzepa sapņa. Tajā brīdī viņiem likās: ko tas sīkais gvelž, nositīsim viņu labāk, apnicis viņš. Pat mammai un tētim likās jau jocīgi – sīkais, tam galīgi galvā sakāpis – Jāzeps, visuvarenais. Pagāja gadi un viss bija atkarīgs no Jāzepa. Jāzeps bija vizionārs.
Sapņo par Dieva svētītu Latviju, sapņo arī par tām lietām, ko tu gribi redzēt savā dzīvē, par izglītību, par labklājību, par finansēm, par savām dāvanām un talantiem, kurus tu gribi attīstīt. Par visu sapņo, par visu lasi, visu liec savu acu priekšā. Par to domā ceļoties, par to domā, ejot gulēt. Vizionē, sapņo, strādā, ej šajā virzienā! Dieva dotos sapņos ir Dieva svaidījums. Jāzepam bija sapnis no Kristus, no Dieva sirds. Jēkabam bija sapnis un vīzija no Dieva sirds. Un mums ir sapnis no Dieva sirds. Nekas mūs neapturēs.
Tad Mozus izstiepa savu roku pār jūru, un Tas Kungs lika jūrai, spēcīgam austruma vējam pūšot, plūst atpakaļ visu nakti, un Viņš darīja jūru par sauszemi, un ūdeņi pāršķēlās. (2. Mozus grāmata 14:21)
Mozus izstiepa zizli un ūdeņi pāršķēlās. Bet detalizētāk – tas nenotika vienā dienā, bet viņi izgāja sausām kājām cauri jūrai. Mozus bija vizionārs. Mozus redzēja, viņš bija pieņēmis Dieva doto redzējumu un vīziju par savu valsti, Dieva doto vīziju par Dieva tautu, par to, kam jāpaliek pēc viņa, un viņa priekšā pat jūra pāršķēlās. Un tie cilvēki gāja aiz viņa, gāja ar viņu sausām kājām, arī tie kurnētāji gāja ar viņu. Arī draudzē, ja priekšā ir vizionārs, arī kurnētājs, ne šāds, ne tāds, ies viņam līdzi, arī viņš ies ar sausām kājām.
Jo saule un vairogs ir Tas Kungs, mūsu Dievs, Viņš dod žēlastību un godu. Tas Kungs neaizliedz nekādu labumu tiem, kas nenoziedzībā staigā. (Psalms 84:12)
Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu [..]. (Pētera 1. vēstule 2:5)
Grupiņu vadītāji, kādas sajūtas jums radīsies – iekšējas, intuīcija vai zemapziņā kas notiek, pasakot sev: “Man ir karsta vēlme uzcelt mūra baznīcu.” Mēs draudzi ceļam, bet uzcelt savu namu – padomā pie sevis: tev ir karsta vēlme uzcelt lielu baznīcu ar tūkstoš vietām, tev ir vēlme. Zini, man nav iekšējas vēlmes uzcelt kaut kādu mūra namu, bet man ir vēlme uzcelt kā no dzīviem akmeņiem Dievam garīgu namu. Šajos divos gados, kad bija šie ierobežojumi, nekādi mūra nami nevienu neglāba, tikai no dzīviem akmeņiem uzceltais nams. Āmen! Mūsu redzējums ir uzcelt daudz mājas grupiņas, lai paceļas daudzi vadītāji un līderi, ka mēs ejam plašumā un vairojamies. Lai nāk Tava valstība un Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.
Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. (Mateja evaņģēlijs 6:10)
Dieva vadība caur divpadsmit. Jēzum bija 12 mācekļi, kuri sagatavoja savus mācekļus, un tā līdz šai dienai. Lūk, mūsu darbs. Ņem dalību grupu darbā ar to artavu, ar ko tu vari. Kurš vada, kurš evaņģelizē, kurš sagaida, kurš kaut ko citu dara. Tāpat arī draudzē, ar finansēm, dažādi, ņemam visi dalību, lai Dieva valstība ietu plašumā. Atceries, ikviens, kas ņem dalību pie Dieva nama celtniecības, kas ņem dalību pie vīzijas – visi apstākļi tavā priekšā piekāpsies, velns tavā priekšā piekāpsies.
Un Tas Kungs tevi noliks par galvu, bet ne par asti, un tu būsi arvien augšā un nekad lejā, ja tu klausīsi Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem, ko es tev šodien pavēlu turēt un pildīt. (5. Mozus grāmata 28:13)
Tu esi galva, ne aste. Tā kā tu vienmēr būsi augšā, ne lejā. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kas mūs dara stiprus?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
