Lūkas 15:20-24 Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot,
viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja. Bet dēls tam sacīja: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās; atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts. Un viņi sāka līksmoties.
14. novembra dievkalpojums draudzē „Kristus pasaulei” bija dziedināšanas dievkalpojums. Kā allaž šādās reizēs, draudzes mācītājs Mārcis Jencītis klātesošajiem cenšas sniegt ko vairāk, kā tikai miesas dziedināšanu. Šoreiz viņš runā par mūsu Debesu Tēva sirdi! „Dievs mūs ir radījis pēc Sava tēla un līdzības”, – mācītājs iesāk svētrunu. „Mēs cilvēki priecājamies un skumstam. Ja mums nodara pāri, mums sāp. Un ja mēs esam radīti pēc Dieva līdzības, tad tas nozīmē, ka Dievam arī sāp! Caur grēkā krišanu mēs esam ieguvuši daudzas īpašības, kas nav no mūsu Tēva. Kad bērni pamet savus vecākus un neklausa tiem, tad tēvam un mātei tas sāp. Kad mēs grēkojam, tad mūsu Debesu Tēvam tas sāp!”
Mācītājs Mārcis Jencītis min divas lietas, kuras sāp mūsu Dievam. „Ja tu esi atnācis šeit tikai pēc savas dziedināšanas, nevis pie Dieva paša, tas Viņam sāp!”, – viņš saka. „Dievam sāp arī tad, kad mēs ignorējam Viņa norādījumus. Pat sīkumos!”
Mācītāja svētruna, kā allaž, ir dažādu piemēru pilna. Šoreiz viņš stāsta par kādu sievieti, kura atgriezās pie Dieva un kļuva par mācītāju. Mārcis Jencītis, pats būdams Ukrainā, uzticēja draudzes vadīšanu viņai. Tas bija pirms vairākiem gadiem. Viņš viņai regulāri zvanīja no turienes. „Viens vārds, tad daži teikumi mani darīja ļoti uzmanīgu. Sīkumi? Taču kāds vārds, kāds izteikums, pat līdz galam nepateikts, bija kā signāls, kas iedurās manā sirdī”, – saka Mārcis. „Daži vārdi, sīkumi, norāda uz cilvēka sirds stāvokli. Kaut kas līdz galam neizdarīts, kaut kas mazliet nokavēts, mazliet nohaltūrēts… Vienam sīkumam seko otrs sīkums. Sīkumi, kas nav pareizi, ir sākums traģēdijai. Atceros, kā toreiz mana sirds sāpēja. Gluži kā mūsu Tēvam debesīs, kad mēs sākam iet kompromisos, izlaist lūgšanas un dievkalpojumus, nepildīt savus solījumus. Šodien šī sieviete ir ārzemēs, vergo, bet viņas vīrs ir cietumā. Tikai vecākā meita turas pie Dieva. Viņas dzīvoklis, kurā reiz kūsāja dzīvība, tagad stāv pamests tukšs.”
Tad mācītājs stāsta piemēru par brīvības cīņām. 11. novembrī, Lāčplēša dienā, viņš klausījās kādu pārraidi, kur maza meitene stāstīja par savu vecvectēvu un viņa piedzīvojumiem karā. „Mums daudziem ir cēli ideāli”, – viņš saka. „Mēs cīnāmies par kādām lietām, labām lietām. Bet mēs nenākam pie mūsu Tēva. Lūkas evaņģēlija līdzībā tēvs krita ap kaklu savam dēlam, kad tas atgriezās viņa mājās un nepieminēja viņa nodarījumu. Arī tagad Tēvs debesīs gaida, kad tu nāksi pie Viņa. Vienkārši parunāties! Tu karo ar savām problēmām, bet Tēvs gaida! Ja tu sper Viņam pretī soli, Viņš pieceļas no Sava troņa un skrien tev pretī! Tāda ir Viņa sirds!”
Dievkalpojuma noslēgumā mācītājs aicina iznākt priekšā, lai salīdzinātos ar Tēvu. Daudzi cilvēki iznāk draudzes priekšā, izsūdz savus grēkus, remdenību un kompromisus un atjaunojas savā ticībā un pirmajā mīlestībā. Draudzes „Kristus pasaulei” kalpotāju komanda aizlūdz par viņiem. Tad seko aizlūgšanas par dziedināšanas vajadzībām.
Jesajas 53:4-5 Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.
