ka šajā vecumā sākas redzes problēmas un bez brillēm turpmāko dzīvi vairs neiztikt.
Par to, kā tas notika, viņš stāsta: “Apmēram pirms astoņiem gadiem man bija jāiziet obligātā šoferu veselības pārbaude, kuras laikā es pamanīju, ka ar kreiso aci redzu labi, bet ar otru vairs nevaru saskatīt pat lielākus apļus. Arī pirms tam, lasot Bībeli, dažkārt ievēroju, ka burti izskatās izplūduši, taču tobrīd tam nepiegriezu vērību. Tā kā veselā acs kompensēja vājo, sākumā traucējumus gandrīz nemanīju. Braucot pie stūres un raugoties tālumā, arī viss vēl šķita normāli. Bet, pārnācis no pārbaudes mājās, apsēdos uz dīvāna un mēģināju no attāluma lasīt nosaukumus uz grāmatu muguriņām, kas bija plauktā. Ar kreiso aci es varēju saskatīt skaidri, bet ar labo redzēju miglaini un gandrīz neko nevarēju salasīt.
Kad es pēc tam aizgāju pie okulista, man atklāja izteiktu tālredzību labajai acij un izrakstīja lasīšanas brilles. Taču arī ar tām lasīt un strādāt kļuva arvien grūtāk. Kad remontēju auto, pat ar visām brillēm bija grūti saskatīt sīkas detaļas. Tas radīja diskomfortu, un es pamazām sāku aptvert, ka lieta ir nopietna. Aizgāju pie cita ārsta, un arī tas konstatēja tālredzību, nozīmēja citas acenes, taču manu problēmu tas neatrisināja. Nu jau ne tikai tuvumā lasot vai kaut ko remontējot, bet arī raugoties tālumā, attēls bija miglains. Nespēju ar labo aci skaidri saskatīt pat lielus burtus. Arvien grūtāk kļuva vadīt auto, jo priekšā viss bija miglā tīts.
Esmu kristietis un ticu Dievam jau daudzus gadus. Sākumā ignorēju simptomus un nevēlējos pieņemt, ka man varētu būt kādas redzes problēmas, jo vairāk tāpēc, ka manam tētim, kuram ir astoņdesmit gadu, joprojām ir lieliska redze. Tomēr tālredzība arvien izteiktāk lika par sevi manīt, apgrūtināja manu dzīvi un darba gaitas. Vai tiešām man visa turpmākā dzīve būs jāpavada ar aizmiglotu skatu? Tad es sāku nopietni lūgt Dievu, lai Viņš mani dziedina. Pirms vairākiem gadiem bija dziedināšanas dievkalpojums. Pēc svētrunas iznācu draudzes priekšā un mācītājs aizlūdza par mani. Tajā reizē nejutu nekādas izmaiņas un turpināju mājās lūgt pats. Pēc tam pamazām apradu ar to, ka būs vien jānēsā brilles un jāsadzīvo ar miglainu redzi. Centos par to nedomāt.
Nesen, pirms diviem mēnešiem, man atkal bija jāiziet ārstu komisija šoferiem. Acu ārsts pārmaiņus ar vienu un otru aci lika skatīties burtus uz sienas. Sev par izbrīnu ievēroju, ka ar abām acīm redzu pilnīgi vienādi un varu saskatīt visu pilnīgi skaidri! Tajā brīdī atcerējos, cik lielas problēmas ar redzi man bija pirms vairākiem gadiem, kā arī karstās lūgšanas dziedināšanas dievkalpojumā. Toreiz es biju ļoti noskumis, taču ieliku šo lietu Dieva rokās un pat piemirsu par savu tālredzību. Pēc aizlūgšanas dziedināšanas dievkalpojumā tā bija pārgājusi tā, ka es to pat nebiju pamanījis! Arī miglošanās un diskomforts bija izzuduši. Sapratu, ka esmu dziedināts un pateicos par to Dievam! Tagad, remontējot mašīnas, skaidri varu saskatīt sīkās detaļas.
Tiem, kuriem ir problēmas ar redzi, es novēlētu nepadoties un nesamierināties ar savu slimību. Ļoti bieži gadās, ka lūgšanas laikā mēs neko nejūtam un liekas, pēc dziedināšanas dievkalpojuma nekas jau nav mainījies. Taču Dievs ir uzticams un Viņš dziedina! Viņš turpina Savu darbu pie mums tā, ka mēs bieži pat nepamanām, kurā brīdī atnāk dziedināšana.”
