Kad Vasaras svētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā.
Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu to namu, kur tie sēdēja. Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt.  Apustuļu darbi 2:1-4.

 

Vasarsvētki, kuri sekoja Pashā svētkiem pēc piecdesmit dienām, ebreju tautai bija otri lielākie svētki jūdaismā. Šajā laikā visi tautas pieaugušie vīrieši centās būt Templī Jeruzālemē, lai upurētu Tam Kungam. Svētki bija saistīti ar kviešu ražas novākšanas sākumu. Šajā laikā dievnamā tika pienesti īpaši labības upuri no jaunās kviešu ražas pirmā pļāvuma. Tieši šajā dienā pār 120 Jēzus mācekļiem, kuri bija sapulcējušies kādā jumta istabā Jeruzālemē un kuriem tas Kungs bija pavēlējis neatstāt pilsētu, iekāms viņi nebūs saņēmuši Spēku no Augšienes, piepeši un ar redzamām izpausmēm nāca Dieva Svētais Gars. Vienā mirklī bailīgie un šaubu apņemtie Jēzus sekotāji izgāja ielās, runāja svešās valodās, kuras viņi nekad nebija mācījušies un sludināja par Dieva varenajiem darbiem. Cilvēku pūļi, kas šajā svētku dienā pārpildīja Jeruzālemi, brīnījās par viņiem. Viņi izskatījās dīvaini, kā piedzērušies, kaut arī bija tikai rīta puse. Pēteris, šo mācekļu vadītājs, kurš tikai pirms dažām nedēļām bija publiski noliedzis, ka vispār pazīst tādu Jēzu, tagad bez bailēm sludināja šo cilvēku priekšā. Trīs tūkstoši ļaužu atgriezās un pievienojās jau esošajiem 120 Jēzus mācekļiem. Tas bija jaunas pļaujas iesākums.

 

Draudzes „Kristus Pasaulei” Vasarsvētku dievkalpojumā Rīgā mācītājs Mārcis Jencītis, protams, runāja par šo, mums kristiešiem, tik tuvo, mīļo un liekas, labi zināmo tēmu. Taču vai tiešām visiem viss jau būtu skaidrs?

 

„Bet jūs dabūsiet spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsiet Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam”

Apustuļu darbi 1:8

 

Mācītājs Mārcis Jencītis skaidro: „Vārds, kas šeit lietots oriģinālā grieķu valodā, skan dynamis, un tas nozīmē – spēks, kas izpaužas darbībā. „Jūs būsiet Mani liecinieki” – tas nozīmē, ka Svētais Gars mums ir dots ar vienu mērķi, lai mēs būtu Kristus liecinieki, lai mēs stāstītu par Viņa mīlestību citiem ļaudīm un darītu viņus par mācekļiem! Kāpēc reizēm ir tā, ka mēs piedzīvojam Svētā Gara kristību, spēku, svaidījumu, prieku, runājam mēlēs, taču pēc laika mēs redzam, ka mūsu dzīvē nav ne augļu, ne izaugsmes, ne izmaiņu, ne spēka? Tāpēc, ka Dievs dod savu spēku mums tikai ar konkrētu mērķi – aizsniegt neticīgos, nostiprināt viņus Kristū, apmācīt kalpot un tad izsūtīt, lai viņi kalpo citiem, kā viņiem ir kalpots! Un nekā savādāk! Dievs nedod savu Garu mums tikai personīgai lietošanai, Viņš nedod mums Savu Spēku, ja mēs nezinām, kā un kur to lietot!”

 

Jēzus saņēma Svēto Garu, kad Viņš tika kristīts Jardānā. Savas publiskās kalpošanas laikā mūsu Kungs ne tikai dziedināja slimos, izdzina velnus un darīja brīnumus. Trīsarpus gadu laikā Viņš sagatavoja 12 mācekļus. Pateicoties šiem mācekļiem un tiem, kas caur viņiem sāka ticēt, Evaņģēlijs ir atnācis līdz mums.

 

Mārcis Jencītis: „Gadā ir četri gadalaiki. Dienai ir divpadsmit stundu. Lai kā mums nepatiktu ziema vai rudens un gribētos „lekt” tiem pāri, lai kā mums gribētos izlaist kādu stundu laika, tas nav iespējams! Gluži tāpat katra kristieša dzīvē ir četri posmi, jeb etapi, kuriem pāri pārkāpt nav iespējams. Lai tu varētu piedzīvot Svētā Gara kristību, tev jābūt piedzimušam no Augšienes. Pirmais posms ir, kad cilvēks pieņem Jēzu par savu Kungu un Glābēju, atdod Viņam savu dzīvi, nožēlo grēkus, atsakās no tiem un turpmāk vairs to nedara. Tad seko nākamas posms. Nostiprināties un pieaugt Jēzū. Tas nozīmē izveidot personīgas, disciplinētas attiecības ar Viņu, veltot Viņam laiku lūgšanu istabā, lūdzot, slavējot, pielūdzot Viņu un lasot Viņa Vārdu – Bībeli katru dienu, apmeklējot draudzi un mājas grupu, sakārtojot savu dzīvi, atbrīvojoties no grēka un atkarībām, pieaugot kristiešu savstarpējā mīlestībā un sadraudzībā. Nākamais solis ir – sākt mācīties kalpot. Tas nozīmē uzņemties kādus, kaut arī vismazākos pienākumus draudzē un mājas grupā, būt uzticamam mazās lietās, lai varētu uzņemties lielākas. Mēs nevaram paturēt Dieva Spēku, ja nekalpojam! Visbeidzot – ceturtais solis, sākt pašam darīt citus par mācekļiem, sākt vadīt pašam savu mājas grupu, kļūt par evaņģēlistu un misionāru! „Darīt par mācekļiem visas tautas” – tas nenozīmē tikai uz ielas stūra pateikt: „Jēzus tevi mīl!” un iespiest rokā bukletu. Tas nozīmē – izlūgt cilvēkus ārā no elles, lūgt un gavēt par to, lai viņi atgriežas, pēc tam veltīt viņiem laiku, mācot par Jēzu, arī risinot viņu problēmas, uzņemoties viņu nastas, bieži vien pretī saņemot nepateicību un nievas!”

 

Vēl mācītājs Mārcis Jencītis runā par to, ka Svētā Gara kristība nav kaut kāds vienreizējs notikums, ar kuru mums pietiek visam mūžam. Mums regulāri ir jāpiepildās ar Svēto Garu. Pirmie apustuļi, piedzīvojuši Svētā Gara kristību Vasarsvētkos, izdziedinājuši kādu no dzimšanas paralizētu vīru, tad nopērti ebreju reliģisko lietu departamentā – sinedrijā, visbeidzot, atbrīvoti, viņi devās pie savējiem… To dzirdējuši, viņi vienprātīgi lūdza Dievu, sacīdami: „Kungs, Tu, kas esi radījis debesis un zemi, un jūru un visu, kas tanī… Tad nu, Kungs, skaties uz viņu draudiem un dod saviem kalpiem drosmi runāt Tavu Vārdu, Savu roku izstiepdams, ka notiek dziedināšanas, zīmes un brīnumi tava svētā kalpa Jēzus vārdā.” Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus. Apustuļu darbi 4:24;29-31

 

„Kungs, dod spēku būt par Taviem lieciniekiem, dod spēku katram iziet cauri visiem četriem posmiem, dod spēku sludināt un kalpot!” – saka Mārcis.

 

Nobeigumā mācītājs aicina iznākt draudzes priekšā visus tos, kuri vēlas no jauna tikt piepildīti ar Dieva Garu. Priekšā iznāca gandrīz vai visa draudze! Daudzi pavisam sajūtamā veidā piedzīvoja Dieva tuvumu, tika dziedināti ievainojumi dvēselē, kuri gūti kalpojot citiem un kurus nodarījuši cilvēki ar savu nepateicību. Dadzi piedzīvoja pārdabisku prieku, daudzu acīs bija asaras. Brīnišķīgā atjaunošanās, kuru daudzi piedzīvoja šajā dievkalpojumā, dod spēku iet draudzei „Kristus Pasaulei” tālāk un piepildīt to uzdevumu, ko Kristus uzticējis – darīt par mācekļiem visas tautas. Arī latviešu tautu.