Pētera ikdiena līdz astoņpadsmit gadu vecumam paskrēja mācoties skolā,
pārnākot mājās un uzņemoties rūpes par jaunāko brāli. Jaunajam puisim nebija īsti laika sev un draugiem, jo vecāku šķiršanās dēļ bija nepieciešams veikt vairāk pienākumu mājās, kā arī čakli mācīties. Tādēļ Pēteris kļuva diezgan noslēgts un kluss cilvēks. Lai arī saviem spēkiem, strādājot pie rakstura, izdevās panākt nelielus uzlabojumus, viņš saprata, ka vienīgais, kas var izmainīt cilvēku, ir Jēzus Kristus.
Pēteris stāsta: „Atceros, ka bērnībā īpaši daudz nekontaktējos ar vienaudžiem. Gāju skolā, centos labi mācīties, un, atnākot mājās, visu laiku pieskatīju brāli, rūpējos par viņu, jo to darīt vajadzēja vienam pašam. Biju diezgan noslēgts cilvēks, tādēļ grūti bija uzsākt sarunu ar jauniešiem. Man nebija īpaši daudz draugu, izņemot vienu klasesbiedru skolā, kuru toreiz uzskatīju par labāko draugu. Domāju, ka varu viņam uzticēties, lai arī tas man nepadevās viegli. Taču kādu reizi es viņam uzrakstīju uz lapiņas meitenes vārdu, kura man patika. Tas bija noslēpums. Pēc laika viņš izstāstīja to visai klasei. Piedzīvoju lielu apkaunojumu un vilšanos, jo es uzticējos šim cilvēkam. Un, tā kā man jau bija grūti komunicēt ar skolasbiedriem, tad pēc šī atgadījuma es vairs nevienam neuzticējos. Tā bija pamatīga trauma, jo visa klase smējās par mani un ik pa laikam to atgādināja. Mani pārņēma arī dusmas un nepiedošana pret draugu, kurš mani nodeva. Es vēl vairāk noslēdzos sevī, un tas ietekmēja visu manu turpmāko dzīvi un personību. Vienkārši gāju uz skolu mācīties, dažreiz sasveicinoties ar cilvēkiem, kas man ir apkārt. Vairs īpaši nerunāju ar klasesbiedriem un necentos arī uzsākt sarunu.
Ar laiku sapratu, ka man ir rakstura problēma – neuzticēšanās cilvēkiem, dusmas un noslēgtība. Es nebiju laimīgs un gribēju kaut ko mainīt, taču nezināju, kā to izdarīt. Kādu dienu izdomāju, ka vienkārši centīšos aizmirst to, kas noticis, un mēģināšu dzīvot savādāk. Sāku apmeklēt sporta nodarbības, kur bija jauni cilvēki, centos uzsākt sarunu ar viņiem. Tas man pamazām sanāca, lai gan mana personība tik un tā nemainījās – pagātnes vilšanos nespēju aizmirst, un piedot klasesbiedram – arī ne.
Kādu dienu, kad atnācu no treniņa, internetā man uzrakstīja meitene, kura apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei”. Viņa iesāka man stāstīt par Dievu un dalījās ar to, kā Dievs spēj izmainīt cilvēka dzīvi. Mani ļoti iedvesmoja tas, ko viņa stāstīja, jo es vairs neredzēju atrisinājumu savai problēmai, un šķita, ka varbūt Dievs varētu man palīdzēt. Skolā mums bija ticības mācība un kādreiz esmu piedalījies kristīgajās nometnēs, taču Dievu nepazinu, nekad nebiju lūdzis un nezināju, ka Viņš var reāli palīdzēt. Mani uzaicināja uz mājas grupiņu. Kad atnācu, ļoti patika draudzīgie cilvēki, un viss likās ļoti interesanti. Uzrunāja tas, ka katram bija savs dzīvesstāsts, kurā uzzināju, kā Dievs izmainījis šos cilvēkus. Sāku pamazām veidot attiecības ar Dievu – pavadīju laiku lūgšanā, lasīju Bībeli. Dievs mani uzrunāja, ka ir jāsakārto attiecības ar klasesbiedriem, kuriem nespēju piedot. To bija emocionāli grūti izdarīt, bet es atvainojos viņiem, ka visu šo laiku nebiju runājis. Tad, kad aizbraucu uz draudzes trīs dienu semināru, Dievs mani pilnīgi atbrīvoja no nepiedošanas. Es piedevu visiem, jutos brīvs no dusmām, un Dievs mani piepildīja ar prieku un mīlestību.
Mana personība un raksturs sāka mainīties. Dievs atbrīvoja no visām pagātnes sāpēm un nedrošības par to, ka kāds varētu mani pievilt. Tagad spēju daudz vieglāk komunicēt ar cilvēkiem, vairs neesmu tik noslēgts, varu pieiet klāt un uzsākt sarunu. Es nesaskatu katrā cilvēkā potenciālu nodevēju, bet gan iespēju iegūt labu draugu. Šobrīd draudzē un mājas grupiņā man ir jauni, uzticami draugi, par kuriem esmu pateicīgs Dievam. Zinu, ka joprojām jāpilnveidojas, taču to, ko nespēju es pats – Dievs izdarīja manā dzīvē!
Ikvienam iesaku meklēt Dievu, studēt Bībeli un dzīvot pēc principiem, kas ir saskaņā ar Dieva gribu!”
Pētera Gāžas liecību pierakstīja Kristīne Krapāne
