Mūsdienās ļoti daudzi cilvēki slimo ar veģetatīvo distoniju, kurai piemīt daudz un dažādi simptomi, piemēram, sirdsklauves, trauksmes sajūtas, vēdersāpes. Reti kurš spēj tikt galā ar šo slimību, tāpēc nākas sadzīvot ar to. Arī Asnate slimoja ar šo populāro slimību, bet pateicoties jaunai un veselīgai videi tika dziedināta. Asnate stāsta:

“Veģetatīvo distoniju man atklāja dakteris jau agrā vecumā veicot dažādas pārbaudes. Es sapratu, ka ar šo slimību man būs jāsadzīvo. Tā izpaudās ar dažādiem simptomiem, piemēram, man bija ļoti lielas un stipras vēdersāpes pie kaut vai mazākā uztraukuma. Man vajadzēja, lai es visu izdaru perfekti bez kļūdām. Svīda plaukstas, biju ļoti emocionāla un raudāju par vismazākajām lietām, kuras tobrīd man likās kā lielas problēmas. Tomēr visnepatīkamākais bija tas, ka varēja būt pa visam normāla diena un man uznāca domas par to, ka es tūlīt nomiršu. Šīs nāves sajūtas man lika justies ļoti nepatīkami un es nevarēju saprast no kurienes tās nāk un kāds bija to iemesls. Neskatoties uz šīm sajutām es turpināju savu ikdienas dzīvi un ignorēju savas problēmas. Es arī biju ļoti draudzīga un komunikabla un šīs problēmas galīgi netraucēja man draudzēties ar cilvēkiem. Es neatļāvu savām problēmām ietekmēt manas attiecības ar citiem cilvēkiem. Es nelietoju nekādus medikamentus, jo uzskatīju, ka tie arī var sabojāt manu veselību vēl vairāk. Negāju arī ne pie kādiem dziedniekiem vai zīlniekiem, jo kaut kur dzirdēju, ka varbūt viņi var dziedināt, bet vietā iedos daudz citas sliktas lietas.

Mana ome man ļoti daudz stāstīja par garīgam lietām, viņa neteica konkrēti, ka Dievs eksistē, vismaz es tā to neatceros. Viņa man mācīja visādas dzīves gudrības, kas man līdz šim ir palīdzējušas dažādās situācijās.  Dažreiz aizveda mani uz baznīcu un deva man latu, lai to noziedotu, manuprāt, šis ir viens no iemesliem, kāpēc man patīk ziedot un būt devīgai pret citiem. Skolā gāju kristīgajā mācībā, kurā mēs skatījāmies filmu par Jēzus ciešanām, tajā laikā šo filmu skatījos ar aizvērtām acīm, jo vienkārši nespēju uz ko tādu noskatīties. Skolotāja  ir stāstījusi dažādus piemērus no savas dzīves, ka viņai ir pazudis maks un ir lūgusi Dievu pēc palīdzības un vēlāk atradusi. Man kā bērnam tas ļoti ieinteresēja. Atskatoties uz savu bērnību, varu teikt, ka es ar ģimeni dzīvoju pēc Bībeles vērtībām kā, piemēram, būt laipnai, saprotošai un iejūtīgai. Bet, neskatoties uz to, ka manī bija ieliktas kristīgās vērtības es ļoti ticēju horoskopiem. Gandrīz vai pirmais jautājums satiekot cilvēkus bija: ”Kāda ir tava horoskopa zīme?”. Es pēc horoskopa vadījos kāds ir cilvēks.

Kādu dienu pastaigājoties man sociālajos tīklos uzrakstīja meitene un jautāja vai es ticu, ka Dievs spēj darīt brīnumus cilvēku dzīvēs, tajā brīdī es paskatījos uz debesīm un iesmejoties jautāju: ”Dievs, kāpēc tieši es?”. Es zināju, ka dzīvē nekas nenotiek tapāt vien, tādēļ atbildēju meitenei. Viņa mani aicināja uz dažādiem pasākumiem, bet man neiznāca tos apmeklēt, jo biju ļoti noslogota savās studijās. Pēc kāda gada viņa man atkal uzrakstīja un uzaicināja uz mājas grupiņu uz kuru es arī aizgāju. Man ļoti iepatikās, ka šajā mājas grupā ir daudz manu vecumu cilvēki ar kuriem varēja interesanti parunāties un pavadīt laiku. Man bija ļoti daudz jautājumi par kristietību un ticību kā tādu, un uz visiem jautājumiem man spēja atbildēt. Es ieguvu ļoti daudz atbilžu un jaunu zināšanu. Atceros, kad pirmo reizi apmeklēju draudzi, biju pārsteigta cik viss ir moderni un mūsdienīgi. Visvairāk palika atmiņā slavēšana, jo sajutos kā koncertā. Mācītājs uzrunāja un vēljoprojām uzrunā ar tiešumu, jo viņš sauc lietas īstajos vārdos, neliekuļojot. Draudze un mājas grupiņa asociējas kā ar otro ģimeni, jo tie ir mani tuvākie draugi.

Par veģetatīvo distoniju es Dievam nebiju lūgusi, bet vienkārši pēc kāda laika ejot uz draudzi, mājas grupiņām un evaņģelizācijām es pamanīju, ka man vairs nesāp vēders, nav sajūtu, ka es varētu nomirt un nesvīst plaukstas. Es jūtos ļoti laimīga un pateicīga Dievam, ka mani nemoka vairs tās sāpes un bailes kādas mocīja agrāk

Pašlaik es regulāri apmeklēju grupiņas, dievkalpojumus un eju evanģelizēt, tas man ir ļoti svarīgi, jo uzskatu, ka tieši evaņģēlijs ir tas, kas spēj izmainīt cilvēku un cilvēkus kopumā. Es piedalos neformālajos pasākumos, kalpoju draudzē un vairs neticu horoskopiem. Es pati arī vēlos atvērt savu mājas grupiņu un mēģināt radošākā, saprotamākā un pieejamākā veidā stāstīt cilvēkiem par evaņģēliju, un lauzt izveidotos stereotipus par ticību, jo ticība Dievam izmaina dzīves!

Es Tev novēlu būt atvērtam uz jaunām lietām, nebaidīties iziet ārpus savas komforta zonas un būt ar atvērtāku sirdi!”

Asnates Egles liecību pierakstīja Ilze Ribokas.