Dievs ir brīnišķīgs. Dievs ir dzīvs.
Šodien ir svētdiena, mēs esam draudzē, visforšākajā vietā pasaulē, mūsu mājās, mūsu namā. Nezinu, kā tas ir tev, bet draudzei priekš katra vajadzētu būt īstai mājai, īstai ģimenei. Bieži vien tā ir vairāk ģimene nekā fiziskā ģimenei. Es pieņemu, ka daudzos gadījumos šī ir tava īstā ģimene. Vēl superīgāk, protams, ir, ja tavi fiziskie radinieki ir šeit, kopā ar tevi vai kādā citā vietā ar Dievu. Man šodien ir tas gods un milzīgā atbildība, kuru es ļoti, ļoti jūtu, dalīties ar vārdu. Pēdējo reizi es to darīju tikai pirms trīs gadiem. Tā nav ierasta lieta atrasties šeit un runāt, nevis dziedāt. Pieņemiet par labu, ko Dievs dos caur mani. Es lūdzu un gatavojos, un centīšos runāt tā, lai var saprast. Tad, kad mācītājs izlēma, ka brauks ceļojumā un teica, ka vajadzēs sludināt, es uzreiz zināju, par ko vēlos runāt, par ko es vēlos meklēt un saprast. Tās ir lietas, kas skar daudzus cilvēkus. Tu esi draudzē, viss ir super un forši, un tad nāk kāda lieta, pēc tam otrā, trešā, simtā un tu lēnām paliec akmeņains, aukstu seju, norobežojies un pienāk brīdis, kad vairs neesi šeit. Mani tas ļoti uztrauc. Ar daudzām lietām, ar kurām gribu dalīties, esmu saskārusies, pašai tās ir bijušas. Nav bijis tā, ka vienmēr saule spīd. Mācītājs saka, ka saule vienmēr ir, bet reizēm tā ir aiz mākoņiem, ne vienmēr to var redzēt. Ir reizes, kad tie mākoņi tevi stipri, stipri nospiež, tik stipri, ka neredzam izeju, ka šķiet – labāk nenākt uz draudzi un tad visiem būs labi. Tā nav patiesība, jo Dievs grib, lai mēs esam kopā un Viņa vārds saka:
Neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu. (Ebrejiem vēstule 10:25)
Nekad neatstājiet savas sapulces!
“Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” (Mateja evaņģēlijs 18:20)
Mēs neesam eņģeļi, perfekti un pareizi, bet tā ir draudze, Dieva nams. Par katru vienu Dievs ir nomiris, samaksājis vislielāko cenu, un mēs esam Viņam ārkārtīgi svarīgi un vērtīgi. Katrs viens, tieši tu, vismaziņākais un vislielākais, visvecākais un visjaunākais, esi ļoti svarīgs Dievam. Vari man neticēt, bet, ja tev ir Bībele, atver to un pameklē. Ir arī Bībeles meklētājs, kur vari ierakstīt “Dieva bērns”, “mīlestība” vai kaut ko tamlīdzīgu, un tu redzēsi daudzas, daudzas Rakstu vietas. Tu vari pats lasīt, piepildīties ar Dieva vārdu, apliecināt un iegūt iekšēju apliecinājumu, ka tu esi svarīgs priekš Dieva. Tāpēc es domāju, ka Dieva sirdī ir tas, ka Viņš grib, lai mēs visi esam mājās, draudzē. Savā ziņā Dievu redzu kā tādu cāļu mammu, labā nozīmē. Viņš rūpējas, lai visi cālīši ir zem spārniem. Vai esat kādreiz redzējuši, kā cālīši vistai lien zem spārniem, čubinās? Dievs nav ne vīrietis, ne sieviete, un Viņš čubinās ap mums, mīl mūs, sauc kopā, grib sildīt un visu, ko tev vajag, Viņš grib dot. Protams, ka visu mūžu neesi cālītis un visu mūžu tev nemet ēdieniņu mutē, un nav attieksmes – ka tik tev kaut kas nenotiek. Tu pats kļūsti lielāks un stiprāks, un tu kļūsti par to, kurš citiem palīdz un aizstāv.
Gribu iesākt ar stāstu par kādu bulciņu cepēju. Tas ir izdomāts stāsts, bet, manuprāt, tā ir ļoti laba ilustrācija tam, par ko vēlos runāt. Bulciņu cepējs iepazina Dievu un ienāca draudzē. Viņš ļoti mīlēja Dievu, viņam ļoti patika draudze, un nāca pie mācītāja: “Mācītāj, es ļoti vēlos kalpot Dievam. Ko es varētu darīt?” Mācītājs jautāja: “Ko tu proti vislabāk, kas tev pašam sagādā prieku?” Viņš atbildēja: “Esmu bulciņu cepējs. Man sanāk ļoti garšīgas bulciņas, un visi vienmēr priecājas par tām.” Mācītājs teica: “Cep bulciņas un iepriecini ar tām cilvēkus draudzē.” Bulciņu cepējam nebija divreiz jāsaka. Viņš cēlās svētdienās agri no rīta, lai bulciņas būtu svaigas, jo saziedējušas nav tik garšīgas. Viņš cepa, nesa uz draudzi, cilvēki ēda bulciņas, un visi bija ļoti priecīgi. Labu laiku tas tā turpinājās. Cilvēki agrāk nāca uz draudzi, jo zināja, ka varēs uzēst garšīgās bulciņas, padraudzēties, parunāties un draudzē bija ļoti laba atmosfēra caur viņa kalpošanu. Tad daži sāka kritizēt: “Klausies, bulciņu cepēj, tu par maz cukura pieliki. Man liekas, ka vairāk cukura vajadzēja.” Viņš atteica: “Hm, viss bija pēc receptes. Es nezinu, kāpēc tā. Man liekas, ka viss ir labi.” Citā reizē pienāca kāds cits: “Klausies, zapte par skābu!” Tad vēl viens, un vēl cits kāds ko pateica. Tā vairāki cilvēki viņam aizrādīja par bulciņām. Atcerieties, bulciņas bija pa brīvu. Bulciņu cepējs juta, ka iekšā sāk palikt smagi. Vienreiz viņš no smaguma viegli tika vaļā, otrreiz jau grūtāk, trešo reizi pavisam grūti. Viņam vairs nebija nekāda prieka no rīta celties un cept bulciņas. Viņš aizgāja pie mācītāja un pastāstīja. Mācītājs ierosināja taisīt kafetēriju, bulciņas pārdod par naudu un kritizētājiem vispār nepārdod tās, un tiem pateikt, ka viņi nemāk uzvesties. Viņi varēja viņam atnest cukuru un kaut kā savādāk pateikt to, jo ēda taču bez maksas. Bulciņu cepējs sāka pārdot bulciņas. Visi atkal priecīgi, jo tās nebija dārgas, varēja nopirkt. Tiem nepieklājīgiem arī vairs nepārdeva. Tomēr bulciņu cepējam agrākais prieks un entuziasms vienalga neatgriezās. Tas bija noplacis un pazudis. Galu gala viņš apmācīja citu bulciņu cepēju, kuram gan tik labi nesanāca, un vienā jaukā dienā viņš pazuda – nebija vairāk draudzē nevienā svētdienā. Kas notika ar viņu? Sākumā viņš bija pilns prieka, entuziasma, jo kalpoja Dievam, cepa bulciņas Dievam. Varbūt kāds no jums arī kaut ko ir sācis ar prieku. Piemēram, kartības kalpošanu esi sācis ar paklāju tīrīšanu, uzkopšanu. Tu atnāc un ar prieku sūc putekļus, pucē kanceli un dari to Dievam. Tīri tualetes, esi priecīgs, ka Dieva bērni nāk uz tualetēm. Tur varbūt atkal samesti papīri, netīrs, bet tu to dari ar prieku, jo dari to Dievam. Bulciņu cepējs, kad ienāca draudzē, kalpoja un cepa bulciņas Dievam. Protams, mēs visi neesam Dievs, bet Dievs ir mūsu vidū, un caur cilvēkiem mēs kalpojam Dievam. Kādā brīdī novirzījās viņa fokuss. Viņš saņēma atzinību arī no cilvēkiem, sāka sagaidīt, ka cilvēki atzinīgi novērtēs viņa darbu. Arī mēs gribam, lai atzinīgi novērtē mūsu veikumu. Tas ir forši un labi, bet, ja tu paliec atkarīgs no novērtējuma, no tā, ko cilvēki teiks, kā viņi izturēsies, tu pazaudē pareizo fokusu, kāpēc visu darīji. Tu kalpoji Dievam. Jā, tu kalpo cilvēkiem, bet, pirmkārt, tu kalpo Dievam. Šī fokusa pazaudēšana ļāva rūgtumam un aizvainojumam sakrāties un palikt sirdī. Viņam vajadzēja nākt pie Dieva, izkratīt savu sirdi, izrunāties, izraudāties un saņemt novērtējumu no Dieva. Dievs priecājās, ka viņš kalpoja cilvēkiem un nebija nekādā veidā bulciņu cepēju aizvainojis. Mums, cilvēkiem, ir raksturīgi apvainoties, aiziet projām. Viņš ļāva šīm rūgtajām lietām aizvest viņu prom gan no draudzes, gan no Dieva.
Kad tu ienāc, draudzē, tu esi entuziasma pilns, īpaši pēc tam, kad izej inkaunteru. Varbūt ir kādi izņēmumi, bet lielākā daļa inkaunterā staigā apkārt priecīgi: “Wow, kāda te mīlestības gaisotne! Es aizbraukšu mājās un tur arī visus mīlēšu, visiem piedošu, lūgšu piedošanu!” Tev liekas, ka viss ir iespējams, ka ar Dievu visu var izmainīt. Tā ir patiesība. Debesis ir augstākas, zāle zaļāka, saule spožāka. Arī tā ir patiesība. Tomēr tu nevari palikt tikai tajā stāvoklī, kad ir emocijas. Tu esi ļoti piepildīts, iepriecināts, bet tev nebūs tikai inkaunters. Būs ikdiena, darbs, sadzīve, grupiņa, cilvēki apkārt. Tur, kur ir cilvēki, tur ir attiecības. Katram ir savs garastāvoklis, cilvēki mēdz izkāpt ar “kreiso kāju no gultas”. Vajag nolikt gultu tā, lai nevar izkāpt ar kreiso kāju. (ironizē) Vari kļūt uzvilkts tā, ka viss kaitina. Situācijas ir ļoti neparedzamas, tu pats viegli vari kādu aizvainot. Nav runa par to, ka apzināti vēlies aizvainot. Cilvēkiem ir dažādi temperamenti. Viens sagaida vienu lietu, cits atkal kādu citu lietu, un līdz ar to ir neizbēgami, ka starp mums veidojas berze, konflikta situācijas. Ja atļauj tam visam palikt, ja nestrādā pie sevis katru dienu, ja neizkrati savu sirdi Dievam, tas paliek. Tad rodas vēl kāda problēma, un tas darbojas kā magnēts – pievelk vēl un vēl. Ja netiec galā ar rūgtumu, mazvērtību, atstumtību, ja neizņem to no sevis, tad, aizejot uz nākamo vietu, tevi atkal atgrūž. Tad tev liekas, ka visi cilvēki ir ļauni un atgrūž. Bet patiesībā tu jau ej ar savu magnētu, kurš saka: “Atstumiet, atgrūdiet mani!” Tu to nesaki, bet tas nāk no tevis ārā. Vai esat to redzējuši skolā? Varbūt paši esat bijuši atstumtie? Mūsu klasē bija viena tāda meitene. Ko tikai mēs pret viņu nedarījām. Man pēc tam bija žēl, kauns un vainas sajūta, bet nevarēju no bara izlekt, citādi tūlīt pašu apsmietu un apspļaudītu. Mēs, draudze, neesam paņemta prom no pasaules. Mēs esam šeit, uz zemes, saskaramies ar pasauli un pasaule vēl ir arī mūsos, neesam ideāli. Ir neizbēgami, ka mēs aizvainosim, ka mūs aizvainos, būs nepiedošanas, aizvainojumi un tamlīdzīgas lietas. Ir svarīgi, ka tu ar to strādā. Kāds Dieva vīrs ir teicis, ka vissmagākā cīņa mums ir ar sevi. Kāds varbūt teiks – ar velnu. Jā, arī ar velnu ir jācīnās, tā arī ir smaga cīņa, bet vislielākā cīņa un vislielākais ienaidnieks tu esi sev pats. Tu jau negribi mainīties, nav ērti mainīties. Nevienam nepatīk, ka citam ir taisnība un gribi, lai vienmēr tev ir taisnība, jo tu taču esi pareizs.
Nosaukums visam, ko runāju, ir “Cel savu namu uz klints”. Tas ir process. Nav tā: “Es pieņēmu Jēzu Kristu par savu Kungu un man tagad ir tāds akmens pamats, tāds klints nams! Esmu tā iesakņojies! Neviens velns nekur vairs nevar mani nogrūst, nostumt, nekāda vētra man nav bīstama!” Tā nav! Kad tu esi piedzimis no jauna, tev ir jāiesakņojas Jēzū Kristū, tu esi maziņš bērniņš, un ej uz priekšu solīti pa solim, posms aiz posma. Tas ir tāpat kā skolā. Pirmajā klasītē tev jāsarēķina 1+1, kaut kāds mazais reizrēķins. Atceros, kā sēdēju pie reizrēķina – nemācēju to, bija visu laiku divnieki, līdz “iekalu” to. Ir pilnīgi dažādi pārbaudījumi dažādās klasēs, dažādos vecumposmos. Garīgi nav nekas savādāk. Ja tu esi maziņš bērniņš, tad Dievs un arī grupiņas līderis tevi vairāk “tutinās”, aprūpēs, bet kad tu izaudz lielāks, esi jau devītā klasē, vai tevi tur “tutinās”? Puišiem vispār ir nepatīkami, kad viņus kāds “tutina”. Pusaudžu vecums ir tāds, ka neko no mīlināšanās negribās. Tāpat mēs augam garīgi un pārbaudījumi mums ir dažādi. Mūsu nams ir jāceļ, jāceļ, jāceļ. Tas, diemžēl, notiek katru dienu un visa mūža garumā. Neviens nevar izbēgt ne no vētrām, ne taifūniem, ne no lietiem. Katru gadu ir vasara un ir ziema. Lai kā mums negribētos, lai vasara aiziet, tā tomēr aiziet un atnāk slapjais rudens. Tūlīt jau būs novembris, tumšie vakari, lietus un skaisto lapu vairs nebūs, klasiskais drūmais latviešu veļu laiks. Mums ir jāstrādā, jāstrādā katru dienu, lai celtu savu namu uz klints. Līdzība par klinti un smiltīm:
“Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints. Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās namam virsū, tad tas sabruka; un posts bija liels.” (Mateja evaņģēlijs 7:24-27)
Tā ir līdzība, ko Jēzus stāsta, kā Viņš vēlas, lai mēs ceļam savu dzīvi. Viņš grib, lai mūsu dzīve ir kā klints. Lūk, mums šeit sēž Pēteris Klints. Jēzus māca, lai tu cel savu namu, savu dzīvi uz klints, lai esi kā klints un iesakņojies Kristū. Kā veidojas smiltis? Izrādās, ka tās veidojas no cietiem iežiem, no klints ļoti ilgā laika periodā. Klints tikusi ietekmēta no lietus, no vēja un citiem ārējiem faktoriem. Tā tiek grauzta, grauzta, grauzta un galu gala pārvēršas par smiltīm. Tas ir tieši tas, no kā Jēzus brīdina un māca, lai savu namu celtu uz tādas cietas klints kā Jēzus Kristus, kas nav sagraujama, kas nemainās. Tad arī tu netiksi sadrupināts kā smiltiņas, tad kad dzīvē nāks pārbaudījumi. Pilnīgi neviens cilvēks neizbēgs no pārbaudījumiem. Ikvienam cilvēkam ir eksāmeni, pārbaudījumi. Tas, kā tu celsi savu dzīvi uz klints, uz Jēzus, tas palīdzēs tev noturēties un nepārvērsties par smiltīm.
Mazs stāstiņš, kā senajā Izraēlā gatavoja traukus. Podnieks gatavoja traukus arī priekš ceļojumiem. Šim nolūkam bija nepieciešami neplīstoši trauki. Tajā laikā, kā zināms, nebija plastmasas un tamlīdzīgi trauku, kādus mēs ņemam līdzi ceļojumos. Neplīstošus traukus izgatavoja ar speciālām darbībām. Podnieks izveidoja trauku, sacietināja to un tad akurāti to sasita. Pēc tam viņš trauku salīmēja, ielika ugunī, sakarsēja un atkal sasita. Tā rīkojās vairākas reizes. Interesanti, ka trauks vairs neplīsa tajās vietās, kur bija salīmēts. Tad, kad daudzas reizes bija veikts šis process, trauks bija neplīstošs. Tā, lūk, senos laikos gatavoja neplīstošus traukus. Šos traukus ņemot ceļojumos, cilvēki varēja būt droši, ka ūdens, kas ir traukos vai arī citas lietas neizlīs, neizbirs, jo trauki nesaplīsīs un varēs visu droši pārvest. Ja tu sevi salīdzini ar šādu trauku, tad visas grūtības un pārbaudījumi, ar ko nākas sastapties dzīvē, kurus Dievs pieļauj, padarīs tevi par izturīgu un lietojamu trauku. Tad, kad tev ir pārbaudījumi un grūtie momenti, ir jāslavē Dievs, jo tieši tad Viņš strādā ar tevi, tad notiek pārmaiņas. Tad, kad viss ir viegli, tu pa lielam nemainies. Tad, kad ir izaicinājumi, grūtības, problēmas, tad ir jāmainās un tad ir īstais brīdis strādāt ar sevi, tieši tajā brīdī tu esi uz podnieka ripas un tevi veido. Tev ir izvēle – lekt nost no ripas un skriet projām vai arī uzticēties Dievam, ka tas, ko Viņš tagad dara, ir kaut kas labs, neskatoties uz to, ka tas ir ļoti nepatīkami. Viņš grib veidot tevi par ļoti, ļoti labu un vērtīgu trauku, vēl labāku un vērtīgāku kā līdz šim. Kas ir mūsu uzdevums? Salīmēties Dieva klātbūtnē. Tas nozīmē, ka katru dienu jāpavada laiks ar Dievu. Tas nenozīmē to darīt ar attieksmi – šodien esmu lūdzis un viss. Tev ir jābūt ar Dievu cieši, cieši. Ja “uzkrīt” kāds aizvainojums, tad ej un runā ar Viņu, pastāsti un “izkrati” sirdi Viņa priekšā. Kādi Dieva vārdi mums ir jāizpilda, lai mēs paliktu uz klints?
“Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara [..]” (Mateja evaņģēlijs 7:24)
Nedaudz pirms šīs rakstu vietas, ir cita:
“Jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un, ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots. Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi? Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, es izvilkšu skabargu no tavas acs, – un redzi, baļķis tavā paša acī? Liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs.” (Mateja evaņģēlijs 7:2-5)
Nu tad šīs lietas, kas grauž mūsu iekšējo klinti, mūsu stipro namu, ir šīs elementārās lietas, ar kurām, es domāju, katrs ir saskāries gan no citu puses, gan no sevis. Tātad tās ir tiesāšana, tā ir apvainošanās, tā ir nepiedošana, kad tu sāc skatīties uz citu: “Oi, kas tev tur par skabargu acī, Daigiņ!” Un tu pats neredzi, ka pats staigā ar tādu bomi acī. Un tad tu skaties, kas tik tam un tam. Nu, lūk, es tikai kariķēju nedaudz, bet, jā, tā vietā, lai meklētu citam skabargas, tev ir jāskatās, kas ir tavās acīs iekritis. Un tad ir uz Dievu jāskatās. Un tādā veidā tu vari palikt veselīgā stāvoklī. Kāpēc tas ir svarīgi? Jo šeit ir rakstīts: “Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti.” (Mateja evaņģēlijs 7:1) Tad, kad tu tiesā, tu likumīgi atļauj, ka drīz tevi pašu tiesās. Jēzus to saka. Tātad, ja tu nepiedod un tu tiesā, tad iespējams, ka tu būsi nākamais, kuru kāds cits tiesās. Un tad būs cits, kas tev nepiedos. Tāpēc Dievs saka, ka galvenais bauslis ir mīlēt savu tuvāko. “Mīlēt Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viss, ko tu tiesā un saki, ka “manā dzīvē nekad tā nebūs, lūk, kā tās tur neprot bērnus audzināt, kā tas tur neprot attiecības veidot, man tā nekad nebūs.” Lūk, tā ir liela muļķība tā teikt. Kā Bībele saka, ja tu stāvi, ja tev viss ir labi, tad pielūko, ka tu nekrīti, bet slavē Dievu, kad tev viss ir labi.
Vēl kāds ieteikums, ja pie tevis nāk kāds cilvēks, un viņam ir kaut kāds rūgtums, sāpe, viņš grib sūdzēties par kādu citu. Tad tev nevajag barot viņa sāpi, un teikt: “Jā, tas sliktais Pēteris tev nodarīja pāri, viņš ir slikts un vispār viņam nevajag darīt to, ko viņš dara!” Tev nevajag tā darīt, tev nevajag solidarizēties ar viņu tajā, bet tieši otrādi, tu vari ar viņu paraudāt kopā. Bet tev arī viņu vajag vest pie klints. Tev viņu vajag vest pie Jēzus. Ka tur tu atdod savu sāpi, savu rūgtumu, lai tu varētu palikt par klinti, lai tu nekristu. Jo tieši, kad tu esi Dieva klātbūtnē, un kad tu ļauj Dievam atkal salīmēt kā saplīsušu trauku, tad atkal tevī ienāk Dieva mīlestība, jo tev jau var pateikt, ka tev ir jāmīl, bet nu grūti tā, mīlēt vienkārši. Tev ir jāpiepildās ar Dievu, ar Dieva mīlestību, un tad tikai tu vari kādu mīlēt un vari kādam kaut ko dot. Un faktiski, prioritāte mīlēt Dievu un cilvēkus, ir pati svarīgākā kalpošana, jo tajā slavenajā Korintiešu vēstulē ir rakstīts: nu tu vari darīt brīnumus, tu vari dziedināt, tu vari kalnus pārcelt, bet, ja tev nebūs mīlestības, tad tu būsi kā šķindošs varš, tāds zvārgulītis.
Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. (1. Korintiešiem vēstule 13:1)
Visās kalpošanās mīli Dievu, mīli savu tuvāko. Un tāpēc tas mums ir pārbaudījums, un, lai gan tas mums ir katru nedēļu šeit, grupiņās, ka mums ir cilvēki apkārt, un ne jau viss mums ļoti patīk. Un ne jau viss mums visiem tik šausmīgi sapas. Un Dievs grib tik un tā, lai tu viņus mīli, ka tu viņus svētī, lai tu rūpējies par viņiem.
Izstāstīšu vienu piemēru, kas man nav rakstīts. Šī ir tāda tēma, kur būtu ļoti daudz piemēru, bet es zinu, ka tas nav ētiski pieminēt, jo katrs jau atradīs savā dzīvē šos piemērus. Neminēšu vārdā, bet bija kāda meitene, kura ienāca manā grupā. Viņa nav šeit, tāpēc neviens var nemeklēt, vai es esmu tas. Un viņa arī bija slavēšanā, un slavēšanā mums ir bijuši ļoti daudzi cilvēki. Tā kā arī būs ļoti grūti pateikt, kurš tas ir bijis. Nu, lūk, un viņa ienāca manā grupā, un mēs bijām diezgan līdzīgos vecumos, bet citreiz kaut kā ir tā, ka nav tas cilvēks neko izdarījis, un tu arī neko neesi izdarījis. Bet krieviski saka не стыкуется – ne līdz galam, nu neiet kopā kaut kā, tā kā akmens, šķēres, papīrītis, ar vienu nesader. Bet es biju vadītāja, izlēmu, ka es tik un tā mīlēšu viņu, par viņu rūpēšos, un izturēšos labi pret viņu, un tā kā man nebija tāda emocionāla mīlestība vai emocionāla vēlme rūpēties. Un es zinu, ka viņai bija trūkums diezgan liels, un es tiešām uzklausīju arī visu, visas viņas bēdas par attiecībām. Es nebiju baigi naudīgā, bet es atbalstīju gan ar ēdienu, gan ar apģērbu lietām. Un tā viss bija ļoti labi. Mēs varējām pastāvēt. Un nav vienmēr arī jāgaida, lai tev pilnīgi visi ļoti patiktu, lai tu visus ļoti mīlētu, un ka tā ir tāda normālā situācija. Tā ir vienkārši tava izvēle, ka tu izturies ar cieņu pret katru cilvēku. Ar mīlestību pret katru cilvēku. Tā, ka tas ir Dieva cilvēks, Dieva mīļais bērns, pat ja viņš nav līdzīgs tev, jo patīk jau tie, kas ir līdzīgi mums. Tātad mācies mīlēt un piedot, tas ir pats galvenais. Un tad tikai tavas sāpes, baļķi un problēmas var sākt kalpot citiem. Jo tu sapratīsi citus un tu netiesāsi viņus, un tu zināsi, ka tev pašam visādi ir gadījies. Tu zināsi – es pats neesmu nekāds zelta gabaliņš. Un tāpēc tu vari pie otra cilvēka pieiet, tu vari viņu saprast. Tu vari viņam līdzi just, vari viņu atbalstīt un mīlēt.
Kādas vēl lietas ir klints grauzes? Tās ir apvainošanās un aizvainojums.
Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos. (Mateja evaņģēlijs 6:14-15)
Kā jau minēju, no aizvainojumiem neviens no mums neizbēgs, tas ir visas dzīves garumā ģimenē, bērnu dārzā, skolā un pat augstskolā mēdz būt ar vēl biezākiem vārdiem mēdz būt kādi aizvainojumi. Darbā kāds uz tevi rej un kaut ko prasa no tevis. Un tad tu apprecies, un tu domā, ka wow, man tagad būs sieva vai vīrs, un domā, ka viņa mani tagad lutinās un mīlēs un viss būs super! Bet tad, kad jūs viens otru iepazīstat, tad saprotat, ka viņš var pateikt tādus vārdus, ka tu veselu nedēļu vari necelties, jo tev ir ļoti slikti no tā. Tā kā no aizvainojumiem un no apvainošanās mēs īsti nevaram izbēgt. Un Jēzus runā par divām kategorijām cilvēku: ir apvainotāji un tie, kas ir apvainojušies, un šīs kategorijas var mainīties vietām. Tu vari būt tas, kas apvaino, un arī tas, kas ir apvainojies. Un kāpēc visa apvainošanās notiek? Galvenokārt, mēs esam cilvēki, kam ir dabīgs ego, kuram ir dabīgs lepnums, paštaisnums. Un mums ir arī kaut kāds priekštats, kā citiem ar mani ir jārunā, kā citiem pret mani ir jāizturas. Un, ja kāds izdomā citādāk izturēties, tad tev ir pārdzīvojums, tu esi aizvainots. “Kā uz mani paskatījās, kā man pagāja garām, kā mani nepasveicināja, kā man uzreiz neatbildēja uz īsziņu, kā man nepacēla telefonu!” Visādas smalkas lietas, kas ir maziņas, maziņas, varbūt sīkumi. bet tie tālāk var nest sekas. Kas izriet no apvainojuma? Apvainojums ir līdzīgi kā akmens maisiņš, kuru tu paņem. Un tad tev ir vēl kaut kāds apvainojums, vēl kaut kāds un vēl kaut kāds. Un tas ir tas smagums, ko tu nes. Un tas smagums tev reāli traucē dzīvot. Tev ir smagi mīlēt citus cilvēkus, tev ir smagi būt grupiņā, tev ir smagi būt draudzē. It īpaši, ja tas cilvēks vai cilvēki, kas tevi ir aizvainojuši, ir draudzē. Un ir tāda interesanta lieta, ka tie, kas tevi ir aizvainojuši, viņi pat nezina nemaz, ka viņi tevi ir aizvainojuši. Tu nemaz neesi neko teicis viņam, bet tas staigā apvainojies. Un tad tev ir problēma, ka aizvainojums un apvainošanās tevi spiež, tevi smacē, spiež uz leju. Bet otrs cilvēks nezina, bet tu gribētu, lai viņam viss ir slikti, bet slikti ir tev pašam. Lielākā daļa cilvēku dusmojas par apvainojumiem, ko viņi paši ir sacerējuši, piedodot dziļu nozīmi sīkumiem. Un tie tavi sīkumi, kad tu par viņiem domā, viņi kļūst tik lieli un tik svarīgi, ka tu domā, kā tev tā varēja nodarīt. Kā man tā varēja nodarīt? Es domāju, ka jūs to visu esat piedzīvojuši. Un tad tu tin galvā, īpaši, kad tu aizej gulēt. Tu tikai tin. Un tev pilnīgi ir dialogs ar to cilvēku galvā. Tad tu pierādi savu taisnību, un tad tu domā, ka, lūk, kad es satikšu, tad es tā runāšu un tad es tā izturēšos. Un tās visbiežāk nemaz nav domas no Dieva.
Vissmagākā krava, ko mēs velkam, ir mūsu domas. No interneta citāts: “Aizvainojumi ir kā akmeņi, nekrāj tos, savādāk nokritīsi zem to smaguma!”
Kāpēc cilvēki nepiedod? Trīs svarīgas lietas. Pirmkārt, nepiedod, jo neviens neprasa viņiem piedošanu. Tāpēc turpina nepiedot. Otrs ir, ka daži cilvēki uzskata, ka tikai viņiem ir taisnība. “Kāpēc man ir jāpiedod, ja man ir taisnība? Viņiem man ir jālūdz piedošana, nevis man, man ir taisnība!” Trešais: “Es nepiedodu, jo mani tad apvainos vēl un vēl, ko tad es piedošu? Būs taču atkal jāpiedod! Priekš kam?” Bet sanāk tā, ka katrs aizvainojums, nav viens, viņš ir vēl un vēl. Un tu stiep un stiep, un stiep garumā, un tu sabrūc zem tā smaguma. Un tad var notikt tā kā tam bulciņu cepējam, kurš galu galā pazuda no draudzes. Kā tikt galā ar aizvainojumiem?
Tāpēc tad arī, kur ap mums visapkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas, un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju [..] (Ebrejiem vēstule 12:1-2)
Tātad Dievs grib, lai mēs tos smagumus liekam nost, lai liekam nost savus apvainojumus, savus rūgtumus. Nomet to visu. Citādāk draudze tev pārvērtīsies par mocību vietu. Tev negribēsies nākt, jo tev būs grūti. Tevi spiedīs tavs akmens jeb akmeņu kaudze. Tāpat varbūt tas ir ģimenē vai darbā. Attiecīgi, kur tev ir tās problēmas.
Un ir kāds foršs cilvēks Bībelē, Vecajā derībā, vārdā Jāzeps. Un viņam bija desmitiem, ja ne simtiem iemeslu smagi apvainoties un uz pamatotiem iemesliem, tiešām. Pirmkārt, viņš auga ģimenē, viņš bija jaunākais bērns. Un ko darīja brāļi? Viņi nevis viņu žēloja, mīlēja un priecājās, bet viņi viņu apskauda. Jo viņi redzēja, ka tētis mīl Jāzepu, un tētis Jāzepam uzdāvināja krāsainus svārkus. Un viņi ļoti apskauda, jo gribēja to, kas ir Jāzepam, bet tiem nebija tas pats, kas viņam. Un ko viņi izdarīja? Ne tikai apskauda Jāzepu, bet gribēja arī nogalināt. Galu galā iemeta Jāzepu bedrē un pārdeva verdzībā. Brāļi ne tikai ar vārdiem viņu ievainoja, bet arī fiziski. Var teikt, ka nogalināja, izmeta no ģimenes. Pēc tam viņš nonāca labā vietā. Tur Jāzepu pievīla viņa priekšnieks un priekšnieka sieva. Pēc tam Jāzeps nokļuva cietumā. Viņš palīdzēja cilvēkiem, un teica tiem, ka tad, kad tie nokļūs brīvībā, lūdza, lai par Jāzepu aizliek kādu vārdu, lai arī to izlaiž no cietuma. Un viņi vienkārši aizmirsa par Jāzepu. Viņš palīdz cilvēkiem, bet tie vienkārši aizmirst. Tur bija vesela sērija aizvainojumu. Ja tev liekas, ka, lūk, tas mani apvainoja, un tas mani aizskāra, cik var, un tev liekas: cik var, es eju projām, jo man ir apnicis. Bet, ja Jāzepam daudzkārt vairāk cilvēku nodeva, un bija daudzkārt vairāk aizvainojumu nekā tev, tad padomā. Un ko par šo situāciju saka Dieva vārds? “Visā tajā Dievs bija ar viņu!” Un nav rakstīts, ka Jāzeps bija tikai ar saviem apvainojumiem. Tur ir rakstīts, ka Dievs bija ar viņu. Tātad, kad tev ir aizvainojums, sarūgtinājums, apbēdinājums, tad ir iespējams, ka Dievs ir ar tevi, ja tu neļauj savam akmenim uzgulties uz savas galvas un uz savas sirds. Un Jāzeps Vecajā derībā ir Jēzus prototips. Tāpat kā Jāzeps, Jēzus arī saņēma ārkārtīgi daudz apvainojumu, bet Viņš viņus nepieņēma. Var salīdzināt šo ar “kā pīlei ūdens”. Es domāju, ka tik vienkārši jau nemaz nebija. Tas ir sāpīgi. Viņam bija cilvēciskā daba un tas nav patīkami, kad pret tevi tā izturas. Bet tu to nepieņem kā savu, tas nav tavs īpašums. Bet dažkārt ir tādi apvainojumi, kas iespiežas mūsos, tāpēc ir jācenšas tos izspiest ārā un lūgt, iet pie Dieva, runāties, lasīt Dieva vārdu, sludināt to. Ja ir kaut kas negatīvs par tevi pateikts, runā pretējo, kas ir no Bībeles par tevi ir teikts.
Četri punkti, kā rīkoties ar aizvainojumiem, šīs lietas ļoti pārklājas:
1. Vispirms jāatzīst, ka ir aizvainojums. Zinu daudz cilvēkus, kuri saka, ka es neesmu apvainojies, es esmu visiem piedevis, man viss ir kārtībā. Bet tu pēc dzīves un pēc augļiem redzi, ka nav viss kārtībā un viņam ir aizvainojums, nepiedošana. Un ne viena gada garumā, pat vairāku gadu garumā. Un tas ilgst. Tātad ir ļoti svarīgi, ka tu esi pats godīgs. Ej pie Dieva un runājies, meklē, kāpēc tev ir tā, kāpēc tevi kaut kas nospiež. Un es ticu, ka ar Dievu tu noteikti atklāsi, kur tas ir sācies, kur ir tā problēma. Tāpēc ir svarīgi atzīt, ka tev ir aizvainojums, ka tev ir nepiedošana.
2. Piedošana ir lēmums, nevis sajūta. Es piedodu un atlaižu cilvēku, nebalsties tikai uz emocijām. Piemēram, lūk, es nejūtu, tātad es neesmu piedevis. Nē! Tas ir tavs lēmums. Un tas ir līdzīgi kā ar operāciju. Tev ir problēma, ej pie ārsta, un tev ir visādi simptomi. Tev tur sāp, ir uzpampis, tev pulsē. Un tad ķirurgs veic operāciju, un nav tā, ka pēc operācijas tev nekas nesāp. It īpaši tad, kad iziet ārā narkoze, tev sāp un tev ir visādi simptomi. Un varbūt jūti to joprojām, bet sakne ir ārā. Tā problēma ir izgriezta, kas tev radīja to visu. Un paies brītiņš un tas aizies. Līdzīgi ir ar piedošanu, kad tu piedod, tas ir operācijas akts. Viņš var būt sāpīgs, var būt asarains, bet tu esi izdarījis to. Un tālāk jau viss ies uz labo, uz dziedināšanu.
3. Skaļi apliecini, ka tu piedod. Uz kāda pamata? Jēzus tev piedeva, un tāpēc tu vari piedot. Un tāpēc arī tu piedod, jo Jēzus tev ir piedevis. Tātad tev ir skaļi jāapliecina, ka tu piedod. Tev nav jānāk draudzes priekšā un skaļi tas jāsaka: “Es piedodu Annai, Pēterim, Jānim!” Bet tu mājās, savā lūgšanu kambarī, varbūt tu esi pieradis tikai domās lūgt, sāc lietot arī savu balsi, savu muti, jo tas, ko tu runā, tas, ko tu saki, tam tu arī tici. Jo Bībele saka, ka “no sludināšanas nāk ticība”. Tev arī mājās sev ir jāsludina, lai tev ticība nāk par to, ka tu tiešām esi piedevis un ka tu esi brīvs.
4. Sāc skatīties uz cilvēku ar citām acīm. Saskati kaut ko labu, pozitīvu katrā cilvēkā, tad arī tev būs vieglāk atlaist visu ļauno. Tātad uz to cilvēku vispirms skaties ar citām acīm, meklē, kas viņā ir labs, jo nav neviena absolūti ļauna cilvēka. Katrā cilvēkā ir noteikti ir kaut kas labs, liec akcentu uz to labo. Un tāpat vispār ieņem tādu nostāju sevī, ka tu nemeklē cilvēkos tikai to slikto. Protams, ka tu redzēsi arī slikto, bet tam nav jākļūst par tavu mērķi, to saskatīt. Labāk skaties uz cilvēkiem no labās puses.
Vēl ir lieta, kas pārklājas jau ar šīm minētajām, tā ir skaudība. Un tas ir ienaidnieks, ar kuru mums ir jācīnās, jo šai lietai ļoti patīk drupināt mūsu klinti. Un, kā jau es minēju, draudze nav ideāla vieta, un arī šeit notiek mums visādas situācijas, kad mums ir izaicinājums kaut ko apskaust. Un ko nozīmē skaust? Tu redzi, ka kaut kam kaut kas ir, ka kāds kaut ko ir izdarījis, kaut ko ir sasniedzis, tu arī gribētu tā, bet tev nav. Un tā vietā, lai tu priecātos, ka viņam ir, un prasītu, kā tu to izdarīji, vai ka tu arī to gribi izdarīt, tu tā vietā sāc apskaust. Un tad, lai tu kaut kā noliktu, tu pie sevis domā, ka viņš jau ir tāds, un tāds. Un tad tu viņu mēģini citādā sfērā nolikt, lai tu varētu tomēr pats būt labāks uz viņa fona. Un tā ir tāda ļoti riebīga lieta. Un Bībelē ir stāsts par diviem brāļiem, kas nesa upurus Dievam. Kains audzēja augļus, bet Ābels audzēja daudz jēru. Un pienāca laiks viņiem nest upurus Dievam, un tad katrs, ko viņš bija izaudzējis, to viņš arī atnesa. Un tā nu iekrita, ka Ābels audzēja šos jērus, viņš pienesa asins upuri. Bet Kainam bija augļi un dārzeņi, un notika tā, ka Tas Kungs uzlūkoja Ābela upuri, bet Kainu un Kaina upuri Dievs neuzlūkoja.
Un arī Ābels nesa upuri no avju pirmdzimušiem un no viņu taukiem. Un Tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri. Bet Kainu un viņa upuri Dievs neuzlūkoja. Tad Kains iededzās bardzībā, un viņa vaigs raudzījās nikni. Tad Dievs sacīja Kainam: “Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni? Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu!” [..] (1. Mozus grāmata 4:4-7)
Bet Dievs jau viņam nesaka: “Ko tu atnesi man te dārzeņus? Es gribu jēru.” Vienkārši šinī brīdī Dievs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri. Viņš neteica: “Kain, ko tu man te atnesi, man nepatīk vispār tas.” Bet Kains jau ir apvainojies, viņš ir sadusmojies uz Dievu, un ļoti nopietni sadusmojies. Bet īstenībā, ja tā padomā, tas taču ir viņa brālis. Viņš taču varēja sarunāt ar viņu: “Es tev došu burkāniņus, kāpostus un plūmītes, ābolus, bet tu man vienu jēru par tik un tik.” Vajadzēja ar biznesu nodarboties. Un tad tu dabūtu jēru un varētu atnestu Dievam jēru nākošajā reizē, tad tu vismaz zinātu, kādi upuri Dievam patīk, un tāda būtu bijusi veselīgā izeja. Bet mēs zinām, ka notika pirmā slepkavība Bībelē – Kains nogalina savu brāli. Kādēļ? Skaudības dēļ, ka Dievam patika labāk brāļa upuris. Lūk! Un skaudība rodas no tā, ka tu esi neapmierināts ar to, kas ir tev. Facebook ik pa laikam parādās bildīte, kur viena tāda meitene, viņai ir viena puķīte rokās. Viņa ar to puķīti lēkā, priecājas, dejo. Un tad tur ir žogs un milzīgs dārzs ar ļoti daudzām puķēm, un tur sēž cita meitene un raud, ir nepamierināta. Un tas ir kaut kas līdzīgs ar tevi, kad tu nenovērtē to, kas tev ir, un tu nepriecājies par to, kas tev ir. Un, iespējams, ka tev nav daudz, bet tu ar savu prieku atnes visiem prieku. Tev var būt daudz, bet tu vispār nenovērtē to un tu skaud kādu citu.
Tātad pateicība tā ir pirmā, tā ka tāda tablete pret skaudību, tad kad tu pateicies par to, kas tev ir. Un tu var pateikties arī to, kas ir tavai māsai, brālim, par sasniegumiem, kuri viņiem ir. Un tad, kad tu to dari, drīzāk tu noklāj ceļu, ka tas varbūt arī tavā dzīvē, ka tu būsi nākošais, kuram būs tā svētība. Tāds piemērs par ceļojumiem ir. Daudzi brauc ceļojumos, liek bildītes, un kāds varbūt skatās: “Ooo! Viņš tur bija, es arī gribu, man žēl, ka viņš bija, bet es nebiju!” un “tie jau var braukāt apkārt, man gan te jāsēž, tur tas un tas, es jau to nevaru atļauties.” Ja tu reaģē ar tādu attieksmi, tad diez vai tas brauciens tik ātri vēl pienāks, ja tu priecājies, ja tu ieliec laiku, vai uzprasi, kā jums tas izdevās, kā jūs nonācāt pie tā, ka jums tik labs brauciens izdevās. Tu vari citādāk pieiet pie tām lietām, tev būs svētība, un arī tam cilvēkam būs svētība.
Skaudība ir ļoti traka lieta, drausmīga enerģija, drausmīgs spēks. Kā Kains nogalināja savu brāli, un tāpat ir mums, ja kāda skaudība pret citiem cilvēkiem, tad mēs ar darbiem nenogalinām, bet ar vārdiem. Vārdi ir ļoti spēcīgs ierocis un tāds ļoti indīgs. Un skaudība un dusmas izraisa aprunāšanu, ar vārdiem mēs varam nogalināt.
Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties. (Efeziešiem vēstule 4:26)
Nekad neej gulēt galīgi uzvārījies, galīgi sadusmojies. Meklē savus variantus, kā tu vari tikt no tām dusmām nost. Ej lūgšanā pie Dieva, vēl viens variants – internetā, Telegram tāds kanāls, kur ir visādi dzīvnieciņi kopā. Tad, kad cilvēks skatās dzīvnieciņus, viņam atmaigst sirsniņa, ezīšus paskatās, kaķīši kā ņaud, sunīši dejo, tad tu ej gulēt ar mierīgāku prātu. Vēl variants, ka tev dusmās gribās tiesāt, kaut ko riebīgu uzrakstīt tam cilvēkam, ja tu esi sadusmots, aizvainots, viņš viss ir tādā mikslī, kad raksti to īsziņu, tad nesūti uzreiz projām, kad esi tajā emociju stāvoklī, pagaidi stundu vai vispār neaizsūti. Un vēl viens ieteikums ir, kad tev visas šīs nejaukas lietas ir sakrājušās sirdī, ne vienmēr tev jānāk virsū: tu, lūk, mani tā apbēdināji, tā aizvainoji! Es atceros, ka bija laiks, kad mēs ar Daci, kalpotāju draudzē, braucām ceļojumā uz Sibīriju, vairāk kā misijas darbs, kaut kas tam līdzīgs, mēs bijām divus gadus, un tad mēs divus gadus dzīvojam cieši kopā vienā istabā, kad burtiski visu laiku tas cilvēks ir blakus. Draudzība nebija tā dabīgā, ka mēs šausmīgi patīkam viena otrai, nebija tāda draudzeņu būšana, un tad mēs mācījāmies, kā ar Dieva palīdzību sadzīvot. Tad mēs izlasījām, ka vajag izrunāties, vajag teikt otram cilvēkam, kas tev patīk, kas nepatīk, bet mēs nepievērsām uzmanību – kā teikt. Es atceros, ka mēs kaut kur pa Saldu gājām un Dace man tā: “Zini, man nepatīk tas un tas!” Bet es atkal: “Bet tu zini, bet man nepatīk tas un tas!” Un mums aizgāja līdz reālam konfliktam, tā izrunāšanās ne pie kā nenoveda, ir jāizvērtē, vai izrunāšanās ar to cilvēku, ko viņš kaut ko tev ir izdarījis, vai tu normāli vari pienest ar mīlestību un pazemību. Ir tāds variants, ka tu var iekārtot blociņu, kur izraksti savas emocijas, kur tu tās izliec ārā, jo ļoti svarīgi par visu izrunāties, jo savādāk tu krāj, krāj, tu paliec kā akmens bluķis. Bet ir svarīgi to visu dabūt ārā, kaut vai rakstot. Vēl par aprunāšanu – kad mēs aprunājam, mēs pazemojam citus, vēlamies ieņemt viņa vietu, piesavināt citu cieņu, tā ir slikta metode, pazemojot citus, nenesīs labus augļus. Es nedomāju, ka mēs apzināti to darām draudzē, dzīvojot pasaulē, tādas lietas esam piedzīvojuši. Ja gribi celt savu vērtību Dievā, tad neviens cilvēks nav tev jāpazemina, tieši otrādi, tev jāsvētī šie cilvēki, ka viņi ir liela vērtība priekš Dieva, īpaši, neatkārtojami.
Vēl viena ļoti svarīga lieta par mazvērtību un pašnosodījumu, kad ir vainas apziņa. Ir mazvērtība, sevis salīdzināšana, un tas jau nāk no bērnības, no ģimenes, kad tevi ģimenē salīdzina ar citiem brāļiem un māsām, vai arī skolā. Personīgi atceros, ka manā klasē pamatskolā bija tāda Inga Pūpoliņa, viņa mācījās labāk nekā es, viņa bija labākā skolniece klasē, un man mamma teica: “Tev vajag tā kā Ingai būt, mācīties kā Ingai.” Un es atceros, ka Inga tika uz Poliju, tad bija tas laiks, ka netika neviens uz ārzemēm, un Inga tika uz Poliju, jo viņa labi mācījās. Un es domāju: cik forši Ingai. Man bija arī trijnieki, bija lietas, kas man ne visai labi padevās. Tad mamma man salīdzināja, īpaša trauma man nav, bet tad, kad mūs ar kādu salīdzina, tad mums ir tendence, ka jākļūst tā kā viņiem, ir labi līdzināties citiem, bet atceries, ka tu esi unikāls, īpašs un tev ir savs talants, savs izpausmes veids, un tu nekad nebūsi tāds pats kā citi. “Man jābūt kā Sandijai, man jābūt kā Luīzei!” es skatījos uz viņām, viņām tik labi viss sanāk, es nevaru iedomāties, kā to izdarīt, es vispār neesmu tāds cilvēks. Katram var atrast ko pozitīvu, brīžiem liekas, ko tad es vispār varu, es vispār neko, bet katram mums jāapzinās, ka tu kaut ko vari, tu esi svarīgs, tu esi vērtīgs, tu esi īpašs! Tev jādzen tā mazvērtība ārā, kas ienākusi no bērnības vai no skolas, citiem ir sāpīga pieredze, kad esi salīdzināts ar citiem skolniekiem, ka tu esi slikts un pārējie tādi labi ir.
Es atceros tādu nepatīkamu piedzīvojumu, kad mēs spēlējam kārtis skolas tualetē, un ienāca direktors, un viņš saka: “Ko tad jūs te, meitenes, darāt? Kārtis spēlējat?” Un Padomju laikā tas bija ļoti liels noziegums, un mūs izdzina no tualetes, par nelaimi, mana klases audzinātāja bija mana tante, un kādā stundā, tā bija audzināšanas stunda, viņa izsauca mani priekšā un viņa saka: “Ka mūsu meitenes spēlēja kārtis tualetē un vislielākais kauns bija par to, ka tā bija mana radiniece.” Tā mani klases priekšā nokaunināja. Man tiešām bija kauns par to. Katram ir sava pieredze no bērnības, nevelc tos visus akmeņus līdzi. Ir tāds smieklīgs salīdzinājums – mani bērnībā ielika ledusskapī, tāpēc es esmu tāds maziņš, neattīstījies, nelaimīgs, apvainojies. Nē, tā nav, tu sen esi izaudzis, tu esi liels cilvēks, tu vari izmainīt to situāciju, nav jādomā par to, ka kaimiņu tante pirmajā klasē tevi nolamāja uz ielas vai vēl kaut ko, tas viss ir pagātnē, tu pats viņu velc līdz, ko tev mamma ir teikusi vai kāds radinieks, vai skolotājs, nevelc sev līdzi un liec to nost, atdod to Dievam! Tu vari būt brīvs no tā.
Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)
Un reizēm tas vecais velk, rīkojamies pa vecam un izturamies pa vecam, un depresija ir klāt, tāpēc tev ir Bībele, izvelc ārā Bībeli, atkal sākam no jauna: “Es esmu jauns radījums Jēzū Kristū, Dievs mani mīl, Dievs man ir piedevis, es varu visiem piedot!” un turpini, kamēr tu tiec vaļā. Sevis žēlošana, mazvērtība – tā arī ir atkarība. Arī tad, kad notikusi tāda salīdzināšana, mums grūti pieņemt Dieva mīlestību, mums liekas, ka mums viss jānopelna, ja es būšu labs kalpotājs, būšu labs grupiņas dalībnieks, labs savā komandā, tad es būšu labs Dievam. Tam nav jābūt motīvam, kāpēc esi labs, tu esi labs tāpēc, ka Dievs tevi mīl, kopā ar Dievu pārveidojas. Tu esi Dieva mīļais bērns, meitiņa, dēliņš un Viņam priekš tevis ir svētīts ceļš. Nevis tāpēc, lai tu cīnies, lai būtu labs, Dievs tevi dara labu.
Un mazs salīdzinājums par ebreju vecākiem, izrādās ka ebreju vecāki, varbūt ne 100% visi, bet tā stāsta, ka audzina savus bērnus citādāk. Kādreiz bērnus kaunināja, kad vecākus izsauc uz skolu, tad vecākiem kauns par savu bērnu. Bet ebreju mammas var salīdzināt ar Dievu, jo tad, kad viņiem vecāku sapulcē pasaka, ka jūsu meita slikti uzvedās un viņai ir divnieks, viņa nemācās, un tad viņa pārnāk mājās un saka, nē, tas nevar būt par manu meitiņu, viņa nav slikta, viņa ir ļoti jauks, brīnišķīgs bērns. Un tad viņa paprasa, kur tev divnieciņš, tur un tur, bet skolotāja teica, ka tu esi slikta, bet tu neesi slikta, tu esi laba, nāc, paskatīsimies, ko tu nesaprati, atrisināsim to – tāds ir Dievs. Nevis kāds pasaka – tu esi slikts, un saka, jā, tu esi slikts, slikts. Dievs tā neskatās, Dievs saka, ka tu esi labs, tu neesi pilnīgs vēl, tev ir problēmas, bet nāksim kopā un atrisināsim tās. Tu nekalpo Dievam, lai krātu punktus, katram no Dieva ir savs aicinājums, savs vainags, bet katrs mēs esam bērns priekš Dieva, un Viņam priekš katra no mums ir pestīšana, un Viņš grib, lai mēs esam tuvās attiecībās, ka mēs esam kambarī katru dienu ar viņu, un lai katru situāciju mēs nesam Viņa priekšā un izrunājamies ar Viņu.
Vecākiem piedzimst bērns, Pēterim un Pārslai ir veseli divi jau, un viens ir līdzīgs tētim, un otrs līdzīgs mammai, un vispār visi to redz. Kad tikko piedzimst mazs bērniņš, tad uzreiz nav saprotams, tad skatāmies un domājam, re, kur tavas austiņas, re, kur tava mutīte. Tu domā, ka ar Dievu ir savādāk? Viņš tāpat mūsos grib redzēt sevi. Viņš ir mūsu tētiņš, kas mūs ir radījis, izveidojis un Viņam ir prieks redzēt mūsos savu atspulgu. Ja tu domā, kā es varu zināt, kā es varu būt līdzīgs Dievam? Viņš sūtīja Jēzu Kristu, Viņš bija virs zemes, un Viņš bija cilvēks. Un pēc tā, kā Jēzus dzīvoja, kā izturējās, kā runāja, tu saproti, kāda ir tava Tēva līdzība. Esot attiecībās ar Viņu, tas izveidojās tevī.
Ne jūs mani esat izredzējuši, bet es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek [..]. (Jāņa evaņģēlijs 15:16)
Dievs tevi ir izvēlējies, nevis tu Viņu, Dievs tevi ir izvēlējies! Tu esi ļoti svarīgs! Pats Dievs ir tevi izvēlējies. Viņš grib, lai tu nes augļus, lai tu atver jaunas grupiņas, lai atver jaunas draudzes, evaņģelizēt, bet pats galvenais tavs uzdevums ir kļūt līdzīgam savam Tēvam, kļūt līdzīgam Jēzum un mīlēt tā kā mīl Viņš. Ej lūgšanās, lasi Bībeli, smejies, raudi, nav svarīga tā forma, ir svarīgi satikties ar Dievu, ir svarīgi dzirdēt no Viņa. Un tad, kad Jēzus bija pie krusta, Viņš teica: “Piedod, jo viņi nezina, ko viņi dara.” Principā Viņš teica: “Es jūs mīlu!” Kad Viņš augšāmcēlās, negāja pie mācekļiem, lai atriebtos: “Jūs mani nodevāt, švakie, es trīs gadus jūsos ieguldījos, tik daudz darīju un jūs mani nodevāt.” Bet ko Viņš dara? Viņš iet pie mācekļiem, ēd kopā ar viņiem, stiprina, ceļ viņus – tāds ir mūsu paraugs, kam līdzināties.
Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc viņa mūžīgā nodoma ir aicināti. (Romiešiem vēstule 8:28)
Visas lietas, kas noliek ar mums, ja mēs paliekam kopā ar Dievu, mums nāk par labu. Dievs caur tām mūs ceļ, izveido, dara par tādiem traukiem, caur kuriem Viņš var plūst, ka Viņš var strādāt pie citiem, var palīdzēt citiem. Un ir tāda Ījaba grāmata Bībelē, Ījabam visu atņēma, bērnu bija vesels pulks, visi nomira, bizness izjuka, pats bija uz dzīvības robežas slims. Bet ko darīja Ījabs? Kaut viņam draugi nāca un vis kaut ko stāstīja, cik viņš ir slikts, cik netīrs, kāds grēcinieks ir, viņam bija tādi draugi, viņam teica: “Tu esi vainīgs!” Bet Ījabs zināja, ka viņš nav vainīgs. Un Ījabs nenolādēja Dievu, viņš palika uzticams Dievam un viņš teica: “Es zinu, mans Glābējs ir dzīvs.” Viņam bija pilnīgs ārprāts, kas viņam notika, nenormāli apstākļi, viņš bija knapi dzīvs, bet viņš zināja, ka viņa Glābējs ir dzīvs. Tas lai paliek par tavu moto: “Lai kādi apstākļi nebūtu, es zinu, mans Glābējs ir dzīvs! Vienalga es celšos, es uzkāpšu, es ar savu Dievu visu varu!” Tāpat arī Jāzeps bija labs piemērs, visu, ko Dievs viņam atņēma, caur visiem šiem apstākļiem, atgrieza atpakaļ gan Ījabam, gan Jāzepam, bet ne tikai to, kas bija, bet ar milzīgu uzviju. Paliec uzticams Dievam līdz galam visos apstākļos: labos, sliktos, saulainos, riebīgos. Nepamet kalpošanu, nepamet attiecības ar Dievu, nepamet savu draudzi, un tad tavs nams būs uz stipras klints. Un atceries, ka Dievs tevi veido par stipru triecienizturīgu trauku, kurā Viņš lej Savu godību, Savu slavu, un tu vari būt par brīnišķīgu Dieva ieroci, par Dieva kalpu, par Dieva trauku. Dievs plāno kaut ko lielu priekš katra no mums, tāpēc neliec savu dzīvi uz pauzes, lai kas arī nebūtu noticis, nospied uz play spēlēt, tāpēc ka pietiek stāvēt uz pauzes, pietiek gaidīt, kas notiks, kā apstākļi mani virzīs, sāc dzīvot, sāc slavēt, sāc kalpot, sāc spēlēt mūziku, vienmēr paliec Dieva namā, pieķeries pie Dieva un Viņš tevi izvedīs visam cauri! Āmen!
Indras Kalniņas sprediķi “Cel savu namu uz klints!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
