Šodienas tēma: “Zem sava karoga”.
Tas ir īpaši aktuāli šodien, ņemot vērā politisko situāciju mūsu valstī, un ne tikai mūsu valstī, bet Eiropā un arī pasaulē. Dažādās valstīs ir dažāda attieksme pret kādu valstu karogiem. Arī šeit, Latvijā, es šad tad pamanu kādus, kas ir ielikuši savos profilos Krievijas karogu. Diemžēl tā notiek, un tas nav nemaz tik reti. Šie ir cilvēki, kas dzīvo Latvijā un tā ir viņu izvēle. Arī tad, ja viņš šeit ir piedzimis, jebkurā gadījumā tā ir viņa izvēle. Viņš mierīgi var braukt arī uz Krieviju dzīvot, ja viņš tik ļoti mīl šo agresoru valsts karogu un viņam ir tik ļoti tuva šī valsts. Viņš var brīvi izvēlēties, jo mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, atšķirībā no kaimiņvalsts, un viņš droši var doties uz turieni. Es tā domāju. Mums ir savs karogs. Karogs simbolizē mūsu valsti. Mums ir sava Satversme, mums ir sava valdība, tāda, kāda viņa ir, bet sava. Nepatīkami, bet sava, mūsu. Mums ir sava valoda, mums ir savi likumi, savas skolas, savi sportisti, savas zvaigznes. Esmu piedzimis latvietis, un man ir savs karogs. Un tu esi ļoti latviskā draudzē. Ikviens krievs, kurš ienāk draudzē “Kristus Pasaulei”, pēc dažām nedēļām māk jau latviski. Un krievs, nenozīmē, krievs, bet dažādas citas tautības: ebrejs, vācietis, ukrainis un dažādas citas tautības. Visi tie, kas runā krievu valodā. Mēs viņus esam paraduši saukt par krieviem. Tīrs krievs, es nezinu, kur tādi mājo? Ir vienkārši viena valoda, krievu valoda, pret kuru man personīgi nav nekas iebilstams. Un šajā valodā runā konkrēti Krievijā, un ne tikai Krievijā. Tā ir valoda, bet mums ir sava valsts valoda.

Zini, man tie “Bolt” kurjeri ir jau līdz kaklam. Viņi neviens nemāk ne krievu, ne angļu valodu. Retā gadījumā kāds angliski māk, un retos gadījumos kāds kaut kur krieviski māk. Par latviešu valodu vispār nerunājot. Tik daudz kā “labdien” viņš zina. Tikko Saeimā bija balsojums par valodas jautājumu. Katram ukrainim konkrētā termiņā ir jāiemācās latviešu valoda. Šo likumu noraidīja. Tik daudz saprāta vēl ir palicis. Kāpēc uz krievu valodu tāds akcents, nevis angļu? Viņi ir darbā, viņi strādā. Starp citu, kurjers strādā sabiedriskajā sektorā. Viņš kontaktējas ar cilvēkiem un viņam ir jāuzrunā cilvēki, viņam ir jāsaprot vispār, ko ar viņu runā. Ar kurjeriem tā ir mūžīgā problēma, jo viņi mūžīgi kaut ko nevar atrast, viņi mūžīgi kaut kur netiek iekšā, un tad viņi gaida pie tiem vārtiem, jo es jau viņam pa to domofonu nevaru paskaidrot, kur viņam ir jānāk, jo viņš jau neko nesaprot. Es arī viņu valodu nesaprotu, lai kāda tā nebūtu. Man nav jāsaprot, jo man ir sava valsts valoda. Es runāju savā valsts valodā, un šie cilvēki nemāk manas valsts valodu. Viņi nezina latviešu valodu un viņiem nekas cits neatliek kā gaidīt, kad kāds nāks iekšā manā trepju telpā. Viņš neko nevar pateikt. Mēs esam valsts, latviešu tauta zem sava karoga. Latvietis jau nenozīmē tāds tīrasiņu latvietis. Ej nu sazini, vai vispār kāds šeit ir tīrasiņu latvietis un, kas vispār ir tīrasiņu latvietis, tas jau atgādina kaut ko no Ādolfa (Hitlera). Krieviski pareizāk būtu teikt “latvijec” (латвиец). “Latiš” (латыш) ir tā kā tautība, bet “latvijec” tā kā amerikānis, jo amerikānis nav tautība, bet nācija. Latviešu valoda nav tik bagāta kā kaimiņos, bet tā doma jau ir, ka jebkuras tautības cilvēks, kurš šeit ir piedzimis vai izvēlējās šo zemi un šos cilvēkus sev apkārt kā savu valsti, kā savu tautu, kā savu nāciju, ka viņš stāv un krīt par šo zemi. Un, lūk, mums ir savs karogs, Krievijā ir savs karogs. No visām tā tautībām, kas tur ir, apvienotas kā Krievijas federācija, tur ir apvienotas ļoti daudz tautības. Pamatvaloda ir krievu, bet viņi runā daudz un dažādās valodās. Krievijā ir dažādas ādas krāsas cilvēki. Vienīgais melnas ādas krāsas, bet arī tās pēdējā laikā tur var būt, tā ka visādas krāsas var būt arī Krievijā. Amerikā melna krāsa ir vairāk un Krievijā ir nedaudz savādāk. Latvija ir tāda tīrasiņu valsts ar savu valodu. Mēs skaitliski neesam mega daudz, bet kā teica Mairis Briedis: “Latvieši, mēs esam stipra tauta!” Mēs esam stipra tauta, un mums ir savs karogs. Kas ir karogs? Karogs ir simbols tam, kam mēs piederam, simbols cilvēku kopai. Tas ir ar savu kārtību, ar savām robežām simbols. Mūsu draudzē mūsu simbols ir logo “G12”. Mums ir “Dieva lauvas” karogi. Mēs zinām, ko nozīmē šīs karogs, mēs zinām, ko nozīmē šis ģerbonis, mēs zinām, ko nozīmē šis logo. Mēs zinām, ko nozīmē Krievijas karogs, mēs zinām, ko nozīmē Amerikas karogs, mēs zinām, ko nozīmē Lielbritānijas un arī Latvijas karogs. Mums, tie, kas dzīvo Latvijā, nav jābūt svarīgam Anglijas karogam. Mums nav jābūt svarīgam Amerikas vai Krievijas karogam. Mums, pirmkārt, ir svarīgs savas valsts karogs – sarkanbaltsarkanais. Tajā pašā laikā mēs varam respektēt arī citu valstu karogus.

“Zem sava karoga,” tā es nosaucu savu sprediķi. Apustuļu darbos devītajā nodaļā ir rakstīts par Saulu, kurš vēlāk ieguva vārdu – Pāvils. Viņš bija draudzes vajātājs, viņš ieslodzīja cietumos un spieda zaimot kristiešus. Viņš bija ļoti aktīvs un dedzīgs kristiešu vajātājs. Lūk, kad viņš bija saņēmis pilnvaras no augstajiem priesteriem, viņš devās uz Damasku, lai tur vajātu un ieslodzītu kristiešus. Ceļā viņš sastapās ar Dievu, nokrita pie zemes un kļuva akls uz trīs dienām. Tajā brīdī, kad viņš sastapās ar Dievu, te ir tā rakstīts:

[..] pie zemes nokritis, viņš dzirdēja balsi, kas viņam teica: “Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?” Viņš jautāja: “Kas Tu esi, Kungs?” Bet Viņš atbildēja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā.” (Apustuļu darbi 9:4-5)

Es gribu uzdot tev jautājumu: “Ko Sauls vajāja?” Ņem vērā šo rakstu vietu, ņem vērā realitāti, ko viņš vajāja. Ko tad viņš vajāja? Draudzi. Ko viņš vajāja saskaņā ar Bībeli? Jēzu. Tā bija Dieva balss, ko viņš dzirdēja, kad pie zemes nokrita. Sauls dzirdēja:

“Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?” (Apustuļu darbi 9:4)

Bet realitātē viņš vajāja nevis Jēzu, bet vajāja cilvēkus, kas piederēja pie draudzes. Viņš vajāja kristiešus. Jēzus velk vienlīdzības zīmi starp sevi un draudzi. Vajāt draudzi, nozīmē – vajāt Jēzu, vajāt Jēzu – nozīmē vajāt draudzi. Divi baušļi:

Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt [..] un savu tuvāko kā sevi pašu. (Lūkas evaņģēlijs 10:27)

Šie jēdzieni savā starpā ir ļoti saistīti – Dievs un cilvēks. Kā tu vari teikt, ka tu mīli Dievu, ja tu nemīli savu brāli.

Ja kāds saka: es mīlu Dievu, – un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis [..]. (1 Jāņa 4:20)

Tas, kā mēs attiecamies pret cilvēkiem, tā mēs attiecamies pret Dievu. Bija saruna, kad Jēzus teica, ka būs diena, kad visus šķiros kā avis no āžiem.

Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem, un liks avis pa Savu labo, bet āžus pa kreiso roku. (Mateja evaņģēlijs 25:32-33)

Avis būs tie cilvēki, kas būs turējuši savu ticību savā dzīves laikā. Jēzus skaidroja:

[..] nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie. (Mateja evaņģēlijs 25:34)

“Jo, kad Es biju cietumā, jūs Mani apmeklējāt, Es biju izsalcis, jūs Mani paēdinājāt, Es biju pliks, jūs Mani apģērbāt, Es biju slims, jūs Mani apmeklējāt.”

Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis. (Mateja evaņģēlijs 25:35-36)

Bet viņi teica:

[..] kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis? (Mateja evaņģēlijs 25:37-39)

Jēzus saka:

[..] ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši. (Mateja evaņģēlijs 25:45)

Cik ļoti viss ir saistīts. No otras puses, arī tie, kas pa kreiso roku, teiks:

Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu vai [..] vai pliku [..] un neesam Tev kalpojuši? (Mateja evaņģēlijs 25:44)

Jēzus atbildēja:

[..] ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši. (Mateja evaņģēlijs 25:45)

Tāpēc cilvēcīgais un dievišķais faktors ir ļoti cieši saistīts. Šodien no rīta es pataupīju tādu citātiņu. Man uztaisa no sprediķiem tādus interesantus tekstiņus vai citātus, un nedēļas laikā es ielieku. Un tur bija tāds citāts: “Kristietis nav kristietis bez Bībeles, lūgšanas, draudzes un kalpošanas.” Šo savu citātu es ieliku šodien no rīta, un es skaidri zināju, ka tam būs pretinieki. Ja es ieliktu vēl darba dienā, tad būtu vairāk pretinieku, jo pirmdienā cilvēki vairāk sēž internetā nekā svētdienā. Tam būs pretinieki, tāpēc es virsrakstā pierakstīju klāt: aprobežotus cilvēkus tas satracinās. Protams, ka kādu jau satracināja. Tur bija rakstīts: bez Bībeles, lūgšanas, kalpošanas, draudzes. Es tikko pierādīju, kas ir draudze. Vienlīdzības zīme ir ar Kristu. Kāds teiks: “Es neeju uz draudzi tāpēc, ka esmu apvainojies uz mācītāju.” Jēzus saka un Tēvreizē Viņš māca mūs lūgt:

Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. (Mateja evaņģēlijs 6:12)

Dieva vārds mums māca, ka mūsu lūgšanas var būt traucētas. Jēzus saka: “Ja tu nepiedod, tad arī Mans Debesu Tēvs tev nepiedos.”

Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit. (Mateja evaņģēlijs 6:12)

Cik svarīga ir piedošana. Ir cilvēki, kas tā pa tiešo uz Dievu ir apvainojušies. Tā ir liela problēma. Dievs viņam nevar piedot, jo viņš ir nepiedošanas stāvoklī. Bet cilvēciskajam faktoram ar dievišķo ir vienlīdzības zīme, un ja mēs savā starpā nevaram piedot, nu tas ir tas pats kas ar Debesu Tēvu. Nu mācītājs no kanceles atkal pateica baigo kritiku. Politikā es esmu sapratis vienu lietu. Tas, kurš nemāk pieņemt kritiku, politikā vispār nav ko darīt. Ja runājam par kristīgo ticību un par kaut kādiem elementāriem panākumiem, tad vari aizmirst par kaut kādiem sasniegumiem, ja tu nespēj piedot. Tu vari aizmirst par kaut kādiem sasniegumiem, ja tu normāli nespēj pieņemt kritiku. “Vai, mācītājs no kanceles man izteica kritiku!” Zini, kas ir? Tu tā dzirdēji! Izejot no savas samaitātās domāšanas un samaitātajām emocijām. Es varu pateikt, ka par vienu un to pašu kāds pasmiesies, otrs būs aizvainots, viens ir normāls cilvēks, otrs – nav normāls cilvēks. Nepiedošana cilvēku nedara normālu. Kā tu reaģē? Nu, acīmredzot, aizvainojies? Bet katram ir jāspēj uzņemt un pieņemt kritiku normāli, jo dievišķais faktors un cilvēciskais faktors ir ļoti saistīti savā starpā. Ai, es tur atnācu uz draudzi, man tur kaut kas blakus nosēdās, ne to pateica, tur, grupiņā, kaut ko nesadalīja, man tur kaut ko aizrādīja un uzbrauca. Nav svarīgi koncentrēties uz to, ko tev cilvēki nodarījuši, bet koncentrējies uz to, ko tev cilvēki dod! Skaties uz dzīvi pozitīvāk! Un mēs runājam par karogu, un šis ir ievads tam visam. Es gribēju tev parādīt, cik ļoti ir saistīts Dievs un draudze, Dievs un cilvēks. To, ko tu dari cilvēkam – to tu dari Dievam. To, ko tu dari Dievam, to tu dari arī cilvēkam. 

[..] Kas Tu esi, Kungs?” Bet Viņš atbildēja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā [..]. (Apustuļu darbi 9:5)

Sauls vajāja draudzi, bet Jēzus saka, ka Sauls vajāja Viņu. Draudze ir īpašs Dieva iestādījums. Mans apgalvojums: “Kristietis nav kristietis bez Bībeles, lūgšanas, draudzes, kalpošanas.” Ja tā aprobežoti uz to visu skatās, kāds teiks: “Kā tad, man ir savas attiecības ar Dievu, es varu nebūt draudzē, varbūt es dzīvoju uz vientuļas salas?” Nu ja tu dzīvo uz vientuļas salas, tad Dievs to sapratīs. Bet, ja tu dzīvo uz vientuļas salas un tev ir motorlaiva, to Dievs vairs nesapratīs. Saproti, kur ir tā problēma? Nedaudz piezemēsimies. Supergarīgie un pārgarīgie cilvēki teiks: “Priekš kam man draudze, priekš kam man to Bībeli jālasa? Man ir savs kontakts ar Visaugstāko, es tāpat Viņu tur jūtu!” “Jūtu,” visbiežāk tā arī būs. “Es tāpat Viņu jūtu, tāpat es Viņu cenšos izprast, tāpat man ir savas attiecības ar Dievu.” Bet viss jau nav tik vienkārši. Draudze ir Kristus. “Man ir Jēzus!” Tu iemācies vispirms būt draudzē. Tu nevari mīlēt Dievu, ja tu neiemācies vispirms mīlēt cilvēkus. “Es mīlu cilvēkus uz vientuļas sala,” baigi viegli ir mīlēt cilvēkus uz vientuļas salas savās iedomās, bet daudz grūtāk to ir darīt klātienē. Tagad ir ziema un nav tik traģiski, bet vasarā, kad tev ir jāož otra cilvēka sviedri, kad tev uzpūš, tad kļūst grūti mīlēt. Reāls cilvēks, miesa, kurš ne vienmēr ir korekts, kurš ne vienmēr visu saprot, ne vienmēr domā, kā pret tevi vajadzētu izturēties. Viņš varbūt nav radis, nav audzināts, bet tev tas nav pieņemami. Draudzē Kristus ir galva, ir rakstīts Dieva vārdā.

[..] Kristus ir draudzes galva, [..]. [..] jo mēs esam Viņa miesas locekļi. (Efeziešiem 5:23; 30)

Mēs esam Viņa locekļi, katrs savā vietā. Vēl ir rakstīts, ka arī tad, ja kāds no locekļiem, piemēram, acs teiktu: “Nu tā kā es neesmu acs, vai es neesmu kāja, es esmu tikai pirksts, tad es nepiederu pie miesas.”

[..] tā kā es neesmu acs, tad es nepiederu pie miesas, – tomēr tā pieder pie miesas. (1.Korintiešiem 12:16)

Bet Pāvils saka: “Bet tomēr viņš pieder pie miesas.” Pie kādas miesas? Pie Kristus miesas. Konkrēti: piederēt pie Kristus, nozīmē, piederēt pie draudzes.

Mums ir nosaukums sprediķim: “Zem sava karoga!” Es lasu no Dieva vārda 4. Mozus grāmatas. Kurš zina, kā vēl sauc 4. Mozus grāmatu? Ir tāds reperis Tupaks (2Pac Shakur), precīzāk bija. Vai zini, kas ir Tupaks? Kāda Tupakam ir saistība ar Bībeli? Nu tāda, ka tev jau 10 gadus tā Bībele ir mājās. Vai tu zini, kas 5. Mozus grāmatā rakstīts virsrakstā? Atveriet Bībeli un, lūdzu, paskatieties. Pareizi, “Numeri”. Bībelei ir jābūt līdzi. Kāpēc man šeit stāv Bībele, kuras burtus es knapi varu salasīt? Lai būtu paraugs tev. Kristietis nav kristietis bez Bībeles, lūgšanas, draudzes un kalpošanas. Kaut arī es pats viņu nelasu, viņa man stāv šeit kā paraugs. Mājās nelasu Bībeli no datora. Mājās es lasu Bībeli papīra formātā, bet, protams, ka tas nav tik būtiski, kādā formātā tu lasi, bet ir svarīgi lasīt. Kad kristietis nāk uz dievkalpojumu, ko viņš ņem līdzi? Bībeli, ziedojumu un draugus.

Ziedojums – tas norāda uz piederību konkrētai draudzei. “Man šodien sirdī Dievs pateica, ka man vajag tur noziedot, a šodien man Dievs pateica tur noziedot.” Katrs savas valsts pilsonis maksā nodokļus savai valstij. Labi, mēs te nemaksājam, mums te vienkārši atņem. Bet jebkurā gadījumā, kaut kādu minimumu mēs te pretī saņemam. Tāpat arī katrs kristietis ir savā draudzē, zem sava karoga, un arī ziedojumu nes uz savu draudzi, arī cilvēkus ved uz savu draudzi. Zini, mums te nav modē, bet es laicīgi jūs brīdinu, ka tāda mode pastāv. Tas jau bija sen, bet, piemēram, Limbažos uz vienu dievkalpojumu atnāca viens čigāniņš, pasēdēja, un viņam viss patika. Nākamajā svētdienā līdzi bija 10 čigāni. Nāca divus vai trīs mēnešus. Pēc tam tas pirmais čigāniņš pazuda un nākamajā svētdienā nebija vairs neviena čigāna.

Draudze nav vienkāršs parasts cilvēks, bet tas ir īpašs Dieva iestādījums, ko mēs pat nevaram īsti izskaidrot. Ir lietas, ko mēs varam izskaidrot tīri psiholoģiski, ka komandā ir spēks utt., bet tas nav viss. Tā Dievs ir iedibinājis. Jēzus nepārtraukti staigāja ar saviem 12 mācekļiem un veidoja draudzi. Viņš teica Pēterim:

[..] tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. (Mateja evaņģēlijs 16:18)

Tieši draudzi nebūs uzvarēt. Redzi, tā notiek arī kristīgajā pasaulē, ka viens supergarīgais cilvēks, kurš ap sevi pulcina kaut kādus dažus cilvēkus un skalo viņam smadzenes, visādas vīzijas stāsta un citas muļķības. Viņš saka: “Nu man šodien Dievs teica, ka šodien jāaiziet ir uz draudzi “Kristus Pasaulei”.” Viņš atnāk uz draudzi “Kristus Pasaulei”, nosēžas un līdzi trīs tādi paši cilvēki. Atnāk, izkritizē visu, izfiltrē visu un aiziet tālāk. Pēc tam, nākošajā nedēļā, saka: “Man Dievs teica, ka man jāiet ir uz citu draudzi.” Tad viņi staigā tā pa draudzēm un nekur neuzņemas atbildību, un nekur tā īsti neiesakņojas. Viņi ir tādi, kas simpatizē Krievijai šeit, Latvijā, un savos profilos liek Krievijas karogu, kaut gan nedrīkst likt savos profilos, jo var dabūt sodu. Tie ir tādi paši cilvēki, jo viņiem nav sava karoga. Viņi klīst kā Dieva nepieņemti, kā saka. Viņiem ir savas idejas, savas pārliecības, kāpēc nevajag būt vienā draudzē. Tas noteikti tiks minēts kā kontrole, vai kaut kas tamlīdzīgs un visādus sviestus, ko nu viņi paši var izdomāt. Tātad atgriežamies pie 4. Mozus grāmatas (Numeri). Kāpēc šo grāmatu sauc “Numeri”? Tāpēc, ka notika tautas skaitīšana. Visi, kas spēja nest ieroci, tika saskaitīti.

[..] kas jau var iestāties Israēla karapulkos; tos saskaitiet pēc viņu pulkiem [..]. (4. Mozus grāmata 1:3)

Tur simtiem tūkstoši tika uzskaitīti un tur bija 12 ciltis, cilšu vadoņi un pulki, bija mazākas un lielākas vienības. Centrā bija saiešanas telts jeb Dieva klātbūtnes vieta. Ap Dieva klātbūtnes vietu visapkārt bija ciltis. Lūk, kas ir rakstīts šeit, ko Mozum Dievs pateica un ko Viņš ieviesa arī Izraēlā.

Un Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu: “Ikviens lai apmetas pie sava pulka karoga [..].” (4. Mozus grāmata 2:2)

Vidū bija saiešanas telts, vidū šķirsts, tur bija 10 baušļi, iekšā bija Ārona zizlis un manna, kur vienu reizi gadā Dievs atklājās augstajiem priesteriem. Vissvētākā vieta, kur notika upurēšana, tā ir centrālā vieta, Dieva klātbūtnes vieta, kur reizēm Dieva godība nonāca kā mākonis. Apkārt šai vietai tika celtas teltis un pulki. Bija interesanta struktūra un sistēma.

Un Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu: “Ikviens lai apmetas pie sava pulka karoga, pie sava tēva nama zīmes [..].” (4. Mozus grāmata 2:2)

Ne tikai pie sava pulka tēva karoga, bet pie sava tēva nama zīmes.

Israēla bērni visi kopā lai apmetas nometnē iepretim un apkārt Saiešanas teltij. (4. Mozus grāmata 2:2)

Apkārt saiešanas teltij.

Ikviens [..] pie sava pulka karoga. (4. Mozus grāmata 2:2)

Visā Izraēlā, kur pēc cilvēku skaita nedaudz vairāk bija kā šodien Latvijā, viņiem bija ne tikai savas valsts karogs, ne tikai Dieva klātbūtnes vidū, bet pat katrai ciltij un pulkiem bija savi karogi. Vai kāds redzēja militāro parādi šogad? Šī bija parāde, kur nebija kauns ne piedalīties, ne skatīties. Tur kaut kas interesantāks jau bija. Tu pamanīji, ka viņi nesa karogus katrai armijas daļai? Katrai armijas daļai, katrai struktūrai ir savi karogi un pat vēsturiski karogi. Dažādām organizācijām un studentu biedrībām arī ir savi karogi, kas viņus vieno. Tātad vienā lielā valstī, viena valsts var sastāvēt no dažādām cilvēku grupām, kuriem arī ir savi karogi, bet viņi visi ir ap Dieva klātbūtnes vietu. Un tagad es tev paskaidrošu: ir daudz un dažādas konfesijas, bet visām viņām ir, lai arī neorganizēti, tomēr centrā ir Kristus upuris.

Visām tām draudzēm, kurām centrā ir Kristus upuris, kuras apzinās šo vērtību kā Bībele, lūgšana, draudze un kalpošana, kuriem pamatā ir evaņģēlijs. Nav tik svarīgi Svētā Gara kristības, Gara dāvanas, ir svarīgi, ka centrā ir Kristus upuris, jaunpiedzimšana, tad šī vieta ir Dieva klātbūtnes vieta, faktiski, šis upuris. Visas šīs konfesijas visā pasaulē pulcējas un pielūdz Kristu, katra šī konfesija zem sava karoga. Konfesijā ir viens kopsaucējs – Kristus –, bet sava mācība, savs novirziens, sava vieta Dieva plānā. Tas ir vispārēji. Katrā konfesijā, īpaši lielajās, arī evaņģēliskās draudzes, kurai piederam arī mēs, jo mēs esam evaņģēliskie kristieši. Mēs esam visā pasaulē un tādas kā katoļi un luterāņi, katoļu īpaši ir vienotas, lai gan viņu starpā ir lielas atšķirības, vēsturiski ir pat bijis, ka vienlaicīgi valda vairāki pāvesti. Katram ir nedaudz savs novirziens, citiem pat krass novirziens, tās ir zem sava pāvesta, viņas ir zem sava karoga. Bet šajās konfesijās atsevišķas draudzes visā pasaulē, arī mūsu draudze, esam apkārt ap savu konfesiju un savas konfesijas mācību, un tajā pašā laikā esam savā reģionā, zem sava karoga. Katrai draudzei ir savs karogs. Paskaidrošu tev vairāk, tuvāk. Arī mūsu draudzes katrā mājas grupiņā, faktiski, ir savs karogs. Katra mājas grupiņa nedaudz atšķiras. Citai ir vairāk piesitiens, citai mazāk piesitiens, viens cep kūkas, viens iet pirtī, dažādi karogi, visādi novirzieni. Visas šīs grupiņas ir vienotas ap savas draudzes karogu, ap savu mācītāju, pirmkārt, ap savas draudzes mācību. Mums ir sava vieta, kur mēs pulcējamies, savā draudzē. Tajā pašā laikā, katram savā mājas grupiņā individuāli ir kādas izpausmes iespējas. Katrai grupiņai nav jātaisa savs karogs, draudzē mums ir karogi.

Es gribu runāt par cilvēkiem draudzē, kas ir vienoti zem “Kristus Pasaulei” karoga. Šeit mēs esam dažādi cilvēki. Doma, ko es gribu pateikt ir skaidra. Kā jau minēju, draudze ir kaut kas ļoti īpašs un draudze dod cerību. Ja mēs tā vienkārši pieejam, nu draudze nav svarīgi, svarīgi ir tikai Dievs, Jēzus, es pats un manas attiecības ar Dievu, bet kādā veidā tikai Viņš dos tev cerību? Kādā veidā tikai Viņš dos tev stiprinājumu? Kādā veidā? Saproti, viss, kas šeit ir virs zemes, tas viss notiek caur draudzi. Tikai caur draudzi un cilvēkiem notiek viss! Pat tavas personīgās attiecības ar Dievu notiek caur draudzi un tikai tāpēc, ka ļaunais mācītājs prasa grafiku, kā tu lūdz Dievu. Un tāpēc tu lūdz. Starp citu, tā ir. Ļoti reti ir, ka kāds to darīs pastāvīgi. Tikai tāpēc, ka viņš ir draudzē, tikai tāpēc viņš to dara. Viss nav tik vienkārši, kā šķiet. Nav tā, ka tikai Jēzus un draudze nav vajadzīga. Arī Kristus bija cilvēks un vienlaicīgi Dievs. Tas ir līdzīgi kā draudze un dievišķais. Mēs esam dievišķi. Draudze dod cerību. Un gribu tev kaut ko atklāt. Vai šodien kāds uz šejieni brauca no attālākas vietas? Vai ceļš, pa kuru brauci bija skaists ziemas ceļš? Bija skaisti. Ziemai ir jābūt baltai, lai kompensētu tumsu un aukstumu. Vai nav skaisti? Es to izdomāju. Draudze dod cerību, kā sniega baltums tumšā un aukstā ziemā. Saproti domu? Kad ir ziema, bet ziema nav ziema, ja nav sniega un vispār ir nesaprotama temperatūra ap nulle grādiem, tad tumsa kļūst tumšāka. Vienkārši tumsa, slapjš, lietains nepatīkams. Tāpēc jau Dievs tā ir iekārtojis, ka ziemai ir jābūt ziemai. Un kad ziema ir ziema, tad tev kaut kas notiek dvēselē. Rudens lapas. (dzied) “Rudens vēji manā logā skumju dziesmu dzied, kokiem lapas nobirušas…” Rudenim lapas ir nobirušas, viss ir tumšs, vajag attiecīgu temperatūru kā ziemā, un viss ir balts, un kad rudenī ir nobirušas lapas, ir arī kaut kas labs. Rudens ir krāsains. Vasara ir silta un zaļa. Ziema ir auksta un tumša, bet kad ir normāla ziema, skaista ziema, ir arī ziemas prieki. (dzied) “Bērniem prieki jautri skan, klāt ir šī gada pēdējā diena…”

Ņemiet vērā To, kas panesis tādu pārestību no grēciniekiem, lai jūs nepiekūstat, savās dvēselēs pagurdami. (Ebrejiem vēstule 12:3)

Kā var piekust, pagurt dvēselē? Dvēselē ietilpst prāts, emocijas un griba. Dvēsele var pagurt disciplīnas trūkuma dēļ un emocionāla tukšuma dēļ. Lūk, tāpēc tumšai, aukstai ziemai ir jābūt baltai ziemai, kas tevi emocionāli uzlādē, viss ir kārtībā. Draudze ir šis baltums. Draudze ir tas, kas šajā tumšajā pasaulē dod cerību un gaismu. Draugi, tas nav Kristus pats tāds, smaidīgs sēž, katrs izdomā savu Kristu. Šī gaisma ir draudzē. Ziemassvētki – Kristus dzimšanas svētki –, tiks tagad svinēti. Pirmie, kas ieraudzīja un satikās ar Kristu, bija ganiņi, kas izdzirdēja šo labo vēsti no debesīm, viņi bija ganos. Eņģeļi no debesīm, teica, ka, lūk, zvaigzne, sekojiet tai, skatieties, kūtī atradīsiet bērniņu, jūsu glābējs ir dzimis. Viņi visi iet un sastopas ar glābēju, nāk austrumu gudrie un pienes dāvanas, vīraku, zeltu, un pielūdz jauno ķēniņu. Nebūtu gani šo izdzirdējuši un nepasludinātu šo vēsti tālāk, neviens pat to nezinātu, nebūtu divpadsmit apustuļu, nebūtu draudzes, neviens šo vēsti nezinātu. Draugi, pilsēta kalna galā nevar būt apslēpta. Draudze ir šī pilsēta. Draudze ir šī gaisma. Mēs nesam Kristus gaismu. Draudze ir ļoti īpašs iestādījums. Draudze dod cerību.

Es tev kaut ko gribu ļoti interesantu nolasīt. 2020. gada 21. marts, es esmu draudzei teicis šādus vārdus.

Un redzi, tur nāca vīrs, vārdā Jairs; tas bija sinagogas priekšnieks. Un, nokritis Jēzum pie kājām, viņš To lūdza nākt viņa namā, jo viņam bija viena vienīga meitiņa ap divpadsmit gadu veca, un tā gulēja uz miršanu. Un, Viņam ejot, ļaudis drūzmējās ap Viņu. Un, Viņam vēl runājot, nāk kāds sinagogas vecākā sūtīts cilvēks un saka: “Tava meitiņa ir mirusi, neapgrūtini Mācītāju.” Bet Jēzus, to dzirdējis, tam teica: “Nebīsties, tici tikai, un viņa taps izglābta.” Un, namā iegājis, Viņš nevienam neatļāva iet līdzi, izņemot Pēteri, Jāni un Jēkabu un meitenes tēvu un māti. Un visi to apraudāja un nožēloja; bet Viņš sacīja: “Neraudiet, viņa nav mirusi, viņa guļ.” Tad tie Viņu izsmēja, zinādami, ka tā bija nomirusi, bet Viņš satvēra tās roku un sauca: “Meitiņ, celies augšā!” Un viņas gars atgriezās, un viņa tūdaļ uzcēlās, un Viņš pavēlēja tai dot ēst. (Lūkas evaņģēlijs 8:41-42; 49-55)

Kad Jēzus gāja uzmodināt no mirušiem Jaira meitiņu, zinādams, ka Jaira meitiņa ir mirusi. Jēzus teica: “Ko jūs raudat? Viņa guļ, viņa nav nomirusi,” bet viņa bija nomirusi, jo kad Jēzus nāca kopā ar Jairu, no Jaira mājām nāca kalpi un teica, lai vairs neapgrūtina mācītāju, jo meitiņa ir nomirusi, viss ir par vēlu. Jēzus teica: “Nebīsties, tikai tici!” Jēzus interesanti saka, ka viņa guļ, zinādams, ka viņa ir nomirusi. Ieejot Jaira namā, kad Jēzus pateica, ka viņa guļ, cilvēki izsmēja Jēzu, bet Viņš ņēma līdz savus tuvākos mācekļus, meitiņas tēvu un māti, un teica meitiņai: “Celies!” un viņa cēlās. Notika brīnums. Mirusī meitene tika uzcelta no miroņiem. Pats teksts, ko teica Jēzus: viņa guļ. Ko Jēzus izdarīja ar šiem vārdiem? Ar šiem vārdiem Kristus deva cerību, ka pat mirušais var kļūt dzīvs. Jēzus dod cerību un, ja Jēzus un draudze ir ar vienlīdzības zīmi, mēs esam Viņa miesa, Viņš ir galva, tad tas, kas dod cerību nav mistisks neredzams tēls debesīs, bet draudze dod cerību cilvēkiem. Šajā gadījumā es tev dodu cerību. Es tev dodu cerību Kristus uzdevumā. Mans uzdevums ir jūs katru vest personīgās attiecībās ar Dievu, bet arī skaidrot, lai mēs saprotam, cik svarīga ir draudze, kas nav šķirama no jēdziena Kristus. Tie ir ļoti cieši saistīti. Ko es esmu minējis sakarā ar šo rakstvietu: “Neraudiet, viņa nav mirusi, viņa guļ.” Es precīzi lasu, ko es esmu teicis par populāro vīrusu: “Drīz pazudīs no mediju slejām, un sāksies ar ekonomiku saistīti raksti”. Tas ir 2020. gada 21. marts. Cik laika ir pagājis? Divarpus gadi, jau pat vairāk. Vai tā šodien ir noticis? Pilnīgi precīzi, visi tikai skaita elektroenerģiju un gāzi. Un vēl es esmu teicis šādus vārdus: “Miegs ir organismam nepieciešams stāvoklis. Jēzus teica, ka viņa ir aizmigusi, viņa nav mirusi. Miegs ir organismam nepieciešams stāvoklis, krīze ir nepieciešams stāvoklis, lai savāktos uz jauniem sasniegumiem gan draudzē, gan Latvijā kopumā.” Tas bija tad, kad sākās šis plāndēmijas murgs, kad cilvēki bija neziņā, cilvēki patiešām svēti sāka ticēt šausmīgajam mērim utt., vēl tagad ir tādi, kas tic. Bet tos ir palicis ļoti maz. Tik liels laiks ir pagājis. Tagad ir jautājums, kas tad tev palīdzēja krīzē palikt normālam? Jēzus! Jā, Jēzus, bet kādā veidā? Caur draudzi, tieši tā. Draudzē saņēmi motivāciju, draudzē saņēmi cerību, tu draudzē saņēmi patiesību, tu draudzē saglabāji spēju veselīgi spriest, ne tikai palikt mediju ietekmes zonā. Tieši šeit tu ieguvi spēku saprast, paturēt cilvēcību un ieguvi zināšanas, ka krīze ir labi, jo tu kļūsi tikai stiprāks. Vai mēs kā draudze esam kļuvuši stiprāki? Un kā vēl! Un arī šis ir tikai posms uz nākamo pakāpienu. Draudze ir īpašs Dieva iestādījums, tā ir vieta, kur cilvēki iegūst cerību.

“Un ikviens lai apmetas pie sava pulka karoga.” Redzi, ir latvieši, kam ir savs Latvijas karogs, bet ir tādi latvieši, kas tikai Ziemassvētkos atbrauc uz savu dzimteni, pie sava tēta un mammas. Tādu ir ļoti daudz. Ir tādi, kas vispār vairs neatbrauc arī Ziemassvētkos, kas jau ir integrējušies citās valstīs, bet viņi joprojām uzskata, ka viņi ir latvieši, bet viņi jau sen dzīvo zem citas valsts karoga. Viņi vairs nepiedalās šeit, Latvijas tautas dzīvē. Nosaukuma pēc viņi domā, ka viņi ir latvieši, jā, viņa tautība ir latvietis, bet viņš dzīvo zem cita karoga. Ja jau Ziemassvētkos brauc uz mājām, viņš joprojām ir zem mūsu valsts karoga. Viņš kaut kur tur klīst, viņš ir ļoti neregulāri, viņš neko nedod, bet viņš sūta naudu uz mājām. Viņam varbūt ir ģimene tur, un ir ģimene te. Bet viņš uz mājām sūta naudu, viņš domā par mājām, viņš tur strādā un šad tad vēl atbrauc, viņš vairs īsti nav savā zemē, bet tomēr kaut kas tomēr norāda, ka viņš ir šeit. Tāpat ir ar cilvēkiem draudzē. Realitātē draudze nav tikai tā, ko tu šeit redzi, vispār mēs esam daudz vairāk, ir tādi, kas ir zem mūsu karoga, kas atnāk tikai Ziemassvētkos, es nezinu, kur viņi būs pēc nāves. Gribētos teikt tikai vienu, to drūmāko variantu, bet es neesmu tiesnesis, es nezinu kur un kas būs, zinu, ka ir tādi cilvēki, kuriem patīk mūsu karogs, bet katru svētdienu viņi nav šeit. Viņiem ir sirdī, ka šis ir mans karogs, šī ir mana draudze. Ir cilvēki, kuri ir sarūgtinājušies un aizgājuši prom, bet šis ir viņu karogs. Un nekad un nekur nebūs miera. Nevar būt divas mammas un divi tēti, ko mums genderi grib uzspiest. Tāpat kā bērni dzimst tētim un mammai, tāpat konkrētā  draudzē tev ir konkrēti vecāki, tur, kur tu piedzimi no augšas, ir tava draudze. Un ne tikai piedzimi no augšas, no Dieva, tevi taču neatstāja slimnīcā. Pieņēmi Jēzu draudzē “Kristus Pasaulei” un tevi vienkārši atstāja slimnīcā, uz draudzi vari nenākt, pats meklē, kur tu vari palikt. Kur tu, tikko piedzimis bērns, vari palikt? Tevi taču aprūpēja, tevi šeit audzināja. Tev ir mamma, tev ir tētis, un tā ir tava draudze uz mūžiem. Lūk, tā, draugs, tu vari staigāt, kur tu gribi, tev vienmēr būs sirdī un acu priekšā mūsu karogs. Tu zini savu piederību, atgriezies! Atceries savas saknes. Saproti, ir kaut kādi izņēmuma gadījumi, bet vari būt drošs, mācītājs arī lūdz Dievu un saprot, kad tas ir no Dieva un kad tas nav. Var būt gadījumi, ka ir jāmaina draudze, bet tas būs viens no miljona. Un nevajag domāt – tas ir par mani, nē, tas, draugs, nav par tevi. Tas nav ne par vienu, kas šeit lasa, tie nav vispār no šejienes, jo tādi cilvēki, kas kaut ko var celt, darīt un ar to nest lielu ieguldījumu Dieva darbā, ir ļoti liels retums. Arī tur ir jāsaprot, kur ir tavas mājas. Tu vari kļūt lielāks par mācītāju, tu vari nest vairāk augļu nekā mācītājs, bet viņš vienalga paliek tavs garīgais tēvs. Tev ir savs karogs, tāpat kā latvietim ir savs karogs, katram Latvijas iedzīvotājam ir savs karogs. Katram kristietim ir ne tikai kopējā Saiešanas telts, bet viņam ir konkrēta sava draudze. Dubultpilsoņi ir ne šis, ne tas. Esi Latvijā pamanījis, ka ir dubultpilsoņi, kāda viņam ir atbildība? Sataisa ziepes šeit un brauc uz savu otru dzimteni. Un mēs nespriedīsim, kas būs ar šiem cilvēkiem, es saku to, ko saka Dieva vārds. Katrs pulcējas pie sava cilts karoga un tajā pašā laikā centrā ir Saiešanas telts, centrālais karogs. Draudzē ir dažādi cilvēki, kā jau es minēju, kas atnāk tikai vienreiz gadā Ziemassvētkos pie sava karoga. Piemēram, ir cilvēki, kuri nāk tikai tāpēc, un arī varbūt neregulāri, jo viņi saņem motivāciju, jo draudzes “Kristus Pasaulei” mācītājs ir ļoti motivējošs mācītājs. Viņš sludina ne tikai evaņģēliju, viņš motivē, kā gūt panākumus, kā būt stipram, un visu balsta Dieva vārdā. Ikviens, kurš apmeklē, ikviens, kurš klausīsies Mārci Jencīti, kļūs stiprāks, viņam pašam pat obligāti nav jālūdz Dievs, nav obligāti katru reizi jānāk uz dievkalpojumu. Vari no manis ņemt šīs zināšanas un tās lietot. Ir tādi cilvēki, kas tikai to arī izmanto. Viņiem šeit kalpo, uz viņiem paļaujas, viņi pēc tam tevi piešņāc, paņem visas tās zināšanas, kuras tu esi viņā ielicis, un ceļ kaut ko savu. Slava Dievam, ka kāds cilvēks var labāk dzīvot. Redzi, kaut kādā mērā tomēr, ja viņš nāk tikai motivācijas dēļ, viņš pulcējas zem sava karoga. Ir cilvēki, kuri nāk, jo viņai patīk tas puisis, vai puisim patīk tā meitene. Meitene saka, ka man ar tevi nekas kopīgs nebūs, kamēr tu nenāksi pie Dieva. Nu labi, tu vari nenākt pie Dieva, bet uz draudzi ir jānāk, lai vismaz mācītājs redz, ka tu nāc uz draudzi, un tad varbūt mēs kaut ko varēsim sabīdīt. Un puisis nāk uz draudzi un sēž. Mana māsa, tas bija ļoti sen, kaut kāds 2003. gads, tas bija kultūras nams un tā bija evaņģelizācija, jo tā bija viena no pirmajām reizēm, kad es kalpoju, sludināju. Mana māsa tajā brīdī vēl nebija apprecējusies, bet čalis bija. Un viņš sēdēja un klausījās dievkalpojumu, māsa sēdēja blakus. Es kā tagad to atceros. Ja jau čalis atnāca uz evaņģelizācijas dievkalpojumu, tad jau viss ir kārtībā, jāņem ciet, pareizi? Ja tu uz evaņģelizācijas dievkalpojumu neatnāksi, tad mums nekas nesanāks, jo mums ir citas vērtības. Čalis atnāca vienu reizi. Var jau būt, ka bija vēl viena reize, bet to vairs es noteikti neatceros, apprecējās, tālāko es nekomentēšu. Šajos jautājumos man vienmēr ir taisnība. Ir jautājumi, kur vienmēr es precīzi zinu gan sākumu, gan beigas, tieši tāpat kā par to vīrusu. Beigās ir viss skaidrs.

Tātad ir cilvēki, kas nāk, ka man patīk tas puisis, tā meitene. Kāds varētu teikt, ka nav ko te nākt, te nav nekāds iepazīšanās klubiņš, nav nekāds “Tinder”. Mīļie draugi, es jums teikšu tā, te ir arī iepazīšanās klubiņš, viņš vienkārši ir, mums tas ir jāpieņem. Zem mūsu karoga notiek iepazīšanās. Iepazīšanās jau notiek visādi, cilvēki iet vienā grupiņā un pēkšņi sāk augt vēders. Nav nekādas precības, bet vēders ir, kur dabūji? Grupiņā. Draugi, būsim reāli, vai tā nekad un nekur nenotiek? Te jau mēs neesam visi, kas notiek Ogrē vai Daugavpilī? Tur mēs vispār neko nevaram izkontrolēt. Kā mēs vispār zinām, kas tur notiek? No kā vispār ir bērns? Kā mēs visu varam zināt? Ir cilvēki, kuri nāk puiša dēļ, lai iepazītos, citi motivācijas dēļ, bet viņi nāk zem mūsu karoga, un centrā ir Dieva klātbūtnes vieta. Šeit ir Dieva klātbūtne un šeit pulcējas cilvēki. Cilvēki šeit pulcējas dažādu iemeslu dēļ. Ir cilvēki, kuri nāk, jo viņus sauc. “Kad tu nāksi, tu taču man apsolīji?” “Ziemassvētkos! Vakarā!” Ir cilvēki, kuriem patīk neformālie pasākumi. Interesanti, ka ir tādi vadītāji, kuri rīko interesantus pasākumus. Un tur ir patīkami, tiešām interesanti. Un tad viņi saka tā: “Nu uz draudzi es neiešu, bet, kad atkal būs šāds neformālais pasākums, pasauc atkal mani!” Un nevajag dusmoties, ka tikai izmanto. Nē, viņš pulcējās ap karogu tajā līmenī, kādu pats viņš ir izvēlējies. Bet viņš pulcējas ap mūsu karogu. Un kā jau es minēju, ka ir arī tādi, kas nāk tikai Ziemassvētkos. Bet arī tie ir zem mūsu karoga. Vismaz vienreiz gadā ir koncerts, vai ne? Un ir gan koncerts, gan redz dzīvu liecību uz skatuves vienmēr, un vispār apkārt atmosfēru izbauda. Dāvanas šeit nedod, žēl. Citi reizēm prasa, vai būs dāvanas, un ja nebūs, tad nenāks. Būs, es pats esmu dāvana! Ir vēl viens svarīgs iemesls, kāpēc nāk cilvēki. Padomā. Ļoti, ļoti svarīgs un labs iemesls īstenībā. Tie ir draugi. Kuri ir tie cilvēki, kas nāk pie Kristus, pirmkārt, caur tevi? Nu tu atnāci pie Jēzus. Kuri bija pirmie cilvēki, kas arī atnāca kopā ar tevi? Draugi, vai ne? Kādi draugi, visvairāk radinieki, ģimenes locekļi, tuvākie cilvēki, tikai tāpēc, ka jums ir draudzības saites, viņi redz tavu dzīvi, utt. Var atnākt arī vienkārši draudzības pēc. Zini, ko es gribētu? Es gribētu nojaukt to, ka nedrīkst būt pieprasījums. Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības. Ielika dārzā ar domu, lai augļotos un vairotos. Un pateica, ka atsevišķu lietu darīt ir slikti. Bet deva cilvēkam brīvu izvēli. Un cilvēki bieži jautā par to, kur gan šis mīlošais Dievs bija. Nu kur tad Viņš ir? Bet tur jau tā problēma, ka Dievs ir radījis cilvēku ar brīvu izvēli – ar izvēli mīlēt vai nemīlēt. Un ne jau, ka Dievs rada ciešanas, bet paši rada ciešanas. Un tikai tāpēc ir šīs ciešanas citiem tikai tāpēc, ka kāds cits izvēlas grēkot. Un izvēlas darīt kādas lietas, kas arī citiem dara pāri. Redzi, šai brīvai izvēlei, lai arī kādas nebūtu sekas, ir jābūt arī draudzē. Katrs cilvēks draudzē “Kristus Pasaulei”, kurš ir, nāk zem mūsu karoga, jebkurš, kurš nāk reizi gadā vai divos, kurš saskaras ar mums, vienalga, nav svarīgs iemesls, kāpēc viņš nāk, viņam ir jābūt brīvai izvēlei, vai viņš grib iet tālāk, vai viņš negrib iet tālāk, vai viņš grib nākt tikai vienreiz gadā, vai divreiz gadā. Vai viņš grib nākt tikai uz neformālajiem, vai uz katru grupiņu. Vai viņš grib nākt katru otro sestdienu, vai uz katru grupiņu – tai ir jābūt paša cilvēka brīvai izvēlei. Un nedrīkst būt nekāds neveselīgs spiediens!

Kas ir rakstīts Dieva vārdā? “Jo tikai labprātīgu upuri Dievs mīl!” Pareizi? Labprātīgu upuri. Mums neder tāds upuris no cilvēkiem, ko tu esi piespiedis, vai nošantažējis. “Ja tu nenāksi, tu būsi ellē!” Nu skaidrs, ka būs ellē! Bet tas cilvēkam pašam ir jāizvērtē, tev nav jādraud. Mums nav jādraud cilvēkam par kaut ko. Viss, ko tu vari darīt, ir motivēt. Saproti? Tāpēc jau arī ir līderība grupiņās. Ja līderis nevar motivēt, tad viņš var tikai kontrolēt, un tā ir problēma. Tev nav jākontrolē cilvēki. Ja cilvēks grib, tad dara. Ja negrib, tad nedara. Bet mums ir jābūt spējīgiem motivēt un piedāvāt. Iedomājies, ka tu ej uz veikalu, ir dažādi pārdevēji. Ir arī tādi, kas manipulē, pareizi? Ir arī normāli pārdevēji, pareizi? Tevi taču nespiež. Ir arī galīgi trakie pārdevēji. Ir tādi, no kuriem pa gabalu turies un pasūti trīs mājas tālāk. Ir agresīvie putekļu sūcēju pārdevēji, piemēram. Viņiem tāds agresīvais stils arī ir. Ir ļoti nepatīkami, bet ar manipulācijas palīdzību viņi tev iesmērēs. Bet cik ilgi tāds cilvēks vilks, cik ilgi tas izies cauri? Vienreiz tevi nospieda, vēlāk iesi pa gabalu. Redzi, mūsu uzdevums ir dot iespēju cilvēkiem. Un šeit ir iepazīšanās kalpošanas. Šeit ir vienreiz gadā apmeklējumā vieta. Šeit ir viss. Šeit ir tā, ka vari atnākt draudzības dēļ, koncerta dēļ vari atnākt. Izklaides dēļ vari atnākt un sagaidīt jauno gadu kopā. Tas viss te ir.

Un, ja cilvēks no šejienes nespēj kaut ko pieņemt, tad tas jau ir pagalam. Tur vairāk nav ko runāt. Bet, ja cilvēks var neitrāli, normāli klausīties, un neizdomāt, ka mani spiež tagad kaut ko darīt, tad viss kārtībā. Tev neviens neko nespiež. Bet tev pašam ir jāizvērtē, kad tu gribi iet tālāk. Piemēram, es gribu iet tālāk, es negribu atnākt tikai vienu reizi gadā. Es nākšu divreiz gadā. Nākšu arī Lieldienās.

Draudzē ir četri etapi: aizsniegt, nostiprināt, apmācīt, izsūtīt. Vai zini, ka grupiņas vadītājs, var būt aizsniedzamais? Pat grupiņas vadītājs var būt aizsniedzams cilvēks. Varbūt viņš ir dedzis, viņš ir gājis, bet šobrīd viņš ir aizsniedzamā stāvoklī. Bet tam nav jābūt kaut kādam kaunam. Tā ir paša cilvēka izvēle, kur viņš grib būt. Es gribu, lai mani visu mūžu aizsniedz. Tad tu vari arī tā dzīvot: “Man patīk, ka mani visu laiku aizsniedz, ka man zvana, ka mani meklē, ka pie manis lien un man laiza kurpes. Lūdzu, lūdzu atnāc! Nē, es tomēr nevēlos, ka mani visu laiku aicina, bet es tomēr gribu būt aizsniedzamais. Bet nu tā, lai mani liek mierā, lūdzu!” Vajag respektēt cilvēkus.

Aizsniegti cilvēki nozīmē, kuri nāk draudzības dēļ, citu iemeslu dēļ vai vispār pat nenāk. Bet tiklīdz viņš ir mūsu draudzē jebkādu iemeslu dēļ, viņš jau ir zem mūsu karoga, jau svētība plūst viņam. Un to robežu, kurš ieies debesīs, kurš pazušanā, nu ne jau mēs to nosakām. Tajā tomēr ir pēdējais vārds Dievam. Un kā bija ar šiem trīs cilvēkiem pie krusta? Jēzus un divi noziedznieki tur bija. Tas bija noziedznieks, kurš teica Jēzum: “Piemini mani, kad Tu nāksi savā valstībā!” Un Jēzus teica šīm noziedzniekam: “Jau šodien tu būsi ar mani paradīzē!” Iedomājies? Viņš to lūdza pēdējā brīdi. Viņš, iespējams, bija tāds, kas nāca uz neformālo pasākumu reizi gadā, uz Ziemassvētkiem kaut kad, vienkārši par to kaut kur bija dzirdējis. Viņam bija kāds draugs vai sieva, kas apmeklē draudzi. Bet Jēzus ļāva nokļūt paradīzē. Noziedzniekiem pat nebija normāli laika un iespējas, lai sāktu katru dienu apmeklēt draudzi. Bet ir labi, draugi, kāpt pa šīm kāpnēm, jo augstāk tu kāp, jo tuvāk tu esi Saiešanas teltij. Jo tālāk cilvēks ir aizsniegts, nostiprināts un apmācīts, izsūtīts, jo labāk. Un, ja kāds nesaprot, ko nozīmē aizsniegt, tad tas nozīmē kādam pastāstīt par Jēzu, un to pieņem un saprot, ka šīm cilvēkam to vajag. Viņš grib būt ar Dievu, viņš sāk nākt uz draudzi. Tas nozīmē aizsniegts. Nostiprināt nozīmē atbrīvoties no atkarībām, iegūt stipru raksturu un nostabilizēties. Un apmācīt nozīmē, ka cilvēks pats sāk kalpot cilvēkiem. Viņš veido savu grupiņu vai ir grupiņas palīgs. Viņš sāk kalpot. Nu vismaz viņš mācās to darīt. Un izsūtīt nozīmē, ka cilvēks jau ir uzņēmies līdera posteni. Bet starp šiem etapiem ir jābūt brīvprātībai. Tur nevar piespiest, tur nevar nomanipulēt. Cilvēkam pašam pie tā jānonāk, ja viņš to vēlas. Šeit nav iestāde, kur tiec stumts. Nē, nu cilvēks pats izvēlas. Ja tu esi hokeja komandā, un esi konkrēti nolēmis, ka gribi būt līderis, tad tu paraksti papīru, ka tu atļausi sevi stumt. Jo tu uzliec uz to atbildību, jo tas vairāk neesi tikai tu, zem tevis ir draudzes cilvēki. Tu vairs nevari tā vienkārši vairāk dzīvot, kā tu gribi. Var dabūt arī pa galvu. Tu vairs nevari noniecināt cilvēkus. Ja tu uzņēmies līdera posteni, tad tas tev ir jāiet līdz galam! Tev par šiem cilvēkiem ir jāstāv un jākrīt. Un tur tev ir sava disciplīna. Bet tu parakstījies, ka gribi būt līderis. “Es labprātīgi vēlos būt pēdējā etapā “izsūtīts”! Es vadīšu grupiņu!” Tad vadi grupiņu, un tev ir savi noteikumi un atbildība. Un viss. Bet tas ir brīvprātīgi. Nevajag vadīt grupiņu, ja tu negribi to darīt. Bet, ja tev ir cilvēki, es garantēju, ka tu dabūsi. Un ne jau no manis, bet es zinu, ka dabūsi.

Bet vai tad tas nav rakstīts Dieva vārdā? Par kalpu, kurš iesāka sist savus sabiedrotos, kad saimnieks aizbrauca un atstāja katram savu pienākumu savā namā, dot saimei piederīgo barību regulāri. Un tad viens no šiem kalpiem sāka nepareizi uzvesties un sāka sist savus padotos. Un Jēzus saka, ka “šim būs daļa kopā ar grēciniekiem, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana”. Tāds ir kalpotājs, kurš nerūpējas par cilvēkiem. Un, lūk, tāpēc nevar tā ielikt kuru katru un pateikt, ka tu vadīsi grupiņu. Nē! Cilvēkam pašam ir jāpieņem lēmums. Tev katrā etapā ir jābūt komfortabli. Jebkurā gadījumā tu esi tur, kur tu esi. Bet ir brīži, kad saproti, ka es vēlos tuvāk Dievam. Un es iešu mazliet, kaut nedaudz augstāk. Es sākšu smērēt grupiņā maizītes. Tas uzreiz ir solis augšup, kad tu sāc to darīt. Tu lēnām sāc uzņemt vēl kādus pienākumus. No sākuma tu gāji tikai uz draudzi un tad nolēmi, ka sāksi piecpadsmit minūtes dienā lasīt Bībeli. Tas ir solis augšup, draugi. Bet tu to  nevari izdarīt, tāpēc ka mācītājs teica, ka tev ir obligāti jādara. Es varu šeit nosaukt īstajos vārdos, visu ko pateikt, ja tu kaut ko nedari pēc draudzes mācības, bet tas tev šeit nav jāuztver personīgi. Mācies normāli, kritiski domāt, un veselīgi uzņemt kritiku, bet nejūties piespiests. Nedomā, ka tev kaut kas ir obligāti jādara, citādi mācītājs uz mani šķībi skatīsies.

Mums šodien tā kā tādā līderu sapulcē, vai ne?  Bet es jau runāju par katru vienu no mums. Un par ikkatru vienu, kas mums ir apkārt. Tu zini, ka būs Ziemassvētki, būs koncerts? Kāpēc mums vajag šeit koncertu? “Mums patīk nākt uz koncertu reizi gadā!” Vai ne? Bet kurš zina, kāpēc mēs veidojam Ziemassvētku koncertu? Lai aizsniegtu cilvēkus! Tāpēc ka Ziemassvētki ir laiks, kad cilvēki domā ne tikai par sevi. Saproti, ja tu Ziemassvētkos nevari uzaicināt cilvēku, tad tu vispār nekad nevari uzaicināt. Tiem, kam Ziemassvētkos nebūs cilvēku līdzi, tiem nekad neatnāks cilvēki. Zini, kāpēc? Kad ej pa ielu, tu uzreiz saki: “Klau, uz koncertu nāksi?” “Kur tad ir tas koncerts?” Un viss, viņš nāk tev līdzi jau. Nopietni, šajā laikā mierīgi cilvēki nāk uz Ziemassvētku koncertu. Pagāni, puspagāni, kristieši, puskristieši, konservatīvie, liberāļi – viņi visi nāk uz dievkalpojumiem, uz koncertiem un eglītēm visi nāk. Mēs pat šogad arī nekādas skrejlapiņas neesam uztaisījuši. Kāpēc? Apgāzīs taču mūsu namu apkārt. Aiciniet paši, aiciniet internetā, rakstiet, zvaniet, sūtiet mazo reklāmu, lieciet savās joslās, savos interneta kontos, lieciet savos “Facebook” un savos “TikTok”, un katram atnāks kāds cilvēks.

Redzi, mūsu daļa ir aicināt. Mēs esam gaisma šai pasaulei, mēs dodam cerību. Mēs dodam iespēju, bet cilvēks pats izvēlas. Un nedrīkst dusmoties, ja kāds neatnāca, jo tā nav pareiza attieksme, draugi! Vienkārši aicini, jo daudz ir aicinātu, bet maz ir izredzētu. Bet kā lai tic, ja nav kas sludina? Šis Ziemassvētku laiks ir evaņģēlija laiks, tas ir gaismas laiks. Šajā tumšākajā laikā mums ir iespēja pasludināt evaņģēliju. Aiciniet cilvēkus uz šo koncertu. Ja jūs gribat paaugties, gribat cerību cilvēkiem iedot, tad uzaiciniet viņus, lai viņi ir šeit. Viņi šeit iegūs šo cerību, bet tālāk viņš pats izvēlēsies. Skaidrs, ka tu vari pateikt, ka kristietis nav kristietis, ja viņš nerīkojas pareizi. To visu var pateikt. Protams, ka nevajag katru dienu to skaitīt viņam.

Un Viņš sacīja: “Kam mēs Dieva valstību pielīdzināsim? Jeb kādā līdzībā mēs to tēlosim? Kā sinepju graudiņš, kas zemē sēts, ir mazākais no visām sēklām virs zemes, un, kad tas ir sēts, tad tas augtin aug un top lielāks par visiem dārza augiem un dabū lielus zarus, tā ka putni apakš debess viņa pavēnī var ligzdas taisīt.” (Marka evaņģēlijs 4:30-32)

Jāiesēj, jāaudzē, jānes godu Dievam un labumu sabiedrībai. Un šī sēkla augs. Jāsāk un nepārtraukti jāstrādā ar pieejamo. Jo, redzi, mazākā starp visām sēklām izaug lielāka. Šeit sējējs sēj, šeit ir Dieva klātbūtnes vieta, šeit cilvēki saskaras ar Dieva godības vietu. Un jebkurš, kurš atnāk jebkāda iemesla dēļ. Un augstākais punkts ir būt tuvāk Dievam, izveidot savas personīgās attiecības. Bet pašam cilvēkam ir jāizveido, to nevar cilvēka vietā to izdarīt. Pats cilvēks to var izveidot. Viņš nāk, šī sēkla tiek iesēta, un šis koks aug, līdz putni var viņa pavēnī ligzdas vīt. Tas nozīmē, ka cilvēks ir sācis kalpot cilvēkiem jau – ka putni viņa pavēnī vij ligzdas – tas nozīmē, ka viņš ir paaudzies, ka viņš jau ir Dieva klātbūtnē. Šis cilvēks jau ir tuvāk Dievam. Tāds arī ir mūsu ticības mērķis. Kā Pāvils saka: “Es dzenos pretī mērķim! Un ne jau kā tukšu gaisu sizdams!” Bet normāli, sākumā jebkura iemesla dēļ draudzē cilvēks nāk, bet vēlāk, kad šī sēkla ir iesēta, cilvēks vēlas vairāk. Cilvēks pats nolemj, ka vēlas pats lūgt Dievu. Es vēlos pats studēt Bībeli. Es vēlos būt grupiņā. Es vēlos citiem cilvēkiem arī kalpot. Es vēlos! Un, ja tu nevēlies, tad esi laimīgs tajā vietā, kur tu esi. Šī ir tā vieta, kur tu vari kāpt augšā, tuvāk Dievam, un šeit ir vieta, kur tu vari tā čiliņā. Un būs arī čiliņš, jo jauno gadu mēs sagaidīsim kopā. Tur vienmēr nāk dažādi cilvēki, nāk ticīgi, neticīgi, un uguņošana pašiem sava. Tā kā vienkārši šo sprediķi varētu nosaukt arī “Čiliņā”. Tiešām, jūties brīvi, tu pats atbildi Dieva priekšā par visu. Bet mēs kā draudze esam daļa no Kristus, faktiski, Viņa miesa. Un šajā vietā tu vari augt, tu vari augt Viņā vai vari neaugt. Vari čiliņā arī pavadīt laiku šeit. Arī tas ir labi, tev ir cerība joprojām, ka tā sēkla tomēr uzdīgs. Un viņa uzdīgs.

Un piefiksē teikumu: “Mazākā sēkla top lielāka par visiem.” Lai kaut kas izaugtu liels, ir jāsāk ar mazumiņu. Un mums katram ir šis mazumiņš. Ir solīši, kurus mēs šodien varam spert. Lūk, šī ir tā līme starp pakāpieniem. Starp tiem punktiem, kur tu atrodies. Un kāda tev ir motivācija, kāpēc tu kaut ko dari. Šī ir tā līme, ko es tagad daru. Es motivēju! Jāsāk ar mazumiņu. Tu vari lietot to, kas tev ir. Un tad, kad tu lieto to, kas tev ir, un kad tu esi kaut kas vairāk, tad pēc laika tas kļūst par mazumiņu. Jo tev nepārtraukti ir jālieto savs mazumiņš. Nepārtraukti jāsāk ar pieejamo, kas katram pēc sasniegtā ir mazākais. Bet tev ir jāsavācas, un jālieto tas mazumiņš, kas tev ir, ar visiem nezināmajiem – vienkārši sāc darīt. Un tad pēc laika tu izaudz tajā, ka tas kļūst par kaut kādu mazumu, tad tu vari kļūt virtuozs jau savās lietās.

Un tēma ir: “Zem sava karoga.” Mēs esam ļoti daudz un dažādi, zem sava karoga, savās mājās. Mēs esam ļoti dažādi, un mums katram ir brīva izvēle un iespēja augt, būt tuvāk Viņam. Tāpat mums ir iespēja augt un arī dažādus citus sasniegumus sasniegt, jo šeit ir ļoti motivējoši sprediķi. Arī man ir ļoti liela vēlme, lai mēs visās sfērās dzīvojam veiksmīgi, ieskaitot biznesu, un visur citur gūstam panākumus, lai esam bagāti, veseli, stipri, laimīgi! Mums ir negatīva demogrāfiskā situācija. Latvijai tiek prognozēta pirmā vieta Eiropas Savienībā, tagad mēs esam otrie aiz Bulgārijas – uz vienu dzimušo ir divi mirušie. Un tā ir katastrofa, tas nav joks, tā ir pilnīgākā katastrofa. No tā vairs, pa lielam, atlabt nevar vairs, es domāju, ka tas nav iespējams vairs. Bet tas ir iespējams! Zini kāpēc? Te bija divi bērni dzimuši vienā laikā nesen – Pāvils un Magdalēna. Baigie vārdi, vai ne? Tagad ir arī Pāvils draudzē. Ieliku fotogrāfiju internetā. Bet ko es pierakstīju klāt? Latvijā demogrāfija faktiski ir viena no vissliktākajām pasaulē, bet zem kura karoga draudzē mēs dzīvojam Latvijā? Zem tā paša Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga. Bet mums ir savs karogs – Kristus! Un sava draudze! Un mūsu demogrāfija ir labā līmenī, draugi. Es vispār nezinu, ko lai dara, tikai dzimst, dzimst, un dzimst. Tas ir super, draugi, radiet bērnus. Ja viņi tur neprotas, tad mēs protamies. Radām bērnus un vairojam draudzi. Skaties, bet, ja jau draudzē, miniatūrā Latvijā, tā dzimst bērni, tad demogrāfijas uzlabošanās ir iespējama valstī kopumā. Kāpēc gan lai arī tas Latvijā kopumā nebūtu iespējams? Kur ir problēma? Vai naudā? Nu vai tad šeit visi miljonāri sēž? Nebūt, ne! Vai Vācija nav viena no bagātākajām Eiropas valstīm? Ir. Bet kāda tur ir demogrāfija? Nav tālu no Latvijas. Tā kā ne jau labklājība nosaka demogrāfiju, bet gan tas, kāda ir tava stāja, un kāda ir tava personība, kāds ir tavs raksturs, tava ticība. Lūk, kas arī nosaka demogrāfiju.

“Mēs visu spējam Tā spēkā, kas mūs dara stiprus!” Un, ja vajadzēs, tad saražosim lielā daudzumā. Bet, lūdzu, koncentrējieties vispār vairāk uz Ziemassvētkiem, koncentrējamies uzaicināt cilvēkus. Bet tas otrais, ir jau dabisks efekts, kad atnāk uz draudzi simpātiju dēļ, un pēc tam jau te viss notiek. Tikai vienmēr atcerieties savu karogu! Ja tu aizmirsīsi savu karogu, miera nebūs! Nu labi, joks, bet katrā jokā ir daļa patiesības. Ņemiet par labu! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Zem sava karoga” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija