Elle

Elle, debesis un Jēzus otrā atnākšana – šīs ir visai sarežģītas tēmas, kuras nav izprotamas pilnā mērā. Mēs mācīsimies par to Bībeles kontekstā, un ko mēs no tā varam iegūt. Ir svarīgi saprast, ka tās ir lietas, kuras mēs neesam redzējuši un, izsekojot līdzi tam, ko saka Dieva vārds, ir skaidrs, ka ellē ir slikti un debesīs labi. Par Jēzus otro atnākšanu ir skaidrs, ka Viņš nāks otrreiz. Tas ir rakstīts Dieva vārdā un pēc būtības skaidrs. Tomēr dažādas nianses var atšķirties mūsu un Bībeles sarakstītā uztverē, tās var likties nepieņemamas. Apzināti no šīs mācības esmu izslēdzis subjektīvus dažādu mācītāju uzskatus, vīzijas. Ir daudz dažādu video liecību, grāmatu, populāru mācītāju mācības par elli. Visas šīs ir personīgās pieredzes, kā cilvēks ir gājis cauri dažādām spirālēm, kā viņš redzējis debesis un tamlīdzīgi. Esmu atstājis mācībā tikai un vienīgi Dieva vārdu. Nevar ticēt tam, ko kāds ir nosapņojis vai redzējis. Šādas pieredzes ir subjektīva cilvēku uztvere. Arī, ja cilvēks ir bijis vīzijā “parauts” – tā ir tikai un vienīgi šī cilvēka subjektīvā pieredze. Man ir bijusi svētruna “Jaunākā lūgšanu tehnoloģija”, kurā runāju par to, kā cilvēki uztver lietas. Toreiz pacēlu jautājumu par to, kā akls cilvēks “redz” Dievu vai kaut kādas lietas, ja nekad tās nav redzējis. Neredzīgs cilvēks to visu uztver savādāk, viņš nevar iedomāties, uztvert ar redzes atmiņu, kā mēs to redzam. Svarīgi ir saprast, ka Dieva doma ir ietverta vārdos, kas katrā valodā skan savādāk, bet apzīmē vienu un to pašu ideju, domu. Tāpat arī, zīmējot kaut kādus tēlus, kādas izskatās debesis vai elle, cilvēks tos attēlo pēc tā, kā redzējis pasaku grāmatās, skatoties filmas par hobitiem, “Gredzenu pavēlnieku” vai kādas šausmu filmas. Pietiek tikai vienu reizi redzēt, šādi tēli paliek zemapziņā un tad visas Dieva idejas vai sātaniskas, vai kādas citas idejas cilvēks izskaidro ar tiem tēliem. Ja cilvēks piedzimis akls, tad izskaidro to savādāk. Kā var zināt, ka velns ir ar āža kāju un ragiem? No kurienes tas? Tikai no latviešu vai citām pasakām. Bībelē – ja kāds cilvēks kaut ko ir redzējis, arī tas ir subjektīvi, kā šis cilvēks ir redzējis, iztēlojies, sapratis elli, debesis vai kādas citas lietas. Ir tikai Dieva vārds, un arī Bībelē atsevišķu cilvēku, piemēram, Pāvila pieredze, ir tikai viņa subjektīva pieredze. Nav būtiski zināt, kādi koki aug vai kādas izskatās ielas debesīs – vai no zelta, vai kā citādi. To, kas rakstīts Atklāsmes grāmatā par debesīm, es uzskatu par simboliskiem tēliem tādēļ, ka Bībelē teikts:

Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. (1. Korintiešiem vēstule 2:9)

Viss tas, ko mēs iedomājamies, kā ir debesīs un ellē, tas viss ir cilvēku fantāzijas. Svarīgs ir tikai Dieva vārds. Kādēļ ir svarīgi runāt arī par elli? Kaut arī es nebiju gājis baznīcā, un man neviens nebija īpaši skaidrojis, bet, pateicoties tam, ka sabiedrībā ir vispārīgs uzskats, ka pastāv debesis un elle, es zināju, ka elle pastāv. Man bija zināšanas par to un attiecīgā brīdī, kad biju uz pašnāvības sliekšņa, šīs zināšanas deva iekšēju pārliecību, ka pēc tam, kad būšu padarījis sev galu, nekas nebeigsies. Izjutu, zināju, ka pēc tam nonākšu vietā, ko sauc par elli, un viss turpināsies. Nebiju audzināts kristīgā garā, ne arī Bībeli studējis, bet šīs vispārīgās zināšanas atsaucās manā sirdī. Tieši tas mani glāba, jo pēc pāris nedēļām jau biju jaunpiedzimis kristietis. Tādēļ zināšanas un mācība par elli ir neatņemama Jēzus jeb Bībeles mācības daļa.

Bet pats miera Dievs lai jūs svētī caurcaurim, un jūsu gars, dvēsele un miesa visā pilnībā lai paliek bezvainīgi līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai. (1.Tesaloniķiešiem vēstule 5:23)

Šī ir rakstvieta, kur tiek minēts, ka cilvēks sastāv no trīs daļām: gars, dvēsele un miesa. Dvēsele arī sastāv no trīs daļām: prāts, griba un emocijas. Tas nozīmē, ka ir dzīve pēc nāves.

Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki. (1. Korintiešiem vēstule 15:19)

Ja mūsu ticība ir balstīta tikai uz to, ko mēs šajā dzīvē varam saņemt, izbaudīt – apprecēties, izveidot ģimeni, nopelnīt naudu, atpūsties, varbūt kāds kādam atriebties – kāda nu kuram izpratne un dzīves filozofija, tad uz to attiecas šī rakstvieta. Var būt arī draudzē labi justies, slavēt Dievu, sakārtot savas emocijas, savu garīgo pasauli, ticēt Dievam, kas ir labi, bet Pāvils saka, ka ja mēs ticam uz Kristu tikai par šām lietām, tad esam nožēlojami cilvēki. Mums ir jāskatās uz Kristu caur mūžības prizmu – ir dzīve pēc nāves un cilvēks ir trīsdaļīgs. Pāvils raksta par to:

Bet to es saku, brāļi: miesa un asinis nevar iemantot Dieva valstību, nedz arī iznīcība var iemantot neiznīcību. (1. Korintiešiem vēstule 15:50)

Gars un arī dvēsele dzīvo mūžīgi. Vēlāk aplūkosim Rakstu vietas, kas liecina par to, ka tiksim augšāmcelti. Tas būs ne tikai mūsu gars, kas dosies uz debesīm, bet mums tiks piešķirta jauna miesa. Tās ir nianses. Būtiski ir saprast, ka cilvēks sastāv no trīs daļām un divas no šīm daļām dzīvo mūžīgi. Eksistē dzīve pēc nāves.

Ja es, tikai mirstīgs cilvēks būdams, esmu Efezā cīnījies ar plēsīgiem zvēriem, kāds labums man tur būtu? Ja mirušie neceļas augšām, tad: ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim. (1. Korintiešiem vēstule 15:32)

Bailes no elles nav labākā motivācija, lai ticētu un kalpotu Dievam, bet bez mācības par elli, kas ir Bībeles kontekstā, nav iespējams pilnībā dzīvot Dieva gribā. Nekas nav iespējams bez diviem aspektiem – viens ir uzslava, otrs ir ierobežošana. Lai cik labs būtu cilvēks, sabiedrība, nevar iztikt bez likumiem un likumus sargājošām institūcijām, kas rūpējas, lai likumi tiek ievēroti. Ir dažādas izpratnes par to, kā jāievēro likumi, un bieži tas var pārkāpt citu cilvēku tiesības. Nav iespējams tikai uz godaprāta un labas sirdsapziņas pamata uzturēt kārtību sabiedrībā. Cilvēks var domāt, ka viņam ir laba sirdsapziņa bet tas var traucēt citiem, pārkāpjot apkārtējo tiesības. Tādēļ ir policija, tiesu varas iestādes, kas rūpējas par likumu ievērošanu. Tāpat ir ar ticību Dievam. Ja mums šķiet, ka mēs no labas gribas vien spējam kalpot Dievam, tad tie ir maldi. Ir labā un ļaunā policista metode, kas palīdz izvilināt atzīšanos no cilvēka. Ienāk ļaunais policists, sasola mūža ieslodzījumu, piedraud ar spīdzināšanām un tad iziet ārā. Pēc viņa ienāk labais policists, kurš apsola izglābt no ļaunā policista, lai tikai pasaka vajadzīgo informāciju. Tas darbojas un cilvēks pasaka visu vajadzīgo. Tā ir cilvēka psiholoģija. Tas ir princips gan garīgā, gan fiziskā pasaulē. Ja ir tikai tas labais un viss paliek tikai uz mūsu pašu atbildību un sirdsapziņu, tas kaut kādās reizēs vienkārši nestrādā. Tādēļ ir vajadzīga atbildība jeb sods. Gribētos redzēt, kā kristieši prātīgi brauktu ar automašīnām tikai tāpēc, ka ir satiksmes noteikumi. Lielākā daļa šos noteikumus neievērotu, patiesībā jau tagad daudzi neievēro. Ja nav foto radara, tad daudzi brauc ātrāk. Ir arī otra galējība. Nesen kāds rosināja ieviest sodu par pārāk lēnu braukšanu. Tas arī izraisa avārijas. Kas lēnajam braucējam liks braukt ātrāk un kas ātrajam braucējam liks braukt lēnāk? Tikai sods! Kā minimums, ir jābūt zināšanām no Bībeles par elli. Tas palīdz būt atbildīgiem Dieva un cilvēku priekšā. Dieva tiesa reizēm notiek jau šeit virs zemes.

No kurienes radies vārds “elle”? Vecajā Derībā ir sadalīts šis vārds. Ebreju valodā tas ir “šeola” un grieķu valodā “hadesa”, kas nozīmē – pazemes valstība. Tā bija mirušo vieta ticīgiem un neticīgiem, kur nonāca visi. Lasot Bībeli, svarīgi izsekot līdzi evolūcijai. Apzināti lietoju šo vārdu. Jo tāda elle, par kādu runā Kristus, Vecajā Derībā nav. Kādēļ pēkšņi parādījās kaut kas cits, kas Vecajā Derībā nemaz nebija? Pēc tā var saprast, ka tā bija cilvēku izpratne par dzīvi pēc nāves. Izsekojot visai šai evolūcijai, var saprast, kā izveidojās vārds elle tādā nozīmē, kā to saprot šodien, kā to saprata Pāvils, Pēteris un Kristus. Tā veidojās pamazām un līdz tam tika noiets noteikts ceļš. Nevar ņemt daļu no Bībeles mācības vai kaut kādus sapņus un no tā uzbūvēt priekšstatu par to, kā būs ellē. Mācība ir veidojusies daudzu simtu gadu garumā. Tātad, sākotnēji šo vietu uzskatīja par pazemes valstību, kur pēc nāves nonāk ticīgie un neticīgie. Jau Vecajā Derībā parādās jēdziens, ka visi tiks uzmodināti tiesai. Jau tur var redzēt, ka šeolā tomēr ir sadalījums starp ticīgiem un neticīgiem, ka pastāv kaut kādas atšķirības starp tiem cilvēkiem, kuri ir ticējuši un kuri nav ticējuši. Bībelē ir pants, kurā teikts, ka Jēzus nogāja un sludināja gariem cietumā.

Tanī Viņš ir nogājis un arī sludinājis gariem cietumā. (1. Pētera vēstule 3:19)

Kaut gan to nevar teikt ar 100% garantiju, bet pēc Bībeles var saprast, ka šeola vairs nav vienota, bet ir sadalīta. Varbūt tas notika tajā brīdī, kad Jēzus augšāmcēlās vai varbūt mainījās cilvēku izpratne, bet var saprast, ka no šeolas tiek atdalīti tie, kuri ieiet debesīs. Skaidri tiek nodalīta pazemes valstība un Debesu valstība. Tie cilvēki, kuri tic uz Kristu, tie tiesā nenāk. Jaunajā Derībā parādās vārds “gehenna”, kas tieši apzīmē elli. Ja hadesa un šeola apzīmēja pazemes valstību, vēlāk daļa no šeolas it kā tiek pārvērsta Debesu valstībā, tad gehenna jau konkrēti nozīmē “nedziestošā uguns” un apzīmē mūžīgo sodu. No kurienes radies nosaukums gehenna? Hinomas ieleja, kas atradās dienvidos no Jeruzālemes, bija diezgan nicināma elku pielūgsmes vieta, kur esot upurēti arī cilvēku, bērnu upuri un upurus meta ugunī. Tas bija elku kalpības centrs Moloham. Ķēniņa Josijas laikā šī vieta tika likvidēta un tur ierīkoja atkritumu izgāztuvi. Ja kāds ir bijis atkritumu izgāztuvē, tad zina, ka tur visu laiku dedzina, kūp dūmi. Es nezinu, kā ir tagad, kad atkritumus šķiro, bet kādreiz tā bija. Tajā laikā tur vienmēr dega nedziestoša uguns un tā kļuva par nolādētu vietu. Vārds gehenna faktiski nozīmē šo vietu. Kad mēs Bībelē lasām vārdu elle, dažādās rakstvietās, dažādos pantos, šis vārds ir dažāds – hadesa, šeola vai gehenna. Tieši ar elli mūsu izpratnē būtu jāsaprot ne šeola, ne hadesa, bet gan gehenna.

Jo arī Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai jūs pievestu Dievam, nonāvēts gan miesā, bet dzīvs darīts garā. Tanī Viņš ir nogājis un arī sludinājis gariem cietumā, kas kādreiz bija nepaklausīgi, kad Dieva pacietība nogaidīja Noas dienās, kad taisīja šķirstu, kurā izglābās nedaudzas, proti, astoņas, dvēseles cauri ūdenim. (1. Pētera vēstule 3:18-20)

Runa ir par šeolu, pazemes valstību. Pēteris raksta, ka Jēzus pēc krustā sišanas garā nogāja šeolā un paņēma tos, ka bija miruši ticīgi un no viņiem izveidoja Debesu valstību. Tas obligāti nav jāsaprot precīzi burtiski, bet, burtiski ņemot, tur rakstīts tieši tā. Sadalīja tos, kuri paliek cietumā, pazemē un tos, kuri dodas uz Debesu valstību. Lūk, no kurienes uzskats, ka elle ir pazemē – tā tika uzskatīts Vecās Derības laikā. Jaunā Derībā ir runa par debesīm kā par citu dimensiju, kas nebūt vairs nav pazeme. “Kas kādreiz bija nepaklausīgi,” runa ir par visu laiku cilvēkiem, kuri bija miruši. Te ir jāatgādina, ka Vecās Derības cilvēki mira ticībā uz Kristu, kurš vēl nāks, bet mēs, Jaunās Derības cilvēki, dzīvojam ticībā uz Kristu, kurš jau ir atnācis. Centrā ir Kristus upuris, bez kura neviens nevar iemantot Debesu valstību, mūžīgo dzīvību. Bez Kristus upura visi nonāk tajā vietā, kas Bībelē ir apzīmēta par elli. Lai cik tu labs vai ļauns cilvēks būtu, bez Kristus upura nav ceļa uz debesīm. Vecās Derības cilvēki, kuri nonāca šeolā jeb hadesā, nevarēja iemantot mūžīgo dzīvību bez Kristus upura. Tādēļ arī Jēzus tur nogāja un Kristus upuris tika atklāts arī viņiem. Tieši šeolā šie cilvēki sagaidīja, kad tiks pienests Kristus upuris, un visi tie, kuri tai laikā bija dzīvojuši ticībā uz Dievu, tad devās uz debesīm. Nezinu, kā tur tika dalīts, kā rakstīja dzīvības grāmatu, kā tās grāmatas atvēra un lasīja, bet šie cilvēki iegāja debesīs. Pastāv dažādas teorijas, ka Kristus sadalīja šeolu divās daļās un izveidoja debesis. Varbūt, ka tā arī bija, neesmu par to pārliecināts, bet svarīgi ir tas, ka vieni ticēja līdz Kristum, otri – pēc Kristus. Ir debesis un ir elle, un Vecā Derībā izpratne par to bija pavisam savādāka nekā Jaunajā Derībā. Jēzus nogāja sludināt gariem cietumā – tas bija šeolā, nevis gehennā. Kad Jēzus augšāmcēlās, notika parādība svētajā pilsētā.

Un kapi atdarījās, un daudzu svēto miesas, kas dusēja, cēlās augšām. Un tie izgāja no kapiem pēc Viņa augšāmcelšanās, nāca svētajā pilsētā un parādījās daudziem. (Mateja evaņģēlijs 27:52)

Tie izgāja no kapiem pēc Viņa augšāmcelšanās. Tas ir rakstīts evaņģēlijā. Es, personīgi, domāju, ka tas nebija tā, ka kapi atdarījās, dēļiem čīkstot, un iznāca ārā roka, tad mūmijai līdzīga galva, cita svaigāka, cita sažuvušāka. Es domāju, ka tas bija līdzīgi, kā Mozus un Elija parādījās Jēzum. Tie bija cilvēki garā, garīgās miesās, līdzīgi, kā Jēzus daudziem parādījās augšāmceltā miesā, ar kuru varēja iet cauri sienām. Tas notikums bija tik spēcīgs, ka kļuva redzams cilvēkiem. Patiešām bija notikusi augšāmcelšanās un līdz ar Viņu augšāmcēlās visi tie, kuri gaidīja uz Viņu līdz Kristum un tagad viņi ir debesīs. Es ticu, bet nevaru būt simt procenti pārliecināts par to, ka tieši tajā brīdī tika novilkta strikta robeža starp šeolu un Debesu valstību. Tomēr Bībele skaidri saka, un es ticu, ka elle ir un debesis ir, un ka Kristus glābj. Jau pieminēju, kur elle atrodas. Kas to izdomāja? Acīmredzot, Vecās Derības cilvēki.

Jo Tu manu dvēseli nepametīsi pazemē, nedz Savam Svētajam liksi redzēt satrūdēšanu. (Apustuļu darbi 2:27)

Jo arī eņģeļus, kas apgrēkojās, Dievs nesaudzēja, bet nometa tos pazemes tumšajās bedrēs, lai glabātu sodam. (2. Pētera vēstule 2:2)

Vieta, kur atrodas elle, ja mēs skatāmies Dieva vārdā, norāda uz pazemi. Visādi video un skaņu audio faili, kur kāds ir urbis baigos urbumus un pēc tam viņi pārtrauca urbt, jo tur sāka nākt ārā elles skaņas un visi sāka dzirdēt elles skaņas. Atcerieties, visas tās grāmatiņas, kā ir ellē un debesīs, nav ņemamas objektīvi. Sadzirdējuši pazemes skaņas, jo aizurbās līdz ellei. Es nezinu, varbūt tur staigā zemes garoza. Es nezinu, kas tā par skaņām, bet tur ierakstījuši skaņas un visādi ar tām var manipulēt, uztaisīt ātrāk vai lēnāk to ierakstu. Skaties, ka neizlido ārā kāds spārnains sikspārnis. Bailēm lielas acis, un tad rādās, ka velns vai eņģelis izlidoja. Piemēram, ir daudz dažādu stāstu par to, kādi pirms nāves ir cilvēku sejas vaibsti, skaidrs, ka tas ietekmē. Ja nāk pakaļ nāves eņģelis, tad visi izskatās ļoti bēdīgi, ja nāk pakaļ gaismas eņģeli, tad tas cilvēks baigi staro. Tas ir subjektīvi, bet tā tas var būt. Tā tas patiešām var būt, es domāju, tā arī bieži notiek, bet tas nav Dieva vārds. Tas ir subjektīvi. Varbūt cilvēks vispār neko nesaprot un viņš ļoti baidījās no tiem eņģeļiem, kas nāca pakaļ. Viņš bija tikpat nobijies, kuram tas melnais eņģelis nāca pakaļ. Viņš domāja: “O, eņģelis nāk pakaļ, vai es esmu pietiekami gatavs, kas ar mani būs?” Visādas pasakas tur rāda. Kaut ko ar fotokamerām fotografē un filmē. Fotokamerām ir dažādi kropļojumi no lēcām, no objektīva. Pašai bildei ir dažādi kropļojumi, punkti, tur eņģeļi parādās cilvēkiem un visādi tur joki. No pirmā acu uzmetiena es redzu, ka tas ir vienkārši foto brāķis. Gandrīz vienmēr tas ir foto brāķis, bet ir vesela virkne ar cilvēkiem, kuri tūlīt steigsies teikt, re, kur te ir eņģeļi, tur viņam zelts krītot un visu apklājot, tur viņam izaugot jauni zobi, ko tik viņš neatceras. Varbūt viņš neatceras pat to, kad pēdējo reizi ir plombējis zobus, jo viņam plombe pēkšņi ir ielikta. Ir tik daudz dažādas muļķības kristiešu vidū.

Tad Viņš arī sacīs tiem, kas pa kreiso roku: eita nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem. (Mateja evaņģēlijs 25:41)

Šeit runā par pēdējo tiesu. Starp citu, es izlaboju šeit, jo man bija rakstīts, ka elle ir radīta eņģeļiem un cilvēkiem, bet es par to neesmu pārliecināts. Bet šodien es tā rakstu, elle nav sataisīta cilvēkiem, bet eņģeļiem. Es taču nezinu, vai Dievs patiešām radīja to elli, vai tā vienkārši mutēja. Es nesaprotu visu to lietu, bet elle nav domāta cilvēkiem, bet eņģeļiem. Bet tie cilvēki, kuri izvēlas dzīvi bez Kristus, viņiem ir paredzēta tā pati vieta, kur šiem eņģeļiem. Arī vārds “paredzēta” laikam nebūtu pareizais. Tā sanāk, ka viņi tur nonāks. Tā gadījās, tā sanāk, tā vienkārši ir.

Velnu, kas viņus pievīla, iemeta uguns un sēra jūrā, tur bija arī zvērs un viltus pravietis; tie tiks mocīti dienām un naktīm mūžīgi mūžam. Tad es redzēju lielu baltu goda krēslu un To, kas tanī sēdēja; no Viņa vaiga bēga zeme un debess, un tiem nebija kur palikt. Es redzēju mirušos, lielos un mazos, stāvam goda krēsla priekšā: un grāmatas tika atvērtas. Tika atvērta vēl cita grāmata, tā ir dzīvības grāmata. Mirušie tika tiesāti pēc tā, kas rakstīts grāmatās, pēc viņu darbiem. Jūra atdeva savus mirušos, nāve un viņas valstība atdeva savus mirušos; un tie tika tiesāti, ikviens pēc viņa darbiem. Arī nāvi un nāves valstību iemeta uguns jūrā. Šī ir otrā nāve – uguns jūra. Ja, kas nebija rakstīts dzīvības grāmatā, to iemeta uguns jūrā. (Atklāsmes grāmata 20:10-15)

No šīs rakstuvietas arī Bībeles kontekstā var saprast sekojošas lietas, ka pēc Jaunās Derības rakstiem, cilvēkam nomirstot, viņš nonāk divās vietās, vai nu paradīzē, kas ir sinonīms debesīm, vai ellē – gehennā. Katrs cilvēks, kurš nomirst, nonāk ellē vai debesīs, nekādas citas vietas Bībelē nav minētas. Nekādi starpposmi Bībelē nav minēti. Vismaz tā ļoti skaidri nekas tāds nav norādīts. To cilvēku dvēseles, kas nonāk ellē, atrodas tur līdz troņa tiesai. Un kad notiek baltā troņa tiesa, tad visus pretiniekus, velnu, velna eņģeļus, visus cilvēkus, kas jau ir ellē, iemet vēl uguns jūrā. Uguns jūra ir tāds galējais, pats pēdējais etaps, kad pati elle tiks iemesta mūžīgajā uguns jūrā, kad pilnībā tiks nodalīta pieeja ļaunumam. Debesis jebkurā gadījumā ir nodalītas no ļaunuma, bet cilvēki šeit, virs zemes, saskaras gan ar debesīm, gan ar elli: gan ar ļauno, gan ar labo. Ļaunums tiks pilnībā nodalīts uz mūžiem. To, ko tu tagad varbūt vēl nesaproti, tēmā par Jēzus otro atnākšanu būs tā smalkāk apskatīts. Neticīgu cilvēku pēc viņa darbiem tiesā lielā baltā troņa tiesa. Tiesā nevis ticīgu cilvēku pēc darbiem, bet tiesā neticīgu cilvēku pēc darbiem. Tas būtu jāsaprot, pretējā gadījumā cilvēks vienmēr grib būt labāks, labāks, labāks un tikai darbi, darbi, darbi, bet ticīgais tiesā nenāk. Cilvēki bez Kristus nāk tiesā, un viņi tiek tiesāti pēc saviem darbiem. Tātad viņu ļauno darbu smagums nosaka soda pakāpi. Ellē un uguns jūrā būs dažādi soda līmeņi. Galu galā velns tiek iemests uguns jūrā kopā ar elli un visiem tās iemītniekiem, ieskaitot cilvēkus, un tie tiks mocīti mūžīgi mūžos.

Velnu, kas viņus pievīla, iemeta uguns un sēra jūrā, tur bija arī zvērs un viltus pravietis; tie tiks mocīti dienām un naktīm mūžīgi mūžam. (Atklāsmes grāmata 20:10)

Vai ir tāds vārds šeit “mocīti”? – Ir.

Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā. (Jāņa evaņģēlijs 5:24)

Kas tic uz Kristu, nenāk tiesā, bet ir iegājis mūžīgā dzīvībā. Debesis jau šodien ir tevī. Tu piederi debesīm jau šodien. Tevi netiesā, tiesā tikai tos, kas nav rakstīti dzīvības grāmatā.

Bet Valstības bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu trīcēšana. (Mateja evaņģēlijs 8:12)

Tie ir Jēzus vārdi, kas saka, ka ellē būs slikti, tumšs, zobu trīcēšana un kaukšana. Un tad nu var ļaut fantāzijai vaļu, ņemt no filmām un šausmenēm, un kas tad nu būs tajā ellē. Tad nu visādi sapņi un grāmatas, un filmas par elli. Tu nezini, kā tur būs. Viss, kas ir jāzina, ka tur būs kaukšana, būs tumsa, būs vienkārši slikti mūžīgi mūžos. Tur precīzi nav norādīts, kas tad tur notiks. Vēl interesanti, ka valstības bērni būs izstumti. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka daudzi, kas domāja, ka viņi būs debesīs, tur nebūs. Tie, kas domāja, ka viņi tur nebūs, tomēr būs. Interesanti, vai ne? Tā notika ar Izraēlu. Tā laika ticīgie domāja, ka viņi ir Ābrahāma bērni, bet Jānis Kristītājs teica: “Klausies, nu Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus. Cirvis jau pielikts pie saknēm kokam, un ikviens koks, kas nenes labus augļus, tiek nocirsts un iemests ugunī.”

Un neiedomājieties sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu. Jo es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus. Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. (Mateja evaņģēlijs 3:9-10)

Ir jāzina visa Bībeles mācība, un ikviens pārspīlējums vienā vai otrā virzienā var izraisīt garīgas problēmas cilvēkam. Biedēšana ar elli, tāpat arī pārmērīgs uzsvars tikai uz debesīm un aizmirstība par šo dzīvi uz zemes, var izraisīt garīgas problēmas. Mateja evaņģēlijā trešās nodaļas 10. pantā rakstīts, kā es jau minēju, par cirvi pie saknes. Un 12. pantā ir rakstīts, ka Viņš tīrīs Savu klonu, sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās. Kviešu klētī – nozīmē debesīs, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni. Sadedzinās, ja nonāks ellē, un to nosaka Kristus, Viņš, kas kristī ar Svēto Garu. Kas nenes atgriešanās augļus, tos iemetīs ugunī.

Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. (Mateja evaņģēlijs 3:10)

Ko tas nozīmē priekš mums? Tas nozīmē, ka mums ir ideāls pēc kā tiekties, un mēs neviens nevaram sasniegt ideālu pilnībā, kā vien tikai tad, kad mēs patiešām skatīsim Dievu vaigu vaigā, kad mēs atstāsim šo zemes mājokli un pilnībā iemantosim mūžīgo dzīvību. Tikai tad būs pilnīgā pestīšana. Šobrīd mūsu pestīšana ir ticībā, un mēs tiecamies pretī ideālam, un mums pieder debesis. Ir rakstīts, ka mūsu sirdīs ir Svētā Gara ķīla, jo mūsos ir Svētais Gars. Tā ir ķīla tam, ka debesis ir mūsos, ka mēs piederam debesīm. Pateicoties tam, ka mēs esam Kristū jauns radījums un tiecamies pēc ideāla. Ja tevi viss apmierina un viss ir labi, un tu nekur vairs netiecies, tad jāsāk ir uzdot jautājumus, vai tu esi pestīts, vai tu neesi pazaudējis pestīšanu. Jēzus saka: “Kurš ir labāks, aukstais, karstais, remdenais vai siltais, kuram viss ir kārtībā?” Viņam viss ir kārtībā, viņam nav nekādas tieksmes vairs pilnveidoties, nekādas tieksmes kalpošanā kaut ko vairāk sasniegt. Viņš ir kļuvis remdens un pašpārliecināts, ka viņš ir glābts. Un tieši šāds cilvēks var sākt kritizēt, jo viņš ir baigi pareizais izaudzis, kaut ko jau esot sasniedzis: “Es esmu to sasniedzis, bet jūs neko neesat sasnieguši.” Bet vai tu joprojām esi fokusā uz to, lai garīgi pilnveidotos? Vai tu joprojām meklē Dievu un gribi pilnveidoties? Vai tu joprojām esi tas, kas nāk pie Kristus, līdzīgi kā tajā līdzībā par grēcinieku, kurš sita pa krūtīm un teica: “Esi man grēciniekam žēlīgs,” un kurš aizgāja attaisnots? Jo tu vienmēr redzi pie sevis: “Tu esi ideāls, tu esi izaudzis tik labs, vispār arī finanses ir sakārtotas un ģimene,” tāds baigi smukais tēls. Viss ir baigi labi. Tas ir bīstami. Mums vienmēr, gan tiem, kas tikko sākuši, gan tiem, kas ticībā kaut ko jau ir sasnieguši, visiem ir jātiecas pretī ideālam. Mēs esam pestīti, balstoties uz Kristus upuri, ne jau uz labiem darbiem. Tie labie darbi drīzāk izpaužas pēc pilnveidošanās vēlmes – nepārtraukti to darīt. Nu saproti? Jaunpiedzimis cilvēks draudzi neatstās, jo viņš labi saprot, ka draudze viņam ir vajadzīga. Pirmām kārtām, to saka Dieva vārds: “Neatstādami savas sapulces,” un vēl citas rakstvietas.

[..] Neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu. (Ebrejiem vēstule 10:25)

Otrkārt, loģiski spriedumi, ka es ticībā varu pilnveidoties tikai komandā, kas ir draudze, nevis viens pats. Tā kā cilvēks, kurš pilnveidojās, kurš ir ceļā uz mūžīgo dzīvību, draudzi neatstās.

Mums ir ļoti laba Bībeles skola, ļoti laba mācība. Tā patiešām ir balstīta precīzi Bībelē. Es negribu nekādus piejaukumus, ja es saku, kaut kādu dīvainu piemēru, tad es arī pasaku, ka tas ir vienkārši dīvains piemērs, ka tas ir no manis paša. Tas nav nopietni. Tas var palīdzēt kaut ko ilustrēt, bet tas nav pamats. Pamats ir tas, ko mums atklāj Bībele, un arī to, ko atklāj Bībele, ne visu mēs varam tā pieņemt.

Ja tu gribi nokļūt ellē, tad ieteikumi:

atzīsti citus ceļus pie Dieva ārpus Kristus,
nelūdz Dievu, nepavadi laiku ar Dievu,
nedisciplinē sevi lūgšanās,
tad, kad ir dievkalpojums, izvēlies sālīt gurķus,
centies vairāk strādāt, arī svētdienā, ieteicams,
mammas, tēta, draugu, skolotāju, mediju, valdības dažādi paziņojumi ir jāuztver nopietnāk nekā Dieva vārds, nekā draudzes mācītājs un mācība.

Draudzes mācība, tas viss ir pēc tam, galvenais, klausi citus cilvēkus. Ieklausies tieši viņu filozofijās un viss būs kārtībā, varēsi nokļūt ellē.

Vēl ir laba metode – kurni pret draudzi, pret Dieva ieceltiem vadītājiem,
un vienmēr kad tu kaut ko saproti vai lasi Bībelē, vai mācītājs no kanceles runā un tu dzirdi Dieva prātu, neļauj nevienam sevi kontrolēt un dari visu pēc sava prāta,
nebrauc nekādā gadījumā uz inkaunteru, jo tur kaut kādas šausmas notiek,
Bībeles skola vispār ir priekš tiem, kas neko nesaprot, jo Bībelē ir rakstīts, ka tu esi labāk izmācīts, nekā visi tavi skolotāji, tev nevajag nekādas draudzes, nekādas Bībeles skolas, neko tev nevajag, un kur nu vēl līderu skola,
kristīties, tas vispār ir tikai rituāls, tā ir bauslība un to nedari nekādā gadījumā,
kad ir jāizvēlas, vienmēr labāk izvēlies baudas. Kad ir jāizvēlas sevi savākt vai baudas un komfortu, izvēlies šo komfortu, vieglāko ceļu, platāko ceļu,
vienmēr, kad tu klausies sprediķus, vai arī tevi kaut kas uzrunā, vai arī tev nav sanākusi lūgšana tajā dienā, kāpēc to nedarīji, kāpēc mājas grupā nebiji, kāpēc neliecināji par Dievu, vienmēr izdomā aizbildinājumu,
nekādā gadījumā nestāsti cilvēkiem par Dievu un kur nu vēl par draudzi, tevi taču apsmies,
vēl es varu ieteikt daudz strīdēties grupiņā un visur, strīdies ar visiem. Kad notiek grupiņa saki: “Es iebilstu!” Visam, kas tur notiek, tev vienmēr ir jābūt pretējam viedoklim. Nekad nevajag piekrist, strīdies, apstrīdi visu,
vēl labāk, nekontrolē sevi vispār.

Nu tas varētu palīdzēt, ja kādam gribas nokļūt tajā vietā, par ko Bībelē ir rakstīts. Tātad šie ir tādi nosacījumi, lai tu varētu tur vieglāk nokļūt.

Jēzus saka:

Redzi, Es nāku drīz un Mana alga līdz ar Mani atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem. (Atklāsmes grāmata 22:12)

Bībele saka, ka Jēzus nāks otrreiz un būs atsevišķa tēma “Jēzus otrā atnākšana”.

Ārā paliek suņi, burvji, netikļi, slepkavas, elku kalpi un visi, kas mīl un runā melus. (Atklāsmes grāmata 22:15)

Jēzus nāk drīz – atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem. Un vēlreiz uzsveru, ka tikai Kristus upuris izrauj no elles.

Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis? Nāves dzelonis ir grēks, bet grēka spēks ir bauslība. Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. (1. Korintiešiem vēstule 15:55-57)

Vienīgais ceļš, nevis darbi, bet Kristus ir ceļš, patiesība un dzīvība – Viņa nāve un augšāmcelšanās un mūsu ticība evaņģēlijam.

Lūkas evaņģēlija sešpadsmitajā nodaļā ir rakstīts par kādu bagātu vīru un nabagu.

Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm, un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis. Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. [..] (Lūkas evaņģēlijs 16:19-22)

Nu šeit ir domātas debesis.

[..] Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. (Lūkas evaņģēlijs 16:22-23)

Ne tāpēc, ka viņš bija bagāts, bet tāpēc, ka viņš neticēja Kristum, viņš bija ellē. Šie ir Jēzus vārdi. Jēzus ar līdzību cenšas mums pateikt par elli un debesīm un kā tas izskatās, un kā tur var nokļūt, un kā var nenokļūt. Tātad ellē viņš cieta mokas. Jēzus šeit stāsta līdzību. Viņš ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņam klēpī. Tātad, Lācars ir debesīs, bet viņš ir ellē.

Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā! (Lūkas evaņģēlijs 16:24)

Viņš bija pieradis, kas Lācars viņam bija kalps viņa dzīves laikā, un viņš teica: “Sūti pie manis Lācaru, lai viņš iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šajā liesmā.” Iedomājies? Pat viens ūdens piliens viņam likās kā vesela bagātība.

Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars – ļaunu. [..] Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. (Lūkas evaņģēlijs 16:25-26)

Tātad, no elles uz debesīm nav iespējams nokļūt. Tikai šeit, virs zemes, kamēr esi vēl. Tāpat arī otrādi, no debesīm uz elli arī nevar, iedomājies? Tev tur apnika debesīs, viss tik labi, gribās nedaudz elli pabaudīt, bet nevar, aizliegts, netiek.

Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. (Lūkas evaņģēlijs 16:27-28)

Kāpēc viņš to teica? Viņš gribēja, lai Lācars augšāmceļas un lai to sūta pie viņa brāļiem. Tātad cilvēks ir ellē, bet viņam ir palikuši tuvinieki, viņa brāļi. Viņš teica: “Sūti to Lācaru atpakaļ uz zemes, lai viņš brīdina, ka elle tomēr ir un ka debesis ir, un lai viņi izvēlās pareizo izvēli.” Un ko tad atbild Ābrahāms, jeb ko tad Dieva vārds saka mums šodien? Mēs gaidām, ka mirušiem augšāmcelsies. Citi saka: “Mums vajag brīnumus! Mums vajag kaut kādus pierādījumus!”

Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām. (Lūkas evaņģēlijs 16:29-31)

Lūk, ir dievišķa gudrība – ir jāklausa tos, kas māca veselīgu Bībeles mācību un pašam ir jālasa Dieva vārds. Un jāklausa ir Dieva vārdam un, galu galā, ir jāklausa mācītājam, kurš māca Bībeli. Tur tā ir rakstīts – ir Mozus, ir pravieši, viņus lai klausa. Tur sinagoga vai draudze, viņus lai arī klausa. Draudze ir, mācība ir – klausi. “Nē, man vajag redzēt brīnumus, un man vajag šito, man vajag to, man vajag pierādījumus.” Bet mēs jau nedzīvojam skatīšanā, bet ticībā. Ābrahāms izgāja no kaldeju Ūras ticībā uz apsolīto zemi, kuru viņš neiemantoja. Viņš gāja ticībā. Viņš vienkārši gāja uz apsolīto zemi, un mēs ejam uz apsolīto zemi un šis ceļojums, draugi, ir aizraujošs. Ceļojums ar Dievu, ar draudzi kopā, tas ir aizraujošs, tas ir interesants. Tas ir pareizais ceļš. Labāk ir lūgt maizi virs zemes, kā šis te nabagais, nekā ūdeni ellē. Kā nabagais Lācars lūdza maizi, bet bagātais lūdza ūdeni ellē. Labāk ir maksāt cenu par debesīm šeit, nekā maksāt nesalīdzināmu cenu ellē.

Mācītāja Mārča Jencīša sludināto Bībeles skolas 22. tēmu “Elle” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija