Tēma saucas “Svēta dzīve” un runāsim arī par desmit baušļiem. Kādas ir jūsu asociācijas no agrāk dzirdētā: “Atkal tā ir bauslība, tas ir kaut kāds likums un tu tur pēc bauslības dzīvo?” Mēs šajā nodarbībā jeb svētrunā apskatīsimies, kas lācītim vēderā, ko tad tā bauslība nozīmē, kā tas attiecas uz mums, vai vispār attiecas uz mums, un arī to, kas ir svēta dzīve. Un es tā padomāju, neatceros no kuriem laikiem, bet skolas laikos vai arī pēc tam, vārds “svētais” vai “svētā” nebija ar tādu plus zīmi, tas bija tāds negatīvs, tā kā lamuvārds. Ja tu kaut kur nepiedalījies, kaut kur negāji, tad teica: “Kas tu kaut kāda svētā? Kas tu kaut kāds svētais atradies?” Tas bija tāds ne pārāk patīkams vārds, ko cilvēki gribēja dzirdēt, lai viņus tā nosauc. Bet mēs arī atklāsim, ko tad īstenībā nozīmē vārds “svēts”.
Bībelē vārds “svēts” ir minēts 900 reizes, diezgan daudz manā uztverē. Priekš Dieva vārds “svēts” un vispār parādība kā “svētums” un “svēts” ir kaut kas ļoti, ļoti svarīgs. Vecajā Derībā “svēts” nozīmē atdalīts, nodalīts. Tātad tevi atdala, nodala nost no grēka, no pasaulīgā, un tu esi nodalīts kam? Sev? “Es sev patīku. Es tagad dzīvošu sev,” cilvēki tā bieži saka, ka viņi dzīvos sev, ir jāmīl sevi. Nē, tu esi nodalīts Dievam, dzīvei ar Dievu, priekš Dieva. Vēl “svētums” (no grieķu val.) nozīmē – līdzīgs Dievam. Kad tu dzīvo svētu dzīvi, tu palēnām, palēnām, palēnām kļūsti līdzīgs pašam Dievam. Vēl cits vārds no grieķu valodas nozīmē, ka tu nodalies no pasaulīgās dzīves un velties Dievam kalpošanā. Ne tikai, ka tev ir svēta dzīve, bet ka tu arī kalpo, nodod sevi kalpošanai Dievam. Un vēl, manuprāt, labs apzīmējums svētumam ir, ka tu esi Dieva īpašums, ka, kļūstot svēts, kļūstot atdalīts, tu kļūsti par Dieva īpašumu. Tas nav tā, ka tu tagad esi vergs Dievam un Viņš tagad tev saka: “Celies, ej tur, dari to, pērc to, runā to!” Viņš neko tev nepavēl, bet Viņš ir darījis tevi par Savu. Mēs esam dzirdējuši, ka tad, kad pieņemam Jēzu Kristu, mēs piedzimstam Dieva ģimenē, mēs kļūstam par daļu no Dieva ģimenes. Mēs kļūstam par Dievam piederošiem cilvēkiem, dēliem, meitām. Viņš mūs tādus atzīst un sauc par svētiem. Lūk, tātad šo procesu pie mums izdara Dievs, ka mēs kļūstam svēti. Tātad īsākiem vārdiem, ko nozīmē “svēts”: Dieva īpašums, nodalīts no pasaules un ideāls. Tu esi ideāls, bet vai var pie tā apstāties? To mēs tālāk noskaidrosim.
Nākošā lieta, kas ir jānoskaidro, ka Dievam Bībelē ir minēti dažādi vārdi un viens no tiem ir Jehova Kadeš vai Kadoš (Jehovah Kadosh), kā dažādi izrunā. Tas nozīmē, ka Dieva vārds ir arī Svēts. Viņam vārds pat ir svēts. Un ko tas nozīmē? To, ka Dievs ir absolūti pilnīgs, Dievs ir absolūti ideāls. Dievam nav iespējams sagrēkoties, Dievam nav iespējams aiziet šķērsām, Viņu nevar padarīt nešķīstu, jo Viņa daba ir tāda, ka Viņš ir pilnībā svēts. Viņš ir pilnībā nodalīts no grēka. Lai labāk saprastu, tad velns ir absolūti slikts, absolūti ļauns, un pretēji tam, Dievs ir absolūti labs un ideāls. Viņam nav iespējams izmainīties uz slikto pusi.
Noskaidrosim, kas ir svēta dzīve, un šeit ir divas lietas, kuras ir jānošķir. Viena lieta, ko es jau pieminēju, ka pieņemot Jēzu Kristu, mēs kļūstam svēti un Dievs arī par mums saka: “Tu esi svēts. Tu esi svēts bērns Man. Tu esi svēta meita priekš Manis. Tu esi svēts dēls priekš Manis.” Automātiski, pieņemot Jēzu Kristu, tu kļūsti svēts. Un to par tevi saka arī Dieva Vārds. Bet ar to viss nebeidzās, tev ir jādzīvo arī svēta dzīve, jo kristietība nebeidzās tikai ar to mirkli, kad noskaitām lūgšanu, lai Jēzus Kristus piedod grēkus un ienāk mūsu dzīvē. Tas patiesībā ir moments, kad tu piedzimsti un tava dzīve turpinās, un tavai dzīvei ir jāiet dziļumā un ir jākļūst liecinieka dzīvei. Un par ko tad tu liecināsi, ja tava dzīve nemainīsies? Tu varbūt būsi tāds pats kā iepriekš, tāpēc ir jādzīvo svēta dzīve. Un kā to var dzīvot? Tas nozīmē, ka tu pildi desmit baušļus. Tas ir tā kā tāds standarts, latiņa, pēc kā tu vari mērīt, pēc kā tu vari tiekties, lai dzīvotu svētu dzīvi. Tas ir tāds neliels ievads, pēc tam mēs to paskatīsimies smalkāk.
Un mēs varam piefiksēt arī tādu kā definīciju, ka svēta dzīve ir tas, kā mēs dzīvojam Svētā Gara spēkā attiecībā gan pret Dievu, gan pret cilvēkiem, un to mēs darām saskaņā ar Dieva principiem un ar desmit baušļiem. Dieva spēkā – tā ir tā lielā atšķirība, kas notiek caur Jēzu Kristu, kad pieņemam Jēzu Kristu. Tas nav tā, ka tu spied sevi ar varu kaut ko darīt, kopš tev ir Jēzus Kristus, tev ir Svētā Gara spēks darīt, piepildīt visas šīs lietas, kas ir rakstītas desmit baušļos.
Iemesli, kāpēc ir jādzīvo svēta dzīve:
1. Tāpēc, ka mēs esam svēti iekšēji jeb garā, un tam ir jāparādās darbos, tam ir jāparādās pie dvēseles. Un kas ir mūsu dvēsele? Tas ir prāts, emocijas un griba. Un tam ir jāparādās arī pie mūsu miesas.
Pēc šīs gribas mēs esam ar Jēzus Kristus miesas upuri padarīti svēti pavisam. (Ebrejiem vēstule 10:10)
Tātad svētums, kas ir mūsos iekšā, kas ir mūsu garā, tas ir jādabū ārā, tāpat kā bija tēmā “Nodošanās”, kas ir iekšā, tas ir jādabū ārā. Svētumam ir jāparādās arī pie tavas dzīves stilā, attieksmē, sarunas veidā – it visā. Arī kā tu reaģē konfliktos, vai tu staigā sapūties mēnesi, gadu un uzskati, ka tam citam ir jāskrien tev pakaļ, uz ceļiem lūgdamies, vai tu saproti, ka tu arī vari būt izmainīts un rīkoties savādāk, nekā tu būtu rīkojies agrāk. Tātad lai tas, kas ir iekšā, parādās arī pie visām tavām emocijām, pie tavas dvēseles visādām izpausmēm un arī pie tavas miesas.
2. Tā ir Dieva griba, Dievs tā ir ieplānojis. Viņš grib, lai tu dzīvo svēto dzīvi.
3. Dievs ir svēts un mums ir jālīdzinās Viņam. Ja mēs esam Dieva ģimenē, mēs tur esam piedzimuši, Dievs ir svēts, arī mums ir jālīdzinās Dievam, jālīdzinās tam, kāds ir Viņš.
4. Mēs esam dārgi atpirkti.
Bet, sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā, jo ir rakstīts: esiet svēti, jo Es esmu svēts. [..] Jūs zināt, ka esat ne ar iznīcīgām lietām – sudrabu vai zeltu atpirkti no savas aplamās dzīves, mantotas no tēviem, bet ar Kristus, šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra, dārgajām asinīm. (1. Pētera vēstule 1:15-19)
Tātad tu esi ļoti, ļoti, ļoti dārgi atpirkts, tu esi ļoti vērtīgs, tu esi ļoti svarīgs, ja jau Dievs ir izlējis pats Savas asinis par tevi un priekš tevis, lai tu būtu kopā ar Dievu, lai tie iekšējie tukšumi tiktu aizpildīti. Tiešām – nekas un neviens nevar aizpildīt tos tukšumus kā tikai Dievs, un Viņš to ir izdarījis caur Savu upuri, tāpēc mums tas ir stipri, stipri jāvērtē.
5. Jādzenas pēc svētas dzīves, pretējā gadījumā grēks ņems virsroku un draud pazušana un atkrišana. Tad, kad tu piedzimsti Dieva ģimenē, kad kļūsti par kristieti, grēks automātiski no pasaules nepazūd un arī automātiski nepazūd no tavas dzīves. Un, ja tu savu dzīvi nepiepildi ar Dieva lietām, neizmaini savu prātu un sirdi, tad grēks staigā tev uz papēžiem un klauvē.
Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To Kungu, pielūkodami, ka neviens nezaudētu Dieva žēlastību, lai nekāda rūgta sakne, augstu izaugusi, jums nekaitētu un daudzi ar to netiktu apgānīti, lai neviens nebūtu netikls un zemisks kā Ēsavs, kas savu pirmdzimtību ir pārdevis par vienu ēdienu. (Ebrejiem vēstule 12:14-16)
Tas ir stāsts no Vecās Derības, par diviem brāļiem Jēkabu un Ēsavu. Ēsavs pa mežiem skrēja un medīja dzīvnieciņus, un noguris pārnāk mājās, redz, ka brālis ir izvārījis garšīgu un smaržīgu pupiņu zupu. Un viņš tā ir noguris, vienīgā vēlme tanī brīdī viņam ir piepildīt savu vēderu. Un brālis arī ir tāds, Jēkabam tulkojums ir viltīgs, un Jēkabs saka: “Pārdod man savas priekštiesības.” Tajā laikā vecākajam dēlam pienācās, ka viņš mantoja visu no tēva: tēva vārdu, tēva mantojumu un dažādas privilēģijas. Un jaunākais brālis saka: “Es tev došu zupiņu, bet tu man pirmdzimtību.” Un Ēsavam tik nenormāli gribās ēst, ka viņam tajā brīdī liekās: kāda pirmdzimtība, kad vēl tas būs, kad vēl tēvs nomirs, kad vēl sāka valdīt, un saka: “Dod man to zupu un ņem to savu pirmdzimtību.” Tas bija tāds piemērs, kā mums nevajadzētu rīkoties, pat, ja mums šausmīgi gribās kaut ko nelabu darīt, kaut ko ņemt, kas mums nav vajadzīgs, tad vajag apstāties un novērtēt to, kas mums ir dots. Tātad, kāda ir mācība no šīs rakstvietas? Glābšanu var pazaudēt, tas nav kā zīmogs pasē – tu esi glābts un nekad, nemūžam nevar nekas mainīties. Var mainīties, bet ne no Dieva puses, bet no mūsu pašu izvēlēm. Un tāpat kā bija “Nodošanās” tēmā, ja mēs nemaksājam cenu, ja mēs necenšamies dzīvot svēto dzīvi, tad glābšanu var pazaudēt, draud atkrišana.
6. Nesvēta rīcība dod vietu velnam tavā dzīvē. Inkaunterā šī tēma arī bieži tiek runāta, ka taisi ciet velnam durvis, lai viņš netiek iekšā, neatstāj šķirbiņu, lai tur nepūš vējš, lai nenāk iekšā nekādas velna vēsmas.
Tad nu es jums piekodinu [..] vairs nedzīvot tā, kā pagāni dzīvo sava sirdsprāta tukšībā [..] un nedodiet vietu velnam. Kas zadzis, lai vairs nezog [..]. No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem. Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums. [..] piedodiet cits citam [..]. (Efeziešiem vēstule 4:17-32)
Šeit ir minētas dažādas lietas, ar ko mēs ikdienā sastopamies, vairāk iekšējas dvēseles sirdslietas, un kā mēs tajās rīkojamies. Vai mēs caur šīm lietām, piemēram, dusmām, ātrsirdību, lamāšanos, vai mēs neieliekam kāju durvīs, lai velns ienāktu mūsu dzīvēs? Un, ja mēs dodam šo vietu velnam, tad viņš nekavējās un uzmetās tev par saimnieku. Un te ir ļoti svarīgi, ka tu cīnies pret to lietu, kas dod to vietu velnam, ka tu pretojies, ka neesi vienaldzīgs un nesēdi: nu, jā, es jau esmu nolemts, man tā ir un man tā būs. Nē, ka tu pieķeries Dievam un apliecini: man tā nebūs, es to Dieva spēkā izmainīšu. Un pamatlietas, caur kurām velns mēdz ienākt, ir nauda, sekss, vara, bet ne tikai, ir arī daudzas tādas iekšējas lietas, piemēram, egoisms, lepnība, nepiedošana, kas ir smagas, caur kurām velns ienāk un ilgi paliek, un paslēpjas, piemēram, zem kāda reliģiska tēla. Tāpēc ik pa laikam, regulāri ir jāizskata sava dvēsele, vai tur nav kaut kas tāds, kas dod vietu velnam tavā dzīvē.
7. Kristus upuris pārstāj darboties, ja tīši pārkāpjam Jēzus vārdus, baušļus.
Jo, ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem. (Ebrejiem vēstule 10:26)
Ja es neko necenšos mainīt, ja es plūstu pa straumei, kur straume nesīs, tur būs, kā būs, tā būs – tā ir nepareiza attieksme. Nekad nevajag domāt, kā būs, tā būs. Citreiz ir tā diezgan ierasts: ai, nu kā būs, tā būs, bet tev ir dots Dieva spēks, Dieva Vārds, saprašana par to un tu vari būt tas, kas iet pret straumi. Labi, tev ir problēmas, labi, tu viņas neesi atrisinājis vienā dienā, nebija varbūt tāda atgriešanās, ka visas problēmas, visas tavas atkarības un citas lietas, ar kurām tu cīnies, nokrita tev vienā dienā, bet tev ir iespēja ar tām turpināt cīnīties un nenolaist rokas un nepakļauties tam. Tu vari zaudēt kaut kādā cīņā, bet tas nenozīmē, ka viss, tava dzīve tagad ir zaudēta, tu turpini. Savukārt, ja tu pārstāj cīnīties, tad Kristus upuris pārstāj darboties tavā dzīvē.
8. Bez svētas dzīves nevar iemantot mūžīgo dzīvību.
Nemūžam tur nekas neieies, kas nesvēts, un neviens, kas dara negantību un melo, bet vienīgi tie, kas rakstīti Jēra dzīvības grāmatā. (Atklāsmes grāmata 21:27)
Tātad svēta dzīve ir vajadzīga, lai ieietu mūžīgajā dzīvībā, lai ieietu debesīs.
9. Svētums norāda uz piederību Kristum. Tā ir tāda kā tava firmas zīme, tavs logo.
Bet tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām. (Galatiešiem vēstule 5:24)
Tas, ka tu dzīvo svētu dzīvi, tas norāda, ka tu piederi Dievam. Ir populāra kristīga filma angļu valodā “What Would Jesus Do?”, kas latviski būtu “Ko darītu Jēzus?” Bija tāda kustība, kura ražoja rokassprādzītes un citas lietiņas, visu ko pārdeva arī kristīgajos veikalos, kur bija šie četri burti “WWJD” – What Would Jesus Do? Un tad, kad tev ir kaut kāda situācija, tu paskaties uz šo lietiņu un domā: kā Jēzus darītu šajā situācijā? Piemēram, kāds cilvēks tev uzbrauca, un tu viņam pretī gribi pateikt skarbus vārdus, varbūt tā arī izdari, un pēc tam domā: ko Jēzus darītu, kā Jēzus rīkotos šajā gadījumā? Tas ir tāds labs testerītis, kas palīdz izmainīt to situāciju. Es arī citreiz domāju, kā rīkotos mācītājs. Piemēram, kad tu vadi savu grupiņu, ir dažādas situācijas un tu nezini, kā rīkoties, un varbūt kaut kādos brīžos tev Jēzus liekas tik tālu, un liekas, ka Viņš tajos laikos dzīvoja un kā Viņš darītu tagad, īsti nevar saprast, tad padomā, ko darītu tavs vadītājs, tavs līderis, ko darītu mācītājs tādā situācijā.
10. Dieva bērnus no velna bērniem var atšķirt pēc svētas dzīves.
Ikviens, kas ir no Dieva dzimis, nedara grēku, jo Viņa sēkla paliek viņā un tas nevar grēkot, jo viņš ir no Dieva dzimis. No tā var pazīt Dieva bērnus un velna bērnus; katrs, kas nedara taisnību, nav no Dieva, arī tas ne, kas nemīl savu brāli. (1. Jāņa vēstule 3:9-10)
Tie, kuri cenšas dzīvot svētu dzīvi, ir no Dieva, tātad nevis perfektie, bet tie, kuri cenšas, nenolaiž rokas un nepadodas. Atceros tādu piemēru, ko darīt, kad tev kaut kas nesanāk: skrien uz to savu mērķi, ja nesanāk, tad ej uz mērķi, ja nevari paiet, tad kaut vai rāpšus rāpo, ja nevari pat parāpot, tad nogulies sava mērķa virzienā. Ja tev ir kaut kāda lieta, ko tu nevari uzvarēt, tad nogulies mērķa virzienā un apliecini: ar Dievu es to varēšu, ar Dievu man sanāks, galvenais ir nepadoties un nepieļaut savā prātā, ka ar mani ir cauri, spriedums ir parakstīts, viss es esmu elles iedzīvotājs. Nekad to nepieņem, jo kamēr tu dzīvo, tev vienmēr ir iespēja atgriezties pie Dieva un uzvarēt.
11. Var saprast, ka tu pazīsti Dievu no tā, ka tu turi baušļus.
No tā mēs noprotam, ka esam Viņu atzinuši, ja turam Viņa baušļus. Kas saka: es esmu Viņu atzinis, bet netur Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības. (1. Jāņa vēstule 2:3-4)
Droši vien, ka daudzi no jums ir saskārušies ar cilvēkiem, kuri, protams, arī meklē Dievu, bet viņiem lielāks uzsvars ir uz vīziju redzēšanu, pravietojumiem, sajūtām, sapņiem, un dažkārt grupiņā ienāk šāds cilvēks, un pārējie jūtas maziņi, niecīgi, ka viņiem tā ticība sausa, nekā nav, bet šim cilvēkam ir tādas vīzijas, tādi sapņi, un, lai tu saprastu, kā tev uz to reaģēt, tev ir jāskatās šī cilvēka dzīve, vai viņa dzīve arī ir pēc desmit baušļiem, vai arī viss, kas viņam ir, ir tikai šie sapņi, ko ir nosapņojis. Nevērtē pēc tā, kā cilvēks smuki stāsta, par lieliem piedzīvojumiem, bet pēc svētas dzīves.
Un tagad trīs punkti, kāpēc ir jātur desmit baušļi.
1. Tas ir svētuma standarts. Atceros, ka skolā, fizkultūras stundās, bija tādi normatīvi pierakstīti, cik ātri katram ir jānoskrien 60 metri, cik tālu bumba jāizmet un citas dažādas normas. Desmit baušļi mums arī ir normatīvs jeb standarts, kam līdzināties. Tas visu laiku ir nemainīgs, stabils, to neietekmē valdības maiņa un tamlīdzīgas lietas. Desmit baušļi vienmēr ir konkrēti un nemainīgi. Varbūt kādam šķiet, ka Vecajā Derībā vajadzēja baušļus, bet kāpēc tie ir nepieciešami pēc Jēzus atnākšanas? Dievs ir atnācis, nomiris, kāda bauslība vēl? Bet Jēzus saka, ka Viņš ir nācis piepildīt bauslību, nevis to atmest. Bieži cilvēki saka, ka viņiem nav vajadzīga bauslība, bet bieži vien šie cilvēki paši nedzīvo ne pēc viena no baušļiem, grēko un reizēm pat karo pret draudzi.
2. Jēzus nav atcēlis baušļus, bet tos piepildījis.
„Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt.” (Mateja evaņģēlijs 5:17)
Jēzus Kristus pat divas reizes to saka, ka Viņš nav atnācis, lai atmestu baušļus, bet gan piepildītu. Interesanti, ka nav nepieciešams krist bezcerībā un teikt: „Jēzus piepildīja baušļus, jo Viņš jau ir svēts, Viņš jau ir Dievs.” Bet Jēzus caur Svēto Garu ikkatru ir padarījis spējīgu, ka šī bauslība var tikt piepildīta tāpat kā Jēzus to izdarīja. Tas nav tā, ka Dievs uzstāda noteikumus, teikdams: „Tagad dzīvo svētu dzīvi, ja, nē, tad debesīs nevar tikt un nekā nebūs.” Tieši otrādāk – Viņš saka, ka re, kur ir Svētais Gars, draudziņ, dēliņ, meitiņ, lūdzu, lieto, lūdz, sarunājies, esi attiecībās un būs gan spēks, gan varēsi lekt pāri vaļņiem un problēmām. Ko vēl dara Jēzus? Viņš ne tikai piepilda, bet arī paaugstina šos standartus. Ja Vecajā Derībā ir teikts, ka fiziski tev nebūs nokaut, tad Jaunajā Derībā ir sacīts, ka nevar runāt sliktus vārdus un domāt sliktas domas par savu brāli.
3. Tas ir veids, kā mīlēt neredzamo Dievu un savu tuvāko. Tas ir ļoti interesants punkts. Patiešām Viņu var sajust un piedzīvot, bet mēs jau neredzam Dievu. Kā Viņu var apķert? „Ak, Dievs, es Tevi apķeru!”, „Dievs, es Tev apsēžos klēpī!” un tamlīdzīgi. Tās ir tādas variācijas par tēmu, bet patiesībā Dieva Vārds atklāj, ka Dievu var mīlēt ar Viņa Vārda un „nolikuma” pildīšanu, lasot Bībeli un iepazīstot Dievu. Tādā veidā tiek izrādīta mīlestība pret Dievu, nevis tas, ka ir sajūtas, nokrišana pie zemes, pravietojuma atnākšana, sapņa redzēšana vai kas tamlīdzīgs, bet tas, ka tu dzīvo pēc Dieva Vārda. Dzīvošana pēc Dieva Vārda ietver arī mīlestību pret savu tuvāko. Bībele saka:
Un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņam jautāja un sacīja: „Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?” Bet Jēzus tam sacīja: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” (Mateja evaņģēlijs 22:35-40)
Visi baušļi un bauslība patiesībā ir par mīlestību pret Dievu un pret to, kurš tev blakus, priekšā un aizmugurē sēž, kurš ir tavā grupiņā, ka tu pieņem un mīli šo cilvēku. Tātad mīlēt Dievu nozīmē – turēt desmit baušļus. Ļoti saprotami un elementāri.
Tagad ķersimies klāt pašiem baušļiem. Sākumā būs mazs paskaidrojums par baušļiem. Vecajā Derībā baušļi tiek saukti par derības vārdiem. Notika derība starp Dievu un cilvēku, un baušļos viss ir atzīmēts. Savukārt, Jaunajā Derībā, tie arī tiek saukti kā baušļi. Zināms, ka bija patriarhi jeb ticības tēvi – Ābrahams, Jēkabs, Īzaks –, kuri piedzīvoja Dievu. Katrs no viņiem īpašā veidā piedzīvoja Dievu, kā arī katrs uzcēla altāri tajā vietā, kur Dievs viņam īpaši bija atklājies. Tā bija viņu satikšanās ar Dievu un turpmāk visai tautai tika izveidota saiešanas telts, kas bija vieta, kur cilvēki satikās ar Dievu. Pēc tam tika uzbūvēts templis. Kad būs tēma par lūgšanu, tad būs arī tempļa lūgšana, kur templis ir sadalīts pa dažādām vietām. Vissvarīgākā vieta ir vissvētākā vieta, kurā atradās šķirsts ar plāksnēm, uz kurām bija uzrakstīti desmit baušļi. Kas ir desmit baušļi? Tas ir pamatlikums attiecībām ar Dievu, lai zinātu, kā būvēt attiecības ar Viņu. Kā jau minēju, Mozus saņēma šos baušļus Sinaja kalnā, kurā viņš kāpa un Dievs viņam atklājās, kā arī iedeva plāksnes ar pamatlikumu – desmit baušļiem. Tālāk nākošais svarīgais punkts ir, ka desmit baušļi tika doti izpirktai tautai. Izraēls uz to brīdi jau bija izvests ārā no Ēģiptes, kurā viņi bija dzīvojuši verdzībā simtiem gadu. Kad ilgstoši esi bijis verdzībā, tava domāšana ir izmainīta. Ja tā varētu izteikties – nedaudz kroplīga. Caur šiem baušļiem Dievs māca viņiem arī iekšēji iziet ārā no verdzības un neatgriezties tajā, bet gan dzīvot brīvībā. Tādēļ arī Dievs deva desmit baušļus savai izpirktajai tautai.
Desmit baušļi ir Dieva valstības satversme jeb konstitūcija. Bībelē ir aprakstīta šī satversme. Lai Dieva svētība un glābšana tiktu saglabāta ilgtermiņā, nevis tikai uz Jēzus Kristus pieņemšanas brīdi, ir jādzīvo svēta dzīve. Tāpēc ir doti desmit baušļi, pēc kuriem var dzīvot. Cilvēkam ir desmit pirksti – desmit baušļi. Pirmie četri baušļi ir par attiecībām ar Dievu. Vispār šie visi baušļi ir par attiecībām. Pirmie četri baušļi ir par attiecībām starp cilvēku un Dievu, savukārt, nākamie seši – attiecības starp cilvēku un cilvēku. Tātad sākumā ir cilvēks un Dievs, tas nozīmē, ka tas ir svarīgāk, ja tas ir sākumā. Attiecības ar Dievu ietver arī attiecības ar cilvēkiem. Tu vari būt tāds jēzuliņš, svētuliņš ar 24 stundām diennaktī pavadītām ar Dievu, daudz personīgajām attiecībām ar Dievu – vairāk par visiem draudzē „Kristus Pasaulei” un arī vispār visā pasaulē. Bet, ja ir nepareizas un sliktas attiecības ar cilvēkiem, tad arī nav pareizas attiecības ar Dievu. Ļoti liels stundu skaits pavadīts lūgšanā un neļaušana Dievam ieiet sirdī un prātā, izrevidējot to un izraujot nepareizās attieksmes pret citiem cilvēkiem, norāda uz nepareizām attiecībām ar Dievu. Ir ļoti svarīgi veidot pareizas attiecības gan ar Dievu, gan cilvēkiem. Tāpēc ir ļoti svarīgs laiks, ko pavadi ar Dievu. Visi Bībelē aprakstītie likumi iedalās trijās lielās grupās – trīs veidu likumos. Trešajā Mozus grāmatā ir ļoti daudz dažādu likumu un noteikumu, kas ko un kurā laikā dara. Tā ir vieta, kur bieži vien cilvēki atmet Bībeles lasīšanu, jo viņi nogurst un nesaprot, kāpēc vispār tas ir rakstīts.
Pirmā grupa tiek dēvēta par morālajiem likumiem. Tie ir desmit baušļi, kuri joprojām uz mums attiecās, jo nav atcelti. Desmit baušļi saistīti ar iekšējiem un ārējiem cilvēku uzvedības standartiem, ietverot to, kas ir iekšā un kas ir ārēji. Tie ir mūžīgi un neatceļami standarti. Jēzus ir darījis mūs spējīgus tos piepildīt. Otrā grupa ir rituālie likumi. Tie skar svētnīcas, karmezīna iepirkšanu, tempļa un saiešanas telts iekārtojumu. Par visu tika smalki jo smalki aprakstīts – cik metri, cik centimetri, šķīstīšanas un upurēšanas kārtība, priesteru un levītu pienākumi. Jēzus ar savu upuri arī šos likumus ir atcēlis, bet ir daudzas lietas, no kurām var mācīties, piemēram, par slavēšanu un kalpošanu draudzē. To var ņemt kā paraugu, bet tie vairs nav spēkā kā darbojošies likumi. Un trešā grupa ir pilsoniskie likumi. Tie ir administratīvie likumi un krimināllikums, kurš arī ir balstīts uz desmit baušļiem konkrēti Izraēla tautai, piemērots tam laikam, vietai un cilvēkiem. Tas neattiecas uz mūsdienām, jo šie likumi ir atcelti.
Kur var atrast pašus baušļus? 2. Mozus grāmatas 20. nodaļā, 1.-17. pants. Un mēs iziesim tiem visiem cauri.
1. bauslis: Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.
Tiks apskatīta gan tiešā, gan paplašinātā nozīme un pielietojums šodienai. Par katru bausli būs arī plašāks paskaidrojums.
„Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.” (2. Mozus grāmata 20:3)
Ko nozīmē pirmais bauslis? Tas aizliedz pielūgt citus dievus. Tu jau pazīsti Dievu un paralēli pielūdz vēl Krišnu, Budu un Allāhu. Drošībai, kā saka, ar visiem dieviem uzturi attiecības kā īsts politiķis, lai attiecīgi vajadzības gadījumā tiktu svētvietā, kura katram ir paredzēta. Bet Dieva vārds aizliedz šādas darbības. Pagānu tautām tika uzskatīta par normālu praksi pielūgt dažādus dievus. Bībelē var izlasīt, ka ķēniņš saka: „Tagad visi pielūgsim arī jūsu Dievu, jo Viņš darbojās.” Runa nav par to, ka visi dievi tiek aizslaucīti un paliek tikai viens Dievs. Tā bija normāla parādība, ka tiek pielūgti daudzi dievi vienlaicīgi. Ko var novērot Latvijā? Liela daļa latviešu ir kristīti, svētīti, laulāti baznīcā un tā tālāk, bet kur viņi vēršas problēmās? Vairs nevar aiziet pie Zilākalna Martas, jo viņa jau ir zem zemes. Cilvēki vēršas pie visādām tantiņām, burvjiem un ekstrasensiem, kas ir izplatīta prakse. Tā arī ir šī baušļa pārkāpšana. Dievs ir greizsirdīgs un Viņš ir vienīgais Dievs priekš cilvēka. Ja vēršas pie citiem dieviem vai citiem garīgiem palīgiem, tad Dievs to vērtē kā neuzticību Viņam. Kas tie dievi var būt paplašinātā nozīmē? Padomāsi, ka mums viss kārtībā, Budu nepielūdzam, Krišnu arī nē. Vārdu sakot, tikai Dievu pielūdzam. Kā tas var attiekties uz ikvienu vēl plašākā nozīmē? Izrādās, ka „dievi” var būt jebkas, kas izjauc jeb spēcīgi traucē attiecības ar Dievu. Te katrs pats izrevidē, kas ir bijis dzīvē, kas ir vilinājis prom no Dieva. Tās var būt pat tādas ikdienišķas lietas, kā darbs, kurš tiek nolikts pirmajā vietā un paliek arvien mazāk laika. Jo mazāk esi dievkalpojumā un grupiņā, jo bieži vien vajadzība pēc tās samazinās, līdz virsroku pārņem citas lietas. Var sevi mānīt un šķist, ka tiek strādāts un ka viss ir kārtībā. Bet ar Dieva palīdzību noteikti var atrast tādu darbu, kad var veltīt laiku arī Dievam savā dzīvē, ne tikai darbam. Tas pats sakāms ir par ģimeni, kad piedzimst bērni: „Čau, draudze! Tiksimies varbūt pēc desmit gadiem! Vai varbūt, kad būšu jau sirms, tad, iespējams, piestaigāšu. Bet tagad man ir jāaudzina bērni, jāceļo, jāved uz privātskolām un tā tālāk. Man tagad nav laika tādām lietām kā Dieva lietas. Gan jau kaut kad.” Tas arī var izvērsties par zināmā veidā nepareiza Dieva pielūgšanu, paļaujoties uz nepareizām lietām. Tāpat tas var būt arī pretējais dzimums, nauda, vara vai jebkas cits. Lasot Bībeli, minēts, ka pats Jēzus nošķīrās no mācekļiem, kāpa kalnā un pavadīja laiku ar Dievu, pielūdzot Viņu. Jēzus bija gan patiess Dievs, gan arī patiess cilvēks, kuram visu laiku bija nepieciešama saikne ar Dievu, lai atjaunotos, stiprinātos, uzzinātu, ko tālāk darīt un kurā virzienā doties. Ja nav regulāras personīgas attiecības ar Dievu, ātri vien tajā vietā var ienākt kādi citi dievi, pat nepaspējot pamanīt, ka tas ir kaut kas Dievam līdzīgs. Tie nevar būt tikai Buda un Krišna. Tās var būt arī sadzīves lietas, kurām tik ļoti tiek pievērsta uzmanība, ka vairāk nav laika Dievam. Pielietojums mūsdienām – nedrīkst zemoties un pielūgt, kā arī meklēt palīdzību un vadību pie citiem dieviem, gariem, mirušajiem. Pie pēdējā ietilpst arī okultisms, garu izsaukšana, visādas burvestības, jebkādas citas reliģijas, horoskopi un tā tālāk. Man šķiet, ka pašreiz visa vide un internets ir piesārņots ar viss kaut ko, kas nav no Dieva. Piemēram, alternatīvajām iespējām, ezotēriku un tamlīdzīgi. Ja netiek pielūgts Dievs, tad var pazaudēt Dieva vadību savā dzīvē. Dieva vadībai ir jābūt saskaņā ar Bībeli, nevis šīs dienas horoskopu, bioritmiem, runāšanu ar akmeņiem, zīlēšanu kafijas biezumos vai sazin’ kādiem citiem brīnumiem, ar kuriem vēl jāpadalās ar draugiem. Svarīgi, lai ir regulāras personīgas attiecības ar Dievu, jo caur tām tiek saņemta Dieva vadība ikdienai. Tas ir tavs horoskops, ja tā var teikt. Kad Dievs tiek pielūgts, kad tiek lasīta un izprasta Bībele, Dievs runā uz cilvēku.
2. bauslis: Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu.
„Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam tiem, kas Mani ienīst.” (2. Mozus grāmata 20:4-5)
Pats pamats bauslim ir – netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu. Šeit runa vairs nav par citiem dieviem ārpus kristietības. Runa ir par vienu vienīgo Dievu – Jahvi. Par ko šis bauslis ir tiešajā nozīmē? Atbilde ir – nedarināt un neiedomāties, kāds izskatās Dievs un kāds izskatās Jēzus. Piemēram, lūgšanā iztēloties, ka Dievs ir liels, balts, ar baltu bārdu vai kā citādāk. Nevar iztēloties, kā Dievs fiziski izskatās. Aizliegts arī ir darināt Dieva attēlu, Dieva vai Jēzus bildes, jo tas nozīmē, ka Dievs tiek darīts vienlīdzīgs ar radību, kura tiek sākta pielūgt. Tā var būt skulptūra vai glezna, piedēvējot tai dziedinošas un pārdabiskas spējas, kā arī sākot pielūgt to. Tas nav Dievs, tā ir bilde, skulptūra, un Dieva Vārds aizliedz darināt kaut ko pēc Viņa tēla ar mērķi pielūgt to. Ja plauktā ir krustiņš vai eņģelītis, tas nenozīmē, ka bauslis tiek pārkāpts. Bet ja tas tiek uzskatīts par altāri, ja tajā tiek pielūgts eņģelītis, sakot: „Eņģelīt, svētī man šo dienu, lai nekas ļauns nenotiek!” Vai arī otrs – ka krustiņš tiek pielietots apsardzībai. Tā arī ir māņticība. Ir jāpielūdz Dievs, kurš dod apsardzību. Krustiņš ir tikai zīme, ka cilvēkam ir Dievs, kurš tiek cienīts un vērtēts par Viņa izdarītajiem labajiem darbiem. Vēl šim bauslim ir paplašinātā nozīme – nevar izcelt vienu personu no Trīsvienības. Dievs ir Trīsvienīgs – Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Svētais Gars. Pastāv daļēji kristīgas kustības, kuras piemin Kristu, Svēto Garu un Dievu Tēvu, bet izceļ vienu personu vairāk. Šis bauslis aizliedz, ka tu izcel vienu personu, ka ar vienu runājies un to vienu pielūdz. Pielietojums šodien – domām, priekšstatiem par Dievu ir jāveidojas nevis no bildēm, attēliem, bet no Bībeles rakstiem, ko tu lasi, tā tu radi sev priekšstatu par to, kāds ir Dievs. Kāds ir Viņa raksturs, kā Viņš rīkojas, kā Viņš runā ar tevi, nevis pēc bildēm. Nevajag pielūgt svētbildes, krustiņus un ko līdzīgu, vai uz viņiem paļauties, jo ne no tiem nāk palīdzība, kā saka Bībele: ne no kalniem tev nāk palīdzība, bet palīdzība nāk no paša Dieva. Arī kalni un visā tā varenība atgādina, ka Dievs ir liels un Viņš nav ierobežots, un ka šis lielais Dievs tevi mīl un lielais Dievs tevi glābj un palīdz. Visu to, kas ir radīts, nevajag pielūgt un tāpēc nevajag radīt lietas, tādējādi pazeminot Dievu ar to, ka tu pielūdz kaut kādu radību.
3. bauslis: Tev nebūs Tā Kunga sava Dieva Vārdu nelietīgi valkāt.
Baušļa tiešā nozīme: aizliegums nepiemēroti lietot Dieva Vārdu. Dievs bija Izraēlam atklājis Savu Vārdu, ka Viņa vārds ir Jahve jeb Jehova, un viņi varēja pielūgt reālu Dievu, viņi zināja, kā sauc viņu Dievu. Kāpēc tas ir svarīgi? Tajos laikos visas tautas kaut ko pielūdza un ne visi zināja, kā viņu dievu sauc. Viņi zināja, ka viņiem ir kaut kāds dievs, bet ne visiem viņu dieviem bija vārds. Tajā laikā bija tradīcija, ja tu zini dieva vārdu, tad, viņa vārdu piesaucot, tu vari likt dievam darīt kaut, kādas lietas. Tu lūdz, ko tev vajag, varbūt tās ir ļoti savtīgas lietas, tu gribi manipulēt ar dievu. Tādēļ šis bauslis ir dots, lai mēs, Dieva tauta, neiedomātos, ka ja es zinu sava Dieva Vārdu, es varu ar Viņu manipulēt. Ka es varu lūgšanās lūgt, ka tas cilvēks man tā pateica, man viņš tā nepatīk, ka Dievs aizej un atmaksā, izdari viņam to, un uzskaiti veselu sarakstu, kas Dievam ir jāizdara, lai to savu aizvainotāju noliktu pie vietas. Bet varbūt tu nemaz neredzi visu situāciju, varbūt tieši tu biji tas, kas viņu aizvainoji. Šādas manipulatīvas lūgšanas Dievs neklausa un neatbild. Nevajag ar tādām lūgšanām griezties pie Dieva, jo tā galu galā sanāk tāda kā buršanās, ka tu Dievam gribi pavēlēt un manipulēt ar Viņu, ar to, ka tev ir Dievs. Paplašinātā nozīme: tie ir dažādi izteicieni. Katrs ar to ir saskāries: O, Jēzu, Jesus, Jēzus Marija, ak, Dievs! – tas ir visizplatītākais un to lieto gandrīz visi cilvēki, kas par Dievu neko pat nezina. Tie ir tādi lieki vārdi, kurus nevajag lietot, no kuriem vajag tikt vaļā. Pielietojums šodienai ir tas, ko pieminēju sākumā, ja šodien mēs Jēzus vārdā lūdzam savtīgiem mērķiem, ja mums ir kaut kādi egoistiski, savtīgi mērķi, kas neatbilst Dieva gribai, kas neatbilst Dieva vārdam, tad to var uzskatīt par šī baušļa pārkāpumu un tas ir pielīdzināms tuvo austrumu maģijai jeb burvestībai. Vārdu sakot, tu gribi panākt, lai Dievs tev kaut ko dara priekš tevis, ko Dievs pat nav apsolījis tev darīt. Ir bijušas situācijas, kad kādi draudzes locekļi ir uzskatījuši, ka, piemēram, vadītājs vai mācītājs kaut ko nesaprot, viņam nav atklāsmes par to un to lietu, tāpēc mums vajag savākties diviem vai trīs kopā, jo Dieva Vārds saka: kur divi vai trīs kopā, tur Dievs viņu vidū un atbildēs, vajag lūgt, lai tas mācītājs beidzot saprot. Šāda lūgšana arī ir uzskatāma par maģiju, ka tu no ārpuses mēģini ietekmēt lietas, kas nav tavā pārziņā.
4. bauslis: Piemini sabata dienu, ka tu to svētī.
Sešās dienās Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Tas Kungs atdusējās. Tāpēc Tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.
Jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Tas Kungs atdusējās; tāpēc Tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta. (2. Mozus grāmata 20:11)
Bet septītā diena ir Tā Kunga, tava Dieva, dusēšanas diena; tad tev nebūs nekādu darbu darīt – ne tev, ne tavam dēlam, ne tavai meitai, ne tavam kalpam, ne tavai kalponei, ne tavam vērsim, ne tavam ēzelim, nedz kādam no taviem lopiem, nedz arī svešiniekam, kas mīt tavos vārtos, lai tavs kalps un tava kalpone var atpūsties tāpat kā tu pats. Un piemini, ka tu pats esi bijis kalps Ēģiptes zemē un ka Tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir no turienes izvedis ar stipru roku un izstieptu elkoni, tāpēc Tas Kungs, tavs Dievs, tev ir pavēlējis svētīt sabata dienu. (5. Mozus grāmata 5:14-15).
Tālāk ir uzskaitīts, ka nevajag ne tev, ne tavam lopam, ne bērnam, ne vīram neko tajā dienā darīt. Tiešā nozīme šim bauslim, ka bauslis tiek dots piemiņai, visu laiku atgādināt, ka Dievs ir radījis pasauli sešās dienās un tieši to visu pasaulē ir radījis Dievs, un ka septītajā dienā Viņš atpūtās. Pieminot sabatu, mēs pieminam to, ko ir izdarījis Dievs, un otra lieta ir pieminēt, ka Dievs ir izvedis Izraēlu no Ēģiptes. Tāpēc šajā dienā nestrādā, bet pārdomā savu esību, radīšanu, pārdomā savas saknes, tas bija Izraēlam nolikts tā domāt, lai viņi nekad neaizmirstu, ka Dievs viņus izveda no Ēģiptes, ka Dievs viņus izveda no verdzības, un lai viņi apzinās, cik viņi ir svarīgi un kādas ir viņu saknes. Arī šodien piemini, kāds es pats esmu bijis savā Ēģiptē, savā verdzībā, savās atkarībās, savā neglābtajā stāvoklī. Dievs tevi no tā ir izvedis, tāpēc arī šajā dienā mēs pieminam, ko Dievs mums ir darījis. Kristieši pārbīdīja šo sabatu no sestdienas uz svētdienu. Svētdiena patiesībā ir nedēļas pirmā diena un šajā nedēļas pirmajā dienā arī Jēzus Kristus, kā mēs zinām, augšāmcēlās. Tā ir svētdiena, tas nav sabats, tā nav sestdiena. Tas arī pilnībā ir jauns radīšanas stāsts, jo Jēzus Kristus augšāmcēlās un caur Jēzu Kristu tu augšāmcēlies, un tas ir jauns radīšanas stāsts, un šī diena ir pietiekoši īpaša un svarīga, lai mēs to svinētu, kā īpašāko dienu, kā vissvarīgāko, kurā mēs pieminam, ko Dieva mums ir darījis. Tāpat sabata turēšana bija zīme, ka Izraēls pieder Dievam, tas viņus atšķīra no citām tautām. Citām tautām nebija tāda likuma, tāda ieraduma. Vēl vienas dienas ievērošana norāda tavu piederību Kungam Jēzum Kristum, to ka Viņš ir galva un ka tu esi daļa no Viņa miesas, un ka tu dari tā, kā Viņš ir mācījis.
Un Viņš uz tiem sacīja: “Sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ. Tā nu Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu.” (Marka evaņģēlijs 2:27-28)
Nav tā, ka sabats ir gandrīz vai pats Dievs. Tieši otrādi – sabats ir celts priekš cilvēka, lai cilvēks atcerētos, no kurienes viņš nāk, ko Dievs ir izdarījis un to, ka viņam arī ir jāatpūšas tāpat kā Dievam.
Tanī laikā Jēzus reiz gāja sabatā caur labību; un Viņa mācekļi bija izsalkuši, un tie sāka vārpas plūkt un ēst. Bet farizeji, to redzēdami, uz Viņu sacīja: “Redzi, Tavi mācekļi dara, ko sabatā nav brīv darīt.” Bet Viņš uz tiem sacīja: “Vai jūs neesat lasījuši, ko Dāvids darīja, kad viņš bija izsalcis un viņa pavadoņi? Ka viņš gāja Dieva namā un tie ēda skatāmās maizes, ko nebija brīv ēst ne viņam pašam, ne viņa biedriem, bet vienīgi priesteriem. Jeb vai jūs neesat lasījuši bauslībā, ka priesteri pārkāpj sabatā Dieva namā sabata dienu un ir nevainīgi? Bet Es jums saku: šeit ir kas lielāks par Dieva namu.
Bet, kad jūs būtu sapratuši, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris, – tad jūs nebūtu šos nevainīgos nosodījuši. Jo Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu.” (Mateja evaņģēlijs 12:1-8)
Jēzus gāja caur labību, un Viņa mācekļi bija izsalkuši, un viņi ņēma un ēda vārpas, un tas bija sabatā. Citi tad teica: “Ko viņi sabatā dara, tas taču ir grēks, viņi pārkāpj bausli!” Tad Jēzus saka 8. pantā: “Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu”. Kad mūsu draudze vēl bija vecajās telpās Zinātņu akadēmijā, bija situācija, ka mācītājs vadīja draudzes Limbažos, Valmierā un Cēsīs. Tieši tajā reizē Limbažos un Valmierā svētdienās, un Rīgā dievkalpojumi notika sestdienās. Protams, ka dievkalpojumi tika filmēti, tika likti internetā un bija cilvēki no citām draudzēm, kuras atzīst tieši sestdienu, sabata svinēšanu, teica, ka jūs esam malači, jūs svētījāt īsto dienu, bet Jēzus saka, ka Viņš ir Kungs pār sabatu. Svarīgi ir, ka tu vienu dienu nedēļā veltī Dievam un ka tavā dzīvē ir diena, ir laiks, ko tu velti Dievam un arī velti atpūtai. Mēs esam ar fizisku ķermeni un mums arī ir jārūpējas par savu miesu. Tas nozīmē, ka tev obligāti ir jāieplāno atpūta. Ja tev ir tendence uz darbaholismu, ka tu tikai strādā un strādā, strādā un strādā un tad tas var ļoti slikti beigties. Tu galu galā vari izdegt, viss var apriebties un vispār visu vari atmest un visu pazaudēt, tāpēc ieplānot atpūtu, balansētu atpūtu ir ļoti prātīgi, ļoti gudri un vajadzīgi, vismaz vienreiz nedēļā un vismaz vienreiz gadā. Atkarībā no tavām finansiālajām iespējām, laika iespējām, bet obligāti tas ir jāieplāno.
5. bauslis: Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tavs Kungs Tavs Dievs tev dod.
Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod. (2. Mozus grāmata 20:12)
Šis bauslis ir ar apsolījumu, ja tu šo bausli pildīsi, tad tu ilgi dzīvosi tajā zemē, ko Dievs tev dod. Šis ir svarīgs bauslis un attiecas gan uz vecākiem, gan uz bērniem. Nav tā, ka tikai uz bērniem, bet arī vecākiem. Vecākiem ir pienākums mācīt saviem bērniem Kristus mācību. Bērniem savukārt ir pienākums paklausīt saviem vecākiem. Tiešā nozīme ir: aizliedz ļaunus vārdus un darbus pret vecākiem. Saka, ka pēdējos laikos cilvēki atkritīs un būs tādi, kas necienīs vecākus, tie viņiem būs nevērtīgi, un man liekas, ka šādi laiki ir pienākuši, ka bērni nevērīgi attiecas pret vecākiem un vispār pret vecāko paaudzi. Es esmu augusi laukos, man bija jāsveicina viss ciems, kad es izgāju laukā, nav svarīgi, vai es pazīstu, vai nepazīstu, man obligāti bija jāsaka: “Labdien!” Es biju ļoti kautrīgs bērns un man nemaz tas nebija viegli, bet es zināju, ka tas obligāti ir jādara. Ja es tā nedarīšu, tas būs šausmīgs kauns. Tas bija ieaudzināts, ka tev ir jāciena, jo tas cilvēks ir vecāks par tevi, tu automātiski viņu sveicini un izturies pret viņu ar cieņu. Tagad es to neredzu, ja aizbraucu uz laukiem, kurš tur kādu sveicinātu, vispār nesveicina. Tātad bauslis aizliedz ļaunus vārdus un darbus pret vecākiem un mērķis ir, lai ticība Dievam tiktu nodota no paaudzes uz paaudzi, lai vecāki saviem bērniem mācītu par Dievu, kā jāgodā Dievs un jādzīvo Dievam. Paplašinātā nozīme: baušļa ievērošana vai neievērošana attiecīgi nosaka, cik tu ilgi dzīvosi, jo tur bija apsolījums, lai tu ilgi dzīvotu un tas neattiecas tikai uz tevi kā atsevišķu personu, bet tas attiecas uz visu paaudzi, attiecas uz valsti uz visu nāciju. Ja valstī ir tendence, kas ir vērsta uz ģimeņu izārdīšanu, uz ģimenes institūta noniecināšanu, un šīs tendences stipri nāk iekšā, Eiropā jau sen ir ienākušas, Latvijā jau arī ļoti, ļoti klauvē un ļoti grib tikt iekšā. Ja stipras ģimenes vairs nav sabiedrības balsts, tad arī sabiedrība tiek sadrumstalota un ir bezspēcīga, un jēla. Tāpēc šis bauslis ir ļoti svarīgs. Paplašinātā nozīme: bērniem ir jāciena un jāklausa, kad ir mazi, savukārt, kad bērni ir izauguši un vecāki ir kļuvuši veci, tad bērni atbalsta savus vecākus un palīdz viņiem. Vecākiem jāaudzina bērni dievbijībā un bērniem ir jāklausa vecākiem. Vēl viens moments, ir ka vecākiem ir viņu garīgie vadītāji vai arī darbā priekšnieki, un arī tos tu klausi, godā un cieni.
Bērni, klausait saviem vecākiem, jo tā pienākas. Godā savu tēvu un māti, – tas ir pirmais bauslis ar apsolījumu, proti: lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes. – Tēvi, nekaitinait savus bērnus, bet audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem Tam Kungam. Kalpi, paklausait saviem laicīgajiem kungiem kā Kristum bijībā un bailēs ar neviltotu sirdi. Pildait Dieva gribu kā Kristus kalpi, no visas dvēseles, ne tikai acu priekšā, cilvēkiem izpatikdami (Efeziešiem vēstule 6:1-6)
Tur ir minēts, ka bērniem jāklausa saviem vecākiem, jāgodā savu tēvu un māti. Tēvi, nekaitiniet savus bērnus, kalpi, paklausiet saviem laicīgajiem kungiem un tā tālāk. Pielietojums šodien: ziniet, ka ir tādi uzticības tālruņi un ir visādi īsie video, kur vecāks īsti nezina, kā ar bērnu runāt, lai tikai bērns kādam nepiezvana un nepasūdzas, ka viņam neatņem to bērnu. Bija izsmiets, ka bērns ir pataisīts par dievu, kaut gan faktiski viņš nav nekāds dievs, bet visa tā filozofija, nedod Dievs, ka tu bērnam kaut ko aizrādīsi, pamācīsi kaut kur. Tāpēc ir gudri saviem bērniem mācīt nekļūt līdzīgiem pasaulei, nekļūt līdzīgiem tai domāšanai, kas ir pasaulē, kas ir skolā.
6. bauslis: Tev nebūs nokaut.
Bet par jūsu asinīm, jūsu dzīvību, Es prasīšu atbildību: no ikviena zvēra Es to prasīšu un no katra cilvēka, no ikviena jūsu vidū Es to prasīšu; cilvēka dzīvību Es atprasīšu. Kas izlej cilvēka asinis, tā asinis caur cilvēkiem tiks izlietas, jo pēc Dieva tēla Viņš cilvēku ir radījis. (1. Mozus grāmata 9:5-6)
Šī rakstvieta atgādina, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla, ka mēs Dievam esam ļoti, ļoti svarīgi un ka Vecajā Derībā sods par slepkavību bija šī cilvēka paša nāve. Tiešā nozīme: bauslis attiecas uz kriminālnoziegumu un neattiecas uz pretinieka nogalināšanu karā. Ja tev uzbrūk pretinieks, tu dodies karā, tas nenozīmē, ka tu pārkāp šo bausli, tu cīnies, tu aizstāvi savu zemi, aizstāvi savu valsti, savu ģimeni, aizstāvi, pirmkārt, pats sevi, bet aizliedz nogalināt aiz saviem egoistiskiem motīviem. Tevi kāds nokaitināja, kaut ko paņem un sit pa pieri un viņš gar zemi un viss – to šis bauslis aizliedz. Šis bauslis atzīst un piešķir tiesības dzīvot ikvienam. Katram vienam cilvēkam ir tiesības dzīvot, to Dievs tev ir piešķīris, un tavs pienākums ir ievērot, ka citam cilvēkam arī ir tiesības dzīvot, lai kā viņš tev patīk vai nepatīk. Paplašinātā nozīme šim bauslim: Jēzus paaugstina standartus un pasaka: tam, kas nepiedod, dusmo sauc par bezdievi, apsaukā brāli par muļķi, tad tas ir slepkava. Šis bauslis aizliedz pašu slepkavību cēloni, to, kas notiek sirdī, kas notiek prātā, dusmas, naidu, greizsirdību, jo tieši tas ir tas, kas izraisa, to ka notiek slepkavība. Par paplašināto nozīmi: Jēzus paceļ šo standartu un aizliedz, ka tu vispār savā sirdī ļauj ienākt ļaunām domām. Arī tad, ja tu vispār gribētu, ka kāds cilvēks nomirst, un domātu, ka viņš tev tik šausmīgi riebjas un kaitina, traucē dzīvot: “Kaut viņš nomirtu!” Tā kā šādas domas nav labas un tās neved pie labām sekām, tāpēc tiec vaļā no šādām domām. Jēzus saka:
Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. (Mateja evaņģēlijs 5:21-24)
Šeit vēl svarīgi ir pieminēt tādu momentu, ka tie, kas šķeļ, aprunā, noskaņo pret draudzi, arī pārkāp šo bausli. Un patiesībā tie kalpo velnam. Jo, ja tu cilvēku saindē ar savām runām, baumām, caur viltu, vai radi cilvēkā šaubas, neticību, kuru rezultātā cilvēks aiziet no draudzes, tas arī ir pie šī paša pieskaitāms.
Es lieku jums pie sirds, brāļi, ņemiet vērā tos, kas rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, ko esat mācījušies: vairieties no viņiem! (Romiešiem vēstule 16:17)
Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava, un jūs zināt, ka neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvību. (1. Jāņa vēstule 3:15)
Tāpēc pielieciet visas pūles un parādait savā ticībā tikumu, bet tikumā atziņu, atziņā atturību, atturībā pacietību, pacietībā dievbijību, dievbijībā brālību, brālībā mīlestību. Jo, ja šīs lietas pie jums ir un iet vairumā, jūs netapsit kūtri, nedz neauglīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus atziņā. Bet, kam to nav, tas ir akls un stulbs un ir aizmirsis, ka viņš ir šķīstīts no veciem grēkiem. (2. Pētera vēstule 1:5-9)
Tu varētu domāt: “Re kur, Bībelē lamājas – akls un stulbs -, ka šeit jau šis bauslis strādā, un, ja kāds par stulbu vai stulbeni nosauc, tad tu esi tiesājams elles ugunīs!” Šeit ir jāskatās pēc situācijas un pēc motīva, ar kādu domu šis cilvēks šos vārdus saka. Un, nav jau izslēgts, ka mēs tiešām uzvedamies stulbi, rīkojamies muļķīgi. Un tad ir labi, ka kāds cilvēks mūs apstādina un pasaka: ”Klau, šis ir galīgi garām.” Un viņa doma ir, lai tu apstājies un izmaini to savu lietu, savu domāšanu, savu darbību. Un tieši šinī gadījumā, šis cilvēks nāk kā glābšana. Tu nevari teikt: “Tu man tā pateici, tu tagad elles ugunīs degsi, jo es tev brālis vai māsa esmu!” Bet, ja viņš nāca, lai tevi pamācītu ar mīlestību, tad pieņem to. Bet, ja tev tā ir zāģēšana, un tu visu laiku saki “stulbenis” rītā vakarā, tad beigās arī domā: “Nu, jā, es taču esmu stulbenis, es taču neko nevaru!” Un tad tu to pieņem un tā ir gan tāda negatīva lieta.
7. bauslis: Tev nebūs laulību pārkāpt.
Tiešā nozīme, ka tā ir neuzticība. Šis ir smagākais no seksuālajiem grēkiem. Tāpat kā Dievs prasa uzticību Sev, ka tu pielūdz tikai un vienīgi Dievu, tāpat Viņš prasa arī, lai ir uzticība starp vienu vīru un vienu sievu. Un vispārēju visu baušļu pārkāpšanu var nodefinēt arī kā neuzticību pret Dievu. Tāpēc šis bauslis par uzticību ir ļoti svarīgs. Un paplašinātā nozīmē: ka sekss ārpus laulības, ir laulības pārkāpšana. Un arī medicīniski ir pierādīts, ka no pēdējiem desmit seksuālajiem sakariem informācija no viena partnera paliek otrā. Tas ir abpusēji, un izraisa arī sekas. Un bieži vien ir tā, ka tev ir bijuši daudz partneru, un pēc tam tev ir ļoti daudz emocionālu problēmu. Un tu pat bieži vien nevari saprast, no kā tas ir. Un tās ir kā sekas tam, ka tev ir tik daudz bijuši sakari un piedzīvojumi. Un paliek kaut kas no šiem cilvēkiem tevī. Protams, tu nāc pie Dieva un tiec no tā visa vaļā. Pielietojam to šodien – Jēzus paaugstina standartu, varam lasīt:
Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev nebūs laulību pārkāpt. Bet Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī. (Mateja evaņģēlijs 5:27-28)
Lūk, Jēzus bauslību padara vēl nopietnāku, nekā tā ir Vecajā Derībā.
8. bauslis: Tev nebūs zagt.
Tiešā nozīmē: pamatideja ir nevis, ka tu nezodz, bet cilvēka brīvība. Šis bauslis attiecas uz to, ka katram cilvēkam ir īpašums un personiskā brīvība. Un viņš nevar tikts pārdots verdzībā. Tātad tevi nevar nozagt un pārdot verdzībā. Dievs tā nav paredzējis. Dievs tev dod brīvību, tu esi brīvs cilvēks. Un citam nav tiesību pret tevi tā rīkoties. Bauslis aizliedz manipulēt ar citu cilvēku dzīvēm sava labuma dēļ. Tātad neizmanto citus cilvēkus, lai iegūtu labumu. Protams, tas ietver arī to, ka tu nosper kādam, vai paņem kaut ko sev. Un arī te domāts, ka katram ir tiesības uz savu īpašumu. Bija padomju laiku, kad bija denacionalizācija. Un, ka visiem viss bija jāatnes un jāatdod visi zelta iekrājumi. Cilvēkiem tobrīd nedrīkstēja nekas piederēt. Tā brīža vara pārkāpa šo bausli. Pielietojums šodien ir – godīgu darījumu un līgumu slēgšana, ka tu nekrāpies, nemānies. Un, ka tu neiesmērē kādam savu mantu, kas tev galīgi neapmierina. Piemērām, tev ir sarūsējusi mašīna, bet tu smuki piešpaktelē un iesmērē kādam un domā, ka Dievs tev smuki palīdzējis pārdot. Bet patiesībā Dievam nepatīk, ka tu kādu apkrāp. Un parasti ir tā: “Dots devējam atdodas!” Tev pēc tam kāds cits iesmērēs šāda veida mašīnu, kāda tev nepatīk. Lūk, izslēdz jebkādas krāpnieciskas darbības, jebkādas zagšanas formas. Centies būt godīgs visās lietās ar cilvēkiem.
9. bauslis: Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko.
Mēs uzreiz domājam, ka nedrīkst melot. Bet tiešā nozīme ir, ka tev ir vispārīgs aizliegums tiesā dot nepatiesu liecību. Tad, kad Jēzu tiesāja, tur bija saaicināts vesels pulks ar nepatiesiem lieciniekiem. Viņi konkrēti pārkāpa šo bausli. Tātad, kad ir tāda līdzīga situācija, tu nedod nepatiesu liecību. Jo, ja tu tiesā melo, tad tiek zaudētas šī cilvēka tiesības uz brīvību. Un paplašinātā nozīme: bauslis aizsargā cilvēka slavu, aizsargā cilvēka vārdu, reputāciju. Nozīme ir tam, ka tu šo cilvēku neaprunā. Nevar runāt arī melus par cilvēka raksturu. Par visiem ir jārunā patiesība un tikai patiesība. Pielietojums šodien – meli vispār ir aizliegti.
Nemelojiet cits citam, novelciet veco cilvēku un viņa darbus. (Kolosiešiem vēstule 3:9)
Bet jūsu vārdi lai ir: jā, jā! nē, nē! Kas pāri par to, tas ir no ļauna. (Mateja evaņģēlijs 5:37)
Bija tādi laiki, kad PSRS bija dzelzs priekškars, un cilvēki nevarēja likumiskā ceļā saņemt Bībeles. Tolaik bija arī drosmīgi cilvēki, kas ieveda Bībeles PSRS teritorijā. Un šinī gadījumā cilvēki neatklāja šo informāciju, nevēlējas, lai viņus ieliek cietumā. Bībelē pierakstīts: “Esiet tik gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži.” Un arī bija cilvēki, kas slēpa ebrejus, kuriem draudēja nogalināšana. Bija cilvēki, kas slēpa bēgļus, un par kuriem neteica: “Nākat, es jums tūlīt atdošu Bībeles, jo es jums nedrīkstu melot!” Un tad vienkārši šādos gadījumos tu nesaki, kā ir, bet izmanto citas metodes, lai nenodotu šos cilvēkus. Tādēļ mums nav jābūt kā tādiem burta kalpiem. Tev ir jābūt ar sirdi, ar izpratni un domāšanu, ar šīm lietām ir jādraudzējas.
10. bauslis: Tev nebūs iekārot.
Tur ir uzskaitīts, ko tev nebūs iekārot. Tev nebūs iekārot tuvākā namu, nedz ko citu, kas pieder tavam tuvākam. Šī baušļa tiešā nozīme ir novērst jebkādu grēku jau saknē. Jo šeit nav runa par to, ka tu kaut ko dari fiziski, bet par to, ko tu domā. Par to, kas ir tavā galvā un tavā sirdī. Un paplašinātā nozīmē šis ir vienīgais bauslis Vecajā Derībā, par kuru nevarēja sodīt. Neviens nezina, ko tu esi savā galvā izdomājis, ko tu tur nes, tā teikt, nes savā somā. Taču Dievs zina cilvēku sirdis. Un pielietojums šodien ir tāds, ka tu centies turēt tīru savu prātu, centies kontrolēt savas acis, kontrolēt savas ausis. Kontrolē, ko tu skaties, ko tu klausies, ar ko tu sarunājies. Un, lūk, kopsavilkums par desmit baušļiem ir vienā teikumā: “Mīli Dievu un savu tuvāko!” Tas ir galvenais, kas tev ir jāatceras no visa šī. Vairāk mīli Dievu un savu tuvāko.
Un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņam jautāja un sacīja: “Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?” Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” (Mateja evaņģēlijs 22:35-40)
Kas vēl ir svarīgi? Ir svarīgi atcerēties, ka mīlestība, pirmkārt, nav sajūtas. Jo ar ko cilvēkiem saistās mīlestība? Ar sirsniņām, ar 14. februāri, ar dāvaniņām, smaržiņām, ziediņiem un visu ko tādu. Un ar labām sajūtām, ka tu esi mīlēts, kad tu mīli, ka tevi mīl. Un tev viss ir baigi forši. Bet mīlestība, pirmkārt, nav sajūtas, bet, pirmkārt, mēs mācamies desmit baušļu pildīšanu. Arī pret savu tuvāko ir jāveic desmit baušļu pildīšana, kā arī pret Dievu.
Jo baušļi: tev nebūs pārkāpt laulību, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs iekārot un ja vēl ir kāds cits bauslis, saņemami kopā šinī vārdā, proti: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara: tātad bauslības piepildījums ir mīlestība. (Romiešiem vēstule 13:9-10)
Kas vēl ir jāpatur prātā? Vecajā Derībā šo baušļu piepildīšana tika realizēta caur varas struktūrām. Tātad, ja tu kādu bausli nepildīji, tev uzreiz bija sods. Tur bija ļoti smagi sodi. Varēja aiziet pat līdz nāves sodam un nomētāšanai ar akmeņiem. Savukārt, Jaunajā Derībā pilda baušļus, bet ticībā brīvprātīgi, tev ir iekšēji dots garīgs spēks to izdarīt. Dievs neprasa no tevis neiespējamo. Vecajā Derība ticība balstījās uz likumu izpildīšanu, bet Jaunajā Derībā balstās uz iekšējām pārmaiņām, uz to, ka Dievs tevi izmaina. Vecajā Derībā galvenie vārdi ir: “Tev nebūs!” Bet Jaunajā Derībā Dievs saka: “Tu vari!” Mums ir dziesma ar vārdiem: ”Visu varu es, jo tu mani mīli, Dievs! Visu Tavā spēkā es varu!”
Un, lūk, desmit baušļi nav ceļš uz glābšanu. Tikai ar to, ka tu pildi desmit baušļus, tu neiegūsti glābšanu. Glābšanu tev dod Jēzus Kristus. Jēzus ir ceļš uz glābšanu. Tātad posts pasaulē, tavā dzīvē dažādi lāsti, dažādas slimība, neveiksmes, neizdošanās ir saistītas arī ar desmit baušļu pārkāpumiem. Tātad atgriežamies no grēkiem un pieskaņojam savu gribu, savu ticību un vārdus Dieva gribai. Un tad tu vari saņemt to, ka Dievs tevi svētī, ka tu vari vairoties gan fiziski, gan garīgi.
Ar to Viņš mums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē. (2. Pētera vēstule 1:4)
Tātad Dievs tev ir sagatavojis superīgu, brīnišķīgu dzīvi, un Viņam ir ļoti daudz apsolījumu, kuri mums daudziem vēl ir jāiegūst, ir jāiekaro, ir jāpaņem. Un kā to izdarīt? Dzīvojot svētu dzīvi!
Bet es saku: staigājiet Garā, tad jūs miesas kārību savaldīsit. (Galatiešiem vēstule 5:16)
Un kā to īstenot? Ir piecas pamata lietas, ko mums vienmēr māca mācītājs. Un tās ir: Bībele, lūgšana, draudze, evaņģelizācija, kalpošana. Šo mēs nedrīkstam aizmirst. Tas, kas mums ir iedots, mums ir jādalās ar citiem cilvēkiem.
Un vēl svarīgas lietas, ko mums vajadzētu ievērot, kas mums palīdz, ir dzīvot svētu dzīvi.
1. Ievēro gavēni. Mēs šeit lielākā daļa esam dievkalpojumā droši vien ar burbuļojošiem vēderiem. Mums, kā reiz, ir gavēnis. Tu esi pareizā sabiedrībā, tu esi draudzē.
2. Esi liecinieks. Lieto savas grupiņas, savus neformālos pasākumus, veic privātās sarakstes un savas satikšanās. Esi Jēzus Kristus liecinieks.
3. Kontrolē, ko tu skaties un ko tu klausies. Tagad ir telefonā tāda iespēja redzēt, cik tu esi ilgi sēdējis kurā programmā. Varam plānot, cik tu esi bijis lūgšanās ar Dievu, un cik sēdējis “Facebook”, Instagram”. Tu redzi, cik daudz stundas esi bijis tur vai šur. Un tev šķiet, ka tik ļoti daudz nemaz nesēdi telefonā, bet telefons tev pasaka priekšā faktu. Tur nav emociju. Tātad arī tur varētu izdarīt kaut kādas izmaiņas. Varbūt tā vietā, lai skrullētu kaut ko, bet tā vietā noliec vienu grāmatu, kas tev ir jāizlasa pa nedēļu vai pa divām. Un tu kļūsi daudz bagātinātāks ar to, nekā pavadot laiku sociālajos tīklos, skatoties citu cilvēku dzīvi.
4. Nomaini draugus. Ja tev ir kādi paziņas vai draugi, kas tevi velk lejā, atrodi draugus draudzē. Atrodi draugus grupiņā.
5. Iztīri māju. Ne tikai māju iztīri ar putekļu sūcēju, bet tas ir domāts arī, ka tu iztīri no visādām okultām lietām, piemēram, no Budas bildītēm un attēliem. Kad jūs draudzē braucat uz inkaunteru, tad jau tur ļoti detalizēti tiek pateikts, no kā tieši jāatbrīvojas.
6. Plāno savu laiku un dzīvi. Tu ieplāno savu laiku, savu dzīvi, ko tu dari, lai tā tiktu plānota, lai nepūš vējš tavā dzīvē.
7. Esi disciplinēts. Izmanto visu, ko tev dod mācītājs un draudze. Kas tas ir? Dievkalpojumi, mājas grupiņas, inkaunters. Lūgšanu sapulces, neformālie pasākumi, Bībeles un līderu skolas. Mums ir pieejamas arī konsultācijas. Sazvanīšanās ar saviem grupiņas vadītājiem. Tikšanās ar savu grupiņas vadītāju, līderi.
8. Pieņem savu līderi, pieņem savu mācītāju. Ka tu noliec viņus kā savas prioritātes, ka tu nesaki – es pats zinu. Tu pieņem savu līderi, tu pieņem savu mācītāju. Tu noliec to visu tā, ka tu esi apmācāms, nevis, ka es pats visu zinu, tu man te neko nesaki. Šādi tu stāvēsi uz vietas, būsi iestrēdzis, labāk esi tāds, kurš ir mācāms, un kurš mācās.
9. Un, lai nodotos, maksā pilnu cenu, lai tu aizietu līdz galam, lai tava kristīgā dzīve būtu ilgtermiņā, maksā pilnu cenu. Un tu aiziesi līdz galam! Āmen!
Indras Kalniņas sludināto Bībeles skolas 14. tēmu “Svēta dzīve” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
