Vai ir kāds redzējis filmu ar Raselu Krovu galvenajā lomā?
Gladiatoru gandrīz visi ir redzējuši. Rasels Krovs atveidoja romiešu virsnieku jeb augsta ranga peronu – ģenerāli Maksimus. Tā ir viena no populārākajām filmām pasaulē. Viņam bija ļoti uzticams kalps. Ja tu atceries, viņiem bija saruna par to, kas būs pēc kara un tā tālāk. Un šis kalps savam ģenerālim teica: “Es vienmēr, pārsvarā, visu savu laiku pavadu, darot to, ko tu man prasi, un šad tad es daru to, kas man pašam patīk. Pārējā laikā esmu aizņemts, kalpojot tev un darot to, kas ir nepieciešams, un par ko tu man esi devis norādījumus.” To var salīdzināt arī ar kalpošanu Dievam. Mēs darām to, kas ir pareizs. Tas ir, no vienas puses. Darām arī to, kas mums patīk, bet ir viens “bet”. Es gribu nedaudz citādākā gultnē pavērst šo notikumu no šīs filmas. Fakts ir tāds, ka mēs darām tikai to, kas mums patīk. Pirmkārt, nav jāpieņem lēmums – darīt pareizas lietas, un tad tu esi kalps. Kā jau es pagājušā sprediķī minēju, Jēzus teica:
“Jūs esat Mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu.” (Jāņa evaņģēlijs 15:14)
Galvenā doma šajos Jēzus vārdos ir, ka šie cilvēki ir motivēti, viņi vēlas darīt Dieva prātu. Viņi dara Dieva prātu ne tāpēc, ka ir pareizi darīt Dieva prātu. Tas ir labi – darīt, bet tāpēc, ka viņi vēlas. Viņiem ir iekšējā vēlme. Atceraties rakstvietu, kad Jēzus izdzina no tempļa naudas mijējus un apgāza galdus. Viņš nopina pātagu, izdzina no tempļa baložu un vēršu pārdevējus.
Un, iztaisījis pātagu no auklām, Viņš visus izdzina no Tempļa, [..] un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus. (Jāņa evaņģēlijs 2:15)
Tās bija nedaudz huligāniskas darbības. Mēs ieraugām citādu Jēzu. Citreiz fotogrāfi safotografē sēriju ar fotogrāfijām, uztaisa grāmatu un saka “citāda Latgale” vai “citāda Latvija”. Tas bija “citāds Jēzus”, pavisam ne tāds, kā mēs parasti esam paraduši par Viņu dzirdēt un to, kāds Viņš ir. Šajā gadījumā Viņš diezgan agresīvi uzvedās un pats “iztīrīja” templi. Viņš pat nepiezvanīja policijai, lai tā atnāk to izdarīt. Ziniet, kā? Pareizi ir kaut kādos konfliktos un lietās zvanīt policijai, bet šajā gadījumā Viņš pat to neizdarīja. Kaut kādā mērā Viņš pats iztīrīja templi. Mācekļi skatījās un brīnījās, un tad viņi atcerējās rakstvietu no Bībeles, un pieminēja, ka par Viņu ir rakstīts:
“[..] Karstums Tava nama dēļ Mani aprij.” (Jāņa evaņģēlijs 2:17)
Tas norāda uz iekšēju uguni, uz iekšēju vēlmi, uz iekšēju kaisli darīt to, ko Jēzus darīja. Viņš nevar samierināties ar esošo stāvokli, un kas izsauc arī Viņa darbības. Un tāpēc, ja mums kaut kur ir jādara tas, kas ir pareizi darīt, tad nevis pareizās darbībās – aiziet tur, atnest to, aiziet pie cilvēkiem vai nopelnīt naudu –, bet, pirmkārt, mums ir jārūpējas par savu iekšējo vēlmi. Jo ilgtermiņā mēs darīsim tikai, uz ko mums ir pietiekoši daudz iekšējās enerģijas un vēlmes, un tas ir fakts. Bet šo iekšējo vēlmi rada tas, kas ir tavu acu priekšā. Šo iekšējo vēlmi rada tas, uz ko tu skaties, tas, ko tu liec savā galvā, savā dvēselē. Tas, uz ko tu sevi noskaņo, tas rada šo noskaņu. Tāpēc vairāk jārūpējas darīt lietas un būt tur, kur tu tiec motivēts un stiprināts. Tu zini, kas ir pareizi, tu zini savu virzienu, tu zini, ka Jēzu saka:
“[..] kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība.” (Jāņa evaņģēlijs 6:47)
Tur jau ir skaidri pateikts “Kas Man tic”. Un ticība jau nav tāda, ka es tikai ticu, ka Dievs ir. Bībele skaidri norāda:
“[..] arī ļaunie gari tic un dreb.” (Jēkaba vēstule 2:19)
Arī ļaunie gari tic, ka Dievs ir, arī ļaunie gari tic Dieva varenībai. Tu palasi evaņģēlijos, cik daudzas reizes ir minēts, kur ļaunie gari runā ar Jēzu. Viņi atpazina Jēzu, viņi zināja, kas Viņš ir, viņi zināja Viņa spēku, viņi zināja savu nolemtību. Tur bija tūkstošiem cūku liels ganāmpulks un viņi lūdzās:
“Ja Tu mūs izdzen, tad atļauj mums ieiet cūku pulkā. Un Viņš tiem sacīja: “Eita!” [..] (Mateja evaņģēlijs 8:31-32)
Viņi tajās cūkās gribēja ieiet un viņi sarunāja ar Jēzu tā darīt.
Kādā dievkalpojumā, kuru Jēzus vadīja, pēkšņi kāds apsēsts cilvēks sāka kliegt. Ļaunais gars šajā cilvēkā brēca:
“[..] Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Dieva Svētais.” (Marka evaņģēlijs 1:24)
Ļaunie gari apliecināja, ka Viņš ir Dieva svētais, ka viņš ir Mesija. Pat ļaunie gari tic, bet cilvēki, diemžēl, reizēm netic. Ticība nav zināšanas, ticība nav sajūtas par kaut ko, bet ticība ir reāla darbība. “Tāpēc, kas Man tic, tam ir mūžīgā dzīvība.” Tie ir tie, kas ir darbībā, kas ir ceļā ar konkrētiem darbiem. Ticība ir izmērāma. Tas ir redzams cilvēka dzīvē. Viņš pieaug, viņš iet līdz galam. Mums visiem reiz pienāks tā diena, kad mēs stāsimies Dieva priekšā un tur būs šķirošana. Bībelē skaidri ir rakstīts:
“[..] kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, [..] tas nenāk tiesā [..]. (Jāņa evaņģēlijs 5:24)
Tātad tas, kurš ir darbībā, kurš šobrīd ir procesā, tas tiesā nenāk. Lai būtu šajā procesā, ir vajadzīga iekšēja degsme, taču iekšējā degsme pati no sevis nerodas, bet tā ir jāuztur. Mēs ļoti labi zinām, ka Bībeles lasīšana, lūgšanas, tavs personīgais laiks ar Dievu arī izraisa tevī šo degsmi. Motivācija izraisa tevī vēlmi rīkoties pēc Dieva prāta. Ja šī laika ar Dievu nav, tad tu vari teikt: “Es darīšu pareizas lietas”, bet tev neizdosies darīt pareizas lietas. Es domāju par garīgu pamatu, lai aizietu uz mūžīgo dzīvību. Es nerunāju par panākumiem, es runāju par “aiziet līdz galam savā ticībā, lai iemantotu mūžīgo dzīvību”, kad tu paliec uzticams Kristum. Šeit nerunājam par to, cik tu daudz naudas nopelnīsi, vai cik laba tev būs ģimene, ko tu būsi sasniedzis politikā, vai kādu izglītību tu būsi ieguvis, kādu devumu tu būsi devis sabiedrībai. Ne tā ir mēraukla. Pamatu pamats ir tava ticība, ka tu to esi saglabājis līdz galam. Es runāšu ļoti interesantas lietas, bet tu mēģini uztvert domu, to pielietot, saprast. Nebūs vienkārši tas, ko es runāju, bet lielākajai daļai, tas būs saprotams. Kam nebūs saprotams, jautājiet savās grupiņās vadītājiem. Iztirzājiet, pārrunājiet to un tev būs skaidrība par šo lietu. Ja tev būs skaidrība, tas patiešām tev palīdzēs dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un aiziet līdz galam.
Es nedaudz paskaidrošu, ko nozīmē “aiziet līdz galam”. Šajā draudzē jauni cilvēki iepazīstas un nolemj precēties. Esmu salaulājis ļoti daudzus cilvēkus, tādus, kas jau gadiem ir draudzē un kurus es, apmēram, 20 gadus atpakaļ laulāju. Es par citiem pat neko nezinu, kāds ir viņu liktenis šodien, bet šie cilvēki ir ļoti daudz. Šad tad kādi, tikko apprecējušies, tikai kādu nedēļu precēti atnāk pie manis un uz manu jautājumu: “Kā iet?” saka: “Mums ir laimīga laulība.” Protams, ka es tur neko neiebilstu. Cilvēks dotajā brīdī labi jūtas. Viņi nav paspējuši jau pirmajā kāzu naktī sastrīdēties. Viņi nav jau pirmajā nedēļā aizskrējuši pie mammas vai pie tēta žēloties, bet viņiem ir laimīga laulība. Nu es neteikšu neko tajos brīžos, kad tu nāksi pie manis un teiksi kaut ko tādu, bet pie sevis es noteikti zinu, ka tas ir diezgan satīriski. Zini, kas ir humors un satīra? Tikai nedēļu esi precējies un jau saki, ka tev ir laba laulība. Jeb arī, mēnesi tu esi precējies, un saki, ka tev ir ideāla laulība, jeb tu gadu esi precējies, un saki: “Mums ir laba laulība”. Arī ja vienu gadu esi precējies un tā runā, tas ir humors un satīra. Mīlestībai ir savi procesi, sava kārtība, kā viss notiek, un pēc diviem gadiem ir pavisam cits etaps. Jau pēc gada daudz kas mainās, citiem vēl ātrāk. Pēc diviem gadiem daudz kas mainās, visās izjūtās un tā tālāk. Kad tu sastopies ar reālo dzīvi: kā gādāt par savu ģimeni, kā audzināt bērnus, kā nopelnīt naudu, kā cienīt savu otro cilvēku, kā pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir. “Man ir laimīga laulība.” Draugi, laimīga laulība mērās no tā, vai tu spēj līdz mūža galam būt šajā laulībā. Tā ir laimīga laulība. Ja mēri laulību pēc izjūtām, tas ir humors. Droši vien visi būs redzējuši filmu “Vieglu garu”. Katrā Jaunajā gadā šo filmu skatījās un droši vien arī šodien var atrast cilvēkus, kas šo filmu skatās. Tur bija lieliska aktierspēle šajā filmā. Tā ir padomju laiku filma, bet savā ziņā šedevrs. Viņam bija līgava Gaļina. Galu galā viņš ar viņu neapprecējās, bet apprecēja citu. Viņi bija nolēmuši kopā sagaidīt Jauno gadu un precēties. Viņš tā īsti nejuta, ka būtu jāsteidzas ar tām precībām. Gaļina veicināja domu par to, kā tad viņi sakārtos tās attiecības. Varbūt varētu sakārtot šīs attiecības? Viņš teica tā: “Es nevaru iedomāties, ka tu manā mājā katru dienu mirgosi manu acu priekšā turpu šurpu, turpu šurpu.” Katru dienu, nekas nemainās un to, ko tu apprecēji, tas tev arī paliek. Nevajag man pēc tam “spraust batonus” ausīs: “Es neapprecēju to cilvēku.” Tu apprecēji to cilvēku, tu izvēlējies to cilvēku un tu zināji, ka līdz mūža galam būs “šurpu, turpu tavu acu priekšā”. Tieši šis cilvēks darīs vienas un tās pašas stulbības, viņš darīs vienas un tās pašas labās lietas. Kāds viņš bija, tāds viņš būs visa mūža garumā. Kā minimums, nekas nemainīsies, ja tu gribēsi, lai viņš mainās, būs tikai vēl sliktāk un tā ir visu laulāto pāru problēma. Viņi grib to otru ne tādu, kādu viņu apprecēja. “Es apprecēju to, uz kuru man bija “rozā brilles” un es vispār nemanīju nekādus trūkumus”. Tur jau tā problēma, ka tu biji kā apreibinājies narkomāns. Tu vispār negribēji redzēt nekādus trūkumus un neieklausījies cilvēkos, kuri tev teica: “Klausies, pagaidi, kamēr nokrīt tās rozā brilles, ka tu spēj sakarīgi domāt, un pavēro, vai tu tiešām gribi būt kopā visu mūžu ar šo cilvēku.” “Mums ir laimīga laulība!” Pareizāk būtu teikt: “Mēs šonedēļ labi jutāmies.” Kad es jautāju savam bērnam: “Nu kur tu šodien būtu, ja tu nomirtu, debesīs vai ellē?” viņa teica: “Vakar biju ellē, šodien būtu debesīs.” Dotajā brīdī viņa ir debesīs, bet rīt nezina, kā būs.
Tagad es tev atklāšu noslēpumu, ko tu jau tāpat varbūt zini, bet nekādi negribi pieņemt. It īpaši tie, kas lasa internetā. Tiem, kas ir šeit, nebūs tik liels šoks, bet tiem, kas lasa internetā, tas var būt šokējoši. Īpaši, ja tu apmeklē kādu draudzi citur un vienlaicīgi klausies arī manus sprediķus. No vienas puses, tas ir labi, ka tu klausies manus sprediķus, bet no otras puses, tas var tevi tūlīt nošokēt. Es laulāju pārus, un ja arī pirmajā nedēļā kādiem paveicās būt laimīgiem, tad gadās, ka jau pēc kāda laika viņiem gribās dzīvot, kā minimums, atsevišķi. Kad es redzu, ka palaiž rokas, kad es redzu, ka dara lietas, kuras vairs nav jau amorālas, bet kuras jau ir kā likuma pārkāpums, piemēram, vardarbība, tad es pat ieteiktu dzīvot atsevišķi. Tie ir cilvēki, kas nāk baznīcā un sauc sevi par kristiešiem, bet kuri nevar sadzīvot. Kur ir lielais Dieva spēks, jūs kristieši?! Atceraties, kā mana sieva saka dievkalpojuma noslēgumā? “Jo mums ir liels, stiprs un varens Dievs!” Atceries multeni par 38 papagaiļiem? Vecākā paaudze zina šo multeni. Mērkaķītim pienāca dāvana kā sveiciens. Viņš prasīja: “Kur ir mans sveiciens?” Kur ir mana dāvana? Kur ir lielais Dieva spēks draudzē? Zini ko? Es redzu lielo spēku pasaulē. Ja es salīdzinu kristiešus ar pasaulīgiem cilvēkiem, tad es redzu spēcīgas personības un cilvēkus tieši pasaulē un maz es tos redzu draudzē. Tas neattiecas uz draudzi “Kristus Pasaulei”, protams. Kā minimums, uz mums tas attiecas procentuāli mazāk. Man nav daļas gar pasaules draudzi, jo jāskatās vispirms uz savu draudzi, tad uz Latviju. Kur ir lielais Dieva spēks, ja uz 14. Saeimas vēlēšanām apmēram no 1830 kandidātiem, no kuriem viens tika izsvītrots sodāmības dēļ, ir tikai viens mācītājs? Vai Dievs nevarēja atrast labāku kandidatūru par mani? Vai tiešām es esmu vispiemērotākais? Es esmu arī viens no tiem, par ko vāc tagad parakstus. Man nav augstākās izglītības. Apmēram 400 kandidāti ir bez augstākās izglītības un tikai 30 ir ar astoņu klašu izglītību. Ziņās jau ir izlaiduši, ka tagad vāc par to parakstus. Tas ir vienkārši kaut kam izdevīgs PR, jo vāc parakstus, lai katram deputātam obligāti būtu augstākā izglītība. Bet tajā rakstā, ko viņi bija publicējuši masu medijos, paskatījos komentāros, lai saprastu, ko tad cilvēki par to runā. Ziniet, pat ar pamatizglītību, vai kas ir ar vidējo izglītību ir vīri ar vārdu, kas ir guvuši sasniegumus. Un tas ir fakts. Tā augstākā izglītība ir pilnīga muļķība, jo kam būs mērķi un vīzija, ar to izglītību iegūs visu, ko viņiem vajag. Savā laikā viss notiks. Bet kāpēc ir tikai viens mācītājs? Kurš nesīs kristīgās vērtības? Kāpēc tikai es esmu, viens mācītājs? Kur ir lielais Dieva spēks, kāpēc mēs paši nevaram veidot savu valsti tā, ka mūsu bērni var mācīties skolās, kur viņi var augt pēc savu vecāku ticības pārliecības? Kāpēc ir absolūti amorāla un diktatoriska valdība? Tieši tāpēc, ka tiem cilvēkiem, kam tas būtu jādara, viņi neko nedara. Viņiem ir ērti atnākt un nosēdēt savā draudzē. Labākajā gadījumā viņi atnāks noklausīties kaut ko garlaicīgu un aizies savā dzīvē.
Klausies uzmanīgi, kāpēc es visu šo iesāku? Kā tas attiecas uz mums personīgi, kā tas attiecas uz tavu nākotni un tavu ticību? Ir jāsaprot, ka ir garīgais pamats, kam ir vajadzīga iedvesma, lai tu turētos pie ticības. Te nerunājam par laimīgu laulību vai daudz nopelnītas naudas, mēs te nerunājam par sasniegumiem, labu izglītību, par sasniegumiem politikā vai sportā. Mēs šeit vispār nerunājam ne par kādiem sasniegumiem sabiedrībā. Šeit ir runa par tavu garīgo pamatu, kad tu esi attiecībās ar Dievu. Un lai būtu attiecībās ar Dievu, tev ir nepieciešama nepārtraukta motivācija – lai būtu vēlme meklēt Dievu. Motivācija rodas, ja tu vairāk meklē Dievu. Sēžot dievkalpojumā, tu dzirdi Dieva vārdu un tas tevi motivē meklēt Dievu. Tas tevi motivē turēties pie Dieva un, protams, tas tevi arī motivē gūt panākumus ari reālajā dzīvē. Neesi no tiem kristiešiem, kas saka: “Varens Dievs.’’ Bet viņu dzīvēs, draudzēs tas vispār nav redzams. Vai tu saproti manu domu? Ja tu salīdzini kristiešus un pasaulīgos cilvēkus, viņu dzīves stilu, kādus panākumus katrs gūst? Vai var salīdzināt, ka man ir taisnība? Bet tā tam nebūs būt, jo mums ir lielais Dieva spēks. Ir atšķirība, vai tu saki, ka ir Dieva spēks, vai tu viņu ticībā lieto. Svarīgi saprast, ka ir garīgais pamats: tās ir personīgas attiecības ar Dievu. Tā ir tava ticība, kas ir garantija mūžīgai dzīvībai: jauns radījums, jauns cilvēks, Kristus upuris. Bez draudzes neiztikt, tieši draudzē tas tevi motivē turēties pie Dieva. Ļoti svarīga lieta – pārsvarā draudzēs motivē cilvēkus ar Dieva vārdu, tas nav mūsu draudzē, bet pārsvarā draudzēs, ka motivē tieši uz garīgo pamatu, lai būtu PAD, jo personīgas attiecības ar Dievu cilvēkiem ir diezgan svešas. Motivē, lai dzīvotu svētu dzīvi, runā par Gara dāvanām, bet viņi nerunās, kā pārveidot sabiedrību, kā panākt, lai kristīgās vērtības būtu sabiedrībā. Pašiem veidot savu valsti, savus bērnus, nevis atstāt, lai viņus audzina valsts – parasti baznīcās šo nerunā un nemotivē, nemāca, kā nopelnīt lielu naudu. Aprobežojas tikai ar šo garīgo pamatu, kas ir pats svarīgākais, bet, draugi, viņš nekur neved, kā tikai pie mūžīgās dzīvības, un tad tas ir labākajā gadījumā. Ir divas dažādas puses. Pirmā puse:
“Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mateja evaņģēlijs 6:10)
Lai šis notiktu, pirmkārt, ir jāaug draudzei. Vairāk jaunpiedzimušu cilvēku, labāka mūsu valsts. Bet otrā puse – kristīgās vērtības ir jāintegrē sabiedrībā. Nevis paša ticība evaņģēlijam, bet tieši vērtības. Pretējā gadījumā bumerangs atgriežas, un mums atņems tiesības sludināt, mums atņems tiesības celt draudzi un eksistēt. Vai tu saprati domu? Ja mēs nepaklusam Dieva gribai un savu valsti nemīlam, un nedarām to, ko vajag, elementāras lietas, tad draudze kļūst vājāka. Morāle sadalās, satrūd. Tas nozīmē, ka tev vajag motivāciju, lai būtu ar Dievu. Tu esi draudzē, mācītājs sludina: svēta dzīve, Gara dāvanas, glābjam cilvēkus. Bet kas tevi motivēs ārpus draudzes? Piemēram, tu gribi būt labs ārsts, atvērt privātpraksi. Tu domā mācītājs tev iemācīs kā pārgriezt vēderu? Kurš tev to iemācīs? Kurš tevi motivēs šajā virzienā? Mācītājs var motivēt vispārīgi, bet specifiku es nevaru iedot, tas nozīmē, ka arī tur mums ir vajadzīgi cilvēki, speciālisti, no kuriem mēs mācīsimies un būsim kopā. Ja tu esi ārsts, tad tev ir komanda tur, sabiedrībā, savā slimnīcā. Tu nepārtraukti pilnveidojies, tas tevi iedvesmo. Atceries, tev šeit ir jābūt, pirmkārt, jau tāpēc, lai tev būtu garīgais pamats, ticība, ar ko tu iemanto mūžīgo dzīvību. Un, ja mācītājs tevi motivē, sniedz līderības principus, tad tas ir lieliski. Bet tad, kad tu sāc kaut ko savu, tur arī ir nepieciešama komanda. Draudzē tevi motivē uz garīgajiem pamatiem, bet ārpusē tev ir vajadzīgi cilvēki, kuri ir tieši tavā specifikā, kuri tevi motivēs darīt iesākto. Atceries, vienmēr garīgais pamats ir svarīgāks par to pamatu, kurš tev ir ārpus draudzes. Kļūstot par miljonāru tev tāpat vajag garīgo pamatu. Atstājot garīgo pamatu, viss mainīsies ne uz to labāko pusi. Nekļūsti lepns!
“Ko jūs Mani saucat: Kungs, Kungs! – bet nedarāt, ko Es saku?” (Lūkas evaņģēlijs 6:46)
Tas ir vajadzīgais, lai mēs darītu Dieva gribu līdz galam, lai saglabātu ticību, lai mēs varētu teikt kā Pāvils: “Savu skrējienu esmu pabeidzis, [..] un manas atraisīšanas laiks ir pienācis.” (2. Timotejam 4:6-7) Viņš runā par savu nāvi, jo juta, ka tuvojās noslēgums un teica, ka viņu nevar vainot neviena cilvēka pazušanā, savu ticību ir saglabājis. Lai arī kādi nebūtu viņa panākumi misijas darbā, viņš saglabāja savu ticību Kristum, viņš zina, kur viņš dodas. Izlasīju nesen Billija Grehema fragmentu no viena no viņa pēdējiem sprediķiem, ka viņš esot uzvilcis jaunu uzvalku, iznācis uz skatuves un izstāstīja stāstu par Einšteinu, ka Einšteins reiz vilcienā bija aizmirsis citā uzvalkā savu biļeti, pie viņa esot pienācis konduktors, prasījis biļeti, Einšteins meklēja pa visām kabatām, bet biļetes nebija. Konduktors pazina Einšteinu un zināja, ka viņš ir godīgs cilvēks, ka biļeti noteikti ir nopircis, un aizgāja tālāk pie citiem, bet, kad konduktors atskatījās atpakaļ viņš redzēja, ka Einšteins vēl aizvien meklē biļeti zem krēsliem. Konduktors atgriezās, atkal viņam saka, ka viss kārtībā, bet Einšteins sacīja, ka biļeti laikam esot atstājis citā uzvalkā, bet ir aizmirsis – uz kurieni brauc. Priekš šādiem zinātniekiem tas nav nekas īpašs, kaut ko aizmirst. Grehems turpinājis: “Es nopirku jaunu uzvalku, ar kuru es gribu, lai mani apglabā.” Viņš teica, ka nav svarīgi jauns vai vecs uzvalks, bet es, atšķirībā no Einšteina, zinu, uz kurieni es eju. Āmen. Es zinu uz kurieni es eju. Šis Grehemam bija svarīgākais, ko viņš vēlējās pateikt. Ne tas, cik cilvēkus viņš izglāba, ne tas, cik finanses veicināja vai politikā izmaiņas izdarīja, bet zināja, kur iet. Jēzus saka:
[…] Es noeimu jums vietu sataisīt? Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. (Jāņa evaņģēlijs 14:2)
Garīgais pamats ir nevis, ka mēs draudzi apmeklējam, lai kļūtu bagāti, bet, lai saglabātu savu ticību Dievam, savu garīgo pamatu, lai zinātu kur tu ej. Protams, ka šis nav vienīgais draudzes uzdevums, šis ir pamats, bet vienmēr ir prioritāte – neatstādami savas sapulces: nekad neatstāj sapulces, grupiņu, lūgšanu, Bībeli. Ja tev nesanāk to darīt katru dienu, tad, lai tas vismaz ir regulāri. Tas, ka tu apmeklē draudzi, lasi Bībeli, tieši šis tev izraisa vēlmi arī turpmāk darīt Dieva gribu. Ja mēs šo nedarām, tad vēlme noplok un tiek aizstāta ar citām lietām, kas attālina no Dieva. Ir jānošķir garīgais pamats no panākumu principiem, bet neatstājot šo otro. Mums ir sabiedrībā jāienes kristīgās vērtības, jāizstāv savas tiesības, jāatver bizness, jākļūst par zinātniekiem un jādara pozitīvas pārmaiņas sabiedrībā. Mums ir pašiem jāceļ sava valsts. Tas ir mūsu pienākums.
Pirmais ir garīgais pamats, kāpēc mēs apmeklējam draudzi un vispār ticam. Otrais – elementāra draudzes izaugsme. Mēs visi piedalāmies Dieva darbā, lai Dieva valstība varētu nākt mūsu valstī ar to, ka mēs audzējam draudzi. Trešais – mēs sabiedrībā ieņemam posteņus, mācamies, strādājam, lai tur ieņemtu attiecīgus posteņus un lai šis spēka samērs beidzot kristu par labu Dievam. Protams, demokrātiskā ceļā, nevis kaut ko uzspiežot, integrējot kristīgās vērtības.
1. oktobrī būs vēlēšanas, tas arī ir šis demokrātiskais ceļš, un uz to ir jākoncentrējas. Vai draudze vēlās pulcēties pēc 1. oktobra? Draudze nevēlās obligātu potēšanu? Tad jūs zināt, par ko ir jābalso. Un ne jau tāpēc, ka es aiziešu, tev jādabū 10, 100, 500, 1000 balsotāju vēl. Tev izmisīgi jācīnās par savu draudzi. Tā nav vienkārši politika, tā ir cīņa par kristīgām un cilvēciskām vērtībām. Tas ir viens ar otru saistīts. Vai Jeruzālemē ir kāda spēcīga kristiešu draudze, kur visi tādi lieli un ietekmējoši? Esi dzirdējis? Kas notiek jau pirmajās lapaspusēs Apustuļu darbos? Viņus no Jeruzālemes vienkārši izdzenā. Vietējā vara kopā ar romiešu varu vienkārši izdzenā visus, un tā arī radās citas draudzes arī pagānu teritorijās. Bija vajāšanas, viņus izdzina. Jeruzālemei nebija nekādas īpašās nākotnes. Jeruzālemē vairs nekā nav. Šobrīd tur ir islāms, patstāvīgs haoss. Vispār nesaprotu, kur ir tā kristietība, kuru atnesa Jēzus izredzētajai tautai, kur tas viss palika? Ļoti vienkārši, nepietiek tikai sludināt evaņģēliju, ir jāpārveido sava valsts, lai tu arī pēc tam vari sludināt evaņģēliju. Kad bija izsūtīšana uz Sīriju, Dieva vārdā ir rakstīts, ka Viņš dot uzdevumu saviem praviešiem un tautai: “Rūpējieties par tās pilsētas labklājību, kurp Es jūs liku aizvest.” (Jeremijas 29:7) Trimdā jūs rūpējieties. Daniels to darīja un kļuva par politiķi. Ebreji, kas to darīja, spēja pārstāvēt draudzes intereses – Dieva intereses. Garīgais pamats, kalpošana draudzē un integrācija sabiedrībā. Par garīgo pamatu skaidrs, bet es nosaucu sprediķi “Kalpošana – garīgais pamats”. Mēs labi zinām, ka Bībele, draudze, lūgšana, tas viss tevi iededzina un tad tu rīkojies, dari pareizas lietas un viss ir kārtībā, savu ticību saglabā un audzē.
Es apgalvošu, draugs, lasi, ja tu esi pārāk kruts un tev nevajag draudzē kalpošanu, es varu garantēt, tu savu garīgo cīņu zaudēsi, ja tev nebūs sava atbildība un kalpošana draudzē. Bībele, draudze, lūgšana un kalpošana. Kāda kalpošana? Ir cilvēki, kuri daudz strādā savā biznesā un kalpo ar finansēm, tas nozīmē, ka viņš nebūs tas, kurš uzcels daudz grupiņu, jo viņš ir fokusēts uz citu kalpošanu, kas arī ir kalpošana, kalpošanas ir dažādas. Bet ir tādi cilvēki kā es, kurš ir pilna laika kalpotājs, un šī ir mana profesija, bet pamatā cilvēkam ir arī sava profesija ārpus draudzes, ar ko viņš arī nes Dievam slavu, ziedo, mācās, integrē sabiedrībā kristīgās vērtības. Gan ārpus draudzes, gan draudzē ir vajadzīga sava atbildība, kalpošana. Kāpēc? Es jau esmu bijis dažos aizlūgšanas dievkalpojumos ar cilvēkiem, kuri ir nolēmuši kalpot, viņi mani šajos pasākumos dzird vairākas reizes un ne jau internetā, bet klātienē. Saproti, ka tev pašam ir kalpošana, tikai tad tu pats saņem. Tu apzinies, ka lūgšanas ir grūti noturēt vienā laikā, bet tad, kad tevi pamotivē, tad tu sāc to darīt. Šie cilvēki, kuri bija ar mani kalpošanā, viņiem jau šodien ir vairāk motivācijas. Es runāju priekš pieaugušiem cilvēkiem, jo draudze “Kristus Pasaulei” ir pieauguši cilvēki. Šis sprediķis nav tas, kuru es runāju evaņģelizācijās. Evaņģelizācijā man ir tēma: “Septiņi panākumu principi.’’ Šajā svētrunā ir aprakstīts tikai par pirmo punktu: garīgais pamats. Pārējos es neaiztieku, tikai minimāli. Kāpēc man ir šāds sprediķis? Kāpēc nav tikai par to, ka Jēzus glābj vai dziedina? Tas tur ir, pie pirmā punkta, bet pēc tam ir pārējie. Citi punkti, kuri der visiem. Kāpēc? Pirms es gatavoju šo sprediķi, man likās, ka visvienkāršākais ir evaņģēlijs. Aleluja, jauns radījums, pieņem Jēzu, dzīve mainīsies, bet tā, draugi, nenotiek. Dzīve nemainās tikai tāpēc, ka tu pieņēmi Jēzu par savu glābēju, ir jāmācās, jāaug, jābūt draudzē, ir jāstrādā, un, lai to visu izdarītu, jābūt komandā, nenotiek viss tā pēkšņi, viss vēl ir priekšā. Viss ir jāiztur līdz galam. Bet es ieliku septiņus punktus, vienu punktu par to, ka jābūt ir glābtam, personīgas attiecības ar Dievu, bet pārējie bija citi punkti. Kāpēc? Tāpēc, ka es padomāju, ir vēl vairāki dažādi aspekti, bet es padomāju, kas priekš manis ir svarīgākie, kas ir tas, ko es gribētu, lai cilvēki dzird. Es pārdomāju, un tie man bija septiņi punkti. Katru reizi, kad runāju šo sprediķi, es, pirmām kārtām, es sludinu sev. Un tas, ka es sludinu sev, tas iededzina manī uguni: es šodien esmu dedzīgāks nekā pagājušo svētdien, jo četras reizes šonedēļ sevi motivēju. Es dzirdu, ko runāju, es visu to gatavoju, tā cilvēks ir iekārtots, to ko viņā ieliek, to viņš dod ārā. 22 dievkalpojumi kopā, 22 sprediķi, un katrā es runāšu par šiem septiņiem punktiem, es runāšu cilvēkiem un runāšu arī sev, un es būšu dedzīgs. Man ir pamats un vēlme to sludināt, un celt Dieva valstību, balstoties uz kristīgām vērtībām.
Mēs vakar braucām no Liepājas, kaut kur jau tuvāk Rīgai iedegās degvielas lampiņa, es parasti redzu un sekoju līdzi, es uzlieku uz skaitītāja, jo es nepaļaujos uz mašīnas mērītāju, kas norāda cik kilometru ir nobraukts, bet esošajam auto ir precīzi rādījis, un zinu, cik kilometrus var nobraukt. Tuvojos Rīgai un iedegās, vēl ir rezerve un tad jātiek līdz benzīntankam. Un man pirmā doma – degvielas nav, es paskatos uz skaitītāju, kaut kādi 750, bet es nekad tik daudz nebraucu, kas tas ir, kaut kas saplīsis, kaut kas gļuko? Man vajadzēja kādas desmit minūtes, lai saprastu, ka esmu patiešām nobraucis to divās dienās, un ka tie 750 ir arī nobraukti. Tev viss cits aiziet otrā plānā, kad tu sevi samotivē.
Vai esi dzirdējis, ka kāds paliek lielīgs un saka, ka ies pats taisīt savu mājas grupu vai draudzi? “Jūs neko nesaprotat, bet es pats, es labāk zinu” – kaut kas sakāp galvā cilvēkiem. Ir kādi, kas arī grib darīt to pašu un vairāk, ko es daru. Neesmu pret, tikai par, bet ne par to ir doma, bet es zinu, ka šie cilvēki 150 procentu, ka ne draudzi neuzcels, bet arī grupu neviens neuzcels. Vēl tikko svaigi samotivēti no šejienes, jo ir vēl enerģija un grib ko kādam te, draudzē, pieradīt, bet pēc pāris mēnešiem tā enerģija izbeigsies. Atceries, ka tas nav iespējams. Tas, kas ceļ, virzītājspēks, ir iekšējā degsme. Attiecīgam projektam ir vajadzīgs ļoti liels enerģijas lādiņš konkrētā virzienā, un tikai tad, kad ir pareizas prioritātes. Šādiem cilvēkiem pamatā nav pareizas prioritātes, tur ir sveša uguns, pavisam noteikti, nepietiks šī garīgā enerģija izvest darbu līdz galam. Es runāju sarežģītas lietas, bet ja tu sapratīsi, tu varēsi pilnvērtīgi kalpot un vispār dzīvot, panākumi būs. Viņiem vienkārši nav šādas enerģijas. Protams, pieņemu, ka ir kādi atsevišķi gadījumi, kad tas ir Dievs, kas vada sākt savu. Taču mums pat tādi gadījumi nav bijuši, nav vēl nevienam tāda enerģijas lādiņa bijis.
Mums ir ļoti laba Bībeles skola. No kurienes šī skola? Tie ir mēneši vai pat gadi, mans daudzu stundu ikdienas Bībeles studiju rezultāts. Studēju Bībeli, salīdzināju ar citu augošu draudzes mācībām, un izveidojām savu draudzes mācību. Tas viss nebija vienā dienā. Tagad es negribētu šo skolu personīgi vadīt, jo tajā brīdī man bija šī uguns, tagad man šī uguns ir citur. Kamēr tu pats tajā visā esi, tas tevi pašu motivē. Bet tajā laikā, kad es visu to gatavoju, es ļoti degu par to, man ļoti patika, jo vairāk studēju, jo vairāk patika. Ir redzams, kam ir pašiedomāta kalpošana, un nesasniegs to, ko runā.
Ja kāds grib man kalpot, tad lai viņš seko man, jo kur es esmu, tur būs arī mans kalps, un ja kāds man kalpos, to mans Tēvs cels godā. (Jāņa evaņģēlijs 12:26)
Šis princips ir universāls arī citās jomās, profesijās, bet, pirmkārt, garīgās lietās. Ja tu kalposi, neatstāj savu kalpošanu, kaut mazāko. Saproti, ir dažādas dāvanas, viens tas pats Gars, bet visiem nebūs daudz grupiņu. Būs tādi cilvēki, kas sabiedrībā mazāk nesīs augļu, bet draudzē būs vairāk. Piemēram, slavētāja Beāte, viņa ir malacītis. Viņa ļoti daudz strādā, slavētāji mums ir ļoti kruti, arī visi tie, kas velta savu laiku, citi tikai gatavojas kļūt par slavētājiem, citi nopirkuši instrumentu un jau trenējas mājās, tā ir laba zīme, ka cilvēki paši iedegās par to, ko viņi grib kalpot. Beāte šobrīd aizstāj bundzinieku, tas nav galvenais viņa aicinājums, viņa spēlē basģitāru vairāk, un viņai ir arī mājas grupiņa. Es domāju, ka viņai ir jākoncentrējas uz šiem instrumentiem, viņai jāturpina mācīties skolā. Tas, ko viņa mācās, tas nebūs tikai devums draudzē, viņai par to maksās pasaulīgi cilvēki un gribēs tās zināšanas, to ko viņa varēs sniegt arī pasaulē. Ir dažādas dāvanas, ir dažādi cilvēki, bet katram ir vajadzīga sava atbildība draudzē – garīgajam pamatam. Nav svarīgi, ko esi sasniedzis pasaulē, bet kalposi Dievam.
“Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?” (Marka evaņģēlijs 8:36)
Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam [..]. (1. Pētera vēstule 4:10)
Katram ir savas dāvanas un katram ir sava vietiņa draudzē.
“Jo es biju izsalcis, un jūs esat mani paēdinājuši, es biju izslāpis, un jūs esat mani dzirdinājuši, es biju svešinieks, un jūs esat mani uzņēmuši.” (Mateja evaņģēlijs 25:35)
Šie cilvēki pat nezināja: “Kur mēs tevi pliku redzējām vispār?” Viņi pat nezina, kur viņi speciāli ir gājuši. “Malači, jūs iemantojāt Tēva valstību, un otri kas pa kreiso roku, jūs ejat nost no manis jūs nolādētie mūžīgā ugunī”, bet kāpēc? Un Jēzus skaidro, ka “es biju svešinieks un jūs mani neesat mani uzņēmuši, es biju pliks, jūs neesat mani apģērbuši, es biju slims un cietumā un jūs neesat mani apmeklējuši”. Jēzus saka: “Ko jūs vienam neesat darījuši no vismazākajiem, to arī man neesat darījuši.”
Tas, ko es tikko lasīju – tie, kas iemantos debesis -, tas ir tas, ko dara draudzes mājas grupiņas. Grupiņas ir tās, kas iet pie cilvēkiem, grupiņas ir tās, kas uzmeklē cilvēkus, grupiņas, kas lūdz par slimiem cilvēkiem. Grupiņas cilvēki iet pie šiem cilvēkiem uz slimnīcu un cīnās par viņiem. Lūk, ko nozīmē apmeklēt Jēzu slimnīcā, viņi pat nav padomājuši – tā, man ir jāaiziet pie šī cilvēka kas ir slims, man par viņu jāpalūdz, man ir jāpazvana, jāpasaka, lai nāk uz grupiņu, un viņi pat nepadomā, ka tas ir tāpēc, lai iemantotu mūžīgo dzīvību. Tas ir grupiņas uzdevums, to dara mājas grupiņas, to dara draudze. Katrai kalpošanai, jebko ko tu dari, ieskaitot ziedošanu, kas ir vērsts uz izaugsmi, tam jābūt ir saistītam ar kopējo draudzes izaugsmi, pirmkārt, ar mājas grupiņām. Pat ja tu sviestmaizīti uzsmērēji grupiņā, tā jau ir tava kalpošana, izdari to uz 110 procentiem un Dievs dos vairāk. Ir garīgs pamats kalpošana draudzē: tam, kam vairāk ir uz āru, kurš var nest pēc tam labumu arī draudzē, sabiedrībā kopumā, tas vairāk koncentrējas uz to, ko viņš dara un mazāk uz draudzes kalpošanām, cits vairāk uz draudzes kalpošanām, bet katram ir sava atbildība.
Debesu Tēvs, Jēzus Kristu vārdā, es lūdzu, ka šis vārds krīt auglīgā augsnē, ka mēs atveram savas sirdis, ka mēs pieņemam Tavu vārdu kā no Tevis, ka mēs to pārdomājam, ka mēs liekam iedegties ugunī savai dvēselei, ka Tu dod vēlmi un kaisli darīt Tavu prātu, Tavu gribu, ka Tu dari veiksmīgu kalpošanā katru cilvēku draudzē, ka caur mūsu draudzi mēs aizdedzinām visus cilvēkus Latvijā un sabiedrībā, un politikā, ka Tavas vērtības iet plašumā, ka mēs baudām un dzīvojam savā namā jeb Dieva svētītā Latvijā, uz kurieni cilvēki brauc, nevis bēg, garīgi, sociāli, ekonomiski svētītā valstī. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kalpošana – garīgais pamats” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
