Tēma ir “Progresam nepieciešamās īpašības”, un sludināšu no Mozus ceturtās grāmatas, 32. nodaļas 1.-33. pantam. Šeit runa ir par Dieva tautu pēc četrdesmit gadu klaiņojumiem tuksnesī, kad bija izmirusi tā paaudze, kura bija izrādījuši neticību, izņemot Jozua un Kālebu, kuri teica:
[..] “Mēs iedami iesim uz turieni, un mēs to arī iegūsim, jo mēs ar varu to ieņemsim!” (4. Mozus grāmata 13:30)
Pārējie izlūki – līderi – teica, ka šajā zemē piens un medus tek, bet izrādīja neticību.
“Tā zeme, ko mēs kā izlūki esam pārstaigājuši, ir zeme, kas aprij savus iedzīvotājus, un visi ļaudis, ko mēs tur esam redzējuši, ir milzīga auguma vīri; un tur mēs arī esam redzējuši milžus, Anaka dēlus, no milžu cilts; mēs bijām savās acīs kā siseņi, un tādi paši mēs bijām arī viņu acīs.” (4. Mozus grāmata 13:32-33)
Viņi izrādīja neticību, un tās rezultātā arī nepaklausību tam redzējumam, vīzijai un mērķim, ar kuru Debesu Tēvs izveda izraēliešus no Ēģiptes zemes pēc četrsimt gadus ilgas verdzības. Viņu vidū bija cilvēki, kuri grūtību laikā teica, ka Ēģiptē bija gurķi un sīpoli, ka labāk bija verdzībā, jo bija kaut nedaudz paēdis. Pieņemot Kristu, esot draudzē nevar domāt, ka nebūs grūtību. Draudzē var būt pat vairāk atbildības un grūtības, bet Jēzus saka:
“Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mateja evaņģēlijs 11:30)
Patīkami un viegli ir tad, kad tu zini, ka tas, ko dari, ir cenas maksāšana par progresēšanu uz priekšu un, galu galā, lai iemantotu mūžīgo dzīvību. Turklāt cilvēki, kuriem trūkst ticības, arī ir spiesti kaut ko darīt, no kaut kā atteikties, iet uz kādiem kompromisiem. Rezultātā viņi jebkurā gadījumā maksā cenu par to, ka dodas atpakaļ uz Ēģipti, kur atkal var saukt uz Dievu, lai Viņš apžēlojas, palīdz meklēt, kur Viņš ir. Cena ir jāmaksā jebkurā gadījumā. Par to, ka neko nedara, cena ir jāmaksā piespiedu kārtā. To var pielīdzināt kredītam. Ja cilvēks pats ir sakrājis naudu, lai kaut ko iegādātos, viņš ir strādājis, maksājis cenu, lai šo summu sakrātu, ir brīvs un dabū savu kāroto lietu – māju vai kādu mazāku pirkumu. Otrs variants ir, kad cilvēks uzreiz grib iegūt kāroto lietu, ņem kredītu vai līzingu. Vienalga būs jāmaksā pilna cena par šo preci, un klāt vēl procenti. Bieži vien tas beidzas letāli. Ar to es domāju, ka cilvēki ir spiesti atstāt savas ģimenes un braukt uz ārzemēm vergot par to, ka ir nopircis ledusskapi. Bieži tie ir ātrie kredīti tusiņiem, ballītēm, kāzu svinībām. Es apbrīnoju, ka cilvēkiem ir svarīgāks nevis pats fakts, ka tiek noslēgta derība Dieva priekšā ar otru cilvēku, lai viens otru mīlētu un cienītu līdz mūža galam, bet gan tas, cik lielas svinības, cik iespaidīgas, ārišķīgas ir kāzas. Šādi pāri paņem kāzām kredītu un tad atmaksā to 5-10 gadu garumā un nezina vēl, kā tas var beigties. Tātad, jebkurā gadījumā ir jāmaksā cena – gan par to, ka progresē, gan par to, ka šodien neko nedara. Šo cenu maksās jebkurā gadījumā un, bieži vien būs ne tas labākais rezultāts. Tu vienkārši maksāsi cenu, lai izdzīvotu, lai nomaksātu parādus. Iespējams pat, ka maksāsi par to, ko tev sen vairs nevajag, kas jau ir nolietots. Labāk ir maksāt cenu par to, ka tu virzies uz priekšu, nevis par to, ka šodien tu neko nedari. Abos gadījumos tev būs jāmaksā.
Mozus 4. grāmatā, 32. nodaļas 1.-33. pantos situācija ir sekojoša. Četrdesmit gadi tuksnesī bija pagājuši, visa paaudze, kas toreiz bija divdesmit gadus veci un vecāki, bija izmirusi un Izraēls Mozus vadībā ar Jozua palīdzību nonākuši pie apsolītās zemes. Mozus un Ārons negāja pāri Jordānai un apsolītā zemē neiegāja. Viņš nomira Hora kalnā Jordānijā, kur līdz šim brīdim esot viņa kaps. Vai tā ir īstā vieta, vai to tikai tā pasniedz tūristiem, es nezinu. Pirms ieiešanas apsolītajā zemē izraēlieši jau bija pieveikuši dažus ķēniņus un ieņēmuši teritorijas šai pusē Jordānai. Bet bija jāiet tālāk un visām ciltīm jāieņem tās zemes, ko Dievs apsolījis. Rūbena un Gada ciltīm bija daudz ganāmpulku, lopu skaits bija ļoti prāvs. Viņi izlūkoja Jāzera un Gileāda zemes un atrada labu vietu ganāmpulkiem tajās vietās, kuras varēja iegūt, tālāk vairs neejot. Viņi gribēja balstīties uz to uz to, ko Izraēls kopīgi jau bija sasniedzis. Bija jau kaut kas iekarots, panākti zināmi sasniegumi un sāka jau apmesties uz dzīvi. Rūbena un Gada vecākie un līderi nāca pie Mozus.
Un tie sacīja: “Ja mēs esam atraduši žēlastību tavās acīs, tad lai šī zeme tiek dota taviem kalpiem par īpašumu, un neliec mums iet pāri Jordānai!” (4. Mozus grāmata 32:5)
Ar visa Izraēla kopīgām pūlēm, pateicoties tam, ka Dieva godība ir viņu vidū, viņi bija iemantojuši jau kādu daļu no tā, ko Dievs gribēja dot šajā pusē Jordānai. Otrā pusē – rūbenieši un gadieši. Rūbens bija Jēkaba visvecākais dēls, kuram bija jābūt visprātīgākajam, visgudrākajam, ar visspēcīgāko atbildības sajūtu, visspēcīgāko vīziju un iztēli. Šajā gadījumā viņš ir pirmais, kurš nāk un saka, ka negrib iet pāri Jordānai, ka grib paturēt tikai tās zemes, kuras jau ir iekarotas, jo šeit lopiem būs labi. Lūk, kā reaģē Mozus.
Bet Mozus sacīja Gada un Rūbena bērniem: “Vai tad jūsu brāļi lai iet karot, bet jūs gribat palikt še? Kāpēc jūs novēršat Israēla bērnu sirdis no viņu apņemšanās doties uz to zemi, ko Tas Kungs ir viņiem devis?” (4. Mozus grāmata 32:6-7)
Tā ir tā zeme, par kuru Dievs atklājās Ābrahāmam, kad izveda viņu no kaldeju Ūras, un Sārai, kurai nevarēja būt bērni, Ābrahāmam, kuram Dievs lika skatīties zvaigznēs.
Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju,” Viņš tam sacīja. (1. Mozus grāmata 15:5)
Viņš devās uz šo zemi un pārstaigāja Kānaāna zemi, ko vajadzēja iemantot viņa pēcnācējiem. Viņš pats to neiemantoja, kā tikai Sārai un sev kapa vietu. Viņa pēcnācēji stāvēja uz robežas zemei, uz kuru Dievs gadu simtiem bija Izraēlu vedis. Kaut kādu daļu jau bija iekarojuši, un Mozus uzdeva šo jautājumu: “Kāpēc jūs darāt bailīgas izraēliešu sirdis? Jūs nākat un sakāt, ka gribat palikt te un tālāk negribat iet, jo esat savu paveikuši.” Tas ļoti atgādina to situācija, kas jau bija bijusi četrdesmit gadus atpakaļ, kad Izraēls pirmo reizi stāvēja uz apsolītās zemes robežas un izsūtīja divpadsmit izlūkus. Tikai Kālebs un Jozua teica, ka ies un ieņems šīs zemes. Pēc tam notika lielas bēdas, ne tikai klīšana tuksnesī. Visa neticīga paaudze gāja bojā. Dieva plāns sākotnēji bija visus viņus iznīcināt. Mozus lūdzās un iestājās par savu tautu, un Dievs apžēlojās un ļāva celties jaunai paaudzei. Izlūki nomira uzreiz un pārējā vecā paaudze nomira, klīstot tuksnesī. Mozum, Jozua un Kālebam vajadzēja spēt izaudzināt jauno paaudzi, kurai nebija mazvērtības, ar vīziju un tādu sociālo mantojumu, ka spēj ieņemt zemi. Šai brīdī atkārtojās tā pati problēma, ka rūbenieši un gadieši vairs negribēja iet tālāk. Šo Rakstu vietu lasot, to var dažādi saprast, bet man liekas, ka viņi vispirms prasīja, tad Mozus viņiem visu skaidroja, arī piedraudēja, un pēc tam viņi tomēr gāja. Kā tas notika?
Tā jau jūsu tēvi darīja, kad es viņus sūtīju no Kadeš-Barneas to zemi izlūkot. Tad Tas Kungs iedegās Savās dusmās tai dienā, un Viņš zvērēja, teikdams: tiem vīriem, kas iznākuši no Ēģiptes zemes, kam ir divdesmit gadu un vairāk, nebūs redzēt to zemi, ko Es ar zvērestu apsolīju Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam, jo tie nav Man paklausījuši, izņemot vienīgi kenisieti Kālebu, Jefunnas dēlu, un Jozuu, Nūna dēlu, jo tie Tam Kungam ir paklausījuši. Un tā iekaisa Tā Kunga dusmas pret Israēlu, ka Viņš lika tiem maldīties tuksnesī četrdesmit gadus, tiekāms visa tā paaudze izmira, kas Tā Kunga priekšā bija ļaunu darījusi. Un redzi, jūs esat stājušies savu tēvu vietā, grēcinieku pēcnācēji, lai vēl vairāk Tā Kunga dusmu bardzību kāpinātu pret Israēlu! Ja jūs novērsīsities no Viņa, tad Viņš liks ļaudīm vēl ilgāk maldīties tuksnesī, un tā jūs nomaitāsit visu šo tautu!” (4. Mozus grāmata 32:8-15)
Tikko četrdesmit gadu laikā jau tika nomaitāta visa tā paaudze, kas neticēja. Mozus teica, ka viņi atkal nāk un prasa tāda lietas, kas atkal nomaitās visu tautu, ielaižot neticību. Te ir runa par katru cilvēku draudzē, par tevi un mani, par katru vienu, arī par katru draudzi Latvijā un arī ārpus draudzes cilvēkiem, kuri varbūt netic Dievam, bet arī ir ceļā uz kādiem mērķiem. Šis princips attiecas uz visiem, bet, pirmkārt, Dievs to saka par Viņa plānu, Viņa gribu, kur mēs dodamies kā draudze un katrs individuāli. Viņš saka, ka ir kāds punkts dzīvēm, kad kaut ko jau esi sasniedzis, kā rūbenieši un gadieši, kad bija ieņēmuši pirmās zemes. Ir bīstami palikt vietā pie pirmajiem sasniegumiem, kurā tu esi, ir jādodas tālāk. Tā cilvēks ir iekārtots un tādi ir Dieva principi. Nevar dusēt uz lauriem un baudīt no tā, ko reiz esi sasniedzis. Ir jādodas tālāk. Varu minēt ļoti vienkāršu piemēru, ar kuru šeit, draudzē esot, daudzi ir saskārušies. Bomzis vai pilnīgs neveiksminieks atnāk uz grupiņu, ienāk draudzē, iemācās lūgt Dievu, grupiņa viņu stiprina. Strādāt šāds cilvēks nav mācējis, nav turējies nevienā darba vietā, iespējams vēl alkohola, azartspēļu vai kādās citās atkarībās. Vai kaut kāds seriālu cilvēks, vai interneta cilvēks, kurš vispār nav realitātē, viņš ir nekāds. Viņš ienāk grupiņā. Nu ko vajag tam cilvēkam? Nu viņš grib sākt normāli dzīvot. Viņam vajag darbu. Lai viņš pats izdomātu kaut ko, tas jau vispār būtu kosmoss. Tas vispār ir kosmoss priekš cilvēkiem, ja godīgi. Grupiņa sāk lūgt Dievu par viņu, sāk iestāties, sāk dot padomus. Viņš atnāk pie mācītāja un kādu padomu pat paprasa. Galu galā, visi ir lūguši un panākuši to, ka cilvēks ir izkustējies no vietas, aizgājis to savu CV uzrakstījis, kurā nav ko rakstīt, un brīnumainā kārtā viņu paņem darbā. Viņš sāk strādāt. Grupas vadītājs saka, bet tu strādā tādā darbā, nu tā, lai tu vari būt savā grupiņā. Vienojies arī ar savu priekšnieku, lai tu vari būt grupā un dievkalpojumā. Tās ir pamatlietas. Īpaši jau tu, kuram faktiski vieta būtu kādā rehabilitācijas centrā. Īstenībā, tev vispār vajadzētu rehabilitācijas centru uz kādu gadu. Bet, tā kā Dievs ir brīnišķīgi darbojies, tad okay. Bet to darbu arī tādu vajag, lai tu tiec uz savu grupiņu, tā, lai tev ir pašam laiks lūgšanai, arī mājās. Nu kā minimums, lai tu esi regulāri tajā grupā. Ir dažādi maiņu darbi dažādās vietās. Pieņemsim, tu katru otro svētdienu strādā par ātrās palīdzības šoferi. Kas ir maz ticams, ka tu tādu darbu dabūtu uzreiz, ja tu ar tādām problēmām es bijis. Bet nu tur valsts iestādēs jau daudz nešķiro. Tur tāpat nav, kas strādā, un tad viņi ņem visus pēc kārtas. Tāpēc nestāstiet man, ka nav darba. Labi, ja ir specifisks darbs, tur vajag zināšanas, bet ir dažādi palīgdarbi. Viņš iet pie sava priekšnieka un saka: “Klausies, es vispār esmu jaunpiedzimis. Man vajag to grupiņu, man vajag to dievkalpojumu un bez tā es nevaru, savādāk es būšu dārzenis.” Pēc manas pieredzes vienmēr tā ir, ka viņš vienojas ar darba devēju, bet tad pienāk diena, kad priekšnieks aizmirst, ka tu vienojies ar viņu. Tie priekšnieki ir tādi cilvēki, kuriem nekas nav svēts. Pārsvarā viņiem neinteresē un viņi aizmirst: “Ā, kaut kas viņam tur bija, kaut ko viņš man tur teica.” Viņš jau ir aizmirsis to visu. Bet tu nevari to aizmirst. Labi, ja priekšnieks to aizmirst, bet tu nevari to aizmirst. Un pienāk diena, kad vajag vairāk pastrādāt, un tā ir trešdiena vai ceturtdiena, kad tev ir mājas grupiņa. Vai tā ir svētdiena, kad tev ir dievkalpojums. Es te nerunāju par kādiem neformāliem pasākumiem, bet par pašu pamatu. Grupiņa un dievkalpojumi, tas ir pamats. Savs personīgais laiks lūgšanai, tas ir pamats. Tad pienāk tas brīdis, kad ir jāizšķiras, kam klausīt? Vai palikt uzticamam tām vērtībām, kas tevi ir izglābušas, Viņam, kas tevi ir glābis, tai videi, kas tevi ceļ, vai tomēr paklausīt priekšniekam? Bieži ir tā, ka tiklīdz cilvēks ir dabūjis darbu, viņam pat nevajag visu to epopeju ar priekšnieku. Viņš ir dabūjis darbu, un viņam vairs nav laika. Es atceros, ka tad, kad es vēl nodarbojos ar alkohola lietošanu, man bija ļoti svarīgas lietas – alkohola lietošana. Es biju ļoti aizņemts cilvēks, kad man bija apmēram kādi 20 gadi. Arī vēl kaut kādu 27 gadu vecumā es biju ļoti aizņemts cilvēks. Man no baptistu draudzes bija pazīstams tāds Jānis Ansons, kurš bija mūzikas skolas skolotājs un mācīja trubu pūst, laikam trompeti. Viņš bija kristietis. Viņš par mani domāja, jo mana mamma bija viņa kolēģe. Viņi abi divi bija baptistu draudzē Limbažos, viņš par mani lūdza Dievu. Tad, kad viņš mani uz ielas satika, sāka man stāstīt, ka vajag tak beidzot nākt pie prāta, ka vajag Jēzu. Es centos viņam kaut ko tur stāstīt pretī. Es biju salasījies kaut kādas tur gudrās grāmatas, kaut kādas ezotērikas. Viņš man tur meta pretī ar Bībeles pantiem un mēs runājāmies. Viņu vienmēr mājās gaidīja sieva un bija dusmīga, tāpēc, ka viņš uz ielas ja satika kādu cilvēku, tad viņš runāja ar viņu. Viņš ilgi varēja nenākt mājās tāpēc, ka viņš kaut ko satika. Tad viņš satika mani un runāja. Bet, redziet, ar mani jau nevajadzēja daudz laika, jo man jau nebija laika, man bija lietas jādara. Es tā arī pateicu: “Zini, man nav laika, man svarīgas lietas jādara.” Man patiešām tas likās ļoti svarīgi, ka bez manis izdzers to puspudeli, ka bez manis tas viss notiks. Man nebija laika. Arī tagad es varu redzēt, ka dažiem cilvēkiem ir tāda problēma, jo viņiem nav laika elementārām lietām. Bija laiks, un tagad vairs nav laika. Un tik svarīgas lietas, ka nu tas ir svarīgāks par visām lietām. Bet tās svarīgās lietas ir pilnīgās jēlības. Pilnīgi nekas tas ir. Redzi, cilvēks ir baudījis Dieva slavu un Dieva godību. Labākajā gadījumā viņš ir sapratis, ka, pateicoties komandas garam, pateicoties mācītājam, pateicoties grupiņas līderim, grupiņas cilvēkiem, visai šai atmosfērai, kas ir draudzē un visam, ko draudze piedāvā, viņš ir kļuvis kaut nedaudz patstāvīgs, jo viņš ir ieguvis draudzē pirmo svētību – darbu. Zināmā mērā, tas ir kaut kāds pirmais komforta līmenis, pirmais sasniegums, tāpat kā rūbenieši un gadieši. Viņi nāk pie Mozus un saka: “Klausies, mums te ir pirmie sasniegumi, mums te viss ir ļoti labi.” Līdzīgi kā Jānis un Pēteris, kurus Jēzus ņēma līdzi kāpt Apskaidrošanas kalnā Dievu lūgt. Viņu priekšā Jēzus tika apskaidrots. Viņa vaigs kļuva spožs kā saule un viņa apģērbs, kā neviens balinātājs virs zemes nevar balināt, tā ir rakstīts. Elija un Mozus ar viņu sarunājās un viņš bija Dieva tuvumā, Dieva godībā. Viņi teica: “Jēzu, celsim vienu telti tev, vienu Mozum un paliekam šeit.” Tur bija tāda Dieva godība tā, it kā viss jau būtu sasniegts. Mēs esam sasnieguši to augstāko punktu un mēs tagad labi jūtamies. Mēs tagad Dieva klātbūtnē, Dieva slavā labi jūtamies. Ļoti līdzīgi bija arī, kad viss bija pazaudēts. Jēzus bija nomiris un te, pēkšņi, Viņš nāca caur aizslēgtām durvīm un stājās viņu priekšā. Toms bija vienīgais, kurš ar viņiem nebija, un teica: “Ja es pats Viņu neredzu un nelieku rokas Viņa rētās, tad es neticēšu.” Kad Jēzus nāca un stājās viņu vidū, kārtējo reizi, Viņš teica: “Nu, Tom! Neesi neticīgs, bet ticīgs, jo svētīgi ir tie, kas neredz, bet tic, liec rokas manās rētās.”
Pēc tam Viņš Tomam saka: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” Toms atbildēja un sacīja Viņam: “Mans Kungs un Mans Dievs!” Jēzus viņam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” (Jāņa evaņģēlijs 20:27-29)
Toms atbildēja: “Ak, mans kungs, ak, mans Dievs!” Viss bija pazaudēts, bet tomēr viss tika atgūts, jo Jēzus tomēr ir dzīvs. Mācekļi aizbēga un Jēzu nodeva trīs reizes, pirms vēl gailis bija dziedājis. Pēteris trīs reizes bija atteicies no Kristus, tā kā Jēzus arī paredzēja. Viss bija pazudis, viss bija pazaudēts, bet Jēzus taču ir dzīvs, Viņš ir augšāmcēlies, kaps ir tukšs, jo Viņš ir mūsu vidū, augšāmcēlies Dievs! Viņš sapulcēja savus mācekļus un teica: “Klausies! Būs tas, būs šitas.” Bet mācekļi jautāja: “Kad tu uzcelsi valstību?” Jēzus teica: “Nav jūsu daļa zināt laikus un sprīžus, ko Tēvs ir nolicis savā varā.” Tad Viņš norādīja uz viņiem pašiem: “Bet jūs dabūsiet spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums un jūs būsiet mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.”
Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?” Viņš tiem atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:6-8)
Viss bija pazudis, nu viss ir atgūts. Un kaut kādā, liekas, ka nu varētu iet atvaļinājumā. Viss ir atgūts, Jēzus ir atkal mūsu vidū, Viņš ir augšāmcēlies, bet Jēzus saka: “Ir nākamais solis, jums jākļūst par Maniem lieciniekiem.” Ir nākamais solis, ko Jēzus jau pirms augšāmcelšanās šos trīs gadus, virs zemes staigājot, mācīja, un Pēterim teica: “Tevi sauc Sīmanis, bet tevi sauks Pēteris Klints, uz kuras es celšu Savu draudzi un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.”
Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs. Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja evaņģēlijs 16:17-18)
Jēzus norādīja, ka Pēterim būs jāceļ draudze. Viņš vairākas reizes uzsvēra: “Vai tu mani mīli? Gani manus jērus.”
[..] Jēzus saka Sīmanim Pēterim: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli vairāk nekā šie?” Tas Viņam saka: “Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!” Viņš saka tam: “Gani Manus jērus!” Vēl otru reizi Viņš tam saka: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli?” Tas Viņam saka: “Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!” Viņš saka tam: “Gani Manas avis!” Trešo reizi Viņš tam saka: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli?” Pēteris noskuma, ka Viņš trešo reizi viņam sacīja: vai tu Mani mīli? – un sacīja Viņam: “Kungs, Tu zini visas lietas, Tu zini, ka es Tevi mīlu.” Jēzus saka: “Gani Manas avis! (Jāņa evaņģēlijs 21:15-19)
Jums ir uzdevums, ir jāiet tālāk. Tas ir katrā cilvēkā. Ir normāli atpūsties, kad tu kaut ko esi sasniedzis. Bet ir bīstami palikt pārāk ilgstoši šajā atpūtā. Kad es reizēm dzirdu, ka kāds mācītājs sakām: “Man būs sabata gads.” Tas nozīmē, ka viņš ir nolēmis gadu atpūsties. Nu lai jau veicās, lai jau Dievs svētī, varbūt, ka tiešām viņiem tā arī vajag, bet mani tas ļoti dara uzmanīgu. Var jau būt, ka viņam tā arī vajag konkrētā situācijā, jo viņš pats vien to saprot. Bet kāds cilvēks redz šādu mācītāju un viņš arī tagad izdomā: “Es tagad gadu no draudzes atpūtīšos, no tām sejām, kas man visu laiku apkārt, kas jau man līdz kaklam.” “Gadu atpūtīšos, jeb kādu gadu nelūgšu Dievu vispār, kaut kur aizbraukšu projām uz vairākiem mēnešiem, kaut kur aiztīšos.” Zini, draugs, šī dusēšana uz lauriem ir mānīga drošības sajūta, kura agri vai vēlu pāries. Es esmu stāstījis jums labu piemēru, ko savā grāmatā ir minējis Džons Maksvels (John Maxwell). Es ļoti labi atceros, ka es esmu to stāstījis šeit daudzas reizes. Tas nav viņa piedzīvojums, bet viņš atstāsta kāda alpīnista stāstu. Starp citu, tas tā arī vienmēr notiek. Es pats esmu mēģinājis kāpt kalnos un tā ir taisnība, kad tu sasniedz kaut kādu vienu līmeni, kur tu jūties drošībā – kalnu mājiņā, tev gribās palikt tur, kalnu mājiņā, un tālāk tu negribi kāpt, jo tur ir jāpārvar bailes, jo tur paliek arvien stāvāks un arvien aukstāks, un mazāk gaisa. Es šeit nedomāju par Everestu, jo es esmu kāpis kalnos, kur nevajag nekādas ierīces, tikai ej uz priekšu. Bet nu izrādījās, ka arī tur bija iekšēji jābūt kaskadierim, lai kaut ko tādu darītu un vestu vēl citus cilvēkus līdzi. Cik es sapratu, to stāstīja kāds alpīnistu pavadonis. Viņš teica, kad alpīnisti nonāk kādā kalnu plato, kalnu namiņā, tad tur sākumā valda līksmība. Un tā esot vienmēr. Viena daļa, kas iet tālāk, tie aiziet, un tie, kas paliek, tur iedzer tēju, varbūt arī kādu alkoholu. Viņiem viss ir labi, tur skan klavieres. Tad, kad ir pagājis laiks, tad tie kalnos kāpēji – alpīnisti, kas iet tālāk, ir aizgājuši. Pēc laika lēnām šajā vietā, šajā kalnu plato, šajā kalnu mājiņā iestājās tādas depresīvas sajūtas. Visi jūtās neērti un visi sāk tā ne pārāk labi justies par to, ka viņi tomēr neaizgāja tālāk, viņi padevās. Un tā esot vienmēr. Redzi, cena jau jāmaksā par to, lai ietu tālāk. Citreiz ir vajadzīgs ļoti liels enerģijas lādiņš, un jo lielāka tev atbildība, jo vairāk cilvēku tev seko, kur tev katram vārdam vēl seko līdzi un tā tālāk, šī atbildība ir vēl jo lielāka. Lai pieņemtu lēmumus un izdarītu to, kas tev ir jāizdara, tas prasa drosmi, tas prasa enerģiju, tas prasa apņemšanos, pārliecību, ticību. Tas prasa no tevis enerģiju un tā nav komfortabla sajūta, tā ir cena, ko tu maksā. Es pat nerunāju par tādām lietām kā kritika un tamlīdzīgas lietas. Šobrīd es runāju par to, kā pārkāpt pāri pašam sev. Tu pieņem šo lēmumu un ej tālāk, bet, ja tu neej tālāk, tu jebkurā gadījumā arī pēc tam emocionāli izjutīsi spiedienu, un, galu galā, tas tevi ved regresā. Šīs sajūtas tevi ved regresā, bet tās sajūtas, kad tu esi pārvarējis un gājis tālāk, tās tevi ved progresā. Jebkurā gadījumā šī enerģija no tevis tiks paņemta. Tikai atkarībā no tā, uz kuru pusi tu aiziesi. Tāpēc tajos brīžos, kad tu esi šajā kalnu plato – kalnu namiņā, labāk atpūties, paguli un ej tālāk. Es šodien nerunāju par kalnos kāpšanu, bet es runāju par tavu ticības dzīvi, par mūsu draudzes dzīvi, es runāju par Latviju, par to uzdevumu, ko Dievs ir izticējis mūsu draudzei. Uzdevums, kas ir precīzs tavai grupiņai. Mums ir kustība “Dieva lauvas” un mums ir uzdevums šai kustībai. Ir partija “Latvija pirmajā vietā”, kurai ir nedaudz atšķirīgs, bet līdzīgs uzdevums. Arī tavā personīgajā dzīvē ir uzdevumi, un ir jāiet tālāk.
Tad tie piegāja pie viņa un sacīja: “[..] bet mēs paši apbruņosimies un iesim Israēla bērnu priekšgalā, tiekāms tos būsim noveduši viņu dzīves vietās; bet mūsu sievas un bērni lai paliek mūru nocietinājumos zemes iedzīvotāju dēļ. Mēs paši neatgriezīsimies atpakaļ savos namos, kamēr Israēla bērni nebūs ieguvuši ikviens savu īpašumu.” (4. Mozus grāmata 32:16-18)
Šeit ir tāds kompromiss, lai viss paliek: bērni, sievas, iedzīve, lopi, visi tie cilvēki, kas var strādāt, celt laidarus, jaunas pilsētas, bet karavīri dosies kopā ar visu Izraēlu, lai pakļautu visu Kānaānas zemi. Viņi būs kopā ar visu Izraēlu tik ilgi, cik nepieciešams, kamēr Izraēlieši visi iegūs savu īpašumu. Redzi, šie cilvēki gandrīz gribēja palikt savā komforta zonā. Bet Mozus piedraudēja, ka būs slikti, būs bēdas: kāpēc jūs darāt visu šo tautu bailīgu, jūs pazudināsiet visu Izraēlu, ieskaitot sevi.
Būs interesants jautājums tev. Mēs esam ticīgi cilvēki. Mums neklājas paaugstināt cilvēkus, jo par visu vienmēr ir slava tikai Dievam. Bet, piemēram, es neredzu, ka Dievs Pats būtu iegājis apsolītajā zemē. Es neredzu, ka Dievs Pats būtu ievedis šajā zemē. Es neredzu, ka divpadsmit mācekļus sagatavoja Svētais Gars. Visur un vienmēr ir cilvēki, kurus iedvesmojis ir Dievs, kuri ir paklausījuši Viņam. Visa Izraēla tēvs ir Ābrahāms – cilvēks. Īzaks, Jēkabs, divpadsmit ciltstēvi un tā tālāk un tā joprojām. Mozus, Jozuā, Dāvids, Kristus, kas bija vienlaicīgi Dievs un cilvēks. Padomā, vai gadieši un rūbenieši, kad aizgāja pie Mozus, ja Mozus nebūtu norādījis, stingri pateicis, nebūtu vēlreiz atgādinājis visu vēsturi, uzzīmējis visu vēsturi, kas notika tad, kad atnāca divpadsmit izlūki un pataisīja visu tautu bailīgu, atgādināja Dieva gribu, bet kas ir tas faktors, kamdēļ rūbenieši nolēma, lai tie bērni te paliek, lai sievietes paliek, lai tie, kas neiet karā, paliek, bet mēs pārējie iesim ar jums? Kas bija tas faktors, vai atnāca Dievs sapnī? Jā, mēs Bībelē redzam, ka Dievs atnāk sapnī un uzrunā konkrētus cilvēkus, kas pēc tam uzrunā citus cilvēkus. Kāds bija tas faktors, kas lika gadiešiem pievienoties Izraēlam un izcīnīt cīņu līdz galam? Kas lika viņiem progresēt, nevis regresēt? Tas bija cilvēcīgais faktors. Ir cilvēki, kuri ir līderi ne tamdēļ, ka viņi ir ielikti, lai būtu amatā, bet tamdēļ, ka viņi patiešām ir no Dieva aicināti līderi. Viņiem ir spējas pateikt cilvēkiem, spējas panākt, ka cilvēki seko, spējas vest cilvēkus Dieva gribā, Dieva prātā, spējas draudzi vai mājas grupiņu uzcelt vai apvienot dažādas cilvēku grupas un vest tālāk. Ir dažādi līderības līmeņi. Bet šādu cilvēku nav daudz. Un lai kā runātu par vīziju un ticību, tomēr ir pierādījies, ka tieši cilvēks vairāk ietekmē citus cilvēkus nekā Bībele pati par sevi vai Dievs. Tā bezpersoniski, lūk, ir Bībele, Dieva prāts, cilvēks lasa Bībeli un tā ir tā lielākā ietekme; nē, nebūt tā nav. Varbūt kādam atsevišķam cilvēkam tā būs Bībele, bet kopumā vairākumam tas būs tikai un vienīgi cilvēks. Un, ja mēs tā rūpīgāk iedziļināmies, tad Bībeli rakstījuši arī ir cilvēki. Tā kā cilvēku ietekme vien būs. Svētā Gara iedvesmoti cilvēki ir atstājuši Rakstus, kurus lasot, varam izprast, kāds ir Dievs, Viņa griba, vīzija, redzējums. Dieva vārds ir mūsu dienišķā maize, dienišķā barība. Nav runa tikai par fizisko, bet arī par garīgo barību. Mums ik dienas ir jāuzņem šī barība. Caur šo grāmatu mēs to uzņemam. Bet tajā pašā laikā mēs lasām cilvēku dzīves, cilvēku atstāstījumus. Ir ārkārtīgi liels retums cilvēki, kas velk. Tādi cilvēki ir retums, kuri izprot būtību visās tajās niansēs un kas var vest aiz sevis cilvēkus. Mozus bija viens no tādiem cilvēkiem. Viņš parunāja ar Rūbenu, ar līderiem, ar savām metodēm parunāja ar Gadu, un viņi mainīja virzienu. Tu vari rēķināt, cik un kā gribi, bet pamatā tam, kādēļ tu progresē, ir konkrētu cilvēku nopelns. Tas, kāpēc draudze progresē, ir konkrētu cilvēku nopelns. Tas, kāpēc mājas grupiņa izpilda vai neizpilda savu misiju, ir konkrētu cilvēku nopelns. Katra kalpošana attīstās vai neattīstās, progresē vai regresē – tas ir konkrētu cilvēku nopelns. Lielākoties mēs darām to, kādus norādījumus un virzienu no cilvēkiem saņemam, un tas nav nekas nepareizs, tas viss ir normāli. Lūk, kādēļ nav pārāk pareizi aizrauties ar to, par ko Jēzus pateica visu, Viņš pateica apmēram tā, ka jums nav saprašanas un nepietiek prāta saprast, kas notiek, kad viņi aicināja celt telti: vienu Jēzum, vienu Mozum, vienu Ēlijam. “Mums šeit ir labi, paliksim šeit.” Tā ir rakstīts: viņi nezināja, ko viņi runā. Jo kad cilvēks ir kaut ko sasniedzis, viņš tiešām nezina, ko viņš runā. Es to varu pielīdzināt ar piemēru draudzē, un ne tikai draudzē, ir daudz precētu pāru, un reizēm redzu, ka cilvēks bija normāls, ne jau viņš dara ko nepareizu, bet nu bija normāls, bet te pēkšņi atnāk un ir tāds tā kā apdullis. Kā domā, kas var būt par iemeslu, ka cilvēks no rīta atnāk apdullis un tu viņam ko saki, bet viņš nedzird. Un tu viņam prasi kādā kalpošanā punktu A vai B, bet viņam ir C un D, un viņš neko nesaprot, ko viņš dara un kādēļ ir šeit. Viņš paliek haotisks un nespēj izpildīt savu uzdevumu, viņš vispār nespēj iedziļināties tajā lietā, kas viņam jādara. Bet, kā tu domā, kas var būt par iemeslu? Tev nav kāda pieredze tajā visā? Ja esi kāds vadītājs, līderis, biji normālos un te pēkšņi atnāci tā kā apdullis. Es jums pateikšu. Viņš mājās ir visu nakti strīdējies. Tā var būt sieviete, kura zāģēja savu vīru visu nakti, kaut ko gribēja, piemēram, jaunu kažoku. Viņa zāģēja, ka tu tāds un šitāds, naudu mājās nenes. Tu gulējis neesi un esi šī cilvēka ietekmē. Tu atnāc sabiedrībā un esi apdullis, un nesaproti, ko tu dari. Tas var būt vīrietis, kurš varbūt ir nedaudz ierāvis un pudeli kaut kur noslēpis, piemēram, vannas istaba vai kādā zābakā ielicis, vai aiz tualetes poda noslēpis, un ik pa laikam aiziet un iedzer, un neliek mieru tai sievai, un arī ko pārmet. Un visu nakti zāģējis ir. Un tad atnāk, ir tā kā apdullis. Un kas viņu ietekmēja? Viņu ietekmēja cilvēks un tā ietekmēja, ka viņš apdulla. Tas ir regress. Tamdēļ ir jānāk šeit un jāklausās mācītājs, tāpēc ir jāatver Bībele un jālasa Dieva vārds. Tāpēc ir jāpaliek tajā situācijā, kad tu dodies tālāk no punkta uz punktu, no līmeņa uz līmeni, nevis paliec tur, kur tu biji. Lūk, progress un progresam nepieciešamās īpašības.
Attiecīgam laikam ir cilvēki, un tas ir pats labākais. Ir kaut kādas kustības, kas attiecīgam laikam ir pašas labākās. Ir risinājumi konkrētai situācijai, kuri nav paši labākie, bet ir labākie konkrētā gadījumā. Attiecīgam laikam ir attiecīgi cilvēki, kuri tam ir gatavi un ne vairāk. Tikai tie kas ir, tikai no tiem, kas ir gatavi, tikai no tiem, kas ir spējīgi izdarīt konkrētas lietas. Es un mēs esam neaizvietojami šajā situācijā. Mēs esam garīgā enerģija, mēs esam Dieva lauvas, tie, kas lūdz, strādā un nebaidās no politikas. Lai mums kā draudzei un kustībai būtu progress, mums jāseko tiem cilvēkiem, kuri velk, mums jābūt vienotiem. Mēs sekojam savam mācītājam un attiecīgās situācijās mēs sekojam partijas līderim, un, galu galā, mēs esam daļa no visām draudzēm, daļa no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Visi šie faktori jāņem vērā un jāpastāv par draudzi, par ģimenēm un par vērtībām.
Bet reiz atkāpsies mani ienaidnieki tai dienā, kad es piesaukšu Dievu; to es zinu, ka Dievs ir ar mani. (Psalms 56:10)
Dāvids saka, ka viņš zina – Dievs ir ar viņu. Dāvids ir ceļā tajā virzienā, kuru Dievs viņam ir uzticējis. Kā var zināt, ka ar mūsu draudzi ir Dievs? Mēs esam ceļā, neesam regresā, bet esam progresā. Mēs izmantojam un saprotam konkrētu cilvēku lomu. Pirms Otrā pasaules kara bija tādi cilvēki, kuri uzskatīja, ka Hitlers ir no Dieva kā mesija, bet viņš nevarēja būt no Dievam. Tāpat cilvēki reizēm saka, ka ir jābūt paklausīgam varai un valdībai, jo vai tad visas varas nav no Dieva? Nē, visas varas nav no Dieva. Tikai tās, kas ievēro Dieva principus. To saka arī Bībele, ka bezdievīgs ķēniņš ir lāsts visā tautā, bet dievbijīgs ķēniņš ir svētība. Zināt, ka Dievs ir ar mums tikai tajā gadījumā, ja mēs esam uz tā ceļa, kurš progresē. Tas nenozīmē, ka tagad ir jāiespringst, jo ir savi laiki, kad jāaiziet, ir laiki, kad jāmobilizējas, ir dažādas sezonas, kad jākoncentrējas uz vienu lietu.
Ir tāda Hilsongu draudze (Hillsong Church). Kā tu domā, kas ir tā “sezona” un, kas ir tas, ko “Hillsong” draudze ir ienesusi visā Kristus miesā? Tā ir slavēšana. Normāla slavēšana un pielūgsme. Tā bija sezona, kas šai draudzei bija jāizpilda. Ko ir izdarījusi vasarsvētku draudze, ko viņi izdarīja Kristus miesai? Azuza ielas atmoda. Kristības Svētajā Garā. Viņi atnesa tādu svaigumu, atjaunošanās. Ko atnesa Benijs Hins (Benny Hinn)? Viņš atnesa dziedināšanu. Ir Dievs, un Viņš vada visu draudzi – visu Kristus miesu. Viņš neskatās tikai uz mūsu draudzi. Ko ir izdarījusi draudze „Jaunā paaudze” Latvijā? Atmodu no augšienes. Ko ir izdarījusi draudze „Jaunā paaudze” Ukrainā? Rehabilitācijas centri, ka ir centri un grupiņas, kas skaitliski var augt. Tā mēs varam uzskaitīt. Mums katram ir uzdevums, mūsu draudzei ir uzdevums un arī šī atmoda no augšas, kas ieliek visu savās vietiņās, iedvesmo visu Kristus miesu, un arī iestāties par tiem, kas mūs mīl un par tiem, kas mūs nemīl. Iestāties par visiem, par viņu bērniem, par tiem, kas nesaprot, par tiem, kas nolād mūs citreiz, par tiem, kas neko nesaprot, kas dzīvo tumsībā, kas domā, ka Dievs visu darīs, bet mēs viņu vietā to izdarīsim, neatkarīgi no tā, vai viņi saprot, vai nē, mēs to izdarīsim. Tās ir sezonas. Mēs kā draudze esam gājuši cauri daudzām sezonām. Tā pati grupu sistēma, jo nav jau nevienas draudzes Latvijā ar grupu sistēmu kā mūsu. Parādās, kad kāds veido šīs grupas, to mēs esam iedvesmojoši. Arī par līderiem un citām lietām, mēs esam šis ģenerators, tāpēc Dieva lauvas ir nevis mugurkauls, bet konservatīvās politikas sirds un dvēsele. Mēs tur ienesam dzīvību.
Cik svarīgi būt draudzē. Cik svarīgi līderiem pilnībā uzņemties atbildību. Cik svarīgi atslēgas vietā esošiem cilvēkiem būt līderiem. Mēs nevaram paaugstināt cilvēku virs Dieva. Mums ir jāsaprot arī politikā tos cilvēkus, kas patiešām spēj vest tajā virzienā, par kuru mēs pastāvam. Piemēram, mājas grupiņa, vienam ir iekšā vadīt, viņam tas labi izdodas, viņš uzrunā cilvēkus, cilvēki atnāk, bet viņam neizdodas viņus aprūpēt. Cilvēki atnāk un aiziet, atnāk un aiziet. Ko viņam vajag? Mainīties, lai visu ideālo komplektu iegūtu priekš sevis? Vai tomēr pietiek ar to, ka grupā ir vēl kāds cilvēks, kas spēj arī aprūpēt. To mēs varam izdarīt visi kopā. Cik svarīgi būt draudzē. Cik svarīgi ir atslēgas kalpošanas amati, tās vietas un attiecīgi tie cilvēki, kuri patiešām spēj vilkt. Kuriem patiešām šī vīzija ir spēcīga un stipra, motivācija ir spēcīga. Tie cilvēki, kas pēc būtības izprot, kas notiek, kas spēj pieņemt lēmumus. Tie cilvēki, kas velk, viņi redz pēc būtības. Tie cilvēki, kas progresē, viņiem ir jāmācās. Ja tu vēlies progresēt, tev ir jāmācās redzēt lietas pēc būtības. Gadieši un rūbenieši pēc būtības neredzēja, viņi taču iekaroja zemi, bet viņi būtību neredzēja, ka visu šo zemi grib dot. Svarīgi būt komandā un palikt kopā, bet viņi to neredzēja, Mozum tas bija jāizskaidro.
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Progresam nepieciešamās īpašības” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
